31. NODALA: DIEVA PARADIZE

31. NODAĻA: DIEVA PARADĪZE

Cerībai uz Valstību jākļūst par apžilbinošu gaismu mūsu dzīvē; apbrīnojami, cik daudz ieskatu par to laiku var gūt, sekojot norādēm uz to, kuras tika pastāvīgi dotas tēlu un simbolu mācības apgūšanas gaitā. Ēdenes dārza izpētīšana ir viens no ceļiem, kas ļauj mums precīzi iedomāties Valstības elementus. Mēs pieņemam, ka sākotnēji Dārzs atradās Jeruzalemes apvidū ar centru tempļa kalna rajonā un ka turpat atradās Dieva tronis, no kurienes tecēja upe un visas labās lietas atradās turpat. Tūkstošgades gaitā “visa no jauna iekārtošanas” laikā šis scenārijs atkārtosies.

Ēdenes atrašanās vieta

Vairāki fragmenti nepārprotami saista Ēdeni ar Jeruzalemi un Izraēlu:

1) Ecēhiēla 28:13,14: “Tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu: sardions, topāzs, jaspiss, hrizolīts, berils, onikss, safīrs, rubīns un smaragds, no zelta bija tava tērpa apmales un izgreznojumi, kas bija darināti tai dienā, kad tevi iecēla. Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidu”. Šis pravietojums attiecas uz Tiru un runā par tās svarīgo vietu pielūgšanā templī; tas var attiekties tikai uz Hīrāmu, par kuru rakstīts, ka viņš bija Dāvida draugs visu mūžu un, iespējams, jaunpievērstais. Dzīve “Ēdenē, Dieva dārzā” (13.p.) saistīta ar atrašanos “svētajā Dieva kalnā” (14.p.), sekojoši, Ciānas kalns, tempļa kalns, bija Ēdenes daļa.

2) Daudz ir saskares punktu starp Kristu, kā sievietes dzimumu, Ģetzemanes dārzā un Ievu Ēdenes dārzā, piem., “ko Tu Man esi devis” (Jņ. 17:11) atgādina Ādama izteicienu “Tā sieva, ko Tu man devi” ( bija par iemeslu, ka es kļuvu grēcīgs Tavās acīs – kā mēs izrīkojāmies ar Jēzu krustā tajā pašā dārzā). Ne mazāks ir arī kontrasts starp cīņu pret kārdināšanu, kas notika šajā dārzā.

3) Jes. 51:3: “Tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu, žēlastību pret visām tām drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par Tā Kunga dārzu. Tur radīsies tad prieks un līksmība, tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas”. Šeit mēs redzam saikni starp Izraēlas zemi un Ēdeni. 1. Moz. 13:10 – pants, kas redzami vedina uz to pašu domu: “Un Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā visu Jordānas apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni … kā Tā Kunga dārzs”. Vai “tas tuksnesis” nevarētu būt vieta apkārt Sodomai, kas ievērojami izmainīsies pēc Nāves jūras atveseļošanas? Sodoma un Gomora atradās Jordānas līdzenumā uz ziemeļiem no Nāves jūras. Šī vieta ir taisni uz austrumiem no Jeruzalemes, un tas izskaidro, kāpēc Jes. 51 teikts, ka tā kļūs par īpašu pateicības un slavas dziesmu vietu, jo šeit, domājams, būs tā vieta, kur pulcēsies svētceļnieki pirms kāpšanas tempļa kalnā, lai ieietu templī, kura vārti būs austrumos (Ecēh. 46:1). Un tā, “Tā Kunga dārzs” ir saistīts ar apvidu apkārt tempļa kalnam. Šeit iederas atcerēties vārdus no Ecēh. 36:35: “Tad sacīs: šī zeme, kas agrāk bija tukša un kaila, ir tagad kā Ēdenes dārzs, un pilsētas, kas bija drupu kaudzes un bija izpostītas un sagrautas, tagad ir nocietinātas un apdzīvotas”. Šīs pieminētās pilsētas ir Sodoma un Gomora; vairums citu svarīgu pilsētu jau bija no jauna uzceltas šajā zemē, bet Ecēh. 36 uzrakstītajam jāpiepildās pēc Kristus atgriešanās. Ne jau tagad zemes auglība ir tik pasakaina, kā to pareģo pravietojumi. Tātad šī “tukšā” zeme – Izraēla vai Sodomas apvidus uz austrumiem no Jeruzalemes, kā mēs pieņemam – aprakstīta kā “Ēdenes dārzs”. Vai arī: aprakstītais apvidus ir templis vai Jeruzaleme, tā kā vārdu “sagrautas” (izpostītas) no Ecēh. 36:35 bieži pielietoja, aprakstot šo vietu iznīcināšanu uzbrukuma rezultātā. “Pilsētas” tādā gadījumā nāktos uzskatīt kā vārdu pastiprinošā ebreju valodas daudzskaitlī, kas nozīmētu lielpilsētu – Jeruzalemi. Jeremijas 12 un citi pravietojumi apstiprina šo domu, izmantojot tuksneša tēlu tempļa un Jeruzalemes izpostīšanas atspoguļošanai: “Es atteicos no Sava nama (tempļa) … tie padarījuši Manu jauko tīrumu par kailu noru” (Jer. 12:7,10). Tāpat arī Jes. 64:10: “Ciāna ir tuksnesis, un Jeruzāleme ir drupu kaudze!”

4) Raudu dziesmas 2:6: “Viņš noplēsis Savu mājokli kā dārzu, izpostījis Savu sanāksmju vietu” (Jeruzalemē). Šī panta kontekstā: Jeremija apraud to, ka Dievs nav pasargājis templi, pat ja pārējā zeme bija izpostīta. Viņš apraksta Dieva tempļa aizsardzības noņemšanu kā dārza dzīvžoga noņemšanu. Tādā veidā, tempļa apkārtne asociējas ar Dieva dārzu – Ēdeni.

5) Joēla 2:1,3: “Pūtiet tauri Ciānā, saceliet trauksmi Manā svētajā kalnā, satrūkstieties, visi zemes iedzīvotāji! … zeme tās priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz tās ir tikai tukša kailatne”. Atkal Ēdene tiek saistīta ar Izraēlas zemi un Jeruzalemi. Interesanti ir salīdzināt 3.pantu ar tā skanējumu Septuagintā (grieķu val. izdotie jūdu Raksti, apm. 300 gadus pirms m.ē.): “zeme to priekšā ir prieka paradīze (Ēdene), bet aiz tās tuksnesīgs līdzenums”, iespējams, atsauce uz Sodomu un Gomoru, “līdzenuma pilsētām”, tā atkal saistot tās ar Ēdeni.

6) Jes. 66:17: “visi, kas svētījas un šķīstās elku dārzos (aiz viena koka dārza vidū – angļu AV) …” tā ir atsaukšanās uz laba un ļauna atzīšanas koku Ēdenē un galvenokārt apraksta priesteru negantību templī, līdz ar to saistot Ēdeni ar templi.

7) Daudz sarežģītāku argumentāciju dod terminoloģijas pētīšana Jesajas 14, Ecēhiēla 28 un 31. Zemāk mēs uzskaitīsim acīm redzamākās līdzības starp šiem fragmentiem. Var atzīmēt, ka terminus “Asīrija”un “Bābele” bieži lieto vienu otra vietā; īpaši labi tas redzams Jesajas 14, kas Jesajas laika kontekstā vairāk attiecās uz Asīrijas Sanheribu nekā uz Babilonu, kurai Jesajas pravietošanas laikā nebija vērā ņemamas varas. Šis pravietojums 25.pantā runā par Izraēlas zemē satriekto Asūru, it kā turpinot pravietojumu par tā ķēniņa bojāeju, kas centās sagrābt Jeruzalemi. Tādējādi, Ecēhiēla 31, kur runāts par Asīriju, ir komentārs Jes. 14, bet abi šie fragmenti kopā lieliski saskan ar Tiras vēsturi, kā tā ir attēlota Ecēhiēla 28. Par pamatu šai analoģijai ir tas, ka abi ķēniņi, Asīrijas un Tiras, tiecās izmainīt pielūgšanas sistēmu templī Jeruzalemē. Sanheribs gribēja uzstādīt troni tempļa kalnā (salīdz. Jes. 14:13 un Ps. 48:3 un ievērojiet daudzās zīmes 48.ps. par Sanheriba aplenkuma likvidēšanu Jeruzalemē), kad Hīrāms, nebūdams vairs mierā tikai ar fizisku materiālu piegādi Jahves pielūgšanai (sk. Ecēh. 28:13; Tirā taisītās bungas Dāvida laikos bija patiesās pielūgsmes instrumenti, piem., 1. Sam. 10:5; Ps. 150:4; bungas bija taisītas no “ciedru koka” – 2. Sam. 6:5, kas nāca no Hīrāma, 1. Ķēn. 5:8), tiecās pēc Virspriestera goda. Ecēhiēla 28:13,14 apraksta Hīrāma pārvietošanās brīvību tempļa teritorijā (13.p.: “Ēdenē, Dieva dārzā”), un Septuagintas (LXX) 13.pants apraksta visus krūšu zīmes dārgakmeņus rotājam Hīrāmu, it kā viņš sevi būtu padarījis par krūšu zīmi; viņš arī darināja “ligzdiņas” – padziļinājumus dārgakmeņiem, kas norāda uz to, ka viņš radīja savu personīgo priestera ekipējumu. Ecēhiēls 28.nodaļā šīs darbības apraksta kā Hīrāma uzturēšanos “Ēdenē”. Un Ecēhiēla 28.nodaļā ir arī citas atsauces uz Ēdeni: 14.pantā piem., “svaidīts ķerubs”, 15.pantā – “Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu” un 13.panta daudzie dārgakmeņi, kas atgādina Ēdenes aprakstu 1. Moz. 2 kā vietas, kas bagāta ar dārgakmeņiem.

Jes.14 un Ecēh. 31 attēlo Sanheriba centienus kā vēlēšanos kļūt par ķēniņu Ciānas kalnā, paceļot sevi augstāk par cipresēm un ciedrām Ēdenes dārzā. Jes. 37:24 runāts par Sanheriba lielīšanos uzkāpt “kalnos, paša Libanona kalna galā … kalnu augstumos” (salīdz. ar Jes. 14:13 “uz saiešanas kalna pašos ziemeļos”, t.i., Jeruzalemē, Ps. 48:2), “es nocirtu tā ciedru mežu ciprešu izlasi”. “Libanons” šeit izmantots, lai aprakstītu apvidu apkārt Jeruzalemei, kā Jozuas 1:4, kur Libanons, vieta, kur stāvēja Jozuas apmetnes, bija teritorija Jordānas lejtecē – tur, kur agrāk, pēc mūsu domām, bija Ēdene. Ecēh. 31:3 salīdzina Sanheriba lepnību ar “ciedra koku Libānā”. Ja atceramies Jes. 14, tas attiecas uz viņa derdzīgo lielību, kad viņa armijas atradās Jeruzalemes pievārtē. Ciedru un ciprešu koki, kas izjuta godbijīgas bailes Sanheriba priekšā Ēdenes dārzā, attiecas uz baiļpilnajiem Jeruzalemes valdītājiem. Cipreses un ciedri ir Izraēlas līderu simbols arī citās Rakstu vietās: Hoz. 14:9; Jes. 2:13; Nah. 2:2,3 (atkal asīriešu uzbrukuma kontekstā) un Cah. 11:1,2,4. Sekojoši, Ēdene un Dieva dārzs, kur auga šie metaforiskie koki, bija telpa ap Jeruzalemi. Sanheriba sapnis pacelties pāri ebreju līderiem – cipresēm un ciedriem no Ecēh. 31 – ir aprakstīts Jes. 14:13 kā viņa vēlēšanās pacelties augstu “pār Dieva zvaigznēm”, t.i., Izraēlas politisko debesu līderiem (sk. Dan. 12:3 un tā ebreju kontekstu).

Varētu polemizēt, ka 1. Moz. 2 skaidri iezīmē Ēdenes atrašanās vietu attiecībā pret četrām upēm. Tomēr nav ticams, ka šo upju tecējums nav izmainījies pēc Lielajiem plūdiem. Ir pietiekami daudz liecību tām dziļajām pārmaiņām, kas skārušas visu Arābiju pēc Lielajiem plūdiem, kas aprakstīti 1. Mozus grāmatā. 1. Moz. 2:10 stāsta par šīm četrām upēm kā par upju iztekām, augštecēm, nelielām upītēm, bet ne kā par lielām upēm, kāda ir mūsdienu Eifrata. Tas vedina domāt, ka apraksti 1. Moz. 2:11-14 ir Mozus laikam atbilstoši komentāri par to, kādas šīs četras upes palika pēc plūdiem. Paturot to prātā, ievērosim lietoto darbības vārdu laikus 1. Moz. 2: “upe iztecēja (pagātne) no Ēdenes … vienas vārds ir (tagadne) Pišona, tā plūst (tagadne)…”. Līdzīgi piemēri, kad atrašanās vietas rakstītāja laikam raksturīgās detaļas ir pievienotas stāstam, ir raksturīga piecu Mozus grāmatu iezīme, piem., 1. Moz. 14:2: “sāka karot pret … Belas, tas ir, Coāras ķēniņu … Sidimas ielejā, kur tagad Sāls jūra”; sk. arī 7,15, 17.

Rakstos lielākā daļa daudz vēlāku norāžu uz Ēdeni norāda uz Izraēlu vai Jeruzalemes apvidu; šķiet, ka neviena no norādēm nepievērš mūs tās tradicionālajai vietai. Atsaukšanās uz “Ēdenes dēliem”, kurus Asīrija uzvarēja pie Babilonas, it nemaz negrauj piedāvāto teoriju; līdzīgi tam, kā mēs tagad norādījām vietu, kur izvietojās Ēdene, tā, atbilstoši šo norāžu izlasīšanai, senatnē cilvēkus, kas dzīvoja Eifratas rajonā, nosauktu par “Ēdenes dēliem”. Kā secina visi, kas studējuši Ecēhiēla 38.nodaļu, vietvārdi var būt maldinoši un tie nemaz nenorāda, ka vieta atbilst tās uzrādītajam nosaukumam. Grūti saprast, kāpēc Ēdenei būtu vajadzējis atrasties Bābeles vietā ar visām tās asociācijām ar grēku un ar cilvēku dēliem. Daudzās saiknes starp Ēdeni un pasaules stāvokli Tūkstošgades laikā kļūst daudz nozīmīgākas, ja tās ģeogrāfiskais izvietojums ir Jeruzalemes apkārtnē, par cik daudzi Tūkstošgades apraksti galvenokārt attiecas uz Izraēlas zemi un Jeruzalemi. Sekojošie fragmenti ir to citātu atlase, kas netieši norāda, ka Valstības apstākļus varēs daudz uzskatāmāk vērot Izraēlā/ Jeruzalemē, nekā citur pasaulē:

1) Atkl. 21:27: tikai svētos ielaidīs jaunajā pilsētā.

2) Atkl. 22:3: “nekas tur nebūs vairs nolādēts”, šajā pilsētā – tas nevar attiekties uz visu pasauli.

3) Jes. 11:7-9 apraksta dzīvniekus, kas dzīvo mierā un paziņo, ka tie “ļauna neviens vairs nedarīs … visā Manā svētajā kalnā”; bet zvēri vēl cits citu plosīs un nogalinās, kaut arī retāk kā tagad, visā pārējā pasaulē Tūkstošgades gaitā – sk. Ecēh. 44:31).

4) Jes 65: 20: “tur (t.i., Jeruzalemē) nebūs nedz zīdaiņa, kas tikai nedaudz dienu dzīvo …”. Viss šis pravietojums par dzīves apstākļiem Tūkstošgadē saistīts ar 17.pantu: “Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi”. “Debesis un zeme” bieži simbolizē Izraēlas valsti. “Es radīšu jaunas debesis un zemi” ir saskanīgs ar “Es radu … Jeruzālemi priekam”. Patiesi, visi Jesajas pravietojumi par Valstību ir tas ko viņš drīzāk redzēja “par Jūdu un Jeruzālemi” nākotnē (Jes. 1:1), nekā par visu pasauli.

5) 72.psalms un citi Rakstu fragmenti, kas apraksta zemes auglību galvenokārt attiecas uz Izraēla zemi – citur būs tuksneši, sk. Joēla 4:19.

6) Fragmenti par dzīvi zem sava personīgā vīna- un vīģes koka un par to, ka nebūs vairs darba citu labā, attiecas tikai uz šo zemi, jo Jes. 61:5 apraksta darbu citu labā Tūkstošgadē un Jer. 32:43 ir norādījums uz naudas izmantošanu tajā laikā.

7) Ābrahāmam dotie apsolījumi, kas saturēja “Valstības Evanģēliju”, pirmkārt attiecas uz Izraēla zemi. “Es svētīšu tos, kas tevi svētī … un tevī būs svētītas visas zemes ciltis (1. Moz. 12:2,3) – tas pilnībā var īstenoties tikai Valstībā. Zemes svētīšana, sekojoši, balstīsies uz dabiskā Izraēla svētību. “Svētais Kalns” – vārdkopa, ko bieži lieto nākamās Valstības aprakstam, ir vieta, kas atdalīta no pārējās pasaules; tas saskaņojas ar Dan. 2, kas apraksta nelielu akmeni, kas atgriežas uz zemi – t.i., Eļļas kalnu (Ap.d. 1:11,12) un kļūst par lielu kalnu, piepildot visu Izraēlas zemi un tad pasauli. Ja mēs ar “zemi” domājam Izraēlas zemi, tad Daniēla tēla metāli drīzāk attiecas uz varām, kas valdīja Izraēlā, nekā uz pasaules impērijām, līdz ar to izzūd citu pasaules impēriju pastāvēšanas problēma babiloniešu un persiešu laikos. Tāpēc tautas saka: “Uzkāpsim Kunga Kalnā (viens no parastajiem Valstības simboliem); viņi nedzīvo “kalnā”, kurš ir tikai Izraēlā.

8) “Vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut… visi kalni pilēs no salda vīna” Izraēlā tāpēc ka “tad Es atsaukšu atpakaļ Savu Israēla tautu no trimdas … Es viņus iedēstīšu stipri viņu pašu zemē” (Am. 9:13-15).

9) Tas, ka Ēdenē bija kalns, apstiprinās ar četrām upēm, kas no tā iztecēja; tām bija vajadzīgs kalns. Iederās, lai šis kalns būtu tikpat ievērojams jaunajā Ēdenē, un lai no tā plūstu dzīvā ūdens straumes, kā tas bija sākotnēji. Mums ir vienmēr jāatceras, ka Tūkstošgade būs “visa piepildīšanās laiks”. Starp citu, interesanti ir atzīmēt šī kalna nozīmi arī kā vietas, uz kuru Ābrahāms veda upurēt savu dēlu (Moria = ‘Tas Kungs sagādās’, Jeruzaleme = ‘Tas Kungs sagādās mieru’), kā Dāvida laika Jebusu, un citu svarīgu notikumu vietu. Četras 1. Mozus grāmatā minētās upes ir nākošās dzīvības upes simbols:

Pišona = ‘brīvi plūstošā’ – salīdz. ar Atkl. 21:6; 22:17: “kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas”;

Gihona = ‘straume’ – šī upe ir, droši vien, tā pati “Gihonas augšējā ūdens izteka” (2. Laiku 32:30), par ko sacīts, ka tā sākas Ciānas kalnā, kas atkal saista Ēdeni ar Jeruzalemi;

Hidekela = ‘dzīvais ūdens’

Eifrata = ‘pārplūstošā, saldā’.

Izskatās, ka sākumu šīm četrām upēm dos jaunā dzīvības upe, kas, kā teikts Joēlam, Ecēhiēlam, Caharijam un Atklāsmes gr., parādīsies nākotnē, no šejienes arī atsaukšanās uz “ūdens avotiem” (daudzskaitlī) Jeruzalemes apvidū nākotnē, piem., Ps. 87:7, Jes.49:10 (salīdz. “karstumu un saules svelmi” ar Atkl. 22:5, kas tādā veidā vārdus no Jesaja grāmatas padara attiecināmus uz svētajiem jaunajā Jeruzalemē): Atkl. 7:17 (Jēra tronis būs Jeruzalemē). Iespējams, ka “ūdens” no Ecēh. 47:1 nozīmē vairākas straumes, kas sākas tempļa kalnā. Līdzīgi kā upes apūdeņoja Ēdeni, tās arī apūdeņos īpašo, svētīto apvidu apkārt Jeruzalemei Valstībā. “Taču Dieva pilsētu (Ēdeni) iepriecina Viņa strauti (daudzsk.)” – Ps. 46:5.

Joēla 4:18 mēs redzam jaunu avotu, kas tek uz austrumiem no Jeruzalemes un apūdeņo Sitimas ieleju, kas atrodas tieši uz austrumiem no jaunās Jeruzalemes. Tas atkal nozīmē, ka vislielākā dzīvības upes iedarbība būs jūtama galvenokārt šajā apvidū uz austrumiem no Jeruzalemes, kur sākotnēji atradās Ēdene.

Liekas, ka Rakstus caurstrāvo viena tēma, ka visas labās lietas ir saistītas ar Ēdeni, tādējādi to padarot par lielisku Valstības modeli. 1. Moz. 2 apraksta dārgakmeņus un zeltu, kas sastopami Ēdenes teritorijā. Vārds ‘Ēdene’ 2. Sam. 1:24 tulkojumā atbilst vārdam “rotājumi”, aprakstot purpura krāsas ar zeltu rotātos tērpus, ko Sauls deva Izraēla meitām – pārpilnības aina. Kā mēs jau redzējām, Ecēh. 28:13,14 arī saista Ēdeni ar dārgakmeņu un bagātību pārpilnību. To saprotot, mēs skaidri redzam, ka 36.psalms komentē Ādama grēkā krišanu Ēdenē, pretnostatot grēka un čūskas pieviltos, kas izraidīti no Ēdenes, tiem, kas paliks tur uz visiem laikiem:

3.pants “Viņš pats sevi mierina: noziegums paliks apslēpts” – kā Ādams mēģināja apslēpt savu grēku ar vīģes koka lapām. LXX: “ viņš rīkojies viltīgi Dieva priekšā” – čūska.

4.pants “Viņš vairs nedara, kas sapratīgs un labs” – čūska ir pati gudrākā no visiem dzīvniekiem; “Viņa mutes vārdi ir nelietīgi un pilni viltības”.

5.pants “ļaunumu viņš neatmet” - Ādams

13.pants “Reiz kritīs tie, kas dara ļaunu, viņi sabruks un vairs nepiecelsies” – čūska nolādēta “līst uz vēdera” Ēdenē.

Tad seko pretnostatījums tiem, kas mantos Ēdeni:

6.pants “Kungs, Tava žēlastība sniedzas līdz debesīm” – neskatoties uz Ādama grēku.

7.pants “Dieva kalni” – divi kalni Ēdenē?

8.pants “Tavu spārnu pavēnī” – ķerubi, kas sargā ceļu uz dzīvības koku.

9.pants “Viņi mielojas pie Tava nama labumiem” – Dieva namam Ēdenē jābūt no jauna uzceltam, un tajā jābūt visa labā pārpilnībai, kā tas bija agrāk; “Tu viņus dzirdini no sava prieka (Ēdenes) strauta” (salīdz. ar Lk. 12:37).

10.pants “Jo pie Tevis ir dzīvības avots” – dzīvības avota ūdens jaunajā Ēdenē.

Jer. 51:34 Dievs saka, ka “Bābeles ķēniņš” Viņu “ir ēdis, iznīcinājis”, paņemot gūstā Izraēlu; viena no Viņa rūgtākajām raudu dziesmām ir, ka Bābele “aprija kā pūķis un ar mums (‘labumiem’ – angļu AV) pildīja savu vēderu”, kas tādā veidā Ēdeni ar tās labumiem saista ar Izraēlu un tās tautu. Taču eden parasti tulko kā ‘stabu kājas’ attiecībā uz svētnīcu. Tas saistās ar domu, ka nākamo templi cels Ēdenes apvidū. “Tā Kunga, tava Dieva” acu (t.i., Eņģeļu) pieminēšana, kas “bez mitēšanās skatās” uz Izraēlas zemi, kaut gan tās tauta ir atraidīta un aizraidīta no zemes, kļūst labāk saprotama, ja tas ir tāpēc, ka ķerubi, kas apsargā dzīvības koku atrodas pie tā, kaut arī neredzami, bet nepārtraukti vērojot Ēdeni un seno dzīvības koka atrašanās vietu, vienmēr gatavi tai dienai, kas darīs dārzu un koku atkal redzamus.

Jaunās Jeruzalemes aprakstu praviešu rakstos un Atklāsmes grāmatā var labāk saprast, ja pieņem, ka Ēdene tiešām būs atjaunota šajā apvidū. Cah. 14:8-11 dod pamatu pilsētas attēlošanai Atklāsmes grāmatā un ieslēdz sevī Ēdenes galvenos elementus: “dzīvi tekoši ūdeņi” (Hidekela), kas iztek no “paaugstinājuma” Jeruzalemē un “nekas tur nebūs vairs nolādēts” (kā Atkl. 22:3 pārfrazē Cah. 11.p.: “Tur tad dzīvos ļaudis, nebaidīdamies no lāsta, un visa Jeruzāleme dzīvos drošībā”).

Atkl. 21 un 22, acīmredzot, apraksta “dzīvības kokus”, jo tie ir “ielai vidū un upei abās pusēs, kurus apūdeņo dzīvības upe, kas iztek no “Dieva un Jēra goda krēsla” svētajā kalnā. Mēs jau runājām, ka Ēdenē bija kalns, un pats no sevis uzprasās pieņēmums, ka Dieva tronis atradās uz tā paša kalna pirms grēkā krišanas. Ecēh. 47:12 teiktais arī nozīmē, ka jaunais dārzs sastāvēs tikai no dzīvības kokiem, kuru “lapas nekritīs” – tām pretstatītas spoži spīdošās vīģes koka lapas, kuras Ādams un Ieva izmantoja, lai piesegtu savu grēku un kas būtu tik ātri savītušas. Cits mājiens uz to ir dzīvības koku attēlojums kā “ēdamu augļu koku”, kas nozīmē, ka atšķirībā no 1. Moz. 1:29 un 2:9 teiktā, kur visi koki bija labi barībai, izņemot dzīvības koku, šeit tikai dzīvības koka augļi būs paredzēti pārtikai. Līdzīgi, Atkl. 22:17, aprakstot jauno Ēdeni, runā par to, ka slāpstošie dzers “dzīvības ūdeni bez maksas”, kas atgādina mums agrāk teikto: “no visiem dārza kokiem ēzdams ēd” – izņemot laba un ļauna atzīšanas koku un dzīvības koku. Dārzs tagad sastāv no dzīvības kokiem un ar tiem saistīto ūdeni, kuru var lietot par velti. Jaunās upes un kalni ir attēloti kā pilnīgi gan fiziskā, gan arī garīgā ziņā – piem., Jeruzalemē patiesi būs augsts kalns, kas simbolizēs faktu, ka Dieva ceļi ir pacelti pāri tautām, un dzīvības upe, kas fiziski dziedinās zemi, simbolizējot neauglīgu tautu garīgo izveseļošanos. Tāpēc, kā mums šķiet, mēs uzticamo ticīgo daudzo apbalvojumu aprakstu varam skaidrot vārdu tiešajā nozīmē: mēs tik tiešām ēdīsim dzīvības koku augļus jaunās Ēdenes centrā, t.i., Jēra goda krēsla tuvumā, kur notiks tiesa (vai cildināšanas ceremonija); mēs burtiski plūksim to koku lapas, ar kurām dziedinās nāciju slimības (Ecēh. 47:12), kas simbolizē to, ka tautu dziedināšanu nodrošina Dievs ar svēto palīdzību.

Atkl. 22:2 stāsta par “ielu”, kas iet cauri pilsētai, kuras vidū un abās pusēs ir dzīvības koku audzes, kas tādējādi norāda, ka jaunā Jeruzaleme un jaunā Ēdene ir sinonīmi. Pilsētas pamati (edens) ir no dārgakmeņiem – kuru pārpilnība, kā mēs redzējām, ir saistīta ar burtisko Ēdeni. Atkl. 22:14 atkal vienādo pilsētu un Ēdeni, sakot, ka tie, “kam būtu daļa pie dzīvības koka”, var “pa vārtiem ieiet pilsetā”. Atkl. 22:3 saka mums, ka Dieva tronis būs “tur”, t.i., dzīvības koku audzē (ne upē - sk. kontekstu), kā Ēdenē, kur Dieva tronis atradās dārzā, kurā auga galvenokārt koki

(“no visiem dārza kokiem” – citi augi nav pieminēti), tāpat kā jaunā Ēdene sastāv tikai no dzīvības kokiem. Uzaicinājums brīvi ēst “no visiem dārza kokiem” atbalsojas aicinājumā “ņemt dzīvības ūdeni bez maksas” – dzīvības ūdeni no upes Ēdenē. Atkl. 21:27 uzsver, ka nekāds nelabais – “neviens, kas dara negantību un melo” – neieies jaunajā Ēdenē, kā tas bija agrāk. Jaunā Dārza centrs būs Kristus tronis, un Kristus tad visādā ziņā būs dzīvības un zināšanu koks.

Šī saikne starp pilsētu un Dieva paradīzi rosina uzdot interesantu jautājumu par to, ka pilsētas apraksti Atklāsmes 21 un 22, šķiet, ir pretrunā ar tās attēlojumu Ecēhiēla 40-48:

Atklāsmes grāmata

Ecēhiēls

21:27 vienīgi tie, kas ierakstīti dzīvības grāmatā, varēs ieiet pilsētā.

21:25 pilsētas vārti nekad nebūs aizslēgti.

22:5; 21:23 Dieva slava ir gaisma, kurā aptumšosies saule un mēness.

22:14 ienākošie pilsētā ēdīs no dzīvības koka.

21:22 pilsētā nav tempļa.

Īstais templis jau ir Kristus asinīm slacīts.

45:6 pilsēta ir dabiskajam Izraēlam (Cah. 8:5 – bērni rotaļājas tās ielās).

44:11; 46:9 parastie mirstīgie ieiet tajā.

44:1 dažreiz vārti ir aizslēgti.

45:17; 46:1,3 mēness spīd pilsētā.

Pilsētā – mirstīgie priesteri.

Pilsētā ir templis.

45:20 templim ir vajadzīga regulāra šķīstīšana (“tas būs templim par salīdzināšanu”), apslacinot ar upura asinīm.

Šīs ir tikai dažas no daudzajām neatbilstībām; taču abas pilsētas, kā teikts, ir uzceltas lielā kalnā. Nekāda pieņemama izskaidrojuma tam nav, izņemot pieņēmumu, ka lielais Ciānas kalns, Dieva tronis Ēdenē, sašķelsies divos lielos kalnos, kā tas ir pravietots Cah. 14:4, Ecēhiēla templis tiks uzcelts uz viena no tiem, bet Svēto pilsēta no Atklāsmes grāmatas – uz otra. Cah. 14 teikts, ka no viena no kalniem divas reizes gadā tecēs upes, kamēr upe no Atkl. 22 tek pastāvīgi, kā rezultātā dzīvības koki zied katru mēnesi; vēl viena norāde uz to, ka kaut gan starp šīm divām pilsētām ir zināma līdzība, tās tomēr ir divas atsevišķas pilsētas. Tādējādi, Ecēhiēla templis un pilsēta liekas esam Atkl. 22 samazināta kopija, it kā lai parādītu mirstīgajiem dievlūdzējiem, uz ko viņi var tiekties. Iespējams, ka tas balstās uz atšķirību, kādu pravieši redz starp Ciānu, tempļa kalnu ( kas jāskata kā nākamais Dieva tronis ar tam apkārt mītošajiem svētajiem), un ‘Ciānas meitu’, kas ir apdzīvota pilsēta, kas nākotnē būs pilsēta, kur bērni spēlēsies uz ielām, kur dzīvos mirstīgie un citu tautu viesi, ar templi ebrejiem tajā. Līdzīga atšķirība rodama Jes. 24:23: “Tas Kungs Cebaots pārņems ķēniņa varu Ciānas kalnā un Jeruzālemē (it kā tas būtu divas dažādas vietas) un to vecaju (svēto pilsētā) priekšā parādīsies mirdzošā godībā”. Vēl viens iespējams pamatojums tādam izkārtojumam ir skaidri iezīmēta atšķirība starp “Tā Kunga namu un ķēniņa namu” (1. Ķēn. 9:10) Salamana laikā, kas ir skaidrs Kristus Valstības prototips. Ķēniņa personīgais mājoklis tādā gadījumā saistās ar svēto pilsētu, bet Tā Kunga nams – templis – būs Ecēhiēla templis, kura izmēri būs precīzi tādi paši kā Salamana templim.

Kaut mēs šajā dzīvē iedvesmas pilni censtos iedziļināties Gara lietās, lai arī mums atrastos vieta jaunajā pilsētā!

Piezīmes

1) Saistība starp Jesajas 14, Ecēhiēla 28 un 31

Ecēhiēla 28

Ecēhiēla 31

Jesajas 14

:10

:12

:13

:16

:17

:19

:10

:15

:18

:18,8

:11

:13

:14

:12

:15

:12

:16

:16,17

2) Šeit es apkopoju liecības, kas dotas citās vietās, kas parāda, ka vārdi “Asīrija” un “Bābele” bieži tiek lietoti ar vienu un to pašu nozīmi:

Jes. 13:8 daļa no “sprieduma par Bābeli” atgādina to, kas sacīts Ps. 48:6,7 par Sanheriba asīriešu karaspēku; Jes. 13:21,22 atbalsojas par Asīriju rakstītais; pravietojumi par Bābeli Jes. 47 atkārtojas Nahuma 3:4,5,16 un Cef. 2:13,15 jau attiecībā uz Asīriju. Miha saka Ciānai 4:10: “tagad … tev … jānonāk līdz Bābelei”, it kā tam būtu jāīstenojas jau tūlīt, taču viņš pravietoja asīriešu uzbrukuma laikā. 2. Laiku 33:11 saka, ka Asīrijas ķēniņš aizveda Manasi uz Bābeli, t.i., atpakaļ uz Asīriju. Ezras 6:1 Dārija aprakstīts kā Bābeles ķēniņš, bet 22.p. to sauc par Asīrijas ķēniņu.

Šis sajukums starp Asīriju un Bābeli kļūst saprotams, ja ņem vērā, ka šīs abas tautas sākumā runāja vienu valodu un tām bija viena kultūra, bet Asīrijas ķēniņš Sargons sevi sauca par babiloniešu dievu pārstāvi.