Mājas lapa
VI DAĻA:
VALSTĪBA
26. NODAĻA: VALSTĪBAS TĒLI
Ievads
Daudziem no mums Valstība var būt vienīgi mūsu prāta veidojums. Iespējams, ka šai dzīvē mums daudz kā dēļ ir jācieš. Un mēs sev dziļi zemapziņā sakām: ‘Tas man tiks atlīdzināts Valstībā’. Taču ‘Valstības’ jēdziens mūsu smadzenēs var izveidoties kā tāda liela melna kaste – ‘Es to daru Valstības dēļ … Es būšu Valstībā’. Bet vai mums ir precīzs priekšstats par to laiku? Ja tam ir jākļūst par mūsu dzīves virzošo, stimulējošo spēku, tad mums ir jābūt tā laika lielākai vai mazākai izpratnei. Mums ir jāapzinās, ka tieši Dieva Valstībā paies mūsu mūžīgā likteņa lielākā daļa. Vienīgā mūsu nākotnes daļa, ko mēs nepavadīsim Valstībā, ir tās dažas dienas vai gadi, kas mums palikuši šai dzīvē. Dieva Valstība būs augstākā Dieva izpausme kā “visa visā”; un Dieva ceļi būs fiziski saskatāmi zemes virsū. Tāpēc jādomā, ka Bībelē jābūt dotam pilnīgam nākamās Valstības aprakstam.
Tomēr, kaut gan pastāv daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties, mājienu uz to, kāds būs Tūkstošgades laiks, ir ļoti maz materiālas informācijas par Valstību. Līdzības par Valstību satur drīzāk attiecību principus starp Dievu un cilvēkiem tagad un šeit, nekā nākotnes laika fizisko aspektu aprakstu. Tūkstošgade būs tā materiālā izpausme, ko mēs, kā garīdznieku valstība, pārdzīvojam tieši tagad (Atkl. 1:5,6; Kol. 1:13). Valstība galvenokārt ir attiecības ar Dievu. Tādēļ Valstības apjausmes prieks Kristus apskaidrošanas dienā bija uzticamu cilvēku garīgajā sarunā ar gaismas lokā stāvošo Jēzu Kristu, kura “vaigs spīdēja kā saule” (Mt. 17:3). Viņš ir Dieva Valstība (Lk. 17:21); Viņš – Dieva glābšana, drīzāk nekā kāds fizisks objekts (Lk. 3:6). ‘Materiālāka’ pieeja Tūkstošgadei, kas raksturo nākošās nodaļas, jāskata tikai šajā kontekstā.
Šī grāmatas daļa ir tikai viena cilvēka Valstības interpretācija. Katram no mums Valstība nozīmēs kaut ko nedaudz atšķirīgu; un, iespējams, Valstība arī būs atšķirīga katram no mums. Tas būs akmens ar uz tā uzrakstītu vārdu, kuru zināsim tikai mēs. Tomēr, vai tas ir tas īstais iemesls, kāpēc mēs tik maz runājam viens ar otru par Valstību? Kristadelfiešu žurnālos un grāmatās ir ļoti maz publikāciju, kas veltītas Dieva Valstībai. Tomēr Evanģēlijam un Cerībai uz Valstību jābūt gaismai tuneļa galā, pa kuru mēs tagad taustoties ejam. Tāpēc, ka mēs mūsu tagadējā mirstīgajā veidolā nevaram pilnībā iztēloties, kāds būs šis laiks, jādomā, ka Raksti palīdzēs mums iedomāties to, ja mēs nodosimies pārdomām. Cik liela būs mūsu motivācija to darīt, būs atkarīgs no mūsu attieksmes pret Bībeles studēšanu. Ja mēs esam pārliecināti, ka simboli un mājieni ir Gara, kas iedvesmojis Bībeli, doti, tad visas šīs lietas pārstāj būt tikai prāta veidojumi, bet kļūst par gaidāmās Valstības brīnišķo realitāti.
Ēdene
Rakstus caurvij vārdos neizteikta doma, ka Dieva mērķis ir atgriezt pasauli tādā stāvoklī, kādā tā atradās pirms grēkā krišanas. Bet tā kā pirms grēkā krišanas bija vīrietis un sieviete, kā arī spēja radīt pēcnācējus, jāsecina, ka Ēdene drīzāk jāskata kā Tūkstošgades tēls, nekā pilnvērtīgs Valstības laiks (salīdz. ar Lk. 20:35,36). Starp citu, mēs runāsim par Tūkstošgadi kā par ‘Valstības’ sastāvdaļu. Līdzīgi tam, kā Ādams spēja ēst pirms grēkā krišanas un rast prieku, ēdot zemes augļus, tā arī mirstīgie gūs gandarījumu lauksaimnieciskā darbībā, neuzskatot to par cilvēka dzīves nomācošo nepieciešamību (1. Moz. 1:28). Ādamam bija jāvalda (ebr. – ‘saberzt miltos’) pār dzīvajiem radījumiem. Šeit ir zināms mājiens uz cīņu par pilnīgu pārsvaru, ar ko domāta mūsu cīņa pret mūsu pašu dzīvnieciskajiem instinktiem. Šī cīņa turpināsies kaut kādā līmenī starp mirstīgajiem Tūkstošgadē.
Jēzus un laupītāja dialogā krustā ir paralēle starp Kristus Valstību un ‘paradīzi’, t.i., Tūstošgadu laikmeta atjaunoto Ēdeni. Ēdenes dārza tēli izmantoti Atklāsmes grāmatas beigās, lai atklātu kaut ko no tā, kāda būs Valstība, it īpaši Tūkstošgadē. Sīkāk tas aplūkots 31.nodaļā.
Plūdi
Jēzus un Pēteris mums teikuši, ka otrās atnākšanas simbols ir plūdi. Tādēļ pastāv līdzība starp pasauli Noas laikā un mūsu pēdējās dienās. Mums ir grūti pienācīgi novērtēt plūdu nodarītos asiņainos postījumus; svētdienas skolās rādītās laimīgās žirafes, kas izbāzušas savus garu garos kaklus no šķirsta, īstenībā neko nepasaka. Postījumi, ko atnesa plūdi, bija absolūti un satriecoši. Tas var sniegt mums priekšstatu par tām milzīgajām pārmaiņām, kuras Kunga atnākšana pēkšņi izraisīs zemes virsū. 2. Pēt. 3 salīdzina Noas pasauli, ko iznīcināja plūdi, ar mūsu pasauli, kas nolemta ugunij. Plūdu ūdeņi izmainīja ūdens līmeni jūrā, klimatu un pilnīgi pārveidoja zemes apveidus; veselas kalnu grēdas tika sagrautas un jaunas radītas. Mēs varam droši sagaidīt daudz lielākas fiziskas pārmaiņas Kristus atgriešanās laikā.
Jes. 54:9,10 runā par pēdējo dienu tiesu pār Izraēlu: “Tas notiks kā Noas plūdu laikā; lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies”. Tādējādi, kalniem un pakalniem nākotnē būs jāsakustās, bet Dieva žēlastība un derība nebūs satricināmas. Acīmredzams piemērs tādām fiziskām pārmaiņām ir Ecēhiēla un Cakarijas aprakstītais plato, kā Tūkstošgades tempļa celšanas vieta. Ka tas notiks nevis ūdens, bet uguns darbības rezultātā, varētu norādīt uz Dieva iespējamo vulkānu vai meteorītu darbības izmantošanu (liesmojošo debesu apraksts varētu uz to norādīt).
Mēs varam iedomāties Nou, izejam no šķirsta brīnišķīgajā jaunajā pasaulē, kas attīrīta no grēka sekām. Tā varēja būt pasaule, kuras fiziskās un cilvēciskās īpašības viņam bija svešas, bez jebkādām līdzības pazīmēm ar iepriekšējo dzīvi. Un kad mēs iziesim no Kristus šķirsta pasaules tiesas beigās, mēs izrādīsimies tādā pat stāvoklī. Atcerieties vārdus no Jesajas grāmatas: “Ej, Mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis – paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas!” (Jes. 26:20). Tā, pārdzīvojot, iespējams, pirmos tiesas etapus, mēs tiksim pasargāti no tām noslēdzošajām fiziskajām kataklizmām, kas uzbruks planētai. Var gadīties, ka mēs kaut kādā veidā būsim iekļauti šo tiesu darbībā.
Izraēla Likuma varā
Mēs ne bez pamata varam jautāt: ‘Kāpēc Likums tik sīki ir aprakstīts Vecajā Derībā?’. Mēs varētu turpināt pārdomas: ‘Nu labi, saka, ka tas viss norāda uz Jēzu, bet likumā ir tik daudz punktu, kas liekas saistīti tikai ar Izraēlas ikdienas dzīvi un var tikai netieši norādīt uz Kristu.’ Viens no iemesliem tam ir, ka Izraēlai, kas dzīvoja Likuma varā, bija jābūt par tās situācijas pirmtēlu, kas veidosies Tūkstošgades periodā. Ir pietiekami daudz liecību, ka Tūkstošgades periodā Mozus Likums tiks noteiktā mērā ieviests no jauna ( sk. par to “Jesus of Nazareth”, 92.-95.lpp). Sinajā noslēgtā derība ar Izraēlu būs kaut kādā veidā atjaunota Tūkstošgadē. Šī ‘jaunā’ derība dos viņiem iespēju pieņemamā veidā ievērot ‘veco’. Izraēla Likuma varā bija Dieva Valstība (2. Moz. 19:5,6); kad šī Valstība būs atjaunota, Izraēlai būs atkal jābūt Likuma varā. Ir pietiekami daudz šo domu apstiprinošu liecību:
- Astoņas pēdējās Ecēhiēla nodaļas apraksta templi Tūkstošgades periodā, kurā kalpo mirstīgie garīdznieki, vadoties no Mozus Likuma priekšrakstiem.
- Cak. 14:16 runā par tautām, kas ievēro Būdiņu svētkus, Mozus svētkus. “Un pāri palikušie no visām tautām … ik gadus dosies augšup, lai tur pielūgtu Ķēniņu, To Kungu Cebaotu, un svinētu Būdiņu svētkus”. Pieminēti “upuru kausi altāra priekšā” ar uzrakstu uz tiem: “Svētīts Tam Kungam!”, kā tas bija uz Virspriestera zirgu zvārguļiem (20.p.). Derētu atzīmēt, ka šie apraksti drīzāk parāda līdzību ar Mozus sistēmu, nekā Likuma atdzimšanu nemainīgā veidā.
- Mal. 3:4 pravieto, ka nākamā Ēlijas darba rezultātā “Tam Kungam tad labi patiks Jūdas un Jeruzālemes ēdamais upuris kā senajos laikos un priekš ilgiem gadiem”. Upurus vēl joprojām pienesīs, bet tad tie kļūs īsteni patīkami Dievam. Mal. 3:22 apstiprina, ka ar Ēlijas spēkiem Izraēla atgriezīsies pie Likuma: “Atcerieties Mozus, Mana kalpa, likumus, ko Es viņam kādreiz pavēlēju izveidot visa Izraēla labā Horeba kalnā kopā ar visiem likumiem un tiesām (t.i., ne tikai desmit baušļus); redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena”. Jau tam vien vajadzētu pielikt punktu jebkādiem jautājumiem sakarā ar to, vai atnāks vai neatnāks Ēlija pēdējās dienās! “Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis saviem bērniem”. Viņa darbi atgriezīs Izraēlu pie patiesas Mozus Likuma ievērošanas.
- Ecēh. 20:41 runā, ka kad Izraēla nožēlos grēkus un atbrīvosies no nemiera cēlājiem, “Es jūs pieņemšu (saka Tas Kungs) kā patīkamu upura smaržu (“miera smaržu” – pēc viena no tulkojumiem). Sacītais asociējas ar Noas (Noa = burtiski, ‘miers’, ‘atpūta’) pienešanu Dievam patīkamu upura smaržu pēc iziešanas no šķirsta. Sekojoši, plūdu laikā notikušais norāda uz Izraēlas attīrīšanos (šķīstīšanos) nākotnē, novedot tos pie vēlamā upura pienešanas Dievam tūlīt pēc attīrīšanās. Tātad vēlamā upura pienešana skaisti atbilstu iecerei.
- Ecēh. 36:26 runā par to, ka Dievs dos Izraēlai iespēju ievērot Vecās Derības likumus caur jaunu vienošanos, ko Viņš noslēgs ar viņiem pēdējās dienās: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi; Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas”. Tas saistīts ar Maleahija pravietojumu, ka Ēlija pēdējās dienās atgriezīs Izraēlu pie Mozus likuma.
- “Visi Kedaras ganāmie pulki pulcēsies tevī (Izraēlā), Nebajota auni būs tavā rīcībā, Man par patiku tos nesīs uz Mana altāra, un Es padarīšu Savu spožuma pilno namu (templi) vēl vairāk mirdzošu;… visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku” (Jes. 60:7,6). Teiktais māca, ka Valstībā pastāvēs templis, altāris un upurēšana.
- “Un tā jānotiek, ka visi ļaudis nāks ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā Mana vaiga priekšā Dievu pielūgt” (Jes. 66:23). Kaut kādā veidā tiks ievērota sestdiena, kā arī jaunmēness svinēšana; pastāvēs regulāru pielūgšanu sistēma, kā tas bija pēc Likuma.
- Tāpēc tautas teiks: “Nāciet, lai steidzamies augšup Tā Kunga kalnā un ejam Jēkaba Dieva namā (templī) … jo no Ciānas izies bauslība” (Mih. 4:2).
Visa šajos fragmentos sacītā gaismā, vai vēl pastāv jautājums, vai Tūkstošgadē īstenosies, vārda burtiskā nozīmē, Ecēhiēla grāmatā sarakstītais par nākotnes templi un upuriem? Tādēļ mēs lasām Jes. 42:21, ka kad Izraēla pakļausies Likumam Tūkstošgades periodā, Dievs pārveidos “viņiem bauslību … par lielu un diženu”. Kaut gan par tautām teikts, ka tās ievēros svētkus, daudz kas norāda uz to, ka Likuma ievērošana Tūkstošgadē saistīta ar Izraēlu.
Izraēlas pakļaušanās Likumam būs redzama visai pasaulei, un tā saņems apsolītās svētības par paklausību (5. Moz. 28). Tādā veidā, Likums atklāti kļūs liels un dižens. Dāvids Valstību redz līdzīgā gaismā. Ps. 51 bija uzrakstīts pēc grēku nožēlas sakarā ar Batsebu. Dāvids savu grēku nožēlu saista ar visas Izraēlas grēku nožēlu. Viņš saprata, ka viņa upuru pienešana un paklausība Likumam tagad bija pieņemami, tagad, kad viņš bija nonācis pie atziņas par Dieva piedošanu, kas viņam dota ārpus Likuma. “Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars … Dari labu Ciānai Savā žēlastībā, uzcel Jeruzālemes mūrus! Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un kopējais sadedzināmais upuris, tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra” (Ps. 51:19-21).
Mirstīgie garīdznieki
Sīkāki garīdznieku apraksti Ecēhiēla templī dod mums ieskatu Tūkstošgades un tās mirstīgo iedzīvotāju raksturos. Tie nedrīkst ņemt sev par sievām ne atraitnes, ne šķirtenes, “bet tikai jaunavu no Israēla cilts. Bet priestera atstātu atraitni tie drīkst precēt” (Ecēh. 44:22). No tā mēs varam secināt, ka Tūkstošgades laikā būs iespējama šķiršanās. Cilvēka sirds pārakmeņotība, ko ņēma vērā Dievs, kad ar Likumu atļāva šķiršanos, paliks par Tūkstošgades mirstīgo iedzīvotāju īpašību. Sašķeltu attiecību pārdzīvojumi šķiršanās vai dzīvesbiedru nāves gadījumā būs tāpat raksturīgi Tūkstošgadei. Kā tā laika ķēniņi-priesteri, mēs varētu būt iesaistīti garīgā atbalsta un palīdzības sniegšanā tādu apstākļu upuriem.
Pavēle garīdzniekiem neskūt “savu galvu pliku, nedz arī nēsāt garus matus, bet savas galvas matus nogriezt, kā parasts” (Ecēh. 44:20), iespējams, norāda uz atgriešanos pie nazīriešu principiem. “Viņu priesteriem nebūs vīnu dzert, kad tiem jāiet iekšējā pagalmā” (Ecēh. 44: 21), kas norāda uz to, ka Tūkstošgadē joprojām tiks izgatavots vīns, un pastāvēs kārdinājums piedzerties. Mirstīgo iedzīvotāju vilšanos Tūkstošgades beigās, uz ko norāda Atkl. 20, iespējams, pavadīs tāda parādība kā alkohola ļaunprātīgas izmantošanas pastiprināšanās. Līdz zināmai pakāpei svētie var pat izpildīt ‘policistu’ lomu Tūkstošgades periodā, nodarbojoties ar piedzērušiem, nomierinot atraitnes, atbalstot sašķēlušos ģimeņu upurus. Vēl viens mājiens uz to, ka Tūkstošgades periods nebūs tik idillistisks, kā mēs to varētu iedomāties, ir tas, ka Tūkstošgadē būs arī nauda. Jeremijam bija teikts nopirkt Hanameēla lauku kā zīmi viņa ticībai tam, ka pienāks diena, kad atkal Jeruzalemē pirks un pārdos tīrumus. Šim laikam vēl jānāk – Tūkstošgadē. Īpašumu tirgus un naudas apgrozījuma pastāvēšana jau pati par sevi neapšaubāmi izraisīs ne mazums strīdu, kas būs svētajiem jāizšķir. Likuma panti skaidri norāda uz privātīpašuma un personīgā īpašuma jēdzienu pastāvēšanu Tūkstošgades periodā.
Tomēr Likumā ir skaidra norāde uz to, ka darījumi drīzāk būs saistīti ar materiālo īpašumu, nekā ar naudas sistēmu. Rodas iespaids par agrāru, ekonomiski neatkarīgu kopienu; Ādamam radītā Dieva ideāla Ēdenē atzarojumu. Gandrīz katrs Likuma pants modina mūsu fantāziju, iztēlojoties Tūkstošgades dzīvi visos sīkumos. Piemēram, 5. Moz. 26:2 runā par cilvēkiem, kas atnesuši Dievam grozā visus pirmos augļus, un mēs iztēlojamies cilvēkus, kas darina grozus nelielās lauku saimniecībās Tūkstošgades periodā. Upuri nākotnes templī būs jāpiedāvā ar sāli, kā bija teikts Ecēhiēlam. Un mēs varam iztēloties sāls raktuves, vai sāls tvaicēšanu Vidusjūras krastā. Šādas ainiņas atšķiras no priekšstata par cilvēkiem, kas sēž zem augļu kokiem un augļi tiem krīt tieši mutē. Tūkstošgades periods būs aktīva darba periods; fiziskā, morālā un intelektuālā apātija, kas tagad pārņēmusi cilvēci, ievērojami mazināsies, nevis progresēs pateicoties daudz labvēlīgākiem fiziskajiem apstākļiem.
Soģu sistēma
Liels uzsvars ir likts uz to, ka Kungs Jēzus būs augstākais soģis Savā Valstībā. “Viņš netiesās pēc tā, ko Viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko Viņa ausis dzird, bet Viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības” (Jes. 11:3,4). Kristus un svēto klātbūtne uz zemes neapturēs bezdievīgo, kas turpinās aplaupīt vājākos, un nenovērsīs pilnībā nabadzību. Šīs parādības eksistēs, bet būs iespēja griezties pēc palīdzības pie Kristus, kas spriedīs taisnu tiesu.
Mozus Likuma ietvaros pastāvēja pāradresēšanas sistēma ar Mozu priekšgalā: sīkākus gadījumus izskatīja septiņdesmit vecajie un ģimeņu galvas. Šie ‘elohim’ (no ebr. elohim –Dievs ), bez šaubām, norāda uz mums, nākotnes Valstības laika priesteriem. Var gadīties, ka dažu lietu sarežģītība mūsu gara spējām būs netverama, tās tiks nosūtītas svētajiem ar daudz augstākām gara spējām nekā mūsējās, un beigu beigās pie Kristus. “Mēs tiesāsim eņģeļus” (1. Kor. 6:3) var attiekties uz jebkuru ticīgo, kas ir nolikts spriest tiesu par kādu sūtni vai pārstāvi no piem., pilsētas vai ciemata. Šī atsaukšanās uz eņģeļiem-sūtņiem norāda uz to, ka mēs ģeogrāfiski atradīsimies kādā vienā vietā, uz kuru sūtņi nogādās izskatāmās lietas.
Svētības un lāsti (5. Moz. 28)
Pasaule saņems svētības, kas ieskicētas 5. Moz. 28, kad tā būs pakļāvusies Likumam. “Svētīts būs tavas miesas auglis, … tavas zemes auglis, …tavu lopu auglis” utt. (5. Moz. 28:4). Ir pamats pieņēmumam, ka bībeliski domājošs izraēlietis, izlasījis Jesajas pravietojumus par Valstību, un šo pantu it īpaši, ieraudzītu to, pirmām kārtām, kā laiku, ko raksturo bezierunu paklausība Dieva likumam, kā rezultātā visas šīs materiālās svētības nāktu pār viņa zemi. No šejienes rodas jautājums, kas tiks sīkāk apskatīts vēlāk, vai šīs svētības Valstības pravietojumā nāks tikai pār ebrejiem un Izraēlas zemi, vai arī pār visu pasauli.
“Un Tas Kungs tev atvērs Savu labumu krātuvi, debesis, lai dotu savā laikā lietu tavai zemei (mājiens tam, ka Tūkstošgadē būs lietus un gadalaiki), un svētītu visu tavu roku darbu, un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies. Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti” (5. Moz. 28:12). Sava pastāvīgā grēka dēļ Izraēla nekad īstenībā nebija šo tautu galva; šis pravietojums gaida savu izpildīšanos, kā burtiskā, tā arī garīgā nozīmē – Tūkstošgadē. Starp citu, ievērojiet, ka Tūkstošgadē būs valūta, būs tie, kas aizdos un tie, kas aizņemsies, kas aizvien ir strīdu potenciāls iemesls. Bieži ir teikts, ka šis pravietojums par ebreju naudas aizdošanu ebrejos jau ir piepildījies. Tomēr jāatzīmē, ka tam bija jābūt atkarīgam no viņu paklausības, kas gan Izraēlā nav vēl pieredzēta. Pagānu tautu bagātība tiks dota Izraēlai, it īpaši, arābu ienaidnieku bagātība. Viņi būs spējīgi aizdot un pilnībā kontrolēt mirstīgo iedzīvotāju ekonomisko stāvokli. Vārdi: “Tas Kungs, Tavs Dievs, tevi augstu cels pār visām zemes tautām” (5. Moz. 28:1) attiecināmi tikai uz Valstību. Caharijas pravietojums par desmit vīriem, kas, ebreja svārka malai pieķērušies, dodas kopā ar viņu uz Jeruzalemi, ir līdzīga satura.
Lāsti, kam jānāk pār nepaklausīgajiem, arī ir ietverti fragmentos par Valstību, ar domu, ka ‘Bet ja tu esi paklausīgs, tad ar tevi notiks tieši pretējais’. 5. Moz. 28:30 brīdina: “Tu sev uzcelsi namu, bet tu tanī nedzīvosi; tu dēstīsi vīna dārzu, bet augļus tu nebaudīsi”. Šos pašus izteikumus lasām Jesajas 65: “Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīnadārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus… viņi (vairs) nedēstīs vīnadārzus, lai citi ēstu to augļus”. Tas ļauj mums palūkoties uz lāstiem par nepaklausību un iztēloties, kā tieši pretējais īstenojas Tūkstošgades laikā. “Tu gan dēstīsi vīna dārzus un tos apstrādāsi, bet nedz vīnu tu dzersi, nedz ražu novāksi, jo tārps to nograuzīs” (5. Moz. 28:39) – Tūkstošgades laikā notiks tieši pretējais. Katrs sēdēs zem sava vīnogulāja un vīģes koka (un baudīs to augļus). Tāpat kā Noa darīja vīnu pēc plūdiem, to darīs arī ebreji. Tas, ka Noa piedzērās, ir pietiekams pierādījums tam, ka mirstīgajiem būs iespēja piedzerties arī Tūkstošgades laikā. Mūsu loma kā mācītājiem, bez šaubām, būs arī mācīt mirstīgajiem saprātīgu vīna lietošanu.
Jebkurš Dieva likums, vai tas būtu Mozus Likums vai ne, izceļ grēka nopietnību. Pavēle upurēt dzīvniekus par grēku bija tam ideāla metode. Tāpat kā Mozus upurpienešana runāja uz mums par Jēzus darbību nākotnē, tā arī upurpienešana Tūkstošgadē norādīs uz Jēzus padarīto darbu. Tas būs saviļņojošs brīdis, kad mēs skaidrosim sagatavotiem prātiem krusta brīnumu un mūsu Kunga ideālo dzīvi. Ticība Dieva acīs ir vissvarīgākais. Tas, ko mēs varam redzēt ar acīm, nav ticība. Mirstīgie iedzīvotāji varēs redzēt Kristu, bet Dievs negribēs, lai ļaudis ‘ticētu’ Viņam tikai kā labā devējam, kas ir ikviena veiksmīga līdera popularitātes pamatā. Viņš pieprasīs no viņiem ticību garīgajam Kristū, kura centrā ir viņa darbība krustā. Turpmākā dzīvnieku upurēšana, kas simbolizēs Viņa krusta upuri, palīdzēs attīstīt šo ticības veidu. Atkl. 20:13 apraksta otro tiesu Tūkstošgades beigās (t.i., pār mirstīgo pasaules daļu) kā tiesu “pēc viņu darbiem”, it kā uzsvara smagums būtu uz darbiem. Ticība tad pavērsies skatienam daudzējādā veidā. Darbi parāda, vai cilvēkam piemīt tā ticība, kuru viņš atklāti atzīst, kā to uzsver Jēkabs. Likuma darbu pildīšana pareizā garā būs tam pierādījums, kaut gan, protams, pilnīga paklausība nebūs nosacījums ieiešanai pašā Valstībā, tāpēc ka piedošana tiks dota tikai caur Kristus darbu. Starp citu, ievērojiet, ka Atkl. 20:13 runā par jūru, kas atdos mirušos, kas tajā bijuši. Jādomā, ka daži cilvēki noslīks Tūkstošgades laikā. Šoks no nāves, traģēdijas traumas būs jāpārdzīvo arī Tūkstošgades laikā. Un atkal mēs varam iztēloties savu lomu to ģimeņu mierināšanā, kas pārdzīvojušas tādu zaudējumu, to iedvesmošanā ar otro augšāmcelšanu. Mums jājautā sev, vai šai dzīvē mums piemīt vēlēšanās sniegt palīdzīgu roku cietējiem, kas mums apkārt, ar to pašu veicinot slavu Dievam un Kristus mīlestību. Ja mēs ar prieku to darām tagad, tad mūsu prieks un sasniegumi būs vēl ievērojamāki Valstībā.
Apmetņu raksturs
Pēc Likuma zeme un Izraēlas administratīvā iekārta bija ļoti labi organizētas. Pastāvēja vairākas pilsētas patvērumam un priesteru pilsētas. Raksti, kā piem. Jozuas 15, nosaka, ka Jūdejas cilts pilsētas bija sadalītas dažādās grupās. Mēs lasām par “pilsētu” “ar tās ciematiem”, kā piem. “pavisam divdesmit deviņas pilsētas ar to ciemiem” (Joz. 15:32). Kad mēs lasām, ka taisnie pārvaldīs noteiktu skaitu pilsētu Tūkstošgadē, mums ir pamats domāt, ka līdzīga sistēma tiks atjaunota Tūkstošgades laikā. Mēs būsim it kā eklēsiju vecākie vienai vai vairākām pilsētām.
Kaut gan Tūkstošgadē pilsētas pastāvēs, Likuma panti paredz, ka Dieva ideāls Viņa tautai ir nometnieku dzīve lauku ciematos. 3. Moz. 25:28-31 satur likumus, kas attiecas uz mantošanu. Zemi, kas bija nopirkta no citas cilts, bija jāatdod tās sākotnējam īpašniekam Jubilejas gadā. Tomēr māja, kas atradās pilsētā, kas apjozta ar sienu, varēja tikt izpirkta tikai gada laikā kopš tās pārdošanas; pēc šī laika tā uz visiem laikiem mainīja īpašnieku. Tas norāda uz to, ka Dievam vairāk rūpēja Viņa tautas pārvaldīšanā esošā lauksaimniecības zeme, nekā pilsētnieku īpašumi. “Bet namus ciemos, kam nav mūri visapkārt, būs pielīdzināt lauku tīrumam; tos ir iespējams izpirkt, un tie nāk brīvi gaviļu gadā”. Šeit var būt mājiens, ka Dievs neatzīst lielas “apjoztas” pilsētas, kas tik bieži asociējas ar ļaunumu. Viņiem nebija brīv pārdot zemi, jo tā pieder Dievam (3. Moz. 25:23). Tas, ka viņiem bija atļauts pārdot mājas ar sienu apjoztās pilsētās, parāda, ka Dievs vairāk neuzskatīja tās par sev piederošām, kā tas bija ar lauksaimniecības (ciemu) apgabaliem.
Garīdznieki
Mēs būsim ‘ķēniņ-priesteri’ Tūkstošgadē, saka Atkl. 5:10. Tulkojums “ķēniņi un priesteri” ir neveiksmīgs; mēs būsim kā ķēniņi, tā arī priesteri pēc Melhisedeka kārtas, nevis tā, ka daži būs ķēniņi un citi priesteri. Ja mēs varēsim skaidri apzināties to lomu, kādu Dievs ir atvēlējis priesteriem pēc Likuma, mēs gūsim dziļāku ieskatu par mūsu nākamo darbību kā ķēniņ-priesteriem.
Maleahija grāmata pievērš uzmanību tam, kādai būtu jābūt garīdzniecībai salīdzinājumā ar to, kāda tā bija. Patiesībā daudzi Vecās Derības pravietojumi, kas vērsti pret Izraēlu, bija īpaši tēmēti pret priesteriem. Priesteriem vajadzēja sekot pirmo Levija pēcteču piemēram: “Patiesības likums (Dieva vārds – Jņ. 17:17) bija viņa mutē, un nekāda ļaunuma, nedz netaisnības nebija uz viņa lūpām. Mierīgi un ar atklātu sird viņš virzījās Man pa priekšu un atgrieza daudzus no grēkiem” (Mal. 2:5,6). Uz šiem vārdiem atsaucas Jēk. 5:20 sakarā ar to, ka mums, jaunajiem “ķēnišķīgajiem priesteriem” (1. Pēt. 2:9) jāatgriež mūsu brāļus no viņu grēkiem. Šī derība bija dota sakarā ar to, ka Eleāzaram bija jāieiet tautas vidū, lai satriektu tos un tādā veidā atturētu daudzus no nekrietnībām. Viņš ne tikai neiecietīgi vērsās pret nepaklausīgajiem; viņa patiesā loma bija cilvēku atgriešanā no grēka. Mūsu uzdevums, kā nākošajiem priesteriem, arī būs rakstisko spriedumu izpilde, bet tas tiks darīts tamdēļ, lai liktu cilvēkiem saprast grēka nopietnību un atgriezt tos no tā. Šim mērķim “priestera lūpām būs glabāt īsto atziņu (t.i., neatkāpties no tās), lai viņa mutes vārdos varētu meklēt īsto Dieva bauslību; ne velti taču priesteris ir Dieva, Tā Kunga Cebaota sūtnis” (Mal. 2:7), lai precīzi nodotu Viņa vārdu. Garīdzniekiem jāizmanto savas Dieva vārda zināšanas, lai atgrieztu tautu no grēka. Ja mūsos patiesi ir naids pret grēku un patiesa mīlestība pret Dieva taisnību, mums ir jāizjūt kvēla vēlēšanās novest Dieva labo vēsti līdz nabadzīgo kvartālu bērniem, meitenēm “pec izsaukuma”, narkomāniem. Tomēr mums laupa cerības tā atziņa, ka viņi nez kāpēc ir kurli pret Dieva vārdu. Valstības prieks ir tajā, ka mēs spēsim runāt Dieva vārdu ar pārliecinošu spēku mūsu vadītajā kopienā un savām acīm redzēt tā iedarbību.
Cilvēki tad nāks pie mums, lai atrastu pie mums Dieva vārda patieso jēgu! “Likumu meklēs” priesteru vārdos. Tas atgādina mums tādus fragmentus kā Jes.2 un Mih. 4, kas runā par visām tautām, kas dodas meklēt Likumu Jeruzalemē. Līdzīgi tam, kā tautas priecājās, ka levīti bija viņu vidū tempļa atjaunošanas laikā (cits Tūkstošgades tēls, Neh. 12:44), mēs arī būsim patiesi mīlēti un novērtēti mirstīgo ticīgo vidū. No Jer. 26:2,7 rodas priekšstats, ka ļaudis nāca uz Jeruzalemi ar saviem priesteriem “no visām Jūdas pilsētām”; tieši tāpat arī mēs vedīsim savus pārzināmos uz Jeruzalemi. Sākumā, pārņemot no mums mūsu uzraudzības pilsētās un ciemos tieksmi meklēt Dieva vārda nozīmi, viņi pēc tam gribēs apmeklēt masu Bībeles skolas, kuras Kungs Jēzus vadīs mirstīgajiem Jeruzalemē, pieskaņojot tās ebreju svētku reizēm. Viņi dosies ceļā Bībeles izzināšanas mīlestības dzīti, ko viņi būs no mums smēlušies. Pat šajā dzīvē nav nekā patīkamāka, nekas nesniedz lielāku gandarījumu, kā redzēt tevis jaunpievērsto patiesībai pēc kristīšanas augam mīlestībā pret Dieva vārdu un Dieva zināšanu. Katrs no mums varēs par to pārliecināties daudz lielākā mērā Tūkstošgadē.
Likuma jēgas meklēšanas piemēru rodam 4. Moz. 36. Gileāda bērni un Celofehada meitas atnāca pie Mozus daudz pilnīgāka Dieva lēmuma meklējumos par viņu stāvokli attiecībā uz zemes mantošanu. Tad Mozus, Dieva gara iedvesmots, izklāstīja viņiem Likumu daudz sīkāk. Interesanti, ka Dāvids saistīja pielūgšanu templī ar Dieva vārda uzteikšanu (Ps. 138:2), it kā pārdomas par vārdu būtu pielīdzināmas ieiešanai lūgšanas teltī. Ja mums pašiem nav patiesas mīlestības un Dieva izziņas slāpes šajā dzīvē, nedz vēlēšanās dalīties tajās ar citiem ticīgajiem un apkārtējo pasauli, tad cik gan reāla ir mūsu tiekšanās atrasties Valstībā? Jo tajā jau arī būs Valstības jēga.
Garīdznieki bija izkaisīti pa Izraēlas zemi, lai izpildītu pravietojumu par Leviju, kuram bija jābūt izkaisītam Izraēlā (1. Moz. 49:5-7). Šis lāsts izvērtās par svētību, jo priesteriem tika dotas priesteru pilsētas visās Izraēlas ciltīs. Viņiem tika doti “zemes gabali” pie pilsētām, kurās tie dzīvoja, un tie nebija lieli (4. Moz. 35:4,5). Vieta pilsētā, kur bija priesteri, bija labi zināma, un tie bija vienmēr gatavi dot padomus cilvēkiem. Var iztēloties līdzīgu sistēmu arī Tūkstošgadē. 3. Moz. 22:10 brīdina, ka “piedzīvotājam pie priestera” nebūs ēst no svētītā, ar ko varēja mieloties priestera ģimene. Šeit ir lielisks norādījums tam, ka garīdzniekiem bija vieta pilsētās viesu uzņemšanai. Likums iepriekš paredzēja, ka ‘svešinieki’ apmetīsies priesteru mājās, un tāpēc vajadzēja brīdināt tādus cilvēkus, lai viņi neēstu no tā svētītā, kas varēja atrasties ģimenes virtuvē. Tas bija domāts tikai priesterim un viņa tiešajiem ģimenes locekļiem. Neh. 11:30 satur norādījumu uz to, ka daži priesteri apmetās uz dzīvi ciemos un mazās pilsētās “Sanoā, Adullāmā un to ciemos, Lahišā un tās laukos (ciematos?). Tas viss norāda uz to, ka Dievam netīk lielpilsētu dzīve. Viņa tautai būs jāiziet no pilsētām, lai atrastu īstās zināšanas par Viņu (salīdz. ar krusta novietošanu ārpus Jeruzalemes sienām). Tas viss dod pietiekošu vielu mūsu iztēlei, iedomājoties dzīves apstākļus Tūkstošgadē.
Tāpat kā levītiem tika dotas viņu pilsētas, tā arī ticīgajiem tiks dotas desmit vai piecas pilsētas utt., lai tās pārvaldītu. Tā vietā lai būtu atsevišķi administratīvie un reliģiskie līderi, kā tas bija agrīnajos gados Izraēlā, mēs būsim “ķēniņ-priesteri” (Atkl. 5:10, gr.), izpildot abas lomas kā priesteri pēc Melhisedeka kārtas. Hierarhija, kas pastāvēja garīdznieku vidū, būs vērojama arī starp svētajiem; viņi pārņems to no pastāvošās Eņģeļu hierarhiskās sistēmas. Šķiet, ka hierarhija raksturo visu laiku elohim. Pastāvēs pāradresēšanas sistēma sarežģītu tiesas gadījumu risināšanai, kuri prasīs lielākas Dieva vārda zināšanas; no tiem, kas pārvalda piecas pilsētas – tiem, kuru pārvaldē ir desmit, utt., līdz tam, ka dažas lietas nonāks paša Kristus pārziņā Jeruzalemē. Pilnīgi iespējams, ka daži no vecākajiem svētajiem atradīsies ar Kristu Jeruzalemē, pārstāvot tur “svēto nometni” (Atkl. 20:9), līdzīgi tam, kā “tēvu namu galvenie Savās paaudzēs un vadoņi …dzīvoja Jeruzālemē” Dāvida un Salamana ķēniņvalstu laikos, kas arī simbolizēja Tūkstošgadi (1. Laiku 8:28).
Garīgā godkārība
Sacītais parāda, ka tie, kam ir vislielākā Dieva vārda zināšana un izpratne, saņems visaugstāko stāvokli Valstībā. Tas nenozīmē, ka tie, kuri būs spējīgi pieblīvēt smadzenes ar Dieva vārdu šajā dzīvē, pārvaldīs desmit pilsētas utt. Tie būs tie, kas pazīst Dievu un zina Viņa ceļus, kas izprot Viņa spriedumus un padara tos par saviem personīgajiem spriedumiem, kas izmantos tos tiesājot mirstīgos iedzīvotājus Tūkstošgadē. Kristus līdzība satur mājienu uz to, ka jo vairāk mēs izmantosim savus talantus, jo vairāk pilsētu mums tiks iedots. Tādēļ talantiem ir jāpārstāv mūsu Dieva un Dieva vārda dziļāko izpratni. Kā viena zvaigzne (vai ticīgais) atšķirsies no citas savā slavā Valstībā, tā daži pārvaldīs vienu, bet citi – desmit pilsētas. Mūsu valdīšana pār pilsētām būs Dieva slavas atspoguļojums, līdzīgi kā tas notiek ar zvaigzni. Tādēļ ir iespējama garīgās godkārības pastāvēšana Valstībā, vēlmes kļūt diženam. Ja mēs no sirds gribam slavēt Dievu, mūsu attieksme neizpaudīsies vārdos: “Man tikai nokļūt Valstībā, bet pārējais mani neuztrauc”. Tieši tāda veida domāšana arī noved Valstības tēlu domās līdz “melnās kastes” stāvoklim; mēs gribam būt ‘Valstībā’, bet mēs neapstājamies, lai pārdomātu, kāpēc, vai arī ko tad īstenībā apzīmē Valstība. Ja mēs skaidri to apzināmies, tad garīgā godkārība būs dominējoša mūsu dzīvē. Mūsu Kungs mācīja kā ar personīgo piemēru, tā arī ar katru vārdu, ka tas, kurš ir pazemīgs tagad, būs pats lielākais Valstībā. Tas jau pats par sevi mudina mūs meklēt patiesu diženumu Dieva Valstībā.
Vārda sludināšana
Garīdznieku galvenais uzdevums bija būt par skolotājiem. Skolotājam ir nepieciešams, lai skolnieki viņam uzticētos. Augstajam priesterim bija tāda uzticība dota, jo arī Viņš bija pakļauts kārdinājumiem, tāpat kā tie, kurus Viņam vajadzēja izpirkt ar Savu upuri. Augstais priesteris tāpēc “var iežēloties par nezinātājiem (t.i., grēkā kritušajiem nezināšanas dēļ) un maldīgajiem, tāpēc, ka arī viņš pats vājības apņemts” (Ebr. 5:1,2). Tas lieliski parāda Jēzus atbilstību mūsu skolotāja, parauga un garīdznieka lomai. Mirstīgā iedzīvotāju daļa tādēļ apzināsies, ka kādreiz mēs, viņu priesteri, arī bijām nezinoši un garīgi “maldījušies” attiecībā pret mūžīgo dzīvi; kas vēl labāk to viņiem izskaidros, ja ne mēs paši? Dieva piedošanas mūžīgā realitāte, kas mums dota, iedvesmos mirstīgos iedzīvotājus ticēt tam, ka viņu grēki arī var tikt piedoti, bet viņi paši iegūt cerību uz mūžīgo dzīvi, kā tas bija ar mums. Mūsu personīgais piemērs un attiecības ar Dievu kļūs par ievērības cienīgu sprediķi tajās dienās, kā tam vajadzētu būt tagad. Kaut kādā mērā, sekojoši, Tūkstošgades periodā mēs apzināsimies mūsu tagadējo garīgo stāvokli, kaut arī neizjutīsim ar to saistītās skumjas un sāpes.
2. Moz. 19:5,6 runā par to, ka Dieva nodoms bija, lai visa Izraēla tauta kļūtu par garīdznieku Valstību. Tādējādi, Izraēla Valstībā vairs nemācīs savus brāļus “iepazīt Dievu”, jo tajā laikā viņi visi iepazīs Viņu un runās viens ar otru par Viņu. Levija cilts vairs nebūs tā, kas mācīs saviem brāļiem zināšanas par Dievu; katram no viņiem individuāli šīs zināšanas būs dotas un viņi tās nodos citiem. Mums jākļūst par pilnīgu priesteru Valstību tagad, šajā dzīvē.
Kaut gan Izraēlai būs šīs Dieva zināšanas, iespējams, tām viņus mācīsim mēs. Par Izraēlu Tūkstošgadē rakstīts: “un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šos vārdus: šis ir tas ceļš, staigājiet pa to! – kaut jūs arī ietu pa labi (atkal nonākot Likuma pakļautībā?) vai novērstos pa kreisi” (Jes. 30:21), varbūt, atkal ejot miesīgo ceļu. Mēs būsim pirmie Izraēlas mācītāji, saskaņā ar Jer. 3:15: “Un Es jums došu ganus pēc Mana prāta (tātad mums pilnībā tiks dotas spējas izprast un pārstāvēt Dieva prātu!), kas jūs ganīs ar saprātu un gudrību”. Tāpēc mēs teiksim Izraēlai: “Lūk, ceļš (Kristus ir vienīgais ceļš, t.i., mēs mācīsim viņiem Kristu), ejiet pa to”. ‘Viņu ausis dzirdēs vārdu aiz viņiem’ norāda uz to, ka mēs kaut kādā veidā vērosim viņu garīgo izaugsmi un attiecīgi virzīsim to. Mums būs pastāvīgi jāuzmana, lai viņi ieturētu pareizo kursu, nenovirzoties ne pa labi, ne pa kreisi. Patiesībā, mēs pārņemsim Eņģeļu funkcijas! Tieši tāda veida attiecībās mēs būsim ar viņiem.
Mums jāatceras, ka saskaņā ar Likumu, priesteru gudrībai un zināšanām bija robežas; un, zināmā mērā, tas skars arī mūs kā noteiktas hierarhijas daļu. Mūsu atlīdzība, pamatā, būs tajā apstāklī, cik lielā mērā mums būs atļauts zināt un izteikt Dieva prātu. Tā kā pastāvēs atlīdzības līmeņi, vienas zvaigznes atšķirsies no citām ar Dieva zināšanas atspoguļojuma pilnību, jābūt arī zināšanu pakāpēm, norādot uz to, ka šajā laikā jāpastāv zināšanu ierobežojumiem.
DĀVIDA UN SALAMANA ĶĒNIŅVALSTIS
Mesiāniskie apsolījumi, kas tika doti Dāvidam par viņa dzimtu, kurai tiks dota slavena Valstība, sākotnēji piepildījās Salamanā. Tāpēc viņa ķēniņvalsts bija simboliska Kristus nākotnes Valstība. Ecēhiēla tempļa izmēri daudzējādā ziņā sakrīt ar Salamana tempļa izmēriem, kas ir jau pietiekama liecība, lai ticētu, ka Templis būs, burtiskā nozīmē, uzcelts Jeruzalemē, lai to izmantotu Tūkstošgades periodā. Jesaja 11 apraksta Kristu kā nevainojamu, tautas cieņu iemantojušu tautas soģi Tūkstošgadē; tas var būt mājiens uz Salamana leģendāro gudrību sarežģītu tiesas gadījumu izspriešanā, kas nāca priekšā Izraēlā. Dieva gudrība bija Salamanā (1. Ķēn. 3:28), kā Jēzū bija “apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības” (Kol. 2:3). Pravietojums par Valstību Jes. 60:1-8 piepildīts ar atsaucēm uz Salamana ķēniņvalsti: “tava gaisma (Jēzus) nāk …tautas staigās tavā gaismā (salīdz. ar Jes. 2:3 un ar to, kā tautas pulcējās pie Salamana) … kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas (apgabali, kas sūtīja nodevas Salamanam), visi tie nāks no Sābas (salīdz. ar Sābas ķēniņieni), tie atnesīs zeltu un vīraku (ko viņi taisīja Salamanam)”.
Tādēļ Sābas ķēniņienes vizīte ir simbols tam, ka Tūkstošgades tautas nāks paklanīties Kristum. Viņas ierašanās cēlonis bija tas, ka viņa bija saklausījusies par Salamana gudrību un pati gribēja uzzināt par to vairāk. Mūsu mācīšanas rezultātā ļaudis pilsētās un ciematos, kas būs mūsu pārvaldē, līdzīgi tieksies uz Jeruzalemi, lai tiktos ar Kristu. Sābas ķēniņiene redzēja Salamana gudrību, paskatoties uz viņa “kalpu mītnēm, un viņa kalpotāju stāju un viņu tērpiem” (1. Ķēn. 10:4-8). Tieši vērojot Salamana tautu, viņa izjuta un saprata viņa gudrību. Līdzīgā veidā tautas apgūs zināšanas par Kristu, vērojot dabiskā Izraēla un arī mūsu piemēru; kā tas viņiem būtu jādara arī šajā dzīvē.
Pashā Valstībā
Stāsts uzmanības centrā izvirza to, cik Sābas ķēniņiene bija pārsteigta par “viņa ēdieniem uz viņa galda …arī dzērienu pasniegšanas veidu … un viņa kalpu mītnēm…” it kā viņa vērotu banketu, ko Salamans rīko saviem kalpiem, kurā visiem tika pasniegts vīns. Šis stāsts attiecas uz to, kā mēs svinēsim Pashā kopā ar Kristu; domājams regulāri, nevis tikai Tūkstošgades sākumā. Tas kļūs par piemērotu veidu, kā pastāvīgi redzēt savā priekšā mūsu glābšanas ceļu; ne tāpēc, ka mēs sliektos to aizmirst, bet lai godinātu Viņa darbu. Līdzīgi, mūsu tagadējais ‘atcerei veltītais galds’ nav domāts tikai, lai atgādinātu divtūkstošgadu senus notikumus; tā mērķis ir svinīgi pieminēt un slavēt mūsu Kunga darbu. Tāpat arī mūsu Pashā svinēšana ar Jēzu būs vērojama un zināma tautām; un mūsu patiesais prieks no sadraudzības ar Viņu pārliecinās tās ieklausīties Viņa mācībā. Tieši tāpat ir pamats domāt, ka mūsu tagadējais piemiņas dievkalpojums bija iecerēts kā liecība pasaulei. Noturot šo piemiņas dievkalpojumu (agape, brotherly love, no grieķu val.), mēs sludinām visiem cilvēkiem, ka mēs esam viņa mācekļi. Lai gan mēs nevaram šai svinīgajā simboliskajā maizes laušanā un vīna baudīšanā, pieminot Kristus upuri, dalīties ar pasauli, tomēr aizslēdzot durvis un atdaloties no pasaules šajos brīžos, vai mēs būsim pildījuši mūsu Kunga nodomus?
Sābas ķēniņienei aizrāvās elpa no izbrīna: “Svētīgi ir tavi vīri, un svētīgi ir tavi kalpotāji, kas ik dienas stāv tavā priekšā, tie, kuri dzird tavu gudrību”. Šeit viņa ieraudzīja patiesu prieku un tādu garīgu piepildījumu, kādu viņa agrāk nebija spējīga pat iedomāties. Prieks viņos radās no pastāvīgās saskarsmes ar Salamana gudrību. Kā Kristus tauta, arī mēs vēlēsimies pastāvīgi atrasties tur, kur Viņš, klausīties Viņa vārdos. Ja mēs tos nemīlam tagad, ja tie mūs neiedvesmo un nesajūsmina mūs, tad vai mūs iepriecinās Valstība? Dāvida priekšstats par Valstību bija pastāvīga atrašanās templī un Dieva gudrības uzklausīšana: “Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā” (Ps. 27:4). Prieks par Valstību un mūsu attiecībām ar Dievu tagad nāks no mūsu zināšanas par Kristu, mūsu Dieva gudrības mīlestību, kas izpaužas Kristū. Prieka cēlonis nebūs ideālais klimats, nemirstība un tml. Tas būs Kristus pazīšanas prieks, Dieva patiesības saprašana Viņā. Iepriekšējais būs aizmirsts. Mēs nespiedīsim viens otram roku, priecājoties par to, ka mēs nedzīvojam vecajos sliktajos laikos. Tas nav Valstības prieks; tas būs tāds prieks, tāda garīgā pacilātība, ko dod Dieva apzināšanās sevī.
Salamana augstā intelektuālā potenciāla dāvana nebija dota tāpat vien. Gudrība, kuru viņš izlūdzās, bija dota, lai viņš būtu tautas garīgais vadonis (1. Ķēn. 3: 9). Tādējādi, kad “viņš runāja par kokiem … par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm” (t.i., par visu dabas radību; ievērojiet 1. Mozus grāmatas stilu; 1. Ķēn. 5:13), viņš to darīja Izraēlas garīgajai pamācīšanai. Ne jau šo lietu akadēmiskais, zinātniskais izklāsts pamudināja ļaudis šķērsot pasauli, lai dzirdētu viņa vārdus. Pilnīgi iespējams, ka Dieva zināšana Tūkstošgadē izplatīsies pateicoties tam, ka Kristus izklāstīs mācību, kas ielikta dabas radīšanā. Tieši tā bija Viņa iemīļotā metode, runājot līdzībās; un tas arī pievilka ļaužu pūļus. Šajā kontekstā runājot par Salamana gudrību, mēs uzzinām, ka “viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas” (1. Ķēn. 5:12); iespējams, ka tauta iegaumēja viņa gudrību dziesmu formā. Var gadīties, ka tādai mūzikai būs ievērojama loma Dieva zināšanu izplatīšanā Tūkstošgadē.
Mēs redzējām, ka priesteri simbolizē svētos Valstībā. 2. Laiku 5:11,12 skaidro, kā izskatījās garīdznieki Salamana laikā: “… kad priesteri iznāca no svētnīcas… un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka lina auduma drānās (citēts Atklāsmē par svētajiem Valstībā), ar cimbālēm, arfām un citārām bija nostājušies altara austrumu pusē … un tikai skanētu viena balss, kas to Kungu teiktu un slavētu Viņu … jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi”. Priesteru sadalīšana dažādās grupās atkal satur mājienu uz līdzīgu iekārtu Valstībā. Īpaši uzsvērtā “viena balss”, kas nāca no viņiem, norāda uz slaveno Dieva bērnu vienotību nākotnes laikos; kaut gan arī tagad mēs varam Viņu slavināt “vienā balsī”. Iespējams, ka Pāvils domāja šo Valstības tēlu Salamana valdīšanas laikos, kad rakstīja, ka vienā ziņā mēs jau tagad varam būt Valstībā caur mūsu vienotību Dieva lūgšanā. Traģiski, ka mūsu pielūgsmes forma dažreiz rada tik daudz rūgtu šķelšanos Dieva tautas vidū tagad.
Pastāv vairāki momenti, kas demonstrē saistību starp Salamana Valstību un Kristus Valstību. Piemēram, Salamans “darīja … ka sudraba Jeruzālemē bija tik daudz kā akmeņu” (2. Laiku 9:27) – lūk, cik izplatīts metāls tas bija. Tādi krājumi runā par to, ka Salamans “izdalīja” sudrabu kā akmeņus, kas pastiprina saikni starp sudrabu un izpirkšanu. Zināmā mērā, Tūkstošgadē tautai būs jānāk uz Jeruzalemi izpirkumam; vai šeit notiks kristības, vai kāds cits rituāls, kas pavadīs stāšanos derībā? Tas, ko mēs šeit apskatījām, ir tikai aisberga galotnīte.
Dāvida ķēniņvalsts
Jēzum tiks dota atjaunotā Dāvida ķēniņvalsts (Lk. 1:32), tāpēc Dāvida ķēniņvalsts arī simbolizē Jēzus Valstību. Viena no svarīgākajām Dāvida ķēniņvalsts iezīmēm ir hierarhiskā administratīvā sistēma: bija galvenie valdnieki un tad “augstākais starp viņiem bija Ēzers, otrais Obadja, trešais Ēliābs…” (1. Laiku 12:9). Cits piemērs ir Dāvida stipro vīru apakšvienības. Mēs atkal redzam, ka runa ir par atšķirībām rangos svēto vidū Tūkstošgadē. Mēs pārvaldīsim dažādus objektus, un mūsu varas pakāpes būs atšķirīgas. Kristus valdīs pār pasauli ar “Savas mutes zobenu”, t.i., ar Savu vārdu. Desmit pilsētas pārvaldošie būs spējīgi nodot šo vārdu daudz spēcīgākā veidā nekā, piemēram, tie, kuru pārvaldībā ir tikai divas pilsētas. Mūsu Dieva gudrības mīlestība šai dzīvē būs tieši proporcionāla tās izmantošanai mūžības laikmetā.
Tāpat īpaši akcentēts, ka Dāvida valstībā pastāvēja īpašas pārvaldes sfēras. 1. Laiku 27 kopējos vilcienos ieskicē, kā viens cilvēks atbildēja par nodevām, cits par armiju, kamieļiem, ēzeļiem, sīklopiem, eļļas pārdevējiem, vīnogulājiem, zemes apstrādi utt. (sk. 1. Laiku 27). Varbūt Salamana gudrība attiecībā uz dabas radībām izpaudās to dēļ, kas bija nolikti pār dažādiem dzīvniekiem un pār lauksaimniecības nozarēm. Līdzīgi var būt sadalīta pārvalde arī Valstībā; viens vai vairāki no mums pieskatīs, piemēram, kamieļus vai kādus citus noteiktus dzīvnieku veidus. Mēs vadīsimies pēc Salamana/Jēzus gudrības, kā kopt šos dzīvniekus, lai izmantotu tos par slavu Dievam. Dabas pasaule patreizējā laikā atrodas Eņģeļu kontrolē, bet nākotnē tas būs mūsu uzdevums.
To cilvēku vārdu uzskaitījums, kas pārvaldīja šīs dažādās sfēras Dāvida ķēniņvalstī, ir ļoti līdzīgs to cilvēku sarakstam, kas bija ar viņu tuksnesī; kad viņš bija bezpalīdzīgā stāvoklī, šie cilvēki uzticīgi sekoja viņam pat tad, kad likās neprāts sekot kādam, kas nebija nekas, kurš brīžiem pats sevi redzēja kā blusu vai beigtu suni. Šajos mūsu ceļojuma pa tuksnesi gados mums ir vienmēr jābūt pateicīgiem par to, ka šo notikumu pirmtēli ir atrodami Rakstos. Tiem ļaudīm bija daudz mazāk nekā mums. Tomēr pastāv kaut kas attiecībā uz Kristu un grūto dzīvi Viņā, kam jāsaista mūs ar Viņu; pārliecība, ka ja mēs ciešam ar Viņu, mēs ar Viņu celsimies godībā (vai Pāvils šeit nedomāja par Dāvida vīriem?).
Agrīnā baznīca
Pirmā gadsimta baznīcai piemita “nākamā laika spēki” (Ebr. 6:5), kas to padarīja sīkākā mērā, bet tomēr par Valstības pravietojumu īstenošanos. Tādi Rakstu fragmenti kā Joēla 2, kuros baznīcas tapšana sākotnēji noslēdzas, ir neapšaubāmi pravietojumi par Valstību (citi piemēri atrodami grāmatas “James and Other Studies” nodaļā ‘The Doctrine of Salvation’). Hierarhija pastāvēja arī agrīnajā baznīcā, jo dažiem bija lielākas un bagātīgākas Gara dāvanas nekā citiem. Pāvils saka, ka zināšanu un saprašanas dāvanas bija bagātīgākas nekā, piemēram, spēja runāt mēlēs. Nav grūti iedomāties Valstības laikmetu tagad, kad mēs esam tikko nonākuši pie ticības, kā spēcīgu sludināšanas laiku, lietojot Gara dotās valodas dāvanas un brīnumus, lai apstiprinātu mūsu vēsti. Tomēr nozīmīgākais tajā laikā būs mūsu garīgā uzticība Dieva slavināšanai, kura pārņems mūs līdz ar pilnīgāku Dieva pazīšanu. Un kaut gan visiem baznīcas locekļiem bija dotas dažādas Gara dāvanas, kopā viņi sastādīja vienu brīnišķi vienotu ķermeni. Arī Valstībā būs šī brīnumainā visu Dieva bērnu vienotība, visiem darbojoties kopā, apzinoties katra individuālo darbību, pieskaņojoties tām kopējā mērķa – Dieva slavas sasniegšanā, tāpat kā tas notiek dabiskajā ķermenī.
Izmantojot Gara dāvanas, Pāvils bija spējīgs ieiet un dalīties ar brāļiem viņu garīgumā: “kaut gan es miesīgi esmu tālu, tomēr garā es esmu pie jums un ar prieku redzu, kādā vienībā un spēkā jūs stāvat ticībā uz Kristu” (Kol. 2:5). Mēs vairs nebūsim tādās attiecībās kā cilvēki, kas dara vienu un to pašu Dieva slavināšanai, piemēram, lasa Bībeli, lauž maizi, sludina. Tagad mēs īstenībā nezinām viens otra garīgo stāvokli. Šajā ziņā mēs visi esam dažādi. Lūk tāpēc mēs dažreiz esam tik satriekti, kad atklājam, ka kāds, kuram mēs esam tā uzticējušies, atkrīt vai arī ir slepus dzīvojis grēkā. Bet tad mēs būsim spējīgi pieskarties brāļu dvēselēm, kā arī lasīt mirstīgo iedzīvotāju domas un attiecīgi palīdzēt viņiem. Mēs vairs nejutīsimies bezspēcīgi, dodot padomu, mūsu ierobežoto spriešanas spēju dēļ. Tad mēs zināsim gan Dievu, gan arī citus, līdzīgi tam, kā Viņš tagad zina mūs.
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
