23. NODALA: GREKA CILVEKS

23. NODAĻA: GRĒKA CILVĒKS

Kā vairumā Jaunās Derības pravietojumu, 2. Tes. 2 pravietots ne tikai par 70.gada notikumiem, bet arī par to, kas būs pēdējās dienās, neizslēdzot, protams, arī pāvesta varas laikus šo datumu starplaikā. Šis pravietojums tika iedvesmots tad, kad atkāpšanās no patiesās ticības jau parādījās eklēsijas iekšienē, galvenokārt jūdaisma ietekmē. Nav šaubu, ka jūdi, kas aizkavēja Pāvila tesaloniķiešu pirmo apmeklējumu, nepārtrauca savu darbību arī pēc Pāvila aiziešanas. Viņi bija tie spaidītāji (2. Tes. 1:6), kas Gal. 5:11,12 nosaukti par musinātājiem. Pāvils nomierina tesaloniķiešus, ka tādi musinātāji tiks iznīcināti, kad Kungs Jēzus parādīsies otrās atnākšanas laikā uguns liesmās un “turēs tiesu pār tiem, kas … neklausa mūsu Kunga Jēzus evanģēlijam (dodot priekšroku Mozus bauslībai): tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no Tā Kunga vaiga un Viņa godības spēka” (1:9). Šie vārdi stipri atgādina Jūdas aprakstīto tiesas dienu pār tiem, kam jāstājas Dieva priekšā, un jūdaisti ir tie, kas iekļaujas šajā kategorijā.

Šis pravietojums runā par īpašu “grēka cilvēku”, kas uzradīsies eklēsijas iekšienē kā sacelšanās gara iemiesojums, sacelšanās gara pret patiesību. Liekas, ka tāds cilvēks pirmajā gadsimtā varēja būt:

- “Kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies” (1. Jņ. 2:18).

- “tas, kas jūs sajauc…” (Gal. 5:10.

- “kas ir tagad tas kavēklis (cilvēks) … Jo tie saka: viņa (Pāvila) vēstules ir gan svarīgas un spēcīgas, bet viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs, un viņa runa ir nenozīmīga” (2. Kor. 10:10).

Pilnas pārliecības par to nevar būt, bet ir pilnīgi iespējams, ka tāds cilvēks var uzrasties arī pēdējās atkrišanas dienās; taču, ja tā būs, tas būs visiem acīmredzams. Lai to atklātu, raganu medības nebūs nepieciešamas. Divpadsmitajā nodaļā mēs parādījām, ka šim grēka cilvēkam ir jābūt saistītam ar spēkiem, kas valdīs pār pēdējo dienu Izraēlu, kā dabisko, tā arī garīgo. Un tāpēc pravietojums par grēka cilvēku parāda, ka spiediens uz eklēsiju nāks no diviem avotiem: no apkārtējās pasaules apspiedējiem un, otrkārt, no spēkiem, kas radušies eklēsijas iekšienē. Tieši tādā situācijā eklēsija atradās pēdējās dienās m.ē. 70.gadā. Ticīgajiem nācās cīnīties ne tikai ar “valdībām un varām”, bet arī ar ļaunajiem garīgi apdāvinātajiem vecajiem, kas ieņēma augstās vietas eklēsijā; tas viss iekļāvās “ļaunajās dienās” (Ef. 6:12,13; 2. Tes. 2:3). Tieši tāpat kā “tauta celsies pret tautu”, tā arī “daudzi viltus pravieši celsies” (tas pats grieķu vārds) eklēsijas iekšienē (Mt. 24:7,11). Tātad, tādi paši spēki darbosies kā pasaulē, tā arī eklēsijas iekšienē (iespējams, ka izteiksmes līdzību nosaka tas, ka Eņģeļu darbība pieļauj kā vienu, tā arī otru).

Tieši šī iemesla pēc 2. Tes. 2 brīdina: “nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm” (salīdz. ar 1:6; Gal. 5:12) ne no gara, ne no vārda ( no tiem, kas apgalvo, ka viņiem piemīt pravietošanas spējas), ne vēstules (it kā mūsu sūtītas) “it kā Tā Kunga diena būtu klāt” (2:2). Tas viss norāda uz jūdu darbību, kas jau ir pielietojuši Pāvila vēstuļu viltošanas taktiku (Gal. 6:11; Ebr. 13:22; 1. Kor. 16:2; 2. Kor. 3:1). Un tā, Pāvils savas vēstules beigās raksta: “Šo sveicienu es, Pāvils, rakstu ar savu paša roku. Tā ir pazīšanas zīme katrā vēstulē: tāds ir mans raksts” (2. Tes. 3:17). Viņu argumentācija bija tāda, ka Kristus diena jau ir iestājusies un Dieva Valstība ir atnākusi. Tas bija un paliek jūdu galvenais arguments un jūdu mācība kā sērga ir vedusi pie tā, ka Himenajs un Filēts saka, “ka augšāmcelšanās esot jau notikusi, un sagroza dažiem ticību” (2. Tim. 2:18).

Grēka cilvēka jūdu izcelsme, par ko Pāvils brīdināja tesaloniķiešus, ir saskatāma, ja uzmanīgi izlasa 1. Jņ. 2:11,19: “kas savu brāli ienīst, ir tumsībā un dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet … No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie”. Tas viss atsauc atmiņā Kaina piemēru, kas aizgāja no Dieva vaiga klīst bez kāda noteikta mērķa Noda zemē. Kains kļuva par jūdaisma, jūdaisma izplatītāju prototipu (Jņ. 8:44); un Jānis savās vēstulēs, droši vien, pirmām kārtām atsaucas uz jūdaisma sludinātājiem. Šos ļaudis Jānis nosauc par “antikristiem”, kuru klātbūtne vēstīja “Antikrista” pilnīga iemiesojuma rašanos. Ja šie bija jūdi, tad arī “Antikristam” būtu tādam jābūt. Ir pietiekami daudz norāžu uz to, ka Jāņa vēstules pirmkārt bija adresētas ebreju eklēsijām ar jūdaisma piekritēju izraisītajām problēmām tajās, ko apliecina arī viņa evanģēlija bagātīgā saikne ar ebreju ticīgajiem un to problēmām.

Pāvils brīdina, ka Kunga atnākšana nenotiks līdz tam brīdim, kamēr nenotiks izteikta tālākā atkrišana un grēka cilvēka pilnīga publiska atklāšana, kura “netaisnības noslēpumainais spēks” jau klusībā darbojās. Tas tiks pilnībā atklāts, kad Dieva patiesības neatklāšanas pacietībai būs pienācis gals. Šajā stadijā “grēka cilvēks” rādīs “viltus brīnumus” un maldinās daudzus, bet viņš drīz būs iznīcināts, “kad Kungs Jēzus atklāti parādīsies … uguns liesmās”. Mēs ceram jums parādīt, ka šis “netaisnības noslēpumainais spēks” bija jūdaistu maldu mācība, kas iedragāja eklēsiju ar to, ka daudzi padevās viņu ietekmei, līdz kamēr pašas Kristus “atnākšanas” priekšvakarā m.ē. 70.gadā jūdaisms šķita guvis pārsvaru pār patiesi ticīgajiem. Mēs zinām no Ebr. 6 un citām Rakstu vietām, ka jūdu vecajie spēja darīt brīnumus. Eļļas kalna pravietojums un Atklāsmes fragmenti pareģo viltus mācītāju spraigu darbošanos brīnumu darīšanā pēdējās dienās. Mūsu ēras 70.gada notikumi pilnīgi sagrāva jūdaisma sistēmu. Pilnīgi iespējams, ka līdzīgi notikumi norisināsies arī mūsu pēdējās dienās. Atkritušie eklēsijas iekšienē pievienosies zvēram (pievērsiet uzmanību iepriekš atzīmētajām līdzībām starp zvēru un grēka cilvēku), kas maldinās daudzus nenoturīgos ticīgos, līdz kamēr uz īsu laika sprīdi zvērs/grēka cilvēks liksies visuvarens, bet tad tiks sagrauts līdz ar Kristus atnākšanu. Skaidrs, ka grēka cilvēka parādīšanās templī (atjaunotajā templī vai arī eklēsijā) būs Kristus tuvojošās atnākšanas pazīme. Tāpat arī pats Kungs ir teicis, ka pirmā Viņa tuvās atnākšanas pazīme būs daudzu viltus mācītāju parādīšanās (Mk. 13:5). Iznāk, ka 2. Tes. 2 pareģojumi par pēdējām dienām ir tikpat pareizi, kādi tie bija arī attiecībā uz pirmo gadsimtu. Tas nozīmē, ka nepatikšanas, ko sagādājis Romas un Jūdaisma “zvērs” (Gal. 2:4), dublēsies arī pēdejo dienu laikā. Bet vai mēs šo brīdinājumu uztveram nopietni?

Sekojošās rindas, kā redzams, apstiprina to interpretāciju, ka 2. Tes.2 pravietojums ir divslāņains – tas attiecas kā uz 70.gadu, tā arī uz pēdējām dienām. Tas, ka grēka cilvēks pirmajā gadsimtā bija jūdu viltus mācība eklēsijas iekšienē, nozīmē, ka arī “bezdievi”, kas iesēžas templī, ir jāuztver tikpat tēlaini kā templi/eklēsiju. Jo Jaunajā Derībā ar templi ļoti bieži ir domāta eklēsija. Kunga mīklainais atgādinājums par šausmīgām negantībām svētajā vietā pēdējās dienās (par ko īstenībā runā arī Pāvils) arī liecina par briesmīga ļaunuma parādīšanos pēdējo dienu eklēsijā.

Domas par “grēka cilvēku” avots, droši vien, ir meklējams Ecēhiēla grāmatā (piem., 8:8-16), kura apraksta elku “pielūgšanu” (“negantības”), kas norisinājās templī tieši pirms Bābeles iebrukuma, kam seko attīrīta un perfekta Tūkstošgades tempļa redzējuma apraksts (Ecēh. 40-48). “Grēka cilvēks”, ko Ecēhiēls redzēja templī, bija “septiņdesmit vīru no Israēla nama vecajiem”, jūdaisma priesteri. No šejienes izriet pieņēmums, ka pēdējās dienās, pirms noslēdzošā “jaunās Bābeles” iebrukuma un tam sekojošās iznīcināšanas, jaunās Izraēlas vecajie tāpat darīs negantības dzīvā Dieva templī/eklēsijā.

Tāpat arī Nehemijā, Jūdejas pārvaldniekā, (Kristus prototips, Mt. 2:6) atrodam nākotnes tēlu. Nehemija (salīdz. ar Jēzu) atgriezās pie ķēniņa, lai drīz pēc tam atgrieztos ar viņam piešķirto varu pār Jeruzālemi (salīdz. Kristu un Dievu, Mt. 25;19; Lk. 19:12,13). Kad viņš atgriezās, tad atrada briesmīgu nelietību Dieva namā, kur visas lietas bija pakārtotas pasaulīgajām vajadzībām, kā rezultātā Izraēlas vecajie bija atļāvuši arābam Tobijam iekārtot telpu Dieva nama pagalmos (Neh. 13:6-9). Nehemijas dusmas bija briesmīgas. Viņš pavēlēja, “lai telpas iztīra”, aptuveni tāpat kā to darīja Kristus (Mt. 21:12). Nav slikti šeit atsaukt atmiņā arī Mozu, kurš pēc savas atgriešanās no Dieva kalna atrada Izraēlu, nododamies elkdievībai. Vai var būt savādāk Kristus atgriešanās laikā?

3.p.: [Tā Kunga diena nenāks] “jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam”.

“Pazušanas dēls” bija Jūda (Jņ. 17:12), grēka un jūdu velna iemiesojums (Jņ. 6:70,71 salīdz. ar 8:44). Mēs redzēsim, ka visā 2. Tes. 2 ir pastāvīgas atsauces uz notikumiem, kas saistīti ar mūsu Kunga ciešanām un nāvi, tāpat kā uz Viņa svēto ciešanām pēdējās dienās, kas aprakstītas Atklāsmē. Jūda ilgi slēpās starp mācekļiem, kamēr neatklāja savu īsto seju, nododot Kristu, kas iezīmēja Kristus ciešanu sākumu. Jūdaisma izplatītāji atklāja savu īsto seju tikai smagajās 69.-70.gadu dienās. Un tāpēc, ja grēka cilvēks atklāsies pēdējās dienās, tad šo viltus mācītāju grupai ir jāatklājas tieši pirms otrās atnākšanas, iznīcināšanas sākumā, kas saskan ar Kristus noslēdzošo ciešanu sākumu tūlīt pat pēc Jūdas nodevības. Un tas nozīmē, ka jebkuras raganu medības šīs grupas notveršanai jau iepriekš ir lemtas neveiksmei. Mācekļi centās atklāt grēka cilvēku pirms tam bija pienācis laiks atklāties, kas noveda tikai pie savstarpējiem apvainojumiem, ka otrs varētu atbilst šai lomai. Tāda nu ir cilvēka dabas nespēja nonākt pie pareizā secinājuma. Tāpat kā Kristus mācekļi, droši vien, neticībā blenza, kad saprata, kas Jūdam padomā, arī pēdējo dienu mācekļus var sagaidīt līdzīgi pārsteigumi.

No tā laika, kad Jūda atklāja savu īsto seju, līdz Kristus ciešanu beigām, ko iezīmēja Viņa augšāmcelšanās, pagāja trīsarpus dienas. Iespējams, ka būs trīsarpus gadu ilgs bēdu un ciešanu laiks pēdējo dienu ticīgajiem, kura sākumu iezīmēs “grēka cilvēka” atklāšanās.

Jaunākajā (angļu) Bībeles tulkojumā “grēka cilvēks” daudz pareizāk tulkots kā “nelikumības/patvaļības cilvēks”, izgaismojot pretrunu, kas parāda, ka Mozus likuma fanātiķi – jūdi īstenībā bija nelikumīgi. Tāpēc, ka pēdējās dienās nelikumība, netaisnība ņems virsroku, eklēsijā daudzi zaudēs mīlestību (Mt. 24:12). Iespējams, ka šis nelikumīgais ieviesīs eklēsijā šīs pasaules netaisnības, kas arī maldinās daudzus tās locekļus. Zvēra iemiesojums ir cilvēks, jo zvēra skaitlis “ir cilvēka skaitlis” (Atkl. 13:18), tāpat kā tās sistēmas, ko apraksta 2. Tes. 2, iemiesojums ir “grēka cilvēks”. Tomēr pēdējās dienās varētu arī parādīties viens īpašs “grēka cilvēks”. Jūda, šī cilvēka prototips, iespaidoja citus mācekļus, kā parāda viņa žēlabas par to, ka Marija “izšķieda” svaidāmo eļļu Jņ. 12:4, un Mateja evanģēlijā (26:8) teikts, ka par šo “izšķērdību” apskaitās visi mācekļi. Jūdas vēstule ir brīdinājums par pirmā gadsimta atkāpšanos jūdaisma iespaidā. Viņš citē Koras pretestību kā tipisku viltus mācību iekļūšanu eklēsijā piemēru. Viņš būtu varējis runāt par Koru, Dafanu un Avironu, bet viņš piemin tikai Koru – it kā pasvītrojot viņa izšķirošo lomu. Vai to darot Jūda norāda, ka “pēdējās dienās” būs viens īpašs indivīds, kura ietekmei būs jāpretojas?

4.p. “kas saceļas pret visu … pats sevi celdams par Dievu” ir lietots arī 2. Tim. 2:25 attiecībā uz jūdaisma piekritējiem un ebrejiem un tai pašā kontekstā lietotais vārds ir “pretinieki” arī Lk. 13:17; 21:15; 1. Kor. 16:9; Filip. 1:27 un 1. Tim. 5:14. To augstprātība tiek aprakstīta kā celšana sevi pār visu, “kas saucas Dievs vai svētums”, vai runa ir par kristiešiem vai ko citu. Tas pats vārds “svētums” lietots Ap.d. 17:23, runājot par pagānu elkiem. “Sevi celdami par Dievu” tie varbūt atdarināja Mozu “šīs (jūdu) pasaules dievu” (2. Kor. 4:4 un konteksts); Jēkaba 4:11,12 ir tikai viens piemērs tam, kā jūdu iespaidotie vecajie cēla sevi Mozus augstumā. Grieķu valodā ir divi vārdi, kuri atbilst nozīmei “templis”, viens vairāk attiecas uz celtni un otrs uz Dieva garīgo mājokli, eklēsiju (1. Tim. 3:15). Tieši šis otrais vārds ir lietots šeit – grēka cilvēks “ieņem vietu” eklēsijā, uzdodot (grieķu val. – parādot) sevi par Dievu. Vārdam “uzdodot” Ap.d. 2:22 atbilst “apliecināt”, runājot par Jēzu, kuru Dievs ar brīnumiem un zīmēm “apliecinājis” par savu pārstāvi. Tas norāda uz to, ka grēka cilvēks ir Kristus imitācija – īsts antikrists. Uzdošanās par Dievu būs ar 9.p. viltus brīnumu palīdzību tāpat kā Mozus bija likts faraonam par dievu (2. Moz. 7:1) ar brīnumu palīdzību. Jūdaistu iespaidotie vecajie, šķiet, vēl kādu īsu laiku pēc atkrišanas saglabāja spēju radīt brīnumus (Ebr. 6:4-6); ebrejiem arī bija viltus brīnumu darītāji (Ap.d. 13:6; 19:14). Atklāsmes zvērs arī dara pārsteidzošus brīnumus. Tātad, tieši tāpat kā grēka cilvēks darīja viltus brīnumus caur ebreju brīnumdariem un to jūdaisma draugiem pirmā gadsimta eklēsijā, tā arī kā zvēra sistēmā pēdējās dienās, tā arī eklēsijā, pēdējo dienu “grēka cilvēks” darīs viltus brīnumus. Atcerieties, ka pat tie, kam piederēja patiesas Gara dāvanas, varēja būt Dievam nepieņemami (piem. Sauls, eklēsija Korintā, Sīmanis).

5.,6.panti “Vai jūs neatceraties, ka es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams? Un jūs zināt, kas ir tagad tas kavēklis, kura dēļ viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks.”

Te ir noteikta sakarība ar Lk. 24:6: “ Viņš … ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko (“ar kādu dedzību”, grieķu vārds uzsver) Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams” par Viņa ciešanām un augšāmcelšanos. “Par to” no 2. Tes. 2:5,6 var tādēļ attiekties uz mūsu ciešanām Kristū un sekojošo glābšanu pēdējā bēdu dienā. Šī sakarība ir vēl dziļāka, jo kad Eņģelis izrunāja šos vārdus no Lk. 24, mācekļi jau bija gatavi griezties atpakaļ, padodoties jūdu sātana argumentiem, jo tie nespēja aptvert visu Vecās Derības pravietojumu patieso jēgu. Pirmā gadsimta ticīgie un pēdējo dienu ticīgie varētu būt līdzīgā stāvoklī. Viņi bieži dzirdēja no Kunga par Viņa gaidāmajām ciešanām, bet bija kurli pret Viņa vārdiem. Mēs arī varam vienkārši palaist šo brīdinājumu par mūsu nākotnes ciešanām gar ausīm.

“Vai jūs neatceraties” arī atgādina Mk. 8:18: “Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis (spēja saprast), bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties?”. Interesanti, ka Lk. 24: 6,7 skaita Kristus ciešanu laiku no tā brīža, kad Viņu nodeva “grēcinieku rokās” līdz augšāmcelšanas laikam “trešajā dienā” – tieši trīsarpus dienas, jo viņu saņēma ciet tieši divpadsmit stundas pirms Viņa nāves. Salīdziniet šo skaitli ar trīsarpus gadu ilgajām svēto ciešanām Kristū pēdējās dienās. Mācekļi, kurus Kungs norāja Lk. 24:6, sagaidīja, ka Valstība nāks bez ciešanām un negribēja ne dzirdēt par ciešanām, kuras jāpārdzīvo, lai ieietu Valstībā. Principā, tieši tāda attieksme pret šo jautājumu pastāv arī mūsu šodienas sabiedrībā.

Tāpat kā Kristus atgādināja mācekļiem, ka Viņš jau ir stāstījis viņiem par savām ciešanām, tā arī Pāvils atgādina m.ē. 70.gadu un pēdējo dienu sagaidījušiem, ka viņš jau agrāk viņiem ir skaidrojis par ciešanām, kas viņiem bija un būs jāizcieš pēdējo dienu iznīcināšanas laikā. Šķiet, ka tesaloniķieši bija svētīti ar labu pravietojumu izpratni attiecībā uz pašu pēdējām dienām. Ir pamats domāt, ka mēs arī varētu būt līdzīgi svētīti (sk. Dan.12:10). Kā mēs redzējām, kā grēka cilvēka atklāšanās, tā arī svēto vajāšanas ir saistītas ar Kristus krustāsišanu. Tādēļ, tas, kas kavēja Kristus beidzamo ciešanu laiku, droši vien kavēs arī grēka cilvēka atklāšanu pēdējās dienās. Šis kavēklis bija Dieva griba, jo tieši pēc Dieva gribas Kristus tika nodots krustāsišanai (Ap.d. 2:23), un Viņu nesaņēma agrāk, jo Viņa laiks vēl nebija pienācis (Mt. 26:18; Jņ. 7:6; Lk. 9:51). Šī kavēšanās bija domāta, lai dotu Izraēlai laiku nožēlot grēkus, tāpat kā arī līdzībā par vīģes koku, ko atstāja vēl uz vienu gadu cerībā, ka tas varētu atnest augļus. Šo “aizkavēšanos” ar Kristus krustāsišanu var salīdzināt ar Dieva tiesas “aizkavēšanos” m.ē. 70.gadā. Līdzīga arī Dieva ilgpacietība Noas dienās pirms plūdu iestāšanās (1. Pēt. 3:20); tās dienas un plūdi ir arī citur skatīti kā m.ē. 70.gadu notikumu un Kunga ‘atnākšanas’ tad simbols. Ievērojiet, ka “kavējas” nozīmē arī “tur atmiņā”, norādot uz Dieva pacietību. Tieši Dieva pacietība, gaidot grēku nožēlu, ir tā, kas kavēja atklāt grēka cilvēku pirmajā gadsimtā, un kas kavē to arī tagad.

Pāvils saka, ka viss tas jau agrāk bija paskaidrots tesaloniķiešiem, iespējams, 1. Tes. 5:3-5, kad viņus brīdināja, ka pati ievērojamākā zīme kunga atnākšanas tuvumam būs “miera un drošības” lozungs eklēsijas iekšienē. Tagad, 2.Tes. 2 Pāvils to izsaka savādāk: Tā Kunga diena nenāks, “jo papriekš jānāk atkrišanai”. “Kavēt” var arī nozīmēt “aizturēt” bieži pretošanās nozīmē jūdaistu iekļūšanai eklēsijā, cieši turoties pie patiesās mācības. Tas varētu nozīmēt, ka garīgi stiprie eklēsijas locekļi kavēja grēka cilvēka atklāšanu un Kunga atgriešanos (“viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks” var vienlīdz attiekties kā uz pirmo, tā arī uz otro, salīdz. ar Tim. 6:15). Tomēr tas bija tikai laika jautājums, kad atkrišana kļuva tik izplatīta, ka tiem bija “jāpazūd”; “jo netaisnības (burtiski “nelikumības”, atkal vārdu spēle par jūdaistu nostāju) noslēpumainais spēks jau ir darbā” (7.p.). Tas ir pretstats “dievbijības noslēpumam” (1. Tim. 3:16) un attiecas uz jūdaistu pretenzijām uz tik augstu garīguma līmeni, ka Patiesības “noslēpums” ir pieejams tikai viņiem (salīdz. ar Jūdas 19; Atkl. 2:24). Tas, kas kavēja grēka cilvēka atklāšanu vai atnākšanu (salīdz. 1:7; viltus otrā atnākšana) pazudīs. “Pazudīs” no viņu vidus, tas ir, - garīgajiem eklēsijas locekļiem bija jāpazūd, lai Dieva tiesa varētu nākt pār pārējiem. Pirmajā gadsimtā uz to norādīja pavēle ticīgajiem bēgt no Jeruzalemes (Lk. 21:21), iziet no Bābeles (Atkl. 18:4), plaši izmantojamā maldu ceļus ejošā Izraēla un atkritušā no praviešiem jūdaisma tēla. Vārds, kas mūsu valodā atbilst vārdam “noslēpums” lietots negatīvā nozīmē Atkl. 17:5,7, runājot par netiklu sievieti, kas sēdēja uz sarkana zvēra – vai tas varētu norādīt uz kādu noteiktu indivīdu, kas nesīs zvēra vārdu?

8.p. “Tikai tad netaisnais parādīsies atklāti, un Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar Savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kad pats atnāks godībā.”

Tā bija jūdaisma sistēma, ko iznīcināja 70.gada ‘atnākšana’; pastāv cieša saistība starp “ļauno”, velnu un jūdaisma sistēmu (1). Viņa atnākšanas gars un spožums līdzinās jūdaisma notiesāšanas aprakstam 1:6-9: “Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar Savas varenības eņģeļiem uguns liesmās un turēs tiesu pār tiem … Tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no Tā Kunga vaiga un Viņa godības spēka”. Tas atgādina arī ebreju atkritēju gaidāmo sodīšanu Rom. 1:18: “Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību”. Pāvila vārdi tesaloniķiešiem arī izriet no Jesajas 11:4: “Varmācīgos Viņš (Kristus) sitīs ar Savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu” pirmām kārtām Izraēlas zemē. Ir paralēle starp “netaisnības noslēpumaino spēku” 7.pantā un “bezdievjiem” 8.pantā, tādējādi, “bezdievju” atklāšana ir noslēpuma atklāšana, kas atdarina patiesā Evanģēlija ‘atklāto noslēpumu’ (Rom. 16:25; Efez. 3:3; 6:19; Kol. 1:26). Bezdievji, netaisnie tiks “izdeldēti”, pēdējā vārda no grieķu valodas tulkojums citās vietās ir “likvidēt”, “iznīcināt”, “padarīt nederīgu”, “likt izzust”, “atcelt”, “anulēt” utt. Un viss tas kontekstā ar Jūdu Likumu un sistēmu, kas to atbalsta. Tas tika pilnībā īstenots tikai 70.gadā.

“Ar Savas mutes elpu” ievirza notikumus Atkl. 19:15,21, kur runāts par Kristus uzvaru pār zvēru, kas, kā mēs redzējām, ir cieši saistīts ar grēka cilvēku. Tas, ka grēka cilvēku iznīcinās Eņģeļi un uguns atgādina Dan. 7:10,11, kur teikts par zvēra nogalināšanu, Kungam Jēzum atnākot. Un atkal der atzīmēt, ka grēka cilvēks parādīsies pēdējo dienu eklēsijā un būs tieši saistīts ar zvēru, kā varā atradīsies šī pasaule. Un tas, ka Kristadelfieši samazina prasības pret tiem, kas vēlas viņiem pievienoties, un pacieš, neizdzenot no sava vidus dažāda veida svešas mācības, ir droša zīme, ka viss tas, par ko mēs runājām, nav aiz kalniem.

9.p. “Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs”.

‘Sātans’ Jaunajā Derībā tiek bieži attiecināts uz jūdaisma sistēmu. “Atnākšana” var būt tulkota arī kā viltīga jūdu un viņu ideju “iekļūšana” eklēsijā (Gal. 2:4 utt.), lai gan te ir arī nepārprotama atsauce uz Kristus atnākšanu ar Viņa patiesajiem Svētā Gara iedvestajiem brīnumiem, kam pieskaņojas ‘Sātana’ brīnumi līdz ar viņa parādīšanos. Grieķu vārds, kas šeit tulkots kā “darbs”, bieži tiek lietots runājot par Svētā Gara “darbību”. “Darbi, zīmes un brīnumi” ir frāze, ko pastāvīgi lieto attiecībā uz evanģēlija sludināšanu (Ap.d. 2:22,43; 4:30; Rom. 15:19; Ebr. 2:4) un 2. Kor. 12:12 attiecībā uz apustuļa raksturojumu. Tas netieši norādītu uz to, ka grēka cilveks ir viltus apustulis (salīdz. 2. Kor.11:13-15), kas dara viltus brīnumus, līdz ar viltus evanģēlija sludināšanu. Par “meļiem” sauc nomaldījušos jūdus Jņ. 8:44; Rom. 1:25; 1.Jņ.2;21.

Janne un Jambre – vēl viens jūdaistu prototips (2. Tim. 3:8). Iespējams, ka tie burvji, kuri atkārtoja Mozus brīnumus bija ebreji-atkritēji. Mēs jau redzējām, ka Izraēla dzīve Ēģiptē pielīdzināma mūsu dzīvei pirms otrās atnākšanas. Iespējams, ka zvēru, kas ir simboliska pēdējo dienu ‘Ēģipte’, arī pavadīs grupa ebreju-atkritēju, kas varēs atdarināt pēdējo dienu Mozus brīnumus. “Viltus zīmes un brīnumi” sasaucas ar Mt. 24:24, kur runāts par pēdējo dienu zīmēm pirms 70.gada un mūsu laikos. Tā ir viena no daudzajām saiknēm starp 2. Tes. 2 un Eļļas kalna pravietojumu.

Mateja 24

2. Tesaloniķiešiem 2

“…kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus” (23.p.)

“Neticiet” (23.p.)

“Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus” (24.p.)

“Lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos” (24.p.)

netieši norādot, ka neizredzētie tiks pievilti.

“Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš” (25.p.) tāpat kā Kristus brīdināja arī par savām ciešanām.

“Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana” (27.p.).

“Redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos (Eņģeļi) ar lielu spēku un godību” (30.p.)

“Sakrās Viņa izredzētos” (31.p.)

“Es esmu Kristus – un tie pievils daudzus” (5.p.)

“Netaisnība ies vairumā” (12.p.)

“Mīlestība daudzos izzudīs” (12.p.)

“Nepadodieties …uztraukumam …, it kā Tā Kunga diena būtu klāt (2.p.); grēka cilvēks imitē Kristus atnākšanu.

“Lai neviens (grēka cilvēks) jūs nemaldina” (3.p.).

“Ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem” (9.p.)

“Ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos … bet … mīļotie brāļi, dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai” (10.,13.pp.) – t.i., viņus nevarēs pievilt.

“Es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams” (5.p.).

“Kad pats atnāks godībā” (8.p.)

“Ar Savas varenības eņģeļiem” (2.Tes. 1:7 salīdz. ar 2:8).

“Mūsu savienošanos ar Viņu” (1.p.)

“Ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd… tie sāk ticēt meliem” (10.,11.pp.)

“Netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā” (7.p.)

“Tie nav pieņēmuši patieso mīlestību” (10.p.)

Pievilto apraksts 2. Tes. 2 papildina tiesas aprakstu 1:6-9, kas, kā mēs redzējām, attiecas uz tiem, kam jāstājas tiesas priekšā. No tā izriet, ka tie daudzie, kurus pievils ar viltus brīnumiem, faktiski ir eklēsijas iekšienē. Tikai izredzētie netiks pievilti. Tieši tas notika 70.gada priekšvakarā, un tam jānotiek arī mūsu pēdējās dienās. Zvēra varas nodibināšana Jeruzalemē, ko pavada vareni brīnumi un atbalsta daži Jūdasam līdzīgie brāļi eklēsijā, pārliecinās dažus no mūsu vidus, ka Kristus jau ir klāt. Pagaidām mūs grūti pārliecināt ar evanģēlistu nožēlojamajiem “brīnumiem” un dažu indivīdu absurdo uzdošanos par Kristu. Arī pasaulē nav “daudz” tādu, kurus tas pieviltu, bet saistība, kas pastāv starp Mat. 24 un 2. Tes. 2 norāda, ka daudzi eklēsijā tiks pievilti, un uzkūdītāji būs viltīgie Kristadelfieši, kuru pirmtēli ir pirmā gadsimta jūdaisti. Un vai patiešām “netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbībā” mūsu tagadējā sabiedrībā?

Un tā, pastāv visciešākā saistība starp zvēru, grēka cilvēku un m.ē. 70.gada iznīcināšanu. Mēs zinām, ka 70.gada notikumi ir nākotnes notikumu pirmtēls. Šķiet, ka var pilnīgi droši apgalvot, ka mums vēl būs jāpārdzīvo liela mēroga atkrišana, kas šeit norādīta (salīdz. ar 1. Tim. 4:1) attiecībā uz m.ē. 70.gada un mūslaiku “pēdējām dienām”.

10.p. “Kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem (lieto attiecībā uz jūdaistiem 2. Pēt. 2:13; attiecībā uz ebrejiem Rom. 1:18,29; 2:8; Ebr. 8:12, 2. Pēt. 2:13) pieviļ tos (salīdz. ar 1. Kor. 1;18 – par ebrejiem?), kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi”.

Tas norāda, ka viņi zināja patiesību, bet to neiemīlēja. Vai tas attiecas uz pēdējo dienu svētajiem? Daudzi mūsu paaudzes ticīgie pieņēma ticību kā uz paplātes pasniegtu, bet patiesības mīlestība, kvēla, no sirds nākoša patiesības mīlestība, diemžēl, izpaliek.

11.p. “Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem”.

Un 9.pantā runāts par viltus brīnumiem (meliem). Tas norāda uz to, ka zvērs/viltus pravietis/ grēka cilvēks ar Dieva ziņu dara viltus brīnumus; tos Dievs sūtīs, lai mūs pārbaudītu.

Piezīmes

(1) Tas ir sīkāk apskatīts nodaļā ‘The Jewish Satan’ (Jūdu sātans) no “In Search of Satan” (Sātana/velna meklējumos).