2.7 DZIVE DAZADOS LIMENOS

2.7 DZĪVE DAŽĀDOS LĪMEŅOS

Ja kādam no malas ienāks prātā doma analizēt mūsu kopienu, viņš redzēs lielu daudzumu dažādu pieeju Patiesībai. Daži no mums varētu likties uzticīgāki nekā citi principiem, kuriem mēs visi ticam. Tie, kuri uzskata, ka ir uzticīgāki Patiesībai nekā citi, bieži sastopas ar grūtībām, veidojot attiecības ar citiem ticīgajiem, kas, pēc visa redzot, nav tik nopietni. Piemēram, kādai māsai ir jāpārvar lielas grūtības, lai apmeklētu Bībeles skolas nodarbības: jāvienojas ar auklēm bērnam, jāmaina attiecīgās dienas kārtība … tai laikā kad divi citi brāļi ir nolēmuši izlaist Bībeles skolas nodarbības, lai apmeklētu futbola maču. Nav grūti iedomāties māsas vilšanos viņos un iespējamās dusmas. Viņai būs ļoti grūti saglabāt labas attiecības ar šiem brāļiem nākotnē. Vai vēl reālāka situācija: iedomājieties šķīrušos brāli, kurš uzskata, ka viņa pirmā laulība (pirms kristīšanās) bijusi vienīgā pareizā Dieva acīs. Viņš personīgi tic tam, ka citas attiecības pēc viņa šķiršanās var tikt uzskatītas par netiklību un būs par cēloni viņa izslēgšanai no Valstības. Bet tad viņu ielūdz uz kāda brāļa kāzām, jau trīs reizes šķīrušos pirms kristīšanās, kurš tagad precēsies ar māsu Kristū. Būs grūti, ļoti grūti šim brālim būt klāt dotajā pasākumā un redzēt savu brāli, darot tādas lietas, ko nevar aptvert viņa prāts. Un tad viņš dzird brāļus un māsas sakām, “cik jauks” ir jaunais pāris. Viņam būs ļoti grūti dzīvot tādos apstākļos. Parastā kristadelfieša reakcija tādā gadījumā ir aizvainotajam brālim piecelties un aiziet, murminot par atkrišanu un par grēku no tamlīdzīgiem sakariem. Šie divi piemēri varētu likties pārāk radikāli, tomēr tā tas it bieži notiek mūsu dzīvē šodien. Viens brālis var atmest smēķēšanu, tāpēc ka viņa sirdsapziņa ir vērsta uz Dievu. Viņam būs grūti skatīties uz citu brāli, kurš smēķē, it nemaz neizjūtot sirdsapziņas pārmetumus. Mums ir jāatrod saprašanās ceļš citam ar citu līdzīgos apstākļos, kas dotu iespēju tikt galā ar radušos situāciju. Es vēlētos kaut mani turpmākie vārdi to veicinātu, kaut vai nelielā mērā.

Piekāpšanās vājībām
Dievs dod atlaides cilvēku vājībām. Viņš uzstāda ideālas prasības, bet pieņem arī zemāka līmeņa sasniegumus. “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt. 5:48). Prasības ir nepārprotamas – absolūta pilnība. Bet arī zemāki sasniegumi ir pieņemami, pateicoties Viņa žēlastībai. Ja Dievs pieņem mūsu acīm redzamās neveiksmes ideālu prasību sasniegšanā, mums jābūt gataviem pieņemt tās arī citos. To mācīja Izraēlas ikdiena; jo viņiem bija jāupurē pilnīgi nevainojami dzīvnieki. Taču pilnīgi nevainojamu dzīvnieku nebija. Ir daudz citu piemēru, kā Dievs piekāpjas cilvēciskajām vājībām:

 Dievs pavēlēja izraēliešu tautai pilnīgi iznīcināt sagrābto laupījumu no pilsētām, kuras viņi iekaroja. Bet kad Jērikas gadījumā viņi nespēja izpildīt šo pavēli, Dievs viņiem sacīja, ka pēc Ajas ieņemšanas, nākošās pilsētas, kas bija jāieņem, viņi var saglabāt laupījumu (Joz. 8:2). Kaut arī 5. Moz. 20:14-16 teikts, ka tā var apieties ar attālajiem ienaidniekiem, bet ne ar pilsētām kā Aja, kuras bija viņu mantojuma daļa. Tā bija neapšaubāma piekāpšanās viņu vājībām. Tas kļuva par parastu viņu uzvedības veidu, ka “visu šais pilsētās gūto laupījumu … Israēla bērni paturēja paši sev”. Taču tūlīt pēc tam mēs lasām, ka Jozua “itin neko neatstāja neizpildītu no visa tā, ko Tas Kungs bija Mozum pavēlējis” (Joz. 11:14,15). Dievs pieņēma šo piekāpšanos vājībām, šo dzīvošanu zemākā līmenī kā pilnīgu paklausību. Apbrīnojama ir Dieva žēlastība.
 Jēzus Kristus neatnāca, lai iznīcinātu Mozus Likumu. Tas vēl joprojām darbojās, kad Jēzus sludināja Savu mācību (Mt. 5:38). Taču Viņš teica tā vietā, lai uzstātu par principu “aci pret aci” situācijās, kad grūtniece dzemdēja sakropļotu bērnu vīrieša vardarbības dēļ, viņai būtu jāpacenšas viņam piedot (2. Moz. 22:22-24). Viņš nemainīja Likumu, kā daudzi maldīgi domāja. Viņš sacīja, ka Likums ļauj atrasties dažādos līmeņos, kas dažreiz izpaužas kā piekāpšanās cilvēciskajām vājībām. Tā, sieviete ar sakropļoto bērnu var likumīgi pieprasīt vīrieša, kurš viņai uzbrucis, attiecīgu sakropļošanu. Tomēr, kā saka Kungs, pastāv daudz augstāks līmenis: vienkārši piedot šim cilvēkam.
 Dieva vēlēšanās bija, lai Izraēlai nebūtu ķēniņa-cilvēka; tāpēc Viņš noskuma, kad viņi to pieprasīja (1. Sam. 10:19-21). Taču Dievs bija paredzējis, ka viņi vēlēsies ķēniņu, tāpēc Likumā ir baušļi, kā ķēniņam jārīkojas (5. Moz. 17:14,15). Šie panti runā par to, kā Izraēla iecels sev Ķēniņu un kas ķēniņam ir jāievēro. Taču Dievs strādā caur cilvēku ieceltajiem ķēniņiem. Tādēļ Sābas ķēniņiene runā par to, ka Dievs sēdināja tronī Salamanu par Ķēniņu un ka viņš valda Dieva interesēs (2. Laiku 9:8). Izraēls nolika pār sevi ķēniņu, taču tas bija Dieva darbs, tāpēc savā ziņā tas bija Dievs, kas nolika ķēniņu pār Izraēlu. Dieva pavēle vēstīja, ka levīti dzīvos no desmitās tiesas, no tā, ko nodeva Izraēls (5. Moz. 14:27). Taču Dievs paredzēja, ka šo ideālo līmeni viņi nespēs sasniegt, tāpēc levītiem tika dota zeme, kur viņi stādīja un vāca ražu sev. Bet ir jāatzīmē, ka izvēle pieņemt Dieva piekāpšanos cilvēciskajām vājībām apgrūtina īsta garīguma sasniegšanu. Tā, bija grūtāk pieņemt Jahvi par Kēniņu, ja bija cilvēku iecelts ķēniņš, kurš pieprasīja viņu lojalitāti. Joz. 23:7 izdara līdzīgu piekāpšanos attiecībā uz tautām, kas palika zemē. Ideālā Dievs lika tās pilnībā iznīcināt. Taču bija izdarīta piekāpšanās, saskaņā ar kuru viņi nedrīkstēja uzturēt sakarus ar viņiem un pielūgt to dievus. Tomēr neizbēgami viņi sajaucās ar apkārtējām tautām un pārņēma to reliģiju. Līdzīgi arī agrīnajiem kristiešiem bija atļauts ievērot Mozus Likumu (kā piekāpšanos – Ap.d. 15), tomēr īstenībā tas pauda nepietiekošu ticību Kristus upurim, kā rezultātā daudzi no viņiem atgriezās jūdaismā.
 Liekas, ka Dievs grib, lai cilvēks pārvarētu kādas noteiktas vājības savā dzīvē. Ja viņam tas izdodas, Dievs var izdarīt atlaides viņam citās cilvēcisko vājību jomās. Izskatās, ka vienīgā nasta, kas bija uzvelta ticīgajiem Tiatīrā, bija nepieciešamība noraidīt “sievietes Jezabeles” mācību un praksi (Atkl. 2:24), kaut gan, šķiet, pastāvēja citas ‘nastas’, kuras Dievs būtu varējis viņiem uzlikt.
 Tas pats attiecas arī uz cilvēku celtu templi. Dievs skaidri izteica Savu gribu, ka Viņš nemājos cilvēka rokām darinātā mājā (Ap.d. 7:48; 17:24). Un tomēr Viņš gāja pretī cilvēku vājībai, kas izpaudās vēlmē, lai būtu templis, kur Viņu pielūgt. Viņš atnāca un mājoja (savā veidā) tādā ēkā.
 Dievs izmainīja Apsolītās zemes un Izraēla atsevišķo cilšu robežas atbilstoši Izraēla vājībai, kas izpaudās nespējā faktiski izdzīt ciltis un pārņemt mantojumu (atcerieties, kā Simeona un Jūdas mantojums tika apvienots, jo viņi nespēja izdzīt kānaāniešus, Joz. 19:1). Un tomēr Dievs strādāja Savas izvēlētās tautas vidū atbilstoši viņu garīgā stāvokļa līmenim. Tālāk, sadurdamies ar to pašu naidīgo tautu iznīcināšanas problēmu pēc Jozuas nāves, viņi vilcinājās, jautājot; “Kurš no mums lai iet pa priekšu karot pret kānaāniešiem?” (Soģu 1:1). Dievs būtu varējis atbildēt: ‘Es jau eju jums pa priekšu; viss, kas jums jādara, ir iet aiz Manis un iegūt īpašumā zemi, palīdzot jūsu brāļiem. Jautājums, kas jūs vadīs, liecina par ticības trūkumu un ir nevietā!’ Bet Dievs tā neteica. Viņš pavēlēja Jūdam iet pirmajam (1:3). Plašāk par šo tēmu 8.2 nodaļā.
 Daži pamatojumi mūsu iedvesmošanai, jāatzīst, atbilst cilvēku spriestspējai. Pāvils aicina vīrus mīlēt sievas, tāpēc ka sieva tā pieder vīram, ka viņu mīlot viņš mīl pats sevi (Ef. 5:29). Šī spriestspēja ir zemākā līmenī par tiešu aicinājumu pašaizliedzīgai mīlestībai. Taču to izdarīja Gars. Tāpat ir ar aicinājumu paklausībai, tāpēc ka Tiesas diena būs tik briesmīga un šausmas iedvesoša (2. Kor. 5:5).
 Rakstos var atrast daudz piemēru, kas liecina par piekāpšanos mūsu vājībām, ja tos pameklētu. Pravietim Ecēhiēlam bija pavēlēts izcept maizi no cilvēku izkārnījumiem, lai Izraēla tautai parādītu nākošo ciešanu pakāpi. Taču viņa levītiskā izcelsme pamudināja viņu lūgt piekāpšanos. Un Tas Kungs to izdarīja, atļaudams lietot govju mēslus (Ec. 4:15). Māsas ideāls ir gari mati, bet Pāvils atzīst: “mēs nepazīstam tādu ieražu, Dieva draudzes arī ne” (1. Kor. 11:16), it kā teikdams: ‘Tā tas ir ideālā, bet, kā jums zināms, diemžēl eklēsiju vidū nav tādas tradīcijas’.

Dzīve dažādos līmeņos
 Ir dažādi brālības līmeņi, kā mēs zinām no mūsu personīgās pieredzes. Ir daži, ar kuriem mēs sastāvam ‘brālībā’, bet kuri mums neliekas tik tuvi kā citi. Jānis saka, ka vēlas viņiem pasludināt Kristus atziņas dziļumus, “lai arī jums būtu sadraudzība ar mums” (1. Jņ. 1:3), kaut gan faktiski viņi jau bija ‘sadraudzībā’. Tāpat arī mūsu kopienas dzīvē. Cieša sadraudzība Kungā Jēzū, Viņa dziļumos un augstumos, ved pie arvien dziļākām brālības jūtām. Pilnīgi iespējams, ka varētu būt dažādi kontaktu līmeņi starp cilvēkiem un Dievu. Tā, sākotnēji Dievs Eņģeļa veidolā gribēja iet uz Kānaānu Izraēla bērnu vidū, bet to vājību dēļ Viņš gāja viņiem pa priekšu, ar nelielu atstarpi (2. Moz. 33:2,3). Līdzīgā veidā Dieva slava pamazām attālinājās no tempļa un Dieva tautas Ecēhiēla laikā.
 Valstībā būs atšķirīgas apbalvošanas pakāpes. Vai tas nav to dažādo līmeņu atspoguļojums, kādos cilvēki kalpo Dievam šajā dzīvē?
 Kungs, liekas, pieņem to, ka Viņa Patiesības izpratnes pakāpe dažādos cilvēkos ir atšķirīga. Viņš cilvēkiem teica attiecībā uz Jāni: “Un, kad jūs gribat saprast, viņs ir Ēlija” (Mt.11:14). Šeit Kungs, šķiet, nav pārliecināts, vai viņi varēs sasniegt to saprašanas līmeni, ka Maleahija pravietojums sākotnēji izpildījās Jānī, neskatoties uz tā acīm redzamo attiecību uz nākotni. Un Jānis raksta, ka daži jūdi noticēja, kaut arī neapliecināja Jēzu kā kungu atklāti (Jņ. 12:42). Bija vajadzīgas krusta ciešanas, lai paceltu viņus augstākā līmenī.
 Mozus bauslības struktūra, šķiet, gandrīz veicināja ideju par kalpošanu Dievam dažādos līmeņos. Ņemsim šķīstības baušļus. To būtība ir sekojoša: nepieskarieties nešķīstam dzīvniekam. Ja jūs to izdarīsiet, sekos sods. Ja jūs nesat beigtu dzīvnieku, sekos stingrāks sods. Bet ja jūs atnesat beigtu dzīvnieku mājās un ēdat to, sekas ir vēl nopietnākas (3. Moz. 11). Augstākais ideāls ir nepieskarties nekam nešķīstam. Bet tika izdarītas atlaides tiem, kas nevarēja vai negribēja pacensties, lai sasniegtu dievišķā standarta augstāko līmeni. Citu piemēru, kas attiecas uz dažādiem kalpošanas līmeņiem, var redzēt likumā par levītiem. Viņi varēja atstāt savu māju un iet kalpot Dievam Jeruzalemē un tam nolūkam pārdot savā īpašumā esošo zemes gabalu (5. Moz. 18:6-8). Tā rīkojoties, viņi pārkāpa virkni principu; un tas viņiem tika atļauts, lai viņi varētu iziet uz daudz augstāku kalpošanas līmeni – kalpošanu Dievam Jeruzalemē.
 Dievs Izraēla tautai teica, ka vēlas, lai altāri būtu celti no zemes; bet Viņš zināja, ka tauta vēlēsies taisīt akmens altārus līdzīgi citām nācijām, un viņš to ņēma vērā (2. Moz. 20:24,25). Bauslībā var atrast vairākus līdzīgus piemērus. “Un neatliciniet neko no tā (Pasā Jēra) līdz rītam, bet, kas līdz rītam atlicis, to sadedziniet ugunī” (2. Moz. 12:10) ir zīmīgs piemērs. Dievs paredzēja Viņa iedibināto principu pārkāpšanu un, izdarot atlaides, noteica arī piesardzības soļus, kas jāsper.
 Kad Kungs Jēzus deva savus baušļus kā Mozus Likuma pilnveidojumu, šim Likumam vēl bija spēks. Viņš neteica: ‘Kad Es nomiršu, jums jārīkojas tā …” Viņš parādīja daudz augstāku līmeni; starplaikā, kamēr Likums vēl bija spēkā, Viņš deva šī daudz augstākā līmeņa izvēles iespēju, kaut arī sekošana Mozus bauslībā izdarītajām atlaidēm neskaitījās grēks šajā starplaikā. Tā, Viņš neuzstāja par principu “aci pret aci”, kaut arī dažos gadījumos bauslība pieļāva ko līdzīgu. Jēzus teica: ‘Jūs variet ievērot Mozus bauslību un prasīt aci pret aci. Bet ir augstāks līmenis: vienkārši piedot’.
 Līdzīgi arī Pāvils mācīja savus bezcerīgos korintiešus, ka viņiem nav jāgriežas vienam pret otru pie netaisno tiesas, bet gan jāizspriež tiesa brāļu starpā. Bet tad viņš piedāvā vēl augstāku līmeni: nedariet arī to, “Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk nepanesat pārestību?” (1. Kor. 6:7).
 Kunga mācība par sodīšanu nesaka, faktiski, ka brāļa nosodīšana pati par sevi ir grēks. Kungs saka, ka vispirms vajag izņemt baļķi no savas acs un tikai pēc tam tiesāt brāli, norādot uz skabargu viņa acī. Taču Jēzus iesaka mums netiesāt, tāpēc ka Viņš paredzēja, ka mums nekad neizdosies izņemt baļķi no savas acs. Viņa pavēle netiesāt/nenosodīt vispār bija šajā ziņa piekāpšanās mūsu neizbēgamajām vājībām (Mt. 7:1-5).
 Dievs teica, ka Viņš atjaunos Jeruzalemi Izraēla tautas atgriešanās laikā no Bābeles gūsta; “un Es pats būšu … tai visapkārt par ugunīgu mūri” (Cah. 2:9). Tāpēc Nehemijas mūra sienas atjaunošanu pilsētas aizsardzībai var uzskatīt par zemāka līmeņa ticības izpausmi. Un tomēr Dievs strādāja ar viņu, ieliekot šo ideju viņa sirdī un nostiprinot viņu šajā darbā (Neh. 2:12,18,20).
 Mums ir pavēlēts būt “kūtriem dusmoties”, jeb dusmojoties, nesagrēkot. Taču šī pavēle ir dota kā brīdinājums pret cilvēka dusmu izpausmēm (Jēk. 1;19-21). Protams galvenais te ir, ka ‘taisnīgas dusmas’ ir pieļaujamas (atcerēsimies Kunga dusmas pret tirgotājiem un naudas mainītājiem templī), bet kaut arī tās ir pieļaujamas, mums, vājākiem cilvēkiem, saprātīgāk ir vispār nedusmoties.
 “Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (3. Moz. 19:18). Bet viņi varēja atriebties; un tika doti nolikumi, kas pieļāva šādu cilvēku darbību (4. Moz. 35:12; 2. Moz. 19:6). Šie nolikumi jāuzskata par zināmu baušļa nenogalināt paveidu. Augstākais standarts bija neatriebties, bet cilvēka sirdij piemītošās cietsirdības dēļ tika izdarīta atlaide, kas dažos gadījumos pieļauj atriebību, bet tikai kā Dieva prerogatīvu. Mums nav nekādu tiesību piesavināties šo prerogatīvu sev.
 Bauslība aizliedza turēt līdz saulesrietam apģērbu par ķīlu (2. Moz. 22:26,27). Bet Kungs mācīja, kamēr Likums vēl turpināja darboties, ka mums labprāt ir jāpiedod tamlīdzīga ieķīlāšana un pat jāpiedāvā tā (Mt. 5:40). Apdraudētais cilvēks būtu varējis citēt Likumu un paturēt savu apģērbu. Bet Kungs pavēl mums pacelties augstākā līmenī un neizmantot Dieva Likumu, lai aizsargātu savas tiesības. Un līdz ar to Viņš uzstāda būtisku, kaut arī grūtu principu: ne vienmēr centieties īstenot dzīvē jūsu likumīgās bibliskās tiesības pret savu brāli. Nesteidzieties ņemt tās savai aizstāvībai un attaisnošanai, pat tad, kad Raksti ir jūsu pusē. Dzīvojiet patiesas mīlestības un nepretošanās ļaunumam līmenī.
 Mēs gūstam priekšstatu, ka Dievs bija ļoti stingrs attiecībā uz upuru pienešanu. Tā tas arī bija. Bet Viņš deva atlaides cilvēkam, kurš nevarēja upurēt to, ko vajadzēja: “Bet, ja viņš ir nabags un viņa rocība ir maza … divus jaunus baložus, kurus tas ar savu rīcību var iegūt” (3. Moz. 14:21,22). Ja tiem bija kāda vaina, un pat ja tie nebija tie dzīvnieki, kurus Dievs vēlējās, Viņš tos pieņēma kā vienīgos, ko nabadzīgs cilvēks varēja upurēt. Līdzīgi, upurēšanai vajadzēja ieslēgt sevī upurējamā dzīvnieka asins izliešanu, bet Dievs bija gatavs pieņemt arī ēdamo (maizes) upuri, ja cilvēks patiešām nevarēja dabūt dzīvnieku. Dieva gatavība drīzāk pieņemt to, ko cilvēks varēja izdarīt, nekā akli sekot Likuma burtam, lūk pie kādas skaidrības mēs nonākam. Šī gatavība ietvēra zemāku standartu pieņemšanu salīdzinājumā ar Dieva pieprasīto ideālu. Saskaņā ar to, Lieldienu ‘jērs’ varēja būt vai nu aita, vai arī, nepieciešamības gadījumā, kaza (2. Moz. 12:5), pat ja kazlēna izmantošana šim mērķim, zināmā mērā, izkropļoja norādījumu uz Kristu.
 Grēka priekšā Viņa tautas vidū pastāv vairāki Dieva attālināšanās no cilvēkiem līmeņi. Dieva slavas pakāpeniskas attālināšanās ceļš no Tempļa, kā to parāda Ecēhiēls, ir tam grafiska ilustrācija. Saskaņā ar Likumu sākotnēji Ārons varēja ienākt Vissvētajā vietā katrā laikā pēc savas vēlēšanās. Taču pēc tam, kad viņa dēli bija zaimojuši Dievu (pēc visa spriežot, piedzērušies kalpošanas laikā), Ārons varēja tur ieiet tikai reizi gadā un tikai pēc rūpīgas rituāla izpildīšanas, kas pasvītroja cilvēka grēcīgumu (3. Moz. 16:2 un tālāk). Līdzīgi liekas, ka sākotnējais Dieva nodoms bija, ka Viņa Eņģelis ies Izraēla tautas vidū, viņiem pārvietojoties pa tuksnesi. Taču pēc viņu elkdievības ar zelta teļu Dievs paziņoja, ka Viņs vēl joprojām ir ar viņiem, bet Eņģelis ies “tev pa priekšu … bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es jūs ceļā neiznīcinu” (2. Moz. 33:2,3).
 To, kas izlējis nevainīgas asinis, bauslība prasīja iznīcināt bez kādas žēlastības: “Tev ir jāizdeldē nevainīgi izlietās asinis no Israēla, lai tev labi klātos” (5. Moz. 19:13). Bet Dāvids, šķiet, pacēlās augstāk par šo līmeni, kad sievietei no Tekojas apsolīja aizstāvēt viņas dēlu no atriebības par cita cilvēka izlietajām asinīm (2. Sam. 14:8-10). Sieviete teica, ja viņas dēlu nogalinās, viņas vīra vārdam pienākošais mantojums būs zaudēts. Tas bija gadījums, kad sadūrās divi principi: nepieciešamība nokaut vainīgo un nepieciešamība saglabāt mantojumu. Augstākais līmenis bija piedošana slepkavam, kaut gan Likums kategoriski pieprasīja viņa nāvi.
 Ticības vadīts, Elīsa zināja, ka kalni ir pilni ar neredzamiem eņģeļiem, kas viņam kalpoja, kamēr viņš pildīja Dieva gribu. Bet viņa kalpam nebija tādas ticības. Un tādēļ Elīsa lūdzās un teica: “Kungs! Atver viņam acis, lai viņš ieraudzītu”. Un Tas kungs atvēra kalpam acis, un viņš ieraudzīja Eņģeļus. Elīsa nelūdza to sev, kaut arī būtu varējis to darīt. Bet viņš izvēlējās augstāku līmeni, nesatricināmas ticības līmeni Dieva klātbūtnē.
 Jaunā Derība sniedz vairākus piemērus, kad Pāvils varēja izvēlēties noteiktu rīcības veidu vai uzstāt, lai tiktu ieņemta konkrēta mācības nostāja, zinot, ka Patiesība ir viņa pusē. Bet viņs to nedarīja. Tā, draudze Jeruzalemē pieņēma lēmumu, ka tiem, kas nāk pie Dieva no pagānu vidus, nav vajadzības apgraizīties, taču tūlīt pēc tam Pāvils apgraizīja Timoteju no Listras jūdu ticīgo dēļ (Ap.d. 16:1-3). Viņš varēja pastāvēt uz savām tiesībām un nepārprotamiem garīgajiem principiem. Taču viņš nolaidās līdz citu ticīgo zemākajam līmenim (turoties pie dažiem nevajadzīgiem jūdu rituāliem), cenšoties būt par visu visiem, lai iegūtu baznīcai jaunus ticīgos, un, tā rīkojoties, pacēla vēl augstāk sava garīguma līmeni.

Dievs tā rīkojas, jo Viņš ir gatavs pieņemt, ka dažādi cilvēki uztvers Viņa Patiesību dažādā veidā. Līdzība par sējēju parāda, ka “laba augsne” nes augļus 30, 60 vai 100-kārtīgi. Daži ticīgie atsaucas uz Evanģēliju trīs reizes aktīvāk nekā citi; taču viņi visi galu galā tiks pieņemti. Es redzu sakarību starp šo līdzību un Kristus vārdiem, vērstiem pret bagāto taisno jaunekli: “Ja tu gribi būt pilnīgs … pārdod visu, kas tev ir”, un tad tu saņemsi 100-kārtīgi šajā dzīvē un mūžīgajā dzīvē Valstībā” (Mt. 19:21). Iespējams, ka šis cilvēks tajā laikā atradās, teiksim, 30 vai 60-kārtīgā līmenī. Kristus vēlējās, lai viņs sasniegtu 100-kārtīgu līmeni. Taču, ja cilvēks atsakās pārdot visu, kas viņam ir, tas vēl nenozīmē, ka Kristus viņu atraida. Šajā kontekstā Viņš saka: “Daudzi, kas bija pirmie (šajā dzīvē), būs pēdējie (Valstībā), un kas bija pēdējie, būs pirmie” (Mt. 19:30). Kas nepārdos savu bagātību, visu, kas viņiem pieder, arī būs Valstībā, bet tikai pēdējo skaitā. Šīs pasaules nabadzīgie, bet ticībā bagātie, būs lieli Valstībā (Jēk. 2:5). Mums jāpajautā sev: vai mēs patiesi pieņemam līdzību par sējēju; vai mēs esam tik stipri, lai atļautu citam brālim būt vājam, pieņemt, ka pat ja viņs pieder 30-kārtīgajai kategorijai, viņs Kungam ir pieņemams. Patiesībā, mums nemaz nav jāiedziļinās tajā, kā Kristus novērtē citus, tāpēc ka mēs to nevaram zināt. Galvenais ir saprast, ka Dievs grib, lai mēs pastāvīgi celtos, sniedzoties pēc ticības augstumiem. Pāvils bija pārliecināts, ka ticīgie Romā bija “krietni, apveltīti ar visu atziņu”, bet viņš lūdzās par viņu turpmāko izaugsmi (Rom. 15:13,14).

Laulības
Standarts vīrs=Kristus, sieva=paklausīga baznīca ir neiespējami augsts. Taču šis standarts ir uzstādīts, un tādēļ neizbēgami, ka Dievs pieņem arī zemāka līmeņa sasniegšanu. Šāda attieksme pret šīm lietām saskatāma jau Vecajā Derībā, it īpaši Mozus bauslībā, kur, kā mēs redzējām, bija vairāki piemēri, kas ilustrēja piekāpšanos cilvēku vājībām. Tāpēc nav jābrīnās, ka laulību sfērā Likums tāpat pieļāva dažāda līmeņa sniegumu attiecībā uz Dieva uzstādītajiem principiem:

 Ja vīrietis izrīkojās netikli ar nesaderinātu meiteni, viņam tā noteikti jāaprec, tā nosaka 2. Moz. 22:15. Taču, ja viņas tēvs atteicās dot piekrišanu šīm laulībām, minētais bauslis nebija vairs spēkā (2. Moz. 22:16).
 Ja precēta sieviete pārkāpa laulību, viņas vīrs varēja viņu nogalināt vai arī pakļaut viņu pārbaudījumiem saskaņā ar bausli par greizsirdību (4. Moz. 5), kā rezultatā viņa varēja kļūt neauglīga; vai arī viņš varēja šķirties no viņas (5. Moz. 22:19; 24:1; 3. Moz. 21:14; 22:13). Likuma ietvaros, kas bija svēts, taisns un labs (Rom. 7:12), nepārspēts savā taisnīgumā (5. Moz. 4:8; neizlaidīsim no redzes loka šo vērtējumu), bija pieļaujama dažāda līmeņa reakcija. Bet bija arī augstākais līmenis: viņš varēja vienkārši piedot. Tieši tā Dievs rīkojās attiecībā pret svārstīgo Izraēlu, atkal un atkal (Hoz. 3:1). Tādējādi, sievas neuzticības gadījumā Likums sniedza izraēlietim vismaz četrus rīcības veidus. Šis uzskats izskaidro, kā šķiršanās, kas nav pieļaujama saskaņā ar 5. Moz. 22:19,29, tomēr tiek šķietami pieļauta citās Vecās Derības vietās. Jāatzīmē, ka bauslībā pastāvēja dažas piekāpšanās vājībām, kuras Kungs Jēzus nevēlējās attiecināt uz saviem sekotājiem (piem., ārpus laulības konteksta, 5. Moz. 20:5-8 salīdz. ar Lk. 9:59-62; 14:18,19).
 Ja cilvēks saderināja kalponi ar savu dēlu, viņam vajadzēja attiekties pret viņu kā pret savu meitu. Bet ja viņš tā nerīkojās, viņa varēja būt brīva (2. Moz. 21:9-11).
 Ja vīrietis vienkārši krita greizsirdībā, viņš varēja pakļaut savu sievu pazemojošiem pārbaudījumiem (4. Moz. 5:14-30). Bet, acīmredzot, augstākais līmenis bija pārvarēt šo vīriešu dabai piemītošo izpausmi.
 Vecajā Derībā atkārtoti uzsvērts, ka Izraēlam nav jāstājas laulāto attiecībās ar cittautiešiem. Bet tad 5. Moz. 21:11-15 mēs redzam piekāpšanos viņu iespējamai vājībai: ja viņi redzēja skaistu sievieti gūstekņu vidū, kura viņiem iepatikās, viņiem vajadzēja izvest to cauri noteiktam rituālam, un tad viņi varēja viņu apprecēt.
 Jaunā Derība ir pilna ar līdzīgiem piemēriem. Pārfrazējot, piemēram, 1. Kor.7: ‘Būtībā, vislabākais ir palikt neprecētiem. Bet un ja jūs stājieties laulībā, tas nav grēks. Vienreiz precējušies, nešķirieties; bet un ja arī izšķirsieties, tas ir pieļaujams. Ja jūs esat padzīvojusi atraitne, labāk no jauna neiziet pie vīra; bet un ja iziesiet; labi, dariet to’. Jēzus Kristus atzina, ka tamlīdzīgas piekāpšanās laulības dzīves neveiksmju gadījumā tika izdarītas arī agrāk. Viņs runāja par to, kā Dievs caur Mozu “jūsu cietsirdības dēļ” pieļāva bauslībā šķiršanos, kaut gan diez vai tas atbilda Ēdenē iedibinātajam ideālam (Mt. 19:8). Kungs Jēzus, sekojot šim paraugam, “uz tiem vārdu runāja, tā ka tie varēja to klausīties” (Mk. 4:33). Izņēmums, kas atļāva šķiršanos laulāto neuzticības gadījumā, ir galvenais šāda veida piekāpšanās piemērs. Un tomēr Mk. 10:2-12 Kungs runā tā, it kā nepastāvētu atļauja šķirties pat šajā gadījumā, kaut gan Mateja Evanģēlija pierakstā viņš to skaidri atļauj. Būtība ir tajā, ka Dievs neafišē Savas atlaides cilvēku vājībām (arī mums tas nav jādara). Viņš aicina cilvēkus censties dzīvot augstākajā līmenī. Līdzīgā veidā 4. Moz. 6:7 skan tā, it kā cilvēks nevarētu padarīt sevi nešķīstu un pārkāpt savu veltīšanos Dievam, kaut gan pastāvēja nolikums, kas pieļāva šo daudz zemāko līmeni. Taču Tēvs negrib, lai mēs būtu minimalisti, kalpojot Viņam pašā zemākaja līmenī, bet gan tieši otrādi.
 Kaut arī Dievs savieno vīru un sievu, Viņš pieļauj šķiršanos pat gadījumos, kad nav pārkāpta laulība (1. Kor. 7:11). Sal. pamāc. 21:9; 25:24 gandrīz vai pamudina uz to, sakot, ka ir labāk sēdēt stūrī uz jumta nekā būt ar nesaticīgu sievu kopā (koinos) vienā namā. Tas pats vārds sastopams arī Mal 2:14, aprakstot sievu kā vīrieša līdzgaitnieci (grieķu koinonos).
 Cita piekāpšanās precību jomā parādās 5. Moz. 25:5-10: “Kad brāļi kopā dzīvo un viens no viņiem nomirst … tad tā mirušā sieva lai nekļūst par sievu kādam citam, svešam vīram, bet lai viņas vīra brālis iet pie viņas un ņem sev par sievu … Bet ja šis vīrs nevēlas ņemt sava brāļa sievu … tad lai viņa brāļā sieva pieiet klāt pie viņa un, vecajiem to redzot, lai tā nomauc viņam no kājas sandali un lai iespļauj viņam sejā…”. Tas parāda ne tikai piekāpšanos cilvēku vājībām; jāatzīmē, ka tā kā tādās kopienās vairums pieaugušu vīriešu bija precēti, šīs pavēles ievērošana varēja novest pie daudzsievības. Viens princips tika upurēts, lai saglabātu otru, daudz svarīgāku (dotajā gadījumā, “lai tā vārds netop izdzēsts no Israēla vidus”).
 Kungs Jēzus Pats teica, ka Likuma attieksme pret šķiršanos bija piekāpšanās cilvēku cietsirdības dēļ. 5. Moz. 24:1-4 atļāva šķiršanos, ja vīrs atrod sievā “kādu kauna lietu”. Kungs saka, ka tā bija piekāpšanās “jūsu cietsirdības dēļ”. Bet pieminētajā fragmentā turpina: “Kad vīrs ir ņēmis jaunu sievu, tad lai viņš neiet karapulkos … veselu gadu lai viņš … iepriecina savu sievu” (5). Ar jaunu sievu ir domāts, ka ir arī pirmā sieva. Šķiet, ka Jahve caur Mozu izdara žēlsirdīgu piekāpšanos cilvēkam, ļaujot viņam ņemt otru sievu saskaņā ar piekāpšanos par otras sievas apņemšanu, kas dota iepriekšējos pantos.
 Dievs izteica savu protestu Dāvidam attiecībā uz Batsebu: “Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī (tas nozīmēja, starp citu, Dieva atļauju Dāvidam precēt uzreiz māti un viņas meitu, pretēji bauslībai) … un, ja ar to visu nepietiktu, tad Es vēl šo un to pielikšu” (2. Sam. 12:8). Tas it kā saka, ka Dievs būtu gatavs izdarīt arī vēl lielāku piekāpšanos Dāvida seksuālajai vājībai. Izskatās tā, it kā Dievs būtu sagatavojis šīs piekāpšanās dažādiem līmeņiem. Ja Dāvids būtu jutis, ka viņam nepieciešams vēl lielāks seksuālais apmierinājums, Dievam bija sagatavots ceļš, lai viņš to varētu iegūt. Taču Dāvids pats nolēma izlemt, ko Dievs viņam varētu pieļaut. Tomēr Dieva piekāpšanās Dāvidam nav obligāti attiecināma uz mūsu dzīvi šodien. Mēs nevaram sevi mierināt arī ar to, ka Dievs pieņēma zemāku standartu sasniegšanu nekā potenciāli iespējams no tādiem cilvēkiem kā Ārons.
 Laulības pārkāpumu kritikas kontekstā Sal. Pamāc. 6:30 pievieno šādu komentāru: “Zaglim nav tik liels negods, kad viņš zog, lai apmierinātu savu izsalkumu, kad viņš cieš badu … Bet, kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis …viņam būs negods un kauns”. Šis izteikums par briesmīgi izsalkušu cilvēku, kurš zog un negodā nekrīt, jau pats par sevi liecina par Dieva piekāpšanos cilvēku vājībām. Bet konteksts, kurā tas parādās, liek domāt, ka dažās laulību jomās, varētu sagaidīt piekāpšanos cilvēku galējam izmisumam. Taču to nav jāuzskata par attaisnojumu netiklībai, kam neizbēgami sekos sods, ja cilvēks nenožēlos grēkus.

Ja Dievs tik bieži devis atlaides cilvēku vājībām un vēl arvien tā rīkojas attiecībā pret katru no mums, tad mums ir kaut kādā veidā jāreaģē uz to mūsu attiecībās ar brāļiem un māsām. Mums jācenšas to darīt, nepārkāpjot nepieciešamību sekot dievišķo baušļu Patiesībai. Kungs Pats piekāpjas apkārtējās pasaules nespējai Viņu saprast, kad Viņš saka Pēterim, ka, Dieva cilvēki būdami, viņi ir brīvi no saistībām maksāt nodokļus šajā pasaulē. Bet, “lai mēs tiem nedotu apgrēcību”, mums ir jāmaksā (Mt. 17:27). Kā Kungs runāja ar cilvēkiem, vadoties pēc viņu spējas saprast Viņu (Mk. 4:33; atcerieties, kā Viņš Savā runā izmantoja dēmonu jēdzienu), tā jarīkojas arī mums.

Daniēls
Detalizēta daudzu Dieva kalpu dzīves analīze atklāj, ka viņi saprata šo domu par iespēju kalpot Dievam dažādos līmeņos.
Ņemsim Daniēlu. Vairums jūdu Bābelē tajā laikā bija garīgi stipri, viņi bija “labas vīģes” (Jer. 24:2) gūstā gūto pārbaudījumu rezultātā. Taču viņi nesaskatīja neko sliktu tajā, lai ēstu gaļu, kas atnesta par upuri elkiem. Tāpat arī Pāvils (pēc iedvesmas!) teica, ka šajā rīcībā nav nekā slikta (1. Kor. 8). Taču problēma ir tajā, ka tas var apvainot citus. Tā, Daniēls bija gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai paklausītu savai sirdsapziņai, kas liedza viņam ēst tādu barību. Tāpat arī, kad ķēniņš aizliedza cilvēkiem pielūgt jebkuru dievu, izņemot viņu pašu, Daniēls atvēra savus logus Jeruzalemes pusē un publiski lūdza Dievu visu acu priekšā. Jādomā, ka citi jūdi lūdza savu Dievu klusībā, nedarot to zināmu atklātībai. Es varētu sevi iedomāties tā rīkojamies. Taču Daniēls juta, ka viņam tas ir jādara; un viņš riskēja ar dzīvību, to darīdams. Un gadījumā ar statujas pielūgšanu tikai trīs no tūkstošiem jūdu izvēlējās stāvēt, ar to izsakot protestu. Iespējams, ka arī Daniēls paklanījās tai. Tomēr es neteiktu, ka tikai šie trīs cilvēki bija Dievam pieņemami tajā laikā.

Hiskija
Citviet (“Dzīve vientulībā”) mēs jau apskatījām Hiskija garīgās dzīves patiesi augsto līmeni pirms viņa slimības un Sanheriba iebrukuma. Liekas, ka viņš nebija precējies, bet savas slimības laikā aizdomājās par savu pēcnācēju un rezultātā apprecēja pagānieti. “Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts” (2. Laiku 32:25) un kļuva augstprātīgs, par ko Dievs viņam piedraudēja ar sodu. Tad Hiskija pazemojās un sods tika atlikts, kamēr Hiskija dzīvoja. Viņš bija apmierināts, ka miers un drošība pastāvēs to 15 gadu laikā, ko Dievs viņa dzīvei pievienoja (2. Ķēn. 20:19). Man ir tāds iespaids, ka savas dzīves atlikušo daļu Hiskija nodzīvoja saskaņā ar Dievu, bet ievērojami zemākā līmenī nekā savas valdīšanas sākumā. Bija arī citi ķēniņi, par kuriem liecināts, ka viņu dzīves Dieva acīs bija pieņemamas, kaut arī viņu dzīves garīgais līmenis acīmredzami bija daudz zemāks par Dāvida garīgo līmeni.

Jefta
Jefta būtu varējis atpestīt meitu no sava zvēresta, kurā viņa bija ieslēgta (3. Moz. 27:4). Bet savā prātā viņš izsprieda: “es esmu atvēris savu muti pret To Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties” (Soģu 11:35). Viņš būtu varējis rīkoties citādi, bet viņs tik cieši turējās augstākajā līmenī, ka viņam likās, ka atpakaļceļa nevar būt. Ps. 15:4 acīmredzami atsaucoties uz Jeftu, apraksta tos, kas sasniegs Valstību, kā Jahvi bijājoši, zvērējuši sev par nastu un neizmainījuši savu zvērestu. Daži var zvērēt, izmainīt zvērestu un sasniegt Valstību; taču mēs esam aicināti sekot Jeftam, lai sniegtos līdz visaugstākajam līmenim.

Pāvils
Vai arī ņemsim Pāvilu. Viņš saka, ka būtu varējis apprecēties un citē Pēteri par attaisnojumu tam. Bet viņš liek mums saprast, ka viņš to neizdarīja Evanģēlija dēļ. Liekas, ka Kristus Pāvilam bija devis izvēli: mirt un darīt galu savam pārbaudes laikam. Bet viņš izvēlējās dzīvi ar visiem tās kārdinājumiem un cilvēka dabai piemītošajām garīga rakstura lamatām pirmā gadsimta ticīgo labad (Flp. 1:24). Viņš būtu varējis ņemt naudu no jaunpievērstajiem, un faktiski Kristus to tā bija lēmis, bet Pāvils atteicās (1. Kor. 9:4-16). Līdzīgi viņš uzskatīja par labāku neēst gaļu nekā aizvainot ticīgo jūtas, kaut lieliski apzinājās, ka Dievs ir radījis dzīvniekus, lai cilvēki tos ar baudu lietotu pārtikai (1. Kor. 8:13). Sev Pāvils izvēlējās augstāko garīguma līmeni, un viņa garīguma pazīme bija tā, ka viņš spēja pacietīgi attiekties pret tiem, kas bija zemākos līmeņos; un it īpaši korintiešiem viņš pat piedāvā zemāka līmeņa sasniegumus. Savās vēstulēs viņš lieto cilvēku līmenim atbilstošu valodu, jo tā jau arī bija vienīgā, kuru viņi tad varēja saprast (piem., 1. Kor. 15:32). Viņš vēršas pie viņiem, it kā viņi būtu zīdaiņi ticībā, kaut gan viņiem jau vajadzēja atrasties daudz augstākā līmenī Kristū (1. Kor. 3:1-3). 1. Kor. 11:15 Pāvils saka, ka māsām piestāv gari mati, bet tālāk turpina: “bet, ja kāds tur grib tiepties, mēs nepazīstam tādu ieražu, Dieva draudzes arī ne”. Jāatzīst, ka to ir grūti saprast. Pēc manām domām, Pāvils saka sekojošo: ‘Ideālā māsai ir jāaudzē gari mati. Bet es zinu, ka tiklīdz jūs sāksit par to runāt, daži sāks strīdēties pretī (laiki nemainās!). Labi, tāpēc es pieļauju, ka mums nav tādas ieražas draudzēs, kaut arī ideālā, es domāju, vajadzētu būt. Bet ja tas noved pie ķildām, labāk nerunāsim par to. Taču augstākais līmenis māsām ir gari mati’.

Daudz personiskāka līmenī, mēs lasām (gandrīz starp citu), ka Pāvilam piecas reizes piesprieda 39 sitienus (2. Kor. 11:22-27), kaut gan no fragmenta Ap. 22:26 ir redzams, ka Pāvils, Romas pilsonis būdams, varēja izvairīties no šī soda. Katrā no šiem pieciem gadījumiem viņš būtu varējis atgādināt par savām Romas pilsoņa tiesībām, lai netiktu pakļauts šādam sodam, bet to neizdarīja. Tas nebūtu bijis nepareizi, taču piecas reizes no sešām viņš izvēlējās augstāko līmeni. Iespējams, ka viņš neizmantoja Romas pilsonības privilēģijas, lai viņam būtu pieejama sinagoga sludināšanai.

Kungs Jēzus
Bet pāri visiem stāv Kungs Jēzus. Ar to, kā Pāvils apraksta “tik dārgu pestīšanu” (Ebr. 2:3), var domāt, ka Kristus būtu varējis sasniegt arī mazāku glābšanu, bet Viņš sasniedza to visaugstāko. “Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva” (Ebr. 7:25), iespējams, runā par to pašu. Patiešām, mūsu glābšanas Kristū pārākums ir Jaunās Derības galvenā tēma. To simbolizēja Esteres aizbildniecība par Izraēlu. Viņa būtu varējusi lūgt par savas dzīvības glābšanu, bet viņa lūdzās par visu Izraēlu. Un tālāk var tikai brīnīties par viņas vīrišķību
(mēs jūtam viņas atturību, cik grūti tas viņai nācās) lūdzot ķēniņam atļauju dot jūdiem vēl vienu dienu, lai sakautu savus ienaidniekus, kā arī pakārtu Hamana dēlus (Esteres 9:12,13). Viņa panāca Izraēlas glābšanas iespējamo maksimumu, nepiekrītot minimumam. Pāvils atkal, kā liekas, komentē doto tēmu, runājot par to, kā Kristus kļuva “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Flp. 2:8), it kā varbūt arī kāda cita veida pestīšana varētu tikt sasniegta bez krusta nāves. Iespējams, ka nebija tādas teoloģiskas nepieciešamības, lai Kristus mirtu šādā mokošā nāvē; ja tā, tad, neapšaubāmi, tā bija galvenā doma, kas Viņu plosīja Ģetzemanes dārzā. Vārdi: “ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām” (Mt. 26:39) var vienkārši nozīmēt, ‘Ja tas ir iespējams, lai es nenomirtu’. Ar to Kungs būtu varējis domāt: ‘ja pastāv kaut kāda patiesi iespējama alternatīva krustam, lai šis biķeris iet Man garām’, it kā sakot: ‘Ja ir iespējams variants B, lai variants A iet Man garām’. Bet Viņš atraidīja šo domu, vēlēdamies būt pilnīgi paklausīgs Sava Tēva par labāku atzītajai gribai, kas nozīmēja to, lai mums piederētu daļa lielajā, visu pārspējošajā glābšanā, kas prasīja krusta nāvi.

Varētu arī domāt, ka Kristus būtu varējis neatteikties no pretsāpju līdzekļa, ko Viņam piedāvāja pirms pašas nāves (Mt. 27:34), bet Viņš to atraidīja. Pēc manām domām, tas tika darīts, lai sasniegtu lielāko glābšanu mums. Līdzīgā veidā daži pagātnes taisnie atraidīja likumīgu atbrīvošanu no spīdzināšanas, “lai iegūtu augšāmcelšanos” (Ebr. 11:35). Krusta apraksts (sk. 7:11) ir pārpilns ar piemēriem, kad Kungs atraidīja no medicīnas viedokļa iespējamos līdzekļus, kas varētu atvieglot Viņa pēdējo stundu ciešanas. Taču visas savas dzīves laikā Viņš vienmēr bija gatavs piekāpties to vājībām, kas viņam patiesi sekoja. To pierāda arī tas, kā Jēzus stāsta par dēmoniem, nepaskaidrojot Saviem klausītājiem tādas māņticības bezjēdzīgumu. Viņš būtu varējis uzstāt, kā darām mēs, lai apgāztu šādu māņticību. Bet tas nebija Viņam raksturīgi. Es ar to nesaku, ka mums ir tiesības uz tādu piekāpšanos mūsu sludināšanā un kristīšanā. Bet Viņam bija.

Tāpat ir vērts padomāt par Kunga kārdināšanām tuksnesī. Pirmā kārdināšana – akmeņu pārvēršana maizē – nekļūtu par grēku, ja Viņš piekristu to izdarīt. Taču tā būtu daudz zemāka līmeņa izvēle, ja Viņš pārkāptu Savu gavēni. Bet nākošā kārdināšana patiesi bija grēka piesaukšana. Ja Viņš būtu padevies pirmajai kārdināšanai, pastāvēt pret nākošajām būtu bijis sarežģītāk. Varētu pat strīdēties, ka Kunga pakļaušana pārbaudei būtu pieļaujama arī zemākā līmenī. Piemēri no Ps. 34:8 un Mal. 3:10 kalpo par atbalstu tiem, kas ir vāji ticībā. Līdzīgi, arī Gideons uzstādīja Tā Kunga priekšā nosacījumu, un Tas atbildēja Viņam. Taču Kungs Jēzus izvēlējās augstāko līmeni: un Viņš zināja Rakstus, kuri to varētu atbalstīt. Viņš bija vairāk spējīgs atkal izvēlēties augstāko līmeni un beidzot pārvarēt arī trešo kārdinājumu, kas nenoliedzami jau prasīja atklātu izvēli starp labo un ļauno. Jo vairāk tāpēc, ka tikai vispilnīgākā pakļaušanās Dieva gribai varēja vest pie pozitīva rezultāta. Pantu “Gudram viņa saprāts ir virzīts uz visu taisnīgo, bet neprašu vairāk saista viss greizais” (Sal. Pam. 10:2) saprot ne tik daudz kā atsaukšanos uz patieso un nepatieso, labo un ļauno, bet gan kā uz augstāko labumu un uz mazāku labumu (salīdz. kā svētīšana ar kreiso roku vienkārši nozīmē mazākus labumus, bet ne klaju ļaunumu, piem. 1. Moz. 48:13-20). Nesaprātīgam cilvēkam ir tieksme uz daudz zemāku veltīšanās līmeni. Gudrais vienmēr centīsies sasniegt maksimāli iespējamo, pilnas atdeves līmeni.

Jēzus paslavēja galma vīru par viņa ticību un tāpēc izdziedināja viņa dēlu. Taču tālākais pieraksts vēstī, ka šis galma vīrs kļuva ticīgs tikai pēc dēla izdziedināšanas (Jņ. 4:50,53). Kristus saskatīja cilvēka ticības zemo līmeni un pieņēma viņu tādu, kāds viņš bija, kā rezultātā viņš drīz vien sasniedza daudz augstāku līmeni. Kristum, droši vien, daudzkārt nācās pārdomāt Viņa saskarsmē ar cilvēkiem to lielo atšķirību starp viņu ticības un paļaušanās līmeņiem. Jairs Viņu lūdza uzlikt rokas viņa meitai, lai tā taptu vesela (Mk. 5:23), kamēr virsnieka attieksme bija: “Saki tik vienu vārdu” (Lk. 7:6,7). Viņa ticība, neapšaubāmi, bija daudz augstākā līmenī, bet Jēzus pieņēma arī Jaira zemo līmeni un palīdzēja viņam. Tajā izpaudās Viņa Tēva attieksme. Padomājiet par to, kā Daniēls atteicās ēst Bābeles ķēniņa sūtīto ēdienu, bet Dievs iekārtoja, ka to pašu ēdienu sūtīja Jojahīmam par zīmi, ka pieņēmis viņa grēku nožēlu (Jer. 52:34)! Dievs redzēja, ka Joahīms neatradās Daniēla līmenī, tomēr Viņš ar viņu strādāja.

Mūsu attieksmē citam pret citu ir jāatspoguļojas Dieva attieksmei pret mums. Mēs varam izdarīt atlaides tuvākā vājībām, pieļaujot, ka daži dzīvo daudz augstākā līmenī; vai arī mēs varam prasīt no viņiem stingrus uzvedības standartus. Es uzdrošināšos teikt, ka neviena no šīm attieksmēm nav morāli kļūdaina pati par sevi. Vienkārši, kā mēs tiesājam, tā arī mūs tiesās. Kādu laiku man bija grūtības ar Mt.18. Visa šī nodaļa ir par piedošanu: piedot “septiņdesmit reiz septiņas” reizes, nepadoties centienos atrast pazaudēto avi, būt kā kautri bērni atsaucīgiem vienam pret otru ( vienreizēji spēcīga analoģija). Tomēr pašā nodaļas vidū ir fragments, kur teikts, ja tavs brālis tevi apvainojis, tad noej un pamāci viņu. Un ja viņš neklausa, tad pastāsti citiem ticīgajiem par viņu. Un ja nekas nelīdz, pieaicini lieciniekus un izslēdz viņu no draudzes. Tas man vienmēr ir licies ārpus konteksta šajā nodaļā. Taču ir jābūt pamatam šī paradoksa iekļaušanai nodaļā. Vai tas nevarētu būt kas līdzīgs šādai domai: ‘Ja tavs brālis tevi apvainojis, tu būsi pilnībā attaisnots, ja viņu vairākas reizes pamācīsi un, beigu beigās, izslēgsi no draudzes. Bet kāpēc gan vienkārši viņam nepiedot, neprasot no viņa atvainošanos?’

Melns un balts - ?
Es apzinos, ka dažus mulsina šie apgalvojumi. Daži gribētu visu redzēt melnās vai baltās krāsās. ‘Ja rīkosies tā, tu grēkosi, bet vari darīt citādi, un viss būs kārtībā, tas nav grēks.’ Un, protams, daudzas baznīcas tā arī rīkojas (katoļi un Jehovas liecinieki it īpaši), jo viņi zina, ka tieši to cilvēki arī vēlas. Bet mums ir jācenšas nodibināt personiskas attiecības ar Dievu, neizmantojot baznīcas vai garīdznieka starpniecību. Tādēļ es nedomāju, ka, analizējot savu dzīves ceļu, vienmēr būtu piemēroti uzdot sev jautājumu “Vai tas ir grēks … ?”. Tas atgādina balansēšanu uz naža asmens, spēli ar Dievu, kam jābūt mums svešai. Mēs nevarēsim būt dinamiski savstarpējās attiecībās ar Dievu, ja tās būs būvētas tādā veidā. Mēs neveidojam savstarpējās attiecības ar priekšrakstu palīdzību, kas nosaka, ko var darīt, bet ko nē. “Vai tas ir grēks …? sindroms rada problēmas arī tāpēc, ka dažu baušļu ievērošana var tehniski novest pie cita baušļa pārkāpšanas. Piemēram, bauslis par mirušā brāļa sievas apņemšanu, ja jūs jau esat precējies, ved pie daudzsievības, kas ir pretrunā ar 1. Mozus grāmatas ideālajiem standartiem. Un ir arī citi līdzīgi piemēri.

Tam, ka Dievs mums atļauj dzīvot Viņa Patiesībā dažādos līmeņos, ir mūs jāiedvesmo daudz augstāku līmeņu sasniegšanai pašapmierinātības vietā. Galu galā iedomājieties cilvēku, kuru jūs mīlat un cienāt par visu vairāk. Ja viņš teiks: ‘Lūdzu izpildi šo darbu priekš manis līdz nākamajai nedēļai, bet nebūtu slikti, ja tu to varētu izdarīt līdz rītdienai, kaut gan, būtu vienkārši brīnišķīgi, ja tu pie tā varētu ķerties klāt nekavējoties.’ Kāda būs jūsu atbilde? Jau tas vien, ka mums ir dota izvēles iespēja, iedvesmos mūs izpildīt viņa lūgumu pēc iespējas labāk un ātrāk ar dedzību, kuras varētu arī nebūt, ja termiņa izvēles iespēja netiktu dota. Un jo vairāk jūs apzināsities, ka šis cilvēks patiesi jūs mīlēs un cienīs, ja jūs paveiksiet darbu arī nedēļas laikā, jo vairāk jums gribēsies uzsākt to nekavējoties.

Es domāju, ka līdzīgi ir ar mūsu attiecībām ar Dievu. Mums visiem ir zināms (vai vajadzētu būt zināmam), ka būtībā mēs esam vājas gribas cilvēki, mēs cenšamies izvēlēties vieglāko iespējamo ceļu. Mēs ciešam no ‘nedaudz no abiem’ sindroma. Mūsu dabas dēļ mēs drīzāk tieksimies izpildīt Dieva baušļus nākamnedēļ, bet ne šodien. Dievam tas ir zināms, un tādēļ tā vietā, lai dotu mums tikai melnus un baltus baušļus (un es neapgalvoju, ka tādi nepastāv), Dievs mums ir piedāvājis arī dažas izvēles iespējas. Problēma, kas rodas, ja mēs apzināti izvēlamies dzīvot zemākā līmenī, apmierinoties ar 30% izpildi 100% vietā, ir tajā, ka nolaižoties zemāk un zemāk mēs nemanāmi varam faktiski zaudēt attiecības ar Dievu. Labais un ļaunais pastāv. Ja mēs patiesi mīlam Dievu, mēs, protams, vēlēsimies kalpot Viņam visaugstākajā līmenī. Tam, ko dara citi, nav mūs jāietekmē. Lielāko daļu dzīves mēs pavadām salīdzinoši vienaldzīgi attiecoties pret katram no mums personīgi parādīto lielo mīlestību un žēlastību. Ja mēs pamanām, ka mūsu brālis tikpat vienaldzīgi attiecas, kaut arī pret citiem dzīves aspektiem, kāda mums daļa gar to? Ja tikai mēs būtu mums dāvātās žēlastības jūtu pārņemti, tā brīnuma, ka Dieva acīs mēs esam pieņemami, mūsu brāļu vājības mums sāpētu daudz mazāk.

Ar šo tēmu saistīta nodaļa:
8.2 Dieva ierobežojumi



Mājas lapa	2.7 DZĪVE DAŽĀDOS LĪMEŅOS
Bezmaksas Bībeles literatūra latviešu valodā	2.7 DZĪVE DAŽĀDOS LĪMEŅOS
Bībeles Pamati	2.7 DZĪVE DAŽĀDOS LĪMEŅOS Ja kādam no malas ienāks prātā doma analizēt mūsu kopienu, viņš redzēs lielu daudzumu dažādu pieeju Patiesībai. Daži no mums varētu likties uzticīgāki nekā citi principiem, kuriem mēs visi ticam. Tie, kuri uzskata, ka ir uzticīgāki Patiesībai nekā citi, bieži sastopas ar grūtībām, veidojot attiecības ar citiem ticīgajiem, kas, pēc visa redzot, nav tik nopietni. Piemēram, kādai māsai ir jāpārvar lielas grūtības, lai apmeklētu Bībeles skolas nodarbības: jāvienojas ar auklēm bērnam, jāmaina attiecīgās dienas kārtība … tai laikā kad divi citi brāļi ir nolēmuši izlaist Bībeles skolas nodarbības, lai apmeklētu futbola maču. Nav grūti iedomāties māsas vilšanos viņos un iespējamās dusmas. Viņai būs ļoti grūti saglabāt labas attiecības ar šiem brāļiem nākotnē. Vai vēl reālāka situācija: iedomājieties šķīrušos brāli, kurš uzskata, ka viņa pirmā laulība (pirms kristīšanās) bijusi vienīgā pareizā Dieva acīs. Viņš personīgi tic tam, ka citas attiecības pēc viņa šķiršanās var tikt uzskatītas par netiklību un būs par cēloni viņa izslēgšanai no Valstības. Bet tad viņu ielūdz uz kāda brāļa kāzām, jau trīs reizes šķīrušos pirms kristīšanās, kurš tagad precēsies ar māsu Kristū. Būs grūti, ļoti grūti šim brālim būt klāt dotajā pasākumā un redzēt savu brāli, darot tādas lietas, ko nevar aptvert viņa prāts. Un tad viņš dzird brāļus un māsas sakām, “cik jauks” ir jaunais pāris. Viņam būs ļoti grūti dzīvot tādos apstākļos. Parastā kristadelfieša reakcija tādā gadījumā ir aizvainotajam brālim piecelties un aiziet, murminot par atkrišanu un par grēku no tamlīdzīgiem sakariem. Šie divi piemēri varētu likties pārāk radikāli, tomēr tā tas it bieži notiek mūsu dzīvē šodien. Viens brālis var atmest smēķēšanu, tāpēc ka viņa sirdsapziņa ir vērsta uz Dievu. Viņam būs grūti skatīties uz citu brāli, kurš smēķē, it nemaz neizjūtot sirdsapziņas pārmetumus. Mums ir jāatrod saprašanās ceļš citam ar citu līdzīgos apstākļos, kas dotu iespēju tikt galā ar radušos situāciju. Es vēlētos kaut mani turpmākie vārdi to veicinātu, kaut vai nelielā mērā. Piekāpšanās vājībām Dievs dod atlaides cilvēku vājībām. Viņš uzstāda ideālas prasības, bet pieņem arī zemāka līmeņa sasniegumus. “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt. 5:48). Prasības ir nepārprotamas – absolūta pilnība. Bet arī zemāki sasniegumi ir pieņemami, pateicoties Viņa žēlastībai. Ja Dievs pieņem mūsu acīm redzamās neveiksmes ideālu prasību sasniegšanā, mums jābūt gataviem pieņemt tās arī citos. To mācīja Izraēlas ikdiena; jo viņiem bija jāupurē pilnīgi nevainojami dzīvnieki. Taču pilnīgi nevainojamu dzīvnieku nebija. Ir daudz citu piemēru, kā Dievs piekāpjas cilvēciskajām vājībām:  Dievs pavēlēja izraēliešu tautai pilnīgi iznīcināt sagrābto laupījumu no pilsētām, kuras viņi iekaroja. Bet kad Jērikas gadījumā viņi nespēja izpildīt šo pavēli, Dievs viņiem sacīja, ka pēc Ajas ieņemšanas, nākošās pilsētas, kas bija jāieņem, viņi var saglabāt laupījumu (Joz. 8:2). Kaut arī 5. Moz. 20:14-16 teikts, ka tā var apieties ar attālajiem ienaidniekiem, bet ne ar pilsētām kā Aja, kuras bija viņu mantojuma daļa. Tā bija neapšaubāma piekāpšanās viņu vājībām. Tas kļuva par parastu viņu uzvedības veidu, ka “visu šais pilsētās gūto laupījumu … Israēla bērni paturēja paši sev”. Taču tūlīt pēc tam mēs lasām, ka Jozua “itin neko neatstāja neizpildītu no visa tā, ko Tas Kungs bija Mozum pavēlējis” (Joz. 11:14,15). Dievs pieņēma šo piekāpšanos vājībām, šo dzīvošanu zemākā līmenī kā pilnīgu paklausību. Apbrīnojama ir Dieva žēlastība.  Jēzus Kristus neatnāca, lai iznīcinātu Mozus Likumu. Tas vēl joprojām darbojās, kad Jēzus sludināja Savu mācību (Mt. 5:38). Taču Viņš teica tā vietā, lai uzstātu par principu “aci pret aci” situācijās, kad grūtniece dzemdēja sakropļotu bērnu vīrieša vardarbības dēļ, viņai būtu jāpacenšas viņam piedot (2. Moz. 22:22-24). Viņš nemainīja Likumu, kā daudzi maldīgi domāja. Viņš sacīja, ka Likums ļauj atrasties dažādos līmeņos, kas dažreiz izpaužas kā piekāpšanās cilvēciskajām vājībām. Tā, sieviete ar sakropļoto bērnu var likumīgi pieprasīt vīrieša, kurš viņai uzbrucis, attiecīgu sakropļošanu. Tomēr, kā saka Kungs, pastāv daudz augstāks līmenis: vienkārši piedot šim cilvēkam.  Dieva vēlēšanās bija, lai Izraēlai nebūtu ķēniņa-cilvēka; tāpēc Viņš noskuma, kad viņi to pieprasīja (1. Sam. 10:19-21). Taču Dievs bija paredzējis, ka viņi vēlēsies ķēniņu, tāpēc Likumā ir baušļi, kā ķēniņam jārīkojas (5. Moz. 17:14,15). Šie panti runā par to, kā Izraēla iecels sev Ķēniņu un kas ķēniņam ir jāievēro. Taču Dievs strādā caur cilvēku ieceltajiem ķēniņiem. Tādēļ Sābas ķēniņiene runā par to, ka Dievs sēdināja tronī Salamanu par Ķēniņu un ka viņš valda Dieva interesēs (2. Laiku 9:8). Izraēls nolika pār sevi ķēniņu, taču tas bija Dieva darbs, tāpēc savā ziņā tas bija Dievs, kas nolika ķēniņu pār Izraēlu. Dieva pavēle vēstīja, ka levīti dzīvos no desmitās tiesas, no tā, ko nodeva Izraēls (5. Moz. 14:27). Taču Dievs paredzēja, ka šo ideālo līmeni viņi nespēs sasniegt, tāpēc levītiem tika dota zeme, kur viņi stādīja un vāca ražu sev. Bet ir jāatzīmē, ka izvēle pieņemt Dieva piekāpšanos cilvēciskajām vājībām apgrūtina īsta garīguma sasniegšanu. Tā, bija grūtāk pieņemt Jahvi par Kēniņu, ja bija cilvēku iecelts ķēniņš, kurš pieprasīja viņu lojalitāti. Joz. 23:7 izdara līdzīgu piekāpšanos attiecībā uz tautām, kas palika zemē. Ideālā Dievs lika tās pilnībā iznīcināt. Taču bija izdarīta piekāpšanās, saskaņā ar kuru viņi nedrīkstēja uzturēt sakarus ar viņiem un pielūgt to dievus. Tomēr neizbēgami viņi sajaucās ar apkārtējām tautām un pārņēma to reliģiju. Līdzīgi arī agrīnajiem kristiešiem bija atļauts ievērot Mozus Likumu (kā piekāpšanos – Ap.d. 15), tomēr īstenībā tas pauda nepietiekošu ticību Kristus upurim, kā rezultātā daudzi no viņiem atgriezās jūdaismā.  Liekas, ka Dievs grib, lai cilvēks pārvarētu kādas noteiktas vājības savā dzīvē. Ja viņam tas izdodas, Dievs var izdarīt atlaides viņam citās cilvēcisko vājību jomās. Izskatās, ka vienīgā nasta, kas bija uzvelta ticīgajiem Tiatīrā, bija nepieciešamība noraidīt “sievietes Jezabeles” mācību un praksi (Atkl. 2:24), kaut gan, šķiet, pastāvēja citas ‘nastas’, kuras Dievs būtu varējis viņiem uzlikt.  Tas pats attiecas arī uz cilvēku celtu templi. Dievs skaidri izteica Savu gribu, ka Viņš nemājos cilvēka rokām darinātā mājā (Ap.d. 7:48; 17:24). Un tomēr Viņš gāja pretī cilvēku vājībai, kas izpaudās vēlmē, lai būtu templis, kur Viņu pielūgt. Viņš atnāca un mājoja (savā veidā) tādā ēkā.  Dievs izmainīja Apsolītās zemes un Izraēla atsevišķo cilšu robežas atbilstoši Izraēla vājībai, kas izpaudās nespējā faktiski izdzīt ciltis un pārņemt mantojumu (atcerieties, kā Simeona un Jūdas mantojums tika apvienots, jo viņi nespēja izdzīt kānaāniešus, Joz. 19:1). Un tomēr Dievs strādāja Savas izvēlētās tautas vidū atbilstoši viņu garīgā stāvokļa līmenim. Tālāk, sadurdamies ar to pašu naidīgo tautu iznīcināšanas problēmu pēc Jozuas nāves, viņi vilcinājās, jautājot; “Kurš no mums lai iet pa priekšu karot pret kānaāniešiem?” (Soģu 1:1). Dievs būtu varējis atbildēt: ‘Es jau eju jums pa priekšu; viss, kas jums jādara, ir iet aiz Manis un iegūt īpašumā zemi, palīdzot jūsu brāļiem. Jautājums, kas jūs vadīs, liecina par ticības trūkumu un ir nevietā!’ Bet Dievs tā neteica. Viņš pavēlēja Jūdam iet pirmajam (1:3). Plašāk par šo tēmu 8.2 nodaļā.  Daži pamatojumi mūsu iedvesmošanai, jāatzīst, atbilst cilvēku spriestspējai. Pāvils aicina vīrus mīlēt sievas, tāpēc ka sieva tā pieder vīram, ka viņu mīlot viņš mīl pats sevi (Ef. 5:29). Šī spriestspēja ir zemākā līmenī par tiešu aicinājumu pašaizliedzīgai mīlestībai. Taču to izdarīja Gars. Tāpat ir ar aicinājumu paklausībai, tāpēc ka Tiesas diena būs tik briesmīga un šausmas iedvesoša (2. Kor. 5:5).  Rakstos var atrast daudz piemēru, kas liecina par piekāpšanos mūsu vājībām, ja tos pameklētu. Pravietim Ecēhiēlam bija pavēlēts izcept maizi no cilvēku izkārnījumiem, lai Izraēla tautai parādītu nākošo ciešanu pakāpi. Taču viņa levītiskā izcelsme pamudināja viņu lūgt piekāpšanos. Un Tas Kungs to izdarīja, atļaudams lietot govju mēslus (Ec. 4:15). Māsas ideāls ir gari mati, bet Pāvils atzīst: “mēs nepazīstam tādu ieražu, Dieva draudzes arī ne” (1. Kor. 11:16), it kā teikdams: ‘Tā tas ir ideālā, bet, kā jums zināms, diemžēl eklēsiju vidū nav tādas tradīcijas’. Dzīve dažādos līmeņos  Ir dažādi brālības līmeņi, kā mēs zinām no mūsu personīgās pieredzes. Ir daži, ar kuriem mēs sastāvam ‘brālībā’, bet kuri mums neliekas tik tuvi kā citi. Jānis saka, ka vēlas viņiem pasludināt Kristus atziņas dziļumus, “lai arī jums būtu sadraudzība ar mums” (1. Jņ. 1:3), kaut gan faktiski viņi jau bija ‘sadraudzībā’. Tāpat arī mūsu kopienas dzīvē. Cieša sadraudzība Kungā Jēzū, Viņa dziļumos un augstumos, ved pie arvien dziļākām brālības jūtām. Pilnīgi iespējams, ka varētu būt dažādi kontaktu līmeņi starp cilvēkiem un Dievu. Tā, sākotnēji Dievs Eņģeļa veidolā gribēja iet uz Kānaānu Izraēla bērnu vidū, bet to vājību dēļ Viņš gāja viņiem pa priekšu, ar nelielu atstarpi (2. Moz. 33:2,3). Līdzīgā veidā Dieva slava pamazām attālinājās no tempļa un Dieva tautas Ecēhiēla laikā.  Valstībā būs atšķirīgas apbalvošanas pakāpes. Vai tas nav to dažādo līmeņu atspoguļojums, kādos cilvēki kalpo Dievam šajā dzīvē?  Kungs, liekas, pieņem to, ka Viņa Patiesības izpratnes pakāpe dažādos cilvēkos ir atšķirīga. Viņš cilvēkiem teica attiecībā uz Jāni: “Un, kad jūs gribat saprast, viņs ir Ēlija” (Mt.11:14). Šeit Kungs, šķiet, nav pārliecināts, vai viņi varēs sasniegt to saprašanas līmeni, ka Maleahija pravietojums sākotnēji izpildījās Jānī, neskatoties uz tā acīm redzamo attiecību uz nākotni. Un Jānis raksta, ka daži jūdi noticēja, kaut arī neapliecināja Jēzu kā kungu atklāti (Jņ. 12:42). Bija vajadzīgas krusta ciešanas, lai paceltu viņus augstākā līmenī.  Mozus bauslības struktūra, šķiet, gandrīz veicināja ideju par kalpošanu Dievam dažādos līmeņos. Ņemsim šķīstības baušļus. To būtība ir sekojoša: nepieskarieties nešķīstam dzīvniekam. Ja jūs to izdarīsiet, sekos sods. Ja jūs nesat beigtu dzīvnieku, sekos stingrāks sods. Bet ja jūs atnesat beigtu dzīvnieku mājās un ēdat to, sekas ir vēl nopietnākas (3. Moz. 11). Augstākais ideāls ir nepieskarties nekam nešķīstam. Bet tika izdarītas atlaides tiem, kas nevarēja vai negribēja pacensties, lai sasniegtu dievišķā standarta augstāko līmeni. Citu piemēru, kas attiecas uz dažādiem kalpošanas līmeņiem, var redzēt likumā par levītiem. Viņi varēja atstāt savu māju un iet kalpot Dievam Jeruzalemē un tam nolūkam pārdot savā īpašumā esošo zemes gabalu (5. Moz. 18:6-8). Tā rīkojoties, viņi pārkāpa virkni principu; un tas viņiem tika atļauts, lai viņi varētu iziet uz daudz augstāku kalpošanas līmeni – kalpošanu Dievam Jeruzalemē.  Dievs Izraēla tautai teica, ka vēlas, lai altāri būtu celti no zemes; bet Viņš zināja, ka tauta vēlēsies taisīt akmens altārus līdzīgi citām nācijām, un viņš to ņēma vērā (2. Moz. 20:24,25). Bauslībā var atrast vairākus līdzīgus piemērus. “Un neatliciniet neko no tā (Pasā Jēra) līdz rītam, bet, kas līdz rītam atlicis, to sadedziniet ugunī” (2. Moz. 12:10) ir zīmīgs piemērs. Dievs paredzēja Viņa iedibināto principu pārkāpšanu un, izdarot atlaides, noteica arī piesardzības soļus, kas jāsper.  Kad Kungs Jēzus deva savus baušļus kā Mozus Likuma pilnveidojumu, šim Likumam vēl bija spēks. Viņš neteica: ‘Kad Es nomiršu, jums jārīkojas tā …” Viņš parādīja daudz augstāku līmeni; starplaikā, kamēr Likums vēl bija spēkā, Viņš deva šī daudz augstākā līmeņa izvēles iespēju, kaut arī sekošana Mozus bauslībā izdarītajām atlaidēm neskaitījās grēks šajā starplaikā. Tā, Viņš neuzstāja par principu “aci pret aci”, kaut arī dažos gadījumos bauslība pieļāva ko līdzīgu. Jēzus teica: ‘Jūs variet ievērot Mozus bauslību un prasīt aci pret aci. Bet ir augstāks līmenis: vienkārši piedot’.  Līdzīgi arī Pāvils mācīja savus bezcerīgos korintiešus, ka viņiem nav jāgriežas vienam pret otru pie netaisno tiesas, bet gan jāizspriež tiesa brāļu starpā. Bet tad viņš piedāvā vēl augstāku līmeni: nedariet arī to, “Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk nepanesat pārestību?” (1. Kor. 6:7).  Kunga mācība par sodīšanu nesaka, faktiski, ka brāļa nosodīšana pati par sevi ir grēks. Kungs saka, ka vispirms vajag izņemt baļķi no savas acs un tikai pēc tam tiesāt brāli, norādot uz skabargu viņa acī. Taču Jēzus iesaka mums netiesāt, tāpēc ka Viņš paredzēja, ka mums nekad neizdosies izņemt baļķi no savas acs. Viņa pavēle netiesāt/nenosodīt vispār bija šajā ziņa piekāpšanās mūsu neizbēgamajām vājībām (Mt. 7:1-5).  Dievs teica, ka Viņš atjaunos Jeruzalemi Izraēla tautas atgriešanās laikā no Bābeles gūsta; “un Es pats būšu … tai visapkārt par ugunīgu mūri” (Cah. 2:9). Tāpēc Nehemijas mūra sienas atjaunošanu pilsētas aizsardzībai var uzskatīt par zemāka līmeņa ticības izpausmi. Un tomēr Dievs strādāja ar viņu, ieliekot šo ideju viņa sirdī un nostiprinot viņu šajā darbā (Neh. 2:12,18,20).  Mums ir pavēlēts būt “kūtriem dusmoties”, jeb dusmojoties, nesagrēkot. Taču šī pavēle ir dota kā brīdinājums pret cilvēka dusmu izpausmēm (Jēk. 1;19-21). Protams galvenais te ir, ka ‘taisnīgas dusmas’ ir pieļaujamas (atcerēsimies Kunga dusmas pret tirgotājiem un naudas mainītājiem templī), bet kaut arī tās ir pieļaujamas, mums, vājākiem cilvēkiem, saprātīgāk ir vispār nedusmoties.  “Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (3. Moz. 19:18). Bet viņi varēja atriebties; un tika doti nolikumi, kas pieļāva šādu cilvēku darbību (4. Moz. 35:12; 2. Moz. 19:6). Šie nolikumi jāuzskata par zināmu baušļa nenogalināt paveidu. Augstākais standarts bija neatriebties, bet cilvēka sirdij piemītošās cietsirdības dēļ tika izdarīta atlaide, kas dažos gadījumos pieļauj atriebību, bet tikai kā Dieva prerogatīvu. Mums nav nekādu tiesību piesavināties šo prerogatīvu sev.  Bauslība aizliedza turēt līdz saulesrietam apģērbu par ķīlu (2. Moz. 22:26,27). Bet Kungs mācīja, kamēr Likums vēl turpināja darboties, ka mums labprāt ir jāpiedod tamlīdzīga ieķīlāšana un pat jāpiedāvā tā (Mt. 5:40). Apdraudētais cilvēks būtu varējis citēt Likumu un paturēt savu apģērbu. Bet Kungs pavēl mums pacelties augstākā līmenī un neizmantot Dieva Likumu, lai aizsargātu savas tiesības. Un līdz ar to Viņš uzstāda būtisku, kaut arī grūtu principu: ne vienmēr centieties īstenot dzīvē jūsu likumīgās bibliskās tiesības pret savu brāli. Nesteidzieties ņemt tās savai aizstāvībai un attaisnošanai, pat tad, kad Raksti ir jūsu pusē. Dzīvojiet patiesas mīlestības un nepretošanās ļaunumam līmenī.  Mēs gūstam priekšstatu, ka Dievs bija ļoti stingrs attiecībā uz upuru pienešanu. Tā tas arī bija. Bet Viņš deva atlaides cilvēkam, kurš nevarēja upurēt to, ko vajadzēja: “Bet, ja viņš ir nabags un viņa rocība ir maza … divus jaunus baložus, kurus tas ar savu rīcību var iegūt” (3. Moz. 14:21,22). Ja tiem bija kāda vaina, un pat ja tie nebija tie dzīvnieki, kurus Dievs vēlējās, Viņš tos pieņēma kā vienīgos, ko nabadzīgs cilvēks varēja upurēt. Līdzīgi, upurēšanai vajadzēja ieslēgt sevī upurējamā dzīvnieka asins izliešanu, bet Dievs bija gatavs pieņemt arī ēdamo (maizes) upuri, ja cilvēks patiešām nevarēja dabūt dzīvnieku. Dieva gatavība drīzāk pieņemt to, ko cilvēks varēja izdarīt, nekā akli sekot Likuma burtam, lūk pie kādas skaidrības mēs nonākam. Šī gatavība ietvēra zemāku standartu pieņemšanu salīdzinājumā ar Dieva pieprasīto ideālu. Saskaņā ar to, Lieldienu ‘jērs’ varēja būt vai nu aita, vai arī, nepieciešamības gadījumā, kaza (2. Moz. 12:5), pat ja kazlēna izmantošana šim mērķim, zināmā mērā, izkropļoja norādījumu uz Kristu.  Grēka priekšā Viņa tautas vidū pastāv vairāki Dieva attālināšanās no cilvēkiem līmeņi. Dieva slavas pakāpeniskas attālināšanās ceļš no Tempļa, kā to parāda Ecēhiēls, ir tam grafiska ilustrācija. Saskaņā ar Likumu sākotnēji Ārons varēja ienākt Vissvētajā vietā katrā laikā pēc savas vēlēšanās. Taču pēc tam, kad viņa dēli bija zaimojuši Dievu (pēc visa spriežot, piedzērušies kalpošanas laikā), Ārons varēja tur ieiet tikai reizi gadā un tikai pēc rūpīgas rituāla izpildīšanas, kas pasvītroja cilvēka grēcīgumu (3. Moz. 16:2 un tālāk). Līdzīgi liekas, ka sākotnējais Dieva nodoms bija, ka Viņa Eņģelis ies Izraēla tautas vidū, viņiem pārvietojoties pa tuksnesi. Taču pēc viņu elkdievības ar zelta teļu Dievs paziņoja, ka Viņs vēl joprojām ir ar viņiem, bet Eņģelis ies “tev pa priekšu … bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es jūs ceļā neiznīcinu” (2. Moz. 33:2,3).  To, kas izlējis nevainīgas asinis, bauslība prasīja iznīcināt bez kādas žēlastības: “Tev ir jāizdeldē nevainīgi izlietās asinis no Israēla, lai tev labi klātos” (5. Moz. 19:13). Bet Dāvids, šķiet, pacēlās augstāk par šo līmeni, kad sievietei no Tekojas apsolīja aizstāvēt viņas dēlu no atriebības par cita cilvēka izlietajām asinīm (2. Sam. 14:8-10). Sieviete teica, ja viņas dēlu nogalinās, viņas vīra vārdam pienākošais mantojums būs zaudēts. Tas bija gadījums, kad sadūrās divi principi: nepieciešamība nokaut vainīgo un nepieciešamība saglabāt mantojumu. Augstākais līmenis bija piedošana slepkavam, kaut gan Likums kategoriski pieprasīja viņa nāvi.  Ticības vadīts, Elīsa zināja, ka kalni ir pilni ar neredzamiem eņģeļiem, kas viņam kalpoja, kamēr viņš pildīja Dieva gribu. Bet viņa kalpam nebija tādas ticības. Un tādēļ Elīsa lūdzās un teica: “Kungs! Atver viņam acis, lai viņš ieraudzītu”. Un Tas kungs atvēra kalpam acis, un viņš ieraudzīja Eņģeļus. Elīsa nelūdza to sev, kaut arī būtu varējis to darīt. Bet viņš izvēlējās augstāku līmeni, nesatricināmas ticības līmeni Dieva klātbūtnē.  Jaunā Derība sniedz vairākus piemērus, kad Pāvils varēja izvēlēties noteiktu rīcības veidu vai uzstāt, lai tiktu ieņemta konkrēta mācības nostāja, zinot, ka Patiesība ir viņa pusē. Bet viņs to nedarīja. Tā, draudze Jeruzalemē pieņēma lēmumu, ka tiem, kas nāk pie Dieva no pagānu vidus, nav vajadzības apgraizīties, taču tūlīt pēc tam Pāvils apgraizīja Timoteju no Listras jūdu ticīgo dēļ (Ap.d. 16:1-3). Viņš varēja pastāvēt uz savām tiesībām un nepārprotamiem garīgajiem principiem. Taču viņš nolaidās līdz citu ticīgo zemākajam līmenim (turoties pie dažiem nevajadzīgiem jūdu rituāliem), cenšoties būt par visu visiem, lai iegūtu baznīcai jaunus ticīgos, un, tā rīkojoties, pacēla vēl augstāk sava garīguma līmeni. Dievs tā rīkojas, jo Viņš ir gatavs pieņemt, ka dažādi cilvēki uztvers Viņa Patiesību dažādā veidā. Līdzība par sējēju parāda, ka “laba augsne” nes augļus 30, 60 vai 100-kārtīgi. Daži ticīgie atsaucas uz Evanģēliju trīs reizes aktīvāk nekā citi; taču viņi visi galu galā tiks pieņemti. Es redzu sakarību starp šo līdzību un Kristus vārdiem, vērstiem pret bagāto taisno jaunekli: “Ja tu gribi būt pilnīgs … pārdod visu, kas tev ir”, un tad tu saņemsi 100-kārtīgi šajā dzīvē un mūžīgajā dzīvē Valstībā” (Mt. 19:21). Iespējams, ka šis cilvēks tajā laikā atradās, teiksim, 30 vai 60-kārtīgā līmenī. Kristus vēlējās, lai viņs sasniegtu 100-kārtīgu līmeni. Taču, ja cilvēks atsakās pārdot visu, kas viņam ir, tas vēl nenozīmē, ka Kristus viņu atraida. Šajā kontekstā Viņš saka: “Daudzi, kas bija pirmie (šajā dzīvē), būs pēdējie (Valstībā), un kas bija pēdējie, būs pirmie” (Mt. 19:30). Kas nepārdos savu bagātību, visu, kas viņiem pieder, arī būs Valstībā, bet tikai pēdējo skaitā. Šīs pasaules nabadzīgie, bet ticībā bagātie, būs lieli Valstībā (Jēk. 2:5). Mums jāpajautā sev: vai mēs patiesi pieņemam līdzību par sējēju; vai mēs esam tik stipri, lai atļautu citam brālim būt vājam, pieņemt, ka pat ja viņs pieder 30-kārtīgajai kategorijai, viņs Kungam ir pieņemams. Patiesībā, mums nemaz nav jāiedziļinās tajā, kā Kristus novērtē citus, tāpēc ka mēs to nevaram zināt. Galvenais ir saprast, ka Dievs grib, lai mēs pastāvīgi celtos, sniedzoties pēc ticības augstumiem. Pāvils bija pārliecināts, ka ticīgie Romā bija “krietni, apveltīti ar visu atziņu”, bet viņš lūdzās par viņu turpmāko izaugsmi (Rom. 15:13,14). Laulības Standarts vīrs=Kristus, sieva=paklausīga baznīca ir neiespējami augsts. Taču šis standarts ir uzstādīts, un tādēļ neizbēgami, ka Dievs pieņem arī zemāka līmeņa sasniegšanu. Šāda attieksme pret šīm lietām saskatāma jau Vecajā Derībā, it īpaši Mozus bauslībā, kur, kā mēs redzējām, bija vairāki piemēri, kas ilustrēja piekāpšanos cilvēku vājībām. Tāpēc nav jābrīnās, ka laulību sfērā Likums tāpat pieļāva dažāda līmeņa sniegumu attiecībā uz Dieva uzstādītajiem principiem:  Ja vīrietis izrīkojās netikli ar nesaderinātu meiteni, viņam tā noteikti jāaprec, tā nosaka 2. Moz. 22:15. Taču, ja viņas tēvs atteicās dot piekrišanu šīm laulībām, minētais bauslis nebija vairs spēkā (2. Moz. 22:16).  Ja precēta sieviete pārkāpa laulību, viņas vīrs varēja viņu nogalināt vai arī pakļaut viņu pārbaudījumiem saskaņā ar bausli par greizsirdību (4. Moz. 5), kā rezultatā viņa varēja kļūt neauglīga; vai arī viņš varēja šķirties no viņas (5. Moz. 22:19; 24:1; 3. Moz. 21:14; 22:13). Likuma ietvaros, kas bija svēts, taisns un labs (Rom. 7:12), nepārspēts savā taisnīgumā (5. Moz. 4:8; neizlaidīsim no redzes loka šo vērtējumu), bija pieļaujama dažāda līmeņa reakcija. Bet bija arī augstākais līmenis: viņš varēja vienkārši piedot. Tieši tā Dievs rīkojās attiecībā pret svārstīgo Izraēlu, atkal un atkal (Hoz. 3:1). Tādējādi, sievas neuzticības gadījumā Likums sniedza izraēlietim vismaz četrus rīcības veidus. Šis uzskats izskaidro, kā šķiršanās, kas nav pieļaujama saskaņā ar 5. Moz. 22:19,29, tomēr tiek šķietami pieļauta citās Vecās Derības vietās. Jāatzīmē, ka bauslībā pastāvēja dažas piekāpšanās vājībām, kuras Kungs Jēzus nevēlējās attiecināt uz saviem sekotājiem (piem., ārpus laulības konteksta, 5. Moz. 20:5-8 salīdz. ar Lk. 9:59-62; 14:18,19).  Ja cilvēks saderināja kalponi ar savu dēlu, viņam vajadzēja attiekties pret viņu kā pret savu meitu. Bet ja viņš tā nerīkojās, viņa varēja būt brīva (2. Moz. 21:9-11).  Ja vīrietis vienkārši krita greizsirdībā, viņš varēja pakļaut savu sievu pazemojošiem pārbaudījumiem (4. Moz. 5:14-30). Bet, acīmredzot, augstākais līmenis bija pārvarēt šo vīriešu dabai piemītošo izpausmi.  Vecajā Derībā atkārtoti uzsvērts, ka Izraēlam nav jāstājas laulāto attiecībās ar cittautiešiem. Bet tad 5. Moz. 21:11-15 mēs redzam piekāpšanos viņu iespējamai vājībai: ja viņi redzēja skaistu sievieti gūstekņu vidū, kura viņiem iepatikās, viņiem vajadzēja izvest to cauri noteiktam rituālam, un tad viņi varēja viņu apprecēt.  Jaunā Derība ir pilna ar līdzīgiem piemēriem. Pārfrazējot, piemēram, 1. Kor.7: ‘Būtībā, vislabākais ir palikt neprecētiem. Bet un ja jūs stājieties laulībā, tas nav grēks. Vienreiz precējušies, nešķirieties; bet un ja arī izšķirsieties, tas ir pieļaujams. Ja jūs esat padzīvojusi atraitne, labāk no jauna neiziet pie vīra; bet un ja iziesiet; labi, dariet to’. Jēzus Kristus atzina, ka tamlīdzīgas piekāpšanās laulības dzīves neveiksmju gadījumā tika izdarītas arī agrāk. Viņs runāja par to, kā Dievs caur Mozu “jūsu cietsirdības dēļ” pieļāva bauslībā šķiršanos, kaut gan diez vai tas atbilda Ēdenē iedibinātajam ideālam (Mt. 19:8). Kungs Jēzus, sekojot šim paraugam, “uz tiem vārdu runāja, tā ka tie varēja to klausīties” (Mk. 4:33). Izņēmums, kas atļāva šķiršanos laulāto neuzticības gadījumā, ir galvenais šāda veida piekāpšanās piemērs. Un tomēr Mk. 10:2-12 Kungs runā tā, it kā nepastāvētu atļauja šķirties pat šajā gadījumā, kaut gan Mateja Evanģēlija pierakstā viņš to skaidri atļauj. Būtība ir tajā, ka Dievs neafišē Savas atlaides cilvēku vājībām (arī mums tas nav jādara). Viņš aicina cilvēkus censties dzīvot augstākajā līmenī. Līdzīgā veidā 4. Moz. 6:7 skan tā, it kā cilvēks nevarētu padarīt sevi nešķīstu un pārkāpt savu veltīšanos Dievam, kaut gan pastāvēja nolikums, kas pieļāva šo daudz zemāko līmeni. Taču Tēvs negrib, lai mēs būtu minimalisti, kalpojot Viņam pašā zemākaja līmenī, bet gan tieši otrādi.  Kaut arī Dievs savieno vīru un sievu, Viņš pieļauj šķiršanos pat gadījumos, kad nav pārkāpta laulība (1. Kor. 7:11). Sal. pamāc. 21:9; 25:24 gandrīz vai pamudina uz to, sakot, ka ir labāk sēdēt stūrī uz jumta nekā būt ar nesaticīgu sievu kopā (koinos) vienā namā. Tas pats vārds sastopams arī Mal 2:14, aprakstot sievu kā vīrieša līdzgaitnieci (grieķu koinonos).  Cita piekāpšanās precību jomā parādās 5. Moz. 25:5-10: “Kad brāļi kopā dzīvo un viens no viņiem nomirst … tad tā mirušā sieva lai nekļūst par sievu kādam citam, svešam vīram, bet lai viņas vīra brālis iet pie viņas un ņem sev par sievu … Bet ja šis vīrs nevēlas ņemt sava brāļa sievu … tad lai viņa brāļā sieva pieiet klāt pie viņa un, vecajiem to redzot, lai tā nomauc viņam no kājas sandali un lai iespļauj viņam sejā…”. Tas parāda ne tikai piekāpšanos cilvēku vājībām; jāatzīmē, ka tā kā tādās kopienās vairums pieaugušu vīriešu bija precēti, šīs pavēles ievērošana varēja novest pie daudzsievības. Viens princips tika upurēts, lai saglabātu otru, daudz svarīgāku (dotajā gadījumā, “lai tā vārds netop izdzēsts no Israēla vidus”).  Kungs Jēzus Pats teica, ka Likuma attieksme pret šķiršanos bija piekāpšanās cilvēku cietsirdības dēļ. 5. Moz. 24:1-4 atļāva šķiršanos, ja vīrs atrod sievā “kādu kauna lietu”. Kungs saka, ka tā bija piekāpšanās “jūsu cietsirdības dēļ”. Bet pieminētajā fragmentā turpina: “Kad vīrs ir ņēmis jaunu sievu, tad lai viņš neiet karapulkos … veselu gadu lai viņš … iepriecina savu sievu” (5). Ar jaunu sievu ir domāts, ka ir arī pirmā sieva. Šķiet, ka Jahve caur Mozu izdara žēlsirdīgu piekāpšanos cilvēkam, ļaujot viņam ņemt otru sievu saskaņā ar piekāpšanos par otras sievas apņemšanu, kas dota iepriekšējos pantos.  Dievs izteica savu protestu Dāvidam attiecībā uz Batsebu: “Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī (tas nozīmēja, starp citu, Dieva atļauju Dāvidam precēt uzreiz māti un viņas meitu, pretēji bauslībai) … un, ja ar to visu nepietiktu, tad Es vēl šo un to pielikšu” (2. Sam. 12:8). Tas it kā saka, ka Dievs būtu gatavs izdarīt arī vēl lielāku piekāpšanos Dāvida seksuālajai vājībai. Izskatās tā, it kā Dievs būtu sagatavojis šīs piekāpšanās dažādiem līmeņiem. Ja Dāvids būtu jutis, ka viņam nepieciešams vēl lielāks seksuālais apmierinājums, Dievam bija sagatavots ceļš, lai viņš to varētu iegūt. Taču Dāvids pats nolēma izlemt, ko Dievs viņam varētu pieļaut. Tomēr Dieva piekāpšanās Dāvidam nav obligāti attiecināma uz mūsu dzīvi šodien. Mēs nevaram sevi mierināt arī ar to, ka Dievs pieņēma zemāku standartu sasniegšanu nekā potenciāli iespējams no tādiem cilvēkiem kā Ārons.  Laulības pārkāpumu kritikas kontekstā Sal. Pamāc. 6:30 pievieno šādu komentāru: “Zaglim nav tik liels negods, kad viņš zog, lai apmierinātu savu izsalkumu, kad viņš cieš badu … Bet, kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis …viņam būs negods un kauns”. Šis izteikums par briesmīgi izsalkušu cilvēku, kurš zog un negodā nekrīt, jau pats par sevi liecina par Dieva piekāpšanos cilvēku vājībām. Bet konteksts, kurā tas parādās, liek domāt, ka dažās laulību jomās, varētu sagaidīt piekāpšanos cilvēku galējam izmisumam. Taču to nav jāuzskata par attaisnojumu netiklībai, kam neizbēgami sekos sods, ja cilvēks nenožēlos grēkus. Ja Dievs tik bieži devis atlaides cilvēku vājībām un vēl arvien tā rīkojas attiecībā pret katru no mums, tad mums ir kaut kādā veidā jāreaģē uz to mūsu attiecībās ar brāļiem un māsām. Mums jācenšas to darīt, nepārkāpjot nepieciešamību sekot dievišķo baušļu Patiesībai. Kungs Pats piekāpjas apkārtējās pasaules nespējai Viņu saprast, kad Viņš saka Pēterim, ka, Dieva cilvēki būdami, viņi ir brīvi no saistībām maksāt nodokļus šajā pasaulē. Bet, “lai mēs tiem nedotu apgrēcību”, mums ir jāmaksā (Mt. 17:27). Kā Kungs runāja ar cilvēkiem, vadoties pēc viņu spējas saprast Viņu (Mk. 4:33; atcerieties, kā Viņš Savā runā izmantoja dēmonu jēdzienu), tā jarīkojas arī mums. Daniēls Detalizēta daudzu Dieva kalpu dzīves analīze atklāj, ka viņi saprata šo domu par iespēju kalpot Dievam dažādos līmeņos. Ņemsim Daniēlu. Vairums jūdu Bābelē tajā laikā bija garīgi stipri, viņi bija “labas vīģes” (Jer. 24:2) gūstā gūto pārbaudījumu rezultātā. Taču viņi nesaskatīja neko sliktu tajā, lai ēstu gaļu, kas atnesta par upuri elkiem. Tāpat arī Pāvils (pēc iedvesmas!) teica, ka šajā rīcībā nav nekā slikta (1. Kor. 8). Taču problēma ir tajā, ka tas var apvainot citus. Tā, Daniēls bija gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai paklausītu savai sirdsapziņai, kas liedza viņam ēst tādu barību. Tāpat arī, kad ķēniņš aizliedza cilvēkiem pielūgt jebkuru dievu, izņemot viņu pašu, Daniēls atvēra savus logus Jeruzalemes pusē un publiski lūdza Dievu visu acu priekšā. Jādomā, ka citi jūdi lūdza savu Dievu klusībā, nedarot to zināmu atklātībai. Es varētu sevi iedomāties tā rīkojamies. Taču Daniēls juta, ka viņam tas ir jādara; un viņš riskēja ar dzīvību, to darīdams. Un gadījumā ar statujas pielūgšanu tikai trīs no tūkstošiem jūdu izvēlējās stāvēt, ar to izsakot protestu. Iespējams, ka arī Daniēls paklanījās tai. Tomēr es neteiktu, ka tikai šie trīs cilvēki bija Dievam pieņemami tajā laikā. Hiskija Citviet (“Dzīve vientulībā”) mēs jau apskatījām Hiskija garīgās dzīves patiesi augsto līmeni pirms viņa slimības un Sanheriba iebrukuma. Liekas, ka viņš nebija precējies, bet savas slimības laikā aizdomājās par savu pēcnācēju un rezultātā apprecēja pagānieti. “Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts” (2. Laiku 32:25) un kļuva augstprātīgs, par ko Dievs viņam piedraudēja ar sodu. Tad Hiskija pazemojās un sods tika atlikts, kamēr Hiskija dzīvoja. Viņš bija apmierināts, ka miers un drošība pastāvēs to 15 gadu laikā, ko Dievs viņa dzīvei pievienoja (2. Ķēn. 20:19). Man ir tāds iespaids, ka savas dzīves atlikušo daļu Hiskija nodzīvoja saskaņā ar Dievu, bet ievērojami zemākā līmenī nekā savas valdīšanas sākumā. Bija arī citi ķēniņi, par kuriem liecināts, ka viņu dzīves Dieva acīs bija pieņemamas, kaut arī viņu dzīves garīgais līmenis acīmredzami bija daudz zemāks par Dāvida garīgo līmeni. Jefta Jefta būtu varējis atpestīt meitu no sava zvēresta, kurā viņa bija ieslēgta (3. Moz. 27:4). Bet savā prātā viņš izsprieda: “es esmu atvēris savu muti pret To Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties” (Soģu 11:35). Viņš būtu varējis rīkoties citādi, bet viņs tik cieši turējās augstākajā līmenī, ka viņam likās, ka atpakaļceļa nevar būt. Ps. 15:4 acīmredzami atsaucoties uz Jeftu, apraksta tos, kas sasniegs Valstību, kā Jahvi bijājoši, zvērējuši sev par nastu un neizmainījuši savu zvērestu. Daži var zvērēt, izmainīt zvērestu un sasniegt Valstību; taču mēs esam aicināti sekot Jeftam, lai sniegtos līdz visaugstākajam līmenim. Pāvils Vai arī ņemsim Pāvilu. Viņš saka, ka būtu varējis apprecēties un citē Pēteri par attaisnojumu tam. Bet viņš liek mums saprast, ka viņš to neizdarīja Evanģēlija dēļ. Liekas, ka Kristus Pāvilam bija devis izvēli: mirt un darīt galu savam pārbaudes laikam. Bet viņš izvēlējās dzīvi ar visiem tās kārdinājumiem un cilvēka dabai piemītošajām garīga rakstura lamatām pirmā gadsimta ticīgo labad (Flp. 1:24). Viņš būtu varējis ņemt naudu no jaunpievērstajiem, un faktiski Kristus to tā bija lēmis, bet Pāvils atteicās (1. Kor. 9:4-16). Līdzīgi viņš uzskatīja par labāku neēst gaļu nekā aizvainot ticīgo jūtas, kaut lieliski apzinājās, ka Dievs ir radījis dzīvniekus, lai cilvēki tos ar baudu lietotu pārtikai (1. Kor. 8:13). Sev Pāvils izvēlējās augstāko garīguma līmeni, un viņa garīguma pazīme bija tā, ka viņš spēja pacietīgi attiekties pret tiem, kas bija zemākos līmeņos; un it īpaši korintiešiem viņš pat piedāvā zemāka līmeņa sasniegumus. Savās vēstulēs viņš lieto cilvēku līmenim atbilstošu valodu, jo tā jau arī bija vienīgā, kuru viņi tad varēja saprast (piem., 1. Kor. 15:32). Viņš vēršas pie viņiem, it kā viņi būtu zīdaiņi ticībā, kaut gan viņiem jau vajadzēja atrasties daudz augstākā līmenī Kristū (1. Kor. 3:1-3). 1. Kor. 11:15 Pāvils saka, ka māsām piestāv gari mati, bet tālāk turpina: “bet, ja kāds tur grib tiepties, mēs nepazīstam tādu ieražu, Dieva draudzes arī ne”. Jāatzīst, ka to ir grūti saprast. Pēc manām domām, Pāvils saka sekojošo: ‘Ideālā māsai ir jāaudzē gari mati. Bet es zinu, ka tiklīdz jūs sāksit par to runāt, daži sāks strīdēties pretī (laiki nemainās!). Labi, tāpēc es pieļauju, ka mums nav tādas ieražas draudzēs, kaut arī ideālā, es domāju, vajadzētu būt. Bet ja tas noved pie ķildām, labāk nerunāsim par to. Taču augstākais līmenis māsām ir gari mati’. Daudz personiskāka līmenī, mēs lasām (gandrīz starp citu), ka Pāvilam piecas reizes piesprieda 39 sitienus (2. Kor. 11:22-27), kaut gan no fragmenta Ap. 22:26 ir redzams, ka Pāvils, Romas pilsonis būdams, varēja izvairīties no šī soda. Katrā no šiem pieciem gadījumiem viņš būtu varējis atgādināt par savām Romas pilsoņa tiesībām, lai netiktu pakļauts šādam sodam, bet to neizdarīja. Tas nebūtu bijis nepareizi, taču piecas reizes no sešām viņš izvēlējās augstāko līmeni. Iespējams, ka viņš neizmantoja Romas pilsonības privilēģijas, lai viņam būtu pieejama sinagoga sludināšanai. Kungs Jēzus Bet pāri visiem stāv Kungs Jēzus. Ar to, kā Pāvils apraksta “tik dārgu pestīšanu” (Ebr. 2:3), var domāt, ka Kristus būtu varējis sasniegt arī mazāku glābšanu, bet Viņš sasniedza to visaugstāko. “Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva” (Ebr. 7:25), iespējams, runā par to pašu. Patiešām, mūsu glābšanas Kristū pārākums ir Jaunās Derības galvenā tēma. To simbolizēja Esteres aizbildniecība par Izraēlu. Viņa būtu varējusi lūgt par savas dzīvības glābšanu, bet viņa lūdzās par visu Izraēlu. Un tālāk var tikai brīnīties par viņas vīrišķību (mēs jūtam viņas atturību, cik grūti tas viņai nācās) lūdzot ķēniņam atļauju dot jūdiem vēl vienu dienu, lai sakautu savus ienaidniekus, kā arī pakārtu Hamana dēlus (Esteres 9:12,13). Viņa panāca Izraēlas glābšanas iespējamo maksimumu, nepiekrītot minimumam. Pāvils atkal, kā liekas, komentē doto tēmu, runājot par to, kā Kristus kļuva “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Flp. 2:8), it kā varbūt arī kāda cita veida pestīšana varētu tikt sasniegta bez krusta nāves. Iespējams, ka nebija tādas teoloģiskas nepieciešamības, lai Kristus mirtu šādā mokošā nāvē; ja tā, tad, neapšaubāmi, tā bija galvenā doma, kas Viņu plosīja Ģetzemanes dārzā. Vārdi: “ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām” (Mt. 26:39) var vienkārši nozīmēt, ‘Ja tas ir iespējams, lai es nenomirtu’. Ar to Kungs būtu varējis domāt: ‘ja pastāv kaut kāda patiesi iespējama alternatīva krustam, lai šis biķeris iet Man garām’, it kā sakot: ‘Ja ir iespējams variants B, lai variants A iet Man garām’. Bet Viņš atraidīja šo domu, vēlēdamies būt pilnīgi paklausīgs Sava Tēva par labāku atzītajai gribai, kas nozīmēja to, lai mums piederētu daļa lielajā, visu pārspējošajā glābšanā, kas prasīja krusta nāvi. Varētu arī domāt, ka Kristus būtu varējis neatteikties no pretsāpju līdzekļa, ko Viņam piedāvāja pirms pašas nāves (Mt. 27:34), bet Viņš to atraidīja. Pēc manām domām, tas tika darīts, lai sasniegtu lielāko glābšanu mums. Līdzīgā veidā daži pagātnes taisnie atraidīja likumīgu atbrīvošanu no spīdzināšanas, “lai iegūtu augšāmcelšanos” (Ebr. 11:35). Krusta apraksts (sk. 7:11) ir pārpilns ar piemēriem, kad Kungs atraidīja no medicīnas viedokļa iespējamos līdzekļus, kas varētu atvieglot Viņa pēdējo stundu ciešanas. Taču visas savas dzīves laikā Viņš vienmēr bija gatavs piekāpties to vājībām, kas viņam patiesi sekoja. To pierāda arī tas, kā Jēzus stāsta par dēmoniem, nepaskaidrojot Saviem klausītājiem tādas māņticības bezjēdzīgumu. Viņš būtu varējis uzstāt, kā darām mēs, lai apgāztu šādu māņticību. Bet tas nebija Viņam raksturīgi. Es ar to nesaku, ka mums ir tiesības uz tādu piekāpšanos mūsu sludināšanā un kristīšanā. Bet Viņam bija. Tāpat ir vērts padomāt par Kunga kārdināšanām tuksnesī. Pirmā kārdināšana – akmeņu pārvēršana maizē – nekļūtu par grēku, ja Viņš piekristu to izdarīt. Taču tā būtu daudz zemāka līmeņa izvēle, ja Viņš pārkāptu Savu gavēni. Bet nākošā kārdināšana patiesi bija grēka piesaukšana. Ja Viņš būtu padevies pirmajai kārdināšanai, pastāvēt pret nākošajām būtu bijis sarežģītāk. Varētu pat strīdēties, ka Kunga pakļaušana pārbaudei būtu pieļaujama arī zemākā līmenī. Piemēri no Ps. 34:8 un Mal. 3:10 kalpo par atbalstu tiem, kas ir vāji ticībā. Līdzīgi, arī Gideons uzstādīja Tā Kunga priekšā nosacījumu, un Tas atbildēja Viņam. Taču Kungs Jēzus izvēlējās augstāko līmeni: un Viņš zināja Rakstus, kuri to varētu atbalstīt. Viņš bija vairāk spējīgs atkal izvēlēties augstāko līmeni un beidzot pārvarēt arī trešo kārdinājumu, kas nenoliedzami jau prasīja atklātu izvēli starp labo un ļauno. Jo vairāk tāpēc, ka tikai vispilnīgākā pakļaušanās Dieva gribai varēja vest pie pozitīva rezultāta. Pantu “Gudram viņa saprāts ir virzīts uz visu taisnīgo, bet neprašu vairāk saista viss greizais” (Sal. Pam. 10:2) saprot ne tik daudz kā atsaukšanos uz patieso un nepatieso, labo un ļauno, bet gan kā uz augstāko labumu un uz mazāku labumu (salīdz. kā svētīšana ar kreiso roku vienkārši nozīmē mazākus labumus, bet ne klaju ļaunumu, piem. 1. Moz. 48:13-20). Nesaprātīgam cilvēkam ir tieksme uz daudz zemāku veltīšanās līmeni. Gudrais vienmēr centīsies sasniegt maksimāli iespējamo, pilnas atdeves līmeni. Jēzus paslavēja galma vīru par viņa ticību un tāpēc izdziedināja viņa dēlu. Taču tālākais pieraksts vēstī, ka šis galma vīrs kļuva ticīgs tikai pēc dēla izdziedināšanas (Jņ. 4:50,53). Kristus saskatīja cilvēka ticības zemo līmeni un pieņēma viņu tādu, kāds viņš bija, kā rezultātā viņš drīz vien sasniedza daudz augstāku līmeni. Kristum, droši vien, daudzkārt nācās pārdomāt Viņa saskarsmē ar cilvēkiem to lielo atšķirību starp viņu ticības un paļaušanās līmeņiem. Jairs Viņu lūdza uzlikt rokas viņa meitai, lai tā taptu vesela (Mk. 5:23), kamēr virsnieka attieksme bija: “Saki tik vienu vārdu” (Lk. 7:6,7). Viņa ticība, neapšaubāmi, bija daudz augstākā līmenī, bet Jēzus pieņēma arī Jaira zemo līmeni un palīdzēja viņam. Tajā izpaudās Viņa Tēva attieksme. Padomājiet par to, kā Daniēls atteicās ēst Bābeles ķēniņa sūtīto ēdienu, bet Dievs iekārtoja, ka to pašu ēdienu sūtīja Jojahīmam par zīmi, ka pieņēmis viņa grēku nožēlu (Jer. 52:34)! Dievs redzēja, ka Joahīms neatradās Daniēla līmenī, tomēr Viņš ar viņu strādāja. Mūsu attieksmē citam pret citu ir jāatspoguļojas Dieva attieksmei pret mums. Mēs varam izdarīt atlaides tuvākā vājībām, pieļaujot, ka daži dzīvo daudz augstākā līmenī; vai arī mēs varam prasīt no viņiem stingrus uzvedības standartus. Es uzdrošināšos teikt, ka neviena no šīm attieksmēm nav morāli kļūdaina pati par sevi. Vienkārši, kā mēs tiesājam, tā arī mūs tiesās. Kādu laiku man bija grūtības ar Mt.18. Visa šī nodaļa ir par piedošanu: piedot “septiņdesmit reiz septiņas” reizes, nepadoties centienos atrast pazaudēto avi, būt kā kautri bērni atsaucīgiem vienam pret otru ( vienreizēji spēcīga analoģija). Tomēr pašā nodaļas vidū ir fragments, kur teikts, ja tavs brālis tevi apvainojis, tad noej un pamāci viņu. Un ja viņš neklausa, tad pastāsti citiem ticīgajiem par viņu. Un ja nekas nelīdz, pieaicini lieciniekus un izslēdz viņu no draudzes. Tas man vienmēr ir licies ārpus konteksta šajā nodaļā. Taču ir jābūt pamatam šī paradoksa iekļaušanai nodaļā. Vai tas nevarētu būt kas līdzīgs šādai domai: ‘Ja tavs brālis tevi apvainojis, tu būsi pilnībā attaisnots, ja viņu vairākas reizes pamācīsi un, beigu beigās, izslēgsi no draudzes. Bet kāpēc gan vienkārši viņam nepiedot, neprasot no viņa atvainošanos?’ Melns un balts - ? Es apzinos, ka dažus mulsina šie apgalvojumi. Daži gribētu visu redzēt melnās vai baltās krāsās. ‘Ja rīkosies tā, tu grēkosi, bet vari darīt citādi, un viss būs kārtībā, tas nav grēks.’ Un, protams, daudzas baznīcas tā arī rīkojas (katoļi un Jehovas liecinieki it īpaši), jo viņi zina, ka tieši to cilvēki arī vēlas. Bet mums ir jācenšas nodibināt personiskas attiecības ar Dievu, neizmantojot baznīcas vai garīdznieka starpniecību. Tādēļ es nedomāju, ka, analizējot savu dzīves ceļu, vienmēr būtu piemēroti uzdot sev jautājumu “Vai tas ir grēks … ?”. Tas atgādina balansēšanu uz naža asmens, spēli ar Dievu, kam jābūt mums svešai. Mēs nevarēsim būt dinamiski savstarpējās attiecībās ar Dievu, ja tās būs būvētas tādā veidā. Mēs neveidojam savstarpējās attiecības ar priekšrakstu palīdzību, kas nosaka, ko var darīt, bet ko nē. “Vai tas ir grēks …? sindroms rada problēmas arī tāpēc, ka dažu baušļu ievērošana var tehniski novest pie cita baušļa pārkāpšanas. Piemēram, bauslis par mirušā brāļa sievas apņemšanu, ja jūs jau esat precējies, ved pie daudzsievības, kas ir pretrunā ar 1. Mozus grāmatas ideālajiem standartiem. Un ir arī citi līdzīgi piemēri. Tam, ka Dievs mums atļauj dzīvot Viņa Patiesībā dažādos līmeņos, ir mūs jāiedvesmo daudz augstāku līmeņu sasniegšanai pašapmierinātības vietā. Galu galā iedomājieties cilvēku, kuru jūs mīlat un cienāt par visu vairāk. Ja viņš teiks: ‘Lūdzu izpildi šo darbu priekš manis līdz nākamajai nedēļai, bet nebūtu slikti, ja tu to varētu izdarīt līdz rītdienai, kaut gan, būtu vienkārši brīnišķīgi, ja tu pie tā varētu ķerties klāt nekavējoties.’ Kāda būs jūsu atbilde? Jau tas vien, ka mums ir dota izvēles iespēja, iedvesmos mūs izpildīt viņa lūgumu pēc iespējas labāk un ātrāk ar dedzību, kuras varētu arī nebūt, ja termiņa izvēles iespēja netiktu dota. Un jo vairāk jūs apzināsities, ka šis cilvēks patiesi jūs mīlēs un cienīs, ja jūs paveiksiet darbu arī nedēļas laikā, jo vairāk jums gribēsies uzsākt to nekavējoties. Es domāju, ka līdzīgi ir ar mūsu attiecībām ar Dievu. Mums visiem ir zināms (vai vajadzētu būt zināmam), ka būtībā mēs esam vājas gribas cilvēki, mēs cenšamies izvēlēties vieglāko iespējamo ceļu. Mēs ciešam no ‘nedaudz no abiem’ sindroma. Mūsu dabas dēļ mēs drīzāk tieksimies izpildīt Dieva baušļus nākamnedēļ, bet ne šodien. Dievam tas ir zināms, un tādēļ tā vietā, lai dotu mums tikai melnus un baltus baušļus (un es neapgalvoju, ka tādi nepastāv), Dievs mums ir piedāvājis arī dažas izvēles iespējas. Problēma, kas rodas, ja mēs apzināti izvēlamies dzīvot zemākā līmenī, apmierinoties ar 30% izpildi 100% vietā, ir tajā, ka nolaižoties zemāk un zemāk mēs nemanāmi varam faktiski zaudēt attiecības ar Dievu. Labais un ļaunais pastāv. Ja mēs patiesi mīlam Dievu, mēs, protams, vēlēsimies kalpot Viņam visaugstākajā līmenī. Tam, ko dara citi, nav mūs jāietekmē. Lielāko daļu dzīves mēs pavadām salīdzinoši vienaldzīgi attiecoties pret katram no mums personīgi parādīto lielo mīlestību un žēlastību. Ja mēs pamanām, ka mūsu brālis tikpat vienaldzīgi attiecas, kaut arī pret citiem dzīves aspektiem, kāda mums daļa gar to? Ja tikai mēs būtu mums dāvātās žēlastības jūtu pārņemti, tā brīnuma, ka Dieva acīs mēs esam pieņemami, mūsu brāļu vājības mums sāpētu daudz mazāk. Ar šo tēmu saistīta nodaļa: 8.2 Dieva ierobežojumi
Uz Bībeles Pamatiem Mājas
1. nodarbība: Ko nozīmē būt Kristū
2. nodarbība : DIEVBIJĪBAS PRINCIPI
3. nodarbība: EKLĒSIJAS DZĪVE
4. nodarbība: SLUDINĀŠANA
5. nodarbība: LŪGŠANA
6. nodarbība: BĪBELES STUDĒŠANA
7. nodarbība: KUNGS, KURU MĒS GANDRĪZ NEMAZ NEPAZĪSTAM
8. nodarbība: DIEVS, KURU MĒS GANDRĪZ NEPAZĪSTAM
9. nodarbība: PARAUG PIEMĒRI
10. nodarbība:DAŽAS PROBLĒMAS