ARABU IEBRUKUMS KENINU LAIKA

7. NODAĻA: ARĀBU IEBRUKUMS ĶĒNIŅU LAIKĀ

Dāvids un Goliāts

Dāvidam jābūt vienam no lielākajiem Kristus prototipiem. Tajā laikā viņš bija vienkāršs gans, kuru viņa brāļi bija atstūmuši un kurš centās glābt Izraēlu tās fizisko ciešanu un atkrišanas no ticības laikā. Jau šī viena paralēle liek mums meklēt daudz dziļākus salīdzinājumus, norādes. Milzis-spēkavīrs nokrita zemē akmens dēļ – šeit salīdzinājums ar to, kā Nebukadnēcars sapnī redzēja lielu tēlu (Dan. 2) – šajā redzējumā akmens attiecas uz Kristu. Ievērojiet kā lauva un lācis (salīdz. 1. Sam.17:34 ar Dan. 7:4,5) – varš un dzelzs (salīdz. 1. Sam. 17:5-7 ar Dan. 2:32,33) atzīmēti Rakstos. Goliātam nāve iestājās no ievainojuma galvā (1. Sam. 17:49), atgriezieties pie 1. Moz. 3:15, kas saista Dāvidu un akmeni ar sievietes dzimumu (Kristu) un Goliātu pielīdzina čūskas dzimumam. Četras reizes rakstīts, ka Goliāts bija iekalts “vara bruņās” no galvas līdz kājām (1. Sam. 17:5,6); vārds “varš” attiecas uz vārdu “čūska” (“vara čūska”) un ir grēka simbols. Skaitlis seši ir miesīguma skaitlis, zīmīgi, ka Goliāta “garums bija sešas olektis … bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs” (1. Sam. 17:4,7). Iespējams pat, ka “grēka cilvēka” no Pāvila otrās vēstules Tesaloniešiem (2.nod.) prototips ir Goliāts, tēls no Dan.2 un grēka cilvēks ir ļoti līdzīgi.

Čūskas dzimums

Goliātam, čūskas dzimuma pārstāvim, kas simbolizē grēku (gandrīz kā Bībeles sātans), vajadzēja divkauju. Izraēlieši drebēja šausmās, no sirds vēlēdamies būt pietiekami stipri un vīrišķīgi, skatījās bezpalīdzīgi cits uz citu, kamēr milzis lielījās. Viņi domāja un runāja tikai par to, kā pievarēt šo ļaunumu, kas bija virzīts pret Dieva tautu. Viņi apsprieda arī vērā ņemamo apbalvojumu, kas bija apsolīts. Bet, ieraudzījuši Goliātu, viņi bēga no tā (1. Sam. 17:24). Kāds apraksts mums vēl ir vajadzīgs, lai gribētu cīnīties pret grēku? Tas līdzinās tam, kā cilvēki un Eņģeļi raudāja, tāpēc ka neatradās neviena cienīga, lai ieskatītos dzīvības grāmatā, vai to atvērtu (Atkl. 5:3-5) – līdz kamēr mūsu Kungs nenomira krustā. “Golgāta” nozīmē “pieres vieta”, varbūt tā pati vieta netālu no Jeruzalemes, kur Dāvids apglabāja Goliāta galvaskausu (1. Sam. 17:54). Tas, ka Goliāts parādījās rītos un vakaros – četrdesmit dienas (1. Sam. 17:16), ir saistīts ar to, ka upurēšanai un upura pienešanai bija jānotiek katru dienu šajā laikā, noteikti pārdomājot, atceroties grēku ar vēlēšanos sevi veltīt Dievam. Domājošs izraēlietis varēja saskatīt Goliātā tā grēka iemiesojumu, ko nav iespējams pārvarēt pat ar upura pienešanu katru dienu.

Konflikts starp sievietes dzimumu un čūskas dzimumu politiski izpaudīsies kaujā pie Armagedonas. Dāvida un Goliāta prototipi norāda uz noslēdzošo konfliktu starp Kristu un ļaunā spēkiem pēdējās dienās. Kristus uzvara nozīmēs ne tikai ticīgo fizisku atpestīšanu, bet tā kļūs par viņa uzvaras pār grēku simbolu. Tāpēc valoda, kādā aprakstītas ticīgo ciešanas pēdējās dienās, atgādina to, kādā aprakstītas Jēzus ciešanas uz krusta (skat 11.nod.). Tieši tāda ir Armagedonas nozīme, kas kā sarkans dzīpars vijas cauri mūsu nodarbībām. Tā, Edoma pēdējās dienās būs ienaidnieku ieņemta, bet Kristus un patiesais Izraēls, fiziski un garīgi atgriežoties pie apsolījuma Ābrahāma dzimumam, ieņems ienaidnieku pilsētas (salīdz. 4. Moz. 24:18 ar 1. Moz. 22:17,18).

Mēs jau atzīmējām acīmredzamo līdzību starp milzi no Daniēla un Goliātu, grēka cilvēku. Darbības vieta bija dienvidos no Jeruzalemes, pusceļā starp Jeruzalemi un Vidusjūru. Tas skan kā ziemeļu ķēniņš “uzcels savas pilīm līdzīgās teltis starp Lielo jūru un svētās godības kalnu (starp Nāves jūru un Vidusjūru; Dan. 11:45). Ievērojiet, ka dažādās Bībeles versijās var atrast interesantus salīdzinājumus: “Palestīna” – RV = “Filistija” – AV; Goliāts bija no Gātas (tulkojumā: “vīna spiede”). Konfrontācija turpinājās 40 dienas (1. Sam. 17:16) – vēl viena saikne ar tuvojošos Dieva iedvesmoto tiesu. Soģu laikā arābu kundzība ilga 40 gadus.

Dāvida ironija: “Kas tad šis filistietis tāds ir, … kurš ir neapgraizīts” atbilst: “Kas tu esi, lielais kalns? Tev jākļūst par līdzenumu! … ne ar varu, bet ar Manu Garu!” (Cah. 4:7,6) – Goliātu nogalināja Dāvids bez šķēpa rokā, tas ir, bez cilvēka spēka palīdzības. Ievērojiet, ka filistieši, uzkāpuši augstajā kalnā, it kā atainoja Bābeli: “Ak, lielais kalns!” Un tā, ziemeļu ķēniņš, grēka cilvēks, Bābele, Daniēla milzis – ar to domāts, ka Kristus visu to iznīcinās. Interesants ir jautājums, vai visas šīs dažādās Kristum pretim stāvošās sistēmas pastāvēs atsevišķi Viņa atgriešanās laikā? Patreizējā notikumu attīstība liek domāt, ka var parādīties vienota konfrontējoša sistēma (“briesmonis”), kas apvienos visas pārējās. Un atkal parādās iespējas 1. Sam. 17 gaismā paraudzīties uz pēdējām dienām no šī pravietojuma pozīcijas.

Ģeogrāfiskie nosaukumi

Divas reizes pasvītrots, ka “filistieši sapulcināja savu karaspēku … viņu sapulcēšanās” – kā atbilde uz to, ka “Sauls un Israēla vīri sapulcējās”. Ar to tiek domāts, ka “sapulcējās” attiecas uz noslēdzošo arābu apvienošanos pret Izraēlu (Soģu 10: 7). Konflikts norisinājās Šoho, kas nozīmē “slēgtais, aizslēgtais”: aizslēgto durvju/slepenības tēma ir tipiska pēdējām dienām; Hiskija bija “ieslēgts” Jeruzalemē, Noa aizslēgts šķirstā, izraēlieši veiksmīgi ieslēdzās savās mājās Pasā naktī, bet Lats – savā mājā Sodomā.

Vēl viens nosaukums (sastopams 1. Sam. 17:1) – Aseka, viena no nocietinātajām pilsētām. Filistiešu karagājiens pret Izraēlu ar “zobenu” un “šķēpu” (1. Sam. 17:47) aprakstīts līdzīgi Babilonijas armiju aprakstam (Jer. 6:23). Tas izraisa asociāciju ar filistiešiem un pēdējo dienu arābu “Bābeli”. Aseka atradās tur, kur Jozua iznīcināja piecu arābu ķēniņu konfederāciju/savienību (Jozuas 10:5,10,11). Šīs asociācijas ļauj mums izdarīt salīdzinājumu: Goliāts = tēls no Daniēla grāmatas = grēka cilvēks = Bābele = pēdējo dienu arābi. Cah. 9:13-15 Izraēla aprakstīta kā akmens, kas pēdējās dienās sagraus filistiešus (1.-5.pp. attiecas uz sodu, kas nāks pār filistiešu galvām).

Īstā kauja notika “Terebinšu ielejā” (“ozolu ieleja”) saskaņā ar 1. Sam 17:2. Ozoli bieži tika pieminēti Izraēlas agrīnajā vesturē, gandrīz visi šie notikumi saistīti ar Izraēla grēku nožēlošanu arābu spaidu laikos (1. Moz. 12:6; 35:4; 5. Moz. 11:30; Jozuas 24:1; Soģu 9:6,37). Tas ir vēl viens apstiprinājums tam, ka Jēkaba konfrontācija ar Ēzavu ir pirmtēls konfliktam starp Dāvidu un Goliātu, kas noveda pie galīgas grēku nožēlas.

Pūķa rīkle

Goliāts bija arābu “stiprinieks” (1. Sam. 17:4). Šeit ir sakarība ar Mesijas attēlošanu Jes. 9:6. Arābu spēkus pēdējās dienās var vadīt cilvēks, kurš uzskatīs sevi par pseido-Mesiju. Ebreju vārds “stiprinieks”, ko izmanto 1. Sam. 17:4, burtiski nozīmē “cilvēks, kurš staigā starp divām nometnēm”, un norāda uz īstā Mesijas vidutāja misiju. Vārda sakne, no kuras radies Goliāta vārds, nozīmē “tas, kas ved gūstā”, un tas atbilst viņa derībām par to, ka uzvarētājs vedīs uzvarēto gūstā (uzvarētājs – tā tauta, kuras priekšstāvis nogalina “stiprinieku”). Šī doma var kļūt par pamatu Atklāsmes grāmatas 13:10: “Kas ņem gūstā, aizies pats gūstā”. Šis spēks, kam ir “mute runāt …zaimus” (13:5), - atsaukšanās uz Goliāta lāstiem. “Tad tas atvēra savu muti Dieva zaimošanai, lai zaimotu Viņa Vārdu un Viņa mājokli, tos, kas mājo debesīs. Tam tika dots karot ar svētajiem un tos uzvarēt, un dota vara pār visām ciltīm un ļaudīm un valodām un tautām” (Atkl. 13:6,7). Īpaši tas attiecas uz Goliātu. “Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes” (Atkl. 13:8) – kad filistieši ieraudzīja Goliātu mirušu, viņi pasteidzās pamest karalauku. “Kas nokauj ar zobenu, to nokaus pašu ar zobenu” (Atkl. 13:10) – šis citāts rezumē: Goliāts tika nogalināts pats ar savu zobenu. Šīs paralēles norāda, ka Goliāts ir “pūķa mutes” prototips, “pūķis” figurē pēdējo dienu aprakstā.

Šī opozīcija norāda uz iespējamo ieroču pielietošanu beidzamajā konfliktā. Goliāts smējās par Dāvidu, kurš gāja uz viņu “ar koku” (1. Sam. 17:43) – tas atspoguļo to, kā arābi ar ironiju uztver Kristus atnākšanas ar svētajiem tuvošanos. Dāvids izmantoja koku ar nolūku uzvarēt Goliātu, bet Mozus lietoja zizli, lai uzvarētu faraonu. Niedru jūra – “pastarās dienas”, Kristus uzvaras – pirmtēls. 1. Sam. 17:5-7 raksturots Goliāta apbruņojums – viņš ir apbruņots atbilstoši tā laika “tehnoloģijai”. Turpretim izraēliešiem nebija zobenu un šķēpu (1. Sam. 13:22; Soģu 5:8), tas norāda arī uz Izraēlas apbruņojuma ne visai augsto kvalitāti pēdējās dienās. Tas, ka Goliāts gāja bojā no sava paša ieroča (1. Sam. 17:51), norāda uz iespējamību, ka arābi tiks iznīcināti ar pašu ieročiem. “Viņu acis sāks trūdēt savos dobumos” (Cah. 14:12) – tās var būt atoma/ķīmiskās iedarbības sekas.

Debesu putni

Tiesa pār filistiešiem aprakstīta ar to pašu vārdu un izteicienu palīdzību, kas saistīti ar daudziem pravietojumiem par pēdējām dienām. To sagrāve (iznīcināšana) bija tāda, “lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs!” (1. Sam. 17:46) – tas saistīts ar to, ka iznākumā Dievs Sevi parādīs cilvēkiem: “Tā Es parādīšos Savā varenībā un svētumā daudzu tautu priekšā, lai tās atzīst, ka Es esmu Tas Kungs” (Ecēh. 38:23). Lai to izdarītu, Dāvids paredzēja: “…tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes” (1. Sam. 17:46). Savvaļas zvēru un putnu pieminēšana ir saistīta ar Bābeles tautu ar Nebukadnēcaru priekšgalā aprakstu, pie tam, līdzīgā valodā (Dan. 2:38). Vēlākā nodarbībā mēs atradīsim aprakstu, kā Bābele sagaidīs savu galu no to tautu rokas, kas apvienosies cīņai pret to. Goliātu un viņa filistiešus iznīcināja tautas, ko apvienoja Bābele, un šajā ir sakarība starp Goliāta prototipu un Bābeli – mūsu pieņēmums ir, ka mums būs darīšana ar arābu Bābeli. Dan. 4:12,14,21,22 raksturo Nebukadnēcaru kā koku, kurā vij ligzdas putni un kura ēnā slēpjas zvēri. Līdz ar to Nebukadnēcars savā personā pārstāv Bābeli, tāpat kā Goliāts pārstāvēja filistiešus. Tas viss apstiprina ideju, ka arābu- Bābeles briesmoni pēdējās dienās vadīs viens līderis. Filistiešu piemērs tika dots, lai Izraēlas iedzīvotājiem, kuri atkāpušies no patiesās ticības, būtu tāds pirmtēls: (2. Ķēniņu 14:11; 16:4; 21:24; Jer. 7:32,33 un 19:6,7) – aina, kas parāda izraēliešus Gehennā, to līķi pamesti putniem saknābāšanai un suņiem saplosīšanai. Analoģiskus aprakstus mēs atrodam Jer. 15:3; 16:4; 34:20. No tā izriet, ka tie kas Izraēlā atkāpušies no ticības, saņems sodu, līdzīgu tam, kādu saņems arābi/filistieši. Zīmīgi, ka Ecēh. 29:5 runāts par zvēriem un putniem atdoto Ēģipti – iespējams, ka viņi apvienosies ar pēdējo dienu filistiešiem?

Atkl. 19:17-21 aprakstā figurē “putni, kas ēd visu to cilvēku “miesas”, kuri “sapulcējušies”, lai kopā karotu pret Dieva tautu pēdējās dienās.

Cilvēki, kuru “miesas” tika apēstas, atgādina pūķa un viltus praviešu sekotājus. Putnu saknābātie atgādina arī tos, kuri sadega Gehennas “uguns jūrā” (Atkl. 19:20,21).

79. psalms

79.psalms satur interesantas norādes uz notikušo ar Goliātu, atsaukšanos uz pamestību, kas pēdējās dienās valdīs Jeruzalemē. Psalmu dziedātājs ar asarām acīs stāsta, kā arābu iekarotāji “Tavu kalpu līķus … ir devuši par barību putniem zem debess, Tavu svēto miesas – lauku zvēriem” (Ps.79:2). Tieši tā Goliāts solījās rīkoties ar Izraēlu. Tālāk mēs to identificēsim ar pēdējo dienu Izraēlas ienaidniekiem. Lai kā tur būtu bijis, bet tas īstenībā notika ar filistiešiem, ar to pierādot, ka viss arābu rūpīgi ieplānotais pret Izraēlu vienmēr ir atgriezies atpakaļ pret viņiem pašiem. Iekarotāji ņirgājās: “Kur ir jūsu Dievs? Lai citas tautas atzīst mūsu priekšā …” (Ps. 79:10), tāpat kā to darīja Goliāts. Jēzus /Dāvida uzvara pierādīja un no jauna pierādīs, ka “Israēlam ir Dievs” (1. Sam. 17:46). Un tā, Dievs atmaksās “… mūsu kaimiņiem viņu krūtīs septiņkārt tās nievas, ar kādām viņi Tevi, Kungs, ir nievājuši” (Ps. 79:12), - tā Dievs rīkojās ar Goliātu.

Pēc uzvaras pār filistiešiem izraēlieši izlaupīja viņu nometni (1. Sam. 17:53). Tas ir pareģojums par pēdējām dienām. To arī apstiprina pravietiskie mājieni uz to, ka apkārtējo tautu bagātības tiks tiem, kas no Izraēla tautas paliks kā pamats uzplaukumam Zelta Tūkstošgadē.

Jošafāts

Ierakstam par lielo Jūdejas iekarošanu ar apvienotajiem arābu spēkiem Jošafata laikā ir milzīgs daudzums paralēļu ar citām pēdējo dienu labajām vēstīm, kas tieši vai netieši norāda uz arābu galīgo sakāvi no Jēzus rokām un grēkus nožēlojušo Izraēla tautu. Ieraksti 2. Laiku 20 atbilst citiem pravietojumiem par pēdējām dienām -

2. Laiku 20

Joēla

Caharijas 14

:7-12

:11

:12

:13

:16

:20 “Tekoja”

:23

:25

:27,28 “taures”

:29

19:8

3:2

1:4; 2:15

2:17

:6,7,12

3:12

1:3; 2:16

3:2,12

2:23

1:13

:13

:14

:16

Uzmanīgs students varēs atrast arī virkni norāžu , kas saistītas ar Asīrijas iebrukumu ķēniņa Hiskijas laikā. Jošafāta lūgšana beidzās ar vārdiem: “bet uz Tevi mēs paceļam savas acis” (2. Laiku 20:12), un arī šeit mēs atrodam paralēli ar Ps. 123:1,2 – vienu no svētceļnieku dziesmām, kas uzrakstīta, kad Izraēla tauta lūdzās Dievam atpestīt to no Asīrijas uzbrukuma. Pirms kaujas Jošafāts savus ļaudis pārliecināja: “Ticiet Tam Kungam, savam Dievam, - un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!” (2. Laiku 20:20). Šī doma ir citēta arī Jes 7:9, lai iedvestu Izraēlam stabilu ticību Dievam, bet ne bailes no asīriešiem. Jūda … “pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies.” (2. Laiku 20:24) – aprakstīts līdzīgi asīriešu padzīšanai no Jeruzalemes, kur tika iznīcināta arābu konfederācija. Līdzīgi apraksti sastopami Hiskijas laikā (Jes. 33:4; Mihas 4:13 salīdz. ar 2. Laiku 20:25). Atgriešanās Jeruzalemē ar prieku un tas, ka Dievs “viņiem devis prieku par viņu ienaidniekiem” (2. Laiku 20:27,30), uzrakstīts Jesajas pravietojuma stilā par to, kā Izraēla tauta atjaunosies pēc asīriešu uzbrukuma, atgriezusies Ciānā ar starojošu prieku pār galvām (Jes. 35:10).

Asīriešu uzbrukums (pamats Ecēh. 38) ir pēdējo dienu uzbrukuma Izraēlai pirmtēls. Tā arī jāsaprot 2. Laiku 20.nodaļu. Ir paralēles, kas pierāda, ka tas ir pravietojums par pēdējām dienām: - 2. Laiku 20:

:9 3. Moz. 26:40,42

:15 5. Moz. 1:29,30 (Kānaānā ievestās arābu ciltis un ēģiptieši = arābu konfederācija).

:15 1. Sam. 17:47 (Dāvids un Goliāts).

:17 Soģu 7:21 (Gideons un midiānieši).

:17 2. Moz. 14:13,14 (atpestīšana Iziešanas laikā).

:21 Jērikas scenārijs.

:25 Soģu 8:24-26 (Gideons un midiānieši).

:27 Soģu 11:9 (Jefta kā Izraēla galva) – Jošafāts – Izraēla galva.

:29 viena un tā pati frāze izmantota pēc uzvaras pār faraonu un Goliātu.

:29 1. Sam. 17:46; Ecēh. 38:23.

Šie visi salīdzinājumi pierāda, ka iebrukuma no 2. Laiku 20 aprakstu var uzskatīt kā pravietojumu par noslēdzošo iebrukumu Izraēlā. Jošafāta (Jēzus) ķēniņvalsts ir kā prelūdija Kristus valdīšanas Tūkstošgades nodibināšanai (“Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt”, 2. Laiku 20:30).

Ēlijas darbība

Izraēla atkāpšanās no ticības tika sodīta ar arābu iebrukumu, jūdejieši pieteica garīgo atdzimšanu. Jošafāts aicināja visos strīdīgajos jautājumos griezties pie Bībeles, “lai viņi nenoziedzas Tā Kunga priekšā un lai dusmība nenāk pār jums” (2. Laiku 19:10). Tas ir atgādinājums par Ēlijas darbību , lai piespiestu Izraēlu atcerēties “likumus, ko Es …pavēlēju izveidot visā Izraēlā … kopā ar visiem likumiem un tiesām … iekāms nāks Tā Kunga … diena” (Mal. 3:22,23). Jūdejas atdzimšana Jošafāta laikā pēc Izraēla atkāpšanās no ticības ir Ēlijas darbības pirmtēls pēdējās dienās. Jošafāts ir Ēlijas un Kristus prototips pēdējās dienās.

Izraēlas grēku nožēlošana notiks to ciešanu dēļ arābu zemē atbilstoši pirmtēliem, kas piedāvāti studēšanai turpmākajās nodarbībās. Iebrukums, par kuru mēs lasām 2. Laiku 20, norāda uz arābu noslēdzošo triecienuzbrukumu Jeruzalemei. Tas notiks jau pēc arābu kundzības perioda un Ēlijas darbības izraēliešu vidū. Šis pēdējais arābu uzbrukums pārbaudīs, cik dziļa ir Izraēlas jaunā ticība un grēku nožēla. Jošafāts kļuva par tautas “vadoni” pēc atgriešanās no laupīšanas. Līdzīgi tam, Izraēls izvēlējās Jeftu (Jēzu) kā savu “vadoni” pēc grēku nožēlošanas (Soģu 11:6).

Daudzas Joēla norādes 2. Laiku 20 atbalsta šo vadlīniju. Joēla 1 aprakstīta zemes iztukšošana pēc arābu iekarošanas, pēc kā sekoja aicinājums nožēlot grēkus, visi Izraēlas ienaidnieki sapulcējās “Jošafāta ielejā” iznīcināšanai, kas sekoja tūlīt pēc Tūkstošgades Valstības nodibināšanas. Notikumi 2. Laiku 20 stāsta par arābu iekarotāju iznīcināšanu, parādot pravietojumu par pēdējo dienu noslēdzošo ainu “Jošafāta ielejā”.

Arābu konfederācija (savienība)

“… Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafātu. Kad Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies … (2. Laiku 20:1,4) – un tas vēlreiz pasvītro domu, ka arābi sapulcēsies kopā, lai uzsāktu pēdējo triecienuzbrukumu, atsaucoties uz Izraēlas pamestību, vienotības trūkumu. Laiku pa laikam šī Izraēlas ienaidnieku “apvienība” psiholoģiskas uzbrukšanas nolūkos parāda, ka arābu neorganizētība un izkliedētība ir pārvarāma, koncentrējoties Jeruzalemes aplenkšanai. Par šo “apvienību” stāstīts fragmentos, kas attiecas uz pēdējām dienām, - Cah. 14:2 un Atkl. 16:14. Iepriekšējās arābu ielaušanās ir pēdējo dienu uzbrukumu pirmtēli, un šajos pantos runāts arī par to, ka viņi “sapulcēsies” kopā: Siseras spēki (Soģu 4:13), amonieši (Soģu 10:17; 1. Laiku 19:7), amorieši (Soģu 11:20) u.t.t.

Taču diez vai arābu apziņas apvienošanās notiks līdz noslēdzošajam triecienam pret Izraēlu.

Zīmīgi ir tas, ka “sapulcēsies” kopā ne tikai Izraēlas ienaidnieki, bet arī pašai Izraēlai ir jāapvienojas par atbildi. Viņi apvienosies atbildei uz filistiešu (1. Sam. 14:20; 17:2; 28:4), amoniešu (Soģu 10:15), (1. Laiku 19:7,12), Bābeles iedzīvotāju (Jer. 6:1) apspiešanu un laikā, kad atbrīvosies no Ēģiptes jūga (2. Moz. 4:29). Viņi “sapulcējās kopā” pie Jošafāta, lai lūgtu palīdzību Dievam (2. Laiku 20:4), un tas arī ir pēdējo dienu pirmtēls. Ebrejos vienotības gars parādīsies, kad viņi apzināsies glābšanas nepieciešamību.

Debora, “māte Israēlā”, ir vienotības gara Izraēlas ticīgo vidū prototips. Šis vienotības gars izpaudās ciešanu iespaidā (Sogu 5:7). Jes. 11:13,14 stāstīts par Efraimu un Jūdu, kas aizmirsa par savām domstarpībām ienaidnieku priekšā.

Caharijas 12:3

Izraēlas ienaidnieki “kopā sapulcēsies”, un Izraēla apvienosies. Tas notiks iznīcināšanas laikā, kad ebreju grautiņi norisināsies visā pasaulē. Mums ir uzmanīgi jāizstudē vismaz trīs fragmenti, lai tiktu par to skaidrībā. Pievērsīsimies Cah. 12:3: “un notiks tanī dienā, ka Es darīšu Jeruzālemi par smagu akmeni visām tautām, visi, kas lūkos to pacelt, sagriezīs sevi uz tā, kad pret pilsētu sapulcēsies visas pasaules tautas”.

Septuagintas pirmā frāze ir “un likšu Jeruzālemi par akmeni, un to tautas samīs”, tas norāda uz JēzuViņa Jeruzalemes, ko sagūstījušas citas tautas, aprakstā (Lūkas 21:24). Tie, kas “sapulcēsies kopā” pret Jeruzalemi, var būt arābi. Arābu tautas okupēs Jeruzalemi un par to dārgi samaksās. Dieva noliedzēji tiks notiesāti kopā ar Izraēlas ienaidniekiem (Mt. 18:6). Cah. 14:1,2 arī norāda uz to, ka arābi sagrāba Jeruzalemi uzbrukuma laikā pēdējās dienās. “Visas pasaules (zemes) tautas”, kas apvienojušās pret Jeruzalemi, - tas visdrīzāk attiecas uz arābiem, kas ielenkuši Jeruzalemi, bet zeme – apkārtne, teritorija ap Jeruzalemi. To var droši attiecināt arī uz “zemi” – Izraēlu. “Zemes (pasaules) tautas” – kānaāniešu ciltis, kas dzīvoja šajā zemē, kopš tās dibināšanas dienas, ir arābu tautu senči. Tos sauc par “zemes iedzīvotājiem (tautām)” 1. Moz. 23:7,12,13; 5. Moz. 7:6, Jozuas 4:24. Cita iespēja, ka “zemes tautas” attiecas uz iekšējiem ienaidniekiem – Izraēlas iedzīvotājiem.

Atklāsmes 16:14-16

Šie panti, kā arī Atkl. 19:19 balstās uz to, kā Izraēlas ienaidnieki (arābi) apvienosies, par to lasām Cah. 12:3. “Tie ir ļauni gari , kas dara brīnumus, tie aiziet pie visiem pasaules ķēniņiem, lai tos pulcinātu cīņai Dieva, Visuvaldītāja, lielajā dienā … vietā, ko ebreju valodā sauc par Harmagedonu”. Zemes ķēniņi, šeit “pasaules ķēniņi” – attiecas uz Izraēla zemi (kā Dan. 2), bet varbūt visas tautas burtiskā nozīmē uzbruks Izraēlai? “Harmagedona” nozīmē “Megidonas ieleja”, bet tas mūs atgriež pie Cah. 12:9,11: “Un notiks tanī dienā, Es meklēšu iznīcināt visas tautas, kas devušās cīņā pret Jeruzālemi. Tanī dienā Jeruzālemē būs tik lielas sēras kā … Megidas līdzenumā”.

Var secināt, ka, kaut gan Izraēla nožēlos grēkus pirms savas uzvaras Jošafāta ielejā (tā pati vieta pēc pravietojuma) saskaņā ar pirmtēlu no 2. Laiku 20 un citiem fragmentiem, pilnīga apzināšanās, ka viņi sita Kristu krustā, un tas bija grēcīgs solis, iestāsies tikai pēc tam, kad izraēlieši ieraudzīs, ka Viņš ir pilnīgi sagrāvis viņu ienaidniekus. Viņu atgriešanās Jeruzalemē bija priecīga (2. Laiku 20:27), jo “Tas Kungs bija viņiem devis prieku par viņu ienaidniekiem”. To, ka Izraēla ienaidnieki “sapulcējās”, mēs varam izlasīt sekojošos pantos:

- Arābi pulcējās pret Izraēlu dažādos laikos.

- Arābu tautas sapulcējās ielejā (līdzenumā) netālu no Jeruzalemes (2. Laiku 20:16), lai iznīcinātu Izraēlu Hiskijas valdīšanas laikā.

- Joēla pravietojums par visām tautām, kas sapulcējušās “Jošafāta ielejā” (4:2)

- Arābu tautu pulcināšana “Megidas līdzenumā” (Atkl. 16:16) karam ar Izraēlu pēdējās dienās.

Megidonas līdzenums atrodas Izraēlas ziemeļos, bet Jošafāta ieleja – dienvidos, netālu no Jeruzalemes. Līdzīgs valodas stils un saturs norāda uz to, ka aprakstīta viena un tā pati vieta.

Var būt, ka Megidonas līdzenums ir daudzu arābu cīņu Izraēlas vēsturē arēna, tās atspoguļotas Atkl. 16:16 drīzāk simboliskā, nekā burtiskā ģeogrāfisku vietu pieminēšanā.

Atklāsmes 16 rakstīts, kā tautas sapulcēsies tiesāšanas vietā, ko sauc par Harmagedonu. Septītais Eņģelis izbazūnēja Bābeles sagraušanu, lai tai “pasniegtu Savu dusmības vīna kausu” (Atkl. 16:19). “Dusmības vīna kauss” mūs atgriež pie Cah. 12:2,3, kur arābu tautas “sapulcējās kopā”, lai izdzertu “apreibinātāju dzērienu kausu” (grēku izpirkšanas kausu). Sodīšana ar “akmeņu lielumā krusas graudiem” mums atgādina par Izraēlas arābu ienaidnieku iznīcināšanu Jozuas laikā (Jozuas 10:11). Tas apstiprina mūsu pieņēmumu, ka vārds ‘Bābele” tiek lietots arābu apzīmēšanai.

Atklāsmes 19:19

“Es redzēju zvēru un visas zemes ķēniņus, tie bija sapulcējušies ar saviem karapulkiem, lai karotu ar To, kas sēdēja uz zirga, un ar Viņa karapulku”. Visas iepriekšējās atsauces parāda, ka ar “zvēru” (briesmoni, pūķi) domāta arābu organizācija. Šajā gadījumā Jošafāts būtu Jēzus, bet Jošafāta armija – augšāmcēlušies svētie. Šajā gadījumā noslēdzošais arābu triecienuzbrukums notiks pec Jēzus atgriešanās. Ievērojiet atšķirību starp līderiem šajā konfliktā un viņu ienaidniekiem: “zemes ķēniņus” ar saviem karapulkiem (armijām) … To, kas sēdēja uz zirga (Jēzu) ar Viņa karapulku (armiju)”

Arābu naids pret Kungu Jēzu liekas pat spēcīgāks nekā viņu naids pret Izraēlu un svētajiem. To var redzēt sadalījumā starp “zemes ķēniņiem, to armijām”.

Atgriežoties pie 2. Laiku 20, mēs atrodam detaļas, kas apstiprina kopainu, ko attēlo citi pravieši:

- iekarotāji tuvojās Jeruzalemei no dienvidiem (2. Laiku 20:2) – tā notiks arī pēdējās dienās?

- Jošafāts lūdza: “Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, Tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas pret Tevi varētu stāties” (2. Laiku 20:6). Tā ir atsaukšanās uz Dieva uzvaru pār arābiem, Daniēla 4:17,32 mēs redzam, ka Nebukadnēcaram un Bābeles iedzīvotājiem tika dota tāda pati mācība. Tā ir vēl viena saite starp “Bābeli” un arābu ciltīm.

- “Redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava īpašuma, kuru Tu mums esi nodevis par mantojumu” (2. Laiku 20:11) – arābi tolaik izmantoja to pašu argumentu pret Izraēlu, ko izmanto arī tagad: “Dievs devis mums zemi, ne jūs, tas nozīmē, ka mēs esam īstais Ābrahāma dzimums”. “Tad Tā Kunga Gars nāca …pār Jahaziēlu … tas levīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem” (2. Laiku 20:14) – šie vārdi mums sniedz garīgu atbalstu. Pravieši un Eņģeļi cēla Dieva vārda nozīmi debesīs, lai iedvesmotu Izraēlu tās beidzamajās ciešanās, un šī tēma, kas atkārtojas ir pēdējo dienu pirmtēls. “Ēlija” un viņa praviešu skola ir tie, kam jāpilda šī loma:

- - mēs, kas dzīvojam tieši pirms otrās atnākšanas.

- - no miroņiem augšāmceltie svētie.

- - Eņģeļi.

- - ebreji, kam tiks dots pravietošanas gars pirms Izraēlas ienaidnieku sodīšanas (Joēla 3:1,2).

- Salīdzini to ar komentāru divām liecībām 3.nodaļā.

- “Tekojas līdzenums – tuksnesis” (2. Laiku 20:20) nozīmē “pūst taures”, kā arī augšāmcelšanos un tiesu pār svētajiem. Tas var būt vēl viens norādījums, ka pēdējais arābu uzbrukums notiks pēc Kristus atgriešanās.

- Arābu iekarotāji iznīcinās viens otru (2. Laiku 20:23). “Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem … jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem” (2. Laiku 20:22,23). Vārds “nesaskaņas” ebreju valodā nozīmē “arābi”. Patiešām arābi pret arābiem! Šī ir pravietojumu par pēdējām dienām tēma: Cah. 14:13; Soģu 7:22; 1. Sam. 14:20.

- “Sāka iznīcināt viens otru” (2. Laiku 20:23). Pravietojumu par Seīras iznīcināšanu var novērtēt (Ecēh. 35) kā arābu darbību.

- To, ka Bābele iznīcināja filistiešus, var uzskatīt par pēdējo dienu pirmtēlu (Jer. 47). Amosa 1.un 2.nodaļas apraksta, kā satikās Izraēla mazticīgie un sešas arābu tautas. Šī pilnīgā iznīcināšana norāda uz pēdējām dienām, kad tie Izraēla iedzīvotāji, kas atkāpušies no ticības, tika sodīti līdz ar arābiem.

- “Tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, savākdami laupījumu” (2. Laiku 20:25) – tieši trīs dienas Jēzus atradās kapā, “savācot “ garīgo bagātību Dieva tautai. Tas ir viens no daudzajiem piemēriem par Kristus uzvaru pār grēka politisko sludināšanu pēdējās dienās, kas aprakstīta Kristus uzvaras pār grēku caur viņa krustāsišanu terminos.