Mājas lapa
6. NODAĻA: ARĀBU IEBRUKUMI SOĢU LAIKOS
Soģu grāmatā ir aprakstīta pastāvīgā Izraēla tautas atkāpšanās no Dieva un sodi, kas nāca pār to no kaimiņu arābu tautām, kam neizbēgami sekoja “glābēja” – “Jēzus” atnākšana. Tas norāda uz to, ka arābu agresija nākotnē noliks Izraēlu “uz ceļiem”, kā rezultātā atnāks īstais Glābējs (Mat. 1:21). Zīmīgi, ka Izraēla tauta noraidīja un atstūma visus soģus. Soģiem piemita īpašības, kas visus tos padarīja par mūsu Kunga Jēzus prototipiem (1).
Izraēlieši “kalpoja” saviem arābu iekarotājiem, bet pēc tam “piesauca To Kungu” (Soģu 3:8,9,14,15), tas sasaucas ar viņu kalpošanu ēģiptiešiem, arī tad “viņu brēkšana par viņu jūgu cēlās augšup pie Dieva” (2. Moz. 2:23). Par atbildi kļuva viņu atbrīvošana – par mūsu atbrīvošanu kļūs otrā atnākšana. Viņu atbrīvošana caur soģiem arī ir otrās atnākšanas prototips. “Un atsvabinātāji uznāks Ciānas kalnā, lai būtu par tiesnešiem Ēsava kalnu zemē, un ķēniņa valstī augstākā vara piederēs Tam Kungam” (Obadjas 21).
Daudziem agrākiem arābu iebrukumiem Izraēlā ir sakars ar nākotni. Beidzamais, noslēdzošais arābu iebrukums Izraēlas valstī būs it kā visa tā apkopojums, kas noticis, un saturēs to pagātnes notikumu elementus, kam jāizpildās pēdējās dienās.
Arābu pārsvaru Soģu laikā var iedalīt divos apspiešanas etapos. Pirmajā etapā bija vesela sērija arābu iebrukumu. Soģu periodā arābu iekarotāji necentās panākt, lai Izraēla kļūtu par viņu impērijas daļu. Tā vietā viņi piespieda Izraēlu tiem kalpot (2. Moz. 5:13). Arī nacisti lika vergu darbos tos, kurus bija iekarojuši, un šis apraksts raksturo cilvēku iznīcināšanu.
1. Kušan-Rišataims (Soģu 3:5-10)
Ķēniņu Kušanu dēvēja par “Kušan-Rišataimu”, kas nozīmē “divkārša cietsirdība”. Tas simbolizē to, ka arābu iekarotāju priekšgalā bija “grēka cilvēks”, īsts Antikrists, Jēzus pretinieks. Viņš bija “Mezopotāmijas ķēniņš” (Soģu 3:8). Mezopotāmija, burtiski tulkojot: “divu upju Arama (Sīrija)” atradās starp Tigras un Eifratas upēm. Tā ir mūsdienu Irākas un Irānas ģeogrāfiskā atrašanās vieta.
Frāze “Tas Kungs nodeva tos rokā…” attiecināma uz Izraēlas sodīšanu ar arābu ienaidnieku rokām. Par soda bargumu var spriest pēc 5. Moz. 32:30: “Kā viens var vajāt tūkstošus (ebreju), un kā divi var likt bēgt desmit tūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints (Sargeņģelis) tos ir pārdevusi … ?” Ņemot vērā arābu ienaidnieku milzīgo skaitlisko pārsvaru, šeit rādīta izraēliešu pilnīga militāra sakāve arābu agresijas priekšā. Cik krasi tas atšķiras no tās augstprātības, pašpārliecinātības, drosmes un gatavības “cīnīties līdz nāvei”, kas raksturo mūsdienu izraēliešus.
Nav šaubu, ka šādu sakāvi varēja izraisīt bailes no kāda šausmīga arābu bruņojuma, kamēr “vajāšana” saistāma ar pilnīgu sabrukumu un nevēlēšanos cīnīties. Ebreju valodā vārds “vajāšana” ir gandrīz identisks ar Ēģiptes simbolu; viņu ienaidnieki “vajās” tos līdzīgi ēģiptiešiem. Tajā laikā izraēlieši liekas bija padevīgi un savu vajātāju iebiedēti.
Par iemeslu tam Kušan-Rišaima iebrukuma laikā Izraēlā bija tas, ka izraēlieši stājās laulībā ar apkārtējām arābu tautām un “kalpoja to dieviem”. Tas pats notiek arī šodien. Tas varētu notikt pat tad, ja Izraēla dramatiskā cīņā uzvarētu arābus, saņemot no tiem pretī visiespējamākās nelaimes pārskatāmā nākotnē. Viņi varētu dzīvot “miera un drošības garā”, kas ir apsolīts garīgajam Izraēlam (ko arī mēs, kristadelfieši pārstāvam – tulk. piez.). Pastāv daudz vēsturisku piemēru tam, ka ebrejus sodīja par stāšanos laulībā ar apkārtējām tautām, t.i., par jauktajām laulībām.
2. Eglons, Moāba ķēniņš
Šis ķēniņš “sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu”. No daudzajiem vēsturiskajiem pareģojumiem mēs varam izdarīt secinājumu, ka pēdējo arābu iebrukumu Izraēlā veiks ar arābu tautu konfederācijas spēkiem, viņu vienīgā vēlēšanās būs uzbrukt Izraēlas valstij. 83. Psalmā tam ir skaidrs piemērs. Šīs grāmatas sarakstīšanas laikā (1991.g.) arābu sadraudzība pieņēmās spēkā.
Prorietumnieciskās arābu valstis atrodas elitāru musulmaņu grupu kontrolē. To sadraudzība atļautu izmantot to rīcībā esošos naftas vadus, lai piespiestu Rietumus atteikties no palīdzības Izraēlai.
“Tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu” (Soģu 3:12) – iespējams, tas ir mājiens, ka Dievs pēkšņi sodīs Savu tautu ar arābu iejaukšanos. Jer. 48:47 skaidri sacīts par Moāba trimdinieku atgriešanos pēdējās dienās.
Bieži sastopamo Edoma, Moāba un Amona pieminēšanu grūti iztulkot savādāk kā vienīgi atsaukšanos uz to ģeogrāfisko stāvokli – koncentrēšanos Jordānā un Sīrijā. Šīs valstis labprātīgi kļūst par arābu kara mašīnas sastāvdaļām. Un tālāk ir dīvaini pieminēts Eglona fiziskais veidols: “Eglons bija ļoti resns vīrs” – “Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam vēderā, … un tauki ieslēdza asmeni …” (Sogu 3:17,21,22). Moāba ļaudis raksturoti kā “krietni un spēcīgi” (Soģu 3:29), ebreju valodas vārdi norāda, ka visi moābieši bija liela auguma. Viņi labi dzīvoja – ēda un dzēra, cik gribas. Izraēlas ienaidnieki pedējās dienās arī dzīvos labklājībā. Patlaban arābi nav šādā stāvoklī. Taču socialistiskās revolūcijas un spekulācija ar naftu viegli palīdzēs nostādīt tos labākā situācijā otrās atnākšanas priekšvakarā, kā tas pareģots Bībelē.
3. Jabīns, Sisera (Soģu 4 un 5)
Tas, kas rakstīts par Deboras un Baraka uzvaru pār Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, arī ir saistīts ar fragmentiem, kas skaidri pravieto par pēdējām dienām (Ps. 83; Ecēh. 38). Ir arī sakarība ar uzvaras dziesmu, Izraēlam izejot no Ēģiptes, un faraona armijas iznīcināšanu – simbolisku atbrīvošanu no arābu iekarotājiem Kunga Jēzus atnākšanas laikā. Ir sakars starp Deboras un Baraka dziesmu 67.psalmā un Kristus atbrīvošanas darba – gan krustā, gan Izraēlas atpestīšanā no ļaunā spēkiem – pavēstīšanu.
“…Jabīns, Kānaāna ķēniņš … viņa karaspēka virspavēlnieks bija Sisera …” (Soģu 4:2) – citāts ietver līdzīgu situāciju, kad Sanheribam, Asīrijas ķēniņam, uzbrukuma laikā Jeruzalemei bija lauka komandieris Rab-Šaks. Bez jebkādām šaubām, Rab-Šaks bija to prototips, kas uzbrūk Izraēlai pēdējās dienās (Ecēh. 38. Ps.83).
“Jabīns” tiek tulkots kā “cilvēks, kurš visu saprot” – tas var nozīmēt, ka viņš bija arābu iekarotāju “smadzeņu centrs” – to ideoloģiju izstrādājis spējīgs, augsti izglītots militārais līderis. Arābi savu uzbrukumu Izraēlai pamatoja ideoloģiski, gan arī kā parastu “gājienu pēc laupījuma”. Siseras māte nodomāja, ka “viņi taču dala atrasto laupījumu … raibas rakstītas drēbes, daudzkrāsainas, meistarīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei” (Soģu 5:30), t.i., karagājiens tika veikts, lai sagrābtu Izraēlas bagātības. Ecēh. 38:12,13 mēs tam atrodam apstiprinājumu: “lai postīdams postītu, laupīdams laupītu… un tad aizietu ar bagātu laupījumu”. Iekarotāju mērķis ir skaidrs, lai gan viss pasniegts religiskā čaulā.
Pateicoties Deboras un Baraka uzvarai, ebreji varēja dziedāt slavas dziesmu Dievam (Soģu 5:11); Ecēh. 39:3 mēs lasām, ka Dievs “cer” uz stopiem un bultām, uzbrūkot Izraēlai pēdējās dienās: “…Es izsitīšu tavu stopu no tavas kreisās rokas, un bultas izkritīs no tavas labās rokas”. Iespēja uzvarēt pretinieku no attāluma, bez tuvcīņas, bija pieteikums jaunai kara taktikai. Tieši tāpēc nav grūti uzminēt tāda ieroča nepieciešamību. Atklāsmes grāmatā tieši norādīts, ka tiesa atnāks no gaisa.
Šīs tēmas turpinājumu mēs atrodam Soģu 4:3: “Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, jo Jabīnam bija deviņi simti dzelzs kara ratu”. Mums ir grūti saprast, ko izraēliešiem nozīmēja šie “dzelzs kara rati”. Jabīna rīcībā esošie 900 “dzelzs kara rati” jau nozīmēja superieroci. Neviens nevarēs stāvēt pretī tādam spēkam. Iespējams, ka šeit ir runāts par pilnīgu Izraēlas okupāciju no arābu puses pēdējās dienās.
Kara rati pieminēti aprakstot, kā faraona karapulki vajāja izraēliešus un gāja bojā Sarkanajā jūrā; Soģu 4:15: “Un Tas Kungs radīja Siseras ratu vadītājos un visā viņa karaspēkā …apjukumu”.
Ēģiptiešu un Siseras kara rati izrādījās, beigu beigās, vājš ierocis pret “izraēliešu ratiem un jātniekiem”. “Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot” (Soģu 5:22), t.i., Eņģeļiem- ķerubiem.
Šajā sakarā būs redzami “liels spēks un godība” (Mat. 24:30), kas saistīti ar otro atnākšanu, un arābu “kara rati” tiks izsisti no ierindas.
Pārdomas
Sakarā ar pārdomām par Deboras uzvaru un Ecēhiēla 38, mēs nonākam pie dažiem secinājumiem.
Izraēlas ienaidniekus uzvarēs tajā pašā vietā, kur notika izraēliešu grēksūdze un dziļa grēku nožēla Ēlijas-misionāra darbības rezultātā. Ēlija piesauca Izraēlu pie “Kišonas strauta”, kas atradās Karmela kalna tuvumā. Izraēliešu atkāpšanās no ticības arī ir saistīta ar Kišonas strautu. Arābu ienaidnieki tiks iznīcināti tajā pašā ģeogrāfiskajā punktā.
Tieši pirms iebrukuma Izraēla zeme bija panīkusi, līdzīgā garīga panīkuma stāvoklī tā var būt arābu uzbrukuma laikā pēdējās dienās.
Izmisumā “jaunus dievus izraudzīja sev tauta,” (Soģu 5:8), pielabinot arābu iebrucējus ar islama pieņemšanu. “Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet jau tūliņ bija arī jauns karš pilsētu vārtu priekšā” (Soģu 5:8). Vārds “vārti” tika lietots, kad domāja par vecajiem, kas sēdēja pie vārtiem (salīdz. ar 1. Moz. 19:1). “Karš … vārtu priekša” – ar šo frāzi domātas nesaskaņas izraēliešu vecajo vidū, īpaši pēc tam, kad daži no tiem “jaunus” islama “dievus izraudzīja sev”.
Sievietes dzimums
“…tu, Debora, cēlies, tu māte Israēlā” (Soģu 5:7) – šī frāze izsaka to, ka Debora iedvesmoja Izraēla ļaudis būt atbildīgiem vienam par otru. To ievadīs Ēlijas darbs: “Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem” (Maleahijas 3:23,24). Iznākums būs, ka Kungs Jēzus tiks uzņemts kā “māte Israēlā”.
Debora simbolizē to, ka mēs esam sievietes sēkla. Vārds “Debora” (ir tāds lingvistisks pieņēmums) tiek tulkots kā “vārda sieviete”. Tas norāda uz Kristus apzīmēšanu un raksturošanu kā “Dieva Vārdu”, Viņam esot Izraēlas ienaidnieku tiesneša lomā pēdējās dienās (Atkl. 19: 11-13). Cilvēki labprātīgi “atdeva sevi” Deborai (Soģu 5:2); tas kļuva par pamatu tautas raksturošanai Kristus “karagājiena dienā” (Ps. 110:3).
“Augstu cels savu galvu” 110.psalma 7.p. – saistīts ar to, kā Dāvids nocirta galvu Goliātam, kā arī noslēdz pēdējo dienu konfliktu starp Kristu un arābiem. Pēc tam, kad Jēzus izklīdinās arābus un sagraus to varenību, viss tiks it kā ierauts ciešanu lokā. Siseru “nodeva” Izraēlas rokā (Soģu 4:9), tāpat kā agrāk Dievs nodeva Izraēlu arābu rokās. “Sisera karaspēks krita no zobena asmens” (Soģu 4:16), dodot priekšroku pašnāvībai nekā Izraēlas nožēlas niknumam.
Deboras dziesma
Dažas detaļas Deboras un Baraka uzvaras dziesmā sabalsojas ar mūsu vēstījuma kopējo scenāriju:
Soģu 5:3: “Klausieties, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi!” – skan kā vēršanās pie tautām pēc Kristus uzvaras (Ps.2:10).
Soģu 5:4 = Obadjas 3; 70.ps. un citiem pareģojumiem par pēdējām dienām.
Soģu 5:9,2: “Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū,” “tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet To Kungu!” – šie panti stāsta par pozitīvu garīgo vadību, kādu reti varēja redzēt, šie vārdi skanēja kā aicinājums tautai sekot viņu pozitīvajam piemēram. Ebreju vārds tulkots kā “vadoņi” nozīmē likumdevējs vai burtiski “tas, kas veido likumus”, kas tos tuvina svētajiem? Ja tas tā ir, tad viņi ir Ēlija palīgi. Tas atsauc prātā pravietojumu: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs” (Jer. 31:33), saistot ar Mozus likuma laikiem, kad tas tika dots Izraēlam izpildīšanai. Ēlija ņems no Mozus likuma to patieso un vērtīgo, kas izraēliešiem nepieciešams arābu gāšanas periodā (Mal. 4:4-6).
Soģu 5:19: kauja notika “Taānakā pie Megidas ūdeņiem”. Taānaka ir grēku nožēlošanas vieta. Šajā laikā Joēls aicina Izraēlu uz grēku nožēlošanu – kā nostāšanos pretī un pastāvēšanu pret arābu kundzību (Joēla 2:15). Megido un Siseras apraksts, kurš savāc kara ratus un dodas kaujā, aicina uz tautu apvienošanos Armagedonā (Atkl. 16:16). Ja šim salīdzinājumam ir jēga, tad – “tie aiziet pie visiem pasaules ķēniņiem, lai tos pulcinātu cīņai” (Atkl. 16:14), domājams, ka ar arābu pasaules “ķēniņiem”, īpaši ar tiem, kas atrodas starp Nīlu un Eifratu.
Soģu 5:20: “No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru” – diez vai mēs visu varēsim saprast, kas notiks nākošajā konfliktā, bet acīmredzot Eņģeļi piedalīsies cīņā, lai tiesātu. “Varenajiem auļojot” (Soģu 5:22) – visticamāk šeit runā par Eņģeļiem-ķerubiem.
Soģu 5:31: “Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki!” – šī panta pravietojums pilnībā izpildīsies, kad kaujā pie Armagedonas tiks iznīcināti visi Dieva ienaidnieki. “Bet tie, kas Viņu mīl, - tie lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā,”- parasti šo pantu lieto, lai aprakstītu Mesijas atgriešanos (ir arī citi piemēri: Mat. 4:2; 2. Sam. 23:4; 16.ps.). Tie, kuri patiesi grib redzēt šo sauleslēktu, paši būs kā gaisma šai tumšajai miesīgajai pasaulei, kā saules stari, kā zināšanu stari, ko atnesis Jēzus.
4. Midiānieši un Gideons (Soģu 6:8)
Šo nodaļu notikumi attiecas uz pēdējo dienu izraēliešu – arābu konfliktu, uz to norāda divas atsauces, kas sastopamas vēlākā perioda Rakstos. 83.psalma 5.pantā ir aprakstīta arābu ielaušanās Izraēlā pēdējās dienās: “Nāciet, izdeldēsim viņus kā tautu”, bet beigās piedāvā izrīkoties ar viņiem kā ar Orebu un Zebu, “padari visus viņu vadoņus kā Zebahu un Calmunnu” (Ps. 83:12) – Gideons tos iznīcināja.
Izraēla atbrīvošana Hiskijas laikā bija kā “gaismas atmirdzēšana tumsībā (“nāves ēnas zemē” – Jes. 9:1), bet ienaidnieku sakāve kā “Midiāna laikā” (Jes. 9:3).
Jesajas 9 stāstīts, kā caur Dievu “atmirdzēs gaisma” pār “Zebulona zemi un Naftaļa zemi” otrās atnākšanas laikā. Izraēliešu ciešanas aprakstītas terminos, kas apzīmē pilnīgu iznīcināšanu Ēģiptē, kas ir tipiska pēdējām dienām.
Tas bija kā “Midiāna laikā” (Jes.9:3), kad Izraēla glābējs bija Gideons. Jes. 9:1 par glābēju teikts kā par “spožu gaismu”, kas paceļas pār tumsu, analogs citāts sastopams arī Mt. 4:15,16 un attiecināms uz Jēzu. Gideons kļūst par Kristus pirmtēlu ar to, kā viņš sagrāva grēka jūgu, un tajā apstāklī, ka pēdējo dienu Izraēla atsakās no politiskas grēka pasludināšanas, līdzīgi kā Dāvida uzvara pār Goliātu tieši attiecas uz mūsu Kunga uzvaru pār grēku krustā un pār “grēka cilvēku”, kas valdīs pār Izraēlu pēdējās dienās.
Izraēlas politiskā atjaunošana un karoga uzvilkšana (Jes. 49:22; 62:10) – tas ir tas, par ko nomira mūsu Kungs. Šis krusts saistīts kā ar Kristus uzvaru pār grēku, tā arī ar grēka politiskās manifestācijas pārvarēšanu pēdējās dienās.
Mūsu nodarbības apstājās pie dažiem momentiem, kas sasaista Soģu 6-8 ar 72.psalmu – pravietojumu par Valstību. Tas dod it kā jaunu ievirzi, kas skaidri parāda, ka Gideons ir pēdējo dienu prototips.
“Kad Izraēla bērni atkal darīja, kas bija ļauns Tā kunga acīs,” – šī frāze 7 reizes atkārtojas Soģu grāmatā, norādot uz to, ka Izraēla savas vēstures garumā par grēkiem tika sodīta 7 reizes (3. Moz. 26:23,24).
Pilnīgi iespējams, ka vārds “reize” tulkojams kā “gads” un “tad Tas Kungs tos nodeva midiāniešu rokās septiņus gadus” (Soģu 6:1), bet varbūt attiecas uz “septiņkāršu” sodīšanu par grēkiem (3. Moz. 26:24).
Septiņus gadus ilga Izraēlas iznīcināšana ir grūti saistāma ar “mājieniem” par to, ka tā ilgs 3,5 gadus.
Tikai Dan. 9:25-27 teikts, ka pēc 69 nedēļām sekos noslēdzošā Izraēlas sodīšanas par grēkiem nedēļa, kas būs iedalīta 2 etapos, pa 3,5 gadus katrs. Es detalizēti paskaidroju (2.), kā pirmie 3,5 gadi var attiekties uz m.ē. 70.gadu, kā arī uz pēdējām dienām.
Nomaldījušies ebreji
“Tas Kungs nodeva tos (Izraēlu) midiāniešu rokās” – 3. Moz. 26:25 tiek lietots tas pats ebreju vārds: “Es jūs sitīšu septiņkārt … un nodošu jūs ienaidnieku rokā”. Šī apsolījuma izpildīšana: “Midiāna roka smagi gulēja uz Israēlu” (Soģu 6:2). Izraēlas militārās apspiešanas process sākās un turpinās. Tieši tāpēc “Israēla bērni, lai aizstāvētos pret Midiānu, sev taisīja patvertnes kalnos un alās klintīs un nocietinājumus kalnu virsotnēs” (Soģu 6:2). Līdzīgu aprakstu mēs atrodam 1. Sam. 13:6, kas ataino izraēliešu aiziešanu, filistiešiem uzbrūkot. Tā pati tēma ir Pāvila vēstules ebrejiem 11.nodaļas centrā (37., 38.panti), kur aprakstīti nepazīstami ticības ļaudis, “kuru pasaule nebija cienīga; viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām”.
Arābu vajātais Izraēls bija spiests klejot pa valsti (Soģu 5:6,7), slēpties kalnos un zemes alās.
Ebreju vārds, kas tulkots kā “alas”, vēl sastopams pravieša Ecēhiēla 33:27, kas stāsta par zemes izpostīšanu, kas novedīs Izraēlu pie grēku nožēlas, “tie, kas slēpjas kalnos un alās, mirs ar mēri”.
Apdedzinātā zeme
Soģu 6:3-6 vēstīts par to, kā Izraēla zemes iekarotāji (midiānieši un amalekieši) centās iznīcināt zemes augus, ražu un lopus vairāk nekā ņemt iedzīvotājus verdzībā. Šī iekarotāju taktika pravieša Joēla grāmatā aprakstīta kā siseņu uzbrukumi, kad uzbrucēji aiz sevis atstāja praktiski tukšu zemi. Un kas gan sagaida tos, kas “nicina” Dieva “likumus”? “Es likšu nākt pār jums izbailēm, dilonim un karstumam, kas acis aptumšo un dvēseli nomāc; un veltīgi jūs sēsit savu sēklu, un jūsu ienaidnieki ēdīs jūsu maizi” (3. Moz. 26:15,16). Iesākumā arābu uzbrukumi bija nesaliedēti un bezsistēmas – uzbrucēju mērķi bija dažādi (produktu, vīna krājumu sagrābšana). Bet pēc tam “visi midiānieši un amalekieši, un austrumu vīri sapulcējās vienkopus” (Soģu 6:33). Tas arī ir pilnīgs Izraēlas iznīcināšanas, ko priekšvēstīja daudzi pravieši, apraksts.
Izraēla ciešanu laikā “Tas Kungs sūtīja pie Israēla bērniem pravieti”, lai atgādinātu tiem vēlreiz, kā Dievs atpestīja Izraēlu no Ēģiptes gūsta, lai atgrieztu viņus no kalpošanas svešiem dieviem (elkiem), ko tie atzina vairāk par īsto Dievu (Soģu 6:8,10). Tam jābūt saistītam ar to, ka Ēliju “sūtīs” uz Izraēlu tās ciešanu laikā, “iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena” (Maleahija 3:23). Šī “šausmu pilnā diena” visdrīzāk kļūs par galīgas Izraēlas iekarotāju iznīcināšanas dienu, bet ne vienkārši Kristus atgriešanās dienu. Joēls pavēstī, ka šajā dienā debesis un zeme pārvērtīsies “asinīs un ugunī, un dūmu mākoņos”, ebreji saņems gara dāvanas, “pirms nāks Tā Kunga lielā un briesmīgā diena” (Joēla 3:1-4). Ar šo saikni starp Maleahija un Joēla pantiem tiek domāts, ka šo gara dāvanu saņemšana saistīta ar Ēlijas darbību.
Nevar pārāk precīzi iztulkot Soģu grāmatas pirmtēlus. “Glābējā” mēs varam saskatīt kā Ēliju, tā arī Kungu Jēzu.
Soģu 7:13 Gideons raksturots kā “miežu plācenis”, kas “ieripoja midiāniešu nometnē, atvēlās līdz teltij un to tā ķēra, ka tā krita un apgāzās pavisam otrādi, un tā telts sakrita”. Jāņa evanģēlijā 6:35 Jēzus Sevi nosauc par “dzīvības maizi”. Pravietis no Soģu 6 ir Ēlijas prototips, bet tikpat labi uz to var pretendēt arī Gideons. Pravietis, kurš atgādināja Izraēlam par noslēgto derību ar Dievu (Soģu 6:10), izpilda Ēlijas pienākumus (Mal. 4:4). Arī Gideons var tikt atzīts par Ēlijas –pravieša prototipu (salīdz. Soģu 6:20,21 ar 2. Ķēniņu 18:33,34,38).
Arābu līderu vēlēšanās iegūt Izraēla bagātības bija ietērpta reliģioza dedzīguma valodā. 83.psalma 13.pantā ierakstīts, kā midiāniešu iekarotāju līderi teikuši: “Mēs paņemsim sev īpašumā Dieva laukus!” Agrīnie iekarotāji “nopostīja zemes ražu”, neatstājot “nedz sīklopus, nedz vēršus, nedz ēzeļus” (Soģu 6:4). Šo nodarbību mērķis ir sniegt pilnīgāku notikumu ainu. Aprakstītā nopostīšana izskatās kā arābu marodierisms attiecībā pret Ziemeļ- un Dienvidizraēlu, un tas novedīs pie ticīgās Jeruzalemes atpalikšanas, kad tā būs izlaupīta, bet ne okupēta; taisnie atlikušie tiks atrasti šeit, kad Dievs “sapulcinās visas tautas cīņai pret Jeruzālemi” (Cah. 14:2,3).
Gideons un Ēlija
Izraēla Gideona laikā atradās grūtā situācijā, gatavojās izšķirošajam triecienam. “Tad Tā Kunga Gars nāca pār Gideonu”, un Izraēla tiesneši (soģi) uzsāka darbības, kas vērstas uz tautas atbrīvošanu (Soģu 6:34; 3:10; 11:29). Analoģiska leksika izmantota Jesajas 61:1,2: “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis … pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu”. Sākotnēji šo Jesajas pravietojumu attiecināja uz garīgo vēstījumu par Izraēla atbrīvošanu no Asīrijas iebrukuma, bet šos pantus arī citē, stāstot par Kristus darbu. Šie paziņojumi arī balstīti uz Dieva Garu, kas nonācis uz Soģiem, parādot, ka viņi priekšvēstī kā Kristus, tā arī pravieša Ēlijas darbu; Jesaja bija agrīnāks priekšvēstnesis.
Pravietis Ēlija izpaudās gan Jesajā, gan Jānī Kristītājā, viņi abi ir ticīgo atlikuma parstāvji Izraēlā. Atbilstoši tam, kas domāts Jes. 8:18; Mat. 3:5, Gideonam arī piemita šīs īpašības – ir daudz pierakstu, kā ļaudis sekoja viņam un gāja kopā ar viņu (Soģu 6:34,35; 7:9).
Pēdējo dienu Ēlija parādīsies līdzīgā veidā. Ēlijas prototips bija vajadzīgs tāpēc, lai kļūtu skaidrs, ka eksistē ļaudis, kas “neloka ceļus baalu priekšā”. Tieši šo ticīgo atlikumu Gideons izmantoja kā “veseri, kā kara un cīņas ieroci” (Jer. 51:20). Tas nozīmē, ka ebreju garīgā daļa pēdējās dienās tiks izmantota, lai sagrautu Izraēlas ienaidniekus. Pēc Gideona parauga var būt tikai divas iespējamās darbības. Sākumā viņš un atlikušie ticīgie 300 cilvēku sastāvā uzvarēja, bet pēc tam aicināja Izraēla atlikumu pievienoties viņiem un uzvarai pār Jabīnu un Siseru.
Sekojoši komentāri (pantu pēc panta) pilda saturu ar dažādību:
Soģu 7:2: “Pie tevis ir pārāk daudz karotāju … lai Israēls nevarētu Manā priekšā dižoties, sacīdams: es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu” (norāde uz 1. Kor.1:26-29, kur Pāvils paskaidro, ka šim mērķim Dievs izvēlējies nedaudzus (“nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo” – aicināto), lai tie sekotu pa Viņa glābšanas ceļu, lai pateicoties nelielam skaitam vāju cilvēku sasniegtu lielu mērķi. Tas savstarpēji saista 300 Gideona karavīru un patiesos dabīgā un garīgā Izraēla ticīgos.
Soģu 7:12: arābu ienaidnieki bija daudzskaitlīgi “Kā jūras smiltis (ja izmanto valodu, kādā doti apsolījumi Ābrahāmam, - 1. Moz. 22:17,18). Šie cilvēki bija it kā Izraēlas prelūdija, tiem piemita īsta Ābrahāma dzimuma āriene. Hagarai arī bija apsolīts: “Es vairodams vairošu tavus pēcnācējus, un tie nebūs saskaitāmi lielā daudzuma dēļ” (1. Moz. 16:10), līdzīgi iepriekšvēstījumam Ābrahāmam. Šis atainojums apstiprināts ar pantiem no Soģu 7:11, 2. Moz. 13:18 un Jozuas 4:12, kas attiecas uz Izraēlas karagājienu pret ienaidniekiem. Arābi pretendē uz to, ka viņi ir īstenais dzimums.
Soģu 7:17: Gideona mierīgā balss iedvesmoja: “skatieties uz mani un tā arī dariet!” – šie vārdi atbalso Tā Kunga aicinājumu sekot Viņam visā.
Soģu 7:19: Tas, ka 300 vīru pūta taures, norāda uz augšāmcelšanu, bet tam, ka viņi sasita traukus ir pamats 2. Kor. 4:6-8: “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs … Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos” (salīdz. ar Soģu 7:9). Spēks var nākt no Dieva, bet ne no cilvēkiem, ne no mums (salīdz. ar 7:2). Tie trīs simti, kuri bija Dieva izredzētie, ir saistīti ar jaunās Izraēlas, tās Izraēlas, kuras “māla trauki” ir sasisti (augšāmcelšana un tiesa), arābu – Izraēlas konfrontācijas un ienaidnieku iznīcināšanas beigās. Taisnīgi būs atzīt, ka tie trīs simti cilvēku kļūs arī to prototips, kas strādās tam, lai to visu sasniegtu.
Soģu 7:20: “Tam Kungam …zobens” – šis vārdu sakopojums ir sastopams saistībā ar ķerubiem. Liesmu mēles un zobeni – to pieminēšana atmodina apziņā ķeruba tēlu. No tā visa mēs varam secināt, ka ķerubi ir saistīti ar Izraēlas atpestīšanu pēdējās dienās.
Soģu 8:12: “Un Zeba un Calmunna bēga, bet viņš (Gideons) tos vajāja” – zem ebreju spiediena arābi krita panikā. Pēdējās dienās tas var būt tikai tad, kad arābi sapratīs, ka viņi sacēlušies pret dramatisku un Dieva iedvesmotu iejaukšanos, kas glābs Izraēlu.
Soģu 8: 17: pēc uzvaras Gideons arī “Penuēlas nocietinājumu nojauca, un pilsētas vīrus … nokāva” – par atteikšanos palīdzēt viņam vajāšanu laikā. Tas līdzinās tam, kā apraksta Kristus atgriešanos, lai tiesātu Jeruzalemes iedzīvotājus, analogs apraksts lietots arī attiecībā uz Ciānas torni (Mat. 22:7). Tie ebreji, kuri pārdzīvoja pilnīgu iznīcināšanu no arābu rokas, bet atteicās iemācīties absolūtu paklausību savam Mesijam, tiks iznīcināti tāpat kā arābu ienaidnieki.
Soģu 8:21: Gideons “noņēma mēnestiņus, kas bija ap viņu kumeļu kakliem” (Zeba un Calmunna, kurus viņš “nokāva”) – norāda uz to, ka arābiem bija mēnesim līdzīgi ornamenti. Augoša mēness attēls apzīmogo daudzus arābu tankus (salīdzini: kamieļus), kā arī saskaņojas ar domu par taisnīgu pēdējo dienu.
5. Jefta un amonieši (Soģu 11)
Pēdējo dienu prototips, ko ar sevi sniedz Gideons un midiānieši, stāsta par to, kā Izraēlas dienvidu daļa tiks okupēta pēdējās dienās un tā rajona iedzīvotāji parādīs Mesijam pieņemamu paklausības līmeni. Tāpēc tieši viņus Dievs var izraudzīt aizsardzībai pret ienaidniekiem.
Stāsts par Jeftu attiecas uz Gileādas zemi Izraēlas austrumos. Amonieši dzīvoja Izraēlas austrumos. To var interpretēt kā atsaukšanos uz Sīriju pēdējās dienās.
Iebrukuma laikā Izraēls nožēloja grēkus: “Mēs esam grēkojuši. Dari ar mums, kā Tev liekas labi, tikai izglāb mūs šoreiz … Un Tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām” (Soģu 10:15,16). Uzreiz pēc tam “amonieši bija saaicināti kopā” (17.p.), lai uzbruktu. Cilvēki bija “spiestin apspiesti” un nomocīti ilgstošā ienaidnieku jūgā (Soģu 10:8,9), tāpat kā arī pirms grēku nožēlas perioda nākotnē. Pateicoties tam noskaidrosies, vai viņi patiesi ticēs Jeftam – Jēzum.
Kristus prototips
Izraēla ciešanu laikā Jefta bija ļaužu ienīsts un atstumts. Šajā apstāklī un daudzos citos viņš ir skaidrs Izraēlas prototips:
- Jefta “Gileādas vecajiem”, kuri šajā laikā meklēja viņa palīdzību, atgādināja: “Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama?” (Soģu 11:7). Ebreju vārds, kas tulkots “izdzina”, nozīmē arī “izveda”. Jēzu arī izveda, izdzina no Viņa dzimtās pilsētas (Lk. 4:29) kā Jeftu no Gileādas. Par Jēzus padzīšanu tāpat balsoja “vecajie”.
- Jefta tika atzīts par “citas sievas dēlu” (Soģu 11:2) tāpat kā Jēzu uzskatīja par “netiklībā dzimušu” (Jāņa 8:41).
- Viņš “bija stiprs karavīrs” (Soģu 11:1); šis vārds arī tiek tulkots kā “spēks”, bet saknes pamatā ir vārds “viesulis, virpulis”. To arī var saistīt ar ķeruba tēlu, bet sava taisnīguma un patiesības dēļ Jefta un Jēzus bija Dieva vēstneši.
- Jeftas vaicājums: “Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?"”(Soģu 11:7) – varēja būt Dieva vārdi – Jefta bija Dieva pārstāvis, tāpat kā Jēzus.
- Kad Jeftu noliedza viņa brāļi, viņš “bēga … un apmetās dzīvot Tobas zemē” (Soģu 11:3), vārds “Toba” var nozīmēt “debesis”. Mūsu Kunga atgriešanās no debesīm par atbildi Izraēlas saucienam pēc palīdzības sasaucas ar to.
- Šajā laikā “ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sirot” (Soģu 11:3), lai īstenotu Izraēla atbrīvošanu. Vārds “nelieši, nelietīgi” tiek tulkots arī kā “iztukšots, izliets, izvilkts, izvests” – to cilvēku raksturojums, kuri sapulcējās ap Kristu, atsaucoties Evanģēlija aicinājumam.
Izraēliešu ciešanu no amoniešiem rezultātā notika tas, ka viņi apzinājās vajadzību pēc nesatricināma līdera. Tie, kuri dzīvos pēdējās dienās, nonāks pie tā paša slēdziena: “…tad ļaudis, Gileādas vadoņi, sacīja cits citam: “Kurš būs tas vīrs, kas uzsāks cīnīties ar amoniešiem? Tam būs būt par galvu visiem Gileādas iedzīvotājiem!” (Soģu 10:18). Tas, ka viņi piedāvāja Jeftam kļūt par viņu “galvu” (Soģu 10:18), liek domāt, ka apziņas dziļumos viņi zināja, kam tiem jāseko. Visi viņi ir dzīvā Dieva bērni. Jūdas bērni un Izraēla bērni sapulcēsies kopā (salīdz.: Izraēla bērni sapulcējās, lai izvēlētos vadoni kara darbībai pret amoniešiem – Soģu 10:17, 18), iecels galvu un izies no zemes (2. Moz. gr. valodā – ciešanas savā zemē bija līdzīgas tām, ko izraēlieši pārdzīvoja Ēģiptē): lieli būs Jezreēlas dienas notikumi – kur Gideons uzvarēja arābus, šī uzvara kļuva par pēdējo dienu uzvaras priekšvēstnesi (Soģu 6:33). Tas apliecina mūsu domas, ka amoniešu noslēdzošo uzbrukumu ievadīja to apiešanās ar Izraēlu tūlīt pēc grēku nožēlas.
Notikumu secība
Uzmanīga analīze un notikumu salīdzināšana liek domāt, ka Izraēla nelabprāt pieņems Kristu pat pēc savas grēku nožēlošanas, tajā nozīmē, ka viņiem “jāatgriežas” pie Dieva:
- Izraēls nožēloja grēkus pēc ilgstošām ciešanām no amoniešu rokas (Soģu 10:15,16).
- Viņi vienojās, ka jāizvirza vadonis (Soģu 10:18).
- Tas, ka “amonieši sāka karot ar Israēlu”, ir uzsvērts divas reizes (Soģu 11:4,5), te izmantots vārds, kas nozīmē “ēst noliecoties” (kā govs pļavā). Šī briesmīgā fiziskā apspiestība un nomāktība (bioloģisko ieroču sekas?) spieda viņus doties ceļā, “lai atvestu Jeftu no Tobas zemes” (no debesīm).
- Tas, ka viņi pieņēma Jeftu, bija viens vienīgais iespējamais glābiņš, arī lēmums pasaukt Jēzu no debesīm Izraēlai radīsies tikai pēc galīgajām nelaimēm un bēdām, un tikai pēc tam, kad viņi nožēlos grēkus un novērsīsies no elku pielūgšanas. Šī divpakāpju grēku nožēlošana – pirmkārt, tāpēc, ka viņi atkāpās no Dieva, otrkārt, ka noliedza Kristu, – ir citas nodarbības priekšmets. Zīmīgi, ka Ēlija nāca no Gileādas (1. Ķēniņu 17:1), tāpat kā Jefta; tas pierāda, ka Izraēlas atnākšana pie grēksūdzes notiks, pateicoties pravieša Ēlijas darbam.
Soģu grāmatā minēts, ka pravietis vai Eņģelis atnāca un parādījās Izraēlai, lai atgādinātu viņiem to grēkus, pēc tam sekoja tiesas/glābēja ierašanās. Tas norāda uz turpmāko Ēlijas darbību, kas pavēsta Kristus atgriešanos.
Sakars ar Goliātu
Ir vismaz divas paralēles starp šiem pierakstiem un Goliāta iznīcināšanu, kas arī ir galīgas uzvaras pār arābiem pirmtēls. Šī uzvara būs pateicoties tam, ka Kristus atgriezīsies no debesīm. Pēc uzvaras Jeftu sagaidīja “ar bungām un dejas solī”, priecīgiem, skaļiem izsaucieniem (Soģu 11:34), tāpat kā Dāvidu, bet tas, kā izraēlieši meklēja cilvēku, kurš vadītu viņus karagājienā pret amoniešiem (Soģu 10:8), līdzinās kandidāta meklēšanai cīņai ar Goliātu.
Sekojoši komentāri (pantu pēc panta) noslēdz ainu:
Soģu 11:5: Toba atradās amoniešu zemē, iespējams, ka izraēliešu atteikšanās izsaukt Jeftu balstījās uz maldīšanos – viņi domāja, ka Jefta ir arābu pusē. Ja islams un kristietība turpinās pastāvēt līdzās, Izraēla, iespējams, atkal svārstīsies – pieņemt vai nepieņemt Jēzu.
Soģu 11:12,13: cik drosmīgi Jefta vaicāja arābiem, lai noskaidrotu to attieksmi pret Bībeli, un vai Kristus nerīkosies līdzīgā veidā? “Es …sākšu ar viņām (tautām) tur tiesāties” – Jošafata ielejā (Joēla 4:2). Pāri palikušie filistieši, kas nožēlos grēkus, valdīs Zelta Tūkstošgadē, citus mājienus, ka daži arābi nožēlos grēkus, var atrast Jes. 19:23-25 (viņi kļūs jauna garīga veidojuma objekts); Jes. 14:1,2: (tie, kas sagūstīs Izraēlu, labprātīgi kļūs par izraēliešu kalpiem Zelta Tūkstošgadē).
Soģu 11:13: Amonieši attaisnoja savu uzbrukumu ar kvazibībelisku argumentu, kas balstīts uz to, ka it kā izraēlieši esot sagrābuši viņu teritoriju tajā laikā, kad izgāja no Ēģiptes. Jefta uz to atbildēja, sacīdams: “…Tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus Savas Israēla tautas labā” (Soģu 11:23). Tāpēc šis jautājums ir aktuāls arī tagad, tāpat kā agrāk. Arābu iekarotāji izmantos šo argumentu, lai attaisnotos.
Soģu 11:27: “Tad lai Tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!” Ebreju – arābu jautājums beidzot tiks atrisināts pēdējā konfliktā, kas it kā ir pareģots šeit.
Soģu 11:33: Jefta “to sakāva …” līdz vīnogu ielejai – saistībā ar Kristus tiesas pār Izraēlas ienaidniekiem aprakstu vīna preses izmantošanas terminos (Jes. 63:3; Atkl. 14:19; 19:15).
Piezīmes
(1) Sīkāk grāmatā “Jēzus no Nācaretes”, 80.,81.lpp.(Londona, “Pionieris”, 1991).
(2) Turpat, 82.-89.lpp.
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
