Mājas lapa
9. NODAĻA: BABILONIJAS IEBRUKUMS
Līdz ar Asīrijas iebrukumiem bija arī vairāki Babilonijas uzbrukumi Izraēlai, kas vainagojās ar Jeruzalemes izlaupīšanu un iedzīvotāju sagūstīšanu. Augstāk mēs paskaidrojām, ka Asīrija un Babilonija ir arābu agresijas pēdējās dienās prototips, kaut gan šo iekarojumu detaļu aprakstā vērojamas lielas atšķirības, kas izgaismo viena un tā paša pēdējo dienu scenārija dažādās iezīmes. Babilonijas iebrukums daļēji noveda pie Izraēla garīgās renesanses (atdzimšanas), “labu vīģu” audzēšanas (Jer. 24:5) (tam par piemēru varētu kļūt Joakīms, 2. Ķēniņu 25:27-30 – viņš nožēloja grēkus pēc 38 Bābelē pavadītiem gadiem = tik ilgi Izraēls atradās tuksnesī). Kas attiecas uz nākotni: “Un Es tavā vidū atlicināšu pazemīgus un nabadzīgus ļaudis, kas savu cerību liks uz Tā Kunga vārdu. Pārējie, kas vēl no Israēla atlikuši, nedarīs neko ļaunu un nerunās melus” (Cef. 3:12,13). Nelaimes slikto padara pavisam sliktu, bet labo – pavisam labu (Jer. 24:3), pēdējai Bābeles vadītajai Izraēlas pilnīgai iznīcināšanai būs tādas pašas sekas.
Asīriešu dotais prototips paredz pilnīgu arābu iekarotāju sakāvi Jeruzalemes apgabalā, kā Dieva iejaukšanās rezultātu otrās atnākšanas laikā. To iznīcināšana būs saistīta arī ar savstarpēju naidu. Asīrijas prototips daudz kur atkārtojas: Jeruzalemes gūsts, pēdējo dienu Asīrija/Bābele tika iznīcinātas ar mazākiem arābu spēkiem, kas bija apvienojušies pret Izraēlu, sakrīt sīkākās detaļas vēsturisko Asīrijas/Bābeles iekšējā sagrāvē pretstatā kara sagrāvei, kā prototips ir Sanheribs.
Jeruzalemes ieņemšanas prelūdija bija trīs gadus ilga verdziska atkarība no Nebukadnēcara, un tajā laikā Dievs “lika doties pret viņu (Joakīmu) kaldeju un aramiešu, kā arī Moāba un amoniešu karapulkiem, un Viņš tiem lika iebrukt Jūdā, lai tos iznīcinātu” (2. Ķēniņu 24:1,2). Tas atbilst visam arābu uzbrukuma un Izraēlas postīšanas (3,5 gadi?) periodam, kas, beigu beigās, noveda pie Babilonijas un tās mazāko arābu sabiedroto iebrukuma zemē un Jeruzalemes sagrābšanas.
Ebreju vārds “bandas” ir citviet tulkots kā “laupītāju bari”, kas liecina par zemo karu organizācijas līmeni šajā laika periodā. Jāatzīmē, ka šajā laikā Babilona uzplauka, sekojošie arābu iebrukumi arī bija saistīti ar šo uzplaukumu. Jer. 48:47 sacīts par Moābu cietokšņa atjaunošanu pēdējās dienās, bet Jer. 6:22 īpašs uzsvars likts uz Bābeles atdzimšanu: “Stipras tautas milzīgs karaspēks ceļas no attālākā zemes gala”. Nav grūti saskatīt, ka tas notiek arī šodien.
Sīkāki uzbrukumi veicināja iedzīvotāju koncentrēšanos Jeruzalemē (Jer. 35:11), tas arī ir raksturīgi pēdējām dienām. Jeruzaleme ir it kā aizsargāšanās un nepieejamības simbols. Pēdējās dienās daudzas tautas apvienosies pret Jeruzalemi. Joakīms, “piepildīdams Jeruzālemi ar nevainīgām asinīm” (2. Ķēniņu 24:4), kas neskaitot cilvēku upurus var attiekties arī uz sava veida pilsoņkara rezultātu, nežēlīgu izrēķināšanos ar iedzīvotājiem, jo sevišķi ar ticīgo atlikumu aplenktajā Jeruzalemē. Partizānu kara gars pēdējās dienās apņems kā dabisko, tā arī garīgo Izraēlu to vislielākās nepieciešamības laikā vienoti vērsties ar lūgšanām pie sava Dieva.
Tajā laikā Jūdeju bija apsēduši viltus pravieši: Jeremijam un īstajiem praviešiem bija jāsacenšas ar viltus praviešiem, kas izmainīja Dieva vārdus, mācot, ka baznīcā ir miers un drošība un ka Dievs ir apmierināts ar Savu tautu (Jer. 28:3). Tas atbilst grāmatas otrās daļas kontekstam. Arī pēdējās dienās var novērot īsto un viltus praviešu cīņu, īpaši laikā, kad gan garīgo gan dabisko Izraēlu apspieda Bābele un apkārtējās tautas. Rakstos mēs varam atrast pierādījumu tam, cik grēcīgas bija Jūdejas ķēniņvalstis pirms noslēdzošās Izraēlas izlaupīšanas (2. Ķēniņu 24:15; 2. Laiku 36:8). Šis spriedums tapis sakarā ar to dedzīgo Bābeles un apkārtējo tautu elku pielūgšanu (Ecēh. 16:29; 23:15-17). Vienīgais izskaidrojums tam ir tas, ka viņi cerēja nomierināt ienaidniekus, pieņemot to reliģiju. Par pašu galveno pierādījumu Izraēlas neticībai pēdējās dienās var kļūt tās labprātīgā islama pieņemšana.
Pirms noslēdzošā iebrukuma Jeruzalemē Babilonija karoja ar Ēģipti (2. Ķēniņu 24:7; Jer. 46:2,13). Daudzi pravietojumi norāda uz to, ka Bābele cīnījās ar arābu tautām, kas atbalstīja to uzbrukumā pret Jeruzalemi, tas attiecas uz Amonu (Ecēh. 21:20), Tiru (Ecēh. 26:7). Tiek minēts, ka Amons aizslīd no ziemeļvalsts ķēniņa rokām tā iebrukuma laikā Izraēlā un Jeruzalemē (Dan. 11:41). Priekšā ir sadursme ar arābiem kā pirms, tā arī Izraēlas iztukšotības periodā. “Jūra kauks un celsies” tās ciešanu beigu posmā (Lk. 21:25), šis tēls ņemts no Jer. 49:23 un attiecas uz Izraēlas aplenkumu no arābu tautām. Iekšējie arābu konflikti uz laiku tiks aizmirsti, lai koncentrētos masīvam uzbrukumam Jeruzalemei. Dievs iznīcinās iebrucējus un glābs ticīgo atlikumu Jeruzalemē. Izraēls aprakstīts kā tāds, kas “darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs” (Jer. 52:2), izsakoties Soģu grāmatas vārdos, Izraēla darīja to, kas noveda pie arābu iebrukuma.
Šis iebrukums aprakstīts Sanheriba karagājiena, kas kļuva par pamatu Nebukadnēcara kara darbībai, terminos. Pēdējais apzināti modelēja savu kampaņu ar lozungu: “Šoreiz mēs ieņemsim Jeruzalemi”. Šo divu iepriekšējo iebrukumu dažādie saskares punkti, kurus mēs izgaismojām, kas simbolizē ilglaicīgu un veiksmīgu Izraēlas novārdzināšanu no arābu puses un tie, kas ir pamatā noslēdzošajam uzbrukumam Jeruzalemei, liek domāt, ka tāda pat nostāja sagaidāma arī pēdējo dienu arābu triecienuzbrukumā. Lūk dažas analoģijas, kas saskatāmas starp Nebukadnēcara un Sanheriba uzbrukumiem: -
- Tanī laikā cēlās pret Jeruzālemi Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karavīri, un viņi ielenca pilsētu” (2. Ķēniņu 24:10). “Bet Asīrijas ķēniņš sūtīja Tartanu … Rab-Sarisu … Rab-šaku… Kad tie bija ieradušies un pienākuši pie Jeruzalemes …” (2. Ķēniņu 18:17).
- Rab-šaks bija Sanheriba labā roka, tas atgādina attiecības starp Nebukadnēcaru un Nebusaradanu, “miesassardzes virspavēlnieku” (Jer. 52:12).
- “Un Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, nāca pilsētā, kad viņa karavīri to bija aplenkuši” (2. Ķēniņu 24:11). 2. Ķēniņu 19:27,28 runāts par Sanheriba nekaunību pret Jeruzalemi. “Bargs un viltīgs ķēniņš” (Dan. 8:23), “ziemeļvalsts ķēniņš” (Dan. 11:40), šie raksturojumi-apraksti norāda uz to, ka parādīsies kāds īpašs līderis-valdītājs, kurš vedīs arābu spēkus pret Izraēlu. Tas piešķir jēgu Jaunās Derības pravietojumiem par antikrista parādīšanos, kas sacelsies pēdējās dienās, “grēka cilvēka” (2. Tes. 2:3), līdzīga Goliātam, kurš pēdējās dienās simbolizēs Izraēlas arābu ienaidniekus. Par citu grēka cilvēka prototipu kļuva Tobija (Neh. 13:7), viņš iegrūda Izraēlu finansiālos tēriņos (Neh.13:4,5).
Nebukadnēcars guva panākumus tikai tāpēc, ka “bads pilsētā kļuva neizturams” (2. Ķēniņu 25:3). Tas nozīmē, ka ļaudis no visas Izraēla zemes sapulcējās Jeruzalemē – “un zemes ļaudīm vairs nebija maizes”. Ilgstoša aplenkuma laikā arābu pūles tika virzītas uz to, lai apzināti iznīcinatu, maksimāli sagrautu lauksaimniecību un pat augsnes struktūru. Tas noveda pie slimībām un nāves. Tas atgādina aprakstu no Atkl. 6:9,16.
Kunga Jēzus pravietojums par laiku beigām un zīmēm, kas par to brīdinās, primāri izpildījās Izraēlas piemērā m.ē. 70.gadā – otra piepildīšanās arī pamatā attiecas uz Izraēla zemi (Lk. 21:11), kaut gan šīs zīmes varētu attiekties arī uz apkārtējo pasauli.
Bābeles uzbrukums tika un tiks virzīts tā, “lai viņš ar visām tām (ziemeļu tautām) laužas iekšā šai zemē un brūk virsū tās iedzīvotājiem un visām tautām visapkārt” (Jer. 25:9). Tas liecina, ka zemes izpostīšana notika vienlaicīgi ar tautas iznīcināšanu. Īpašais uzsvars uz Bābeles sagraušanu un izpostīšanu, kas nāca kā sods par iebrukumu, ir cieši saistīts ar to, ka Bābele ir saņēmusi un saņems sodu tādā pašā mērā, kā tā izrēķinājās ar Izraēlu (Jer. 25:12). Mēs jau iepriekš par to runājām kā par konsekventu principu. Atkl. 18:8 īpašs ir tas, ka Bābele tiks sodīta, un tās būs laiku beigu zīmes. Filistieši, kas ir Izraēlas mūsdienu arābu kaimiņu prototips, arī ies bojā, to pavēstīs zīmes: “bet tavai saknei Es likšu nomirt badā, un kas no tevis būs vēl pāri palicis, to aizraus nāvē bads (Jes. 14:30). Zīme par Bābeli: “Tādēļ viņas mokas nāks vienā dienā: nāve, sēras un bads, viņu sadedzinās ugunī, jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesājis” (Atkl. 18:8) – runā pats par sevi, viss notiks pēkšņi un ātri – vienā dienā (?).
Zīmes dotas, lai dēls nāktu pie tēva, grēkus nožēlodams (Lk. 15:18,20). Uzmanīgāka studēšana liek mums saprast, ka te runa ir par Izraēlas ticības atkritēju grēku nožēlošanu pēdējās dienās.
“Pilsēta ieņemta” (2. Ķēniņu 25:4), burtiski sadalīta uz pusēm. Domās mēs atgriežamies pie Cah. 14:2: “Pilsētu uzveiks … pusi no pilsētas iedzīvotājiem aizvedīs gūstā” pēdējās dienās. Tas nozīmē, ka īstenībā notiks pilsētas dalīšana uz pusēm. Izraēlas arābu tautību iedzīvotāji, kuri šodien dzīvo Jeruzalemē, pildīs galvenā spēka lomu noslēdzošā uzbrukuma laikā. Arābu ciltis, kuras izraēlieši nevarēja izdzīt no zemes, pacēlās pret Izraēlu babiloniešu un asīriešu uzbrukuma laikā.
“Bābeles ķēniņš lika nežēlīgi noslepkavot Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, tad viņš pavēlēja izdurt Cedekijam acis, iekalt viņu važās un aizvest uz Bābeli” kopā ar priesteriem (2. Ķēniņu 25:7, 18-20). Mūsdienu arābu vēlēšanās kopēt Nebukadnēcaru var novest pēdējo dienu notikumos pie publiska Izraēlas premjerministra un viņa kabineta pazemošanas, kā arī Dievam Jahvem kalpošanai lietojamo atribūtu izvazāšanas.
Pravieša Jesajas grāmatas 40.un 41.nodaļās skaidri teikts, ka Izraēlā pastāv spēki (ebreji), kas zināmā veidā savāc zemessardzi, kas uzsāks darbību tikai pirms pilnīgas iznīcināšanas draudiem, piemērs ir m.ē. 70.gads.
Aug vienotības gars starp ticīgā atlikuma pārstāvjiem, iespējams, atbildot Dieva aicinājumam, ko sludinājis pravietis Ēlija (Mal.3:23), aug grēku nožēlas gars, dzirdamas vaimanas pēc glābšanas, kas ir iespējama tikai otrās atnākšanas laikā. Aug Izraēlas garīgums.
Sevišķi uzsvērta uguns izmantošanas nozīme Jeruzalemes izpostīšanas laikā. 2. Ķēniņu 25:9: “Viņš nodedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa pili, un visus Jeruzālemes namus; ikvienu lielāku namu viņš lika ar liesmām pārvērst pelnos”. Ecēh. 24:3 Bābeles iebrukums salīdzināts ar uguni, kas deg ap Jeruzalemes vārošos katlu.
Var runāt par nākošā iebrukuma uguni kā vienu no garīgās attīrīšanās līdzekļiem (Cah. 13:9), tas vēlreiz pierāda, ka “Bābeles” iebrukums vedīs pie īstas taisno ticības parādīšanās, “sadegs” viss, kam nav ticības. Mūsu priekšā paveras aina: arābi, kas nogalina ebrejus līdz tam brīdim, kamēr pāri nepaliek tikai tie, kas ir taisno ticīgo atlikuma pārstāvji, un tad iejaucas Dievs.
Arī Joēls uzsver, ka tiks lietota uguns kā ilgstoša zemes ielenkuma, tā arī izšķirošā trieciena pret Jeruzalemi laikā (Joēla 1:19,20; 2:3,5). Ir pamats domāt, ka Joēls atsaucas kā uz Asīrijas, tā arī uz Bābeles iebrukumu. Joēls uzbrucējus salīdzina ar siseņiem, tas liek atcerēties, ka Jer. 10:22 par Bābeles iekarotājiem teikts ka par “šakāļu baru”. Joēla pieminētā zemes izlaupīšana un izpostīšana vedina domāt par atomkara draudiem. Raudu dziesmās 4:19 stāstīts, ka “vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess” (helikopteri, bumbvedēji?), “Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī”.
Pirmais Bābeles uzbrukums Jeruzalemei beidzās ar visu Jeruzalemes iedzīvotāju aizvešanu gūstā, palika tikai “zemes nabadzīgie ļaudis”. Pēc izšķirošā uzbrukuma palika tikai nabadzīgākie (salīdz. 2. Ķēniņu 24:14, 15 ar 25:11,12). Lūk, šie paši nabadzīgākie no nabadzīgajiem ļaudīm arī kļuva par simbolisku taisno atlikumu pēc pēdējo dienu arābu iebrukšanas. Tie bija darba cilvēki, strādnieki. Taisnie ticīgie palika Izraēlā kā Nebukadnēcara, tā arī Sanheriba laikā. Līdz Jeruzalemes krišanai tur atradās Jeremija, pravietodams un sludinādams Dieva vārdu. Asīriešu karagājiena laikā šo misiju izpildīja Jesaja, viņi abi ir Ēlijas un viņa palīgu prototipi.
Pilnīgi skaidrs, ka Jeremijam nācās strādāt viltus praviešu vidū, kuri noliedza viņa pravietojumus, izsmēja viņu un viņa pareģojumu par arābu uzvaru, aicinājumu uz grēku nožēlošanu, šo viltus praviešu dubultnieki parādīsies starp mūsdienu jūdiem pēdējās dienās (Raudu dz. 2:14; Jer. 20:6; 28:1-9; 29:24-26; Cah. 13:2-5). Tie arī ir tie paši viltus pravieši, par kuru parādīšanos Izraēlā mūsu Kungs teica Mat. 24:24. Viņi darbojās m.ē. 70.gadā zem jūdaisma fundamentālisma karoga un parādīsies arī pēdējās dienās. Viņi nāks Tā Kunga vārdā (Mat.24:5), un tas atgriež mūs pie Jeremijas laikiem, kad notika tas pats (Jer. 14:14). Cedekijas ciešanas nespējā izšķirties vai pieņemt viltus praviešu vārdus, lai gan sirds dziļumos viņš juta Jeremijas vārdu patiesumu, var atkārtoties pēdējo dienu Izraēlas līderos, kuriem Ēlijas skolas pravieši mācīs patiesos Dieva vārdus.
Šo cilvēku vēršanās pie nacionālā un reliģiskā pašlepnuma jūtām arābu spiediena laikā pirms noslēdzošā uzbrukuma Jeruzalemei nav grūti iedomāties. Bez kādas šaubu ēnas teiktie pravietojumi saskan ar galēji labējo noskaņu mūsdienu Izraēlas reliģiski-politiskajās aprindās: “ Ar Dieva palīdzību mēs sakausim viņus tuvākajā laikā! Un lai neviens neapgalvo pretējo!” (Salīdz. ar Jer. 28:1-11). Tāpēc ir saprotams, ka pēc Izraēlas pilnīgas iznīcināšanas beidzamā Bābeles iebrukuma laikā jūdaisms tika salauzts: “Nav spēkā vairs bauslībā” (Raudu dz. 2:9). Jeremijas Raudu dziesmās ļoti daudzi fragmenti izsaka Jeremijas nožēlu sakarā ar visas ar bauslību saistītās sistēmas sabrukumu. Kā priesteris viņš to skaudri izjuta.
Bauslības sagraušana var notikt arī sakarā ar to, ka ebreji nomināli pieņems islamu. Bābeles imperijas laikos Izraēla klanījās svešu dievu priekšā līdztekus Jahvem, tas var notikt arī pēdējās dienās. Opozīcija Jeremijas pravietojumiem bija tik spēcīga, ka tos, kas patiesi ticēja viņa vārdiem, nogalināja kā viltus praviešus, tika mēģināts piespiest Jeremiju mainīt savas domas. “Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priesteru noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis” Jeruzalemē (Raudu dz. 4:13). Droši vien līdzīgas vajāšanas sagaida arī tos, kas atsauksies uz Ēlijas aicinājumu. Divi pēdējo dienu liecinieki nogalināti sludināšanas darbības laikā (Atkl. 11:8; komentāri 3.daļā).
Kā mēs jau minējām, Izraēlā bija taisnie ticīgie pirms Jeruzalemes izlaupīšanas, un iedzīvotāju atlikums, kas pēc tam palika Jeruzalemē
varētu būt pēdējo dienu ticīgo prototips. Bābeles gūstā aizvestie ebreji arī ir taisno prototipi. Līdzība par vīģēm Jeremijas 24.nodaļā parāda, ka gūsta smagums ietekmēja to attīrīšanos, kas bija gūsta varā. Dievs vērsās pie viņiem caur praviešiem Hagaju, Ecēhiēlu, Daniēlu un Jeremiju (Jer. 51:59,60). Jesajas 45:15 (salīdz. ar 7.pantu) aprakstīts, kā grēkus nožēlojušie izraēlieši aicina cits citu iznīcināt elkus.
Burtiska Izraēla atrašanās “Bābeles” gūstā pēc agrīnajiem arābu uzbrukumiem pēdējās dienās šo līdzību gaismā izskatās pilnīgi iespējama. Garīgā atjaunošanās notiks caur Dieva vārda sludināšanu caur Ēlijas praviešiem. Sīkāk par to rakstīts 2.daļā. Jer.50:18,19 satur aicinājumu mums saprast garīgo atjaunošanos kā Ēlijas kalpošanu: “redzi, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi … Tad Es atvedīšu Izraēlu atpakaļ viņa ganībās, ka viņš atkal ganīs savas avis uz Karmela un Basanā, un viņi tiks paēdināti (grēku nožēla – 1. Ķēniņu 18:39) Efraima kalnos un Gileādā”. Tieši no turienes nācis Ēlija (1. Ķēniņu 17:1). Par Izraēlas gūstu Jeremija stāsta vārdos, kas atgādina pravieša Jonas grāmatu: “Es izraušu no viņa rīkles, ko viņš bija aprijis” (Jer. 51:44). Tas, kas notika ar Jonu, atgādina Kristus nāvi un augšāmcelšanos, caur ciešanām arābu gūstā Izraēla piebiedrosies Kristum. Jeremijas un Jeruzalemes ciešanu apraksts Nebukadnēcara laikā Raudu dz. 3 arī ir saistīts ar Jēzus garīgajām un fiziskajām ciešanām krustā. Tikai nokļūstot arābu iekarotāju rokās, Izraēla tā īsti apzināsies un novērtēs tās ciešanas, kurām bija nolemts Mesija viņu vainas dēļ (Cah. 12:10; 13:6).
Pavēle: “Bēdziet no Bābeles, atstājiet kaldeju zemi … lai jūs nemirstat Bābeles noziegumu dēļ” (Jer. 50:8; 51:6) – var būt kā aicinājums arābiem, mazajām valstīm – lai tās kristu grēku nožēlā un atdalītos no Bābeles, šeit ir skaidra norāde uz gūstā palikušajiem taisnajiem, viņus aicina sacelties un doties uz Jeruzalemi. Izraēlas došanās Ciānas virzienā notiks īsi pirms Bābeles sodīšanas un būs par zīmi tam, ka viņi nožēlo grēkus (salīdz. Jer. 50:4,5 ar 8,9) to ciešanu rezultātā, ko viņi izcieš gūstā. Viņiem vērstais aicinājums atstāt Ēģipti skaidri demonstrē, ka viņi noteikti tiks pakļauti mocībām šajā laikā:
- “Israēla un Jūdas bērni cieš varmācībā; visi, kas tos aizveduši gūstā, tur tos stingri savās rokās un negrib atlaist” (Jer. 50:33) – analogs apraksts ir par gūstu Ēģiptes (faraona) zemē – 2. Moz. 4:25.
- Bābele aprakstīta kā “gūstekņu māja”, kas neatveras (Jes. 14:17).
- Daudzi pravietojumi par izpestīšanu no Bābeles gūsta aprakstīti 2. Mozus grāmatas valodā, tas parāda līdzību starp Bābeli un Ēģipti (2. Moz. 48:20,21).
- “Un notiks tanī dienā, kad Tas Kungs tev dos mieru no tavām sāpēm, no ciešanām un no grūtās verdzības, kādā tie tevi turēja, tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu …” (Jes. 14:3,4).
- Es satriekšu “zirgus kopā ar jātniekiem, …ratus kopā ar braucējiem” (Jer. 51:21). 2. Mozus grāmatā tā apraksta ēģiptiešu sakāvi.
Bābeles notiesāšana
Detalizētāks apraksts, kas attiecas uz Bābeles sodīšanu, atrodams Jer. 50:51; Jes. 47 un daudzos citos fragmentos, un tas nav nejauši. Šo aprakstu gaismā mēs varam saprast Bābeles sagrāves mērķi. Bābele tika sagrauta par tieksmi aizvietot dzīvo Izraēla Dievu ar saviem dieviem, par grēka pasludināšanu. Bābele nosaukta par “ļaundaru dzimumu” (Jes. 14:20), ar to domājot, ka Bābeles sakāve kļūs par sievietes dzimuma politisko uzvaru pār čūskas dzimumu.
Tieši šī iemesla dēļ mēs īpašu uzmanību veltam reliģiskajam motīvam, kam bija īpaša loma Bābeles uzbrukumā Jeruzalemei (Izraēlai). Arābi izmanto islama fundamentālismu kā iemeslu Izraēlas šturmēšanai, tas ir acīmredzami mūsdienās, sekojoši, mēs varēsim atšķirt reliģisko nodomu arī agresīvajos “Bābeles” agrākā perioda uzbrukumos. Tālāk sekos skaidri norādījumi uz to:
- “Jo redzi, Es atmodināšu kaldejus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas viņiem nepieder” (Habakuka 1:6). Analoģisku aprakstu mēs atrodam Ps.83:13: “Mēs paņemsim sev īpašumā Dieva laukus!” Tā arī Bābele, reliģisku motīvu mudināta, sapņo iegūt īpašumā svētās Jeruzalemes vietas.
- Bābeles ķēniņš gribēja uzstādīt savu troni Dievnamā (templī), domādams: “augstāk par zvaigznēm pacelšu savu troni”, viņš it kā ņirgājās par to, ka Dievs Jahve stāv augstāk par visiem citiem dieviem. “Grēka cilvēks” pēdējās dienās domāja līdzīgi (2. Tesal. 2:4).
- Prieks, ka Bābele krita: “Bābele ir uzvarēta, Bels ir palicis kaunā, Merodahs stāv satriekts! Viņu dievi ir palikuši kaunā, viņu dievekļi sagrauti!” (Jer. 50:2).
- Pravietojumā par Bābeles notiesāšanu pasvītrots, ka sods nāca pār tās elkiem (Jer. 50:38; 51:18,47).
- 8.nodaļā lasījām, ka asīrieši uzskatīja gūstu viņu zemē kā uzturēšanos Dieva Valstībā. Tādējādi Bābele uzdodas par viltus Dieva Valstību. Visas tautas dosies pie viņas (Jer. 51:44), tāpat kā tās ies uz patieso Dieva Valstību (Jes. 2:2). Bābele nosaukta par to “lielo pilsētu, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem” (Atkl.17:18). Jēzus raksturo Savu Valstību kā koku, kas “augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņu pavēnī var ligzdas taisīt (Marka 4:32). Šis citāts ņemts no Dan. 4 un apraksta Bābeles ķēniņvalsti. Tādā veidā Jēzus norāda, ka Nebukadnēcara valstība, cik leģendāra tā arī nebūtu, ir vienkārši Kristus Valstības atdarinājums.
- Babilonieši ņirgājās par ebrejiem, liekot tiem dziedāt “Tā Kunga dziesmas” (Ps. 137:3,4). Bābelieši izsmēja ebreju kalpošanu Jahvem, provocējot konfliktus, kas balstījās uz to, ka viņi savus dievus pretstatīja Dievam Jahvem, kuru viņi uzskatīja gāzuši esam. Šodien arābi veido konfliktsituācijas uz tā paša pamata, nostādot Muhamedu pret Izraēla Dievu Jahvi.
Reliģiskais pamatojums tikai pieņemas spēkā pēdējo dienu “Bābelē”, un to iepriekš varēja paredzēt. Bābele lika visām apkārtējām tautām dzert vīnu, kas tās “apreibināja” (Jer. 51:7; Atkl. 14:8), padarīja neprātīgas. Vīns bija reliģiskās doktrīnas simbols, tas atgādina islama fundamentālisma ideju izplatīšanos apkārt Izraēlai esošo tautu vidū, padarot tās “neprātīgas” naidā pret Izraēlu. Irākā un Irānā, kas tagad ieņem ģeogrāfisko Babilonas/Asīrijas pozīciju, jau tagad ir vērojams šis naids. Sanheribs daudz uzmanības veltīja reliģiskajai propagandai, bet Nebukadnēcars un viņa sekotāji pēdējās dienās izdarīs vēl vairāk. Jer. 51:55 runāts par “turienes lielo čalu”, tas attiecas uz reliģiskās mācības propagandu. “Tava gudrība, tavas zināšanas tevi maldināja” (Jer. 47:10) – tas būs vesels pasākumu komplekss, kas saturēs pārliecināšanas spēku, kā arī pseidointelektualitāti.
Sanheribs domāja, ka gūsts viņa ķēniņvalstī ir pat labāks nekā atrašanās nākošajā Dieva Valstībā (2. Ķēniņu 18:31,32). Ar Nebukadnēcaru un Bābeli pārstāvēti antikristi un viltus Dieva Valstība. Nebukadnēcars un viņa pārvaldītās tautas aprakstīti kā “gani kopā ar viņu ganāmiem pulkiem” (Jer. 51:23), kad tajā pašā laikā Kristus dēvēts par labo ganu, bet Viņa ganāmpilks salīdzināms ar dabisko un garīgo Izraēlu.
Bābeles akmeņi, kas tika izmantoti kā stūra un pamata akmeņi (Jer. 51:26), kontrastē ar Kristu, kas patiesi ir kļuvis par stūra akmeni” (Ps. 118:22). Jer. 51:25 Bābele nodēvēta par “grūstošu kalnu”, kas nokļuvis zem soda un kļuvis par “izdegušu kalnu”. Analoģisks stils Atkl. 8:8 jānovērtē kā norādījums uz pēdējo dienu Bābeles uzbrukumu. Akmens, kas sagrauj kalnu, no Dan. 2:45 – tas ir tas mazais akmens, kas sadauzīja milzu tēlu un izauga kā kalns, kas simbolizē Dieva Valstību. Jeremijas 51:20-23 ne mazāk kā 9 reizes uzsvērts, ka “Bābele” tiks “sadauzīta gabalos”, un te mēs atkal redzam paralēli ar Dan. 2:44, ka visas ap “Bābeli” apvienojušās tautas (t.i. statujas zelta galva) tiks satriektas.
Milzu tēls pacelsies pēdējās dienās, tas nozīmē, ka arābu spēki ap Izraēlu apvienosies apkārt “Bābeles” ķēniņam (ap “galvu no zelta”). Dažas no šīm tautām nosauktas par “jauktajām tautām” (Jer. 50:37), milža kājas arī bija “maisītas” (Dan. 2:43).
Bābeles slavenības apraksts saistīts ar Jeruzalemi Zelta Tūkstošgades laikā (Ps. 47:1,2; Jes. 62:7). Kā Nebukadnēcara ķēniņvalsts bija falsificēta Dieva Valstība, tā Bābele bija pseido-Jeruzaleme. Tautas, kas iet pie Nebukadnēcara uz Bābeli, izskatās pēc parodijas tam, kā tās plūdīs pie Kristus Jeruzalemē (Jes. 2:2).
Bābeles konfederācija
Pravietojumi par Bābeli atgādina tos, kas attiecas uz mazajām ap Izraēlu esošajām valstīm, parādot, ka tās bija un būs Bābeles sabiedrotās uzbrukumā Jeruzalemei pēdējās dienās. Jer. 44:49 pieminēta šo tautu sodīšana kā priekšvārds Jer. 50 un 51, kur runāts par Bābeli. Kā Bābele izpostīja Izraēlu un Jeruzalemi (Jes. 24:12; Cef. 1:13; Jer. 4:7; Cah. 7:14), tā arī Bābeli izpostīs (Jer. 50:3). Tas pats vārds izmantots iepriekšējās nodaļās, kas attiecas uz Moāba notiesāšanu (Jer. 48:9), Bocras (Jer. 49:13), Edomas (Jer. 49:17) sodīšanu, Asīrijas (Cef. 2:13), filistiešu (Cef. 2:4) sagraušanu. Tas ir nepārprotams norādījums, ka tos arābus, kas pievienosies Bābelei, piemeklēs tāds pats sods.
Jesajas 34 aprakstīta visu ap Izraēlu dzīvojošo tautu sodīšana Bābeles bojāejas apraksta stilā ( 9,10 pp. = Atkl. 14:11; 17:16; 18:9; 11.pants = Jes. 14:23). Visi Dieva iepriekšparedzējumi, kas vēstī par Izraēlas ienaidniekiem, atrod saskares punktu cits ar citu. Tā, pravietojums par Tiru Jesajas 23 saistīts ar pravietojumu par Bābeli Atklāsmes grāmatā. Bet pravietojums par Ēģipti saistīts ar pravietojumu par Tiru (Jes. 23:5). Jesajas 14:3 stāsta par to, ka Bābeles iedzīvotāji apgājās ar izraēliešiem tāpat kā ēģiptieši. Aprakstīts, kā Ēģipte un Tira tika sodītas un tās iznīcināja Bābele (Ecēh. 26:7). Tas ir labs pamats domāt, ka Bābeles notiesāšana ir to tautu rokās, kas pulcējās zem viena karoga uzbrukuma laikā Izraēlai. Šīs konfrontācijas atrisinājums ir pravietojumos, kas attiecas uz arābu spēkiem, cits citu iznīcinošiem galīgajā konfliktā – kā pravietojuma izpildīšanās attiecībā uz to savstarpējo iznīcināšanos.
Citu arābu spēku apvienošanās ar ģeogrāfisko “Bābeli” pēdējās dienās parādīta Jer. 42:11, Izraēlas uzmundrināšana pēdējās dienās pret Bābeli – tas pats valodas stils lietots, lai iedvesmotu Jozuu pret viņa dienu arābu ciltīm: “Nebīstieties no Bābeles ķēniņa, no kura jums tagad bail! … Es esmu ar jums, lai jums palīdzētu un jūs izglābtu no viņa rokas!” (salīdz. ar Jozuas 1:5). Habakuka 2:5,15,16 Bābeles ķēniņa apraksta valoda atgādina abu Lata meitu (moābiešu un amoniešu māšu) un Kānaāna, arābu kānaāniešu cilšu tēva, aprakstu (salīdz. 1. Moz. 9:22-25; 19:31-37). Jesajas 13:14,15 arī atspoguļota arābu ļaužu saistība ar Bābeli; par šo apgabalu cilvēkiem: “Viņiem tad klāsies kā izbiedētām stirnām un kā avīm, kam nav gana; ikviens piegriezīsies savai tautai, ikviens bēgs uz savu zemi. Ikvienu, ko sastaps, nodurs ar šķēpu, un ikviens, ko sagūstīs, kritīs no zobena” Bābeles tiesāšanas dienā. Tas izskan kā vēl viens mājiens, ka arābiem ir dota iespēja nožēlot grēkus un izbēgt Dieva soda.
To apvienošanās intensitāte nodemonstrēta ar faktu, ka par Bābeli runā kā par briesmām “no ziemeļiem”, kaut arī briesmas “no ziemeļiem” var nākt arī no citiem, no Bābeles neatkarīgiem arābu spēkiem (Jer. 1:14,15; 25:9; 46:24). Fragmenti, kuros par Bābeli teikts kā par “ziemeļu valsti”: Jer. 3:18; 6:22; 10:22; 16:15; 23:8; 31:8; 46:10. Par noslēgumu var kļūt tas, ka visi šie spēki ir kļuvuši par “ziemeļvalsts ķēniņa” daļu, lai kļūtu iespējami to uzbrukumi Jeruzalemei un Izraēlai un to sodīšana.
Atzīmējiet arī, kā Jer. 51:20-23 runāts par to, kā Bābele kontrolē citus, ar to domātas citas arābu tautas – piemēram, jātnieki, gani, arāji … Bābele bija prostitūta, kas sēdēja zvēra mugurā (Atkl. 17:3). Līdzīgi tam, Jes. 49:26 saka par Izraēlas ienaidniekiem – arābiem, kurus “pabaroja” to pašu miesa, bet Bābeles “miesu apēdīs” apvienotie arābu spēki (Atkl. 17:16). Tas vēlreiz akcentē to ciešo saistību.
Tomēr Bābelei un briesmonim (“zvēram”), ar ko tā asociējas, ir vara pār visas zemes tautām, par to sacīts Dan.7:23; Atkl. 13:12. Mēs pievēršamies tam vēstures posmam, kad Bābeles slava pārskanēja visu zemi (Jer. 51:41). Pēdējo dienu Bābele visas zemes tautas ietekmēs ar vīna palīdzību, tāpat runā par seno Bābeli (salīdz. Jer. 51:7 ar Atkl. 18:2,4). Daži pravietojumi saka, ka Bābeles krišana ietekmēja visu zemi (Jer. 50:46), to pašu var teikt arī par pēdējo dienu Bābeli (Atkl. 18:9,10). Ja mums ir taisnība, kad par “Bābeli” uzskatām atjaunojošos arābu spēkus pēdējās dienās un to prototips mums ir vēsturiskā Bābele, tad mums jāseko Irānas un Irākas tautām, kas pulcē kopā apkārtējos arābu spēkus uzbrukumam Izraēlai, mēģinot kontrolēt visu pasauli. Arābu savienība vai kāda cita globāla politiska partija varētu to īstenot. Islama mērķim – kundzībai pār pasauli – iespējama līdzāspastāvēšana ar dažādām reliģijām, bet tikai pamatojoties uz islamu un tam esot pārsvarā. Kontrolēt Rietumus nav nemaz tik neiespējami. Pāvests var mainīt attieksmi pret islamu “visu kristiešu” interesēs, tāda situācija var novest pie sadarbības. Kā mēs jau teicām, mums pēc iespējas precīzi jācenšas tulkot pravietojumus, bet ne prognozēt to, kas var notikt politiskajā dzīvē.
Šīs savienības arābu tautas pavērsīsies pret “Bābeli” tā saucamajās “laiku beigās”, tas būs Dieva sods. Bābele “sagrāba un uzņēma sevī visas tautas”, bet “vai tās visas nesacerēs par viņu kādu zobgalīgu dziesmu un neteiks nievājumu pilnu runu, izsaukdamās: bēdas tādam, kas savu labumu nemitīgi vairo ar to, kas viņam nepienākas! …Vai pēkšņi nesacelsies pret tevi … Tad tu kļūsi viņiem par laupījumu!”(Habakuka 2:5-8). Vispirms salas (tautas) aizbēg no Bābeles (Atkl. 16:20), putni un dzīvnieki aizbēg no lielā koka, kad tas sāk šūpoties. Tā var teikt par tiem arābiem, kas nožēloja grēkus un “izgāja” no Bābeles. Viņi kaut kādā mērā izdzēra Bābeles dusmu vīna kausu (salīdz. Jer. 25:17-26 ar Atkl. 16:19), viņu iznīcināšana bija Bābeles notiesāšanas un izputināšanas gala iznākums. “Bet Šešahas ķēniņam būs jādzer pēc viņiem” (Jer. 25:26), līdzīgi tam, kā arābu līderus to agrīno uzbrukumu laikā Gideons izvēlējās īpašai simboliskai iznīcināšanai (Soģu 8:12-21), “kas tapa iznīcināti pie En-Doras un kļuva vienkārši zemei par mēslojumu” (Ps. 83:11).
“Jo redzi, Es sūtīšu lielas tautas no ziemeļiem pret Bābeli, tās nostāsies pret to” (Jer. 50:9). Ebreju vārds, kas tulkots apmēram kā “tautu pulcināšana” lietots tās Bābeles vadītās konfederācijas apzīmēšanai, kas pēdējās dienās neskaitāmas reizes uzbruka Izraēlai (Ecēh. 16:40; 23:46,47). Šim uzbrukumam bija jānāk no ziemeļiem (Ecēh. 38:15), tāpat kā Bābeles sodīšanai. To “kauja” pret Bābeli – tamlīdzīgos terminos aprakstīti šie notikumi Joēla 2:5, šeit runā par “kauju” pret Jeruzalemi, “viņu bultas nāks ka no gudra varoņa rokas, tās neaizlidos velti” (Jer. 50:9), līdzīgi aprakstīta Jeruzalemes šturmēšana Joēla 2:7. Šis pravietojums ir sakoncentrēts uz to, kas notiks ar “Bābeles” zemi un, iespējams, ar pašu galvaspilsētu Izraēlas iebrukuma laikā.
“Tā kaldeju zemes kritīs par laupījumu iebrucējiem” (Jer. 50:10), šis citāts var attiekties tikai uz vēsturisko Bābeles ieņemšanu, grēkus nožēlojušās tautas paņems savu daļu bagātību Tūkstošgades laikā. Laupīšanu apraksts līdzinās tam, kas notika Izraēlā (Ecēh. 38:12). Var izrādīties, ka ar Bābeli apvienojušies spēki bija spiesti izrādīt atbalstu iepriekšējās sakāves dēļ, kā arī pateicoties reliģiskai retorikai (Jes. 14:6). Tas ļauj saprast, kāpēc sabruka koalīcija, un uztur spēkā domu, ka būs iekšējie arābu kari, īpaši starp “Bābeli” un mazajiem arābu spēkiem tieši pirms Jeruzalemes iebrukuma.
Bābeles izpostītāji pret to pacēlās kā saules lēkts (salīdz. Jes. 47:11 ar Jer. 50:9), līdzīgi aprakstīta Kristus atgriešanās. Tas var nozīmēt, ka viņi darbojas Kristus interesēs, vai arī, ka Kristus atgriežas šī iemesla dēļ. Skaidri saskatāms, ka pēdējo dienu “Bābeli” sodīs viņas pašas bijušie sabiedrotie:
- “Bet tur mitīs tuksneša zvēri” (norāde uz arābu ciltīm) – Jes. 13:21.
- Bābele būs pilna “ar cilvēkiem kā ar siseņiem” par nosodījumu (Jer. 51:14). Joēla 1:4 aprakstīts, ka Jeruzalemei uzbrūkošie arābi līdzinājās “siseņu bariem”.
- “… jo no ziemeļiem iebruks tās zemē postītāji” (Jer. 51:48), uzbrūkošie arābi apzīmēti kā “laupītāji” Soģu 2:14; 1. Sam. 13:17; 2. Ķēniņu 17:20.
- Bābeles “jūra” – tā ir tās arābu tautas, kas ietilpa savienībā, ko vadīja Bābele, un tās izies no Bābeles kontroles (Jer. 51:36; Atkl. 17:1,15), “jūra” pavērsīsies pret Bābeli, lai to sagrautu (Jer. 51:42).
Arābu armiju fiziska klātbūtne Bābeles ģeogrāfiskās atrašanās vietā rada apstākļus, ka tieši šī vieta kļūs par visu tautu tiesāšanas vietu, bet ne Jeruzaleme, kur dažas armijas to pašu spēku sastāvā arī pavērsīsies viena pret otru. Bābele kļūst “kā klons, kad to nodarina cietu kuļamam laikam” – vēl viena Harmagedona (salīdz. Jer. 51:33 ar Jes. 21:9,10). Bābele ieņēma Jeruzalemi māju pēc mājas, tas pats notiks ar pašu Bābeli (Jer. 50:30). Bābele iznīcināja Jeruzalemi ar uguni, uguns uzliesmos arī Bābelē (salīdz. Jer. 17:27 ar 50:32). Bābele izlaupīja Jeruzalemes bagātības, un tiks sodīta tadā pat veidā (salīdz. Jer. 50:37 ar 2. Ķēniņu 24:13). “Nesaudziet un netaupiet viņu jaunos vīrus” (Jer. 51:3) – norāda uz Irānas/Irākas paradumu savas armijas veidot no fanātiski noskaņotiem jauniešiem – musulmaņiem(?).
Tieši tāpat kā “Bābeles ķēniņam pienāk ziņas” par uzbrukumu, “tad nogurumā viņam nolaižas rokas” (Jer. 50:43), pēdējo dienu “ziemeļu ķēniņvalsts ķēniņš” vadīs kampaņu pret Jeruzalemi, bet to nemierīgu darīs musulmaņu dumpis, kas būs vērsts pret viņu pašu. Viņš, dusmu pārņemts, virzīsies uz Jeruzalemi, cenzdamies iznīcināt visus dzīvus palikušos ebrejus (Dan. 11:44,45). Jer. 51:31,32 uzsvērts, ka ziņa par uzbrukumu Bābelei izplatīsies kā mežonīga uguns. Tas atgādina briesmoni, kas cenšas aprīt pec iespējas vairāk Dieva cilvēkus “lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis” (Atkl. 12:12). “Bet zeme nāca sievai palīgā” (Atkl. 12:16 – tas varētu attiekties uz tiem arābiem, kas tieši “palīdzēja” Izraēlai, nostājoties pret Bābeli.
Un vēl kāds moments. Tiem, kas tiesā Bābeli, sacīts: “Atriebieties tai arī no savas puses; dariet viņai tā, kā viņa ir darījusi!” (Jer. 50:15). Šis pants atkārtojas Atkl. 18:6, kur runāts par svētajiem kā Bābeles tiesātājiem. No tā izriet, ka ir it kā divi posmi Bābeles tiesāšanā:
1. Arābu armijas, kas uzbrūk Bābeles karaspēkam, un sagrāve.
2. Svētie, iespējams, pievērsīsies dažām grēkus nožēlojušām arābu tautām, pabeigs sodīšanu, atdodot daļu ieguvuma šiem arābiem. Vairākas reizes mūsu nodarbībās mēs esam saskārušies ar varbūtību, ka arābu mazākums nožēlos grēkus.
Bābeles sodīšana caur svētajiem atgādina Bābeles tiesāšanu ar Bābeles konfederācijas spēkiem tieši tāpēc, ka šīs arābu tautas nožēloja grēkus, un tas ir bieži pieminēts mūsu nodarbībās. Šajā brīdī ir mērķtiecīgi sistematizēt tos fragmentus, kas stāsta par arābu grēku nožēlu pēdējās dienās:
- 1. Moz. 12:3 sacīts, ka visas Izraēlas zemes ciltis “būs svētītas” (t.i., to grēki tiks piedoti), pateicoties Ābrahāma dzimumam, Kungam Jēzum. Tam bija jābūt piepildītam – bet tas arī tiks izpildīts, jo visas zemes ciltis (arābu pamatiedzīvotāji, kas dzīvo starp Nīlu un Eifratu) nožēlos grēkus un saņems Mesijas piedošanu. Kristus Tūkstošgades likums psalmā 72:8,9: “Lai viņš valda no jūras līdz jūrai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem! Viņa priekšā lai noliecas tuksneša tautas, un viņu ienaidnieki lai laiza pīšļus”.
- “Pārpalikums (grēkus nožēlojušo?) līdzināsies godībā Israēla bērnu dēliem” pēdējo dienu Sīrijas notiesāšanas laikā (Jes.17:3).
- Saņemot nosodījumu pēdējās dienās, “Moābs paliks kaunā ar Kamošu” (Jer. 48:13), viņi novērsīsies no savas melīgās reliģiskās pārliecības (piem., islama).
- Kad Edomu piemeklēs sods, Jahve nostāsies nabadzīgā, pazemīgā atlikuma pusē: “Atstāj Man savus bāriņus, Es tos uzturēšu pie dzīvības, tavas atraitnes lai paļaujas uz Mani” (Jer. 49:11) – tieši tādā veidā Dievs pavēstīja savu žēlastību bezdvēseliskajai Hagarai (1. Moz. 21:17).
- Pat Bābele gūs iedvesmu grēku nožēlai notiesāšanas laikā pēdējās dienās. Šajā kontekstā mēs lasām: “Kritusi, kritusi lielā Bābele!” (Atkl. 18:2,9). “Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. Apraudiet šo pilsētu, atnesiet balzamu tās brūcēm, varbūt šīs brūces var vēl dziedināt!” (Jer. 51:8). Varbūt, ka Dievs pat to nevēlas, bet notiesāšanas laikā pēc Savas žēlastības to izdarīs Sava galvenā nodoma īstenošanai – piepildīt pasauli ar Savu slavu.
- Kādi no pēdējo dienu filistiešiem, kas būs nožēlojusi grēkus, Tūkstošgades laikmetā ieņems vadošas pozīcijas kopā ar izraēliešiem: “Es iznīcināšu filistiešu godību. Un Es aizvākšu projām viņu asiņaino upuru gaļu no viņu mutes … lai viņi paši paliktu pāri vēl kā tautas atlikums mūsu Dievam, lai tie kļūtu par atsevišķu cilti Jūdā, un Ekronas iedzīvotāji lai būtu līdzīgi jebusiešiem, senajiem Jeruzālemes iedzīvotājiem” (Cah. 9:6,7).
Tagad mēs varēsim apkopot mūsu studiju tēmu kā pēdējo dienu pirmtēlu:
a) Izraēla ilgstošā arābu kundzības laikā (3,5 gadus?) sava uzplaukuma beigās. Apkārt arābu kari, un pēkšņi, negaidīti “Bābele” nonāk vadībā. Okupācijas laiks; Izraēlas bagātības izvestas; zeme fiziski iznīcināta un saplosīta. Šķelšanās ebreju vidū; iespējama pievēršanās islamam. Viltus praviešu parādīšanās ebreju vidū. Ēlijas kalpošana šajā periodā palīdzēs atdzimt taisnajiem. Daļa ebreju nonāk gūstā.
b) Arābi aicina uz pamieru, bet Bābele tās harizmātiskā līdera vadībā uzbrūk Jeruzalemei.
c) Lielās ebreju ciešanas. Jeruzaleme ir aplenkta, kaut gan taisnie ticīgie vel joprojām cenšas izdzīvot. Vienlaicīgi taisnie (patiesi ticīgie) garīgi pilnveidojas (darba nometnēs?).
d) Sīkākie arābu spēki pagriezušies pret Bābeli. Iekšējie arābu strīdi, ķildas. Dusmas, naids pret ebrejiem vēl līdz tam laikam, kad ticīgie sacēlās. Arābu spēki pašiznīcinās.
e) Kristus ir kopā ar svētajiem; grēkus nožēlojušie ebreji un arābi pabeidz Bābeles tiesāšanu. Pravietojumi par to, ka Izraēla iznīcina Bābeli, kas nekad agrāk nepiepildījās, beidzot piepildīsies.
Mūsu nodarbībās tika pieminēts, ka Kristus var atgriezties jebkurā šo laiku starpposmā, mēs nevaram precīzi pateikt – tieši kad.
Piezīmes
Rakstos bieži sastopamas domas, ka viss, kas nav patiess, īsts, ir atkāpšanās ticībā no patiesā Dieva, tas ir no miesas …, patiesībā ir viltus Dieva Valstība, pseido-Kristus, viltus dievs. Jebkurš cilvēku likums savā ziņā ir grēka iemiesojums; visas cilvēku valstis ir pilnīgs pretstats Dieva Valstībai. Iepazīstot Patiesību, mēs varētu labāk pretoties Daniēla un Atklāsmes briesmoņa kārdināšanai, kas ir grēcīgās miesas izpausmes un sacelšanās pret Dievu. Sagaidāms, ka arābiem un spēkiem, ko viņi pārstāv, būs daudz kopīgu iezīmju (īpašību). Pieraksti par ziemeļu un dienvidu ķēniņvalstīm (Daniēla 11) ir analoģiski terminoloģijā vēstījumam par Valstību:
- “… un tas pārņems virskundzību, un tālu sniegsies un liela būs viņa valsts” (salīdz. 5.pantu ar 6:26; 7:27);
- “Bet no viņa celma saknes rietīsies atvase” (salīdz. 7.p. ar Jes.11:1);
- “Tanī laikā daudzi celsies …” (salīdz. 14.p. ar 12:1);
- “… viņš slēgs ar viņu līgumu un dos tam vienu no savām jaunajām meitām par sievu, lai liktu postā visu dienvidu zemi” (salīdz. 17.p. ar Cah. 14:5; psalmu 45:10);
- “…satriekts kļūs arī valdnieks, ar kuru viņš bija noslēdzis savienību” (salīdz. 22.p. ar 9:25,27);
- “Noteiktā laikā viņš celsies un ies pret …” (29.p.) – tāpat kā Jēzus Kristus.
Antikrista tēma sīkāk iztirzāta Pielikumā Nr.3
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
