Mājas lapa
5. NODAĻA: PASHĀ UN IZIEŠANA (EXODUS)
Notiekošais mūsdienu pasaulē attiecas uz daudziem pēdējiem pravietojumiem, kas stāsta par notikumiem saistītiem ar otro atnākšanu tādā valodas stilā, kādā aprakstīta Izraēlas atbrīvošana ar Dieva palīdzību. Daudzi fragmenti, īpaši pravieša Esajas grāmatā, stāsta par Izraēlas atpestīšanu pēdējās dienās un atspoguļo stilu, kādā aprakstīta Izraēla tautas atbrīvošana no Ēģiptes jūga un Niedru (Sarkanās) jūras šķērsošana (Jes. 43:2,16-19; 51:9-11). Tomēr pareizi ir arī tas, ka Niedru jūras pāriešana simbolizē grēka iznīcināšanu, tās Tiesas aprakstu, kas pēdējās dienās nāks pār Izraēlu. Faraons nocietināja savu sirdi, tas pats notika ar Izraēlu (salīdz. Rom. 9:17,18 ar 2. Moz. 11:7). Viņi saņems sodu, kas skars viņu ienaidniekus.
Lūk, dažas skaidras norādes uz pēdējo dienu tipiskiem notikumiem:
- Svētie dziedās “Mozus dziesmu” – pēc 2. Moz. 15 pierakstiem, šo dziesmu dziedāja pēc triumfa Niedru jūrā. Izraēla tauta Ēģiptē pārstāvēja svētos, tāpat kā Tā Kunga atnākšanas laikā. Atkl. 15:2-4 ir daudz atsauču uz 2. Mozus grāmatu: “Un es redzēju tādu kā kristāla jūru, sajauktu ar uguni (Sarkanā jūra kļuva mierīga pēc ēģiptiešu pārklāšanas); tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, viņa tēlu (Ēģipte – zvēra prototips – Jes. 51:9) un viņa vārda skaitli … Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu … Kas Tevi nebītos, ak, Kungs? … jo Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami”.
- Apsolījumi Ābrahāmam pamatā savu piepildīšanos guva 2. Mozus grāmatā (Ap.d. 7:17). Visa pārējā izpildīšanās paredzama otrās atnākšanas laikā, par pirmtēlu kam kļuva Izraēla atbrīvošana no Ēģiptes jūga.
- 2. Mozus grāmatā apskatītie notikumi, kas risinājās Iziešanas laikā, lika Izraēlai uzzināt, ka “Es esmu Tas Kungs” (2. Moz. 10:2) – šī frāze bieži tiek lietota pravietojumos par pēdējo dienu Izraēlu.
- Pravietojums no Jesajas 19 attiecas uz Tiesu pār Ēģipti, un ir nepārprotami saistīts ar pēdējām dienām. “Redzi, Tas Kungs brauc uz skrejoša mākoņa un nonāk Ēģiptē!” (1.p.) – tas atgādina Kunga Jēzus atnākšanas aprakstu. Pravietojums turpinās stilā, kas līdzinās kā divas ūdens lāses Cah. 14:13, kur runāts par arābu sakāvi pēdējās dienās. “Es sacelšu ēģiptiešus, ka tie karos cits pret citu, brālis pret brāli …” (2.p). Pēc tam: “No Jūdas zemes Ēģiptei šķitīs draudam briesmas” (17.p.), kā tas bija Pasā (Lieldienu) laikā. “…Ēģipte tanī dienā atzīs To Kungu” (21.p.), kā tas notika Iziešanas laikā (2. Moz. 12:38).
- Ebreju tekstā teikts: “Un arī pūlis svešu gāja ar viņiem (izraēliešiem)” no Ēģiptes (2. Moz. 12:38). Šie cittautieši (pagāni) Sarkanās jūras pāriešanas laikā kļuva par daļu no Ābrahāma dzimuma (1. Kor. 10:1; Gal. 3:27-29). Bet pilnīga pravietojuma piepildīšanās notiks pēc pēdējo dienu “Sarkanās jūras”.
- Jāzepa pīšļus iznesa no Ēģiptes, kad Izraēls pameta Ēģipti. Ebreju valodā vārds, kas tulkots kā “iznesa” nozīmē “pacēla”, un tā ir skaidra norāde uz augšāmcelšanu, kas notiks, atgriežoties Kungam Jēzum. Mēs Rakstos varam atrast daudz norāžu uz jauna radījuma tapšanu. Vispirms mēs varam spriest par Izraēla tautas tapšanu caur Iziešanu no Ēģiptes. 2. Moz. 14:20,21 par Niedru (Sarkano) jūru teikts: “… un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās”, pretstatā 1. Moz.1:2,3,7,9,10. “Šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads” (2. Moz. 12:2) – šis citāts pasvītro domu, ka Pasā kļuva par jaunu sākumu. Desmit mocības pēc Dieva vārda caur Mozu tika uzsūtītas Ēģiptei – katru reizi ar vārdiem: “Tas Kungs sacīja”.
- Izraēls pabeidza Pasā svētkus un pārgāja Sarkano jūru naktī. 2. Moz. 12 sešas reizes minēts, ka tas notika naktī. Daudzi pravietojumi par otro atnākšanu apraksta to, kā notiekošu “naktī”. Lats atstāja Sodomu “rītausmā”, Mat. 25:6 mēs lasām par līgavaiņa atgriešanos, kas iekrita nakts laikā.
- Lats atstāja Sodomu (mūsu iziešanas otrās atnākšanas laikā prototips) “steigā”. 2. Moz.12:11 aprakstīta Pasā un Sarkanās jūras pāriešanas svinēšana: “steigšus to ēdiet, tas ir Tā Kunga Pashā”. “Un ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami, tos izvadīdami ārā no zemes” (2. Moz. 12:33); “…un viņi tika izdzīti no Ēģiptes un nevarēja kavēties” (2. Moz.12:39). Latu “izdzina”/“izveda” ( 1. Moz. 19:29) no Sodomas. Un arī tagad Eņģeļi ietekmē mūsu stāvokli, bet ne ar fizisku klātbūtni, taču ietekmējot ar kaimiņu valstu starpniecību.
- Mozus dziesma (2. Moz. 15) raksturo izglābšanos no Niedru jūras ūdeņiem vārdos, kurus viegli varētu attiecināt uz mūsu galīgo atpestīšanu no grēka un nāves otrās atnākšanas laikā. “Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis … Tu to vadīsi un statīsi kalnā, kas ir Tavs īpašums … Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem!” (2. Moz. 15:13,17,18). Psalmos 98-100 stāstīts par Valstības atnākšanu vārdos, kas apliecina Jahves parādīšanos visā slavā Sinaja kalnā pēc Pasā un Sarkanās jūras pāriešanas. Tas arī saista dotos notikumus ar otro atnākšanu.
Atsauces no Jaunās Derības
Papildus visam iepriekš minētajam pastāv ne mazāk kā trīs atsauces no Jaunās Derības, kas norāda uz šiem notikumiem, kas pierāda, ka tie pravieto mūsu Kunga atnākšanu. Izraēlas tautas stāvoklis Ēģiptē šodien mums kļūst par vēstījumu, un mēs saprotam, ka, tāpat kā viņi, mēs tagad dzīvojam ar vienīgo cerību, ka Kungs atnāks, lai glābtu mūs.
Lūkas evanģēlijā 12:35-39 stāstīts par Kunga atgriešanos nakts laikā un par to, ka viņš dalīsies Pasā mielastā vienīgi ar tiem, kas ir “nomodā”. Izraēlam bija pavēlēts – “Un šī nakts, kad Tas Kungs tos izveda, būs Israēla ļaudīm pieminama uz mūžīgiem laikiem” (2. Moz. 12:42). Tas Kungs īpaši akcentē to, ka mums vienmēr jābūt gatavības stavoklī
(lukturiem jādeg, un mūsu rīcībā jabūt pietiekošam daudzumam eļļas). Izraēls, sapulcināts kopā ap Pasā jēru un ēdošie to ar saspringtām sejām, - mūsdienu garīgā Izraēla prototips.
Pētera pirmās vēstules 1.nodaļā ir daudz atsauču uz 2. Mozus grāmatu; 13.pantā runāts par to, kas nepieciešams: “Tāpēc apjozuši sava prāta gurnus un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies”. Šeit nepārprotami minēts, ka Kungu Jēzu gaidošajiem ir jāapvienojas un jāsagaida Kunga atnākšana kopā.
Trešā norāde ir Atklāsmes 18, un apraksta kā Bābele tika izpostīta, iemesta jūrā kā akmens. Šeit ir acīmredzama sakarība ar faktu, kā Ēģipte cieta, cenšoties pāriet Sarkano jūru.
Mēs esam kā Izraēls Ēģiptē, un šeit arī ir sekojoša sakarība ar Kunga Jēzus otro atnākšanu. Faraons un viņa nams tika piemeklēti par Sāru, Ābrahāma sievu. Ēģiptes briesmonis (“zvērs”) simbolizē to, kā faraona karaspēks vajāja Izraēlu Sarkanajā jūrā (2. Moz. 14:5; 15:9); pūķis sāka vajāt sievu, kura bija dzemdējusi vīriešu dzimuma mazuli – “un čūska izlaida no savas mutes ūdeni kā upi sievai pakaļ … Bet zeme nāca sievai palīgā, atvērdama savu muti un aprīdama no pūķa mutes izlaisto upi” (salīdz. Atkl.12:13-17 ar 2. Moz. 15:12).
Pashā svētki
Izraēla tautai bija rūpīgi jāpilda uz Pashā nakti saņemtās instrukcijas, lai izvairītos no izpostīšanas soda, kas sagaidīja apkārtējo pasauli. Mums arī rūpīgi jāstudē Vārds un jāpilda mums dotās pavēles, lai mūs neskartu līdzīgs liktenis. Bija pavēlēts pulcēties ap Pashā jēru: “neviens neizejiet pa sava nama durvīm līdz rītam” (2. Moz. 12:22). Mūsu eklēsijām arī jāapvienojas ap Pashā jēru, gaidot Kunga nākšanu. Cik svarīgi ir tas, ka mums jāsanāk kopā, lai dalītu maizi un vīnu, atceroties mūsu Kunga nāvi, uzsvērts Ebr. 10:25. Tāpēc mums, pārvarot attālumus, jāsatiekas vienam ar otru, lai lauztu maizi kopā pēc iespējas biežāk. Daudzi eklēsiju locekļi tādu darbu neuzskata par svarīgu.
Nav grūti iedomāties, cik ciešas bija ģimeņu saites tajā Pashā naktī. Vectēvi nervozi sekoja savien pēctečiem, apvienotiem ar vienu ticību un cerību uz asinīm, ar kurām viņi sevi publiski saistīja cits ar citu. Un tam jākļūst par paraugu mūsu dzīves eklēsijās pedējās dienās. Ciešanas, ko viņi pārdzīvoja, neapšaubāmi veicināja viņu garīguma attīstību. Ir pamats domāt, ka mūsu ciešanas arī kalpo mūsu garīgajai izaugsmei. Tai jākļūst par mūsu aizsardzību pret apkārtējās pasaules elkdievību. Un tas arī atgādina mūsdienu Izraēlu tieši pirms otrās atnākšanas. Ēst Pashā šādi: “jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās” (2. Moz. 12:11) – nozīmē visaugstāko gatavības pakāpi atstāt visu brīdī, kad mūs pasauks Eņģelis. Ebreju vārds “steigšus” ir cēlies no vienas saknes ar vārdu “zebiekste”, kas apzīmē mīkstas, plūstošas un ātras kustības. Lata steidzīgums un panika gandrīz noveda pie neizglābšanas, tāpēc dotais raksturojums nav jaunās Izraēlas cienīgs.
Pashā (Lieldienu) svinēšana māca mūs kā jāuzvedas pirms Eņģeļa atnākšanas. “Pirmajā dienā (Kungam atgriežoties) lai jums ir svēta sapulce … Nekādi darbi lai šinīs dienās netiek darīti” (2. Moz. 12:16). Tā arī mūsu dzīvē, esot dienišķai maizei, mums nevajag strādāt vairāk kā nepieciešams, lai “mūsu apziņas lukturi” būtu sagatavoti Pashā svinēšanai. Daudzu no jaunās Izraēlas nodarbes ir grūti samērojamas ar šo mācību. Pashā Jērs bija svētku centrā; tam jānodarbina mūsu domas pēdējās dienās. Upurjēra asinis aizsargāja mājas (2. Moz. 12:21,22), mājās nepieklājās turēt neko raudzētu (2. Moz. 12:19) – mums sevi jāpārbauda pirms mūsu Kunga atnākšanas. Nekā dīvaina nebija apstāklī, ka Pashā naktī vajadzēja “būt nomodā un aizlūgšanās” (Efez. 6:18; 1. Pēt. 4:7; 2. Kor. 11:27?). Pieņemts, izvēlēts būs tas, kas ir “nomodā” (Lk. 12:37).
Nekas materiāls neinteresēja izraēliešus tajā naktī. Viņiem līdzi mugurā bija tikai viens apģērbs un kājās viens pāris apavu. Tas bija acīmredzami par maz, lai ceļotu pa mežonīgo tuksnesi (5. Moz. 8:4). Bet viņi vienkārši par to nedomāja Pashā naktī. Tās nakts gara klātbūtnei ir jābūt arī mūsu tagadējā dzīvē. Viņi paņēma sev līdzi tikai nedaudz neraudzētas mīklas, no kuras vēlāk izcepa plāceņus (2. Moz. 12:34,39). Tādiem ir jābūt arī mūsu Kunga mācekļiem, sludinot Patiesības Vārdu. Dievs gribēja, lai Izraēla tauta izpildītu viņiem nolemto misiju, apmācot apkārtējo pasauli sekot pa Viņa ceļu, klausīt Viņa likumus. Izraēls paņēma ēģiptiešu zeltu un dārglietas, bet mācekļiem ir jāpaņem dārgais Vārds – Evanģēlijs.
Pashā pirmtēls nepieciešams, lai sagatavotu mūs otrajai atnākšanai, sagatavotu mūs sludināšanai, mūsu prāta lukturiem gaiši jādeg mūsu Kunga Jēzus atnākšanas gaidās, palīdzot mums tikt galā ar materiālisma kārdinājumu. Tas, kurš būs gatavs Eņģeļa atnākšanai un aicinājumam, būs gatavs arī veikt lielo misiju – Valstības nodibināšanu.
Atstāt pasauli
Izraēlieši atstāja Ēģipti – tas ir pravietojums, ka mums jāatstāj pasaule pirms otrās atnākšanas. Psalmā 77:52 un Jes. 63:9,11 rakstīts, ka Dievs izveda izraēliešus no Ēģiptes kā paklausīgu avju baru.
Tomēr arī tā bija patiesība, ka viņi sev līdzi pāri Niedru jūrai nesa arī ēģiptiešu elkus.
Veidojas iespaids, ka tie, kuri dzīvos otrās atnākšanas laikā, nebūs tik garīgi stipri, kā vajadzētu – Lats, Izraēls Ēģiptē, gudrās, saprātīgās jaunavas. Atzīmēsim Izraēlas vājību – Lata sieva atstāja Sodomu, bet neizglābās; Izraēla tauta atstāja Ēģipti, bet gāja bojā ceļā uz apsolīto zemi, kur viņus gaidīja glābšana. Nesaprātīgās jaunavas nesatika līgavaini, jo viņām nepietika eļļas gaismekļos. Daudzi no mums atstās Sodomu, bet atskatīsies atpakaļ, līdzīgi Lata sievai, jo viņiem pietrūks eļļas ceļa apgaismošanai.
Pat ja mēs jūtam, ka mums pietiks spēka sekot Eņģelim un neatskatīties, viss iepriekš teiktais būs par brīdinājumu mums, pēdējās paaudzes cilvēkiem.
Izraēlas atbrīvošana no Ēģiptes simbolizē Izraēlas atsvabināšanu no vajāšanām pēdējās dienās. Asīrieši ir saistīti ar Ēģipti (Jes. 52:4), cietsirdīgais faraons ir saistīts ar filistiešiem (palestīniešiem) 1. Samuēla 6:6 un ar Nebukadnēcaru (Dan. 5:20). Pavēle “sapulcināt” ebrejus pēdējās dienās (Jes. 43:6) balstīta uz Dieva rīkojumu faraona laikos “savākt” Viņa tautu. Jes. 48:20,21 izraēliešu iziešanas no Bābeles apraksts sasaucas ar iziešanu no Ēģiptes.
Babilonija, Asīrija un Filistiešu zeme ģeogrāfiski atradās tur, kur dzīvo mūsdienu arābi. Izraēlas vajāšana ietvers sevī ekonomisko ekspluatāciju, kā tas bija, kad ebreji atradās verdzībā.
Daudzie pravietojumi, kas attiecas uz tiesu pār Ēģipti, attiecināmi uz pēdējām dienām. Jesajas 19.nodaļā uzskaitīti Ēģiptes sodīšanas veidi – “Tas Kungs viņiem iedvesis apjukuma garu … No Jūdas zemes Ēģiptei šķitīs draudam briesmas; Tas Kungs atklās ēģiptiešiem savu vaigu …” . Notikumi Iziešanas laikā (2. Moz.) ir Izraēlas atsvabināšanas pēdējās dienās pirmtēls.
Darba nometnes
Darbu uzraugi “verdzināja” izraēliešus “ar smagiem darbiem” ( 2. Moz. 1:11). Šis apraksts atsauc atmiņā hitleriešu nāves nometņu laikus. Ebreju vārds “darba uzraugs” viņu vajāšanu aprakstos arī ir saistīts ar Nebukadnēcaru (Jes. 14:4) un arābu tautām. Par Izraēlas atpestīšanu no šīm tautām pēdējās dienās mēs varam izlasīt Cah. 9:8: “Es pats nometīšos ap Savu namu apsardzībai … un neviens apspiedējs vairs nepārstaigās viņu zemi. Manas paša acis tagad būs par to nomodā” (salīdz. ar 2. Moz. 3:7). Kā nacisti, tā arī ēģiptieši attaisnoja savas ļaunprātības ar izdomātu ideoloģiju.
Izraēliešu vajāšanai, kad faraons sūtīja tiem pakaļ 600 kara ratus, neskaitot pret viņiem jau nosūtīto karaspēku, ir sakars ar citām arābu vajāšanām pret Izraēlu. Šamgars, kurš, tāpat kā citi soģi, ir Jēzus prototips otrās atnākšanas laikā, “nogalināja seši simti filistiešu vīru ar vēršu dzinamo nūju; un arī viņš atbrīvoja Israēlu” (Soģu 3:31). Saula laikā filistieši uzbruka Izraēlam ar “seši tūkstoši jātniekiem” (1. Sam. 13:5), bet Goliātam, “grēka cilvēka” prototipam, bija šķēps, kura “uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs”. Goliāta “garums bija sešas olektis un viens sprīdis” (1. Sam. 17:7,4).
Notikumi, kas ataino Pashā un Sarkanās jūras pāriešanu, bieži savienojas vienā – nav grūti saskatīt tajos pasaules nosodīšanu un mūsu aiziešanu no tās pēdējās dienās. Izraēls, kā dabiskais, tā garīgais, atrodas zem “Ēģiptes” spiediena. Ēģipte ir “brūcēs” par “Izraēla” vajāšanu. Pēc tam seko “Pashā”, kad dabiskais Izraēls un jauni ticīgie pavēstī par savu ticību Kristus Asinīm. Šajā laikā Eņģelis jau ir kopā ar mums. Bet Mozus lomu var atveidot Ēlija.
Mēs atstājam pasauli, ejot pie tiesas troņa un uz glābšanu apsolītajā zemē. “Ēģiptes” spēki centīsies mūs kavēt (pūķis Atkl. 12), bet tie tiek iznīcināti caur Dieva nosodījumu, kas nāks pār pasauli (salīdz. Sarkano jūru). Izraēls nebaidījās pārejot Sarkano (Niedru) jūru (Psalms 77:53), un arī mēs varam būt pārliecināti savā glābšanā. Līdzībā par nesaprātīgajām jaunavām mēs redzam, kāds liktenis sagaida pasauli. Izraēls baidījās no saviem vajātājiem – ēģiptiešiem, Lats baidījās no Sodomas iedzīvotājiem. Tas, ka viņš izgāja no Sodomas, drīzāk attiecas uz Izraēla iziešanu no Ēģiptes, nekā Sarkanās jūras pāriešanu.
Mūsu attieksme pret pasauli vistiešākajā nozīmē ir saistīta ar to, vai mēs būsim Valstībā, vai arī nē. Aicinājums atstāt Ēģipti nozīmē uz mums vērsto aicinājumu atstāt šo dzīvi un doties pretī Jēzum. Mēs regulāri ēdīsim Pashā Valstībā, pieminot mūsu Kunga upuri (Lk. 22:16). Iespējams, ka mēs stādīsim par paraugu citiem savu paklausību, kad vadīsim mirstīgos Kristus valdīšanas Zelta Tūkstošgades laikā: “tas tāpēc notiek, ka Tas Kungs man tā darījis, kad es iznācu no Ēģiptes zemes” (2. Moz. 13:8).
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
