3. NODALA: SODOMA

3. NODAĻA: SODOMA

Mūsu Kungs skaidri apzinājās, ka Sodomas iznīcināšana bija to notikumu pirmtēls, kas norisināsies otrās atnākšanas laikā: “Kā tas bija Lata dienās … dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm … Tāpat būs tajā dienā, kad parādīsies Cilvēka dēls. Ja kāds tai dienā atrodas uz jumta, bet viņa lietas ir istabā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt … Pieminiet Lata sievu! … viņā naktī divi gulēs vienā gultā: vienu paņems un otru atstās” (Lūkas 17:28-34). Un ne tikai Sodomas pilsēta ar sevi pārstāv pēdējo dienu pasauli, tas, ka Eņģelis izsauca Latu no Sodomas, - ir prototips tam, ka Eņģeļi “paņems” mūs no šīs pasaules, lai tiktos ar Kungu Jēzu. Elpu aizraujoši ir tas, ka Sodomas notiesāšanas pirmtēls rāda mūsu priekšrocības – tās paaudzes priekšrocības, kas savas dzīves laikā redzēs Kristus otro atnākšanu. Pirmā gadsimta ticīgie varēja būt pārliecināti, ka Sodomas vēsture atspoguļo Jeruzalemes tiesāšanu m.ē. 70.gadā. Vecās Derības pravieši Jeruzalemi saistīja ar Sodomu: Jes. 1:10; Am. 4:11; 5. Moz. 29:23; Jer. 23:14; Raudu dziesmas 4:6; Ecēh. 16:46. Jeremijas 4.un 5.nodaļās doti pravietojumi, kas attiecas uz Izraēlas tiesāšanu pēdējās dienās (Jer. 4:28 = Mat. 24:30). Pravieša Jeremijas 5:1 mēs lasām it kā Dieva uzsaukumu Sodomas ticīgajiem, lai novērstu iznīcināšanu: “Eita un pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību, - tad Es tai piedošu!” Tas ir saistībā ar Sodomu, Jeruzalemi un pēdējām dienām. Palikušajiem ticīgajiem žēlsirdīgi tika atļauts atstāt Sodomu, viņiem Dievs atlika tiesu, ticīgo kristiešu atlikums arī saņēma atļauju aiziet no Jeruzalemes pirms romiešu iebrukuma m.ē. 70.gadā pēc Tā Kunga rīkojuma: “Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā (no Jeruzalemes)” (Lk. 21:21). 1.Moz. 19:17 Latam arī tika piedāvāts glābties “kalnos”.

Pateicoties Ābrahāma lūgsnai, sākotnējā Dieva iecere tika izmainīta, un ne visa Sodoma tika notiesāta. To pašu mēs redzam Jeruzalemē m.ē. 70-jos gados. Vecajā Derībā Sodoma ir Jeruzalemes pirmtēls, bet atšķirība ir vēsturiskajā faktā, ka Sodoma ir pilnīgas izpostīšanas simbols. Toties Jeruzaleme nākotnē būs Valstības galvaspilsēta (5. Moz. 29:23; 32:32; Jes. 13:19; Jer. 49:18; 50:40; Am. 4:11; Cef. 2:9). Pāvils domā, ka tas notiks, pateicoties tam, ka sīka daļiņa ebreju sekoja Patiesībai, tieši tāpēc Jeruzalemi neskāra Sodomas liktenis (salīdz. Rom. 9:29 ar Jes. 1:9). Izraēlas ticīgie palīdzēs glābties no pilnīgas iznīcināšanas. Taču tiem, kas dabiski un garīgā veidā noliedza Dievu, būs sliktāk “nekā šādai pilsētai” (Lk. 10:12). Jer. 20:16 mēs lasām to garīgo un fizisko ciešanu aprakstu, kādas bija jāizcieš Sodomas iedzīvotājiem, kad Dieva tiesa brāzās pār viņiem: “Lai tās (pilsētas) rītā agri dzird vaimanas un pusdienas laikā kara troksni!” (1. Moz. 19:23,24 – kad sākās tiesa). Tas viss sagaida pēdējo dienu atraidītos.

Pravieša Cefanjas 1:17,18 ir dažas norādes uz Sodomu, pasvītrojot to, ka Sodomas izpostīšana pavēstī Izraēlas sagraušanu pēdējās dienās: “…tie (ļaudis) staigās apkārt taustīdamies kā akli (kā tas bija Sodomā), jo viņi ir grēkojuši pret To Kungu … (“Sodomas ļaudis ir grēkojuši pret To Kungu”). Tā Kunga dusmības dienā viņus neglābs ne viņu sudrabs, ne zelts, un visu zemi aprīs Viņa niknuma uguns, jo ātru galu Viņš atnesīs visiem zemes iedzīvotājiem” (Cef. 1:17,18).

Sodoma ir Jeruzalemes prototips pēdējās dienās, taču tas nenozīmē, ka mums aina uzskicēta detaļās. Tas, kas uzrakstīts 1. Moz., apkopo agrāk aprakstīto: “Bet Sodomas ļaudis bija ļoti ļauni un grēcīgi Tā Kunga priekšā” (1. Moz. 13:13). “Tā Kunga priekšā” nozīmē, ka “zeme bija samaitāta Dieva priekšā un pilna varas darbu” (1. Moz. 6:11) – tas ir vēl viens skaidrs pravietojums par pēdējām dienām. Lats (vai Ābrahāms?) paziņoja tautai par Dieva prasībām pret viņiem, bet tie apzināti runāja pretī Viņa gribai. Rom. 3:19 teikts, ka “visa pasaule vainīga Dieva priekšā”, to pierāda fakts, ka viņiem bija iespēja zināt un saprast Dieva vārdus (Rom. 2:12,13).

Īpašais Sodomas grēks ir zināms – “Sodomas pilsētas vīri” pieprasīja, lai Lats izdod tiem atnācējus: “Liec tiem iznākt pie mums, un mēs iepazīsim tos” (1. Moz. 19:5). Lats lūdzās viņus neizdarīt tādu ļaunumu: “Brāļi, nedariet taču tādu grēku!” viņš pat piedāvāja tiem savas meitas, atminot to nolūkus (1. Moz. 19:7,8). Ņemot to visu vērā, Jūda ticīgos brīdina, ka Sodomas sods sagaida tos no jaunās Izraēlas, kas ir nosvieduši malā savu atbildību Dieva priekšā. “Tā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuras šiem līdzīgi padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru mūžīga uguns soda izciešanai” (Jūdas v. 7) – par piemēru mums. Vai Sodoma ir izņēmums?

Nav šaubu, ka Sodomas grēkā krišanas seksuālie aspekti atgādina mums tagadējās pasaules morālo degradāciju. Par to runāja Kungs Jēzus, atzīmējot, ka “Lata dienas” ir laika perioda pirms Viņa atnākšanas pirmtēls: “Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja” (Lk. 17:28). Viņu aizraušanās ar ikdienas lietām tika uzskatīta par grēcību. Viena no mūsu pasaules (t.sk. arī daudzu Kristadelfiešu) raksturīgām iezīmēm ir “maizes pilnība” (Ecēh. 16:49), t.i., pārpilnība. Viņi “pirka, pārdeva” norāda, ka droši vien Sodoma bija liels tirdzniecības centrs, kas ātri un veiksmīgi attīstījās, - viņi “dēstīja un būvēja” (Lk. 17:28) – liek domāt, ka Sodoma bija plaukstoša pilsēta. Tā rezultātā, cilvēki “bija lepni un darīja negantības” (Ecēh. 16:49,50). Uz citu rēķina iegūtā bagātība noveda pie nelikumībām: “Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām; tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku” (Ecēh. 16:49). Egoistiskā, naudas kārā pasaule bija un ir kā lamatas Dieva bērniem. Jeremija Jeruzalemes praviešos redzēja “tiešām ko šausmīgu: laulības pārkāpšanu un dzīvi vienos melos”, viņš teica (Jer. 23:14).

Aicinājums Latam – iziet no Sodomas – arī ir prototips aicinājumam mums būt gataviem nākošajai tiesai. Mēs saprotam, ka Lats nebija garīgi stiprs cilvēks, viņam “bezdievju netiklā dzīve sagādāja ciešanas”; viņš “…mocījās savā taisnajā dvēselē dienu no dienas” (2. Pēt. 2:7,8) – tas liek mums iegrimt pārdomās. Tas, ka viņš atnācēju (Eņģeļu) vietā piedāvāja savas meitas, arī ir bezdvēseliskuma izpausme (1. Moz. 19:8). Bet Ābrahāms lūdza Dievu pasaudzēt Sodomu kaut desmit taisno dēļ (1. Moz. 18:32). Pēdējo dienu ticīgo augstais garīgums nav apšaubāms, tomēr Jēzus atnākšana viņus var pārsteigt pēkšņi, kā tas notika ar Latu. Un kā gan atlikušajiem ticīgajiem jāsagaida mūsu Kunga Jēzus spožā slavā nākošā diena?

“Lats dzīvoja Sodomas pievārtē” (1. Moz. 19:1) liek domāt, ka viņš kalpoja pilsētas administrācijā. Neskatoties uz to, viņš uzsvēra savu atsvešināšanos, ar ko izsauca savu kolēģu neapmierinātību. Tieši pirms Eņģeļu aiziešanas viņi teica: “Tagad mēs tev vairāk ļauna darīsim kā tiem” (1. Moz. 19:9). Atzīmēsim, ka sākumā Lats dzīvoja “līdzenumā”, vēlāk viņš savu mājokli pārvietoja tuvāk Sodomai, beigu beigās viņš “izplēta teltis līdz Sodomai” (1. Moz. 13:12). Psalmā 1:2 ir norāde, ka Lata atkāpšanās no ticības auga augumā: taisnajiem nevajag staigāt, stāvēt, sēdēt ar ļauniem cilvēkiem – citiem vārdiem, taisnajiem ir jāmācās no Lata kļūdām. Lata virzīšanās austrumu virzienā ir saistīta ar interesantu tēmu 1. Mozus grāmatā – visi ticības atkritēji tā vai citādi bija saistīti ar Austrumiem (1. Moz. 4:16; 11:2; 13:11; 28:14; 29:1; Jes. 2:6). Un tas nav vienīgais norādījums Rakstos uz to, ka daudzi pēdējo dienu svētie, kurus pārstāv Lats, garīgi nebūs sagatavoti Kunga atgriešanās brīdim. Lats pārcēlās uz Sodomu, Izraēls atradās Ēģiptē līdz savai iziešanai (1. Moz. 47:11). Pēdējo dienu eklēsijas labklājība ir pamats tam, lai visu šo prototipu gaismā mēs ieietu lielo bēdu periodā.

Tomēr 2. Pēt. 2:7,8 mēs lasām, ka Lats “mocījās savā taisnajā dvēselē dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus”. Viņš redzēja, ka nav viņa spēkos ietekmēt pie pilsētas grēcīgās dzīves pieradušo ģimeni, ka nav viņa spēkos visu pamest un aiziet. Beigu beigās viņš nolēma palikt turpat, negribēdams no šīs pilsētas aiziet. Tā bija viņa izvēle (1. Moz. 13). Lata raksturam piemita zināma divkosība – kas raksturīga arī mums, mūsdienu pārstāvjiem, - dvēseles ciešanas apkārtējās pasaules grēcīguma dēļ un tajā pašā laikā iekļaušanās šajā pasaulē, atkarība no materiālās ietekmes, kaitējot garīgumam. Lats gribēja nodot savas meitas Sodomas vīriem, un tas atbilst Kunga Jēzus pravietojumam, ka daudzi pilnīgas iznīcināšanas laikā cits citu nodos, “un viņa paša māju ļaudis būs cilvēku ienaidnieki” (Mat. 10:36), nesaprašanās gars ielauzīsies pat visgarīgākajās ģimenēs. Par cēloni kļūs tas, ka iepriekšējos gados ģimenē pietrūka savstarpējas sapratnes. Ne velti Pāvils bija pret precībām pēdējās dienās (1. Kor. 7:28).

Bija pavēlēts: “… vai tev te vēl ir kāds znots vai dēli, vai meitas, vai cits kāds, kas pieder tev šinī pilsētā? Izved tos no šīs vietas” (1. Moz. 19:12), un tas norāda uz to, ka Lats deva priekšroku iet pie savu meitu vīriem nekā pie precētajām meitām, un visdrīzāk no Sodomas izgāja kopā ar viņu neprecētās meitas – jaunavas (1. Moz. 19:14). Viņam nebija nolūka runāt ar precētajām meitām un dēliem – iespējams, ka to garīgais līmenis bija pārāk zems. Bet varbūt arī tāpēc, ka Lats vienkārši nenovērtēja, cik viss notiekošais patiesībā ir nopietni. Eņģeļu vārdi vēstī: “…kāds, kas tev pieder šinī pilsētā … izved tos no šīs vietas!” (1. Moz. 19:12). Lats pārcēlās uz Sodomu nolūkā uzlabot materiālo stāvokli – Lata sievas piemērs ir brīdinājums tiem, kas dod priekšroku pasaules materiālismam un tur to augstāk par Valstības realitāti (Lk. 17:31,32). Bet Eņģeļi runāja par garīgi sagatavotiem cilvēkiem kā vienīgajiem Lata sekotājiem: ja ir “cits kāds, kas pieder tev šinī pilsētā … izved tos no šīs vietas!” Tas vēlreiz pasvītro to, cik svarīgi ir vienam otru informēt, pārliecināt, jo mēs redzam mūsu Kunga dienas tuvošanos, ar to parādot savstarpēju uzticību, kas arī ir veselīgas eklēsijas raksturīga pazīme. Tie, kuri izlēmuši nodalīties no atbildības par saviem brāļiem, - ģeogrāfiski vai kādā cita veidā – visu šo neuzņem nopietni.

Pilsētas iedzīvotāju jūtas bija aizskartas tāpēc, ka Latu apmeklēja Eņģeļi. Un viņi bija sadusmojušies uz viņu vēl pirms tam, kad viņš tika aicināts iziet no pilsētas. Lata vajāšana pēdējās dienās arī ir zīmīgs fakts. Trešajā nodaļā vēstīts, ka arī mūs gaida vajāšanu periods pirms Kristus atnākšanas, un šajā laikposmā mēs sagaidām arī aktīvu liecināšanu. Mēs varam iedomāties šo baismīgi spokaino ainu, kā Lats klejo pa pilsētas ielām, apmeklējot tos, kas, pēc viņa domām, varētu ieklausīties aicinājumā, un viņa aizkaitinātie aklie vajātāji nespēj viņu notvert. Atkl. 11:8 stāstīts par pēdējo dienu liecinieku nedzīvajiem ķermeņiem, guļošiem Sodomas ielās, - brīdinājums, ka daudzi mirs šī lielā notikuma laikā ( 21:16).

“Bet viņš likās savu znotu acīs smieklīgs” (1. Moz. 19:14), t.i., Lata labā vēsts tika uztverta kā joks. Iespējams, ka mūsu pēdējais vēstījums pasaulei tiks novērtēts tamlīdzīgi; jāatceras, ka Lata aiziešana no Sodomas nozīmē aicinājumu uz tiesu, bet tie, kurus viņš vedināja iziet no pilsētas kopā ar viņu, pārstāv citus ticīgos. Ceturtajā nodaļā ir līdzīgs tiesas scenārijs, kur tie, kas vēlas atsaukties aicinājumam atstāt pasauli, tiek vērtēti ka pieņemtie, bet pārējie, kas atteicās paklausīt vai pakļauties aicinājumam, sodīti (pēc tiesas), saņemot pasaules mocības. Līdzība par gudrajām un nesaprātīgajām jaunavām ir vēl viens tam apstiprinājums. Lata vēršanās pie tiem, kas, domājams, zina patieso Dievu, - atstāt pilsētu nekavējoties – var būt saistāma ar mūsu lūgšanām vērstām pie vājticīgajiem, nekavējoties atsaukties aicinājumam atstāt pasauli. Skumji, bet daļa no viņiem atteiksies ar vieglu sirdi.

Sadursme ar aklajiem pēdējo dienu kontekstā saistās ar Cah. 14:12, kur Dievs smagi pārmāca (ar mēri) visus, kas cīnās pret Jeruzalemi. Lats pārstāv taisno ebreju atlikumu pēdējās dienās, kas neveiksmīgi lūgtin lūdza pārējos ļaudis sadzirdēt Tā Kunga aicinājumu: “Lats izgāja” aklu, uzbudinātu Sodomas ļaužu pārpildītajās ielās, cenšoties to vidū izplatīt no Eņģeļiem saņemto vēstījumu (1. Moz. 19:14).

Lats izpildīja savu liecību, un viņam bija teikts iziet no pilsētas, “ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ” (1. Moz. 19:15) – kopā ar abām savām meitām (kas dzīvoja pie viņa) viņi apzināti izlēma atstāt pilsētu. Tas, ka viņas neatskatījās, līdzīgi savai mātei, parāda zināmu garīgās izaugsmes līmeni – iespējams, ka viņas vēl joprojām bija jaunavas, jo negribēja precēties ar Sodomas vīriem, kas “bija ļauni un grēcīgi Tā Kunga priekšā” (1. Moz. 13:13). Pavēle atstāt Sodomu sasaucas ar 4.pantu no Atkl. 18 un attiecas uz Bābeli: “Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: “Izeita no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības”. Ievērojiet, ka aicinājums Latam arī nāca no Eņģeļa. Bābele ir tieši saistīta ar Sodomu Jes.13:19 un Jer. 50:40, un pārstāv pēdējo dienu arābus ģeogrāfiskajā un kultūras aspektos, tāpēc nav pārsteidzoši, ka tādas arābu tautas, kā Edomas, Moāba un Amona arī ir saistītas ar Sodomu (Jer. 49:18; Cef. 2:9). Izraēlas atkāpšanās no ticības ir saistīta ar arābiem – Sodoma vienlaicīgi ir arābu un ebreju tautu pārstāve.

Par sagaidāmo izpostīšanu ir rakstīts: “Es sodīšu viņu … ar lietusgāzēm un ar smagu krusu. Uguns un sērs kritīs …” (Ecēh. 38:22), - šeit atkal ir izsekojama sakarība ar Sodomu. Tajā pašā laikā Gogs un viņa līdzskrējēji sāks karot viens pret otru (Ecēh. 38:21), tas saistīts ar Caharijas pravietojumu, ka pēdējo dienu arābu iekarotāji izdarīs to pašu (salīdz. ar Soģu 7:22). Dieva uznāciens pret Gogu Joēla 2:3; 4:2 ir aprakstīts ar līdzīgiem vārdiem un attiecas uz arābu iebrukumu un Izraēlas izpostīšanu pēdējās dienās.

“Briesmonis” simbolizē visus Izraēlas ienaidniekus.

Bābeles krišana Atkl. 18 arī atgriež mūs pie pierakstiem par Sodomu. Sevišķi spilgti tas izpaužas sekojošos pantos.

Bābele (Atklāsmes grāmatā)

Sodoma

“Nāc, es tev rādīšu, kādu sodu saņem lielā netikle, kas sēd pie lielajiem ūdeņiem,” t.i., Bābele (17:1)

Zvērs, kas atbalsta Bābeli, “kas bijis, bet kura tagad nav un kas atkal būs” (17:8).

“Jo viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus” (18:5).

“Kā viņa centās pēc goda un greznuma (18:8).

“Viņu sadedzinās ugunī” (18:8).

“Viņas mokas nāks vienā dienā: nāve, sēras un bads” (18:8).

“Lielā pilsēta Bābele” (16:19).

“Liela krusa ar daudz mārciņu smagiem graudiem krita no debesīm uz cilvēkiem” (16:21).

“…tie redzēs viņas liesmu dūmus; attālus stāvēdami aiz bailēm no viņas mokām (18:9,10).

“Visi zemes tirgoņi raud un sēro par viņu; tie sauks: vai! vai! lielā pilsēta, varenā pilsēta Bābele, vienā stundā sodība ir nākusi pār tevi” (18:11-19).

“Stiprs eņģelis pacēla akmeni dzirnakmens lielumā un meta to jūrā, sacīdams: “Tā ar spēku metīs Bābeli, lielo pilsētu, un tās nebūs nekad vairs” (18:21).

“Dūmi no viņas paceļas augšup mūžu mūžos” (19:3).

Dievs parāda Ābrahāmam, kāda būs tiesa Sodomai.

Sodoma un apkārtējās pilsētas bija stipras, pēc tam izputinātas pirms Ābrahāma, un atkal atjaunotas.

“Brēkšana par Sodomu … patiešām ir liela, un viņu apgrēcība ir ļoti smaga … brēkšana, kas aizsniegusi Mani” (1. Moz. 18:20,21).

“Lepnība, maizes pilnība” (Ecēh. 16:49).

Sodoma nozīmē “degošā”.

“Un Viņš izpostīja šīs pilsētas un visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus” (1. Moz. 19:25).

Sodomas pilsēta.

“Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga debesīm” (1. Moz. 19:24).

Ābrahāms stāvēja attālus un redzēja kā dūmi ceļas virs Sodomas (1. Moz. 19:28).

Sodoma bija tirdzniecības centrs (Lk. 17:28).

Sodoma nogrima Nāves jūrā, un to neatrast.

“Un viņš (Ābrahāms) skatījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, un redzi, no zemes pacēlās dūmi, it kā kāda cepļa dūmi” (1. Moz. 19:28).

Mums ir dots apstiprinājums faktam, ka aicinājums Latam aiziet no Sodomas ir vienlīdzīgs Eņģeļu aicinājumam mums iziet no šīs grēcīgās pasaules. Kungs Jēzus teica, ka Sodoma simbolizē mūsdienu pasauli otrās atnākšanas priekšvakarā (Lk. 17:28). Arī Bābele ir pēdējo dienu prototips. “Izeita no viņas, Mana tauta” (Atkl. 18:4) – šis Eņģeļu aicinājums mums attiecināms uz otro atnākšanu, un tam ir vēsturiska atsauce uz katolicisko atkāpšanos no patiesās ticības. Uzaicinājums pirmā gadsimta ebrejiem atstāt Romu, bet pēc tam patiesajiem ticīgajiem iziet no katolicisma bija vērsts uz šo vārdu izpildīšanu, mums jāiziet no pasaules pēc Eņģeļu uzaicinājuma. Mūsu paklausība kļūs par Dieva agrīno aicinājumu Savai tautai iziet no šīs pasaules izpildīšanu. Bībeles aicinājums “ejiet prom no manas tautas vidus” balstīts uz zemes atdošanu (Cah. 2:6,7). “Klau, Ciāna, kas tu dzīvo pie Bābeles meitas, steidzies projām!” (Cah. 2:11). Šī situācija atgādina Lata stāvokli Sodomā. Šīs pasaules vieglā dzīve pievilks jauno Izraēlu, kad Eņģeļi sauks tautu uz tikšanos ar mūsu Kungu.

Bībelē bieži pieminēts, ka pasauli nepieciešams atstāt nekavējoties, - Eņģeļi “skubināja Latu” (1. Moz. 19:15-17,22). Iespējams, ka jo drīzāk mēs atsauksimies aicinājumam, jo lielāka būs mūsu cerība būt pieņemtiem Valstībā. Lats negribēja doties uz Coāru, ar Eņģeli apsprieda savas bailes iet kalnos. Būtu muļķīgi, ja mēs sāktu prātot, parādoties Eņģelim, un diskutēt ar Viņu, kas būs, kā un kāpēc tā, bet ne citādi. Pastāvīgas pārdomas par šo brīdi un patiesa Kunga mīlestība ļaus mums bez kavēšanās atsaukties Eņģeļa aicinājumam.

Eņģeļi “satvēra viņu (Latu) pie rokas” (1. Moz. 19:16), no ebreju valodas šis izteiciens ir tulkojams “parūpējās”, t.i., uzmundrināja, iedvesmoja. Tiesas troņa ainu aprakstā teikts, ka Eņģeļi bieži saka ticīgajiem savas parādīšanās brīdī: “Nebīsties”. Un tāpēc arī mums ir cerība, ka Eņģeļi parādoties, lai mūs stiprinātu un iedvesmotu, teiks to pašu arī mums. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Tas Kungs bija žēlīgs pret Latu. “Žēlastība” ebreju valodā nozīmē arī līdzjūtību, līdzcietību. Ja mēs saglabājam labas attiecības ar mūsu Sargeņģeli, mēs arī varēsim cerēt uz žēlastību. Lata sieva atskatījās, un mums nav jāaizmirst, kas ar viņu notika. Tā ir pamācība mums. Ģimenes saites un materiālisms kļuva šai sievietei par iemeslu neieklausīties Dieva norādījumā. Eņģelis lūdza Latu “neskatīties atpakaļ” un nepalikt līdzenumā (1. Moz. 19:17). Bet Ābrahāms raudzījās uz degošo Sodomu un palika nesodīts, acīmredzot tāpēc, ka neizjuta mīlestību pret visu to, kas tur palika (1. Moz. 19:28). Tomēr Lats mīlēja šo pilsētu, kaut arī viņa dvēsele cieta. Tas, ka mēs esam novērsušies no šīs pasules ceļiem, nenozīmē, ka mēs esam garīgā drošībā. Mūs it kā vilina un pievelk ielu vienādība, stereotips un pat tas, kas ir pretīgs pēc savas būtības šajā dzīvē. Mēs izjūtam nepārvaramu vēlēšanos ieraudzīt šā laikmeta beigas un ieiet Valstībā.

Lats gribēja palikt nelielā pilsētiņā līdzenumā, bet viņam ausīs atbalsojās pavēle: “…neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts” (1. Moz. 19:17). Viņš nenovērtēja, cik reāla un nopietna ir Eņģeļu atnākšana – un tas kļūs par nopietnu klupšanas akmeni (kārdināšanu), kad Lata pirmtēls iemiesosies mūsos. Vienīgais, kas mūs var glābt, tā ir dzīve ar apziņu, ka mums jābūt nodalītiem no pasaules, kurā mēs dzīvojam. Mums pastāvīgi jāatceras, ka esam aicināti iziet no šīs pasaules un neatskatīties: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva Valstībai” (Lk. 9:62). Tas, ka mēs, tēlaini izsakoties, esam sākuši art, nozīmē mums jaunas dzīves sākumu pēc tam, kad Eņģelis mūs ir pasaucis un mēs esam atbildējuši viņa aicinājumam.

Lata atbilde Eņģeļa aicinājumam ilustrē cilvēka dabas pretrunīgumu. Viņš cenšas saprast, ka Eņģelis ir izglābis viņa dzīvību, un tomēr it kā šaubās: “…Tu man esi lielu žēlastību parādījis, saglabādams manu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs” (1. Moz. 19:19). Aicinājums mums arī var tikt pavadīts ar sāpju un zaudējuma sajūtām. Lats domāja, ka viņš būs lielākā drošībā, atrazdamies nelielajā pilsētiņā līdzenumā, it kā Sodomas iedzīvotāji domātu tikai par Lata sagūstīšanu.

Tas viss pierāda, ka Lats nesaprata Eņģeļa teikto, jo Sodomai bija lemts būt izpostītai jebkurā brīdī kopā ar tiem, no kā baidījās Lats. Vai nu viņš tam neticēja, vai arī domāja, ka iznīcināšana nebūs pilnīga. Neuzmanīga attieksme pret Eņģeļa vārdiem gandrīz maksāja viņam dzīvību. Nav grūti iedomāties, kā Eņģeļa atnākšanas laikā ticībā vajš cilvēks sāks uztraukties un šaudīties apkārt, slikti apjēdzot viņam teiktos vārdus. Mīlestība pret Dieva vārdu, dievbijīga iedziļināšanās tajā šodien palīdzēs mums izvairīties no tamlīdzīgām grūtībām.

Lats gribēja pamatot savu uzvedību: “…es tanī (pilsetā) gribu paglābties, tā ir tik maza. Tur es būtu glābts” (1. Moz. 19:20). Viņš gribēja paslēpties. Sodomas iedzīvotāji bija pārņēmuši visas viņa domas. Eņģelis deva Latam iespēju atbrīvoties no Dieva dusmām, taču viņu bija pārņēmušas bailes cilvēku priekšā. Tas mums liekas vienkārši neprāts. Tomēr Lats ir to ticīgo prototips, kuri dzīvos Kunga Jēzus otrās atnākšanas laikā. Viss ir atkarīgs no mūsu vēlēšanās visu atstāt un sekot Eņģelim. Mēs, līdzīgi Latam, nelielā mērā izjutīsim šaubas. Viņš pat mēģināja pielīdzināt savas cilvēciskās vēlmes ar Eņģeļa vēlēšanos: “Tu lūdz mani cik iespējams ātri atstāt Sodomu – nu ko, es došos uz Coāru, tas neprasīs daudz laika”.

“Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā” (1. Moz. 19:23), un šis pants sasaucas ar Kunga otrās atnākšanas aprakstu. Maleahija 3:20 tā salīdzināta ar sauleslēktu. “Bet viņa (Lata) sieva paskatījās atpakaļ” (1. Moz. 19:26). Mēs it kā redzam Lata sievu, kura nožēlo to, kas viņai bija tik dārgs. Kungs Jēzus par to saka tā: “Pieminiet Lata sievu! Kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs” (Lk. 17:32-33).

“Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas” (Lk. 12:15). Jūtas, kas bija pārņēmušas Lata sievu, bija tik stipras, ka viņa apstājās un uz mirkli atskatījās uz to pilsētu, kuru tā mīlēja. “Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā (1. Moz. 19:23), no tā jasecina, ka liesmu mēles bija redzamas lielā attālumā. Salīdziniet šo ainu ar notikuma aprakstu, kā jaunavas izgāja sagaidīt Kungu naktī (Mat. 25).

Lata sieva gāja aiz viņa, tāpēc Lats nevarēja redzēt to, kā viņa pārvērtās sālsstabā. Tikai pēc soļu skaņas viņš varēja nojaust notikušo, bet Eņģeļa vārdi viņam bija daudz svarīgāki: “Neskaties atpakaļ!” Mūs var pārņemt kārdinājums – ko darīt, - paklausīt Eņģeļa aicinājumam vai arī dot priekšroku savai ģimenei. 5. Moz. 29:23 un Cef. 2:9 stāstīts, ka Sodoma bija pārvērsta sāls tuksnesī, bet 1. Moz. 19:25 teikts, ka uguns iznīcināja “arī zemes augus”, pārvēršot visu sālī. Kalni un zeme dega tik ilgi, kamēr pārvērtās sālī. Ir pamats domāt, ka tāpat kā Sodoma pārvērtās sālī, tā arī Lata sieva tika sodīta, pārvēršot to sālsstabā, - ar uguni. Šis piemērs parāda mums, ka tos, kas nolieguši patiesu dzīvi, piemeklēs apkārtējai pasaulei sagatavotais sods. Var būt, ka šeit ir runa par uguni šī vārda burtiskā nozīmē.

“Pieminiet Lata sievu!” – tas ir brīdinājums, kas atgādina par pēdējām dienām. Viņa atstāja Sodomu, un tas izskaidrojams ar pietiekami spēcīgu viņas vīra Lata ietekmi. Viņa neieklausījās Dievā. Tas pasaka to, ka Valstībā nevienai neizdosies ieiet, aizsedzoties ar savu vīru garīgo ēnu. Tikai personīgai atbildei uz apsolījumiem ir nozīme. Nav šaubu, ka Ābrahāms visu šo laiku bija savas ģimenes aizbildnis, lūdza par viņiem viņu gājiena laikā uz Kānaānu. Taču Izraēla Dieva reālā esamība neskāra Lata sievas dvēseli, dzīve Sodomā apzīmogoja viņas garīgo stāvokli. Daudzi no mums atrodas tieši tādā stāvoklī. Ābrahāms ir mums piemērs – visu savu dzīvi viņš bija klejotājs-piligrīms, un, raugoties uz degošo Sodomu, viņš nesajuta zaudējuma sāpes. Ābrahāms pacēlās kalnos un no turienes skatījās uz uguns pārņemto Sodomu. Ja Lats būtu kalnos, tas dotu viņam drošības garantiju (1. Moz. 14:10), otrā Tā Kunga parādīšanās lika viņam aiziet kalnos (1. Moz. 19:10), t.i., uz to vietu, ko Ābrahāms izvēlējās no sākuma. Ja mēs saprotam, ko sevī ietver šī pasaule, tad Lata pārdzīvojumi nav priekš mums.

“Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš izveda Latu no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis” (1. Moz. 19:29). Ar mīlestību augšup vērstās lūgšanas pēdējās dienās var kalpot mūsu vājāko brāļu un māsu glābšanai. Ābrahāma lūgšanām par Sodomas glābšanu, ja tajā atradīsies desmit praviešu, nebija atbildes rīcības. Taču Dievs uztvēra viņa lūgšanu patieso garu, un Lats tika glābts – būtu netaisnīgi iznīcināt praviešus (taisnos) kopā ar netaisnajiem. Mūsu patiesā garīgā mīlestība pret brāļiem un māsām, izteikta intensīvās lūgšanās par viņiem, tiks uzklausīta pēdējās dienās.