Mājas lapa
29. NODAĻA: TAUTAS TŪKSTOŠGADES PERIODĀ
Ir pamats domāt, ka nolādējums, kas saistīts ar valodu sajaukšanu pie Bābeles torņa, zināmā mērā būs padarīts vājāks Tūkstošgades periodā. Daudzviet ir minētas tautas, kas nāk pielūgt Dievu un pakļaujas Viņa Evanģēlijam. Pēdējā sacelšanās notiks to tautu dēļ, kuras būs sapulcinājuši Gogs un Magogs. Tomēr arī pirms Bābeles torņa notikumiem pastāvēja kaut kāda valstiskuma koncepcija. Pēc Lielajiem plūdiem (pirms-Bābeles laiks) “atzarojās salu iedzīvotāji savās zemēs, pēc savām valodām, pēc savām ciltīm, savās tautās … Šema dēli pēc savām ciltīm, pēc savām valodām, savās zemēs un savās tautās … no tiem pēc plūdiem izplatījās šīs tautas zemes virsū; visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda” (1. Moz. 10:5,31,32; 11:1). Tādā veidā pasaulē bija viena valoda, bet dažādas izloksnes. Tas norāda, ka valoda bija viena, bet bija daudz dažādu runas veidu, dialektu, kas skaidri sadalīja cilvēkus tautās.
Viegli ir iedomāties līdzīgu scenāriju arī Tukstošgades periodā. Ja mums atkal tiks dotas brīnišķīgās Gara dāvanas Tūkstošgadē, tās iekļaus sevī arī valodas, t.i., spēju sludināt citās valodās. Mēs jau parādījām, ka valodu zināšana Piecdesmitās dienas svētkos (Vasarsvētkos) – tā ir tikai situācijas Valstībā priekšnojauta. Ievērojiet, ka Piecdesmitās dienas svētku dāvanas bija spēja runāt dažādos (ebreju?) dialektos, t.i., dialektos, kas būtiski atšķīrās. Analoģiski, Tūkstošgades periodā varētu būt viena universāla valoda (ebreju?), kurā būs tik daudz dialektu, ka arī Tūkstošgadē pastāvēs reālas valodas barjēras. Tas fakts, ka pastāvēja tikai viena valoda, ļāva pasaules tautām apvienoties ap vienotu mērķi – Bābeles torņa celtniecību (1. Moz. 11:6). Tūkstošgadē šis mērķis, bez šaubām, būs tieši pretējs: tā būs Dieva slavas celšana, ne cilvēku.
1.Kor. 15:24 runā par Tūkstošgades “galu”, kad Kristus “būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku”; Viņš valdīs līdz tam laikam, kamēr Viņš noliks zem kājām “visus ienaidniekus”. Tūkstošgades periodā vēl joprojām eksistēs Kristus ienaidnieki, tāpat kā cilvēku līderi un varas, kas zināmā mērā būs Viņam opozīcijā, līdz kamēr tie būs galīgi apspiesti Tūkstošgades “galā”. Tāpat kā Salamana valdīšanas raksturīga iezīme bija vietējie pārvaldītāji, kas vēl joprojām pastāvēja apkārtējās zemēs, tā arī Kristus Valstības laikā figurēs sava veida vietējie pārvaldnieki, kurus, iespējams, nevarēs piespiest pakļauties Viņam. Nepieciešams laiks, lai neliels akmens sagrautu cilvēku ķēniņvalstis un pilnībā nodibinātu Dieva Valstību. Cef. 3:19 sacīts par ebrejiem, kurus slavinās un godinās visas tautas, kas tos bija apspiedušas. Klaidu zemes – Krievija, Vācija un citas – atzīs Dieva tautas garīgo statusu. Tas pats par sevi norāda uz to, ka cilvēce nebūs viengabalaina. Tautas lems, ka jāiet pielūgt Dievu uz Jeruzalemi (Cah. 14:16); vai tas nav mājiens uz augstākā līmeņa tautu līderu lēmumu, kā arī visu tautu vienkāršo cilvēku individuālo vēlēšanos?
Uzaicinājums nākt uz Jeruzalemi izskanēs Kristus valdīšanas pašā sākumā; “Un pāri palikušie no visām tautām, kas bija karojušas pret Jeruzālemi, ik gadus dosies augšup, lai tur pielūgtu Ķēniņu, To Kungu …” (Cah. 14:16). Cits pierādījums tam ir Goga kapuvietu aprakstā, kas ar savu smaku apturēs “garāmejošos” septiņu mēnešu garumā , kamēr Goga karotāji paliks neapglabāti (Ecēh. 39:11,12). Šie “garāmgājēji”, neapšaubāmi, attiecas uz tiem mirstīgajiem, kas dodas uz Jeruzalemi, lai vērstos pie Dieva, kas būs tiešas Goga iznīcināšanas sekas. Mēs jau agrāk parādījām, ka šo svētceļojumu mērķis būs vēlēšanās sasniegt lielāku Dieva atziņu. “Miers” būs dots nākotnes Templī (Hag. 2:9) – “Jeruzālemes miers”. Valstības “kalns” pakāpeniski “pacelsies pār pakalniem”, t.i., mazajām tautām, kas vēl joprojām pastāvēs Tūkstošgades periodā.
Parasti ar “mieru” saprot mieru ar Dievu, kas iestājas piedošanas rezultātā. Piedošana, tādējādi, zināmā mērā tiks dāvāta Jeruzalemē. Tas varētu attiekties uz Šķīstīšanas (Attīrīšanas) dienas atzīmēšanu Tūkstošgadē; piedošana var tikt dāvāta jebkurā laikā, bet oficiāli tas notiks šo svinību laikā. Tāpēc Ciāna kļūs par “visas zemes prieku”, jo tā būs uzvaras pār grēku simbols, kas iespējama Kristū. Tādā veidā Ps. 47:7-8 paredz, ka cilvēki dziedās slavas dziesmas Dievam “saprātīgi”. Par šīs slavināšanas cēloni nebūs tikai atvieglojuma sajūta pēc pēdējo dienu nelaimēm. Mājiens uz to pašu ir arī Jer. 3:17: “Tanī laikā sauks Jeruzālemi par Tā Kunga troni, un tur saplūdīs visas tautas Tā Kunga Vārda dēļ un nestaigās vairs pēc savas ietiepīgās un ļaunās sirds domām”. Viņi nenāks uz Jeruzalemi valdzinājuma dzīti, bet gan iemīlējuši Dieva Vārdu/raksturu un atsacījušies no saviem grēkiem. Mih. 4:2 arī apraksta tautu, kas paceļas uz Templi, tāpēc ka cilvēki nolēmuši, “lai mēs staigājam Viņa tekas!” Un atkal tautu nākšana uz Jeruzalemi asociējas ar grēku nožēlu un vēlmi bagātināties Dieva zināšanā, kas nāk caur viņiem dāvāto piedošanu.
Ja mums ir lemts kļūt par tiem, kas vedīs šos cilvēkus uz Jeruzalemi, mums jau tagad jālolo smalka garīguma mīlestība, Valstībā neskatot vis materiālu piepildījumu, bet gan pilnīgu Dieva rakstura izpausmi, ko mēs esam iemīlējuši. Mūsu Valstības Evanģēlija sludināšanā mums ir jāiedveš mīlestība pret Dieva ceļiem, lai cilvēki vēlētos kristīties pareizo iemeslu dēļ; viņi vēlēsies būt Valstībā, lai gūtu iespēju slavināt Dieva taisnprātību. Parāk bieži mēs sludinām cilvēkiem, par gala rezultātu uzskatīdami kristīšanu, tā vietā, lai izmainītu viņu domāšanas veidu, lai viņi nostātos uz ceļa, kas ved uz bezgalīgo Dieva izpausmi Viņa Valstībā. Tas attiecas arī uz bērnu mācīšanu. Galvenais jau nav panākt viņu iegremdēšanos ūdenī; ‘Lieliski! Viņi to izdarīja! Šajā dzīvē es tomēr neesmu pats pēdejais neveiksminieks’.
Slavināšana Tūkstošgades periodā
Tautas nāks uz Ciānu ar dziedāšanu; kā Salamans mācīja cilvēkiem garīgās gudrības dziesmas, tā, iespējams, darīs arī Kristus. Valstībā, teica Dāvids, “es Tevi slavēšu un pateikšos ar cītaru skaņām” (Ps. 71:22-24, tas ir Valstības kontekstā). Tas varētu nozīmēt, ka svētie lietos tieši šos instrumentus Dieva slavināšanai. Tomēr mums nevajag pārāk paļauties uz mūsu cilvēciskajiem priekšstatiem. Vissvarīgākais ir slavināšanas iemesls. Tūkstošgadē “slavas dziesmas … nesīs pateicības upuri Tā Kunga namā”, “jo labs ir Tas Kungs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” (Jer. 33:11). Ievērojiet, cik ļoti slavināšana ir līdzīga dzīvnieku upuru pienešanai. Ar tādu pašu rūpību, kā bija gatavoti tie, tiks gatavota arī mūsu Dieva slavēšana. Tā nebūs pilnīgi spontāna; tas ir cilvēka skats uz slavēšanu. Cilvēki nesīs Viņam “pateicības upurus”, kā Dāvids gribēja, lai cilvēki to darītu Vecās Derības ietvaros (Ps. 107:21,22). 3. Moz. 7:12 apraksta miera upuri kā “pateicības upuri”. Līdzīgas izteiksmes lietošana Valstības kontekstā Ps. 107 dod pamatu domāt, ka par miera upura pienešanas ekvivalentu būs mūsu lūgšanas Dievam, kas ir vienlīdz mūsu labprātīgās uzticības un rūpīgas sagatavošanās rezultāts. Un arī šajā dzīvē mums ir jānes šis “pateicības upuris”; Mozus Likuma garam, t.i., pateicības upurim jāizpildās mūsos; Likums netika vienkārši iznīcināts un viss. Tādējādi Dieva slavēšana Jeruzalemē nebūs vis izslavētie Billija Grehēma mītiņi; Dieva slavināšanas virzošais spēks būs pareiza Dieva izpratne, kas iegūta Viņa vārda vadībā un patiesas Viņa rakstura iepazīšanas Viņa piedošanas rezultātā.
IZRAĒLA TŪKSTOŠGADĒ
Jer. 31:6 stāsta par to, kā Tūkstošgadē, pēc Jaunās Derības pieņemšanas, Izraēls teiks: “Celieties, iesim uz Ciānu pie Tā Kunga, mūsu Dieva!” Viņu dedzība iespaidos apkārtējās tautas; viņu svētceļojums uz Ciānu aprakstīts gandrīz tādiem pašiem vārdiem (Jes. 2:3). Cah. 8:23 apraksta, kā “desmit vīru no dažādām tautām un valodām (tas nozīmē, ka vēl joprojām pastāvēs tautas un valodas) satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: mēs iesim ar jums kopā”. Te, redzams, ir runāts par Tūkstošgades agrīnajiem gadiem, kad Izraēla pirmo reizi uzkāps Ciānā pēc klaida gadiem pasaulē. Tā, Tūkstošgades periodā ebreji “staigās Tā Kunga Vārdā” (Cah. 10:12), pasludinot Dieva Vārdu/raksturu un demonstrējot Viņa žēlastību paši ar savu klātbūtni un slavināšanu. Tā viņi izpildīs sākotnējo Dieva ieceri par viņiem kā par misionāru tautu, kas apliecinātu Viņa Vārdu visai pasaulei. “Turiet un dariet (Viņa baušļus), jo tā būs jūsu gudrība un saprašana to tautu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus (par kuriem tiem pateiks Izraēls), teiks: tiešām, šī lielā tauta ir saprātīga un gudra tauta” (5. Moz. 4:6).
Tūkstošgadē ebrejiem tiks dotas Gara dāvanas (Joēla 3:1-3). To vidū būs ļoti svarīga pravietošanas dāvana, t.i., spēja runāt Dieva iedvesmotu vārdu. Tas var nozīmēt, ka Bībele nebūs vienīgā mirstīgo cilvēku rokasgrāmata. Dieva atklāsme mirstīgajiem var nākt ebreju sniegtās mācības rezultātā.
Mēs zinām, ka līdzīgi tam, kā neliels akmens pakāpeniski piepilda zemi, arī Valstības pilnība neiestāsies acumirklī uz visas zemes tai brīdī, kad uz tās atgriezīsies Jēzus. Ir pamats domāt, ka daudzie pravietojumi par dižajām nākotnes svētībām Valstībā attieksies galvenokārt uz dabisko Izraēlu un tās zemi. Tas ir Nehēvs (tuksnesīgs apgabals … tuksnesis Izraēlā), kas priecāsies un “ziedēs kā puķu lauks”. Tā, bez šaubām, to saprastu Jesajas laika ebreji. Vājas kļuvušās rokas un dreboši ceļgali pēdējo dienu ebreju atlikumam nostiprināsies, zinot, ka “atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš pats nāk un jūs izglābs!”, t.i., Izraēlu. “Tad aklo acis atvērsies … tad klibais (salīdz. ar “ļodzīgiem ceļiem”) lēkās … un tur būs līdzens ceļš – ceļš, ko sauks par svēto ceļu … Tā Kunga atsvabinātie pa to (lielo ceļu) atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā”, kur viss tas īstenosies (Jes. 35).
VALSTĪBAS PAPLAŠINĀŠANĀS
Mēs zinām, ka līdzīgi tam, kā neliels akmens pakāpeniski piepilda zemi, Valstības pilnība neiestāsies acumirklī uz visas zemes tai brīdī, kad uz tās atgriezīsies Jēzus. Valstības bieži attēlo kalnu veidā. Tās sastāv arī no cilvēkiem; kalna/Valstības paplašināšanās tādēļ attiecas uz pakāpenisku mirstīgo pievēršanu ticībai, kam seko Valstības apstākļu iestāšanās viņu dzīvē, piemēram, kā tas ieskicēts Jes. 65:20-25. Agrāk mēs jau parādījām, ka tādi fragmenti attiecas tikai uz mirstīgajiem, kas pieņēmuši Evanģēliju. Tā kā tas notiks pakāpeniski, kā akmens “izplešas”, lai aizpildītu visu pasauli, tā arī apstākļi Valstībā, tādi kā auglīga zeme, nesāpīga bērnu dzimšana utt., arī izplatīsies pakāpeniski un selektīvi. “Ļaunu neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā””(Jes. 11:9), kurš izplatīsies pa visu zemi. Šie apstākļi, sekojoši, izplatīsies līdz ar Evanģēlija pieņemšanu. Dzīvnieki necīnīsies cits ar citu “svētajā kalnā” (Jes. 11:6-8), tomēr Ecēhiēla pravietojumi māca, ka Tūkstošgades periodā, iespējams, būs mēģinājumi upurēt saplosītus zvērus. Tādi dzīvnieki, tātad, nāks no rajoniem, kas vēl nav kļuvuši par “svētā kalna” daļu.
“Tur vairs nebūs”, t.i., Jeruzalemē un “Manā tautā” šīs patreizējās dzīves bēdu un nelaimju (Jes. 65:19-21), kas ir norādījums uz to, ka nākotnē Valstības apstākļi nebūs universāli, bet būs raksturīgi tieši Izraēla zemei un tiem mirstīgajiem ticīgajiem, kas atsauksies uz Evanģēliju. Viņi (“Mani izredzētie”) “nedēstīs vīnadārzus, lai citi ēstu tā augļus” utt. Tas apstāklis, ka mirstīgo vidū vēl joprojām pastāvēs gribas brīvība, bet viņu cilvēciskā daba paliks neizmainīta, nozīmē, ka Evanģēlijs bieži tiks atraidīts, un tāpēc Valstības apstākļi nekļūs vispārēji. Jes. 61:5 teikts, ka Tūkstošgades periodā “sveši ļaudis ganīs jūsu lopus, un svešinieki būs jūsu arāji un jūsu vīna dārznieki”, kad tajā laikā arī Jes. 65:21-24 mums teica, ka Dieva tauta vairs nebūs par vīnkopjiem un zemkopjiem citu labā. Mozus likumā Dieva nodoms bija, lai katram izraēlietim būtu savs personīgais vīna dārzs (2. Moz. 22:4); savukārt, mēs redzējām, ka Likums bija pravietojums par lietu stāvokli Tūkstošgadē Izraēlai. No visa tā var secināt, ka Jes. 65:21-24 nerunā par katra mirstīgā pieredzi Tūkstošgadē, bet drīzāk par to, ko pieredzēs dabiskais Izraēls un tie mirstīgie, kas pieņems Evanģēliju.
Sekojošie fragmenti sniedz skaidrāku Valstības paplašināšanās ainu:
- “Lai kalni nes tautai mieru un pakalni taisnību!” (Ps. 72:3). Šiem “kalniem” ir jāatiecas uz to, kas sastādīs lielo Valstības kalnu, toties “pakalniem” ir jāattiecas uz mums, kas atnesīs mieru mirstīgajiem, pasniedzot tiem Evanģēlija mācību par Dieva mīlestību un taisnprātību. Miers cilvēkiem tiks atnests, līdzīgi tam, kā akmens pakāpeniski aizpilda zemi.
- “Es nostiprināšu tavu dzimumu (Jēzus) uz mūžiem un celšu tavu troni uz radu radiem” (Ps. 89:5) norāda, ka Kristus tronis pakāpeniski pacelsies, vai tā vara izplatīsies visas Tūkstošgades gaitā. Līdzīgi arī 1. Vēstulē Korintiešiem 15 runāts par Kristus valdīšanu pār tautām, kas pakāpeniski pieaug spēkā līdz Tūkstošgades “galam”.
- “Viņa Valstība ies plašumā, un miers būs bez gala” (Jes. 9:6) arī jāattiecas uz pakāpenisku miera izplatīšanos līdz ar Dieva Evanģēlija izplatīšanos.
- Kad “cietēji un nabagi (Jesajas bieži izmantotā valoda, lai aprakstītu tos, kas apzinājās savu garīgo nabadzību) meklē ūdeni … Es, Tas Kungs, tos paklausīšu … Es likšu upēm iztecēt no kailiem kalniem … Es darīšu tuksnesi par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem” (Jes. 41:17-19), vedina domāt, ka Valstības apstākļi nenāks nekritiski visiem mirstīgajiem. Kad cilvēki (dabiskais Izraēls, Jes. 41 precīzā kontekstā) patiesi meklē Dievu, tad viņiem tiek doti fiziskie labumi.
- Šo fizisko labumu dēļ, kas nāks līdz ar Evanģēlija pieņemšanu, pastāvēs daudz tāda tipa liekulīgas paklausības, par ko runāts agrāk, kā tas notika pirmajā gadsimtā un ko izsauca Svētā Gara dāvanas. Tomēr ir pamats domāt, ka Tūkstošgades periodā būs daudz patiesi pievērsto ticībai. Mēs esam visas Dieva garīgās radības “pirmie augļi”, vai tas nozīmētu, ka Tūkstošgadē daudz vairāk cilvēku pievērsīsies Dievam nekā bija izpirkti visos iepriekšējos 6 000 Dieva nodoma gados?
- Vārdus “saka Tas Kungs: “Es tevi paklausīju žēlastības laikā” (Jes. 49:8) Pāvils citējis 2. Kor. 6, piemērojot tos mums. Tāpēc nākošajam pantam Jes. 49:9 arī jāattiecas uz mums: “un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! – bet tiem, kas sēd tumsā: nāciet gaismā! … tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās” (Jes. 49:10). Tādā pašā veidā , kā mēs baudījām “žēlastības laiku” mūsu dzīvē, mēs spēsim palīdzēt mirstīgajiem izmantot “žēlastības laiku” Tūkstošgadē. Ja tikai viņi to izdarīs, viņi “neizsalks un neizslāps”.
- Līdzīgi Ps. 67:6,7 runāts par tautām, kas slavē Dievu Tūkstošgadē, tad “zeme” dos “savus augļus”, kad pasaules tautas pienācīgā veidā slavinās Dievu. Mēs atkal redzam, ka Valstības labumi attiecas uz cilvēkiem, kas pieņēmuši Evanģēliju.
- “Tāpat tas jums darāms septītā mēneša pirmajā dienā par tiem, kas apgrēkojušies maldos vai nezināšanā” (Ecēh. 45:20) – šeit konkrēti teikts par upuriem par grēku nezināšanas dēļ. Tas, ko saka par nezinošajiem, parāda, ka Evanģēlijs neizplatīsies vienā brīdī pār visiem, un tāpēc Valstība drīzāk paplašināsies, nevis nākošajā rītā aptvers visu zemi uzreiz.
- Mūsu pieņēmumi ir skaisti apkopoti Ecēhiēla pravietojumā par dzīvības upi (simbolizē Evanģēliju), kas iztek no Jeruzalemes, kā rezultātā kurp vien tā tek, parādās mežs no veselīgiem kokiem, un tautām atnes dziedināšanu. Tas parāda, ka Valstības fiziskie labumi tiks doti tikai cilvēkiem, kas atsauksies Evanģēlija mācībai. “Visa dzīvā radība … kur šī upe tek, mantos dzīvību”, kā dabiski, tā arī garīgi (Ecēh. 47:9). Tieši uz šo pantu atsaucās Jēzus Jņ. 7:38: “Kas Man tic, kā rakstos sacīts (Ecēhiēlam), no viņa miesas plūdīs dzīvā ūdens straumes”. Caur sludināšanu Garā mēs kļūsim par šo dzīvā ūdens upi. Taču frāze: tie, kas “nekļūs … veselīgi, tie būs sāls” (Ecēh. 47:11) parāda, ka būs tādi, kas atteiksies no mūsu sprediķiem. Rakstos sāls tiek izmantota kā Dieva tiesas un neapdzīvotas vietas simbols (5. Moz. 29:23; Soģu 9:45; Jer. 17:6). Tas nozīmē, ka Tūkstošgadē pastāvēs dažas vietas, kas būs kā “sāls” tā iemesla dēļ, ka viņi atgrūda Evanģēliju. Mēs atkal rodam iemeslu domāt, ka ne uz visas zemes pastāvēs Valstības apstākļi, ar kuriem mēs esam labi pazīstami.
- Izteicienā “kalnos plūdīs saldais vīns” (Joēla 4:18) runāts par mūsu Evanģēlija sludināšanas darbu. Latviskā ‘plūdīs’ ekvivalents senebreju valodā bieži lietots attiecībā uz mācības ieplūšanu. Šeit no kalniem plūst vīns un piens; it kā mācības ieplūšana attiektos arī uz fiziskajiem labumiem.
- Jēzum piederēs Valstība, Jēkaba nams, kam nebūs gala (Lk. 1:33). Mēs zinām, ka Viņa Valstība “vairosies”, un tai nebūs robežu; tas, protams, nozīmē, ka Kristus kundzība pār ticīgo prātiem arvien pieaugs, bet mūsu attiecības ar Kristu pakāpeniski kļūs dziļākas. Tāpat nostiprināsies Viņa vara pār mirstīgajiem ticīgajiem. Gudrība un zināšanas būs šo laiku drošības garants un līdz ar to pakāpenisku vairošanos vairosies arī mirstīgo ticīgo fiziskās un garīgās vides miers un drošība.
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
