Mājas lapa
18. NODAĻA: KRISTUS TIESA
Svētajos Rakstos ir pietiekami daudz informācijas par tiesu un, konkrēti, par grēka nosodīšanu caur Dievu. No Bībeles pastāvīgi skan brīdinājumi par grēcinieku atstumšanu no Dieva klātbūtnes. Šī pasaule un diemžēl pat daži tai nepiederošie sūdzas par tāda veida mācības negatīvo ietekmi uz psihi. Bet taisnības labad jāsaka, ka Bībelē daudz vairāk ir uzrakstīts tieši par atstumtajiem, atraidītajiem nekā par Dieva pieņemtajiem. Viss tas, ko tik daudz Dievs atklājis par atkrišanu, atkāpšanos no ticības Izraēlā, ir kā labs pirmtēls visu Kristadelfiešu nākotnei, kaut gan mums nez kāpēc daudz vieglāk ir turpināt iet pa baiļu un nenoteiktības ceļu. Atrodoties Kristū, mums jābūt pārliecinātiem, ka, ja Kristus atgriezīsies šodien, mūs Viņš pieņems. Pats par sevi, ka pilnīgas pārliecības tajā nekad nevar būt tā iemesla pēc, ka mēs jebkurā brīdī varam atkrist no Viņa. Un tomēr mums vajag, kaut dažkārt, kaut arī kādā īsā laika starpposmā apzināties, ka mēs atrodamies Kristū, tātad esam arī glābti.
“Un visi svētie Eņģeļi ir ar Viņu”
Mēs jau runājām par to pārsteigumu, kas mūs sagaida, tiekoties ar Eņģeļiem, kas mūs aicinās uz tikšanos ar Kristu no mūsu ikdienas pasaulīgās dzīves. Pļaujas laikā “pļāvēji ir eņģeļi”, kas savāc ticīgos un dala tos graudos un pelavās (Mt. 13:47-50). “Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc (Eņģeļi) un iemet ugunī, un tie (grēcinieki) sadeg” (Jņ. 15:6). Tā pati doma apskatīta Lk. 6:38, bet tikai par to, kā Eņģeļi tiesā izsvērs to, ko mēs esam nopelnījuši: “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos (Eņģeļi) jūsu klēpī (tiesā; šīs pasaules cilvēki jau nu patiešām neko nevienam nedod); jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros” (salīdz. Lk. 6:38 ar Mt. 7:1,2). Un šī cilvēku (eņģeļu) saistība ar tiesu ir vietā, jo mūsu sargeņģelis ir kopā ar mums visu mūsu dzīvi. Un Kungs Jēzus atzīmē, ka arī viņš, sargeņģelis, atbild par mums: “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs” (Lk. 12:48).
Izskatās, ka saukšana uz tiesu nebūs piespiedu kārtā. Pēc Kunga Jēzus satikšanas gaisā (1. Tes. 4:17), avis un āži ieradīsies tiesā. Un tieši par to mēs sākam runāt šajā nodaļā. 17.nodaļā mēs tikai skārām to notikumu ķēdi, kas ir saistīta ar mūsu aicinājumu uz tiesu.
Tiesa
Pamatots ir pieņēmums, ka mūsu tikšanās ar Kungu Jēzu neaprobežosies ar to, lai uzklausītu “jā” vai “nē” lēmumu. Ja uz mājas sagrūšanu lietus, plūdu un brāzmainu vēju iespaidā paskatīties kā uz tiesas tēlu, tad šeit redzams vesels sodīšanas process. Ja mūs tiesā gaidītu tikai “jā/nē” lēmums, tad daudzas vietas, kur rakstīts par tiesu, nosodīšanu un attaisnošanu, būtu pavisam nevietā. Kā avis, tā arī āži atklāj savu izbrīnu sakarā ar Kunga Jēzus komentāriem par viņu uzvedību noteiktos dzīves brīžos: “Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi?” (Mt. 25:44). Domai par to, ka tiesā tiks apspriesta vismaz daļa mūsu darbu, vajadzētu likt mums aizdomāties par savu šodienas uzvedību. Ar Lk. 19:23 domāts, ka tiesā Kungs ne tikai apspriedīs mūsu uzvedību, bet Jēzus norādīs atraidītajiem, kas tiem būtu bijis jādara, lai tie netaptu atraidīti: “no tavas mutes Es tevi tiesāšu … kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem?”
No šejienes rodas jautājums, kādi (un vai visi) mūsu darbi tiks apspriesti tiesā? Sekojošās vietās runāts, ka atstumtajiem tiesā tiks pasacīts par daudzām (visām?) viņu ļaundarībām, kad pieņemtajiem – par labajiem darbiem, ko viņi veikuši, jo viņu grēki tiks pilnīgi apklāti Kristū un netiks vairs atgādināti.
- “Dievs tiesās tiklab taisno, kā bezdievīgo (otrajā atnākšanā), jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks … pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo” (Sal. Māc. 3:17; 12:14). Pievērsiet uzmanību katras rīcības akcentēšanai. Pat tas, ko mēs “čukstējām” ausī (Lk. 12:3), kļūs visiem zināms (salīdz. ar Mt. 12:41). Ja tiesa pār mums ir tikai “jā” vai “nē”, tad par kādām katrām lietām, ko mēs savā dzīvē darījām, var runāt? Starp citu, lasot šādas vietas, nav vērts aizmirst arī par citiem, kad Dievs saka par grēku piedošanu un “aizmiršanu”. Visiem mums ir labi zināms, ka neviens no mūsu grēkiem netiks izsvītrots no plašās Dieva “atmiņas bankas” – vienkārši Viņam labpatīk neatgādināt mums visu un uzskatīt mūs par tādiem, it kā mēs nekad neko sliktu neesam darījuši.
- Sākumā mums pasaka, ka katrai lietai ir savs nolikts laiks, savs laiks dēstīt … izraut … nogalināt … dziedināt” utt., pēc kā paziņo, ka “Dievs tiesās tiklab taisno, kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks” (Sal. Māc. 3:1-8,17). Un tāpēc katra lieta, ko mēs darām dzīvē, tiks izsvērta tiesā.
- “Kad bezdievis (grēcīgais izraēlietis, spriežot pēc konteksta) atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš darījis, un pilda visus Manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst” (Ecēh. 18:21,22). Un tas pasaka, ka cilvēkam tiesā tiks pieminēti visi viņa nenožēlotie grēki. Atlikusī 18.nodaļas daļa un Ecēh. 33 parāda arī pretējā patiesību. Ja cilvēks atkāpsies no Dieva, tad viss viņa darītais, taisnīgie darbi viņam netiks pieminēti – tiks “aizmirsti”.
- Tiesā Dievs “tavai taisnībai liks starot kā gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai” (Ps. 37:6). Atstumto grēki un taisno “patiesība” tiks izrādīti visiem, pat ja tie tika apslēpti no ļaudīm šajā dzīvē (1. Tim. 5:24,25).
- “Un visas mēles atzīsies Dievam … ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi” (Rom. 14:11,12). “Atskaitīšanās” ir grieķu “logos”. Katram no mums (“visas mēles”) nāksies izteikties Dieva priekšā, grēksūdzē Viņa priekšā atklājot savas garīgās dzīves būtību. Tad mēs savā mēlē atzīsim, ka mūsu Kungs ir neviens cits kā tikai Jēzus Kristus (Filip. 2:11). Savas personīgās grēcības atzīšana novedīs mūs pie Viņa virsvadības sapratnes. Tad viss, kas bija teikts vai domāts tumsā, parādīsies gaismā, jo tajā dienā nepaliks “nekas … apslēpts, kas netiks atklāts” (Lk. 12:2,3).
- Visi grēki ir pierakstīti, un bezdievīgajiem tie tiks “pielīdzināti” tiesas dienā (Ap.d. 7:60)
- 50.psalms - Vecās Derības pravietojums par Kristus tiesu: “Mūsu Dievs nāk (Kristū) … Viņš uzsauc debesīm augšā … lai tiesātu Savu tautu (salīdz. ar aicinājumu uz tiesu); sapulcējiet Manus svētos (salīdz. ar Mt. 25:30-32) … jo Dievs pats ir tiesnesis” – kas runā par to tiesas specifiku, kas nāks pār Dieva tautu, - “kad tu redzi zagli, tu esi viņam pa draugam … savai mutei tu ļauj vaļu runāt ļaunu … tā tu dari (savā dzīvē) … Es ciešu klusu … tādēļ Es tevi pārmācīšu un turēšu to tev acu priekšā” (tagad tiesā).
Bet lai nerastos problēmas ar laiku tamlīdzīgām sarunām ar katru ticīgo, laiks noteikti tiks saspiests.
Tiesas aina mums iezīmējas kā diezgan reālistiska. Šķiet, ka dažādu cilvēku tiesāšana notiks atšķirīgi. Vieniem Kristus spriedums izskanēs tūlīt, tikai pēc tam sāksies viņa izspriešana (Mt. 25:33,34,41). Bet citiem iesākumā nāksies uzklausīt lēmuma cēloni un tikai pēc tam saņemt pašu tiesas lēmumu (Mt. 25:27). Kāds sākumā Tiesnesim pastāstīs par saviem garīgajiem sasniegumiem, lai pēc tam saņemtu no Viņa pelnīto spriedumu (Mt. 25:20). Kāds tiesā neapzināsies sasniegtās garīgās virsotnes (Mt. 25:37), citi tieši pretēji (Lk. 19:16). Dažos gadījumos sarunu uzsāks Kristus, citos – ticīgie (salīdz. Mt. 25:41-44 ar pantiem 11, 12, 24-26). Daži, apzinoties savu atstumšanu, mēģinās lūgties, lai viņus ielaiž Valstībā (Mt. 25:11,12), bet citi sāks kurnēt sakarā ar Kunga tiesas “netaisnīgumu”, it kā Viņam pārmezdami (Mt. 25:44).
Divas atšķirīgas grupas
Līdzība par avīm un āžiem skaidri runā par to, ka pēc tiesas izveidosies divas atšķirīgas cilvēku grupas, kas atradīsies – viena – Kunga Jēzus kreisajā , otra – labajā pusē. Grupa no “avīm” tūlīt pat ieies Valstībā. Grupu vidū radīsies kolektīva kopības sajūta, pirmajā gadījumā uz taisnības pamata, otrajā – uz netaisnības (salīdz., kā vieni, tā otri saka “mēs” Mt. 25:31-44, un kā Kungs vēršas pie viņiem ar “jūs”). Viņu vidū atradīsies grupa grēkus nožēlojušo nineviešu, kā arī Sodomas un Gomoras iedzīvotāji (Mt. 12:41). Tiesā valdīs tiesas atmosfēra ne tikai pret katru atsevišķi, bet arī pret visiem kopā. Lūk, vēl dažas šo domu apstiprinošas vietas:
- “Lai viņi (mirušie ticīgie) bez mums nesasniegtu pilnību” (Ebr. 11:39-40) – t.i., visiem ticīgajiem tiks dots (pēc viņu ceļiem) vienā un tai pašā laikā. Starp citu, ar to domāts, ka tas nenotiks, kamēr mēs nebūsim pilnveidojušies un papildinājuši šo skaitu. Tādējādi iznāk, ka mēs bremzējam ne tikai savu, bet arī visu pārējo pilnveidošanos.
- Kristus līdzībā par pļāvējiem/Eņģeļiem teikts, ka Dieva necienīgie tiks sodīti visi kopā. “Salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina”. Ar vārdu “papriekš” šeit visdrīzāk jāsaprot ne laika faktors, bet pirmšķirība. Mūsu Kungam ir svarīgi darīt arī tādu netīkamu, bet tomēr nepieciešamu darbu, kā bezdievju sodīšanu pēc iespējas drīzāk, kas noteikti ir pretrunā ar ortodoksālajiem ticējumiem, ka Jēzus Kristus tīksminās, sodot grēciniekus. Tikai pēc tam Viņš varēs pilnīgāk atdoties priekam par Viņa klēts pildīšanos ar kviešiem (Mt. 13:30).
- Kristus “dos viņam (nekam nederīgam kalpam) viņa algu līdz ar neticīgiem” (Lk. 12:46), t.i., stāvošiem kreisajā pusē “āžiem”. Ar vārdu “neticīgais” Bībelē biežāk ir domāti ne neticīgie vispār, bet mazticīgie vai arī ticīgie ne tam, kam vajag (sk. Jņ. 20:27; Mt. 17:20; Rom. 11:20; Ebr.3:12; Tit. 1:15; Atkl. 21:8).
- Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs tiesā (salīdz. ar Dan. 12:13), nedz arī taisno draudzē grēcinieki (Ps. 1:5) – t.i., “avju” sapulcē tiesā.
- “Piepeši, acumirklī … mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti” Kor. 15:52). Šeit "mirušie" - ticīgie, kas būs nemirstības cienīgi. Visiem viņiem nemirstība tiek dāvāta “piepeši, acumirklī”. Un katram mums tiks dots pēc nopelniem tūlīt pēc Kunga Jēzus tiesas – vēl viens svarīgs iemesls domāt, ka laiks tiesas dienā izmainīs savu ritējumu. Vārdi Mt. 25:31-41 vērsti ne pie katra atsevišķi, bet pie visiem kopā: “Nāciet … iemantojiet …” Un atbilde skan ne no katra atsevišķi, bet no visiem kopā, no “mēs”. Mēs zinām, ka katram no mums jāstājas tiesas priekšā, bet šeit viss izskatās tā, it kā šī tiesa but kolektīva tiesa. Šīs pretrunas atrisinājums varētu būt atkal laika ritējuma maiņa tiesas dienā (burtiski, vai sajūtās, jo mēģinājums nopirkt eļļu no to puses, kurus Kungs nepieņēma, ir drīzāk domu process mēģinājumā sasniegt kaut kādu garīguma pakāpi, kam šķietami vajadzēs pārāk daudz laika).
- Šo divu grupu pastāvēšana paskaidro to, kādā veidā “ninevieši celsies tiesai” kopā ar Savas ķēniņieni un notiesās, atrazdamies starp “avīm”, neticīgos jūdus. Bezdievīgie izrādīsies kaili, un attaisnotie ticīgie redzēs to kaunu (Atkl. 16:15), jo tiesā tos gaida “mūžīgs negods un kauns” (Dan. 12:2), “negods un kauns” taisno priekšā – “avju” priekšā. Kāpēc “mūžīgs”? Acīmredzot tāpēc, ka viņu kauns un negods paliks taisno domās un acīs, vismaz visu nākošās Tūkstošgades Valstības laiku (salīdz. ar Jes. 66:23,24). Iespējams, ka tieši šajā nozīmē “mēs tiesāsim eņģeļus” (1. Kor. 6:3) – tiesā nepieņemtos vecajos, presbiterus, baznīcu eņģeļus (Atkl. 2 un 3).
Āži
Visiem, kam ir tādas vai citādas garīgās problēmas, ir tendence uzskatīt, ka tiesas dienā viņi, saņēmuši pelnīto spriedumu mūžīgai nāvei, plecus paraustījuši (nu ko, ja nē, tad nē), galvas nokāruši ies uz kreiso pusi. Taču ir pamats domāt, ka tieši tajā brīdī viņi atjēgsies no garīgā miega un lūgs atļauju būt ielaistiem Valstībā. Ecēhiēla pravietojumi daudzkārt atkārto, ka tikai Dieva tiesa dos cilvēkam sava Kunga zināšanu. Tā, arī tiesas dienā noraidītie klauvēsies pie Valstības durvīm, zinot, ka viņi zina Kristu…, lai dzirdētu, ka neskatoties uz to, ka viņi zina Viņu, Viņš nekad nav zinājis viņus. Tādā veidā, neatzīšanas sāpes drīzāk būs garīgas nekā fiziskas.
Tāpat arī nesaprātīgās jaunavas no Jēzus līdzības, pamodušās no garīgā miega, lai sadabūtu eļļu, sāks izmisīgi klauvēt pie durvīm, lūdzot tās pieņemt. Viņu attieksmē nav nekādas plecu paraustīšanas. Atraidītie sāk strīdēties: “Kad mēs Tevi redzējām …?” Viņi to nedarītu, ja izmisumā nevēlētos izmainīt spriedumu.
Izraēla tautas pārgājiens par Sarkano jūru ir visiem zināmais kristīšanas tēls, un tāpēc ceļojumu pa tuksnesi Kristadelfieši salīdzina ar dzīvi Kristū, kuru vairākumam neizdosies noiet. Tomēr, kad viņiem paziņoja, ka viņi nav cienīgi ieiet Apsolītajā zemē, viņi tūdaļ nožēloja grēkus un bija gatavi uz visu, lai tajā ieietu (4. Moz. 14:40-48). Vēl viens noraidītais ir Kains. Tā vietā, lai pēc nolādējuma aizietu pec iespējas tālāk no Dieva acīm, viņš apmetās austrumos no Ēdenes, tur, kur bija nolikts ķerubs, lai sargātu no ļaudīm “ceļu uz dzīvības koku” (1. Moz. 4:16).
Vēstulē ebrejiem ieteikts nesekot Ēsava piemēram, lai tos, kas tam sekojuši, tiesā nepiemeklētu tas pats liktenis, jo “pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu (salīdz. ar mūsu vēlēšanos būt Ābrahāma līdzmantiniekiem Valstībā), viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja” (Ebr. 12:17). Nu kļūst skaidrs, kāpēc tiesā raudās atraidītie – izmisumā, jo nebūs spējīgi izmainīt Kunga domas. Nedaudz agrāk tajā pašā vēstulē sacīts, “kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirs bez žēlošanas”. Ar vārdiem “bez žēlošanas” domāts, ka tiesā atraidītie skaļi sauks pēc žēlošanas. Un tālāk: “Cik gan smagāku sodu… pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām?” (Ebr. 10:29). Tas ir tos, kas būs notiesāti pēc Jaunās Derības likumiem, sagaida tāds pats liktenis, kā tos, lūdzošus pēc žēlastības, kas tiesāti pēc Vecās Derības likumiem. Starp citu, pie viena pievērsiet uzmanību tam, ka par to, par ko pēc Vecās Derības pienācās nāve (neskatoties uz to, ka pēc visiem likumiem par grēku – nāve), pēc Jaunās Derības sods būs daudz smagāks (dažādi nāves veidi?). Jo arī grēki zināmā mērā ir dažādas pakāpes smaguma, tas nozīmē, ka jābūt arī dažādiem sodiem par tiem (2. Laiku 28:13,22; 1. Kor. 6:18; 3. Moz. 5:18 - ievērojiet “pēc Tava prāta”). Tiesā tas tiks ņemts vērā. Nu, bet ja atraidītie tiesā saņems sodu visi kopā (Mt. 13:30), bet dažāda smaguma pakāpes, tad šai atšķirībai jāizpaužas garīgajā līmenī. Un “zobu trīcēšana” to apstiprina.
Tas, ka atraidītie tiesā meklēs attaisnojumus, apstiprinās arī citur Bībelē:
- noraidītie izraēlieši “nāks tad ar savām avīm un ar saviem vēršiem meklēt To Kungu, bet neatradīs Viņu, jo Viņš pa to laiku ir novērsies no viņiem” (Hoz. 5:6). Vai tas ir pamats Kunga Jēzus līdzībai par jaunavām?
- “Kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties, un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss un kad jūs vispār pārņems likstas un bēdas, tad viņi Mani sauks, bet Es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs Mani un neatradīs” (Sal. Pamāc. 1:27,28).
- Paralizētajam pie dīķa, ko sauc par Betzatu (Betezdu), kurš daudzus gadus jau tur gulēja un necerēja vairs kļūt vesels, Jēzus, izārstējis viņu, teica: “Redzi, tu esi vesels kļuvis, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks” (Jņ. 5:14). Šis “ļaunāks” būs notiesāšana tiesā – vēlēšanās gūt glābšanu, bet bez iespējas izpildīt šo vēlēšanos.
- Manna simbolizē Dieva vārdus un pestīšanu caur Viņa atklāsmi Jēzū Kristū (Jņ. 6). Izraēls varēja to lasīt sešas dienas nedēļā. Un tikai! Septītā diena ir Tūkstošgades Valstības pirmtēls (atcerieties, ka manna pazuda uzreiz, tiklīdz viņi iegāja Kānaāna zemē, kas ir Valstības pirmtēls). Septītajā dienā, izejot meklēt mannas graudus, tauta tos nevarēja atrast. Tā arī jaunās Izraēlas nesaprātīgās jaunavas meklēs eļļu/vārdus, kad tos vairs nevarēs atrast.
Noraidījums
Dabiskā Izraēla tēlam, tā sodīšanai tuksnesī ir jābūt pamācošam garīgā Izraēla acīs, no kura arī papildināsies “āžu” bars. Nolādētās paaudzes tuksnesī pirmsākums jāmeklē vēl tajos laikos, kad Izraēls izgāja no Ēģiptes verdzības, Pashā un Sarkanās jūras ūdeņu brīnumainajā pāriešanā. Ļoti grūti ir noticēt, ka pēc visa pārdzīvotā kāds no viņiem atradīsies nolādējamo starpā. Tomēr atraidītie garīgā Izraēla vidū arī paļaujas uz savas kristīšanas un glābšanas no šīs pasaules spēku. Zīmīgi, ka pēc atraidīšanas viņi “pagriezās un gāja pa Niedru jūras ceļu uz tuksnesi” (5. Moz. 2:1), kam vajadzētu viņiem atgādināt par to, kas tur kādreiz notika – it kā tādas atmiņas varētu viņus atgriezt pie tā iepriekšējā kristīšanas garīguma? Tāpat arī Dieva vārdi par Izraēlas nolādēšanu un atraidīšanu bieži viņiem atgādināja par viņu garīguma pirmsākumiem, izejot no Ēģiptes (piem., Ecēh. 16;20; Am. 2:10).
Izraēls maldījās pa tuksnesi, līdz kamēr viņu līķi nenoklāja Sinaju, kas atgādina Kainu, kurš arī kļuva par klejotāju pēc sava nolādējuma. Jūda salīdzināja tos ar zvaigznēm, kas maldās izplatījumā – “kā nomaldījušās zvaigznes, kam lemta mūžīgā galējā tumsa” (13.p.). Arī Dāvids runāja par atstumto pakāpenisku izmiršanu maldu klejojumos: “Nenokauj tos (nekavējoties) … izklīdini tos ar Savu spēku un nogāz tos … izdeldē viņus dusmās, izdeldē viņus, ka viņu vairs nav! Liec viņiem atzīt, ka Dievs valda Jēkabā līdz pašam pasaules galam! Ik vakaru viņi atnāk, kauc kā suņi un apskraida pilsētu. Viņi klīst apkārt pēc ēsmas un kurn, kad nav paēduši” (Ps. 59:12-16). Tāda tiesā atstumto pielīdzināšana suņiem, kas rakņājas barības meklējumos atkritumos Jeruzalemes apkārtnē, apstiprina pieņēmumu, ka grēcinieku sodīšana kaut kā tieši un burtiski būs saistīta ar Gehennu Jeruzalemes tuvumā.
Aizlavīšanās no tiesas
Mēs jau runājām, ka starp Jēzu Kristu un tiesājamajiem notiks saruna. Notiesātie, kas nepiekritīs spriedumam, mēģinās to apstrīdēt (“Kad mēs redzējām Tevi? … Tu cietsirdīgais cilvēk …”), izmisumā meklējot sev attaisnojumu. Tomēr viss beigsies ar klusējošu un skumju sava stāvokļa pieņemšanu “āžu” vidū. 1. Jņ. 2:28 teikts par kauna sajūtu “kad Viņš parādīsies” – tāda kauna, ka nezini, kur likties. Iznāk, ka atraidītie, sākot ar attaisnošanos un pat sava Kunga apvainošanu, pakāpeniski atslābs, samazinot savu spiedienu, līdz kamēr pāries pie lūgšanām ar asarām acīs, lai Kungs maina Savu spriedumu, un beigu beigās klusi un nokaunējušies aizlavīsies projām. Starp šo un to kā evanģēliji apraksta, kā tie, kas sākumā ņirgājās par krustā sisto Kristu, bet pēc tam sita sev pa krūtīm nožēlojot, pavisam noteikti ir daudz kopīga (Ebr. 6:6). Tieši tāda aina veidojas arī Ps. 112:10: “Bezdievis to redz ar nepatiku un dusmām, bet viņš tomēr, kaut zobus griezdams, iznīks. Tas nenotiks, ko bezdievji vēlas”. Tāpat arī Pāvils runā par atraidītajiem kā tādiem, kas pat tagad atkāpjas uz pazušanu (Ebr. 10:39). Mājiens uz to, ka ar mūsu tagadējo attieksmi mēs efektīvi nosodam sevi; ja mēs atkāpjamies no Kristus šai dzīvē, mēs aizlavīsimies no Viņa tiesas dienā.
Avis
Mūsu ikdienas pastāvīgajā cīņā ar miesu ir nepieciešams neizlaist no acīm to mirkli, kad mūsu Kungs mūs pilnībā pieņems. Mēs jau tagad varam stādīties priekšā šo burvīgo pilnīgas garīgās uzvaras brīdi. Kā pavasara saulei uzgavilējuši garīgi un fiziski mēs atgādināsim pēc ziemas nebrīves vaļā palaistus teļus (Mal. 3:20).
No Bībeles redzes viedokļa nav iespējams iedomāties sevi Tiesneša priekšā kādā citā stāvoklī ka kritušiem uz vaiga Viņa majestātiskās Slavas priekšā.
Dan. 10 tēlaini aprakstīta Daniēla augšāmcelšanās: “Es nokritu kā pamiris uz sava vaiga pie zemes (salīdz. ar nāvi). Un redzi, piepeši kāda roka aizskāra mani (Eņģelis) un palīdzēja man piecelties uz maniem trīcošiem ceļiem un manām rokām … tas (Eņģelis) aizskāra manas lūpas, tā, ka es varēju atvērt savu muti un atkal runāt… es teicu … un kā tāds mana Kunga niecīgais kalps lai runā ar tik augstu Kungu? … tas … aizskāra mani vēlreiz un piešķīra man jaunu spēku un teica man: nebīsties, mans ļoti mīļais vīrs! Miers lai ir ar tevi! Ņemies drošu prātu, jā, drošu prātu ņemies un esi stiprs!” (9-19.pp.)
Tāda vēlēšanās krist ceļos mūsu Kunga priekšā, neskatīties uz Viņu (krist uz sava vaiga), prasīs ne reizi vien mūsu Sargeņģeļa stiprinājumu. Bībelē Eņģeļu parādīšanās bieži ir saistīta ar vīrišķības uzturēšanu cilvēkos, tāpēc arī varam būt pārliecināti un droši, ka aicinājumā mēs saklausīsim: “Ņemies drošu prātu un esi stiprs!” Lk. 21:36 papildina Eņģeļu piedalīšanās ainu tiesā pār mums: “Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami … lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā”. Tas izsauc domās ainu ar tiesā blakus mums stāvošo Sargeņģeli, tāpat kā tas notika ar Daniēlu. Tagad var paraudzīties uz Ps.1:5 daudz tiešāk: “Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs tiesā”. Nav nekā neparasta domās par to, ka ja jau mūsu Sargeņģelis ir ar mums katrā mūsu dzīves situācijā, tad viņš būs ar mums arī šai lielajā brīdī.
Pieņemšana
Mūsu neapturamā vēlēšanās “atzīties Dievam” (Rom. 14:11,12) un atzīt Viņa priekšā visus savus grēkus un kļūdas vedīs pie tā, ka visu mūsu negatīvo mūsu Kungs nepieminēs. Tā vietā mēs dzirdēsim vienīgi to, ko mēs dzīvē esam izdarījuši kā Dievam tīkamu. Tad ar patiesu izbrīnu mēs jautāsim: Kungs! Kad? …” Ja mēs šodien kaut kur dvēseles dziļumos sastādam savu labo darbu sarakstu, tad mēs nebūsim starp šīs grupas cilvēkiem. 1. Kor. 4:5 runāts par tiesā no Dieva saņemto uzslavu pārsvarā par tiem darbiem, ko, kā par to teikts līdzībā, mēs darījām neapzināti. Aiz jebkuras “uzslavas” slēpjas jūtas pret izdarīto. Mūsu izbrīns un nesaprašana par tiesā notiekošo arī izriet no 2. Tes. 1:10, kur teikts par Kristus “apbrīnošanu visu ticīgo starpā viņā dienā”. Grieķu vārds, kas šeit tulkots kā “apbrīnošana”, nozīmē “brīnīties nesapratnē”. Šī uzslava būs par to, ka mēs būsim nolikti Viņa priekšā “nevainīgi” tiesas dienā (Jūdas 24), kas atkal norāda uz Sargeņģeli, kurš noliks mūs un palīdzēs noturēties mūsu Kunga majestātiskās klātbūtnes priekšā mūsu “nevainībā”, t.i., tērptiem Kristū, Viņa taisnīgumā un patiesībā. Tieši par to pašu runā arī Kol. 1:22: “lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā”. Šī “nevainojamība” izskaidro to, kāpēc tiesā netiks pieminēts neviens mūsu grēcīgais darbs.
Tikai tad mēs visā pilnībā apzināsimies savu ietērpšanos patiesībā un taisnīgumā. Vārdi no Jes. 45:23: “manā priekšā locīsies visi ceļi” atkārtojas Rom. 14:11,12 sakarā ar mūsu stāvokli tiesā. Un tāpēc vārdi no Jes. 45:24,25 atbilstoši apraksta mūsu domas tai dienā: “Vienīgi tai Kungā (Jēzū Kristū) – tā liecinās – ir pilnvērtīga taisnība un spēks; un tie ies pie Viņa, bet paliks kaunā visi, kas Viņam tik naidīgi bija pretojušies (atcerieties, par ko mēs nesen runājām); viss Izraēla dzimums atradīs taisnību pie Tā Kunga un leposies ar to”.
Mūsu tiesa šodien
Pats tiesas process nav iekārtots Dieva dēļ, bet priekš mums – Viņš jau tāpat labi zina mūsu garīgo stāvokli. Ja mēs pārietu Valstībā bez tiesas, mēs nekad nevarētu pilnībā saprast ne savu grēcīgumu, ne Dieva svētību. Tiesā tiks parādīta Dieva Slava, Dieva pārākums pār jebkuru cilvēka grēku. Tad tiks tiesāti pagāni (citas tautas): “Lai tautas atzīst, ka mēs esam tikai cilvēki!” (Ps. 9:21) – sevis izzināšana ir mērķis, nevis informācijas vākšana, lai atvieglotu Dieva sprieduma pasludināšanu. Tieši tā viss notika ar Izraēlu: “Cilvēka Dēls, vai negribi tiesāt šo asinspilsētu? (t.i.:) Parādi tai visu tās negantību” (Ecēh. 22:2). Kaut kādā ziņā pieņemšanu vai noraidīšanu tiesā pēc mūsu darbiem mēs varam just jau šodien, šajā dzīvē. Tā piemēram, Jēzus Kristus nāk priekšā septiņu eklēsiju Tiesneša lomā Atkl. 1:14, kur par Viņu runā teicienos, kas ļoti līdzinās Dan. 7 un 10, bet tur teikts par Viņa otro atnākšanu. Mēs jau runājām par Dieva uzslavas saņemšanu tiesā, bet tieši tāda uzslava mūs gaida par mūsu ticību Jēzus Kristus parādīšanās laikā. Tomēr arī šodien dzīve ticībā, pretstatā mūsdienu jūdu likumiem, arī atnes slavu, slavēšanu no Dieva (Jņ. 12:43). Tieši tāpat Rom. 2:29 runāts par Dieva uzslavas saņemšanu par ne jūdaisku, bet par mūsu siržu apgraizīšanu. Pievēršot lielu uzmanību ārējām pazīmēm, bet ne attieksmei pret Dieva vārdu, jūdi ar to pašu sevi nosoda, paši sevi padarīdami necienīgus mūžīgai dzīvei (Ap.d. 13:46). Līdzīgā veidā arī mēs varam sevi sodīt šodien. Jūdi šajā dzīvē “grieza zobus”, klausoties Stefana atmaskojumus, nosodījumus, ar to pašu notiesājot sevi citai zobu “trīcēšanai”, bet jau tiesā ( Mt. 8:12; 13:42,50; 22:13; 24:51; 25:30). Jūdi tiks tiesāti otrās atnākšanas laikā ne tikai ar Kristus vārdiem, ko viņi nepieņēma (Jņ. 12:48), bet tiks apsūdzēti arī caur Vecās Derības Mozu, pēc kā viņi dzīvoja (Jņ. 5:45). Jūdi no līdzības “visi pēc kārtas sāka aizbildināties … lūdzu aizbildini mani” (Lk. 14:18). Grieķu vārds šeit tulkots kā “aizbildināties” (atvainoties), citās vietās tulkots kā “atteikties”, “nepieņemt”, t.i., aizbildinot sevi no Dieva vārda nepieņemšanas šajā dzīvē, viņi ar to pašu atteicās, novērsās, nepieņēma sevi – notiesādami sevi uz nepieņemšanu tiesā.
Un kā vienmēr, tā arī šajā gadījumā Izraēla kalpo mums par piemēru, brīdinājumu. Tiesa pār mums notiek jau šodien, kaut arī spriedums tiks pasludināts tikai pēdējā dienā. “Es tas Esmu, kas pārbauda īkstis un sirdis (šeit un tūlīt); Es došu jums katram (tiesā) pēc jūsu darbiem” (salīdz. Atkl. 2:23 ar 22:12). Gehennas tiesas uguns pret bezdievīgajiem jau iedegusies (Lk. 12:49). “Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī” (Mt. 7:19), to iemet bezdievīgajiem degošajā ugunī Gehennā.
Bet taisnajiem, praviešiem Dieva pieņemšana tagad ir vienlīdzīga to pieņemšanai tiesā. Dāvids pārdomāja šo dzīvi: “jo Tu esi iztiesājis manu taisno tiesu, esi sēdējis Savā goda krēslā kā taisnīgs tiesnesis … Viņš tiesās pasauli pēc taisnības (otrajā atnākšanā caur Kristu; Ap.d. 17:11), Viņš lems par tautām pēc patiesības” (Ps. 9:5,9). Tas norāda uz nepārtrauktību starp Dieva attieksmi pret viņu šajā dzīvē un arī pēdējā dienā. Absolūti skaidri šī doma ir izteikta Jņ. 3:18: “Kas tic Viņam, (Kristum), netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis (līdz tiesai), tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam”. Tieši šajā nozīmē mēs jau tagad varam būt pārliecināti savā glābšanā Kristū. Tieši tāpēc mēs jau varam būt “nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas pasaules vidū” (Fil. 2:15) Dieva priekšā (patiesam ticīgajam būt tādam pasaules acīs ir gandrīz neiespējami!), lai tādi stātos arī tiesas priekšā “Jēzus Kristus dienā”.
Ir zīmīgi, ka par piedošanu Jaunajā Derībā runāts (īpaši tas pamanāms grieķu valodā) “tiesas” terminu valodā (“attaisnošana”, “lūgums apžēlot”, “aizstāvība”,“advokāts”, “apsūdzība” utt.). Lietas būtība varbūt ir tajā, lai mācītu, ka piedošanas sajūta šobrīd ir tieši saistīta ar spriedumu, kuru mēs saņemsim, Kristum atgriežoties. Tā piemēram, ja mēs sevi atzīstam par grēciniekiem šodien, bet visā pilnībā paļaujamies uz Jēzus Kristus aizbildniecību un aizstāvību, tātad arī piedošanu, tāpat būs arī tiesas dienā.
Prieks un bailes
Pāvils it kā attaisno tiesu, sacīdams: “Tad nu pazīdami bijību Tā Kunga priekšā (bailes no domām, ka tiksi notiesāts), mēs pārliecinām cilvēkus, bet Dievam esam pazīstami” (2. Kor. 5:11). Citiem vārdiem sakot, veselīgas bailes no Dieva liek cilvēkiem dzīvot cienīgāk, tomēr mēs zinām (kas arī Dievam nav apslēpts), ka mēs neesam visu Viņa svētību cienīgi, bet būdami taisnoti caur Kristu, mēs varam būt droši un mums nav jāizjūt atraidīšanas bailes tādā veidā, kā tās izjūt neticīgie. Baiļu izjūtā nav nekā slikta. Izraēliešu priekšā tuksnesī stāvēja ugunīgs stabs, kas atgādināja viņiem par Dieva pastāvīgu klatbūtni, un tāpēc arī pasargāja viņus no grēka: “Tad Mozus sacīja tautai: ‘Nebīstaities, jo Dievs ir nācis, lai jūs pārbaudītu un lai jums būtu bijība Viņa priekšā, ka jūs negrēkotu’” (2. Moz. 20:20). Pievērsiet uzmanību tam, ka par Īzaka Sargeņģeli teikts kā par “bijību” 1. Moz. 31:42,53 (salīdz. ar 48:15,16). Mūsu aicinājums uz tiesu pielīdzināts taures skaņām, ar kurām vecderības laikos pūta “savās prieka dienās un savos svētku laikos, un savos Jaunā mēness laikos”, kā arī pirms upurēšanas (4. Moz. 10:10). Tieši tādu jūtu “sajaukumu” pārdzīvosim arī mēs mūsu aicinājuma laikā – svētsvinīguma jūtas un tai pašā laikā prieku par jaunu sākumu, par virzību uz apsolīto zemi.
Izraēla tautai daudzas reizes tika teikts, ka caur tiesāšanu, caur sodīšanu viņi nonāks pie īstas Dieva pazīšanas (piem., Ecēh. 25:7), tomēr tiem būtu bijis labāk (kā arī mums tagad) nonākt pie šīs Dieva iepazīšanas ne caur tiesāšanu un sodīšanu, bet caur patiesu Viņa Vārda pieņemšanu. “Ja mēs paši sevi pārbaudītu (tagad), tad netiktu sodīti” (nākotnē) (1. Kor. 11:31). Šī solījuma gaismā mums jāsāk apzināties, ka ir vērts tā organizēt savas domas un laiku, lai to panāktu.
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
