8. NODAĻA: ASĪRIEŠU IEKAROTĀJI

Asīriešu un babiloniešu iebrukumi: priekšvārds

Asīrija un Babilonija bija imperijas, kas atradās starp lielajām upēm Tigru un Eifratu. Asūra, Asīrijas agrīnā galvaspilsēta, atradās 200 jūdzes no Bābeles. Daudzējādā ziņā, Babilonija bija Asīrijas imperijas reformācija un turpinājums: “Skaties uz Kaldeju, šī ir tauta, kuras agrāk nebija, - Asīrija tās zemi bija nodomājusi tuksneša zvēriem, - tā uzceļ jaunus torņus, sagrauj līdzšinējās pilis drupu kaudzēs” (Jes. 23:13). Līdzības starp Asīriju un Babiloniju, kā arī neapgāžami pierādījumi, ka Rakstos “Asīriju” un “Babiloniju” lieto vienu otras vietā, ir uzskaitīti citviet. Abas šīs valstis iekrīt tās zemes robežu ietvaros, kas bija apsolīta Ābrahāmam (Tigra, austrumos no Asūras, 1. Moz. 2:14), kas padara tās par “zemes ķēniņiem”, kuras mēs saistām ar mūsdienu arābu tautu.

Tā kā Bībeles laikos tās bija galvenās Izraēlas agresores, mēs varam no tām daudz ko mācīties attiecībā uz pēdējo dienu arābu iebrukumu.

Šīs zemes aizņēma mūsdienu valstu Irānas un Irākas teritorijas, kaut gan īstenībā tās bija kooperējušās ar dažām sīkām arābu valstiņām, kas atradās ap Izraēlu (Jes. 29:7,8; 30:28; 33:3; 34:1,2; 2. Laiku 22:22; Ps..83). Daži pieturas punkti, kas to apstiprina sekos tālāk.

Tiesa pār Asīriju aprakstīta valodā, kas saistīta ar Bābeles notiesāšanu. Jer. 50:18 sacīts: “Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi, kā Es sodīju Asīrijas ķēniņu”. Cefanjas 2:13-15 satur labu piemēru: “Un Viņš (Dievs) izstieps Savu roku pret ziemeļiem un iznīcinās Asīriju … vidū apmetīsies ganāmpulki un baros mitīs visādi zvēri; dzēses un eži taisīs sev naktsmītnes tās tempļu stabu pamatos (salīdz. ar Jes. 13:21,22 – par Bābeli) … tāda izskatīsies līksmā pilsēta, kas tik droši dzīvoja un runāja savā sirdī: es, un citas nav nevienas!” Nahuma pravietojums stāsta par Asīrijas sagraušanu (Nah. 3:13 = Jer. 50:37; Nah. 3:1 = Atkl. 18:24; Nah. 3:4 = Atkl. 17:5; Nah. 3:17 = Atkl. 17:6). Viņu (asīriešu) sodīšana ir Izraēlas ienaidnieku sodīšanas pēdējās dienās pirmtēls. Arābu sodīšanas pēdējās dienās apraksts atgādina Izraēlas mazticīgo sodīšanu (sk. 3.pielikumu). Tas vēlreiz pierāda, ka Izraēlas ienaidnieku sods kritīs arī uz grēciniekiem no Dieva tautas vidus. Lūk, daži piemēri:

Tiesa pār Izraēlu

Bābeles/Asīrijas notiesāšana

Hozejas 9:10

Joēla 1:4

5. Moz. 28:37

Jes. 8:7,8

Ecēh. 19:12

Jer. 4:6; 6:1

Jer. 19:8; 1. Laiku 9:8

Jer. 17:27

Raudu dz. 2:9

Cah. 13:8

Cah. 14:2

Sodīšana no “ziemeļiem”

Nah. 3:12

Nah. 3:15

Jer. 51:37

Jer. 51:42

Jer. 12:14

Jer. 50:3

Jer. 50:13

Jer. 15:32

Jer. 51:30

2. Sam. 8:8 (Moābs)

Jes. 13:16

Sodīšana no “ziemeļiem”, Jer. 50:3

“Bābele kritīs nokauto israēliešu dēļ, tāpat kā arī Bābeles dēļ krituši ļoti daudzi visās zemēs” (Jer. 51:49).

Asīriešu iebrukumi

Pirmo reizi asīriešu iebrukumi minēti 2. Ķēniņu 15:19,20: “Asīrijas ķēniņš Fūls iebruka zemē un pakļāva to sev, un Menahēms deva Fūlam tūkstoš talentus sudraba … Un Menahēms šo naudu savāca no Israēla un katram bagātniekam bija jādod Asīrijas ķēniņam”. Izraēliešiem likās vienkāršāk atpirkties no ienaidniekiem nekā ar tiem karot. Tā izraēlieši rīkojās arī attiecībā pret filistiešiem Soģu laikā. Simsona laikā izraēlieši centās atpirkties no filistiešiem, lai neietu uz atklātu konfliktu (Soģu 14:4[Ebr.]; 15:11,12).

Iznīcināšanas sākumam būtu jābūt līdzīgam pirmajiem asīriešu triecieniem pret Izraēlu.

Pirmais asīriešu iebrukums bija vērsts uz Izraēlas ziemeļu daļu (2. Ķēniņu 15:29), par ko sacīts Jes. 8:23 – “apkaunoja …zemi”, kas nav tik liela bēda salīdzinājumā ar galvenā iebrukuma niknumu. Agrāk apskatītajiem Gideonam un midiāniešiem ir turpinājums zemes iekarošanā nākotnē, tas vedīs pie lielā, noslēdzošā iebrukuma.

Ziemeļu apgabalu iedzīvotājus “aizveda gūstā uz Asīriju”, rodas jautājums, vai izraēlieši patiešām tiks aizvesti gūstā arābu pārsvara laikā nākotnē? Mūsdienu arābu līderi būtu priecīgi atkārtot vēsturisko varoņu gājienus (Sanheriba un Nebukadnēcara). Ebreju masu deportācijas Eiropā Hitlera okupācijas laikā vedina domāt, ka “gūstīšana” attiecas ne tikai uz pagātni.

Pravietojums par Izraēla tautas atgriešanos no zemēm, kurās tā bija izklīdināta, nav vēl pilnībā piepildījies. Tā izpildīšanās ir nākotnes jautājums. Fragmenti, kas attiecas uz Izraēla atgriešanos pēdējās dienās, uzrakstīti valodā, kas līdzīga viņu atgriešanos no Bābeles Ezras un Nehemijas laikā aprakstot, kam ir milzīga nozīme, gadījumā ja ebrejus burtiskā nozīmē gūstīs “babilonieši” un to arābu satelīti pēdējās dienās. Sekojošie fragmenti to apstiprina.

“Tanī dienā”

“Un notiks tanī dienā: Tas Kungs izstieps vēlreiz savu roku, lai salasītu un izglābtu Savas tautas atlikumu no Asīrijas un Lejas-Ēģiptes, no Augš-Ēģiptes un Etiopijas, no Persijas, no Babilonijas, no Hamatas, Ēlāma, no Sineāra un no jūras salām. Tā radīsies izeja Viņa tautas atlikumam, kas palicis pāri no Asīrijas, kā tā radās Israēlam, kad tas izgāja no Ēģiptes zemes” (Jes. 11”11,16).

“Tad notiks tanī dienā: atskanēs lielā bazūne (Mt. 24:31; Atkl. 11:15), un nāks atpakaļ visi Asīrijā pazudušie un Ēģiptē izkaisītie un pielūgs To Kungu uz svētā kalna Jeruzālemē” (Jes. 27:13).

Ebreju vārdu sakopojums “gūstā aizvestie” nozīmē “atkailinātie”, acīmredzot, tieši tā veda gūstā. Atkailināšana vienmēr ir saistīta ar kaunu, visdrīzāk kaunināšana arī kļūs par gūstu, nav sacīts par burtisku gūstu. Izraēla pazemošana tautu priekšā ir tā grēka rezultāts (2. Laiku 28:19). “Un pat tas, kas ir visdrošsirdīgākais starp drosmīgajiem, bēgs kails tanī dienā no cīņas lauka!” – tā saka Tas Kungs” (Amosa 2:16) – no soda, kas nāks no arābu rokas.

Gūsts

Runājot par pēdējo Izraēlas sagūstīšanu no arābiem, Ecēhiēls raksta: “Es tevi nodošu to rokās, ko tu ienīsti, to varā, no kuriem tava dvēsele novērsusies. Tie liks tev sajust savu naidu pret tevi, tie atņems tev visu, kas tev ir, un atstās tevi guļam pliku un kailu, ka atklājas tavas netiklības kailums, tava izvirtība un tava laulības pārkāpšana” (salīdz. Ecēh. 23:28,29 ar Hoz. 2:4,5). Te ir nepārprotama norāde uz Izraēlas neapsegtību vai “kailumu” tās agrīnās pastāvēšanas laikā (Ecēh. 16:7,22). Izraēlas “kailums” pēdējās dienās nozīmē, ka Izraēls atgriezīsies pie savas garīgās jaunības un ieies derības attiecībās ar Dievu.

Ādams, kad viņš sagrēkoja un sajuta kaunu par savu kailumu, ir grēkā kritušās Izraēlas prototips (1. Moz. 3:7-10). Vīģes koks simbolizē likumu. Izraēla tautas “atkailināšana” no asīriešiem droši vien notiks, lai iemācītu to, ka likuma izpildīšana varēs to glābt. Ebreju vārds “gūsts” tiek tulkots kā “neapsegtība, kailums” Jes. 47:2,3 attiecībā uz Bābeli, kas vēlreiz pierāda to, ka tas, ko arābi darīs ar Izraēlu, atgriezīsies pie viņiem atpakaļ.

Asīriešu iebrukuma laikā Izraēlā notika sazvērestība (2. Kēniņu 15:30). Mēs varam gaidīt, ka līdzīgi notiks pēdējās dienās, tas līdzinās traģiskam tā atspoguļojumam, ko pravietoja par garīgā Izraēla ciešanām (Mat. 24:49).

“Šinī laikā Tas Kungs sāka sūtīt Aramas ķēniņu Recīnu un Pekahu, Remaljas dēlu, uzbrukumos pret Jūdu” (2. Ķēniņu 15:37) – tas norāda, ka līdz galvenajam pēdējo dienu “asīriešu” iebrukumam mēs varam gaidīt, ka Izraēla tiks pakļauta “arābu” kaimiņu uzbrukumiem.

Nākošais citāts it kā rezumē visu iepriekš teikto: “Tad Tas Kungs atstājās no itin visiem Israēla pēcnācējiem, un Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās” (2. Ķēniņu 17:20). Šie “laupītāji” droši vien ir sīriešu iekarotāji. Tie paši vārdi lietoti arābu marodieru aprakstam Soģu 2:14. Par pēdējiem “laupītājiem” kļuva, protams, asīrieši (Jes. 10:13).

Arābi sirojumu laikā

Ne tikai Sīrijas iedzīvotāji bija iesaistīti sirojumos. Par to laiku stāstīts Jes. 9:10,11, ka sīrieši un filistieši bija kā milzīga briesmoņa mute, kas aizveras virs izraēliešiem: “Tas Kungs pamudināja … sīriešus austrumos un filistiešus rietumos, lai viņi ēstu Israēlu ar pilnu muti”. Arābu briesmoņa tēls, kas apēd Izraēlu, atkārtojas Joēla 1:6 attiecībā uz pēdējo asīriešu iebrukumu. Sīkie Izraēla kaimiņu arābu uzbrukumi ir prelūdija noslēdzošajam asīriešu/babiloniešu iebrukumam. Daudz lielākos spēkus simbolizē lauvas tēls (Jer. 50:17); Soģu 14:5,6 arī filistieši aprakstīti kā rūcošs lauva, salīdz. Soģu 15:14 (vīnogulāji = Izraēls, jauns, “rūcošs” lauva = filistieši).

Sīkāks sīriešu iebrukumu apraksts atrodams Jes. 7:3-8, šos pantus mēs apskatīsim vēlāk. Šie uzbrukumi ir Izraēlas apspiešanas no arābiem pirmtēls (3,5 gadi). Tiem jābūt pirms izšķirošā beidzamā iebrukuma.

“Sīrieši ir iebrukuši ar lielu karaspēku Efraimā (Jes. 7:2) – ar to, iespējams, domāts, ka arābu iekarotāji saista sevi ar garīgi vājākajiem Izraēlas pārstāvjiem (ar tiem, kas pieņēma islamu?), lai terorizētu tautas atlikumu.

Pēc tam parādās pravietis Jesaja, lai iedvesmotu ticīgos Jūdejā paļauties uz Dievu. Ar to tiek turpināta agrāk paceltā tēma par pravieti, kas ieradās, kad “trīcēja … tautas sirds” (Jes. 7:2). Tas ir Ēlijas kalpošanas darba prototips. Viņš tos uzmundrina: “neuztraucies un esi mierīgs! Nebaidies, un tava sirds lai neiztrūcinās … “ (Jes. 7:4). Tas atgādina vēršanos pie Izraēla Jošafāta laikā (2. Laiku 20:15).

Arābu naids tiek balstīts ar materiālo ieinteresētību, kā arī reliģiskiem iemesliem (“abi kūpoši satrunējuši stumbeņi” Jesajas 7:4).

“Iesim pret Jūdu” (Jes. 7:6) – skan kā Dieva aicinājums: “Es ieiešu zemē” (Ecēh. 38:11). Ievērojiet, ka Recīns divas reizes nosaukts par Sīrijas un Damaskas galvu (ebreju valodā “spiediens”) – Jes. 7:8 salīdz. ar Ecēh. 38:2.

Recīns bija kā Asīrijas mini-karalis, ja spriež pēc šiem pierakstiem, kas liek domāt, ka Ecēh. 3.nodaļa balstīta uz asīriešu iebrukumu:

Ecēhiēls (38)

Asīrija (Jesaja)

:11

:12

:19

:22

:19,20

39:10

37:29

8:7

8:8

28; 8:9,21

37:24

10:6

30:27

29:6; 30:30

29:6; 30:25

33:1

Noslēdzošā Izraēlas iekarošana būs līdzīga visiem iepriekšējiem iebrukumiem, bet tāpat arī atpestīšana.

Recīna iebrukums bija ļauna nolūka pret Izraēlu sekas (Jes. 7:5). “Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako, un tavi nicinātāji paceļ galvas” (Ps. 83:3). Recīna plānos ietilpa iet uz Jūdeju, iekarot to un par ķēniņu iecelt “Tabeēla dēlu” (Jes. 7:6), ar to izdabājot Dievam. Te jādomā, ka iekarotāju agresivitātei pagātnē un nākotnē pamatā ir kvazireliģiski cēloņi. Ebreji neizdabāja Dievam, tāpēc par sodu nāca musulmaņu valdīšana. Damaska, kas bija kļuvusi par visu Recīna operāciju “nervu centru” (Jes. 7:8), tagad ir arābu agresijas centrs pret Izraēlu.

Kari un kaujas

Nav grūti iedomāties, ka pirms galvenā asīriešu iebrukuma Vidējos Austrumos bija Sīrijas tautu, arābu un filistiešu sirojumi un uzbrukumi Izraēlam. Iespējama pat zemju kolonizācija tajā laikā. Kari un konflikti turpināsies visā Izraēla zemē pēdējās dienās, kā tas bija m.ē. 70.gadā (Mat. 24:6,7).

Jesaja atbalsta domu, ka patiesi ticīgajiem nav jābaidās no Sīrijas iebrukumiem. Tie, kas studē Bībeli, šajā pravietojumā var rast mierinājumu. Arābu koalīcijā nebūs vienotības.

Nav grūti iedomāties, ka pēdējās dienās izskanēs aicinājums atteikties no kalpošanas Dievam Jahvem un pieņemt islama ticību par atbildi uz asīriešu palīdzību, militāro un morālo.

Jesaja, pravietodams par šo laika posmu, pasvītro, ka Dievs uzskata Izraēlu par Saviem kalpiem (Jes. 44:1,2,21). Diemžēl ne tikai Ahass, bet arī Hozeja (2. Ķēniņu 17:3) un Jojakims (2. Ķēniņu 24:1) bija arī arābu

apspiedēju “kalpi” – bez šaubām, viņi domāja, ka varēs kalpot diviem kungiem. Atteikšanos kalpot Dievam Jahvem var pielīdzināt tam, ka “ķēniņš Ahass nolauza apmales no katlturiem” (2. Ķēniņu 16:17). Tam bija jābūt par atšķirības zīmi, daļai no kalpošanas Dievam Jahvem.

Šīs reliģiskās vienošanās noteikumi sīki iztirzāti 2. Ķēniņu 16:10,11. “Ķēniņš Ahass nosūtīja priesterim Ūrijam šī (Damaskas) altāra attēlu un veidolu, gluži kā tas izskatījās”, un tas parāda, ka ķēniņš Ahass pieņēma asīriešu reliģisko sistēmu. Pat tad, kad Recīna dievi bija bezspēcīgi, Ahass, pārāk akls būdams, turpināja tiem kalpot. Visi pēdējo dienu iekarotāji ir vienas un tās pašas reliģijas piekritēji. Izraēlu spiedīs pieņemt šo reliģiju – apgūstot Soģu grāmatu, mēs varam pārliecināties, ka daudzi no Izraēlas jau ir pieņēmuši šo reliģiju apzināti.

Jau Rabsaks ebrejus informēja, ka apkārtējo tautu dievi viņus neizglābs. Ecēh. 23:7 ir apstiprināts, ka pieņemot palīdzību no Asīrijas, Izraēls pieņem arī kalpošanu tās elkiem: “Viņa ielaidās ar visiem šiem izcilajiem asīriešiem, pret kuriem viņa iekarsa, un apgānījās ar viņu elkiem”.

Arī noslēdzošā asīriešu iebrukuma laikā Izraēlai tiek solīta žēlastība apmaiņā pret reliģiskas vienošanās noslēgšanu ar Asīriju. Garais Rabsaka dievu uzskaitījums tiek uzdots par īsto dievu, līdzīgi kā islama līderi uzdod sevi par Allaha pārstāvjiem zemes virsū. “Neklausieties uz Hiskiju! … slēdziet mieru ar mani un uzticieties man! (“panāksit vienošanos”) – Jes. 36:16, ar šo pantu domā reliģisko piekritību.

Nauda par laiku

“Un Ahass ņēma sudrabu un zeltu, kas atradās Tā Kunga namā un ķēniņa pils dārgumu krātuvēs, un to visu viņš nosūtīja kā dāvanu Asīrijas ķēniņam” (2. Ķēniņu 16:8). To var salīdzināt, kā Izraēla piekāpjas tiesībās uz naftas atradņu izstrādi savā teritorijā (5. Moz. 33:34), atļaujot savā zemē būvēt naftas vadus. Tomēr Jes. 10:14 teikts par tautu bagātību izlaupīšanu: “Mana roka saņēma tautu mantu un bagātību kā putna ligzdu”.

Tas skaidri norāda, ka asīriešu nolūks bija nežēlīga Izraēlas iznīcināšana. Ebreji to, droši vien, apzinājās, bet nenonākušiem pie pilnīgas grēku nožēlas, viņiem nekas cits neatlika kā iztirgot to nelielo bagātību, kas vēl bija palikusi, apmaiņā pret laiku, lai aizkavētu masīvo asīriešu triecienu, par kura nenovēršamību nebija nekādu šaubu.

Laiku beigās Izraēla nokļūs līdzīgā situācijā. 2. Ķēniņu 17 stāsta par to, kā Izraēla tika iekarota un aizvesta gūstā Asīrijas iebrukuma laikā, pēc tam 18.nodaļa (2. Ķēniņu) pārceļ mūs nākošā asīriešu iebrukuma laikā, šoreiz Jūdejā. Jeruzalemes sagrābšana bija neveiksmīga, un par dramatisku noslēgumu kļūst Dieva vadītā Eņģeļu iejaukšanās, kas ir Kristus otrās atnākšanas pirmtēls. Gala rezultātā fiksētas vismaz četras asīriešu iebrukuma stadijas:

- Menahēma laikā (2. Ķēniņu 15:19);

- Pekaha laikā (2. Ķēniņu 15:29);

- Hozejas laikā (2. Ķēniņu 17:3) – Izraēlas gūsts;

- Hiskijas dienās (2. Ķēniņu 18:9) – Jūdejas aplenkums.

Tas norāda uz to, ka pārāk vienkārši būtu domāt, ka pēdējās dienās ir

sagaidāms tikai viens trieciens pret Izraēlu, ko sagraus Kristus.

Izraēla un Jūdeja

2. Ķēniņu 17.un 18.nodaļu salīdzināšana attiecībā uz Izraēlas iznīcināšanu no Asīrijas puses, kam sekoja neveiksmīgs mēģinājums sagraut Jūdeju netieši norāda, ka desmit ciltis pārstāv neticīgo Izraēlu pēdējās dienās, kura atsakās garīgi pārveidoties arābu kundzības laikā, kamēr Jūdeja pārstāv tos ebrejus, kuri pēc iespējas mēģina nodemonstrēt savu ticību Dievam vai pieslieties tiem, kas to dara.

Kā šajā grāmatā, tā arī citos ar Bībeli saistītos izdevumos, Izraēla vārds (“Israēls”) tiek izmantots Dieva tautas aprakstīšanai, bet attiecībā uz pēdējām dienām ir iespējama apzināta diferenciācija terminu “Izraēla” un “Jūdeja” lietošanā, ņemot vērā augstāk minētos faktus. Taču, droši vien ne visi Jūdejā Hiskijas laikā (Asīrijas iebrukuma laikā) piederēja ticīgās “tautas atlikumam”. Jesajas 33:14 runāts par “grēciniekiem Ciānā”, viņi tika sodīti ar “postīgu uguni” (“uguns liesmām”) līdz ar asīriešiem ( 2. Kēniņu 19:35 salīdz. ar Ps. 104:4).

Pieņem, ka pastāv divas Dieva necienīgo kategorijas (Izraēlā) pēdējās dienās – tie, kas iznīcināti vai sīriešu un asīriešu iekarotāju “sagūstīti”, un tie, kas cenšas atrast patvērumu Jeruzalemē, kas simbolizē Jūdeju, bet kas nav patiesi ticīgie. Arī viņus iznīcinās līdz ar “Asīrijas” arābu konfederāciju, iespējams, ka tajā pašā notiesāšanas ielejā. Tieši šos ebrejus Jes. 33:14 sauc par divkošiem, kas izliekas, ka viņiem ir ticība. Cah. 14:2 runāts par pusi no tiem, kas ir Jeruzalemē (“Jūdeja”), kas dodas gūstā, t.i., piedzīvo Izraēlas likteni.

Sīrijas uzbrukumu laiks, iespējams, atnesīs lielākas ciešanas Jūdejā nekā Izraēlā; mēs redzam desmit ciltis, kas apvienojušās ar Sīriju (Jes. 7:2). Tomēr asīriešu iebrukumi tika vērsti drīzāk pret Izraēlu nekā pret Jūdeju, taču abām pienācās ciest un dzīvot ar sapratni, ka Asīrijas spēcīgais trieciens ir nenovēršams. Neilgi pirms tam bija laiks ar nesalīdzināmi lielu pravietisku darbību kā Jūdejā, tā arī Jeruzalemē: “Tas Kungs gan bija Israēlu un Jūdu caur ikvienu pravieti un caur ikvienu redzētāju brīdinājis” (2. Ķēniņu 17:13). Jesaja, Miha, Joēls, Āmoss un Hozeja – viņi visi pravietoja šajā pašā laikā, Jesajam pat bija vesela praviešu skola (Jes. 8:16,18).

Nāks līdzīga intensīva vēršanās pie Izraēlas, atgādinot “veco praviešu” uzsaukumu Izraēlai, vai arī caur Dieva iedvesmotajiem Ēlijas “kalpošanas” laika praviešiem, kuri savos vēstījumos aicinās uz grēku nožēlošanu.

Jesajas prototips

Zīmīgi, ka šī laika izcilākais pravietis Jesaja ir atzīts Kristus prototips, bet viņa praviešu skola – svēto pirmtēls. “Lūk, še es (Jesaja) esmu un bērni (“mācekļi” – Jes. 8:16), ko Dievs Man devis” – citāts ņemts no Ebr. 2:13 un attiecas uz Kristu un Viņa brāļiem – “mācekļiem”. Šie bērni, ko Tas Kungs man devis par zīmi un brīnumu Israēlā …” (Jes. 8:18). Noslēgumā var teikt, ka pēc Kristus atgriešanās viņi darīs brīnumus, lietojot Gara dāvanas, lai apstiprinātu viņiem dotos vēstījumus. Ēlijas un Elīsas skolas praviešiem bija tādas pašas spējas.

Tas, ka Jesaja ir Kristus prototips, apstiprinās, ja mēs salīdzināsim Jes. 6:10 ar Jāņa ev. 12:39-41, “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis … mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis … iepriecināt visus noskumušos” (salīdz. Jes. 61:1,2 ar Lk. 4:48) – tas attiecas uz cerības vēsti, ar ko Jesaja vērsās pie Izraēla tautas asīriešu iebrukuma laikā, kā arī attiecas uz Jēzu.

Jesajas un ar viņu saistīto praviešu misija ir svarīga ar centieniem arābu spaidu laikā pacelt Jūdejas ļaudis līdz vajadzīgajam ticības līmenim. Tas ir īpaši svarīgi pēdējās dienās. Var gadīties, ka viņi pārstāv Ēlijas kalpošanu un termins “praviešu dēli” attiecas uz ticīgajiem, norādot, ka tieši mēs griezīsimies pie Izraēla ar uzsaukumu pilnīgas iznīcināšanas laikā. Tas sīkāk tiks apskatīts 2.daļā.

“…Asīrijas ķēniņš atklāja, ka Hosea bija gatavojis sazvērestību, jo tas bija nosūtījis sūtņus pie Ēģiptes ķēniņa Sēves un tas arī vairs nesūtīja nodevas Asīrijas ķēniņam kā iepriekš gadu no gada” (2. Ķēniņu 17:4). Nodevu vākšana bija raksturīga arābu apspiešanas iezīme, tipiska arābu iekarotāju darbība.

“Pēc tam Asīrijas ķēniņš ar karu pārstaigāja visu un nonāca pie Samarijas, un viņš to turēja aplenkumā trīs gadus” (2. Ķēniņu 17:5). Tas bija mēģinājums fiziski iznīcināt zemi, kas kļuva par arābu iekarošanas politikas vadmotīvu. Trīs arābu virskundzības gadi sasaucas ar Ēlijas 3,5 gadus ilgo kalpošanu, par šo pašu laika posmu sacīts kā par 1260 dienām, 42 mēnešiem, “vienu gadu un divus gadus, un vēl vienu pusgadu” (Dan. 7:25; 12:7; Atkl. 11:2,3; 12:6). Zemes kolonizācija var atkārtoties pēdējās dienās (2. Ķēniņu 14:24). Šausmīgie dzīves apstākļi un nepietiekams auglīgās zemes daudzums, lai uzturētu tādu lielu iedzīvotāju skaitu daudzās arābu valstīs var likt šim pieņēmumam īstenoties. Arābu imigranti arī bija iemācīti godāt Dievu (2. Ķēniņu 17:28), tāpat kā būs iemācīti tie, kas būs Valstībā, kas pārdzīvos pēdējo slaktiņu Izraēlā.

Reformācija (pārveidošana)

Hiskija un Jūdejas tautas mazākums aicinājumu uz pārveidošanu uzņēma ar lielu nopietnību. Sīkāks šo pārmaiņu apraksts dots 2. Ķēniņu 18 un 2. Laiku 29-31, mums iesaka pārņemt to garīgumu, kas aprakstīts 2. Laiku 19:5-11. Ķēniņa Hiskijas aicinājums novērsties no elku pielūgšanas simbolizē mēģinājumu atturēt Izraēlu no islama pieņemšanas. Tieši tas arī kļūs par arābu noslēdzošā iebrukuma reliģisko motivāciju.

Hiskija nosūtīja skrējējus ar vēstulēm pa Izraēla zemi un Jūdeju ar ziņu: “Ak, Israēla tauta! Atgriezies pie Tā Kunga …tad arī Viņš atgriezīsies pie jums, kas vēl pāri palikuši un izglābušies no Asīrijas ķēniņa rokas” (2. Laiku 30:6). Tas apstiprina mūsu pieņēmumu, ka ne visi, kas pārdzīvoja iepriekšējo arābu iebrukumu, būs patiesi ticīgi – citādi šis aicinājums uz grēku nožēlošanu vienkārši nebūtu bijis vajadzīgs.

Valoda, kādā aprakstīti Izraēlas uzsaukums un Dieva atgriešanās ir līdzīga Joēla 2:12-14 aprakstam: “Griezieties atpakaļ pie Manis … atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs”. Šis pants arī ir pirmtēls Izraēlas pēdējam aicinājumam uz grēku nožēlu pēc ilgstošas zemes izpostīšanas un iztukšošanas arābu iebrukuma laikā, kas aprakstīts Joēla 1. Kā Joēla 2:17, tā arī 2. Laiku 30:17 parādīta priesteru un levītu svarīgā loma, lai vestu pie šīs grēku nožēlošanas.

Reformācijas laikā ķēniņš Hiskija “aizdzina arī filistiešus līdz Gazai un līdz šīs pilsētas robežām, no sardzes torņa līdz stipri nocietinātai pilsētai” (2. Ķēniņu 18:8). No Jes. 9:12 mēs uzzinām, ka filistieši šajā laikā sekmīgi sagrāba Izraēlu un Jūdeju.

2.daļā mēs dabūsim pierādījumus, ka tāpat kā dabiskais Izraēls bija apspiests, tā arī garīgajam Izraēlam nākotnē būs līdzīgi pārbaudījumi. Var būt, ka šīs ciešanas turpināsies tik ilgi, cik nepieciešams, lai tādas pārmaiņas, pārveidojumi kļūtu iespējami. Kā Hiskijas laikā, tā arī pēdējās dienās daļa dabisko izraēliešu saistīsies ar “Jūdeju”, patiesās, taisnās tautas atlikumu Jeruzalemē tikai lai izglābtos no ciešanām, kaut gan iekšēji viņi nebūs pārveidojušies. Jes. 33:14 tie nosaukti par “atkritējiem” – divkošiem.

Tāda pati tendence paredzama jaunajā Izraēlā. Nodarbībā par Latu un Sodomu mēs piezīmējām, ka Lata sieva bija tipiska savas klases pārstāve, viņa pielīdzināja sevi savam taisnajam vīram, bet gāja bojā kopā ar apkārtējo pasauli – kā “grēcinieki Ciānā” (Jes. 33:14). Pēdējās dienās daudzi vēlēsies ieiet Valstībā savu taisno, patieso draugu aizsegā (Mat. 25:8).

Trauslā ticība

Hiskijas taisno atlikuma ticība bez šaubām bija stipra. Bet arī Hiskijas laikā bija kritumi, kad viņš “sūtīja sūtņus pie Asīrijas ķēniņa … un lika tam sacīt: “Es esmu apgrēkojies … Ko tu man uzliksi, to es nesīšu” (2. Ķēniņu 18:14). Tas uzvedina uz domām, ka pēdējās dienās kā dabiskā, tā arī garīgā Izraēla atlikuma ticība varētu būt līdzīgā stāvoklī. Arī tas iekļaujas scenārijā: arābu iekarotāji saka, ka Izraēla ir to reliģisko ambīciju priekšmets, iebilst tam būtu grēcīgi.

“Un Hiskija atdeva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un ķēniņa pils dārgumu krātuvēs (2. Ķēniņu 18:15). Šis pants citē 2. Ķēniņu 16:8 un attiecas uz Ahasu no neticīgā Izraēla vidus, kurš rīkojas tieši tāpat. “Tanī laikā Hiskija noplēsa visu zeltu no Tā Kunga nama durvīm un no durvju stabiem, kurus viņš (Hiskija, Jūdas ķēniņš – AV) bija apvilcis, un atdeva to Asīrijas ķēniņam” (2. Ķēniņu 18:16). Vārda “Hiskija” atkārtojums izdarīts autorizētajā versijā (AV) tāpēc, lai parādītu, ka mums ir darīšana ar pavisam citu cilvēku, salīdzinājumā ar iepriekšējo “Hiskiju, Jūdas ķēniņu”.

“Bet Asīrijas ķēniņš sūtīja Tartanu, valsts pārvaldnieku, Rab-Sarisu, valsts apsardzības priekšnieku, un Rab-šaku, dzērienu devēju priekšnieku, ar lielu karaspēku no Lahišas pret ķēniņu Hiskiju uz Jeruzālemi” (2. Ķēniņu 18:17). Pravietojums par Goga iebrukumu , balstoties uz šo asīriešu iebrukumu, arī uzsver milzīgo, vareno karaspēku (Ecēh. 38:4,5). 1991.gada Līča karš nodemonstrēja, ka tautām, kas lieto modernu sarežģītu kara tehniku, jādarbojas absolūtā vienotībā, lai to darbība būtu efektīva, ar to parādot, ka arābu agresoru starpā ir jābūt vismaz virspusējai vienotībai pirms noslēdzošā uzbrukuma.

Asīriešu armiju vadīja trīs līderi: Tartans, Rab-Sariss un Rab-šaks. Tartana vārds ir saistīts ar asīriešu dievu Tartanu (2. Ķēniņu 17:31), tas vēlreiz pierāda pēdējā uzbrukuma reliģisko ievirzi. “Rab-Sariss” Jer. 39:3 nosaukts par vienu no Bābeles ķēniņiem. Uzbrukums Jeruzalemei gaidāms no dienvidiem (2. Ķēniņu 18:17), tā kā to vēsta vēsturiskie notikumi, kas ir noslēdzošā iebrukuma pirmtēli.

Arābu uzbrukums bija sadalīts trijos virzienos, to var paredzēt arī pēdējās dienās, jo arī iepriekšējiem arābu uzbrukumiem piemita šī īpatnība:

- “Tad no filistiešu nometnes izgāja trīs sirotāju pulki …” zemes izlaupīšanai (1. Sam. 13:17).

- Izraēlieši karoja pret amoniešiem ar “trīs pulkiem”, iespējams tāpēc, ka arī amonieši bija sadalīti trīs grupās (1. Sam. 11:11).

- Gideona uzvara pār midiāniešiem bija skaidrs iznīcināšanas no arābu rokas pēdējās dienās pirmtēls, un atkal uzsvērts, ka izraēlieši uzbruka ar “trīs vienībām” (Soģu 7:16,20,22).

- “Lielā” pilsēta Bābele/Asīrija tika sadalīta “trīs daļās” iznīcināšanai (Atkl. 16:19).

- Kaldeji/ Bābeles iedzīvotāji/ asīrieši uzbruka Ījabam (neticīgā Izraēla simbols) ar “trīs pulkiem” (Ījaba 1:17). Ījaba grāmatā ir daudz norāžu uz asīriešu iebrukumu (sk. tālāk).

Atklāsmes 9:14-18 aprakstīts, kā 200 000 jātnieku ieradās no Eifratas puses (Babilonija/Asīrija). No zirgu “mutēm nāca uguns, dūmi un sērs”, lai sodītu atkritējus (tos, kas atkāpušies no Dieva). Izmantotas “trīs mocības”, un te mēs saprotam, ka pamatā, sakne bija asīriešu iebrukums. Atkl. 9:16 aprakstīti 200 000 jātnieku, bet no vēsturiskajiem pierakstiem mēs uzzinām, ka asīriešu armijas spēku sastāvā bija 200 000 cilvēku.

Pēdējo laiku ciešanas

Tik lielas armijas ielenkumā Jeruzalemes iedzīvotāji aiz mūra sienām neizbēgami izjuta bailes. Rab-šaka pastāvīgā propaganda “lai tos izbiedētu un iztrūcinātu” (2. Laiku 32:18) uzkūdīja tās, tāpat kā gavilējošā arābu propaganda pārbaudīs ticīgā atlikuma stingrību pēdējās dienās. No visa iepriekš minētā mēs varam spriest, ka Izraēlai stāv priekšā spraigs pārbaudījums pašā pēdējā brīdī pirms Dieva iejaukšanās. Līdzīgi tas var būt arī attiecībā uz garīgā Izraēla ticīgo atlikumu.

Uz šī fona Jesaja izskatās kā nosvērta garīguma un ticības iemiesojums, kas mierīgi pārliecina ļaudis ar Dieva vārdu. Rab-šaks saprata, ka viņi paļaujas uz Jesajas pravietojumiem un viņš izsmēja to paļaušanos uz šīm abstraktajām, akadēmiskajām lietām pretstatā fiziskajām: “Vai tu domā, ka lūpu vārdi vien ir padoms un spēka avots arī karam?” (2. Ķēniņu 18:20), ar ko viņš gribēja teikt: “Bet mūsu asīriešu armijā ir 200 000 karavīru, kas gatavi iet cīņā!” Pēdējo dienu praviešiem būs līdzīga loma stiprinot taisnā atlikuma ticību.

Un pacelsies māja pret māju

Iespējams, ka pravieši fiziski būs kopā ar ticīgajiem (var būt kaut kur pazemes bunkuros) Jeruzalemē. Tieši tas domāts Cah. 14:2 – Jeruzalemi ieņēmuši arābi, bet taisno atlikums tomēr saglabājies. Var iedomāties, kā arābu karavīri pārmeklē māju pēc mājas, nogalinot tos, kas tajās atrodas.

Taču nogalinātie būs neticīgie, kaut gan diez vai fiziski viņi būs atdalīti no taisnajiem. Kad neticīgie tiks iznīcināti, kad ticīgo nogalināšana kļūs nenovēršama, iejauksies Kungs Jēzus. Grūti iedomāties citu scenāriju, kas atbilstu prasībām Cah. 14:1-4. To prototips, kas palika Izraēlā uzticīgi, bija tie, kas ticēja asīriešu iebrukuma laikā. “Tanī dienā Tas Kungs pasargās Jeruzalemes iedzīvotājus”, t.i., atlikumu (Cah. 12:8).

Jāatzīmē, ka “divām trešdaļām (ebreju) “jāiznīkst” vispārējās iznīcināšanas laikā, tikai trešā daļa paliks dzīva (Cah. 13:8,9). Atkl. 7:4 runāts par 144 000 ebreju, kuri paliks dzīvi. Viena trešā daļa iedzīvotāju – tas ir 1,4 milj. cilvēku. Tas nozīmē, ka tikai 1/10 no šī skaita tiks uzskatīta par Dieva cienīgiem. Ar to domāts, ka 144 000 cilvēku izdzīvos pēc arābu iebrukuma Jeruzalemē.

Ielaušanās no rietumiem?

Radio vēstis pirms arābu iebrukuma līdzināsies Rabsaka propagandai. Rabsaks ironizēja par izraēliešu ticību Ēģiptei “dienvidu ķēniņam” (2. Ķēniņu 18:21), tas ir vienīgais spēka bloks, kas spēja turēties pretī Asīrijai, “ziemeļu ķēniņam”. Pēdējo dienu arābu “Asīrija” sniegs līdzīgus ziņojumus, kaut gan valsts, kas ir ekvivalenta “Ēģiptei”, otras lielvalsts nozīmē varētu būt ASV. Tāpat kā Hiskijas laikā daudzi ebreji kritīs kārdināšanā ar sirdi un dvēseli pievienoties rietumu intervencijai, balstoties tikai uz humānismu, neņemot vērā praviešu vārdus par otro atnākšanu. Rietumu intervencija līdzināsies Ēģiptes palīdzībai Hiskijas laikā, bet tā nepaspēs laikā.

Tieši pirms noslēdzošās asīriešu iznīcināšanas ar Eņģeļu iejaukšanos, “Tirhaks, Kušas (Etiopijas) ķēniņš” izgāja, lai karotu ar viņiem (2. Ķēniņu 19:9). Šī fakta pieminēšana parāda, cik kārdinoši ebrejiem likās ticēt šīm lietām. Kaut kas līdzīgs var notikt arī pēdējās dienās, burtiski visas tautas būs ierautas konfliktā Tuvajos Austrumos Kunga Jēzus atgriešanās laikā.

Sofistika

Rab-šaks sacīja: “Noslēdziet mieru ar mani un nāciet ārā pie manis! Tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un no sava vīģes koka … kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kas ir līdzīga jūsu zemei … maizes un vīna dārzu zemē, eļļas koku, eļļas un medus pilnā zemē (2. Ķēniņu 18:31-32). Vārda “zeme” atkārtošana norāda, ka domāta apsolītā Izraēla zeme, Rab-šaks ebrejiem piedāvāja Dieva valstību. Mēs atrodam paralēli Mihas 4:4: “…ikviens sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka”.

Un atkal mēs redzam reliģisko elementu, kas vijas cauri sekojošos vārdos: “Esi kopā ar mums, mēs varēsim piedāvāt kaut ko vairāk par praviešu apsolīto valstību, par ko nāksies ciest”. Pēdējo dienu arābu propaganda būs saistīta ar cerību uz “paradīzes dzīvi”, un atkal minēti tādi vārdi, kā vīns, eļļa, medus (ar nosacījumu pieņemt islamu) – tajā pašā reizē izsekojama cieša saistība ar Dieva Valstību šo terminu lietojumā.

No tā izriet, ka Mihas pravietojumi par Valstību un agrīnie apsolījumi par Izraēla zemi – Labā vēsts par Valstību – tiks plaši apspriesti pēdējo dienu Izraēlā to praviešu vadībā, kuri parādīsies pirmsvajāšanu periodā, pirms arābu pārsvara laika. Ēlijas kalpošana pievērsīs viņu sirdis ebreju tēviem – Ābrahāmam, Īzakam un Izraēlam (Maleahija 3:24). Šie pravieši virzījās un turpinās virzīties uz priekšu savā darbā. Tad Rab-šaks vērsās pie Izraēlas “nelolot cerības” uz praviešu solījumiem, ka “Dievs, Tas Kungs pats mūs glābdams izglābs” (2. Ķēniņu 18:32). Pēdējās dienās šis vēstījums pārliecinoši apstiprinās, ka otrā atnākšana nav aiz kalniem.

Starp citu, vai nav zīmīgi, ka nacisti aprakstīja ebrejiem no okupētās Eiropas nāves nometnes kā atpūtas namus, eksotiskos terminos ietērpjot ebreju iznīcināšanas un “gūstīšanas” līdzekļus. Tas varēja būt tīšs Rabšaka stila atdarinājums: nenovēršamo ebreju iznīcināšanu attēlojot kā ielūgumu burvīgajā pārpilnības un brīvības pasaulē. Ja pēdējo dienu arābi rīkosies tāpat, viņi apzināti imitēs kā Hitleru, tā arī Rabšaku/Sanheribu. Viņu acīmredzamā vēršanās pie vēsturiskā simbolisma padara to par pilnīgi iespējamu.

Jesajas pravietojumi attiecas kā uz Sanheriba iebrukumu, tā arī uz pēdējām dienām. Pravietojumā par pēdējām dienām (Jes. 51:12) Jesaja mēģina izraēliešus uzmundrināt, aicinot tos nebīties “no mirstīgiem cilvēkiem, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle”. Tas var arī attiekties uz Rab-šaku, kas sēj šausmas Izraēlā. Ļoti iespējams, ka būs īpašs cilvēks, kurš koordinēs pilnīgu Jeruzalemes iznīcināšanu – īsts “antikrists”, viltus “cilvēka dēls”.

Jesaja precīzi pravietoja par asīriešu armijas atkāpšanos, kad līdz tai nonāca runas, ka citu arābu armijas apdraud viņu pašu drošību. “Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies atpakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!” (2. Ķēniņu 19:7). Dieva plānos ietilpst asīriešu iznīcināšana no arābu iekarotāju rokas (Cah. 14:13) – “cits pret citu pacels savu roku”.

“Tavas mutes dvesma” (ebr. “gars”, “eņģelis”) tika sūtīta Sanheriba iznīcināšanai, tas pats stils un valoda lietoti, aprakstot faraona karaspēka (2. Moz. 15:8), Bābeles (Jer. 51:1), arābu iekarotāju pēdējās dienās iznīcināšanu. Savas iznīcināšanas laikā Bābele dzirdēja “baumas”(Jer. 51:46). Kristus pieminēja šīs “baumas”, kad runāja par karu ar arābiem (Mat. 24:6), domājot “kara baumas” pēdējās dienās. Mazajām arābu tautām, kas bija saistītas ar Bābeli/Asīriju, arī bija “sakari” (= “ļaunas ziņas”, “baumas”) Jer. 49:23, tas pierāda, ka tās gaida tā pati notiesāšana, kas arī Asīriju.

Daniēla 11

Ar vārdu “baumas” (“ļaunas ziņas”) mēs sastopamies arī Dan. 11:44. Ja nopietni izanalizē Dan. 11:40-44, atklājas, ka šeit lietotā valoda sasaucas ar Ecēhiēla 38 asīriešu iebrukšanas aprakstu. Ir tieša atsaukšanās uz asīriešu iebrukumu:

“Ziemeļvalsts ķēniņš” (Dan. 11:40) – Asīrija (salīdz. Cef. 2:13).

“Ar ārkārtīgām dusmām un bardzību viņš dosies karagājienā” (Dan. 11:44) –atbilst tam, kā Dievs dosies pret arābiem (Cah. 9:14; Jes. 28:2), “Tu tuvosies kā negaiss, kā vētras mākonis, kas pārklāj zemi” (Ecēh. 38:9). Arābu ielaušanās pirmtēls ir to parādīšanās no visām pasaules malām un tās apraksts. Arābu fināliebrukums tiks noraksturots ar tām pašām pazīmēm, kā Hiskijas laikā.

“Ar ratiem un jātniekiem” (Dan. 11:40) – slavenās asīriešu un Goga pazīmes (Ecēh. 38:4).

“Uzbruks viņa dienvidu zemē un pārplūdinās to, un viņa karaspēka viļņi skalosies tai pāri” (Dan. 11:40) – tas atgādina Asīriju Sanheriba valdīšanas laikā (Jes. 8:8; 43:2) un Bābeli (Jer. 47:2). Ebreju vārds “pārplūdinās” nozīmē “attīrīs, šķīstīs” (Ecēh. 16:19), Dievs “nomazgā, attīra” Izraēlu no grēkiem pēdējās dienās. Asīrijas/arābu iebrukums iznākumā kalpos Izraēla garīgai attīrīšanai (šķīstīšanai) pēdējās dienās. “Viņš iebruks arī skaistajā zemē” (Dan. 11:41). Jes. 62:4 zeme nosaukta: “salaulātā”.

Tas var nozīmēt, ka iebrukšana Izraēlā sekos pēc Kristus atgriešanās un Valstības nidibināšanas. Kristus atgriešanās ir saistīta ar Izraēlas garīgo pārveidošanos – katrā ziņā, Dievs vēlas, ka tieši tā mēs to uztvertu.

2. Ķēniņu 18:34 uzskaitīti apgabali, kas cietīs. Tas apstiprina, ka arābu iekšējais konflikts ievadīs noslēdzošo “asīriešu” uzbrukumu Izraēlai. “Taču tie paglābsies no viņa varas: Edoms, Moābs un amoniešu lielākā daļa” (Dan. 11:41). Šos apgabalus Sanheribs neiekaroja. Tas uzsvērts 2. Ķēniņu 18:33-35.

“Tad viņš izstieps savu roku vēl tālāk pēc vairākām zemēm; arī Ēģiptes zeme no viņa neizbēgs” (Dan. 11:42). Iespējams, ka te ir paralēle ar 2. Moz. 9:15, kad Mozus izstiepa roku uz Ēģiptes pusi. “Ziemeļvalsts ķēniņš” pēdējās dienās mēģinās sodīt Izraēlu (atsaucoties uz Dieva iedvesmotu vadību). Asīriešu iebrukums Ēģiptē bija saistīts ar iebrukumu Izraēlā, demonstrējot, ka Dan. 11:40-43 satur Sanheriba kara plānu.

“Viņš iegūs savā varā Ēģiptes zelta un sudraba un visus tās dārgumu krājumus” (Dan. 11:43). Zelta un sudraba izvešana no Izraēlas un citām valstīm Ecēhiēla laikā notika politiskā spiediena rezultātā (2. Ķēniņu 16:8; 18:15,16).

“Lībieši un etiopieši kalpos viņa pavadonībā” (Dan. 11:43) – tas atgādina pretdarbību Asīrijai noslēdzošā uzbrukuma Jeruzalemei laikā (2. Ķēniņu 19:9). Etiopija tiek minēta kontekstā ar Lībiju kā Ecēh. 38:5, tā arī Dan. 11:43). Pēdējās dienās arābi tiks iznīcināti arī tāpēc, ka viņi sacelsies cits pret citu (Cah. 14:13).

Jes. 20:4-6 aprakstīts, kā Asīrija karoja ar Ēģipti un Etiopiju neilgi pirms Sanheriba iebrukuma. Nav brīnums, ka, kaut gan šīs tautas atbalstīja iebrukumu Izraēlā (Dan. 11:43), tās viegli varēja pagriezties pret to.

Islama izplatīšana melnajā Āfrikā var nozīmēt, ka āfrikāņu islamiskie spēki būs lībiešu un etiopiešu sastāvā, kas minēti pravietojumos par pēdējām dienām. Rasu ambīciju gadījumā, kas vienmēr ir virspusē, viņi viegli iestāsies šajā starptautiskajā ķildā, kurā būs ierautas arī arābu tautas, kā mēs atzīmējām agrāk.

Saskaņā ar pirmtēlu, Etiopija pagriezīsies pret Asīriju. Pravieša Nahuma grāmatā 3:9 atzīmēts, ka par reālu Asīrijas spēku pret Izraēlu kļūs mazo arābu tautu atbalsts. Irānai un Irākai (ģeogrāfiskā “Asīrija”) ir vajadzīga citu arābu tautu palīdzība, lai varētu realizēt uzbrukumu Izraēlai.

“Bet ziņas no rītiem un no ziemeļiem viņu izbiedēs un uztrauks” (Dan. 11:44), šis iemesls sastopams arī 2. Ķēniņu 19:7, kad runāts par Sanheriba uztraukumu sakarā ar etiopiešu uzbrukumu.

Par satraucošām “ziņām” pēdējās dienās kļūs jaunumi “Asīrijai” par arābu tautu uzbrukumu – desmit ragi, kas neieredzēja netikli (Atkl. 17:16). “Un ar ārkārtīgām dusmām un bardzību viņš dosies karagājienā, lai daudzus nogalinātu un izdeldētu” (Dan. 11:44), šis pants komentē Sanheriba dusmas (2. Ķēniņu 19:27,28). Asīrijas naidu, dusmas izsauca apziņa, ka viņiem atlicis maz laika Izraēlas iznīcināšanai, kas ir pamatā tam, lai arābu briesmonis (“zvērs”) pēdējās dienās pagrieztu savus ragus pret Dieva tautu, “zinādams, ka tam maz laika atlicis” (Atkl. 12:12).

“Viņš uzcels savas pilīm līdzīgās teltis starp Lielo jūru un svētās godības kalnu” (Ciāna) (Dan. 11:45) – šeit, šajā pantā ir saprotams mājiens uz Sanheriba un Nebukadnēcara vēlēšanos sagrābt Jeruzalemi. Dan. 11:45 teikts, ka pēdējās dienās Asīrija/Bābele tomēr to izdarīs, pēdejā uzbrukuma laikā Jeruzaleme tiks ieņemta (Cah. 14;2). Dan. 12:1 stāstīts, ka pēdējās dienās Asīrijas ķēniņa/ “ziemeļu ķēniņa” uzbrukuma laikā Jeruzalemē “nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas”, bet taisnie tiks glābti, pateicoties tam, ka iejauksies Dievs, “un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies” (Dan. 12:2).

Šī pravietojuma saturs vērsts uz to, ka to glābšana, kas palikuši uzticīgi Dievam, ir atkarīga no Kristus atgriešanās un mirušo augšāmcelšanas, un tas notiks Jeruzalemes iekarošanas laikā. Nav iespējams vairs precīzāk paredzēt Kristus atgriešanās laiku.

Izmisīga lūgšana

Pēdējos Asīrijas agonijas mirkļos Hiskija lūdza: “Kungs, Izraēla Dievs … Tu vienīgi esi Dievs” (2. Ķēniņu 19:15), šis pants citē Izraēla vārdus Karmela kalnā, kad viņi kliedza: “Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!” (1. Ķēniņu 18:39), atbildot uz Ēlijas aicinājumu pārveidoties. Taisno ticība pēdējās dienās arī būs atkarīga no Ēlijas darbības. Hiskija turpināja lūgt: “Kungs, Israēla Dievs … Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē, Tu esi radījis debesis un zemi!” (2. Ķēniņu 19:15) – te ir acīmredzama paralēle ar Jošafāta lūgšanu no 2. Laiku 20:6: “Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs?” Jošafāta lūgšana kļūs par paraugu ticīgo atlikumam pēdējās dienās.

“Pievērs, ak, Kungs, Savu ausi un klausi! Atver savas acis, ak, Kungs, un redzi!” (2. Ķēniņu 19:16) – un mēs redzam skaidru saikni ar Salamana lūgšanu , kad viņš lūdza par dievnamu (2. Laiku 6:40), viņš pravietoja, ka Dieva acis un ausis būs vienmēr atvērtas Izraēlas atlikušo ticīgo lūgšanām. Daniēla lūgšana arī satur lūgumu par to, lai Dievs piedod grēkus Izraēlam: “Piegriez, mans Dievs, man Savu ausi un klausies! Atver Savas acis un uzlūko mūsu drupas un to pilsētu, kas nosaukta pēc Tava vārda! (Dan. 9:18).

Dieva atbilde uz šo lūgšanu bija vēstījums par to, ka tiks sūtīts Mesija un “atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem” (Dan. 9:25) – tas arī ir Izraēlas lūgšanu pēdējās dienās pirmtēls. Pēteris pārliecina garīgo Izraēlu vaļsirdīgi lūgties pēdējās dienās (1. Pēt. 4:7). Mūsu Kungs arī aicina mūs lūgt nepārtraukti (Lk. 21:36), mums vajadzīgs paraugs, Izraēls varētu tas kļūt, ja mēs lūgtu ar nepieciešamo nopietnību un neatlaidību. Tā, Joēla 2:17 pravieto par to laiku, kad arābu jūgs spiedīs Izraēlu lūgt ar pienācīgu dedzīgumu.

Hiskija beidz lūgšanu ar vārdiem, lai Izraēla tiktu atbrīvota no asīriešu jūga: “lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka vienīgi Tu, ak, Kungs esi Dievs!” (2. Ķēniņu 19:19). Daudzi panti, kas attiecas uz pēdējām dienām, uzrakstīti līdzīgā valodā (1. Sam. 17:46; Jozuas 4:23,24; Ecēh. 38:23). Kristus uzvara pār Izraēlas ienaidniekiem otrās atnākšanas laikā novedīs pie politiskas Dieva Valstības nodibināšanas visā pasaulē.

Jes. 14:13,14 stāstīts par sevišķu Sanheriba (tāpat kā arī Nebukadnēcara) vēlēšanos, tiekšanos ieņemt Dievnamu. Jesaja atkārto Sanheriba vārdus, kas attiecas uz viņa kara vēlmēm: “ar saviem kara ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libāna augstākai virsotnei; un es izcērtu viņas augstos ciedru kokus un izlasītās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam” (2. Ķēniņu 19:23). Viņa vēlēšanās bija kalpošanu Jahvem (ko simbolizēja Dievnams) pārvērst par kalpošanu sev.

Dievnams tiks uzcelts?

Ir pilnīgi iespējams, ka pirms arābu uzbrukuma ebreji atjaunos Dievnamu burtiskā nozīmē. Tas varētu būt iespējams, ja pirms arābu iebrukuma iestātos Izraēlas uzplaukuma un uzvaras pār arābiem laiks, cik īss tas arī nebūtu. Dievnama pastāvēšana pēdējās dienās atbilst daudziem pravietojumiem.

Tā kā Dievnams ir Dieva tautas pārstāvniecība (1. Kor. 3:16; 2. Kor. 6:16; Efez. 2:21), iespējams, ka Sanheriba vēlēšanās sagraut templi attiecās uz pēdējo dienu asīriešu centieniem iznīcināt taisno atlikumu, kas palicis Jeruzalemē. Arābu briesmoņa (“zvēra”) niknums ir balstīts uz Sanheriba niknumu, kas vērsts pret Hiskiju, kurš ar sevi simbolizē taisno atlikumu (salīdz. Atkl. 12:12,17 ar 2. Ķēniņu 19:27,28).

Arābu “zvēra” vajāšanas pret Izraēlu turpinājās 42 mēnešus, un to mērķis bija: “Viņa mājokli, tos, kas mājo debesīs” (Atkl. 13:5,6), t.i., Dievnams (1. Ķēniņu 8:30; 2. Sam. 15:25; Ebr. 7:26; 2. Laiku 30:27; Ps. 20:3; 11:4). Sekojoši, pēdējās dienās paši ticīgie kļūs par Dievnamu. Asīriešu vēlēšanās iznīcināt atlikušos ticīgos pamatā ir tas, ka viņi vienkārši no tiem baidās. Varbūt, viņu publiskās atteikšanās dēļ pieņemt islamu, bet varbūt, dēļ Vārda sludināšanas atklāti caur viņiem pašiem un Ēliju. Tas, ka Bābele/Asīrija to “neņēma pie sirds” (Jes. 47:7), norāda, ka arī viņiem bija sludināts. Nebukadnēcars personīgi pazina Jeremiju (Jer. 39:11). Tas vedina domāt, ka nākotnē “Bābeles ķēniņš” būs kontaktā ar pēdējo dienu praviešiem.

Tas, ka taisno iznīcināšana kļūs par vienu no galvenajiem arābu iekarotāju mērķiem, liecina, ka noslēdzošā uzbrukuma iemesls ir drīzāk reliģiskās ambīcijas, nekā materiālās. “Reliģiskais” motīvs iekarotājiem kalpo to alkatības attaisnošanai, sagrābjot Izraēlas bagātības.

Jesaja uzskata, ka Sanheriba uzvara ir sods par grēkiem, ko sūtījis Dievs (salīdz. 2. Ķēniņu 19:25 ar 18:13). “Tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros” (2. Ķēniņu 19:26). Ps. 89:5,6 un Jes. 40:6-8 vēstī par Izraēlas atkāpšanos no ticības, salīdzinot to ar nokaltušu zāli. Bet tas viss nedraud taisnajiem ticīgajiem, kas palikuši Izraēlā (Cah. 13:8-14:2).

Mežonīgās dusmas

Jesaja pārliecināja taisno atlikumu, ka Dievs zina par Sanheriba dusmām (2. Ķēniņu 19:27). Šī “trīcēšana dusmās” pārņēma visu Izraēlu. Joēls, aprakstot Sanheriba iebrukumu, aicina tautu “satrūkties”, drebēt Dieva un grēku nožēlas priekšā (Joēla 2:1). Par pašu lielāko klupšanas akmeni Izraēlai pēdējās dienās kļūs tas, ka ciešanu pārņemti viņi nespēs koncentrēties uz ticību Dievam. Zeme un debesis “satricināsies” no Dieva dusmām (Jes. 13:13), Nebukadnēcars burtiskā nozīmē trīcēja (Dan. 3:13).

Dievs par Sanheriba nekaunību saka, ka “Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis Manās ausīs…”, tas līdzinās lielo plūdu, Bābeles un Sodomas aprakstam, kad Dieva ienaidnieku grēki sasniedza tādu līmeni, ka Dievs tos ievēroja un “nonāca”, lai tiesātu, - tas ir otrās atnākšanas pirmtēls (1. Moz. 6:5,12; 11:5,6; 18:21). Vārds “sapulcēti” Jes. 13:4 attiecas uz tiem, kas sapulcināti “cīņai Dieva, Visuvaldītāja, lielajā dienā …vietā, ko ebreju valodā sauc par Harmagedonu” (Atkl. 16:14,16). Salīdziniet to ar arābu “briesmoņa” dusmām Dieva tautas apspiešanas beigu stadijā (Atkl. 12:12,17).

Par Sanheriba nekaunību un lepnību Dievs apsolīja: “tādēļ Es likšu Savu kāsi tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi atnācis!” (2. Ķēniņu 19:28). Tā ir viena no skaidrākajām paralēlēm ar Gogu (salīdz. ar Ecēh. 38:4; 39:2). Pēdējās dienās Ēģipte saņems to pašu “āķi žokļos” (Ecēh. 29:4). Izraēla būs apklāta ar “zvīņām” (“ķēdēm”) – Ecēh. 29:4,9. Un tas norāda ne tikai uz to, ka Izraēlas mazticīgie saņems to pašu sodu, ko arī viņu ienaidnieki – arābi, bet tas dod mums arī cerību, ka pēdējo dienu notikumu scenāriju pilnībā kontrolēs Dievs ar Eņģeļu palīdzību.

Leviatāns

Lai Sanheribu pagrieztu atpakaļ, nācās ielikt riņķi (“kāsi”) viņa “nāsīs” un “laužņus mutē” (2. Ķēniņu 19:28). Rodas iespaids, ka mūsu priekšā ir milzīgs briesmonis, apstiprinot mūsu domu par to, ka arābi būs pēdējo dienu briesmoņa iemiesojums. Te ir nepārprotama saikne ar leviatānu un vēl citiem vareniem briesmoņiem, kas aprakstīti Ījaba 39-41. Ir pamats domāt (daudzo norāžu uz Jesaju un Ecēhiēlu dēļ), ka Ījaba grāmata tika pārrakstīta, pateicoties Dieva iedvesmai Sanheriba iebrukuma laikā. (2)

Šie briesmoņi, kurus var vadīt vienīgi Dievs, ir to Izraēlas arābu kaimiņu pirmtēls, kuru priekšgalā ir leviatāns (salīdz. Asīrija?). Vienīgi Dievs var ievilkt riņķi leviatāna nāsīs (Īj. 41:2), kā Viņš to izdarīja ar Sanheribu (2. Ķēniņu 19:28). Leviatāns šeit ir pēdējo dienu arābu/asīriešu briesmoņa prototips, par kuru tālāk lasām arī Daniēla un Atklāsmes grāmatās.

Vēl dažas interesantas paralēles:

- Behemots ticēja, ka viņš var aprīt Jordānu (Īj. 40:23), tāpat kā Sanheribs domāja, ka varēs “aprīt” Izraēlu, kuru simbolizē Jordānas upe. Bābele “aprija” Izraēlu “kā pūķis” (Jer. 51:34).

- “Jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts” (Īj. 41:1) – leviatāns mums atgādina Goliātu, kas ir Izraēlas arābu ienaidnieku simbols.

- Dievs varētu nogalināt leviatānu ar šķēpiem un bultām (Īj. 41:7), tieši tā Viņš iznīcināja Bābeli (Jer. 50:29).

- Leviatāna zobi ir šausmīgi (Īj. 41:6), kā arābu briesmoņa zobi, kas pēdējās dienās “aprij” Izraēlu (Dan. 7:7, Joēla 1:6 salīdz. ar 9:8).

- Pateicoties šim aprakstam, rodas iespaids, ka leviatāns ir neuzvarams – “viņa miesas daļas saistās cieši kopā” (salīdz. Īj. 41:15,16 ar Joēla 2:6).

- “… viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību” (Īj. 41:26), rosina uz domām, ka viņš ir arābu sadraudzības valstu līderis.

Atlikums

Jesaja turpināja stāstīt, ka taisno atlikums tiks glābts: “Un, kas no Jūdas dzīvs palicis, tas atlikums … no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies” (2. Ķēniņu 19:30,31). Ievērojiet, ka atkal ir atšķirība starp “Jūdeju” un “atlikumu”. Tas iedalītu zemes ļaudis 3 kategorijās:

1. “Izraēls” – grēkus nenožēlojušie grēcinieki, kurus iznīcinās arābu iekarotāji.

2. “Jūdeja” – tie, kuri grēkus nožēloja virspusēji, bet tika iznīcināti noslēdzošā arābu iebrukuma un Jeruzalemes iekarošanas laikā.

3. “Atlikums” – vienīgie zemē dzīvi palikušie ebreji. Tādā gadījumā Dievs atklāti iejauksies, lai viņus glābtu.

Tajā pašā laika posmā notiks līdzīga “garīgā” Izraēla sadalīšana.

No Jeruzalemes un Ciānas kalna, tempļa kalna glābtā “atlikuma” apraksts var nozīmēt, ka viņi ies uz Dievnamu, lai glābtos, un tur viņi arī atradīsies Dieva iejaukšanās laikā. Joēla 3:5 dots šī atlikuma, kā arī to, kas palika arābu okupētajā Izraēlā, glābšanas attēlojums: “Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā to Tas Kungs apsolījis, arī visiem pārējiem, ko Tas Kungs būs aicinājis”.

Šis fragments citēts citā kontekstā Ap.d. 2:21 un Rom. 10:13, bet tas nenozīmē, ka to nevar attiecināt uz ticīgo atlikumu pēdējās dienās. Jaunajā Derībā tas parāda, ka glābšanu (pestīšanu) var sasniegt, pievēršoties ticībai un atsakoties no grēkiem caur Kungu Jēzu Kristu. Tādēļ pēdējo dienu spaidītajam atlikumam tas ir jādara tikpat dedzīgi un izmisīgi kā to darīja Jeruzalemes taisnais atlikums Hiskijas laikā.

Jesajas pārliecība, ka Sanheribs “neienāks šinī pilsētā” (2. Ķēniņu 19:32) kontrastē ar Cah. 14:2 – “pilsētu uzveiks”. Tas mūs māca, ka noslēdzošajam arābu iebrukumam, par ko neapšaubāmi stāstīts Cah. 14, ir daudz kopīgu iezīmju ar Sanheriba uzbrukumu, bet ir arī ievērojama atšķirība – pilsēta tiks ieņemta. Asīriešu kara tehniku nepielietos pēdējās dienās (2. Ķēniņu 19:32). “To darīs Tā Kunga Cebaota degsme” (2. Ķēniņu 19:31), šī frāze ņemta no Jes. 9:7 un attiecas uz Dieva mērķi attiecībā uz Kristus dzimšanu un Valstības nodibināšanu. Jēzus Kristus garīgā cīņa ar grēku un tā politiskā iznīcināšana notiks, Viņam uzvarot Harmagedonā. Tā būs ne tikai Izraēlas atpestīšana no arābu ienaidniekiem, bet arī garīgā uzvara, ko grūti pārvērtēt.