Bezmaksas Bībeles literatūra latviešu valodā

Bībeles Pamati

 

III. DAĻA

 

IZRAĒLA GRĒKU NOŽĒLA

 

Ievads

 Mēs varam nonākt pie noteikta secinājuma, ka Izraēla grēku nožēla un Kristus pieņemšana notiks tā ciešanu rezultātā vispārējās iznīcināšanas laikā no arābu puses. Ir konstatēts, ka Izraēla grēku nožēlošana ir Valstības nodibināšanas priekšnosacījums (Ap.d. 3:19,20; Rom. 11:15). Sekojošā 3.daļa cenšas neatkārtoties bez vajadzības, bet gan dot vērīgāku ieskatu Izraēlas grēku nožēlošanā.

 

13. NODAĻA: LĪDZĪBA PAR KĀZĀM

 

 Daudziem Bībeles pravietojumiem ir vairāk kā viens iztulkojums, un Kunga Jēzus līdzības nav izņēmums. Dažas no tām it īpaši attiecas uz pēdējām dienām. Līdzība par kāzām attiecas kā uz m.ē. 70.g., tā arī uz pēdējām dienām, kas arī raksturo lielāko daļu Jaunās Derības līdzību.

 

Attiecībā uz m.ē. 70.gadu

 Dieva kalpus (V.un J.D. praviešus – Atkl. 2:20; Ap.d. 2:18; 4:29; Am. 3:7; Cah. 1:6) Dievs sūtīja, lai “aicinātu viesus kāzās, bet tie negribēja nākt” (Mt. 22:3). Rakstu garumā viena no galvenajām tēmām ir Dieva aicinājums – tas ir galvenais Dieva mērķis. Ebreji atteicās atbildēt uz aicinājumu. Dievs žēlojās: “redzi, mums mielasts sataisīts … viss sagatavots” (t.i., Valstība – Mt. 22:4). Pirmajā gadsimtā Valstība tika sludināta Izraēlai (Lk. 10:9,11), primāra Eļļas kalna pravietojuma piepildīšanos var attiecināt uz m.ē. 70.g. (Mk. 13:29).

 “Mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots, nāciet kāzās” (Mt. 22:4) – Tā Kunga darbošanās pielika punktu dzīvnieku upurēšanai.

 “Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās” (Mt. 22:5) – to var attiecināt uz materiālisma sprādzienu, kas bija vērojams pēc Kristus krustā sišanas līdz m.ē. 70.g. To apstiprina Jēkaba un Pētera vēstules ticīgajiem, taču sabalsojas arī ar mūsdienām.

 “Atlikums”, t.i., “pārējie”, kas nav ierauti virpulī, dzenoties pēc materiālajām vērtībām, “sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva” (Mt. 22:6). Tas attiecas uz periodu m.ē. 33-70.gg. – kristiešu praviešu vajāšanas laiku. Reliģiskie līderi, kas uz to iedvesmoja ebrejus, t.i., “atlikumu”, kas noraidīja Rakstus drīzāk reliģisku nekā materiālu apsvērumu dēļ.

 “Tad ķēniņs palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu” (Mt. 22:7). Romieši, kas nodedzināja Jeruzalemi m.ē. 70.g., ir jāuzskata kā šī pravietojuma izpildītāji. Stefans izmantoja tos pašus vārdus, kad ebrejus nosauca par Kristus nodevējiem un slepkavām (Ap.d. 7:52). Tas, ka romieši tika aprakstīti kā “viņa armija” ir sakarā ar Dan. 9:26, kad par viņiem runā, kā par “valdnieka Jēzus karaspēku”.

 Lasītājs var pievērst uzmanību tam, ka ir starpība starp valdnieku, kura karapulki aizgāja tālāk, un Dēlu (Jēzu), kuram bija sagatavots kāzu mielasts. Visu “zemes ķēniņu valdnieka” (Atkl. 1:5) varu Dievs nodeva Jēzum. Pēc Jeruzalemes sagraušanas, kalpi tika nosūtīti jaunai sludināšanas misijai (Mt. 22:8-10) – sludināt Dieva vārdu pagāniem  (cittautiešiem).

 

Pēdējās dienas

 Tomēr ir norādes, ka šī Jēzus līdzība attiecas uz Jeruzalemes nodedzināšanu pēdējās dienās. “Kalpi” no Mt. 22:4, kas Izraēlu aicina uz grēku nožēlošanu paralēlajā līdzībā no Lk. 14:17 tiek pieminēti vienskaitlī – “kalps”. Un tas ir zīmīgi. Agrāk mēs minējām, ka Ēlija pēdējo dienu praviešu skolā nesīs Dieva vārdu Izraēlai – tā mēs varētu tulkot vārda “kalps” lietošanu vienskaitlī – praviešu grupu vadīs viens galvenais pravietis.

 Tas fakts, ka Jeruzaleme tiek beigu beigās ieņemta un nodedzināta, parāda, ka sākotnēji “Ēlijas” darbību nevar nosaukt par veiksmīgu – tikai Izraēlas mazākā daļa atbildēs uz aicinājumu. “Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties” (jeb atteikties) (Lk. 14:18) izklausās kā apzināta nācijas atteikšanās pieņemt vēstījumu.

 Kalpi turpināja sludināt Dieva vēsti “ap mielasta stundu” (Lk. 14:17, kas A.V. versijā skan “vakariņās”). Tas drīzāk attiecas uz sludināšanu tieši pirms otrās atnākšanas, nekā uz pirmā gadsimta notikumiem. “Vakariņas” – t.i., Valstība (Lk. 14:15; Mt. 22:2) sagatavotas. Un aicinājums izskan vakariņu jeb Valstības laikā. “Tas ir sataisīts” (Lk. 14:17) skaidro sludināšanas misijas steidzamību, neatliekamību. Un atkal mēs pieņemam, ka notikumi visdrīzāk attiecas uz otro atnākšanu. Diez vai dzīvniekiem, kas nokauti ēdienu pagatavošanai kāzu mielastam, vajadzētu atrasties uz galda 2000 gadu garumā.

 

Praviešu vajāšana

 Praviešu vajāšana saistīta ar to, kas notika Atkl. 11, kur divi liecinieki arī pravieto pašā pēdējā brīdī liela pretspēka vidū. Patiesie pravieši Babilonas iebrukuma laikā Jeruzalemē bija Ēlijas piekritēji – viņi abi tika vajāti. Kalpi tika “apsmieti un nokauti” (Mt. 22:6), līdzīgi kā tas notika ar Kristu krustā (Lk. 18:32). Atkl. 11:18 kā arī 19:2 attiecas uz pēdējo dienu praviešu vajāšanām.

 “Tad ķēniņš palika dusmīgs…” (Mt. 22:7) – attiecas uz to, ka Dievs, uzzinot par Kristus atstumšanu, “izsūtīja savu karaspēku … un nodedzināja viņu pilsētu”. Analoģiska leksika tiek izmantota 1. Moz. 6:12; 11:5 un 18:21, kad Dievs pievērsa uzmanību cilvēku ļaunumam un cietsirdībai Lielo plūdu, Bābeles torņa un Sodomas laikā. Pasaules sodīšana caur Dievu tajā laikā ir pirmtēls Viņa reakcijai Kunga Jēzus otrās atnākšanas laikā.

 Izraēla tika nopostīta ar uguni, to apstiprina daudzi Bībeles pravietojumi, ka tieši uguni izmantos Izraēlas ienaidnieki sodam. Dievs “izraudzījis” arābus ar īpašu nolūku – sodīt Izraēlu.

 “Kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi” (Mt. 22:8), un kalpi saņēma īpašu uzdevumu, viņu sludināšanas iznākumā “kāzu nams pildījās ar viesiem” (Mt. 22:10). Dievs strādāja uz kvantitāti. Aicinātas bija arī citas (pagānu) tautas, bet īpašs uzaicinājums attiecās uz ebrejiem. Aicinājums attiecās uz visiem, kas tajā laikā atradās “uz pilsētas ielām un gatvēm” (Lk. 14:21), proti, uz Jeruzalemes ielām un gatvēm. Uzsaukums bija vērsts uz “nabagiem, kropliem, akliem un tizliem”, iespējams, ka tieši tādus cilvēkus varēja sastapt pilsētas ielās pēc aplenkuma un nodedzināšanas (Cah. 14:2). Taisno atlikums, kas gaidīja atpestīšanu, atradās nabadzībā arī Kunga pirmās atnākšanas laikā.

 Kalpi tika sūtīti uz “lielceļiem” (Mt. 22:10), kas grieķu val. Nozīmē arī “tirgus laukumu”. Tas, lai atsauktu atmiņā, kā strādnieki stāvēja tirgus laukumā gandrīz 11 stundas, vēlēdamies atrast darbu (Mt. 20:6,7). Viņus pasauca tieši pirms tirgus slēgšanas. Neskatoties uz to, ka tika apsolīts milzīgs atbalsts tiem, kas atbildēs uz Dieva aicinājumu ar visu sirdi, aicināto vidū izrādījās arī tie, “kas nebija ģērbies kāzu drēbēs” (Mt. 22:11). Tas var nozīmēt, ka daži ebreji izrādīs neapšaubāmu interesi, bet negribēs pieņemt kristīšanu, vienīgo veidu kā iegūt kāzu drēbes. Iespējams, ka tāpat kā Jānis Kristītājs, pirmā gadsimta Ēlijas tipa pravietis, kristīja ar ūdenī, tā rīkosies arī pēdējo dienu Ēlija. Maz ticams, ka Dievs varētu mainīt pestīšanas priekšnoteikumus sakarā ar vispārējās iznīcināšanas apstākļiem.

 “Tanī dienā Dāvida namam un Jeruzālemes iedzīvotājiem kļūs atklāts un pieejams avots pret grēku un nešķīstību” (Cah. 13:1), tā arī ir norāde uz masveida kristīšanu Jeruzalemē, kas notika pilsētā, lai piepildītos Joēla pravietojumi par pēdējām dienām. Atlikušie “piesauks tad Manu Vārdu” (Cah. 13:9) – nokristījušies? 

 Kāzu drānu trūkumu var attiecināt arī uz to, ka ebreji pieņēma kristības neapzināti, vienīgi aiz bailēm no arābu uzmākšanās. Mums visiem ļoti nopietni jāizturas pret šo nopietno brīdinājumu.

PĒDĒJĀS DIENAS Mājas

I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.

2. nodaļa: Bābele

3. nodaļa: Sodoma

5. nodaļa: Pashā un iziešana

6. nodaļa: Arābu iebrukumi Soģu laikos

7. nodaļa: Arābu iebrukums ķēniņu laikā

8. nodaļa: Asīriešu iekarotāji

II daļa: Sagaidāmā pilnīgā iznīcināšana nākotnē.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā

III daļa: Izraēla grēku nožēla.
13. nodaļa: Līdzība par kāzām

IV daļa: Kunga Jēzus atnākšana un Tiesa.
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana

V daļa: Pēdējo dienu eklēsija.
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”

VI daļa: Valstība.
26. nodaļa: Valstības tēli

30. nodaļa: Dabas radība.