Mājas lapa
8.2 DIEVA IEROBEŽOŠANA
Atvainojos par šo strīdīgo nodaļas virsrakstu. Vismaz tas ir pievērsis jūsu uzmanību tam, kas, pēc manām domām, ir ļoti nopietns jautājums. Dievs ir bezgalīgs / neierobežots žēlastībā, pestīšanā, spējā uzklausīt lūgšanas, jelkāda veida varā un spēkā. Taču Viņa bezgalīgās spējas ierobežo mūsu garīgums. Vienkāršs piemērs: Dievs vēlas pilnībā piedot grēkus tos nožēlojušajam grēciniekam. Taču Viņa spēju to darīt ierobežo mūsu nožēlas līmenis. “Varbūt viņi uzklausīs tos un atgriezīsies ikviens no sava ļaunā ceļa. Tad varbūt arī Man kļūtu žēl Mana nodoma tiem sūtīt nelaimi viņu ļauno darbu dēļ” (Jer.26:3). Līdzīgi arī: “Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti...Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota” (Ap.d.3:19; 8:22). Dieva spēju mums piedot nosaka mūsu nožēla (“lai...varētu”). Patiesas brīvas gribas un paklausības jēdziena pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē, ka Dievam ir no brīvas gribas jāierobežo sava visvarenība, lai tie varētu pastāvēt. Pēteris to izmanto, lai grieztos pie cilvēkiem ar pamudinājumu nožēlot savus grēkus. Dieva mīlestības un piedošanas nosacītību līdzīgi pasvītro arī Kristus: “Un, kad jūs stāvat Dievu lūgdami, tad piedodiet...lai arī jūsu Tēvs...piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos” (Mk.11:25,26). Tādēļ Dieva vēlme mums piedot tiek atspoguļota Viņa vēlmē redzēt, ka mēs piedodam citiem. Viņa vēlēšanās izliet pār mums Savu žēlastību ir kaut kas neaprakstāmi skaists un brīnumains. Domai par to, ka mēs paši ierobežojam šo Dieva vēlēšanos, būtu jāmudina mūs steidzīgi piedot citiem, lai tas nevarētu notikt. Ja mēs varam pieņemt, ka Dievs pieļauj Savas varas (proti, Savas visvarenības) ierobežošanu, tad vieglāk kļūst pieņemt arī to, ka Dievs var pieļaut arī Savas viszinības (proti, zināšanu) ierobežošanu. Tad Dievs, kas neaizmirst, kurš stāv pāri laikam, var arī nepieminēt mūsu grēkus (Jes.43:25). Tas izskaidro arī to, kāpēc Rakstos Dievs pēkšņi uzzina kaut ko, steidzas iejaukties, vai ir pēkšņas atkrišanas sāpināts. To būtu ļoti grūti saprast, ja faktiski Dievam piemīt totālas visa zināšanas no paša sākuma. Vai nu tie apraksta Dievu cilvēkam saprotamākā valodā, jebšu Dievs ierobežo Savu viszinību tāpat kā Viņš ierobežo Savu visvarenību un tādēļ neļauj Sev paredzēt visu mūsu iespējamo nākotni.
Lūgšanas ierobežošana
Mūsu ticība lūgšanas spēkam ir spējīga ierobežot Dieva atsaucību. Atraitne ticēja, ka tas nelielais eļļas daudzums, kas viņai bija, piepildīs viņas salasītos traukus; taču tieši ticībā salasīto trauku skaits, nevis Dievs, bija tas, kas ierobežoja eļļas plūsmu (2.Ķēn.4:3). Ļoti bieži mūsu pašu attieksme pret lūgšanu, cik briesmīgi tas arī neizklausītos, ierobežo Dievu. Pārāk bieži mēs sevi atpazīstam tai cilvēkā, kurš ticēja un tomēr arī neticēja: “Ja Tu (Jēzus) ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Bet Jēzus uz to sacīja:...“Tas visu spēj, kas tic” (Mk.9:22,23). Cilvēks domāja, ka Jēzus spējai palīdzēt ir robežas: ‘Ja tu vari palīdzēt, lūdzu dari to”. Kungs Jēzus pagrieza visu otrādi: “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Citiem vārdiem, Dievs var visu, taču Viņa spējas ierobežo mūsu ticība, nevis kāda Viņam piemītošā nespēja. Cilvēks nebija par to domājis. Viņš uzskatīja, ka dažreiz Dievs spēj kaut cik palīdzēt; pagriezdams cilvēka vārdus otrādi, Kristus parāda, ka Dieva spējas ir bezgalīgas, tās ierobežo vienīgi mūsu spēja tam ticēt (1). Ir arī citi piemēri, kas rāda, ka Kunga dziednieciskās spējas šķiet ierobežo to saņēmēja ticība (Mt.8:13 “lai tev notiek, kā tu esi ticējis”; 9:29 “pēc jūsu ticības”). Kungs Jēzus turpināja, runādams par zēna dziedināšanu: “Šī (dziedināšanas) suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu” (Mk.9:29). Vien dedzīga lūgšana var sasniegt Dieva ausis; Viņš nerīkojas emociju iespaidā, vien tāpēc, ka Viņš kādu pažēlo. Jāatzīmē, ka pirms tam mācekļi nevarēja izārstēt zēnu, tāpēc ka viņiem nebija pietiekami liela ticība savām spējām to darīt. Tas māca, ka Dieva darbība daļēji ir atkarīga arī no trešās personas lūgšanām. Vai ir nepieciešama vēl kāda stiprāka motivācija, lai mēs no visas sirds aizlūgtu viens par otru?
Gara dāvanu iedarbība arī bija atkarīga no (kata) ticības (Rom. 12:6) – it kā ārstnieciskais efekts būtu atkarīgs kaut kādā ziņā no dziedināmā ticības lūgšanai. No šejienes arī pamudinājums dzīties pēc vislielākajām dāvanām, it kā to lietošanas efekts izrietētu no katras atsevišķas personas garīgās piepūles (1. Kor.12- 31). Pastāvēja arī garu saskatīšanas dāvana, kuru Pēteris izmantoja Ananijas nosodīšanas gadījumā un, neskatoties uz to, viltus brāļi pamanījās ielavīties agrīnajā baznīcā (Gal.2:4), acīm redzot šīs dāvanas nepietiekošas novērtēšanas dēļ. Mūsu attaisnošanas apmēri un tādēļ arī glābšanas iedaba arī ir atkarīgi no mūsu ticības un garīguma šobrīd: “taisnības..., kas nāk no (kata) ticības” (Ebr.11:7). Mēs ikviens saņemsim algu pēc mūsu garīgajiem darbiem tagad (Atkl.22:12 un daudzviet citur). Tādēļ attieksmes, kuras mēs tagad attīstām, ir tās, kas veido mūsu mūžīgās pastāvēšanas līmeni Tagad mēs domās “pielīdzināmies Viņa nāvei” un tas atspoguļosies tajā, ka Viņš pārvērtīs “mūsu zemības miesu”, darot to “līdzīgu Savai apskaidrotai miesai” ar spēku, kas arī tagad darbojas mūsos (Fil.3:10,21). Kristus Gars, kas tagad mājo mūsos būs tas spēks, kas mūsu mirstīgās miesas darīs par pastāvīgāku, dziļāku tā Gara atspoguļojumu, kas šobrīd ir mūsos (Rom.8:11).
Dievs ir pagodināts Kristū, kad Viņš uzklausa mūsu lūgšanas Kristus Vārdā. Garīgi domājošam cilvēkam ir satraucoši apzināties, ka pagodināšanu ierobežo mūsu ticība lūgšanas spēkam: “Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā” (Jņ.14:13). Dievam ir kvēla vēlēšanās, lai Kristus mūs pieņemtu tiesas dienā, bet Viņa vēlmi, lai mēs tiktu glābti, savā ziņā ierobežo mūsu ticība, kā tas atspoguļojas lūgšanā: “Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties...un varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā” (Lk.21:36). Dieva vēlēšanos mūs pieņemt tiesas dienā, bez šaubām, ierobežo tas, kā mēs dzīvojam dzīvi šobrīd, cik lielā mērā izpaužas mūsu mīlestība un piedošana. Taču kaut kādā veidā – un tas ir patiesi brīnumaini – Dievs pat iespaidos mūs, lai mēs neierobežotu Viņu mūsu brīvās izvēles dēļ! Padomāsim: mēs esam parādījuši, ka mūsu mīlestība / piedošana šobrīd ir būtiska, lai mēs varētu saņemt Dieva glābšanu. Bet Pāvils saka, ka Dievs palīdzēs mums paust šo mīlestību: “un jūs lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem...un lai stiprina jūsu sirdis, lai tās būtu nevainojamas savā svētumā Dieva...priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus atnāks” (1.Tes.3:12,13). Skaidrs, ka mēs varam brīvi izvēlēties mīlēt vai ienīst viens otru, bet vai tā 100% ir mūsu brīva izvēle? Un padomāsim arī par to, ka Pāvils lūdza Dievu, lai Dievs darītu arī citus mīlošākus. Tas, bez šaubām iespaidos viņu 100% brīvo izvēli.
Jo vairāk mēs iedziļināmies visās šajās lietās, jo vairāk mēs ar apbrīnu atklājam, cik sarežģīta ir Dieva iedarbība uz mūsu dzīves gaitām. Caharija pareģoja atjaunošanas sakarā, ka Jeruzaleme varētu būt pilsēta bez kādiem mūriem Dieva aizsardzībā (Cah.2:8,9). Taču Izraēlam pietrūka ticības un tādēļ Dievs nolaidās līdz viņu zemākajam līmenim un atļāva būvēt mūri un palīdzēja viņiem šai jomā. Jeruzalemes mūru celšana bija Nehemijas ticības un centības apliecinājums, taču faktiski viņa darbs apliecināja Dieva ierobežošanu Izraēla ticības trūkuma dēļ, neskatoties uz to, ka Nehemijam pašam ticības netrūka. Ja Jūda būtu palikusi savā zemē un nebūtu bēgusi uz Ēģipti, Dievs būtu nožēlojis tai apsolīto nelaimi un būtu uzreiz atjaunojis zemi un atkal uzcēlis Jeruzalemi (Jer.42:10), pilnīgai restaurācijai nekad nebūtu bijis jānotiek. Taču Izraēls tā nedarīja. Un ir tūkstošiem tādu sarežģītību, kuras var saskatīt mūsu dzīvē.
Tam, ka Dievs atļauj cilvēkiem Sevi ierobežot un tomēr strādā ar viņiem, nav jānoskaņo mūs necensties, cik vien tas ir mūsu spēkos, neierobežot Dieva plānu mūsu glābšanai. Bez mīlestības un piedošanas, pazemība ir vēl viens ierobežotājs Dieva vēlmei mūs glābt. Mums ir jāizvēlas visneievērojamākā vieta eklēsijā (savā prātā), lai Dievs varētu pagodināt mūs otrajā atnākšanā (Lk.14:10); mums ir jāpazemojas Dieva pazemojošās rokas vadībā (atkal ievērojiet, kā Viņš palīdz mums darīt to, kas jādara!) tā lai Viņš varētu pagodināt mūs tiesas dienā (1.Pēt.5:6). Visa tā gaismā katrā no mums ir jākvēlo patiesai pazemības nepieciešamībai. Saskaņā ar to, cik dziļi mēs paļaujamies uz To Kungu visos mūsu ceļos, Viņš darīs līdzenas mūsu tekas (Sal.pam.3:6).
Ir izskanējusi doma, ka mums jāuzskata Dieva dienas atnākšanas datumu par mainīgu veselumu, ko var pasteidzināt mūsu lūgšanas un garīgā attīstība (2. Pēt.3:12). Tas nenozīmē, ka Dievs nezina datumu. Liekas, ka Dievs ir gatavs atlīdzināt cilvēka brīvas gribas atsaukšanos, bet Viņš tiks galā arī ar viņa atteikšanos pakļauties. Tādējādi, ilgotā Valstība varētu tikt nodibināta Salamana laikā, vai tā būtu varējusi tikt dibināta pirmajā gadsimtā, ja Izraēls būtu pieņēmis Kungu. Taču cilvēku stūrgalvība neļāva tam notikt, un Dievs to bija paredzējis un attiecīgi tam sagatavojies. Tas nenozīmē, ka galu galā cilvēks izjauca Dieva nodomu, nedodot tam realizēties, bet, no otras puses, mums pastāvīgi tiek iegalvots, ka mēs varam ierobežot Dieva gribu, atturēt Viņa nodomu, tāpat kā persiešu valsts ķēniņš apturēja sargeņģeli (Dan.10:13) vai arī kā farizeji “ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā” un palika nekristīti (Lk.7:30). Ecēhiēla pravietojums par Templi būtu varējis piepildīties atjaunošanas laikā, ja Izraēls būtu nopietni nožēlojis savus grēkus (Ecēh.43:10). Cah.6:15 tai pašā kontekstā skaidri teikts: “Un tie, kas tālumā dzīvo, nāks un piedalīsies Tā Kunga nama celšanā...viss tas notiks, ja jūs uzklausīsit Tā Kunga, sava Dieva balsi”.
Sludināšanas spēks
Ne tikai mūsu glābšana, bet arī citu glābšana var tapt ierobežota mūsu brīvas gribas izpausmes rezultātā. Ja citu glābšana nav atkarīga no mūsu sludināšanas, tad pats sludināšanas jēdziens zaudē jēgu. Sludinātājam līdzībā par lielo vakarēdienu tiek pieteikts: “Spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns” (Lk.14:23). Dieva Valstības nams piepildās ar cilvēkiem pacilātas sludināšanas rezultātā (“spied”). Viņa nodoms bija “lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma” (Ef.3:10). Dieva žēlastība top darīta zināma pasaulei caur draudzes sludinātājiem; un šajā ziņā Dievs ir pieļāvis Savas izpausmes ierobežošanu atkarībā no tā, cik lielu aizrautību mēs izrādām mūsu liecināšanas darbā. Pirmā gadsimta Evaņģēlija sludināšana palīdzēja vīriešiem un sievietēm “atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā...un dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā” (Ap.d.26:18). Pāvils stāsta, kā caur sludināšanu viņš manto un glābj cilvēkus (1.Kor.9:21). Mūsu sludināšana ir tā, kurai ir jāpaaugstina krustā sisto Cilvēka Dēlu cilvēka acu priekšā, lai ikviens, kas tic, tiktu glābts (Jņ.3:14,15). Pāvils savā sludināšanas darbā ar vārdiem un personīgo piemēru meklēja labumu daudziem citiem, “lai tie taptu izglābti” (1.Kor.10:33). Izraēlas vēlāko dienu nožēlas kontekstā mēs lasām pēc vispārēja atzinuma neizprotamus vārdus: “viņi (ebreji) kļuvuši nepaklausīgi jūsu (ticīgo neebreju) apžēlošanas labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti (Rom.11:31). Vai tas nevarētu nozīmēt, ka Izraēlas samierināšanās ar Dievu ir daļēji atkarīga no mūsu “žēlastības”, sludinot viņiem Evaņģēliju? Un tagad pievērsīsimies Pētera vārdiem Izraēlam: “Nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai (pirmkārt) jūsu grēki tiek izdeldēti...un (otrkārt) sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu” otrajā atnākšanā (Ap.d.3:19,20). Vai tas neliek domāt, ka Kristus dedzīgo vēlēšanos atgriezties otrajā atnākšanā ierobežo mūsu sludināšana Izraēlam?
Un tālāk. Kad šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē, tad nāks gals (Mt.24:14). Tas, bez šaubām, sasaucas ar tiešu norādi uz Kunga atgriešanos – ko Viņš un Tēvs dedzīgi vēlas – laiku, kad mūsu sludināšanas rezultātā evaņģēlija izplatība būs sasniegusi pietiekamus izmērus. Kad labība ir nobriedusi, tad nāk pļaujas laiks. Kungam ir jāatliek atnākšanas laiks mūsu lēnās attīstības, brieduma trūkuma dēļ: tādējādi mēs Viņu ierobežojam. Nav pietiekami domāt, ja mēs sludinām visai pasaulei, tas automātiski paātrinās Kunga atnākšanu. Viņam ir no svara augļu patiesa brieduma laiks. Pāvils runā tā, it kā viņam būtu iedota mēraukla, kas deva viņam iespēju sludināt noteiktās vietās, ieskaitot Korintu; un kad Korintas pievērsto garīgums bija nobriedis, viņa mēraukla pastiepās garumā un Kungs atļāva viņam sludināt “pāri par jūsu robežām” (tā es interpretētu 2.Kor.10:6, 13-16). Tas norāda uz to, ko daudzi no mums ir novērojuši mūsu praktiskajā evaņģēlija sludināšanas darbā: Kunga svētība pavada mūsu pūliņus evaņģēlija izplatīšanā tikai, ja patiesi garīgie augļi ir nobrieduši jau pievērstajos ticībai.
Līdzīgā veidā arī mūsu attieksme pret citiem eklēsijā var ierobežot Dieva plānus viņu glābšanā. Mēs varam kļūt par iemeslu citu klupšanā ceļā uz izglābšanos. “Esiet nevainojami (proti, nekļūstiet par klupšanas akmeni) kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē. Gluži kā arī visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti! Dzenieties man pakaļ, tā kā es Kristum! (1.Kor.10:32-11:1, nodaļu sadalījums ir nepareizs). Pāvils saprata, ka apvainojot kādu, viņš nemeklē viņa glābšanu. Līdzīgi Pāvilam, Kungs Jēzus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, bet dzīvoja par patiku Saviem tuvākajiem, viņiem par labu, lai tos celtu (Rom.15:2,3). Mēs nevaram būt kristadelfieši, kuriem nav nekāda sakara ar pārējo miesu. Mūsu uzvedība, lai cik pasīva tā būtu, atstāj spēcīgu iespaidu uz mūsu brāļiem un māsām. Mēs visi esam vienas miesas locekļi. Tas, ka mēs varam kļūt par klupšanas akmeni citiem, nozīmē, ka mēs varam ierobežot Dieva žēlastības plānu attiecībā uz viņiem. Tam ir jādara mūs ļoti uzmanīgus mūsu attiecībās ar citiem.
Sāpinātais Dievs
Dabīgais Izraēls savu grēku dēļ apturēja Dieva glābšanai sniegto roku; viņi lika Dievam izskatīties kā varonim, kas nevar palīdzēt (Jer.14:9); viņi “sāpināja Israēla Svēto” ar ticības trūkumu (Ps.78:41). Līdzīgi arī: “Cik reizes viņi To Kungu nekaitināja tuksnesī...Viņi nepieminēja Viņa spēcīgo roku, nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem” Sarkanajā jūrā. Ebreju vārds, kuru tulko “ierobežot” ir cieši saistīts ar vārdu “sāpināt”. Ierobežot Dievu ir tas pats, kas sāpināt. Viņš nav kāds abstrakts spēks, ko regulē mūsu ticība, tāpat kā ieslēdzot vairāk vai mazāk gaismas. Viņa rokā ir glābšanas spēks, tas ir darbojies agrāk un Viņš vēlas, lai mēs atļautu Viņam darboties; ja mēs to nedarām, mēs Viņu sāpinām. Izraēls izjauca Dieva nodomu, atmetot Dieva bausli, lai turētu savu likumu, līdz ar to “iznīcinādami Dieva vārdu” (Mk.7:9,13). Taču Dieva vārds vienmēr izpilda to uzdevumu, kādēļ tas tiek sūtīts (Jes.55:11). Acīmredzamā pretruna ir noteikti izskaidrojama tikai ar pieņēmumu, ka Dievs pieļauj Sava vārda spēka ierobežošanu atkarībā no cilvēku atsaucības. Bauslim tev būs savu tēvu un māti godāt vecumdienās bija jāizraisa patiesa garīguma attīstību, jo tas prasa pacietīgu, nepārtrauktu labdarību; taču ‘apejot to’ ebreji laupīja Dieva vārdam tā potenciālo spēku viņu dzīvēs. Tā Dievs kļūst par varoni, kas nevar palīdzēt tādēļ, ka Viņa glābšana ir atkarīga no mūsu atsaucības (Jer.14:9).
Patiesi Izraēls teica, ka Dieva roka kļuvusi par īsu, un Viņš nespēja tos glābt (Jes.50:2, 59:1). Viņš būtu tos ēdinājis ar medu no klints tuksnesī, tas ietilpa Viņa plānos, bet faktiski viņi saņēma tikai mannu (Ps.81:17); viņi ierobežoja Izraēla Svēto. Manna bija salda kā plāceņi ar medu (2.Moz.16:31); bet Dievs būtu tiem devis patiesu, īstu medu, kas būtu bijusi vēl saldāka Valstības ar medus upēm priekšnojauta, uz kurieni viņi ceļoja. Samuēla laikā Dievs būtu devis Izraēlam lielu bagātību, bet Viņš nolēma to nedarīt priesteru skopuma dēļ (1.Sam. 2:29). Dievs izdzina kānaāniešus no Kānaāna (2.Moz.33:2); Viņa padomā bija, lai Izraēls maz pamazām izdzītu tos visus no zemes (2.Moz.23:30), bet praktiski ciltis palika, jo Izraēls ierobežoja Dievu, nepieliekot savu roku to izdzīšanai (Soģu 1:29), un tādēļ tas, ko Dievs perspektīvā bija ieplānojis, nekad netika realizēts. Zemes iekarošanas pašā sākumā tiem bija teikts: “Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis” (Joz.1:3). Kaut gan Dievs bija noteicis zemes, kuras Viņš tiem bija ieplānojis dot, viņuprāt, robežas noteica viņu pašu ambīcijas iekarot katru zemes pēdu un stūrīti. Druskas no Izraēlai sagatavotā mielasta bija lielie brīnumi (Mk.7:27,28); kāds mielasts, kādas grandiozas garīgas iespējas un slava bija tiem sagatavoti, kaut arī nekad nerealizēti! Jorāms būtu varējis izveseļoties, to Dieva plāni pieļāva, bet viņa pazemības trūkuma dēļ tas nenotika. “Saki viņam: tu tiešām dzīvosi, - bet Tas Kungs man ir rādījis, ka viņš tiešām nomirs” (2.Ķēn.8:10). Atjaunošanas laikā ebreji pamatā bija slinki; viņi prātoja, ka “vēl nav pienācis laiks no jauna celt Tā Kunga namu” (Hag.1:2). Par atbildi Dievs pavēl tiem kāpt augšā un celt šo namu, pildot Viņa agrākos pravietojumus (Hag.1:8), piebilzdams, ka celt pašu namus viņiem gan ‘laiks’ ir pienācis (Hag.1:4). Dievs pieļāva, lai Viņa pravietojumi būtu cilvēku pūliņu ierobežojami, kaut gan galu beigās Viņš tos visus pilnībā Pats piepildīs. Tā, ir daudz atjaunošanas pravietojumu, kas apraksta Valstību, kas varētu būt bijusi Zerubābela laikā. Taču izraēlieši bija pārāk aizņemti ar savām sīkajām ikdienas rūpēm, lai to īstenotu, kam tādēļ ir jāgaida līdz Kunga atgriešanās laikam. Un atskatoties uz savu dzīvi, mēs, bez šaubām, ieraudzīsim, kas varētu notikt, kas bija mums sagatavots, ja mēs būtu bijuši pilni ticības un pazemības, kuras, kā mēs tagad to redzam, mums bija pietrūcis.
Kad mēs palūkojamies augšup uz Kristus upuri mūsu labā, mēs redzam Dieva roku, kas sniedzas mums pretim, lai glābtu mūs. Kā Viņu sāpinās mūsu vājā ticība, mūsu prāta slinkums koncentrēties uz visām šīm lietām! Kristū mēs saredzam Dievu ne par matu neierobežotu, pilnībā izteiktu, Savas gribas 100% izpildījumu Savā Dēlā. Mūsu stāvoklis ir nopietns. Mēs esam saistīti ar Dieva neaprakstāmo, nebeidzamo, vispārāko mīlestību un žēlastību. Viņa mīlestība, Viņa taisnība, Viņa uzticība, Viņa vēlēšanās glābt ir maksimāla, pilnīgi nepārspējama. Mēs to redzam tikai no tālienes. Taču Viņš to piedāvā katram no mums. Un tomēr mēs Viņu ierobežojam. Un tādējādi sāpinām. Mums ir jāizjūt šīs traģēdijas dziļums. Viņš tik nopietni uztver šo ierobežošanas principu, kuru mēs uzskicējām šajā nodarbībā. Ir pat mājiens uz to, ka pat Viņa Dēla piedzimšana bija atkarīga no Marijas garīguma. Apsolītā piedzimšana varēja notikt pateicoties tam, ka viņa ir ticējusi (Lk.1:45). Tā Dievs parāda, cik lielā cieņā Viņš tur šo principu.
Bet visam tam cauri mēs saskatām Dieva nepārspējamo žēlsirdību. Ps.78:38,39 skaidro, kā Dievs tika galā ar to, ka Izraēls Viņu ierobežoja: “Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu...jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma...”. Tad pacentīsimies, no visas sirds pacentīsimies mazāk ierobežot Dievu; mūsu sludināšanā, mūsu lūgšanās vienam par otru, mūsu mīlestībā vienam pret otru, mūsu cīņā par patiesu pazemību šajā augstprātīgajā pasaulē, pacentīsimies dot Dievam kaut cik no tās kustības un izpausmes brīvības, kas Viņam bija Viņa mīļotajā Dēlā.
Piezīmes
(1) Vārds “ticēt” daudzos tekstos tiek izlaists. Attiecībā uz “Ja Tu spēj... Tas visu spēj, kas tic.”
Zemteksta piezīme.
Tāpēc ka Dievs piekāpjas cilvēka vājuma priekšā, Viņš savā ziņā pieļauj Savu plānu attiecībā uz cilvēku ierobežošanu no cilvēku puses. Sākotnēji Viņš bija ieplānojis katrai ciltij noteiktu mantojumu zemē; taču viņu vājības dēļ Viņš mainīja mantojamās zemes robežas. Līdzīgi šķiet, ka visa apsolītās zemes platība tika samazināta, kad kļuva skaidrs, ka Izraēls nebūs pietiekami uzcītīgs, lai mantotu visu zemi. No sākuma, šķiet, Dievs apsolīja Izraēlam kā mantojumu visu zemi starp Nīlas un Eifratas upēm (1.Moz.15:18). Taču vēlāk Raksti rāda, ka šī platība tika stipri vien samazināta līdz Kānaāna zemes platībai. Tā, 5.Moz.11:10,11 runāts par atšķirību starp Ēģiptes zemi un mantojamo apsolīto zemi. Izlūkus sūtīja no Kadeš-Barneas, kas ietilpa sākotnēji apsolītās zemes platībā, “to zemi izlūkot” (4.Moz.32:8, 5.Moz.9:23; Joz.14:7). Kad Izraēls stāvēja Jordānas austrumu pusē, tai teritorijas daļā, kas tika Ābrahamam apsolīta, tiem tika teikts: “Jo jūs vēl līdz šim neesat nākuši dusas vietā, nedz pie īpašuma, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Bet jūs pāriesit Jordānu un apmetīsities tai zemē...” (5.Moz.12:9,10). 4.Moz.34:5 iespējams visprecīzāk iezīmē zemes robežas “no Acmonas lai robeža iet ar līkumu uz Ēģiptes upi (nachal)”, Vadi-el-Arišu, Ēģiptes strautu Sinaja tuksnesī. Taču tas nav tas pats vārds, kas lietots 1.Moz.15:18, kas apraksta robežu, kas sākas no Ēģiptes upes (nahar), lielās upes, proti, Nīlas līdz nahar , lielajai Eifratas upei. Dievs teica Izraēlam doties līdz Eifratas upei, “visas vietas, kur jūs savu pēdu liksit, Es esmu jums devis” (Joz.1:3,4). Bet viņi bija minimālisti, mierā ar to, kas tiem jau bija, nerūpēdamies par visa Izraēla mantojumu, tikai par savējo; un tā tie nemaz neaizgāja līdz Eifratas upei. Tādējādi, zemes apmēri, kas tiem beigu beigās tika doti, bija daudz mazāki par tiem, kas citādi varēja būt bijuši viņu.
Radniecīga nodarbība: 3.12 Kristadelfieši neierobežoti.
