Mājas lapa
28. NODAĻA: TŪKSTOŠGADE - KUR IR TĀS ATŠĶIRĪBA?
Personīgās attiecības Valstībā
Agrāk mēs parādījām, ka Valstībā pastāvēs zināma hierarhija. Tomēr nevajag domāt, ka izveidosies kaut kāda neveiklība attiecībās starp mums un tiem svētajiem, kuri stāvēs “augstāk” par mums. Mūsu Kungs izteica grūtus vārdus Lk. 12:42: “Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi…” mums visiem individuāli ir apsolīts, ka mēs tiksim iecelti par pārvaldniekiem pār visu, kas ir Jēzum. Ar “visu” jāsaprot ticīgie, kā liecina Bībeles vardu nozīmes rādītājs (concordance). Eklēsija ir Kristus miesa, “pilnība, kas visu visur piepilda” (Ef. 1:22,23). Ieturēsim pauzi, lai papriecātos par to, ka Jēzus eksistē vienīgi ticīgajiem. Viņš pats ir apsolījis katram no mums, ka noliks mūs “pār savu saimi”, t.i., pār visiem svētajiem. Katrs no mums vadīs cits citu, tāpēc, ka visi mēs būsim ļoti līdzīgi Kungam Jēzum; taču citā nozīmē Valstībā pastāvēs garīgas slavas hierarhija.
Mums ir liels mierinājums zināt, ka Valstībā mēs atkal ieraudzīsim mirušos ticīgos. Tomēr mums nav jādomā, ka mēs viņus satiksim pilnīgi tajā pašā fiziskajā veidolā, kādā mēs tagad zinām viens otru. Padzīvojis brālis, kuru es pazinu tikai kā grumbainu vecu cilvēku, hroniskas slimības izkropļota māsa … ja es viņus satiktu tādus, kādi viņi bija spēku plaukumā, vai bez viņu tagadējām fiziskajām slimībām, droši vien es viņus nepazītu. Mums jāuzmanās, lai mūsu skatiens uz Valstību nebūtu pārāk cilvēciskots. Tas nebūs tikai patīkamās Kristadelfiešu dzīves turpinājums, kādu mēs dzīvojam tagad, ar to atšķirību, ka gala tai nebūs. Dieva dabas, kā fiziskās tā arī mentālās, dinamisms un necilvēcīgais spēks būs arī mūsos. Mums nebūs arī tādu pašu cilvēcisku attiecību, kādas mums ir tagad. Piemēram, mēs nebūsim vīrieši vai sievietes, nepastāvēs arī laulības saites, kādas mēs tās pazīstam tagad.
Tomēr nav šaubu, ka mēs pazīsim mūsu mīļos Valstībā, kaut kādā veidā. Mēs redzēsim Valstībā Ābrahāmu. Fiziski, protams, mēs viņu nepazīsim; viņš arī nestaigās ar izkārtni: ‘Ābrahāms’. Bet mēs viņu pazīsim, redzot viņa ticības garīgās īpašības. Tā arī mīlošs vīrs atšķirs un pazīs savu māsu-sievu Valstībā. Dziļi izprotot viņas garīgumu, viņš spēs to pazīt no jauna, un viņi radīs prieku viens otra sabiedrībā. Par patiesu viņu attiecību pamatu kļūs garīgās lietas, kā tas būtu bijis šajā dzīvē. Jāsaka, ka ir atbaidoši viegli atrasties absolūti negarīgās attiecībās ar mūsu brāļiem un māsām, īpaši ar mūsu ģimenes ticīgajiem locekļiem. Mūsu mūžīgās kopības dziļums ir atkarīgs no mūsu patreizējās garīgās tuvības līmeņa. Mūsu attiecības patiesībā nedrīkst būt tikai ‘fiziskas’ kā starp vienas reliģiskas biedrības locekļiem.
Tās attiecības, kuras, iespējams, mums jāupurē tagad Kunga vārdā, uzplauks pilnā spēkā Valstībā. Padomājiet, kā Anna upurēja Samuēlu Dievam, kaut gan viņa būtu vēlējusies paturēt savu karsti mīlēto dēlu pie sevis mājās. Aprakstā teikts, ka viņa aizdeva Samuēlu Kungam. Bet šajā dzīvē viņa vairs nesaņēma viņu atpakaļ; tātad tam jānotiek Valstībā. Interesanti ir padomāt par Jēzus un Marijas attiecībām Valstībā. Tuvība, ko viņi upurēja, tad tiks atjaunota.
Mūsu savstarpējās attiecības būs atkarīgas no mūsu garīgajām īpašībām. Katram no mums būs vārds vai individuāls raksturs (Atkl. 2:17). Mēs sapratīsimies ne ar vārdu kā valodas elementu palīdzību, bet pateicoties tām īpašībām, kuras tie atspoguļo. Saglabāt tās pašas cilvēciskās attiecības uz visiem laikiem būtu pilnīgi nepieņemami. Mums jau tagad ir jāattīsta mūsu attiecību garīgais aspekts, it īpaši starp vīriem un sievām, vecākiem un bērniem.
Tūkstošgade – kur ir tās atšķirība?
Mums jāņem vērā, ka lāsts nebūs pilnībā noņemts Tūkstošgadē; dumpja sēklas, kas atklāti parādīsies perioda beigās, tur atradīsies visu laiku. Mirstīgajiem piespiedu kārtā nebūs jāatsaucas uz mūsu sludināšanu; un tā kā cilvēku daba nebūs ne par matu mainījusies, jāsagaida, ka pastāvēs pietiekoši liela pretestības pakāpe mūsu mācībai, vai arī nespēja dzīvot saskaņā ar mācību to vidū, kas to būs pieņēmuši.
Ir pietiekoši daudz mājienu uz to, ka Tūkstošgade nebūs vispārēja svētlaime; netrūks nelaimju pazīmju. Slavas mākonis virs Ciānas kļūs par to, “kas dos pavēni no saules karstuma dienā un pajumti negaisā un lietū”. (Jes. 4:6). Bez šaubām, simboliskais paziņojums par to visu mirstīgajiem visai redzami tiks apstiprināts ar vienkāršu praktisku mācību, ka Jahves slava nesīs patvērumu no straujām klimata izmaiņām, kas vēl joprojām mirstīgajiem nebūs ideāls. Ecēh. 46:4 brīdina, ka dedzināmais upuris nākotnes templī jānes no dzīvniekiem bez vainas, ar to parādot, ka Tūkstošgades periodā vēl joprojām būs slimi dzīvnieki. Valdnieks Kungs Jēzus fiziski būs klāt templī, lai katru sestdienu pienestu šos upurus, teikts šajā stāstījumā. Tajā laikā, kad mūsu spēkos būs momentā atrasties tur, kur mēs vien vēlēsimies, daudzkārt ir uzsvērts, ka Kristus galvenokārt fiziski atradīsies Jeruzalemē. “Kad valdnieks (Jēzus – Dan. 9:25) upurē labprātīgi dedzināmo vai pateicības upuri” (Ecēh. 46:12), parāda, ka Jēzus laiku pa laikam labprātīgi upurēs. Pat Jēzum būs gribas brīvība Viņa izvēlē kalpot Dievam. Pat Savā augstajā stāvoklī Jēzus pēc Savas gribas izvēlēsies kā izteikt Savu mīlestību pret Tēvu. Cik gan daudz vairāk tas attiecas uz mums? Mūsu Dieva slavināšana nekādā gadījumā nebūs piespiesta vai automātiska. “No tautas īpašuma valdniekam nekā nebūs ņemt, tam nebūs atņemt tautas mantu” (Ecēh. 46:18) – tā ir 72.psalma valoda par Jēzu; “Savu īpašumu viņš var atstāt saviem dēliem”. Jēzus “dēli” – tie ir ticīgie, Viņa garīgie bērni. Tas norāda, ka Tūkstošgadē un Valstībā arī pastāvēs īpašuma jēdziens. Mēs lielākoties piekopsim “sēdošu” dzīves veidu nekā atradīsimies pastāvīgā kustībā. Tas arī atbilstu pirmtēliem, kas norāda, ka mums jāpārņem priesteru loma kā Vecajā Derībā.
Mums teikts, ka Valdnieka dotais viņiem tiks “mantojumā” viņu dēliem (Ecēh. 46:16). Tā kā tiešā nozīmē mums nebūs dēlu, ko tas var nozīmēt? Acīmredzot, stāstījumu par nākotnes templi vajadzēja zināmā mērā uzrakstīt valodā, kas būtu saprotama Ecēhiēla laika cilvēkiem. Tempļa pravietojumi būtu varējuši piepildīties pirmo reizi tā atjaunošanas laikā; tādēļ tika lietota tāda valoda. Zemes atrašanās mūsu īpašumā pēc mantojuma, sekojoši, attieksies uz mūsu mūžīgo zemes īpašumu. Vēl agrāk Ecēhiēls runā par Goga uzbrukumu Izraēlai pēdējās dienās ar daudziem zirgiem un šķēpnešiem, bez šaubām izmantojot to dienu valodu mūsdienu apbruņojuma aprakstīšanai.
“Kritušu vai saplosītu lopu vai putnu gaļu priesteriem nebūs ēst” (Ecēh. 44:31), norāda uz to, ka dzīvnieki mirs un pat nogalinās cits citu (“saplosīs”). Un tad nāk prātā Jes. 11:9: “Ļauna neviens vairs nedarīs (konteksts ietver arī dzīvniekus) un negrēkos Manā svētajā kalnā”. Šīs pretrunas atrisinājums ir apgalvojumā, ka dzīves apstākļi, kas raksturīgi Valstībai, vairāk izpaudīsies Tā Kunga kalnā, “Ciānas kalnā, ko Viņš iemīlējis”, un kur atradīsies templis. Bet šis kalns izpletīsies (Dan. 2:44), lai aizpildītu visu zemi. Tas ir viens no daudzajiem norādījumiem, kurus apskatīsim sīkāk nākamajā nodaļā, ka lāsts tiks īpaši noņemts Jeruzalemes apkārtnē, kaut gan šīs svētības izplatīsies pa zemi līdz ar Evanģēlija pieņemšanas izplatīšanos.
Vienmēr ir pastāvējuši iebildumi pret domu par dzīvnieku upurēšanu Tūkstošgadē. Tomēr no redzes viedokļa par atbildību Dieva priekšā nav atšķirības starp dzīvnieku un augu upurēšanu. Tas apstāklis, ka dzīvnieki Tūkstošgades laikā mirs un cits citu nogalinās, nav pretrunā ar faktu, ka lāsts nebūs pilnībā noņemts. Būs mirstīgie priesteri, tiešie Cadoka pēcnācēji, kam “nebūs tērpties tādās drānās, kas dzen sviedrus” (Ecēh. 44:18). Acīmredzot, Ādams līdz savai grēkā krišanai nesvīda, viņa nolādējums bija vaiga sviedros iegūt sev barību. Cadoka dēli tādēļ vēl joprojām atradīsies zem šī lāsta. Viņi nevarēs ņemt par sievu šķirteni (Ecēh. 44:22), ar to parādot, ka vēl joprojām būs sastopamas sāpes no sarautām ģimenes saitēm, pat mirstīgo priesteru ģimeņu vidū.
Priesteru zemes nevarēs mainīt un nevarēs pārdot (Ecēh. 48:14), kas norāda uz komerciālu darījumu iespējām Tūkstošgadē. Līdz tam laikam, kamēr Dieva ceļi nepārņems cilvēkus, kaut kādā mērā turpinās pastāvēt tirdzniecība un naudas apgrozība mirstīgo cilvēku vidū. Priesteriem, kuri atradās zem Likuma, nebija dota atļauja iejaukties tāda veida lietās, tas pats, droši vien, paliks spēkā arī attiecībā uz svētajiem Tūkstošgadē. Neh. 9:23-25 teikts, ka Ābrahāma dzimumam būs īpašumā mājas, piepildītas ar visādiem labumiem, pagānu bagātību, kā tas bija ar Izraēlu, kad pirmo reizi piepildījās apsolījums, kas bija dots Ābrahāmam. Iespējams, ka zināmā mērā pasaules bagātības nonāks svēto kontrolē, vai visdrīzāk, dabiskā Izraēla kontrolē; kaut gan jāatceras, ka pēdējo dienu tiesas laikā notiks tāda veida lietu masveida iznīcināšana.
Pravietojumi par Valstību dod mājienu, ka parādīsies īpaša terminoloģija, kas saistīta ar Dieva pielūgšanu Valstībā, līdzīgi tam, kā mēs runājam par “brālību”, “atceres dievkalpojumu” utt. – vārdkopas, kuras saprotamas tikai ticīgajiem. “Sauks tevi par Tā Kunga pilsētu, par Israēla Svētā Ciānu” (Jes. 60:14) – ir tāda veida piemērs. Tā vietā, lai teiktu : “Mēs pulcējamies Jeruzalemē”, mirstīgie runās par “Tā Kunga pilsētu”. Jes.61:6 sniedz citu piemēru: “Bet jūs sauks par Tā Kunga priesteriem un turēs par mūsu Dieva kalpiem. Tas viss runā par jaunu domāšanas veidu un savu domu izteikšanu to mirstīgo vidū, kas atsauksies uz mūsu aicinājumu. Tā patiesi būs pasaules attieksmes maiņa pret Izraēlu, kā dabisko, tā arī garīgo.
“Tad tuksnesis kļūs par augļu dārzu, un dārzs būs kā mežs” (Jes. 32:15) – nozīmē, ka daudz mazāk uzmanības tiks veltīts nepieciešamībai iegūt pārtiku, tik stipri izmainīsies zemes auglības pakāpe. Tas ir tas apstāklis, ko ir vērts ņemt vērā, kad tiek apspriests, cik ļoti Tūkstošgades periods atšķirsies no tā, ko mēs pārdzīvojam tagad. Augļu koki augs savvaļā mežā, neprasot pastāvīgu kopšanu. Tādā veidā izbrīvētais laiks dos mirstīgajiem cilvēkiem iespēju padomāt par Dieva ceļiem. Laika trūkums ikdienas darba un rūpju lokā ir pats parastākais attaisnojums uzmanības trūkumam attiecībā uz Evanģēliju.
Grēks Tūkstošgades periodā
“Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis!” (Jes. 43:18) – t.i., par to, kas sacīts iepriekšējos pantos, kas stāsta par Izraēla grēcīgumu Ēģiptē. No šiem vārdiem izriet, kā šķiet, ka viss, kas attiecas uz grēku, tiks izsvītrots no mūsu atmiņas. Tomēr, tas, ko mēs esam mācījušies no grēcīgās miesas pieredzes, paliks ar mums mūžībā. Jēzus, neskatoties uz Savu tikumisko diženumu, kam ir Dievišķa daba, ir aizvien spējīgs just līdzi mums mūsu nespēkā, jo Viņš iestājas par mūsu grēku piedošanu (Ebr. 4:15). Dodot padomu nelaimīgajiem grēciniekiem Tūkstošgadē, mēs arī būsim saglabājuši tādu pat spēju iejusties viņu situācijā, kāda ir tagad Jēzum attiecībā pret mums.
No šejienes rodas jautājums: “Cik lielā mērā Tūkstošgades periodā pastāvēs grēks?” Uz 1 000 gadiem sasaistītais velns, acīmredzot, lielākoties nozīmē grēka izpausmju nepastāvēšanu kaut kādā politiskā formā nekā to, ka pati visu mirstīgo cilvēku daba būtu kaut kādā veidā mainījusies, neatkarīgi no viņu atsaucības Evanģēlija aicinājumam. Apzinoties tiesāšanas briesmas, kas nāca līdz ar Kristus atgriešanos uz zemi, daudzi mirstīgie, bez šaubām, atsauksies uz Evanģēliju baiļu iespaidā, jūtot, ka tas ir tas, kas viņiem jādara, nevis patiesi iemīlot Dieva patiesību. Zīmīgi ir tas, ka daudzos pravietojumos par tautām, kas pakļausies Kristus vadībai, ir izmantots ebreju vārds, kas nozīmē tēlotu paklausību. Psalmā 66:3 teikts par “visu pasauli”, kas saka Dievam: “Cik bijājami lieli ir Tavi darbi! Tavas varenības dēļ Tavā priekšā noliecas (ebr. val. – ‘padodas, tēlojot paklausību’) pat Tavi ienaidnieki”. Līdzīgi piemēri atrodami arī Ps. 81:15 un 18:45.
Iztirzājot grēku Tūkstošgadē, ir jāpadomā par šajā periodā atraidīto svēto vietu. Atkl. 14:11 runāts par mocību dūmiem, kas ceļas augšup “mūžu mūžos” Jēra un Viņa Svēto Eņģeļu klatbūtnē. Ka tas turpinās “mūžu mūžos”, vedina domāt par to, ka vienmēr pastāvēs atgādinājums par grēcinieku tiesāšanu, un Tūkstošgades periodā jau nu noteikti. Grūti iedomāties, kā tas tiks īstenots. Bet kaut kādā veidā vienmēr pastāvēs atgādinājums par to svēto atraidīšanu tiesā, kas nav šīs žēlastības cienīgi. Tas būs spēcīgs atgādinājums Tūkstošgades perioda mirstīgajiem; tas varētu būt kaut kas, ar ko mēs atgādinām viņiem par grēka nopietnību.
2. Pēt. 3:7 runāts par debesīm un zemi, ko glabā “bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai”, bet pēc tam tieši norāda, ka “viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena”. Ņemot vērā, ka pati tiesa var būt ļoti īslaicīga, vai tas varētu nozīmēt, ka tiesas diena vai ēra turpināsies 1 000 gadu (Tūkstošgadē), kaut gan paši grēcīgie cilvēki, droši vien, nomirs diezgan ātri? Tūkstošgade būs periods, kura laikā zeme pakāpeniski attīrīsies no “bezdievīgo cilvēku” grēku rezultātiem.
Sacelšanās
Saprātīgi ir pieņemt, ka Tūkstošgades laikā nomainīsies apmēram trīs paaudzes. Bērns mirs 100 gadu vecumā (Jes. 65:20), kad šodien par bērnu sauc to, kam ir no pieciem līdz piecpadsmit gadiem. Ja par bērnu uzskatīs simtgadīgu cilvēku, tas nozīmē, ka mūža ilgums palielināsies desmitkārt. Vidējais mirstīgā ticīgā mūža ilgums sasniegs 700 gadus; tieši tāpēc mēs domājam, ka Tūkstošgadē būs tikai trīs paaudzes. Mēs agrāk atzīmējām, ka atkrišana no ticības parasti parādās trīs paaudzes pēc patiesas ticības atdzimšanas. Acīmredzot, tāds pats traģisks modelis būs novērojams Tūkstošgadē. Ecēh. 37:25 runā par to, kā Izraēla dzīvos uz zemes, Valstībā, “tie … un viņu bērni un bērnu bērni mūžīgi” viņu valdnieka Dāvida vadībā; atkal netieši norādot uz trim paaudzēm? Salīdziniet ar teikto par “jūsu dēliem un jūsu meitām” Joēla 3:1 (salīdz. ar Ap. d. 2:39), kas, acīmredzot, runā par divām paaudzēm, kam ir Svētā Gara spēks pēc Piecdesmitās dienas (Vasarsvētkiem). Šis pravietojums īstenosies nākotnē Valstībā; vai tas nenotiks pirmajās divās īsto ebreju ticīgo paaudzēs, kuriem būs Gara dāvanas, lai palīdzētu Evanģēlija izplatīšanā? Viņi būs spēcīgi iesaistīti sludināšanā Tūkstošgades agrīnajos laikos.
Sacelšanās nāk no Goga un Magoga. Šis dumpis var notikt tajos ģeogrāfiskajos apgabalos, kas atbilst Gogam no Ecēh. 38, vai, kas ir tuvāk patiesībai, Goga/Magoga uzbrukums pēdējās dienās simbolizēs sacelšanos Tūkstošgades beigās. Viņu motīvs būs vēlēšanās gūt lielāku laupījumu, izmantojot sev par labu vājo aizsardzību vietai, kas viņiem liekas kā paradīze zemes virsū. Tie paši motīvi atklāsies pēdējās sacelšanās laikā. Ievērojiet, ka viņi uzbruks Jeruzalemei, jo dzīves apstākļi, Valstības labklājības izpausmes tajā būs īpaši saredzamas salīdzinājumā ar pārējo zemi. Šim dumpim būs atbalsts “četros zemes galos” (Atkl. 20:8), tas ies plašumā. “Sātans” nenozīmē kādu abstraktu ļaunumu; tas ir grēks, kas izpaužas kādā, vai nu personā, vai arī organizācijā. Liekas, ka šāda kustība, cilvēces grēka kolektīvs iemiesojums, gūs atbalstu Tūkstošgadē. Par dumpiniekiem rakstīts, ka “to skaits ir kā jūras smiltis”; nav iespējams atturēties no salīdzinājuma ar patieso Ābrahāma dzimumu, kas attēlots tāpat. Šī sakarība var nozīmēt, ka sacēlušies sazvērnieki ir atkritēji no patiesā Ābrahāma dzimuma – ārēji viņi parādīsies kā dzimums, kas izliekas pakļaujamies paklausībai Evanģēlijam, un tad veidojot atkritumu.
Sacelšanās notiks, “kad tūkstoš gadu būs pagājis” (Atkl. 20:5). “Pārējie mirušie neatdzīvojās, pirms nebija pagājis tūkstoš gadu”. Tas varētu likt domāt, ka šis dumpis kaut kādā veidā attiecas uz “pārējiem mirušajiem”, kas tiks augšāmcelti un tiesāti 1 000 gadu beigās. Iespējams, ka otrās tiesas laikā atraidītie, kam piemitīs Ābrahāma dzimuma tikai ārējās izpausmes, pievienosies šim dumpim.
Ievērojiet, ka “tautas” sapulcēsies, lai saceltos pēc Tūkstošgades perioda un otrās augšāmcelšanas un tiesas. Kas ir šīs “tautas”, kas redz, ka otrā tiesa ir pagājusi un Tūkstošgade beigusies, un uz šo laiku sapulcējušās kopā? Acīmredzot, tām ir jābūt saistītām ar visu tautu atraidīto atbildīgo pārstāvjiem, kas tiks pagaidām aizsūtīti atpakaļ uz mājām, uz dažādiem zemes ģeogrāfiskajiem punktiem. Līdzīgi tam, kā atbildīgie, kas atraidīti pirmās tiesas laikā, varēs savām acīm ieraudzīt Tūkstošgades daļu (salīdz. ar Mozu, kurš ieraudzīja Apsolīto zemi ar atraidītajiem ebrejiem, kas redzēja Ābrahāmu, ienākošu Valstībā ar āžiem, kas redzēja pieņemamās avis), tie, kurus piemeklēs tāds pats liktenis otrās tiesas laikā, varēs kādu laiku eksistēt slavenajā mūžības laikmetā. Pastāv daudz problēmu ar šo pantu no Atkl. 20 skaidrošanu. Šie ir tikai pieņēmumi!
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
