Mājas lapa
Devītā nodarbība
Paraug piemēri
9.1.1. Ījabs: attīstības paraugs
Atkārtota Ījaba runu lasīšana, it sevišķi ja to dara tikai vienā vai divos piegājienos, izgaismo noteiktas periodiski atkārtojošās tēmas. Vairākkārtējas Ījaba grāmatas lasīšanas rezultātā es sastādīju sekojošu sarakstu. Ījaba runas tad tika nodrukātas vienā gabalā un katrs pants numurēts no jauna: piemēram, sekojošās tabulas trešais stabiņš attiecas uz panta numuru, ja Ījaba runas tiek drukātas vienā gabalā.
1. Netic augšāmcelšanai: 7:9,10: 10:21; 14:10,14; 16:22; 17:15; 19: 10; 21:33
2. Ilgojas pēc augšāmcelšanas: 14:13-15;19:25-27
3. Ar nepacietību gaida tiesu: 6:2; 19:23,29; 21:19,20,30; 23:3-7,10; 27:8,9,22; 31:11,14,28,35-37
4. Zina, ka ļaunie tiks kādreiz nosodīti: 27:9, 13-23; 31:3,11
5. Savas apgrēcības izpratne: 7:20,21; 9:2,15,20,21,28; 10:6; 13:26; 14;16,17; 31:33; 40:4,15; 42:3,6
6. Attaisno sevi: 6:10,24,28-30; 9:29; 10:2,7; 12:4; 13:15,16,18; 16:17; 23:11,12; 27:5,6; 31:1,5,7,9,13,16,19,21,26,30,39
7. Domā, ka saprot Dievu: 6:13, 13:1; 24:25
8. Atzīstas, ka neizprot Dievu: 9:2,11,12,24; 10:15,16; 23:14; 26:3; 42:3
9. Rūgtums pret Dievu: 7:11-21; 9:23,31; 10:3; 13:27; 30:21
10. Rūgtums pret draugiem / brāļiem: 6:15-18, 24-29; 12:2-4; 13:4-13; 16:2-5; 17:2,10; 19:2,3,14,19,22
11. Izprot savas paša dabas vājumu: 7:17; 9:21,30-32; 10:4,9-11;14:1-4, 22; 19:26,28
12. Pašnāvniecisks: 3:3-33; 6:8,9,11; 7:2-4,15,16,21; 10:1,18-21; 17:1,14
13. Domā, ka dzīve ir netaisna: 3:26; 9:17; 10:5,8
14. Saprot, ka ciešanas nāk no Dieva: 1:21; 2:10; 6:4; 9:17; 16:11-14; 19:6,9-13, 21; 27:2; 30:11
15. Sūdzas par fiziskajām ciešanām: 3:24; 6:7; 7:13,14; 9:25; 16:8,10,12; 17:6,7; 19:11-20; 30:1,9,10,19,30,31
16. Apjauš Dieva lielumu: 9:4-10,19; 10:7; 12:10,16-24; 13:11; 14:18-20; 21:22; 23:13; 26:6-14; 42:2
17. Vēlēšanās pēc Kristus: 9:33-35; 16:21; 31:35
18. Saprot, ka Dievs svētī ļaunos: 12:6; 21:6-18; 24:2-25
19. Nezina, vai ir grēkojis: 9:20,21; 10:14,15; 13:23; 19:4
| Ījaba runas |
Pantu skaits |
Pantu numurējums |
“Dievs” |
Jahve |
Visuvarenais |
| 1:21 |
1 |
1 |
|
3 |
|
| 2:10 |
1 |
2 |
1 |
|
|
| 3:3-26 |
24 |
3-26 |
2 |
|
|
| 6:2-30 |
29 |
27-55 |
3 |
|
2 |
| 7:1-21 |
21 |
56-76 |
|
|
|
| 9:2-35 |
34 |
77-110 |
2 |
|
|
| 10:1-22 |
22 |
111-132 |
1 |
|
|
| 12:2-25 |
24 |
133-156 |
3 |
1 |
|
| 13:1-28 |
28 |
157-184 |
3 |
|
1 |
| 14:1-22 |
22 |
185-206 |
|
|
|
| 16:2:22 |
21 |
207-227 |
3 |
|
|
| 17:1-16 |
16 |
228-243 |
|
|
|
| 19:2-29 |
28 |
244-271 |
4 |
|
|
| 21:2-34 |
33 |
272-304 |
5 |
|
2 |
| 23:2-17 |
16 |
305-320 |
1 |
|
1 |
| 24:1-25 |
25 |
321-345 |
1 |
|
1 |
| 26:2-14 |
13 |
346-358 |
|
|
|
| 27:2-23 |
22 |
359-380 |
9 |
|
4 |
| 29:2-25 |
24 |
381-404 |
2 |
|
1 |
| 30:1-31 |
31 |
405-435 |
|
|
|
| 31:1-40 |
40 |
436-475 |
5 |
|
2 |
| 40:4,5 |
2 |
476-477 |
|
|
|
| 42:2,3,5,6 |
4 |
478-481 |
|
|
|
Piezīme: 28:1-28 skaitās Zofāra trešā runa (Skat angļu R.V. un ebreju valodas izdevumu).
Augstāk minēto datu analīze izgaismo vienu no trim paraug virzieniem:
1. Tēma ir pastāvīga (piemēram, Ījaba sevis attaisnošana un Dieva diženuma apzināšanās), vai
2. Tēma sākumā it kā nav jaušama, bet ar laiku Ījabs to izprot un akcentē arvien vairāk (piemēram, viņa ilgošanās pēc augšāmcelšanās un tiesas), vai
3. Ījabs sākotnēji domās akcentē dažas lietas, kuras laika gaitā pārstāj viņam likties tik aktuālas (piemēram, viņa pašnāvnieciskās domas izplēn, viņa neizpratne par to, vai viņš ir grēkojis vai nav, norimst. Šim pēdējam aspektam būtu jābūt mums visiem ar laiku raksturīgam).
Maz ticams, ka Ījaba ciešanu laiks būtu varējis turpināties ilgāk par gadu (Ījaba 7:3), un tomēr šī ir tā viņa dzīves un garīgās attīstības daļa, kas tiek mums tik sīki attēlota. Tieši šī laika garīgās attīstības rezultātā viņš iesaucas: “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!” (Ījaba 42:5). Ījabs atgādina tik daudzus krietnus kristadelfiešus; viņš pārzināja Dieva mācību, viņš ticēja, viņš mīlēja Bībeli, viņš darīja labu, viņš centās garīgi darīt visu to labāko saviem bērniem, viņš bija cēlies pasaulē (no bāreņa, 6:27?), apzināti necenzdamies pēc bagātības (1:10; 8:7, 31:25), viņš bija dalījies savā svētībā ar citiem; vismaz teorētiski viņš apzinājās savas dabas vājumu; un tomēr, analizējot sevi, viņš neuzskatīja sevi par tik šausmīgu grēcinieku. Un viņa ‘eklēsija’, kāda tā tolaik bija, bija tādās pašās domās par viņu. Pat viņa apkārtējā ‘pasaule’ domāja tāpat. Bet finālā grāmatas beigās, kad viņš ir sasniedzis savas garīgās attīstības kalngalu, atskatoties atpakaļ, Ījabs to visu redzēja vien kā teoriju. Šo garo gadu laikā (viņa bērni bija pietiekami lieli, lai rīkotu dzīres un piedzertos) viņš beidzot saprata, ka viņš bija tikai dzirdējis par Dievu “no ļaudīm”. Nav bijis patiesi garīga Dieva skatījuma, personiskas atziņas – tikai dzirdēšana. Tai teoloģiskajā kontekstā, kādā Ījabs atradās, doma par Dieva skatīšanu vaigā bija liels garīgs lēciens. Vairākus gadsimtus pēc Ījaba taisnais Jesaja bija pārliecināts, ka viņam jāmirst, jo viņš domāja, ka ir savām acīm redzējis Jahvi (Jes.6:5). Ījabs bija sasniedzis to pašu garīgās izaugsmes un tuvības Visuvarenajam virsotni, kādu bija sasniedzis Mozus, kad viņš lūdza Dievu rādīt viņam Savu godību, ar to nepārprotami domājot skatīt Dievu vaigā (2.Moz.33:18,20). Šī centienu virsotne, kas raksturoja Ījaba garīgo briedumu daļēji radās pateicoties tam, kādā veidā Dievs sīki izklāstīja Ījabam Savu diženumu (piemēram, 38.nodaļā). Taču, kā to atspoguļo augstāk dotā tabula, Dieva fiziskā diženuma apzināšanās Ījaba vārdos nekad neizpalika. Tomēr viņš bija jāpārliecina, ka tas, ko viņš domāja zinām un dziļi novērtējam, faktiski tomēr nebija pietiekami.
Es tomēr uzdrīkstēšos teikt: vai tad tas nav arī par mums, par daudziem kristadelfiešiem teikts, ka mēs gadiem ilgi esam dzirdējuši par Dievu eklēsijas telpu mierīgajā klusumā, bet neesam Dievu skatījuši vaigā, neesam aptvēruši pašiem priekš sevis personīgi, sapratuši (“saskatījuši”) Visuvareno savā personīgajā dzīvē? “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi” (42:5) ir jāsaista ar19:27, kur Ījabs atklāj, ka viņa priekšstatos Valstība būs tad, kad viņš skatīs Dievu vaigā ar sava paša acīm. Bet 42:5 jau parāda, ka viņš ir nonācis līdz tādiem Dieva izpratnes dziļumiem, kurus viņš bija uzskatījis iespējamus tikai Valstībā, sapratis, ka tos ir faktiski iespējams sasniegt jau šeit un tagad. Šo progresējošo, dievbijību iedvesošo apjausmu, ka tik daudz ir faktiski iespējams kā individuāli, tā arī kolektīvi jau šeit un tagad mums ir jācenšas sasniegt.
Jaunajā Derībā ir daudz atsauču uz Ījaba grāmatu; daudz vairāk nekā varētu likties pirmajā acu uzmetienā. Viena no tām ir Mt.10:27: “Ko Es jums saku tumsā, to runājiet gaismā; un, kas jums ausī sacīts, to sludinait uz jumtiem”. Doma, ka to, ko Dievs mums saka ausī, mums ir jāsludina atklātībā ir neapšaubāma atsauce uz Ījaba vārdiem. “Tumsa” arī ir Ījaba doma, kas viņa grāmatā sastopama vismaz 30 reizes. Dieva parādīšanās Ījabam no tuksneša vētras mākoņa grāmatas izskaņā bija Dieva pārmetums Ījabam par viņa atkārtoti pausto priekšstatu, ka grēka tumsonība kaut kādā veidā atdala Dievu no cilvēka. Tas, kas Ījabam tika teikts no tumsas, viņam bija jāsludina gaismā. Šķiet, ka Dievs ir izvēlējies Ījaba garīgās izaugsmes ceļu par paraugu mums visiem.
Patiesi iespaidīgs ir Ījaba otrreizējās pievēršanas modelis. Sākotnēji Ījabs daudz nedomāja par tiesas dienu. Patiešām, viņa ticība uz augšāmcelšanos brīžiem sabruka (tāpat kā tas notika ar Dāvidu Ps.88:11?). Viņš cīnījās ar savām ikdienas likstām, un ar to pietika. Viņš nebija pievērsis uzmanību Ābrahāma un Ēdenes apsolījumu saistībām, viņš bija atstājis cerību uz Mesiju un augšāmcelšanos, kas spēcināja tādus kā Mozus un Dāvids, vienīgi, šķiet, viņu pārdomu rezultātā par šo agrīno apsolījumu saistībām. Ījabs izprata, ka ir grēcīgs, taču tajā pat laikā viņš bija neizpratnē par to, vai viņš patiesi ir grēkojis. Tā ir tik spilgta daudzu kristadelfiešu sirdsapziņas karikatūra, lielākās daļas mūsu pašanalīzes kā individuāli, tā arī kolektīvi. Mums, bez šaubām, ir jāatzīst, ka mēs esam grēcīgi, daudzējādo mums dabiski piemītošo vājību dēļ, un mēs to patiesi atzīstam. Taču mūs māc neizpratne, vai mēs patiesi esam tik šausmīgi grēcinieki. Mēs nejūtamies kā tik lieli grēcinieki, lai ko arī mēs teorētiski atzītu. Un kā tādi mēs nespējam novērtēt Dieva pestīšanas žēlastību, un līdz ar to nespējam dinamiski atsaukties uz to, kā mums tas būtu bijis jādara, kādēļ mūsu sadraudzību un mūsu pašu dzīvi raksturo šī pārāk skaidri saskatāmā apātija; ir tik maz īstas degsmes, patiesa garīguma sajūsmas, kurai būtu jābūt (1). Un nabaga labais, krietnais Ījabs, tāpat kā mēs, neskatoties uz visiem viņa labajiem darbiem, neskatoties uz to, ka viņš ir bijis patiesi tik vispārīgi labs un saprotošs cilvēks un brālis...bija jānospiež nostāties uz ceļiem: “...atzīstu sevi par vainīgu... Es zinu (tagad, saistībā ar notikušo), ka Tu visu spēj un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms... Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams”. Kā var redzēt no augstāk dotās tabulas, Ījabs visu laiku apzinājās savu grēcīgumu, savas dabas vājību un vispārāko Tā Kunga spēka un zināšanu diženumu. Šīs ir Ījaba garīguma šķautnes, kas ne brīdi nemainījās; viņš tā tās izjuta pastāvīgi. Taču tikai pašās beigās viņš saprata, ka tas, ko viņš zināja, viņš nezināja tā, kā tas bija jāzina. “Ja kas domā ko atzinis, tas nav vēl tā atzinis, kā pienākas” (1.Kor.8:2) izklausās kā atsauce uz Ījabu – it īpaši, ja saprot, ka 1.vēstulē korintiešiem ir vairākas atsauces uz Ījaba grāmatu (2). Neskatoties uz to, ka viņš pareizi saprata pamatmācību (atcerieties, ka Ījabs bija patiesā derībā ar Dievu), viņš nonāca pie secinājuma, ka viņš runājis par lietām un problēmām, kas bija viņa prātam pilnīgi neizprotamas, un vēl viņš šķiet sapratis, ka tās bija “pārāk brīnišķīgas”, lai viņš tās spētu izprast, tai nozīmē, ka grēcīga mirstīgā prātam un lūpām gandrīz vai nepiedien minēt Dieva darbus.
Tā visa brīnums
Ar to es negribu teikt, ka mums jāsāk šaubīties, vai tas, kam mēs ticam, ir būtībā “Patiesība”. To es nemaz negribu apgalvot. Es tikai gribu teikt, ka garīgās izaugsmes rezultātā mēs patiesā Evaņģēlija mācību uztversim ar daudz lielāku bijību, izjūtot to kā brīnumu, dziļāk izpratīsim savu morālo un intelektuālo trauslumu un līdz ar to iegūsim dziļākas zināšanas par to, ka lieliskā patiesība, kurai mēs ticam, ir savā ziņā “pārāk brīnišķīgas parādības”, lai mēs tās pilnībā izprastu.
Dažas personiskas dabas atmiņas, iespējams, izsauks jūsos līdzīgas jūtas (vai arī kādreiz nākotnē): drīz pēc kristībām es atceros kādu brāli uztraucamies nevietā, kā man toreiz likās, par to, ka mums ir jāsauc Kristu par mūsu “Kungu”, nevis par vecāko brāli, tāpēc ka, kaut arī Viņš sauc mūs par brāļiem, mums nepiedien saukt viņu par brāli, mums viņš jāsauc par Kungu. Es atceros, ka man toreiz tas likās tik pedantiski. Bet tagad es saprotu, kāpēc brālis to uztvēra kā būtiski svarīgu lietu. Un es atceros diskusijas par grēku izpirkšanu, kad skanēja vārdi ‘un tā Dievam nebija citas izvēles kā tikai...’, un atsauksmes uz “Kristu” tā, it kā Viņš būtu kāds zēns, ar kuru es dauzījos kopā skolā. Mana pārliecība ticības mācībā nav mainījusies ne par matu – es ticu, ka tā ir kļuvusi daudz dziļāka nekā jebkad agrāk. Taču Patiesības lietas ir tik brīnišķīgas, pārāk brīnišķīgas daudzējādā ziņā, kaut arī tas nemaz nenozīmē, ka Patiesība pati par sevi būtu mums nesasniedzama. Mums ir jāuztver Patiesība ar aizvien pieaugošu bijību, sajūsmu un dziļi jo dziļi izjustu pateicību.
Ījabs un Dāvids
Līdzīgas izjūtas bija arī Dāvidam, tiecoties pēc garīga brieduma: “Šī atziņa (pamatzināšanas par Dievu, kuras viņš kontekstā izklāsta) man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast” (Ps.139:6). Ar to Dāvids negrib teikt, ka Dieva lietas ir pārāk brīnišķas, lai tās saprastu un viņš nemaz necentīsies to darīt. Dāvida psalmus caurvij doma par Dieva brīnumu, kā viņš vēlas cildināt Dieva brīnumu, un kā viņš apraud to, ka Izraēls traģiski nav spējis aptvert sava Dieva brīnumu. Viņš lūdz Dievu atdarīt viņa acis, lai viņš skaidri saredzētu Dieva bauslības brīnuma darbus (Ps.119:18). Ebreju vārds, kuru tulko “brīnums” vai “brīnišķīgs”, acīmredzot bija Dāvida iemīļots vārds. Taču viņš saka, ka kaut arī viņš saskata Dieva atziņas brīnumu, viņš jūt, ka tas ir pārāk brīnišķīgs, lai viņš to saprastu, iespējams, ka uzsvars būtu jāliek tieši uz to “lai viņš to saprastu”. Iespējams, ka Dāvids runāja par Dieva atziņu kā pārāk brīnišķu, lai viņš to saprastu, ņemot vērā Ījaba pieredzi. Ja 139.psalmu Dāvids rakstīja pēc fiziskās un garīgās krīzes, kuru viņš pārdzīvoja Batsebas laikā, viņš, droši vien, redzēja sevi iznākam no tās ar to pašu garīgās izaugsmes sajūtu, kas piemita Ījabam pēc ciešanu laika: “Tagad arī mana acs Tevi skatījusi...atzīstu sevi par vainīgu...tās man bija pārāk brīnišķas parādības”; visi šie izteikumi sasaucas ar jūtām, kuras mājo arī Dāvidā pēc incidenta ar Batsebu. Var parādīt, kā Dāvida grēku nožēla un atgūšanās pēc Batsebas incidenta Jaunās Derības atsaucēs izskan kā mūsu (ikviena no mums) garīgās izaugsmes pirmtēls. Tas nozīmē, ka šausmīgajai, graujošajai Ījaba, Dāvida, Mozus pazemošanai ir kaut kādā veidā jāatkārtojas katra patiesa svētā pieredzē viņa centienos pēc garīgās izaugsmes virsotnēm. No ikviena sirds dziļumiem ir jāizlaužas šai izpratnei: “atzīstu sevi par vainīgu...Es zinu (tagad), ka Tu visu spēj...Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes...Es biju runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķas parādības, un tās izprast man nebija iespējams.”
Un tomēr mūsu cilvēcībā, tiklīdz mēs saskaramies ar tādām situācijām, mēs vēršamies pie Dieva ar lūgumu atbrīvot mūs no likstām. Un arī kad mēs redzam brāļus tādās vai līdzīgās situācijās, mēs izmisīgi lūdzam viņus saudzēt. Bet galu galā katram no mums ir jāšķērso ēnu ieleja un jādabū mācība. Nav nekāda vaina, ja mēs lūdzamies pēc atbrīvošanas – patiesi, mūs pat aicina to darīt. Bet lūk šeit ir vēl viens būtisks paradokss, kas ir mūsu attiecību ar Dievu pamatā: mēs zinām, ka tādas krīzes ir mums nepieciešamas, taču mēs lūdzam, lai tās nekad mūs nepiemeklētu, vai atstātos no mums. Pēc manām domām, tas ir vēl viens no garīgās dzīves nesamierināmajiem paradoksiem.
“Iemīlējuši Viņa parādīšanos”
Pārmaiņas Ījaba attieksmē pret tiesas dienu izteikti parādās augstāk dotajā izklāstā. Pieaugot viņa vēlmei pēc Kunga tiesas dienas atklāsmes, samazinās viņa pašnāvnieciskās runas; Ījabs mazāk koncentrējas uz sevi, viņa prāts paveras tālāk par maznozīmīgo šeit un tagad uz galīgo Kunga atnākšanas apgaroto patiesību. Jo vairāk viņš par to domāja, jo mazāk viņu sarūgtināja viņa ‘draugi’; jo skaidrāk viņš izprata, ka galu galā katra nepaklausība saņems taisnīgu sodu un, apzinoties, ka arī viņš ir grēcinieks pēc dabas, Ījabs sāka mazāk bažīties par citu garīgajām kļūmēm. Viņa sākotnējās šaubas par to, vai būs augšāmcelšanās pakāpeniski norimst, kad viņā nostiprinās pārliecība par augšāmcelšanās un tiesas neizbēgamību; un viņā dzimst izmisīga vēlēšanās, ilgošanās pēc šīs dienas. Arī Pāvils līdzīgi gaida šo dienu ar paļāvību, kā mierinājumu, nevis kā neizbēgamu un biedējošu notikumu mūsu eksistences apvārsnī (2.Tes.1:6-10; Ap.d.17:31).
Jo vairāk Ījaba domas kavējās pie Mesijas atnākšanas un tiesas, jo mazāk viņš pievērsās savām tagadējām ciešanām. Viņa sirds bija noilgojusies pēc šīs dienas atnākšanas (19:27). 2.Tim.4 var uzskatīt par Pāvila garīgā pilnbrieda vēstījumu, ko viņš rakstījis neilgi pirms nāves. 2.Tim.4:1,8 Pāvila prāts vērsts uz otro atnākšanu un tiesas dienas neizbēgamību. Šai sava garīgā pilnbrieda laikā viņš izprata, ka visus uzticīgos apvienos tas, ka tie ir iemīlējuši Kristus parādīšanos. Tas gan nenozīmē, ka visi, kas iemīlējuši Kristus atnākšanu, tāpēc arī būs paglābti. Patiesa Viņa atnākšanas iemīlēšana iespējama tikai pie pareizas mācības izpratnes, kā arī pēc noteiktas morālas gatavības sasniegšanas Viņa atnākšanai (3). Bet vai mēs esam iemīlējuši Kristus atnākšanu? Vai tas patiesi ir viss mūsu dzīvē? Vai mūsu sirdsapziņa, mūsu ticība Dieva žēlastībai, mūsu patiesa ticība krusta asinīm ir tik liela, ka mēs esam iemīlējuši pašu domu par nākamo tiesas dienu, ka mēs gribētu pasteidzināt tās atnākšanu? Augstāk dotais grafiks rāda, cik ātri pieauga Ījaba mīlestība, domājot par Kristus atnākšanu. Pirms tam viņš nevarēja atvairīties no sarūgtinājuma, ko bija izraisījuši viņa ticības brāļi, kas demonstrēja garīguma trūkumu, viņš veiksmīgi attaisnoja sevi savas eklēsijas un apkārtējās pasaules acīs, pārdzīvodams sevī viņu piemeklējušās ciešanas...un tad viņš nemīlēja to dienu tā, kā viņš to iemīlēja vēlāk.
Robotais grafiks
Var skaidri izsekot Ījaba garīgās izaugsmes ceļus. Piemēram, viņš no sākuma teica, ka viņa dzīve pirms ciešanu laika nav bijusi nekāda vieglā (Ījaba 3:26); taču pēc visām ciešanām viņš beidzot saprata, ka faktiski tā bijusi laimīga (16:12). Augstāk dotā grafika analīze, kā arī pati dzīve, atklāj, ka garīgā attīstība nav attēlojama ar taisnu augšup vērstu līniju, kā arī attīstība nenotiek visos mūsu personības aspektos vienlaicīgi; var gadīties arī regress vienā ziņā un vienlaicīgi izaugsme citā. Ījabs patiesi ir klasisks paraug piemērs šajā ziņā. Ījaba izpratne par savu grēcīgumu nešķiet augam, kā tas būtu sagaidāms; viņa pastāvīgā Dieva diženuma apliecināšana šķiet koncentrējas vairāk Viņa fiziskā spēka apliecināšanā, bet ne Viņa žēlastības spēka redzējumā. Viņš arvien biežāk lieto “Visuvarenā” titulu, runājot par Dievu, iespējams, atspoguļojot šo domu (4). Neizskatās, ka cilvēka niecības izjūta viņā būtu augusi, kā to varētu sagaidīt; šķiet, ka Ījabs nebija sasniedzis gluži to nožēlas līmeni, kuru Dievs gribēja, lai viņš sajustu. Es to atzīmēju divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja pieņem, ka Ēlihus patiesi runā Dieva vārdā un daudz ko no viņa teiktā Dievs atkārto, Ījabs nebija sasniedzis pietiekamu pazemības pakāpi, kura tam būtu jāsasniedz. Un otrkārt, Jahves parādīšanās godbijību iedvesošā vētras mākonī un jautājumi, kurus Viņš Ījabam uzdod, šķiet izsaucam neviltotu niecības sajūtu Ījabā. Tas ir nepārprotami izlasāms grāmatā. Šķiet, ka pirms tam Ījabs nebija pievērsis uzmanību savas paša dabas nīcībai un tā vietā pievērsās vienīgi nākamajai tiesas dienai, lai radītu sev attaisnojumu un nosodījumu tiem, kurus viņš uztvēra kā pretiniekus. Taču pašās beigās, viņa garīgās izaugsmes robotā grafika izskaņā Ījabā rodas brīnišķīga, līdz šim nebijusi maiguma sajūta viņa galīgajā uzvaras finālā; nekāda rūgtuma pret Dievu, nekāda rūgtuma pret brāļiem, vienīgi dziļi izjusta sava trausluma un Visuvarenā žēlastības diženuma sajūta. Un beigās, pašās beigās arī mēs līdz tam nonāksim kā mūsu dzīves pieredzes rezultātā (ja mēs pareizi uz to reaģēsim), tā arī caur žēlastības troņa iedarbību. Ījaba dzīve bija Dieva rokās; Viņa rokas vadīts Ījabs sasniedza šo slaveno finālu. Divas reizes Dievs teica Ījabam, ka viņš pieprasa, lai viņš atbildētu (38:3; 40:7). Es teiktu, ka Dievs pasaka Ījabam priekšā šos nožēlas vārdus un Ījabs tos pazemīgi atkārto: “Es gribu Tevi jautāt – Tu atbildi man un pamāci mani! (Ar vārdiem:) Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi! Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos” (42:4-6). Un šī ir galīgā atziņa, pie kuras jānonāk mums visiem. Sevis noliegšana un nožēla, nevis kāds pārejošs sirdsapziņas dūriens, bet patiesa nožēla pīšļos un pelnos.
Piezīmes
(1) Skat The Gospel of Grace un The Humility of the Gospel.
(2) Komentāri par to atrodami James and Other Studies (London: Pioneer, 1992).
(3) Skat 2.5 “Iemīlot Viņa parādīšanos”.
(4) Pievērsiet uzmanību tam, ka Ījabs “Visuvarenā” titulu nelieto arvien biežāk. Tas varētu nozīmēt, ka Dieva Vārda novērtējums viņā nepieauga tādā mērā, kā vajadzētu; vai arī tas nozīmē, ka vārda “Visuvarenais” lietošana pati par sevi neliecina par garīgo izaugsmi.
