Mājas lapa
27.NODAĻA: VALSTĪBA – GARĪGĀ PUSE
Pastāv pietiekoši daudz iemeslu domāt, ka mēs kā kopiena neesam spējuši novērtēt to, ka Valstība pamatā būs Dieva garīgo īpašību izpausme kā mūsos, tā arī dabas radībā. Pārāk bieži mēs koncentrējam uzmanību uz šo īpašību radītajiem rezultātiem, ka nav vairs karu, nav bada, un vienīgi tas rada mūsu Valstības redzējumu. “Valstība” kļūst par miglainu ideālās pasaules atspoguļojumu, kurā izpaliek tagadējās pasaules nekārtības. Bet būtībā Valstība ir Dieva taisnprātības dižena uzvara pār grēku, tā ir visaugstākais Dieva slavas stāvoklis, ko tam piešķir izglābtā cilvēce.
Mums ir jāuzdod sev jautājums: ‘Kāpēc es gribu būt Valstībā?’ Vispārpieņemtais, tradicionālais priekšstats par Dieva Valstību attēlo to kā izdaudzinātu tropisko atvaļinājumu, kas nekad nebeidzas, ar vējā šalkojošām palmām un eksotiskiem augļiem, kas krīt tieši mutē. Ja tā dēļ mēs gribam tur atrasties, tad: vai mēs neesam iestiguši egoismā? Vai mēs nevēlamies sasniegt mūžīgu personīgās laimes stāvokli, kādu to mums diktē mūsu tagadējā pasaulīgā pieredze?
Mēs varam, piemēram, skatīties uz apsolījumu par to, ka “agrākās grūtības būs aizmirstas” (Jes. 65:16), un neaizdomājoties saistīt to ar cīņu par eksistenci šajā dzīvē. Bet te runāts par grēcīgas uzvedības “grūtībām”; mēs varam labi atcerēties savas fiziskās darbības pagātnē (ar dievišķo dabu apveltīti, mēs tās noteikti atcerēsimies), bet līdzīgi Izraēlai, mēs aizmirsīsim mūsu grēkus (Jes.54:4).
Džons Tomass savā gudrībā norādīja, ka Dieva mērķis ir “Dieva izpausme, bet ne cilvēces glābšana”. Atrodoties ticībā, mums nepienāktos strādāt Valstības vārdā tikai, lai mēs personīgi iegūtu mūžīgo dzīvi. Īsteni “mūžīgā dzīve” Jāņa evanģēlijā drīzāk attiecas uz Dieva pazīšanu un saprašanu nekā tikai uz bezgalību (Jņ. 17:3; 1. Jņ. 5:20). Atkl. 4:8 apraksta mūžību drīzāk kā nepārtrauktu Dieva rakstura tikumiskās slavas baudīšanu, nekā abstraktu prieku par mūžību kā mūsu rakstura īpašību. Mums jācīnās par Valstību, jo mēs gribam ieraudzīt mūsu lielisko Tēvu, Dievu, kura taisnprātību mēs esam iemīlējuši un kuras pārņemti esam, brīnišķi izpaužamies mūsos. Mēs vēlēsimies dzīvot, lai maksimāli slavinātu Viņu un darītu Viņam pa prātam. Mūžīgās dzīves jēdziens tāpēc, pēc būtības, ir saistīts ar mūsu atrašanos morāli nevainojamā stāvoklī; tas ir šī stāvokļa blakusprodukts. “Mūžīgā dzīve” būtu drīzāk attiecināma uz šīs dzīves kvalitāti, nekā uz tās mūžīgo turpināšanos, kas arī ir mūsu idejas par Valstību pamata skaidrojums. Sķiet tieši tā šo vārdkopu lietoja Jānis savās vēstulēs (1. Jņ. 1:1-3; 2:24,25; 3:15; 5:11,13). Mums nevajadzētu līdzināties tam bagātajam jaunajam cilvēkam, kurš izmisīgi jautāja: “Kas man jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi?”, it kā mūžīgā dzīve būtu tas galējais īpašums, kas vainagotu dzīves pieredzi. Pievērsiet uzmanību tam, ka mūsu Kunga atbilde aprakstīja ‘mūžīgās dzīves iegūšanu’ kā ‘ieiešanu dzīvībā’, ‘mantas dabūšanu debesīs’, ‘ieiešanu Debesu valstībā’ nevis mūžīgās dzīves iegūšanu kā personīgu īpašumu (Mt. 19:16-23).
Mums ir nopietni sevi jāpārbauda, vai mūsu garīgā tiekšanās patiesi ir bez aprēķina. Vai arī kaut kādā veidā zemapziņā mūsu tiekšanās pēc ieiešanas Valstībā ir sava veida personīga pašattaisnošanās. Vai mums ir hroniskas bailes kļūt noraidītiem tiesā? Ja tas tā ir, tad tam par iemeslu var būt mūsu lielā vēlēšanās saņemt personīgu balvu, kuras sasniegšanai mēs jūtamies upurējuši daudzus tagadējās dzīves labumus. Bet ja mūsu tieksme būt Valstībā izriet vienīgi no vēlēšanās dot slavu Dievam, tad mūsu attieksme, bez šaubām, būtu tāda: ja mēs nevaram dot Dievam slavu, mēs negribam būt Valstībā. Noraidīšanas gadījumā mūsu attieksme būtu: ‘Paldies Tev, Kungs, ka es varēju savas dzīves nedaudzajās dienās dot Tev kaut daļu slavas!’ Tad mūsu vienīgā vēlēšanās ir būt iznīcinātiem: ‘ja es Tevi neuzteicu, Kungs, vienkārši paņem mani no šejienes projām pēc iespējas ātrāk, lūdzu’. Bet ja mūsu tiekšanās pēc Valstības ir pareizi motivēta, tad mēs varam ar mierīgu sirdi cerēt, ka atradīsimies tur, ka visas pārdomas par noraidīšanu ir tikai fantāzijas.
Ja Dieva slava ir patiesi mūsu centienu mērķis, tad mūs pārņems vārdos neissakāms prieks, kas mums ir šajā dzīvē, kad mēs jūtam, ka patiesi dzīvojam Dieva slavai. Iespējams, ka mums nāksies izturēt pārbaudījumus, lai uzzinātu, ka mēs esam Dievam vēlami; mēs varam nodzīvot stundu vai dienu ar īsteni tīru sirdsapziņu pret Dievu. Neliekuļojot un netīksminoties par sevi, mēs pazīstam dzīves prieku ar Dievu un Viņā, Viņa slavai. Sajūtai, ka tu esi absolūti nevainojams pēc dabas ir jābūt tik brīnišķīgai, ka var vēlēties izciest 70 gadu ilgus pārbaudījumus šajā dzīvē, lai tikai desmit gadus to izjustu. Taču Valstībā šī sajūta būs mūžīga! Tādēļ mums jāaug, lai patiesi mīlētu Dieva Ceļus, pielūgtu Viņa garīgumu un ar sirdi un dvēseli censtos atspoguļot to savā raksturā. Pastāv milzu atšķirība starp Valstības vēlēšanos šo iemeslu dēļ un cenšanos tur nokļūt kā uz tādas paradīzes salas.
Dāvida skats uz Valstību un viņa dedzīgā vēlēšanās tur nokļūt neizpaudās kā sajūsma par mūžīgu dzīvi laikmetā, kad izzudīs visas pašreizējās problēmas. Nē, viņš un citi Dieva cilvēki ilgojās pēc laika, kad viņi būs garīgi pilnveidojušies. Ps. 119:5,6 ir piemērs tam: “Kaut es uz to vien tiektos, lai sargātu un pildītu Tavus likumus! Kad es turēšu visus Tavus baušļus sev acu priekšā (šajā dzīvē), es nekad nepalikšu kaunā.” Dāvids gaidīja Valstību kā laiku, kad viņš pilnībā būs paklausīgs Dieva gribai, kas izteikta Viņa baušļos. Tāpēc Dāvids lūdz Viņu palīdzēt viņam šajā dzīvē kļūt paklausīgam tiem. Mūsu taisnprātības mīlestība tagad, tādējādi, būs proporcionāla tam gandarījumam, ko mēs izjutīsim Valstībā. Dāvids iedomājās Valstību kā laiku, kad viņš būs paklausīgs visiem Dieva likumiem. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija atrasties Dieva mājoklī un izzināt tālāk Dieva ceļus, lai “skatītu Tā Kunga jaukumu” (Ps. 27:4); viss, ko viņš vēlējās darīt, bija tālāka iekļaušanās Dieva garīgumā. Ja mēs tagad neslāpstam pēc tā paša, tad cik gan spēcīga ir mūsu gribēšana būt Valstībā? Mūžīgās dzīves būtība būs Dieva un Jēzus iepazīšanā (Jņ. 17:3). Pāvils bija gatavs šajā dzīvē “visu to uzskatīt par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu (kas viņam būs Valstībā) … lai atzītu Viņu” (Fil. 3:8-10) daudz pilnīgāk un vispusīgāk, esot dievišķajā dabā. Tā nav nejaušība, ka Raksti runā par attiecībām kā par otras puses ‘atziņu’ un ka tie pielīdzina Valstību mūžīgām laulības attiecībām. Selah.
Mīlestības pilnu taisnprātību, kad runājam par Dieva raksturīpašībām un to skaistumu, ir tendence uzskatīt par kaut ko tādu, kas domāts labsirdīgajiem, līdzjūtīgajiem un tamlīdzīgiem. It kā mēs domātu, ka ‘turpināt strādāt’ ir cits veids kā cildināt Dievu, kas var attaisnot patiesa garīguma trūkumu. Tomēr tūkstošiem banknošu neaizstās sirsnīgu mīlestības pilnu sarunu par “Tā Kunga jaukumu”. Diskusijas par to, kā uzlabot Bībeles izstādi, nav vienkārši vēl viens veids, kā to darīt. Ieklausieties tikai dažās sarunās eklēsijas zāles aizkulisēs. Vai daudzās no tām jūs dzirdēsiet patiesu garīgumu? Vai tiešām mēs uztveram Valstību kā brīnišķu pensijas paketi, kas ietver mūžīgu dzīvi, un mēs jūtam, ka ir cītīgi jāstrādā, lai to apmaksātu. Ja mēs uztveram Valstību ‘fiziski’, kā savu iespēju un vēlmju piepildīšanās vietu, tad mūsu attieksme pret Dievu arī būs ļoti materiālistiska un utilitāra. Dieva mīlestība, divpusējais Dieva izzināšanas ceļš, pa kuru mums būtu jāiet, izzudīs. Mēs aizmirsīsim bērnišķīgo ticību, kura ir kaut kur dziļi katrā no mums, un attiecībās ar Dievu pāriesim uz strupu darījuma veidu, domājot pie sevis, ko mēs rezultatā no tā visa iegūsim. Vai tas nav kļuvis par iemeslu vēsumam mūsu pielūgsmē, mūsu kopējo lūgšanu banalitātei, mūsu sapulču tukšumam, par ko mēs tik bieži žēlojamies.
“Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst” (Jes. 40:31), - tas ir skaidrs pravietojums par Valstību. Tam būs vienkāršs un burtisks piepildījums: mēs vairs nebūsim mūsu niecīgā enerģijas līmeņa ierobežoti, iespējams, ka mēs tiešā nozīmē varēsim skriet uz visām Valstības malām. Tomēr šeit pastāv arī ļoti spēcīgs garīgais aspekts. Doma par skriešanu, tecēšanu, atsaucoties uz Dieva vārdu, ir bieži sastopama Rakstos (Ps. 119:60,32; 147:15; Am. 8:11,12). Tādēļ Jesaja runā par laiku, kad mēs vairs tik ātri kā tagad garīgi nepiekusīsim; tad mēs staigāsim Dieva ceļus un nenogursim. Šajā miesā mēs tik ātri piekūstam būt garīgi. Vārdi “es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi” (Ps.119:32) parāda, ka Dāvids tieši uz to tiecās jau šajā dzīvē. Ja mēs mīlam taisnprātību, tad arī mēs par to lūgsim ar tādu pašu kaislību; un saņemsim pilnu atbildi Valstībā. Vai mēs alkstam mūsu dvēseļu garīgās un intelektuālās izaugsmes, lai mēs jo vairāk spētu cildināt Dievu? Vai mēs esam līdzīgi Daniēlam, kuru sāpināja tas, ka mēs nespējam izprast Dieva vārdu?
“Saule tev vairs nebūs par gaismu dienā … Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma un tavs Dievs tavs brīņišķīgais greznums” (Jes. 60:19) – šeit teiktais nenozīmē, ka saule tiešā nozīmē tiks iznīcināta. Patiesā gaisma – tas ir Dieva vārds (Ps. 119:105); Valstībā saules vai mēness esamība nebūs jūtama. Dieva atklāsme mūsos caur Viņa vārdu tik spēcīgi piepildīs mūsu apziņu, ka tās gaismā mēs redzēsim visas lietas un nevis burtiskās saules gaismā. Valstībā tā nebūs acu gaisma, kas sniegs mums spēcīgu estētisku baudu, mūsu apziņu aizpildīs Dieva rakstura izpratne un atskārsme, kas iemājos mūsos.
Tūkstošgades periodā vislielākie mirstīgās iedzīvotāju daļas labumi būs tieši garīgajā jomā. Var viegli iedomāties, ka viņu dzīve būs uzlabota tieši fiziskajā ziņā. Tomēr daudz kas liecina par to, ka auglīgi lauki, veselīgi bērni, augsts dzīves līmenis pie neliela darba apjoma – viss tas, par ko runāts Jes. 65, kā par to, ko pārdzīvo mirstīgie – vēl nav pilnīga miera un patiesa prieka garantija. Tos labos laikus, kas nāk uz zemi pat mirstīgajiem, mums jāskata no garīgā redzes loka. Pat šajā dzīve nav nekā skaistāka, kā redzēt, ka kāds atdalās no šīs pasaules Dieva vārda pieaugošajā ietekmē uz viņa dzīvi, un visa viņa būtība priecīgi atveras līdzīgi plaukstošam ziedam, izdzirdot Tā Kunga balsi. Tūkstošgades laikā mēs varēsim izbaudīt šo ne ar ko nesalīdzināmo prieku. Tieši tas kļūs par galveno iemeslu mirstīgo iedzīvotāju apmierinātībai ar dzīvi. Garīgi apdalīts cilvēks nepriecātos sēdēt zem sava vīnogulāja un vīģes koka vai arī celt māju sev, neiznomājot to citiem. Jes. 65 runā par to laiku, kad mirstīgie iedzīvotāji rīkosies tieši tā. Tomēr tas nebūs tas stāvoklis, kas tiks viņiem uzspiests vai kurā viņi vienkārši atradīsies. Ir pietiekoši daudz iemeslu domāt, ka Dieva vārds neradīs atsauksmi visos, un ir neaptverami, ka tie varētu būt tie cilvēki, kas aprakstīti tādos pravietojumos kā Jesajas 65.
“Viņi nedarbosies un nepūlēsies velti, nedz arī dzemdēs bērnus agrai nāvei, jo viņi ir Tā Kunga svētīto dzimums” (Jes. 65:23), pierāda, ka šie vārdi attiecas tikai uz “Tā Kunga svētīto dzimumu” starp mirstīgajiem. Viņi vairs nedzemdēs bērnus veltīgi, tas ir, bērnus, kas nestaigātu Dieva ceļus. Tā kā “viņu pēcnācēji” slavinās Dievu, viņi “nedarbosies …nedz arī dzemdēs bērnus” velti. Tam jānozīmē, ka neveiksmju šajās lietās nebūs, pateicoties viņu bērniem (“viņu pēcnācēji viņiem paliks”), kas slavinās Dievu. Dzemdību sāpes un veltīga bērnu audzināšana paliks tiem, kuru dzīvē garīgumam nav centrālā vieta. “Pirms viņi sauc (lūgšanā), Es viņiem jau atbildēšu” (Jes. 65:24) – ir vēl uzskatāmāks piemērs, ka svētības mirstīgajiem būs pamatā garīgas dabas.
Svētie Valstībā
Ir jāuzsver atkal un atkal, ka nebūs tā, ka svētie Tūkstošgadē būs pasīvi neko nedarītāji. Mt. 21:28-31 apraksta, ka “Dieva Valstībā” pastāvēs darbs vīnogu dārzos kā tagad, tā arī nākošajā Valstībā . “Vīna dārzam” jāattiecas uz garīgo augļu nešanu saskaņā ar to, kā Kungs Jēzus izmantoja vīnakoka tēlu Jāņa ev. 15. Tāpēc visa dzīve Valstībā būs saistīta ar garīgo augļu nešanu, uzgavilējot par lielāku tikumisku līdzību ar Dievu. No tā izriet, ka ieiedami Valstībā mēs vēl nebūsim pilnībā nobrieduši.
Tā kā Dievs ir bezgalīgs, ir nepieciešama mūžība, lai Viņu iepazītu. Mūžīgās dzīves būtība būs Dieva un Jēzus iepazīšana (Jņ. 17:3). Salīdziniet to ar Dāvida izpratni par Valstību kā laiku Dieva pielūgšanai Viņa svētajā vietā (Ps. 27:4). Tādā pašā veidā Vecās Derības priesteriem bija jāaug Dieva atzīšanā. “ES ESMU labais gans; Es pazīstu (grieķu – ‘pastāvīgi iepazīstu’, ilgstošais laiks) Savas avis, un Manas avis Mani pazīst (iepazīst). Kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu” (Jņ. 10:14,15). Attiecības starp mums un mūsu Kungu tāpēc būs pakāpeniska, augoša iepazīšana, līdzīgas tām, kādas Viņam ir ar Dievu. Tādējādi, pilnīga Dieva pazīšana neatklāsies mums momentāni, kad mēs tiksim attaisnoti Dieva tiesā.
Tieši šī iemesla dēļ dzīve Valstībā nevar kļūt par bezdarbības stāvokli. Dievs ir dinamisks. Lai Dieva atziņa mūsos augtu, ir nepieciešams pastāvīgs dinamisks process. Jāņa evanģēlijā pasvītrots, ka tie, kas patiesi iepazīs Dievu, nezinās Viņu pilnībā šajā dzīvē. Tāpēc aklais cilvēks no Jņ. 9:12 teica, ka viņš nezina, kur ir Jēzus; Toms arī sacīja, ka mācekļi nezina, kurp iet Jēzus (Jņ. 14:5,6); Jņ. 4:32 Jēzus teica, ka Viņam ir barība, kuru mēs nezinām. Tie, kas runāja (Jāņa evanģēlijā), ka viņi tiešām zina Jēzu, bieži atklāja, ka tas tā nav. Tā Jēzus teica, ka samarieši pielūdz, paši nezinot ko (Jņ. 4:22), kaut arī ir pārliecināti par pretējo. Nikodēms domāja, ka viņš zina Jēzu, bet viņs nezināja (Jņ. 3:2); ebreji domāja, ka zina no kurienes ir Jēzus (Jņ. 7:26), “nu mēs zinām, ka Tevī ir velns”, tā viņi lielījās (Jņ. 8:52), “Tu viss esi grēkos dzimis” (Jņ. 9:34) – un cik ļoti viņi maldījās. Tie, kas pieņēma, ka viņu Jēzus saprašana nav pilnīga, mūžīgi ies uz Viņa saprašanu (Jņ. 17:3).
Dieva vārds Valstībā
Mēs varētu uzdot jautājumu: Vai mums būs Bībele Valstībā? Vai arī mēs būsim izauguši no tās? Vai mēs acumirklī sapratīsim visus tās dziļumus, vai arī tie mums atklāsies pēc kāda laika? Vai arī Bībele ir tikai ceļš uz kādu mērķi, ievads Dieva pazīšanā izmantošanai tikai šajā dzīvē?
Ja Mozus likums zināmā mērā jāieved no jauna, prātīgi būtu sagaidīt, ka būtiska Likuma grāmatu daļa tiks izmantota Tūkstošgadē. Kā priesteriem, mums būs jāizskaidro tās cilvēkiem. Izraēla ceļojums caur tuksnesi ir simbols mūsu cīņas piepildītajam ceļam pa šo dzīvi uz Valstību. Šajā ceļojumā caur tuksnesi mums tiek dota ikdienas barība, manna – Dieva vārds. Tomēr, kad tie ienāca Kānaānā, manna pazuda. No tā laika viņi ēda tās zemes augļus. Tas varētu nozīmēt mums personīgi, ka mūs uzturēs daudz brīnišķīgāks garīgās barības veids nekā manna, kuru mēs zinām tagad. 2. Pēt. 1:19 runā par uzticamāko pravietisko vārdu, kas kā lukturis spīd mūsu mirstīgā saprāta tumšākajā vietā, “līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs”. Kad atnāks Kristus atgriešanās diena, mums piederēs visa Dieva atklāsmes gaismas pilnība. Tagadējais pravietiskais vārds ir tikai gaismeklis, kas cīnās ar mūsu dabiskā prāta tumsību šajā dzīvē. Bet ar Kristus atgriešanos mūsu dziļākā būtība piepildīsies ar Dieva atklāsmes gaismu Kristū. Kaut kādā veidā mūsu zināšanas par Dievu iegūs tādu lielumu, ka mēs vairs nebūsim saistīti ar pravietisko vārdu tā, kā tas ir tagad.
Tādējādi, jaunajā Jeruzalemē “nebūs vairs nakts … gaisma tiem nebūs vajadzīga” (Atkl. 22:5). Lukturis, parastais Dieva vārda simbols (Ps. 119:105), nebūs vairs vajadzīgs ticīgajiem tāpēc, ka “Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem”. Mūsu personīgā, tiešā saskare ar Dievu aizstās to kalpošanu, ko Bībele nes tagad.
2. Laiku 9:23 stāsta, kā ļaudis nāca pie Salamana klausīties viņa gudrību. Šis fragments norāda mums uz nākamo Tā Kunga Valstību (salīdz. ar Jes. 2:1-5). Cilvēkiem vajadzēs veikt “fizisku” ceļojumu, lai dzirdētu šo gudrību, tas būs ceļojumu iemesls. Tas varētu nozīmēt, ka norādījumi tiks izdarīti lielākoties mutiski, nevis rakstiskā formā. Līdzība par kāzām (Mt. 22:1-13) ir atspoguļojums tam, kam “Debesu Valstība līdzinās”. Tāpat kā arī daudzas citas Kunga Jēzus līdzības, šī līdzība citē vārdus no Salamana pamācībām 9:2-5, kas apraksta kā gudrība gatavo visu noteiktam mērķim. Te ir ēdiens un vīns, kuros iemiesojas Dieva gudrība. Tāpēc Dieva Valstība tiek pielīdzināta tādām augstām Dieva iepazīšanas dzīrēm. Valstība tādēļ būs tāda veida dzīres. Mēs mīlam Dievu šajā dzīvē, bet vai mēs nelūdzam vēl lielāku Viņa pazīšanu un sapratni? Vai mēs nelūdzamies gudrības un neizsaucamies pēc saprašanas? Ja šī sajūta mājo mūsos, tad mēs būsim visaugstākā mērā rosināti centienos sasniegt šo lielisko patiesas zināšanas laiku.
Lk. 16:11,12 novelk paralēli starp “patieso mantu” un to, kas ir “pašu”; abi izteicieni kontekstā attiecas uz mūsu atalgojumu Valstībā. Patiesa bagātība ir Dieva garīga zināšana. Kristū ir apslēptas visas Dieva bagātības. Dāvids priecājās par patiesību, kas ieslēgta vārdā, vairāk nekā par lielas bagātības iegūšanu. Mēs varam sagaidīt ļoti personīgu Dieva iepazīšanu Valstībā, tādu zināšanu bagātību, kas ir mūsu “pašu”. Tam ir tāda pati jēga kā Atkl. 2:17 teiktajam, kur katrs ticīgais saņem akmeni, uz kura “būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina , kā vien tas, kas to dabū”. Neviens cits nebūs spējīgs iekļūt mūsu personīgajās zināšanās par Dievu, kuras mums tad būs, tāpat kā šajā dzīvē diez vai ir iespējams piekļūt cita ticīgā garīgumam un viņa attiecībām ar Dievu. Zināmā mērā Valstība katram no mums būs kaut kas cits, kaut gan šī dažādība būs sasaistīta visu lielajā kopībā, veidojot Kristus kolektīvo līgavu, kas izpaudīs to pašu Dievu, un visiem būs viens un tas pats “dinārijs dienā”.
Apkoposim šo nodaļu. Mēs uzskatām, ka nevajadzētu iedomāties Valstību tikai kā patreizējās dzīves sarūgtinājumu pārvarēšanu. Aklo izdziedināšanai, tuksnešu atdzīvināšanai utt. nevajadzētu mūsu acīs pārvērsties par pašmērķi. Mums jāsaskata aiz šādu parādību fiziskās puses doma par to, ka tas viss pieteiks uzvaru pār grēku. Tāpēc Jēzus Lk. 5:24 saka, ka nav būtiskas atšķirības starp brīnuma radīšanu un piedošanu kādam. Pastāv cieša saistība starp fizisko un garīgo ārstēšanu, īpaši skaidri saskatāmu veidā, kādā Kristus brīnumi ir aprakstīti. Tautas slavinās Kungu Tūkstošgadē ne tikai par labāku fizisko apkārtējo vidi, kurā tās dzīvos; tās slavēs Kungu par Viņa žēlastību un uzticību piedošanā saskaņā ar senajiem apsolījumiem (Ps. 117:1,2).
Dieva Valstības piedāvājums nav jāuzskata par izdaudzinātu apdrošināšanas polisi; ne dziļi sirdī, nedz mūsu sprediķos. Mums jāsludina citiem Dieva mīlestību un žēlastību, kas ir Viņa galvenās īpašības. Pilnīga to izpausme ir tas, par ko runā Valstības Evanģēlijs. Mūsu Kungs staigāja apkārt, sludinādams Valstības Evanģēliju (Mt. 4:23), bet diez vai Viņš kādreiz dedzīgi nodevās Jesajas pravietojumu par Valstību izklāstam, kā mēs to esam raduši darīt. Tā vietā Viņš nemitīgi runāja par Dieva mīlestību, stāstot līdzības, kas ilustrē visas Viņa mīlestības pilnā rakstura šķautnes, un kā Dievs gribētu, lai mēs uz to atsauktos. Tagad, protams, mēs patiešām nevaram saprast vai atsaukties uz Dieva mīlestību, ja mums nav pamatīgas patiesās Bībeles mācības izpratnes par Viņu. Tomēr tikpat pareizi ir arī tas, ka aprobežoties tikai ar to nenozīmē patiesi zināt Dievu. Tas ir tikai nepieciešamais priekšnosacījums, vitāli svarīgs pirmais pakāpiens dzīvai saskarsmei ar Viņu, ko mēs demonstrējam ar visu savu dzīvi.
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
