Mājas lapa
PIELIKUMS I: “VAI TO IR MAZ, KAS TIKS IZGLĀBTI?”
Caur kristīšanos mēs kļūstam par garīgā Izraēla locekļiem, un tāpēc visai dabiskā Izraēla pieredzei zināmā mērā jākļūst par svarīgu brīdinājumu mums. Tas fakts, ka Bībelē tik ievērojams Dieva atklāsmju skaits attiecas uz ebrejiem, vēl vairāk izgaismo šo domu. Baismīgi ir tas, ka dabiskais Izraēls izrādījās garīgi nespējīgs. Kamēr cittautiešiem bija lemts kļūt par daudz ražīgāku garīgus augļus nesošu koku, sekojošas liecības mudina domāt, ka mums nevajadzētu būt pārāk pārliecinātiem par to, ka garīgais Izraēls būs labāks par dabisko. Liekas, ka Dievam uzticīgā tauta ir vienmēr bijusi atlikuma atlikums.
- Eklēsija tuksnesī (Ap.d. 38) tika kārdināta principā izdarīt tos pašus grēkus, ar ko kārdina arī mūs (1. Kor. 10:1-10). Divas reizes Pāvils cenšas ieskaidrot šo faktu: “Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi … un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts (t.i., stājās spēkā noteikts iedvesmošanas spēks) par brīdinājumu mums” (6.,11.pp.).
Pāvils, liekas, lasa daudzu kristiešu, kas nenāk no ebreju vidus, slēptās domas: ‘Tas bija Izraēls, taču mēs, pagānu tautas, esam aicinātas tāpēc, ka mēs būsim labāki’, un brīdina mūs: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums” (12.,13.pp.). Citiem vārdiem to varētu izteikt: “Ebrejiem (cilvēkiem) piemita tā pati cilvēciskā daba, kas ir arī jums; ja jūs domājat, ka jūs tai varat pretoties labāk nekā viņi, tad tāda garīga pašpārliecinātība novedīs jūs pie krišanas”. Tāds viedoklis ir klajā pretrunā ar mūsu dabisko vēlmi saklausīt, ka mēs pavisam noteikti iegūsim pestīšanu tādi, kādi mēs esam, bez nosacījumiem un bez nepieciešamības konfliktēt ar mūsu grēcīgo dabu. Tāpēc Pāvils rezumē, ka tikai garā gudrie būs spējīgi pieņemt viņa argumentāciju: “Es runāju kā ar sapratīgiem cilvēkiem. Spriediet paši par maniem vārdiem” (15.p.).
- Pāvila līdzība par eļļas koku Rom. 11 brīdina, ka kaut kādā ziņā ebreju “atzari” ir par labākiem atzīstami nekā pagānu (11:24; 3:2; Jņ. 4:22). Tā kā mēs turamies ar ticību, “neesi iedomīgs, bet pilns bijības! Jo ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, Viņš arī tevi netaupīs!” (Rom. 11: 20,21). Šeit vienskaitļa vietniekvārda “tu” izmantošana rada iespaidu, ka katrs pagānu ticīgais Dieva mērķa īstenošanas plānā turas savā vietā kā ar tievu diedziņu piešūts, salīdzinājumā ar ebrejiem.”Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri” (25.p.).
- Ar Gara palīdzību Pāvils nonāca līdz atskārsmei, ka Jesaja deklarēja skaļi un dedzīgi domu par to, ka kaut gan teorētiski ir daudz cilvēku, kas attiecas uz “Izraēlu” un ir to vidū, kas ir Ābrahāma dzimums, glābts tiks tikai to atlikums. Pāvila vārdi nozīmē, ka tas attiecas arī uz mums (Jes. 10:22 salīdz. ar Rom. 9:27).
- “Daudzi” no tiem, kurus aicināja Kristus, viņu Kungs, un kas pastāvīgi lauza maizi Viņa klātbūtnē, kur divi vai trīs sapulcējās, ticot, ka viņi ir Kristū, atklās, ka viņi ir atraidīti, un vienkārši nebūs spējīgi saprast, kāpēc viņi ir atraidīti (salīdz. Lk. 13:24-27 ar Mt. 18:20). Visiem tiem, kas domā, ka vairākumam kristadelfiešu ir noteikti jāsaņem pestīšana, vajag padomāt vēlreiz. Mēs paļaujamies uz Dievu, ka būsim glābti, bet “daudzi” (grieķu val. var nozīmēt ‘vairākums’, bet ne vienmēr) tiks neizskaidrojamā (viņiem pašiem) kārtā atraidīti, neskatoties uz to, ka viņi bija pārliecināti, ka dzīvojuši labu Kristadelfiešu dzīvi.
- Izraēlas slacīšana ar asinīm caur Mozu un pēc tam viņa aiziešana uz četrdesmit dienām (pārbaudes laiks), atgriešanās pēc manāmas kavēšanās pie cilvēkiem, kas iegrimuši uzdzīvē ar tikai nedaudziem patiesi ticīgajiem – tam visam jānorāda uz mūsu Kunga pacelšanos Debesīs pie Tēva pēc krusta apslacīšanas ar Viņa asinīm un uz Viņa sekojošu atgriešanos. Kristus vārdi Mt. 24:48-50 liecina, ka Viņš šo gadījumu iztulko šādi: “ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt (salīdz. “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana?” ar tautu, kas jūt, ka Mozus kavējas atgriezties) un iesāks … plītēt ar plītniekiem (salīdz. “tauta apsēdās ēst un dzert” – 1. Kor. 10:7), tad šā kalpa kungs nāks … tādā stundā, kas viņam nav zināma, un to satrieks” – atgādinājums par to, kā Levija dēli negaidīti sāka sist tautu, Mozum atgriežoties. Ja Mozus atgriešanās no kalna tiešām simbolizē otro atnākšanu, tad no tā izriet, ka jaunās Izraēlas vairākums arī nebūs gatavs Kunga Jēzus atnākšanai.
- “Tāpēc, kamēr apsolījums ieiet Viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, ka kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis. Jo arī mums Evanģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem (Ebr. 4:1,2). Kā Rom. 11, arī šeit mums atstāts rīkojums “bīties” no reālas iespējas arī mums sevi parādīt tā, kā to darīja dabiskais Izraēls. Pastāv ļoti spilgta līdzība, kurā runāts par ceļojumu pa dzīves tuksnesi, un kur pārgājiens pāri Sarkanajai jūrai simbolizē kristīšanu, ikdienas mannas ēšana atbilst Dieva vārda lasīšanai utt. Šī līdzība ir pieminēta ļoti daudzās Rakstu vietās. Tomēr tikai ļoti neliela daļa to, kas nokristījās Sarkanajā jūrā, īstenībā sasniedza Apsolīto zemi. Vai mēs varam gaidīt, ka līdzība ar jauno Izraēlu šajā punktā aprausies? Vairāk nekā 40 gadu garumā saņemto ziņu izpēte žurnālā “The Dawn” parāda, ka uz katrām trīs kristībām vidēji sanāk viena atkrišana. Pievienojiet šim skaitam tos, kas miruši garīgi un pēkšņi jums atklāsies atbaidoša līdzība starp dabisko un garīgo Izraēlu.
Izraēlas pašreizējais materiālisms un nevērība pret savu reālo atbildību Dieva priekšā var būt zināmā mērā līdzīgi jaunās Izraēlas pozīcijai. Nākošie vārdi atklāj, kāpēc iznīcībai jāskar “visu Izraēlu”: “Kad Ješurūns (Izraēls) aptaukojās …tad viņš atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti (Jēzu). Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem … jauniem, kas agrāk nav bijuši (televīzija, greznas automašīnas un svētki) un ko jūsu tēvi nav bijušies (Ābrahāms? Pāvils? Robert Robertss?) …Tas Kungs to redzēja … un Viņš teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem un skatīšu, kāds būs viņu gals (iznīcināšana atklās mūsu patieso krāsu) …jo (tie ir) bērni bez ticības … Es viņus dzeldināšu ar kādu ģeķīgu tautu (zvēru) …Es krāšu ļaunumu pār viņiem … badā tie izģindīs un sērgās tie izdēdēs un iznīks (ticīgie, kā tie aprakstīti Atkl. 7:14-17, būs atpestīti pēdējās dienās no tādām nelaimēm kā bads, karstums, svelme); un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru (Daniēla) zobus … Kaut viņi būtu tik gudri un kaut viņi saprastu, kaut viņi ieraudzītu savu galu” (5. Moz. 32:15-17, 19-21,23,24,29). Iespējams, ka šis pēdējais pants sasaucas ar Dan. 12:10: “bet sapratīgie (pēdējās dienās) to sapratīs”.
Daži var nospriest, ka mūsu apskatītās lietas ir pārmērīgi negatīvas. Taču augstāk minētie Bībeles fakti tādi ir. Mums pastāvīgi jāatceras, ka Dievs negrib, ka kāds no Viņa tautas nebūtu apžēlots. Izraēlas vēsture konkrēti ir augstākās Dieva žēlsirdības un pacietības attiecībā pret grēcīgo cilvēku piemērs. Mēs bijām izvēlēti tāpēc, ka Dieva mērķis bija, lai mēs iemācītos no Izraēlas kļūdām un tāpēc iepriecinātu Dievu, ko nedarīja viņi. Tas pats par sevi akcentē pastāvīgas tās vēstures pārlasīšanas un pārdomāšanas svarīgumu. Mēs nekad nevaram pietiekošā mērā aptvert grēka mānīgumu mūsos pašos; mūsu daba ir tāda pati kā Izraēla daba. Tieši tāpēc mums ir nepieciešams pastāvīgs brīdinājums, lai mēs nejustos pēc dabas pārāki par viņiem. Izraēls kopumā zaudēja cīņā ar savu cilvēcisko dabu; bet Dievs bija pati mīlestība un pacietība attiecībās ar viņiem un atraidīja viņus ar lielu sāpi Savai Personīgajai dabai, kuras būtība ir mīlestība un žēlastība. Tam, protams, ir jāiedvesmo un brīnišķīgi jāuzmundrina mūs visus, kas pieder jaunajai Izraēlai, kas, atšķirībā no dabiskās Izraēlas, vismaz cenšas savā nespēkā cīnīties pret grēku.
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
