Mājas lapa
22. NODAĻA: PĒDĒJO DIENU ATKĀPŠANĀS NO TICĪBAS?
Bieži tiek izteikta doma, ka atkāpšanās no atkal atklātās patiesības parasti sākas otrajā vai trešajā paaudzē pēc tās atdzimšanas. Sekojošā nodaļa veltīta šīs teorijas analīzei, ņemot pamatā Bībeli, un proti:
- Pēc plūdiem bija jauns sākums, bet trīs paaudzes vēlāk iestājās Nimroda laiks (1. Moz. 10:6-10), kurš Bībelē aprakstīts kā atkritēja iemiesojums.
- Analoģiski arī 1. Moz. 11:11-16 teikts, ka no Šema (kas dzīvoja pēc plūdiem) līdz Pelegam bija trīs paaudzes. “Viņa dzīves laikā tika zeme sadalīta” (1. Laiku 1:19), t.i., Bābeles laikā. Trīs paaudzes no plūdiem līdz Bābelei ir nozīmīgs fakts mūsu pētījuma sakarā. Iznāk, ka Nimrods un Bābele ir laikabiedri; vai tā nebija viena no pilsētām, ko viņš mēģināja uzcelt?
- No Bābeles sākas citi cilts raksti. Un tomēr no Pelega (t.i., no Bābeles laika, 1. Laiku 1:19) līdz Nahoram, Ābrahāma tēvam, arī bija trīs paaudzes (1. Moz. 11:18-22); bet mēs zinām, ka Nahors pielūdza elkus (Jozuas 24:14).
- Pēc tam Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs parādīja lielisku Bībeles piemēru patiesības nodošanā pēc mantojuma trīs paaudzēs. Jēkaba dēlos jau izpaudās atkrišanas pazīmes ne tikai savstarpējās attiecībās, bet arī elkdievībā (1. Moz. 35;4). Iznīcībai, kas nāca pār Izraēlu Ēģiptē, vajadzēja būt sodam par viņu nopietno nomaldīšanos – Dievam tā vienkārši netīk uzsūtīt nelaimes Savai tautai. Viņu vajāšanas sākās nākošajā paaudzē pēc Jāzepa, kas bija ceturtā pēc Ābrahāma, kas noveda piekto paaudzi dziļā elkdievībā, uz ko norādīts Ecēhiēla 20 un citās Rakstu vietās, kurās runāts par Izraēla garīgo stāvokli Ēģiptē.
- Garīgā atdzimšana Mozus vadībā noteikti atrada dažus sekotājus Ēģiptē, nesot garīgos augļus jaunajā audzē (kas nebija sasnieguši 20 gadus), kas iegāja Kānaānā. Šķiet, ka šī paaudze bija visuzticamākā no visām, kādas vien bijušas. Tomēr pēc tās nāves un vecajo, kuri pārdzīvoja Jozuu (nākošā paaudze?), Izraēla nonāca Soģu laiku atkrišanā.
- Soģu 18:30 var redzēt elku pielūdzējus – Mozus mazmazbērnus. Mēs zinām, ka Mozus vecāki bija dievbijīgi cilvēki, tāpēc atkal redzams, ka patiesība zūd trešajā-ceturtajā paaudzē.
- Jeremijas līdzība par vīģēm (Jer.24) runā par gūstekņiem Bābelē kā par “labām vīģēm”, kā par tiem, kas nesa garīgus augļus nebrīvē, visdrīzāk Daniēla un Jeremijas pravietojumu iespaidā, kurus, kā mēs zinām, viņi tur studēja. Šī cilvēku grupa attīstīja savu garīgumu 70 gadu ilgajā nebrīves laikā, kas vainagojās ar atgriešanos zemē, aptverot Ezras un Nehemijas laikus vēl 70 gadus. Bet pēc šiem 140 gadiem ideālisms pakāpeniski pagaisa, dodot vietu politiskām nesaskaņām eklēsijas iekšienē, mantkārībai, kā par to rakstīts Hagaja un Maleahija grāmatās.
- Ap m.ē. 170.gadu kristiešu vidē palika ļoti maz no patiesības, kuru mūsu Kungs atnesa 140 gadus pirms tam.
- Arī Eiropas baznīcu, kas pieturējās patiesības, vēstures studēšana rāda, ka tā attīstās pēc šī paša nožēlojamā parauga.
- Jes. 65:20 sacīts, ka Tūkstošgades Valstības laikā bērni mirs 100 gadu vecumā, kas nosaka desmitkārtīgu dzīves ilguma palielināšanu. Ja uzskata, ka paaudžu maiņa tagad notiek pēc 40 gadiem, tad, tā skaitot, tai jānotiek pēc 400 gadiem. Tādējādi, sacelšanās pret Kungu Tūkstošgades beigās notiks pēc divām-trim paaudzēm pēc Kunga Jēzus atgriešanās.
- Iespējams tieši tāpēc pastāv dievišķais princips, ka daži cilvēki var garīgi iespaidot savus pēcnācējus trīs vai četru paaudžu garumā, tā ka šī perioda laikā Dievs vai nu svētī (2. Ķēn. 10:30) vai arī nolād (4. Moz. 14:18; 5. Moz. 5:9) šo paaudžu ļaudis atkarībā no viņu senča garīguma.
Varētu atzīmēt, ka daudzos gadījumos atkāpšanās no ticības notika negodīgo vecajo iespaidā; līderu, kuru ideālisms atslāba un galu galā noveda pie pilnīgas ticības sabrukšanas. Tomēr patiesi būs arī tas, ka vecajie ļāvās savas draudzes zemisko kaislību iespaidam. “Un tāpēc ka netaisnība ies vairumā (eklēsijas iekšienē?), mīlestība daudzos izzudīs” (Mt. 24:12). Pazeminātais garīguma līmenis izplatīsies kā epidēmija pēdējās dienās. Tāpēc pēdējo dienu eklēsijas līderiem jāsargās no kārdinājuma bargi izturēties pret uzticīgo atlikumu, tai pat laikā ēdot un dzerot ar “plītniekiem”, t.i., tiem eklēsijas locekļiem, kas nebūs gatavi Kunga atnākšanai. 1. Tes. 5:3-7 sasaucas ar Mt. 24:49, grafiski parādot cilvēka situāciju, kas visu nakti “plītējis”, un vēlā nakts stundā ir mājās nemaņā. Tad nāk zaglis; kaut arī kā miglā cilvēks apjauš zagļa ierašanos, viņš it nemaz nav gatavs viņu sagaidīt un pasargāt savu (garīgo) māju. To stāvoklis, kas savā ticībā un dzīvē nav gatavi Kunga atnākšanai, ir neapskaužams.
Satraucoši ir tas, ka trešā un ceturtā paaudzes augstāk minētajos piemēros būtu atzinušas, ka lietas eklēsijā nevedas tā, kā tas bija daudzus gadus pirms tam, un tomēr tās reti kad apzinājās, ka Dievs patiesībā redz tās kā samaitātu, negodīgu sabiedrību. Lūdzu ievērojiet, es nesaku, ka mēs esam samaitāti, negodīgi; jo tikai Dievam tas ir zināms. Bet sakarā ar izklāstītajiem faktiem mums ir jāatgādina sev, ka vairāk nekā 140 gadi ir pagājuši kopš “Izraēla cerības” (“Elpis Israel” by Dr. Thomas) publikācijas, kas patiesībā arī bija patiesības atdzimšanas mūsu laikā sākuma punkts. Vai mēs būsim tā vienīgā paaudze, kas pierādīs, ka visi šie Bībeles precedenti ir nepareizi? “Vai Cilvēka Dēls atnākot atradīs ticību uz zemes?” Jau tam vien, ka šim teikumam ir dota jautājuma forma, ir jāapbruņo mūs ar centību un saprātīgu pacilātību, gatavojoties Tā Kunga dienai.
Lielā problēma
2. Tes. 2:3 sacīts, ka Kunga Jēzus atnākšanas redzamas pazīmes neiestāsies, “jo papriekš jānāk atkrišanai”. Par to uzrakstīts tā, it kā Pāvils iztirzātu acīmredzamas un visiem ticīgajiem labi zināmas lietas. It kā viņš sacītu: “Kā jūs varat domāt par Kunga dienas atnākšanu jau tagad? Jūs taču lieliski zināt, ka vispirms eklēsijā jānotiek lielajai atkrišanai no patiesības, un tikai pēc tam atnāks Kungs Jēzus, lai glābtu Savus izredzētos no Viņa bezdievīgās un grēcīgās baznīcas”. Ideja par atkrišanu eklēsijā pēdējās dienās kā sarkans dzīpars vijas cauri visiem Rakstiem. Dabīgo un garīgo Izraēlu gandrīz vai jālūdz atstāt Bābeli, atstāt zvēra nodibināto sabiedrību (Atkl. 18:4), jo, kā liekas, viņi kļuvuši par tās daļu, kam pavisam nebija tā jābūt. Izraēls, Baala un moābiešu sieviešu kārdināts, uz sava ceļojuma pa tuksnesi beigām izskatās labs pēdējo dienu Izraēlas prototips, kas gatavs pamatīgi sabojāt nākošās Valstības priekšvakaru. Ļoti var būt, ka arī Ādams sagrēkoja sestās dienas beigās, sestdienas priekšvakarā, miera un atpūtas dienai nākot (salīdz. ar Tūkstošgadi).
1.Tim. 4:1 parāda, ka lielajai atkāpšanās problēmai eklēsijā pirmajā gadsimtā tika piešķirta liela nozīme. “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības”, aicina būt modriem pret dažādiem viltus mācītājiem, kas cenšas apmānīt ticīgos. “Daži” grieķu valodā pavisam nenozīmē, ka šo “dažu” būs maz, jo viltus mācītājus uzklausīs daudzi, kā par to liecina Mt. 24:11. Tāpat arī Tit. 1:14 pirmā gadsimta ticīgajiem dots brīdinājums nepievērst uzmanību jūdu viltus mācībām, kas radās un pieauga spēkā eklēsijas iekšienē. Tomēr Kristadelfiešu gars, liekas, vairāk nosliecas uz ilgpacietību pret atkritējiem no mācības pamatiem, tā vietā lai būtu nomodā pret to iekļūšanu eklēsijā. Šeit grieķu valodā tiek izmantota vārdu spēle, jo vārds “pieķerties” parasti tiek lietots attiecībā uz brīdinājumu no viltus mācībām (Mt. 7:15; 16:6; Ap.d. 20:28; 1. Tim. 1:4; Tit. 1:14). Domājams, ar to pašu Pāvils gribēja teikt, ka tā vietā lai pieķertos, sargātos no tām briesmām, ko nes sev līdzi šie cilvēki, jūs pieķeraties, uzmanīgi tos uzklausot.
Sliktāk, nekā mēs domājām
Ja mēs pieņemam Bībeles mācību par to, ka pēdējās dienās eklēsijā būs viltus mācītāji un atkrišana, tad mēs nedrīkstam vienkārši ticēt uz vārda ikvienam vienīgi tāpēc, ka viņš uzdodas par Kristadelfieti. Pirms Kristus atnākšanas eklēsijā aktīvi augs nezāles un ērkšķi. “Ērkšķi un dadži”, par ko runāts Ebr. 6:8, ir “nederīgi” “un tos sadedzina ar uguni”, kas atkal “Dieva Dēlu sit krustā” (2. Sam. 23:6,7; Ebr. 6:6-8). Un tomēr mums pienāksies, tā sakot, sadurt rokas ar tādiem, protams, ja mēs dzīvojam pēdējās dienās (Mt. 13;27-30). Pēdējās dienās Kristadelfiānisms vienkārši nevar būt garīgi droša vieta, vieta, kur nebūtu kļūdainu uzskatu, kā tas bija pagātnē. Grēka cilvēkam, nelikumīgajam ir jāieņem vieta Dieva templī, eklēsijā (sk. 23.nodaļu).
Ecēhiēls (8:8-15; 9:8; 11:3), Jeremija, Miha un pat pats Kungs Jēzus (Jes. 59:16; Lk. 13:8) labi paredzēja Savas tautas garīgo stāvokli Dievišķā apmeklējuma dienā. Skaļie paziņojumi par mieru un drošību pēdējo dienu eklēsijā (1. Tes. 5:3) ir tikai to atkrišanas pazīmju neatņemama sastāvdaļa, par ko runāts Mt. 24 un 25, varētu teikt, viena no piedzērušā kalpa tēmām, kurš uzskata, ka viss ir gatavs viņa kunga atnākšanai un pēdējam sodam. Tādu ticīgā tipu paredzēja jau Mozus 5. Moz. 29:19. Tas ir tas, kas dzird lāstus par nepaklausību, tomēr sirdī ir lielīgs un “svētījas un saka: man klāsies labi, jebšu es staigāšu pēc sava stūrgalvīgā sirdsprāta. Un tā ietu bojā gan apūdeņota zeme, gan sausa”. Dabīgais Izraēls ir jāpamodina no dzeršanas ar arābu iebrukumu (Joēla 1:1,2), garīgais – ar gaidāmajām vajāšanām. Viltus pravieši, kas dzīvoja pirms Babilonijas un Asīrijas uzbrukumiem, sludināja “mieru un drošību” tā laika eklēsijā (Jer. 5:12; 6:14; 14:13; Ecēh. 13:10; Mih. 3:5). Šķiet, ka arī pēdējo dienu eklēsijā vajadzētu būt saglabātam uzticamajam atlikumam, kam skaidri jāredz un jāsaprot atkrišana, kaut arī ne bez izbrīna, jāvēro izteiktas Kunga Jēzus tuvās atgriešanās pazīmes eklēsijā, kas izpaužas tajā, ka nospiedošais eklēsijas vairākums pieņem eklēsijas līderu izplatītās ķecerības, ka jāizrāda izteikta neapmierinātība pret jebkuru, kas nav vienisprātis ar viņu domām, ka eklēsijā valda “miers un drošība”.
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
