PIELIKUMS III: ANTIKRISTA PRINCIPS

PIELIKUMS III: ANTIKRISTA PRINCIPS

Mēs esam pazīstami ar grēka iemiesojumu cilvēka tēlā, ko sauc par “sātanu”, pretinieku. Šis simboliskais cilvēks ir pilnīgs pretstats Kungam Jēzum Kristum. Šī priekšmeta pētīšanas procesā Rakstos kļūst skaidrs, ka mēs esam tikai aisberga virsotnē. Šim simboliskajam cilvēkam pieder valstība un gandrīz visi Kunga Jēzus un Viņa Dieva Valstības taisnprātības atribūti. Apskatīsim šo līdzību:

Sātanam ir valstība (Lk. 11:18)

Šīs valstības vara un slava ir viņam Dieva dota, bet viņš var to nodot, kam grib (Lk. 4:6).

Viņam ir eņģeļi (Mt. 25:41; 2. Kor. 12:7).

Vara pār nāvi (Ebr. 2:14, salīdz. ar Hoz. 13:14; Atkl. 1:18; 20:6).

Spēks tiesāt cilvēkus (1. Tim. 3:6).

Tiesas vieta un atmaksas sistēma, kuras pamatā ir tādi paši principi kā Kristum (salīdz. Mt. 6:1 ar 2.,16.pp.).

Notiesātie grēcinieki uzaicināti uz Dieva tiesas “dzīrēm”, un tiem doti piemēroti kāzu tērpi (Cef. 1:7,8), kas ir Valstības parodija (Mt. 22:2,3).

Viņš – tēvs ( Jņ. 8:44).

Viņam ir bērni (salīdz. Ap.d. 13:10; 1. Jņ. 3:10 ar Ebr. 2:13).

Viņam piemīt gudrība, kas ir pretēja Dieva gudrībai (Jēk. 3:15-17).

Ieroči (Lk. 11:22).

Spēks (Ap.d. 26:18).

Gara “dziļumi” (salīdz. Atkl. 2:24 ar Rom. 11:33; 1. Kor. 2:10; Ef. 3:18).

Sēkla, ko viņš sēj (Mt. 13:39).

Tronis (Atkl. 2:13; 2. Tes. 2:4).

Noslēpums (2. Tes. 2:7; Atkl. 2:24).

“Viltus vara … zīmes … brīnumi” (2. Tes. 2:9; Atkl. 13:13).

Stāv pie cilvēku labās rokas (Ps. 109:6,31; 16:18; 110:1).

Līdzīgs zibenim (salīdz. Lk. 10:18 ar 17:24).

Ieliek cilvēku sirdīs nodomus (salīdz. Jņ. 13:2 ar 2. Kor. 8:16).

Viņš – dēls, kas atklāsies (2. Tes. 2:4) tāpat kā Kristus (Lk. 17:30).

Viņš ir tas, kas “nāk” (2. Kor. 11:4) – frāze, tik bieži lietota attiecībā uz Kungu Jēzu (Lk. 7:19-20; Jņ. 7:27,31).”Viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks” (2. Tes. 2:6), tāpat kā Kristus (Lk. 17:24).

Viņš – “šīs pasaules dievs”, kurš apstulbojis cilvēku sirdis (salīdz. 2. Kor. 4:4 ar 4:6).

Viņs ieņems vietu Dieva templī (2. Tes. 2:4).

Viņam ir “darbi” (1. Jņ. 3:8).

Metaforiski nonāks no debesīm uz zemi pēdējās dienās (Atkl. 12:12).

Viņam ir bezdievības maize un vīns (Sal. Pam. 4:17).

Viņa sekotāji “turas” pie Kristus, tāpat kā patiesie mācekļi (līdzīgi vārdi Kol. 2:9; Mt. 28:19 salīdz. ar Mt. 26:4, 48, 50,55,57).

“Netaisnais parādīsies atklāti”, tāpat kā Kristus (2. Tes. 2:8).

Kalpošanas loģika

Katru no šiem atribūtiem var saskatīt mūsu Kungā Jēzū Kristū un tajā, kas saistīts ar Viņa Valstību. Šis uzskaitījums, bez šaubām, nav pilnīgs. Tomēr lietas būtība ir pietiekoši skaidra. Bībeli labi pārzinošs lasītājs atklās, ka pastāv divas sistēmas, divas valstības, kuras mums atklāj Vārds: sātana valstība un Dieva Valstība. Šis priekšmets ir tik konkrēts, ka dažkārt ir pilnīgi iespējams, ka tas, kas saistīts ar sātanu, ar nolūku aprakstīts valodas stilā, kas atgādina Dieva Valstību. Piemēram, Pāvils savu slimību apraksta kā sātana eņģeli (2. Kor. 12:7). Dieva Valstība un sātana valstība ir absolūti pretējas viena otrai, starp tām nav nekādas, pat daļējas sakritības, nekāda kopīga pamata. Dieva tauta, vai tie, kas patiesi atzinuši Viņa Valstību, pašos pamatos ir atdalīti no sātana valstības. Protams, ikdienišķajā dzīvē mēs krītam kārdinājumā uzskatīt, ka mūsu dzīvē dažreiz var pastāvēt tāda sakritība, ka mēs varam priecāties par pasaulīgo dzīves veidu un tiem labumiem, par kuriem mēs sapņojam uz tā pamata, ka mēs būsim Valstībā; ka mēs varam būt daļēji atkāpušies no ticības, bet daļēji uzticīgi reliģijai, ka mums var būt nedaudz gan tā, gan tā. Taču, ja mēs pareizi saprotam domu, ka starp sātana valstību un Dieva Valstību nav nekādu sakritību, mums galu galā kļūs pilnīgi skaidrs, ka vai nu visu, vai – neko.

Kad Kungs Jēzus runāja par to, ka nav iespējams kalpot diviem kungiem, vienu Viņš apzīmēja kā “Mamonu” (mantu, latviešu tulkojumā), pilnīgu pretstatu Dievam. Viņš turpina izskaidrot šo domu: “Tāpēc … nezūdaities savas dzīvības dēļ … tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? … Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības … nezūdaities (nedomājiet) nākamā rīta dēļ …” (Mt. 6:24,25, 27,28,31,33,34). Acīmredzot, mūsu Kungs redzēja “Mamonā” (mantā) – šajā anti-Dieva iemiesojumā noteiktu prāta ievirzi. Viņam bija tāds pats uzskats par “sātanu” kā mums, ka tas ir grēka iemiesojums cilvēka prātā. Tāpat Viņš “Dieva Valstības” meklēšanu uzskatīja par zināmu analoģiju drīzāk kalpošanai Dievam nekā mamonam. Mums gribētos, lai pastāvētu kāda trešā kategorija: Dievs, mamons un kaut kas starp tiem; mēs tāpat varētu dīki spriedelēt, ka derētu, ja tiesas dienā būtu trīs cilvēku kategorijas: pieņemtie, atraidītie un trešie. Tomēr, gan tas, kas būs pēc tam, gan tas, kas ir tagad, šobrīd – par to neliecina. Skaidri to saprotot, mēs izdarīsim pareizus praktiskus secinājumus. Ja mēs kalpojam Dievam, lai neko neveltam mamonam, nespēlēsim azarta spēles, nemelosim un nekrāpsim un nestaigāsim virs bezdibeņa.

Nepolitiskas valstības

Sātana valstībai ir savi pilsoņi, pār kuriem tas arī valda. Viņa valstība ir šīs pasaules cilvēki, kurus vada miesas kāre. Kad šīs pasaules valstības kļūs par Dieva Valstību otrās atnākšanas laikā (Atkl. 11:15), tas būs kas vairāk nekā tikai fiziska politiskās vadības atdošana. “Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, zemes virsus un viss, kas uz tā dzīvo” (Ps. 24:1). Gala iznākumā politiskā vara pieder Dievam pat tagad (Rom. 13:1-4). Domai par šīs pasaules valstu nodošanu Dievam ir jāattiecas uz sātana varas beigām; tad pasaule balstīsies ne uz “miesas kārībām”, bet gan uz Dieva likumiem.

Sātana valstība nav politiska valstība. Tas ir ietekmes faktors, domāšanas veids, noteikts dzīves veids, kura principi izpaužas cilvēka apziņā un visā viņa uzvedībā. Dieva Valstība ir antitēze sātana valstībai. To, ka sātana valstība, kas ir pilnīgs pretstats Dieva Valstībai, pastāv pierāda kaut vai tas, ka kaut kādā nepolitiskā veidā pastāv arī Dieva Valstība šobrīd, kaut gan tā, protams, izpaudīsies arī politiski Kristus atgriešanās laikā. Dieva Valstība pastāv tādā pašā nozīmē kā arī sātana valstība: kā ietekmes faktors, domāšanas un dzīves veids, kuru nosaka noteikti principi, kas izpaužas cilvēka apziņā un uzvedībā. Tieši tāpēc Kunga Jēzus līdzības, kas apraksta Dieva Valstību, nestāsta par politisku valstību, bet gan par rīcības principiem, kuriem jānosaka mūsu attieksme pret dzīvi šodien. Dieva Valstība tādā nepolitiskā nozīmē tika atņemta ebrejiem un nodota mums, lai mēs varētu nest tās augļus (Mt. 21:43). Politiskā valstība jau ir paņemta no Izraēlas (Ecēh. 21:31-32).

Atdalīšanās loģika

Viss teiktais nozīmē, ka nepārprotami ir jāpastāv šķirtnei starp mums un pasauli. Mēs esam Dieva Valstība sātana valstības ielenkumā. Tāpēc ir pilnīgi pareizi, ka mēs nežēlojam pūles, lai neļautu sātana valstības ceļiem šķērsot mūsu eklēsiju.

Velns – tas ir krāpnieks, viņam pieder viltus Dieva Valstība; antikrists izpaužas kā Kristus atdarinājums. Ja mēs iedomājamies, ka tas patiesi ir Kristus, tad tie, kas māca melīgo doktrīnu par Kristu, ir Kristus miesas daļa, un tas nozīmē, ka mēs esam apmānīti; mēs esam ievesti maldos ar šķietamu patiesību. Dažkārt sātans vai velns izmantoti kā pasaules vai cilvēku politiskās sistēmas alegorija, piemēram, Romas impērijas Atklāsmes grāmatā. Tā cēlonis ir tajā apstāklī, ka pasaules vai cilvēku impērijas ir celtas uz miesas nodomiem, pēc īstā sātana līdzības. Tādā veidā, uzvara pār pasauli ir analoģiska uzvarai pār velnu (salīdz. 1. Jņ. 5:4 ar 2:13,14); “visa pasaule ir grimusi ļaunumā”, to kontrolē velns (1. Jņ. 5:19). Miesas un acu kārība (Bībeles velns) – tas ir “viss, kas ir pasaulē” (1. Jņ. 2:16). Tādējādi, mūsu pašu personīgais sātans, ļaunā iesākuma kārība mūsos, tādā vai citādā veidā ir savienībā ar pasauli ap mums. Pasaule bija ielikta mūsu sirdīs (Salamans mācītājs 3:11).

Pasaules sistēmas

Tas paskaidro, kāpēc dažādas pasaules impērijas, kas pieminētas Bībelē, ir aprakstītas Dieva Valstības valodā; tās ir Dieva antivalstības. Ņemsim Bābeli:

Bābele

Dieva Valstība

Veseris (Jer. 50:23).

Bija jaunpievērstie un pravieši (Jer. 50:36,37).

Kalns (Jer. 51:25).

“Zelta pilsēta” (Jes. 14:4 vienā no tulkojumiem) ar biezām greznotām sienām (Jer. 51:58), ar jūru un kanāliem (Jer. 51:36).

“Nospieda … ļaudis … verdzībā”, no dzelzs zižļa “drebēja ķēniņu valstis” (Jes. 14:6,16).

“Spožā zvaigzne” (Jes. 14:12).

Alka būt paceltai augstāk par Eņģeļiem Debesīs (Jes. 14:13)

“Jaunava” (Jes. 47:1)

“Bābeles ķēniņš, Mans kalps” (Jer. 25:9).

Bābelei, līdzīgi Persijai, bija ķēniņš un septiņi padomnieki pie viņa troņa (Ezras 7:14).

“Viņš nokāva, ko vien gribēja, un arī dzīvu atstāja, ko gribēja; viņš paaugstināja, ko gribēja, un tāpat pazemoja, ko gribēja” (Dan. 5:19).

Bābeles valstība “redzama līdz pašam pasaules galam” (Dan. 4:8).

Bābeles, Midiāna un Persijas ķēniņu likumi netika pārkāpti (ebr. – netika iznīcināti, bija mūžīgi), Dan. 6:8.

Deva Izraēlai ķēniņu, nosaucot to par “Cedekiju”. “Tas Kungs mūsu taisnība” – Kristus falsifikācija, kurš ir īstais “Kungs mūsu taisnība” Izraēlai (Jer. 23:6).

Bābeli “atmodināja” Dievs (Hab. 1:5,6).

Tērpta dārgā audumā (Atkl. 18:16).

Babilonieši izpostīja Jeruzalemi, izjauca visu tempļa iekārtojumu pa grupām atkarībā no metāla, no kura priekšmeti bija gatavoti (zelts, sudrabs un varš, un salauza tos gabalos – 2. Ķēn. 25:13-16).

Ziemeļu ķēniņš, kura prototips ir Bābele, uzbruks Izraēlai kā vētra (Dan. 11:40).

Tautas, kas pēdējās dienās būs ar viņu, būs “vienisprātis” (Atkl. 17:13).

Saka savā sirdī: “tikai es esmu tāda, citas tādas nav nevienas” (Jes. 47:8).[VS1]

Līdzīgi Dieva vārds aprakstīts tajā pašā pravietojumā (Jer. 23:29).

Tas pats – Valstībai.

Dan. 2:44-45.

Jaunās Jeruzalemes Atkl. 21,22 un tās sienu, pamatu utt. apraksts, netieši norādot, ka Bābele ir viltus Dieva pilsēta.

Salīdz. ar Kungu Jēzu (Ps. 110:2; Atkl. 19:15).

Atkl. 22:16.

Kā tas notika ar Kristu (Ebr. 1,2).

Kā Izraēla (Jes. 37:22).

Tas pats – par Kristu.

Kā Kristus un septiņi gari Viņa troņa priekšā (Atkl. 1:4; 4:5).

Tas atgādina Jahves aprakstu kā Dieva, Kurš rīkojas un rīkosies, kā Viņš vēlas (salīdz. ar 5. Moz. 32:39; 1. Sam. 2:6-8; 112:7,8; Lk. 1:52).

Kā Kristus krusts.

Nemainīgā Dieva vārda imitēšana: Jes 34:16; 45:23 (fragmenti, kuru tiešais konteksts saturēja Dieva spriedumu sakarā ar asīriešu/babiloniešu paziņojumiem par to, ka viņu ķēniņu vārdi nav izmaināmi.

Dievs dos Izraēlai reālu Kristu.

Tieši šo fragmentu (Hab. 1:5,6) Pāvils citēja, lai apstiprinātu to, ka Dievs augšāmcēla Kristu (Ap.d. 13:41 – viņš Bābeli saskatīja īstā antikrista tēlā!

Kā Kristus līgava.

Dažus gadus pēc tam Daniēls 2.nodaļā teica, ka īstais Mesija salauzīs nākošo Bābeles valstību, kas ietvers sevī zeltu, sudrabu un varu.

Pateikts tieši tā, kā būs jādara Dievam, vētra – tā ir Dieva izpausmes valoda (Ecēh. 1:4).

Kā tie ticīgie, kas būs kopā ar Kristu.

Jes. 45:6,21.

Hamurapi, viens no agrīnajiem Bābeles ķēniņiem, uzdeva sevi par pseidomesiju, runājot par sevi valodā, kas bija raksturīga pašam Dievam. Uzmanīgs lasītājs saskatīs daudz kopīga Hamurapi vārdos ar Tēva un Dēla aprakstiem: “Visaugstie dievi piesauca mani un Es, patiesi, esmu gans, kas nes pasauli, kura scepteris ir taisnprātība; mana slavenā ēna sniedzas pāri manai pilsētai, savā klēpī Es nēsāju šo tautu … lai stiprie nevarētu apspiest vājos un lai taisnību nestu bāreņiem un atraitnēm, Es esmu uzrakstījis šos vārdus uz sava pieminekļa. Un vēl jo šerpāk: Es Hamurapi, gans, kas dibinājis mūžīgo Valstību, kas netiks nodota citiem”, un to pateicis, viņš sāk deklarēt svētību sarakstu paklausīgajiem un nolādējumu sarakstu nepaklausīgajiem, kas atgādina 5. Moz. 28. Mēs atkal esam aisberga virsotnē; Vecās Derības valoda tik ļoti atgādina apkārtējo tautu ticējumus un reliģiskos paziņojumus, kas īstenībā uzdeva sevi par viltus Jahves Valstību.

Viss, kas šeit bija teikts par Bābeli, ir tikai nedaudzi tāda veida piemēri. Šis valodas stils izmantots arī attiecībā uz citiem Izraēlas arābu ienaidniekiem. Tāpēc Sodoma, Dievam uzticīgo atlikuma (Lats) vajātāja un pēdējo dienu ļaunās pasaules simbols, izpaudās kā Ēdenes dārzs visā tā tīrajā skaistumā (1. Moz. 13;10). Adonisedeks, Jeruzalemes ķēniņš (Joz. 10:1), bija Melhisedeka dubultnieks. Apokaliptiskie zvēri, acīmredzot, aprakstīti Dieva Valstībai līdzīgos izteicienos, un šie apraksti Atklāsmes grāmatas ietvaros tuvinās Dieva Valstības atspoguļojumam. Lieta tāda, ka šie zvēri ir vienmēr bijuši un arī pēdejās dienās ir viltus Dieva valstību izpausme.

Zvēri

Dieva Valstība

Pūķim ir Eņģeļi (Atkl. 12:9).

Tas, tēlaini izsakoties, atnāk no debesīm uz zemi (12:10).

Runā par mums dienām un naktīm Dieva troņa priekšā (12:10).

Uz tā pieres – vārds (13:1).

Tam dots spēks, tronis un vara (13:12).

“Dara lielas brīnumu zīmes” (13:13,14).

Tam uzticamajiem sekotājiem ir zīme uz rokas un pieres (13:16; 20:4), tie ir “apzīmogoti”.

Visa pasaule pielūdz zvēru (13:12).

Tā sekotāju “skaits ir kā jūras smiltis” (20:8).

Tā sekotāji ir “vienisprātis” (17:13), un izplatīti pa visu pasauli.

Sieva, tērpta “purpurā un sarkanā audumā” ar kausu (17:14).

Zvērs bija, ir un būs (17:8-11); tas ir atgādinājums par Jahves Vārdu.

Kā Kristum

”

Ecēh. 9:4; Atkl. 7:3.

Visa pasaule pielūgs Dievu (15:4).

Kā Ābrahāma dzimums.

Kā tas būs ar mums.

Salīdz. ar Kristus upurdrēbēm.

Dievs bija, ir un būs (16:5).

Zvēru valstības, kā agrāk Babilonija un Asīrija, bija viltus Dieva valstības. Tās parādās, lai nestu to, kas saistīts ar viņu valstību, un pārliecinātu pasaulīgi domājošos cilvēkus nostāties viņu pusē. Tas viss ir Ēdenes drāmas atkārtots uzvedums: čūska apsolīja vienlīdzību ar Dievu, Dieva gudrību, kaut arī patiesībā tā bija čūskas gudrība. Ādams un Ieva ar prieku pieņēma šo piedāvājumu atšķirībā no Kunga Jēzus, kurš atteicās baudīt vienlīdzību ar Dievu (Vēstules filipiešiem 2.nodaļa ir pilna ar norādēm uz 1. Moz. 3 aprakstītajiem notikumiem). Ēdenē notikušais pēc būtības ir alegorija un visu miesas kārību un grēka prototips (1. Jņ. 2:16 = 1. Moz. 3:6). Jebkurai mūsu iekārei piemīt tādas kārdināšanas elements: mēs gribam dabūt to, kas izskatās pēc Valstības, uz vietas un tūlīt. Daudz vispārinātākā līmenī daudzi no mums tiecas pēc mānīgiem sasniegumiem, kas saistīti ar mūsu aizraušanos, pēc mānīga miera un savas labās mājas un bankas bilances “drošības”, kamēr šīs lietas īstenībā ir viltus sasniegumi, viltus miers un drošība, sātana valstības miers un drošība – Kristus Valstības garīgo sasniegumu, miera un drošības imitācija. Par pilnīgi uzskatāmu piemēru šeit var būt Rabsaka piedāvājums Jeruzalemes iedzīvotājiem: “Ja jūs atteiksities no Jahves kā sava Dieva, Asīrijas ķēniņš dos jums Valstību, kur katrs no jums “ēdīs no sava paša vīnakoka un ikviens no sava paša vīģeskoka” (Jes. 36:16); to sakot, Rabsaks citēja neko citu kā vardus no Mihas 4:4 par Dieva Valstību, kas aprakstīta Dieva Valstībai piemītošā izteiksmē. Ebreji nokļuva izvēles priekšā: vai nu Dieva Valstība, vai arī sātana valstība, kas aprakstīta Dieva Valstībai raksturīgajā izteiksmē. Tieši tāpat pasaule mums apkārt nesnauž. Tā aktīvi cenšas mūs apmānīt. Starp mums un šo pasauli, ieskaitot tajā arī maldus ceļus ejošo “kristietību”, pastāv spriedze, kas ātri izšķir, kuram no mums jāpiedalās Dieva Valstības glābšanā un kurš izvairās no sātana valstības nosodīšanas. Vidusceļa nav.

Palīdzība turpmāk

Sekojošais palīdzēs izskaidrot mazākais četras uzmanības vērtas Bībeles tēmas:

- daudzi slikti cilvēki Bībelē aprakstīti valodas stilā, kas ir tuvs tam, kādā tika attēlots Kungs Jēzus; par tādu piemēru var kalpot Sauls. Cits piemērs – Kīrs. Tas nenozīmē, ka tāpēc viņi bija taisni. To pašu var sagaidīt arī tad, kad mēs būsim sapratuši Antikrista principu. Izrādās, ka bieži par lietām, kas saistītas ar sātana valstību, apzināti ir runāts Dieva Valstības valodā; tāpēc par sātanu teikts kā par “šīs pasaules dievu” (2. Kor. 4:4), kam, līdzīgi kā Dievam, ir eņģeļi (Mt. 25:4; Atkl. 12:9). No tā apjoma, kas sacīts par Antikristu, mums jāsaprot, kāpēc Bībelē tik plaši pielietots šis paņēmiens.

- Acīmredzot, atraidītie svētie piedalīsies sātana, zvēra, antikrista tiesās. Tāpēc Bābelei kaklā bija pakārts dzirnakmens, un tā iemesta jūrā (Atkl. 18:21), tieši tāpat kā atraidīto svēto tiesas aprakstā. Viņus saspiedīs Kristus akmens (Mt. 21:44) tieši tāpat kā tas uzkritīs Bābeles konfederācijas tautām un saberzīs tās pulverī (Dan. 2:34). Kungs nozīmēs savam neuzmanīgajam kalpam tiesas vietu kopā ar “neticīgiem” (Lk. 12:46). Tas kļūs saprotams tikai tad, ja mēs uztversim domu, ka pastāv tikai divas valstības: Dieva un sātana. Dieva necienīgie īstenībā bija sātana valstībā, un tāpēc viņi cietīs no viņiem sagatavota soda. Tāpēc mums jānodalās no Bābeles, sātana valstības, vai arī mēs kopā ar to būsim notiesāti (Atkl. 18:4). Līdzīgā veidā Izraēlas atkritēju notiesāšana ļoti bieži tika aprakstīta tiesas pār apkārtējām tautām valodā (piem., Joēla 1:5; 10:12 = Jes. 16:10; Ecēh. 16:37-39 = Atkl. 17:16; Jer. 16:9 = Atkl. 18:23; Jer. 49:4 = Jer. 31:22; Jer. 51:27 = Joēla 1:4; 2:1; Jer. 50:13 = Jer. 19:8). Soda kauss, ko dzers Izraēla, tiks dots arābu tautām, kas lika tai ciest (Jes. 51:22-23). Tas ir princips, kas ietverts Atkl. 18:6; tas, ko mūsdienās Bābele dara attiecībā pret dabisko un garīgo Izraēlu, tiks nodarīts tai. Ticību nodevusī Izraēla bieži ir aprakstīta tā kā arābu tautas; to piemeklēs tas pats sods, tāpēc ka faktiski tā ir pārdevusi savas pirmdzimtā tiesības. Izraēla “sēdēja … kā arābs tuksnesī” (Jer. 3:2). Jūda tiks notiesāts kopā ar Ēģipti, Moābu un Amonu, apgraizītais kopā ar neapgraizītajiem (Jer. 9:24,25). Tādējādi, Rom. 9:8 par neticīgo Izraēlu sacīts kā par “miesīgiem bērniem”, kas ir atgādinājums par arābu Ismaēlu; tas pats arī Gal. 4:23. Vēstules romiešiem pirmās nodaļas pierāda mums, ka sodu saņems kā ebreji, tā arī pagāni, tāpēc ka kā vieni, tā otri ir grēcīgi.

- Tautu sodīšana tika attēlota līdzīgā valodas stilā, vienalga kad un kur arī tā nenotiktu. Tā, tiesa pār Bābeli Atkl. 18 pamatojas uz tiesu pār Ēģipti, kā tā aprakstīta Ecēh. 32:4-10, bet Ēģiptes sodīšana Ecēh. 29:4 ir tas pats, kas Goga sodīšana Ecēh. 38:4. Viss tiesas pār Ēģipti apraksts satur daudzas saiknes ar to, kas paredzams Izraēlai. Savā apspiestībā viņi sauks pēc Jahves (Jes. 19:20), ko darīja Izraēls, kad cieta vajāšanas no Ēģiptes puses (2. Moz. 2:23; 14:10). Tam ir liels skaits piemēru. Bez šaubām, lieta būtībā ir tāda, ka visas pasaules tautas jebkurā laikā un jebkurā vietā pamatā ir sātana valstība, un Dieva Valstība tās iznīcinās. Dieva Valstībai, kurai piederam mēs, nav laika un ģeogrāfisko robežu.

- Dieva Valstības nepolitiskais aspekts atkal un atkal paceļas Jaunajā Derībā. Tā saprašanai mums palīdzēs priekšstats par to, ka Dieva Valstība ir pilnīgs pretstats sātana valstībai, kurai arī ir vairāk abstrakts nekā politisks raksturs. Lai pilnīgāk apjaustu Jēzus Kristus un Viņa Valstības skaistumu, vajag saprast, ka Viņs ir antikrista, sātana antitēze.

Jaunajā Derībā ir tēze par to, ka pēdējās dienās eklēsijā iefiltrēsies “grēka cilvēks”, kurš parādīsies, lai kļūtu par apustuli, un kurš savienībā ar arābu zvēru, pasaulei uzkundzējušos varu, novedīs eklēsiju līdz pagrimumam. Tas ir antikrists, viltus dievs. Viņa atrašanās eklēsijas templī ir līdzīga tam, kā arābam Tobijam bija istaba dievnamā, istaba, kurai vajadzēja simbolizēt vietu, kur dzīvo Dieva tauta kopā ar Viņu Pašu (salīdz. Neh. 13:7 ar Jes. 14:1-3). Šis viltus dievs aizņems šo vietu, kā savā laikā Tobijs, tāpēc ka eklēsija nespēs stingri norobežot to, kas attiecas uz Dieva Valstību no tā, kas attiecas uz sātana valstību. Viņi tiks maldināti ar šķietamo šo divu valstību līdzību. Antikrista klātbūtne eklēsijā būs par zīmi, no kā mēs “nopratīsim, ka ir pēdējā stunda” (1. Jņ. 2:18); 2. Tes. 2:3 un Mk. 13:5,14 runā par to pašu. Tādas viltus mācības eklēsijā atpazīšana būs tas, kas pateiks ticīgo atlikumam par patiesu Kristus atgriešanās tuvošanos. Ja “grēka cilvēkam” kaut kādā veidā jābūt saistītam ar arābu zvēru, par ko mēs runājām 23.nodaļā, tad var būt, ka netveramā līdzība galvenajos islama un Vienotas Ticības principos izmantota, lai liktos, ka atšķirības starp tiem ir minimālas. Musulmaņi stipri tic vienotam Dievam un paradīzes atjaunošanai uz zemes, bet musulmaņi – šiīti (aptuveni 99% irāņu un 60% irākiešu) gaida divpadsmitā Imama (kas pēc viņu ticības tika pacelts debesīs) atgriešanos, lai tas valdītu pār pasauli. Musulmaņu mošejas ir viltus Dieva tempļi, kas projektēti kā īstie tempļi ar ārējo pagalmu un divām svētnīcām. Kā Ādams sagribēja vienlīdzības ar Dievu (sk. mājienu par viņa krišanu Filip. 2), par ko tika sodīts ar neiespējamību noslēpties, kaunu un kailumu, tieši tā tiks sodīts Edoms (Jer. 49:10), tāpēc ka tas pārāk stipri gribēja būt līdzīgs Dievam, tāpat kā Bābele Jes. 14:13, un kā mēģinās darīt grēka cilvēks (2. Tes. 2:4). Attiecība starp Bābeli, Edomu un Dievu zaimojošo grēka cilvēku norāda uz to, ka viņš ir saistīts ar arābu/islama reliģisko Dieva zaimošanu.