Mājas lapa
30. NODAĻA: DABAS RADĪBA
Dabas radības garīgais aspekts
Ir pietiekams pamats domāt, ka Dievs negrib, lai mēs uztvertu dabas radību kā garīgā jutīguma apdalītu. Tā kā dabīgā pasaule ir Eņģeļu kontrolē, visi tās elementi ir zināmā mērā to izpausme. Tas var būt par iemeslu sekojošiem Bībeles norādījumiem, ka mums ir jāsaskata zināma garīgās apziņas pakāpe dabas radībā:
- Cilvēks, kurš nezina Dieva ceļus līdzinās dzīvniekiem (Ps. 49). Tomēr visiem cilvēkiem, tādā vai citādā pakapē, piemīt morālā apziņa. Ja viņi atrodas tādā pašā garīgajā stāvoklī kā dzīvnieki, kas attiecas uz viņu atbildību Dieva priekšā, vai ir iespējams secināt, ka arī dzīvniekiem piemīt zināma morāles pakāpe? Vai arī viņi var saskatīt Dieva ceļus un apzināties Viņu, nenesot Viņa priekšā atbildību?
- Dievs vērsās pie Daniēla lauvām, Balaāma ēzelienes un Ēlijas kraukļiem. Šie dzīvnieki ir attēloti kā būtnes, kas atbild uz Dieva norādījumiem. Ījaba grāmatas beigās mēs lasām, ka leviatāns pielūdz Dievu, lūdzot Viņam kaut ko (Īj. 40:27). Dievs pat saka, ka Viņš spēlējas ar Savām dzīvnieku radībām un attiecas pret tām, kā kungs pret kalpiem (Īj. 40:23,24).
- Koki un augi priecājas par otro atnākšanu nākotnē (salīdz. Ps. 96:11-13 ar Ap.d. 17:31). Jāzeps Flāvijs ziņo, ka pirms m.ē. 70.gada dabā bija vērojamas dīvainas zīmes; kā tas būs pēdējās dienās, kā prototipi tie bija?
- “Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma un gaida savu barību no Dieva” (Ps. 103:21), līdzīgi leviatānam, kas arī lūdza pēc barības.
- Rom. 8:21 attiecas uz dabas radību. Visa pasaule karsti gaida Dieva dēlu atklāsmi un parādīšanos godībā. Visa “radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas”: tā nebija viņu vaina, ka lāsts nāca pār viņiem. “Visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes”, tiecoties piedalīties Dieva garīgās radīšanas slavas paušanā. Dzīvnieku skumjas un rūgtums nāk no to kaislīgās vēlēšanās sagaidīt to dienu, kad “arī pati radība tiks atsvabināta un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”.
- Jer. 8:7,8 runā par “stārķi apakš debess”, lietojot šo tēlu kā vēstījumu Izraēlai, kas noklīdusi no ceļa. Viņš saka, ka dzīvnieki nojauš nākotnes notikumus, ko tiem atnesīs Dievs, un jo vairāk tas būtu jājūt Dieva tautai. Tāpat kā stārķis nebūvē sev skaistu ligzdu pirms pārlidojuma, tā arī Dieva tautai nevajag to darīt tieši pirms tās aicinājuma.
- Ebr. 1:12 runā par dabas radību kā par uzvalku, ko satīs un noliks. Tieši tāpat Ījaba grāmatā dabas radība tiek salīdzināta ar Dieva tērpa rotājumu. Ja Dievs pats tajā tērpjas, tad tai ir kaut kādā mērā jābūt ar Viņu personīgi saistītai, nevar būt, ka tai nav nekāda sakara ar Dieva pašatklāsmi cilvēkam.
- Ps. 69:35 runāts, ka visam, kas ir jūrās, debesīs un uz zemes, jāslavē Dievs. Tas nevar attiekties uz ticīgajiem visās šajās vietās. Atkl. 5:13 lieto analoģisku valodu, lai aprakstītu, kā visa radība “debesīs, virs zemes, apakšzemes, jūrā” slavēja Dievu par Kristus pacelšanu Debesīs. Mirušie neslavē Dievu. Rodas iespaids, ka visa dzīvā radība kaut kādā veidā slavē Dievu.
- Ījaba 35:11 runāts par to, ka Dievs mūs māca vairāk nekā dzīvniekus, it kā Viņš tos kaut kādā mērā mācītu. Pāvila teiktais “vai ne pati daba jūs māca …” parāda, ka viņš zināja, ka dabas būtnēm patiesi piemīt kaut kas, kam var mūs iemācīt. Piemēram, dabas fiziskais stāvoklis Izraēlā atspoguļo Dieva tautas stāvokli. 3. Moz. 18:25 sacīts, ka tā kā “zeme ir apgānījusies … Es pie tās piemeklēšu viņu pārkāpumus, tā ka zeme izspļaus savus iedzīvotājus”. Atkal un atkal pravieši vērsa savus vārdus uz Izraēla zemi (piem., Ecēh. 7; Hoz. 1:2; Am. 7:10; Mal. 3:12; Hab. 2:8; Ecēh. 9:9; 14:13), tā kā šī zeme bija tik cieši saistīta ar tautu. Tādēļ fiziskais prieks, kas atnāks uz zemi, atspoguļos tās iedzīvotāju garīgo prieku, parādot, ka daudzi no tiem nožēlos grēkus un pieņems Evanģēliju. Iespējams pat, ka daži koki šajā zemē burtiskā nozīmē tiks izdziedināti, lai atbilstu tai garīgai dziedināšanai, kas tur arī būs vērojama (Ecēh.47:12). Līdzīgi tam, kā koki nes augļus ik mēnesi, arī mēs, iespējams, dosim regulāri kādu īpašu garīgu svētību cilvēkiem, kas dzīvos mūsu pakļautībā. “Visi ļaudis nāks ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā Mana vaiga priekšā Dievu pielūgt” (Jes. 66:23) visdrīzāk nozīmē, ka mirstīgie nāks mūsu priekšā, nekā katru nedēļu ies uz Jeruzalemi.
- “Ļauna neviens (arī dzīvnieki) vairs nedarīs … jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna” (Jes. 11:9) parāda, ka arī dzīvnieki būs kaut kādā veidā Tā Kunga atziņu iespaidoti.
Dabas radība Tūkstošgades periodā
Ja visas dabas nolādējumam Tūkstošgadē ir stipri jāsamazinās, tad mēs varam sagaidīt, ka dabas garīgajam aspektam ir stipri jāattīstās. Sekojošie fragmenti norāda, kā tas notiks:
- Aprakstījis kā savvaļas zvēri izpostīs Babilonu, Jes. 35:1 turpina runāt par to, kā “priecāsies tuksnesis un izkaltusī nora”, skumjās radības, kuras Dievs kādreiz izmantoja, lai apzīmētu Savu ienaidnieku izputināšanu. Pastāvēs saskaņa starp tuksneša un dzīvnieku fizisko stāvokli, jo dzīvnieku dēļ tuksnesis uzziedēs. Jes. 35:8,9 runā par svēto ceļu, “kur nebūs lauvu un plēsīgu zvēru”, jādomā tāpēc, ka šajā teritorijā dzīvnieku agresivitāte tiks likvidēta. Tas, ka tur nebūs plēsīgu zvēru, var nozīmēt, ka tie būs citos zemes apgabalos, ko vēl nebūs aptvēruši Valstības apstākļi.
- Jes. 35:6,7 LXX satur mājienu, ka pastāvēs ūdens kanāls, kas plūdīs uz tuksnešiem no Jeruzalemes. Šis kanāls sadalīsies vēl vairākās ūdens plūsmās. Jes. 2:2-4 arī runa ir par plūsmu: pie Tā kunga nama “saplūdīs visas tautas”, it kā tautas garīgais stāvoklis attiektos uz ūdens fizisko tecēšanu un Dieva svētībām.
- “Meža zvēri būs Man pateicīgi … ka Es ūdeni esmu devis tuksnesī” Savai tautai (Jes. 43:20). Tuksnesī dzīvojošo cilšu pateicība par šīm lietām būs dibināta uz dabas radības pateikšanos Dievam. Tā kā pat šajā dzīvē tie lūdz Dievu dot viņiem barību un ūdeni, vēl jo vairāk tie līksmos, kad Dievs tiem to bagātīgi dos Tūkstošgadē.
- Jes. 44:23 runā par prieku, kas pārņems mežus un kokus, “jo Tas Kungs ir Jēkabu atpestījis un ir Israēlā pagodināts”. Līksmību par Izraēlas atpestīšanu paudīs arī visa dzīvā radība (sk. iepriekšējo piezīmi attiecībā uz Jes. 43:20).
- Bieži rodas priekšstats, ka sēdēt zem sava vīna- un vīģes koka nozīmē laiski pavadīt laiku, gandrīz netērējot spēkus. Tomēr Am. 9:13 sniedz mums centīga lauksaimnieciska darba ainu, kad arājs iet pa pēdām pļāvējam, kas strādā ar patiesu aizrautību. Tā, lielā fiziskā svētība mudinās dabiskā Izraēla Dieva tautu uz cītīgu un priekpilnu strādāšanu. Tas, ka tiek īpaši uzsvērta vīna darīšana šajā un arī citos pravietojumos, bez šaubām, norāda uz milzīgo centību, kas izpaudīsies attiecībā pret darbu Kristus labā.
Tuksneši Tūkstošgadē
Jes. 42:15 teiktais jāskata saistībā ar Evanģēlija izplatīšanos Tūkstošgadē. Tomēr ir sacīts, ka drīzāk arī kalni tiks nopostīti un “ezeri izžūs”, nekā tuksneši kļūs par ezeriem. Tas ir absolūtā pretstatā tam, kas sacīts Jes. 41:18, kur aprakstītas svētības Tūkstošgades laikā, kas nāks pār tiem cilvēkiem, kas pieņēmuši Evanģēliju. Tas norāda uz to, ka dabas stāvoklis atspoguļos tautu garīgo reakciju uz Labo Vēsti: ja cilvēki to atraidīs, tad viņu dzīves fiziskie apstākļi izrādīsies pilnīgi pretēji tiem, kādi pastāvēs vietās, kurās Evanģēliju pieņēma. “Kur tagad stāv tūkstotis vīnakoku … būs tikai ērkšķi un čūkšļi” (Jes. 7:23,25) ir tādu ieplānoto svētību atcelšanas cits piemērs tiem, kas ietiepīgi noraida Labo Vēsti. Tā kā sātans būs sasaistīts, stihiskās nelaimes kļūs ievērojami vājākas, un tomēr ar to nosacījumu, ka cilvēki pieņems Evanģēliju; tādējādi, mēs varam secināt, ka pamatā mirstīgie pieņems Evanģēliju. Un tā, mirstīgie priesteri nenēsās linu audumus, lai nesvīstu (Ecēh. 44:18); tas, acīmredzot, ir norādījums uz smaga darba “vaiga sviedros” lāstu. Patiešām, tāda darba, kas dzen sviedrus, apjoma samazināšana nenotiks automātiski, tas notiks paklausības rezultātā, dotajā gadījumā pavēles par apģērba izpildīšanu.
Joēla 4:19, Valstības sakarā, par Ēģipti un Edomu runāts kā par zemēm, kas būs “tuksnešains klajums” Tūkstošgadē, jādomā tāpēc, ka tās noraida Evanģēliju. Šī iemesla dēļ Cah. 14:18 brīdina par to, ka ja Ēģipte neatzīmēs Būdiņu svētkus, tai nebūs lietus. Tādā pašā garā Dievs brīdina Seīru (Edomu): “Visai zemei par prieku (Tūkstošgades periodā) Es likšu tev kļūt par tuksnesi … Es tevi darīšu par mūžīgu kailatni, tavās pilsētās neviens vairs nedzīvos”, un tās nepiedzīvos uzplaukumu, kā tas Tūkstošgadē būs citās teritorijās (Ecēh. 35:14,9). Bābele taps “par tuksnesi un par izkaltušu zāļu klajumu” (Jer. 50:12). Izraēlas neapdzīvotā tuksneša zeme Nehēva izmainīsies (“ziedēs kā puķu lauks” – Jes. 35:1,2), bet Bābele kļūs tāda, kāda tā kādreiz bijusi. Lāsti pār Izraēlu pāries uz tās grēkus nenožēlojušiem ienaidniekiem, un par to liecinās to zemju fiziskais stāvoklis. Tātad, Valstības pravietojumu fiziskās pārpilnības nenāks pār šīm nācijām, kaut gan jādomā, ka vairums pārējo nāciju būs atsaukušās.
I daļa: Pēdējo dienu tēli
1. nodaļa: Plūdi.
11. nodaļa: Pilnīgā iznīcināšana Eļļas kalna pravietojumā
13. nodaļa: Līdzība par kāzām
17. nodaļa: Kunga Jēzus atnākšana
20. nodaļa: “Viņa apsolītā atnākšana”
26. nodaļa: Valstības tēli
