Mājas lapa
SEPTĪTĀ NODARBĪBA
KUNGS, KURU MĒS GANDRĪZ NEMAZ NEPAZĪSTAM
7.1 PERSONĪGAIS KUNGS
Kristību laikā parasti piemin Izraēla Sarkanās jūras šķērsošanu kā simbolu ticīgā iziešanai no šīs pasaules caur kristīšanos; un tādēļ ceļojums pa tuksnesi ir priekšvēstnesis mūsu dzīves ceļam uz Valstību. Ikvienam cilvēkam šī dzīve ir vientuļš tuksnešains ceļš ar uguns stabu, kas silda mūs naktī, un godības mākoni, kas norāda ceļu. Atkal un atkal brāļi un māsas alkst sabiedrības šai ceļā; vai nu dibinot ģimeni vai arī vairojot tuvākās apkaimes brāļu un māsu sabiedrību. Un atkal un atkal tie nonāk pie atziņas, kaut arī tas noteikti palīdz mums mūsu ceļā, taču beigu beigās mēs paliekam absolūtā un pilnīgā vienatnē, aci pret aci mūsu attiecībās ar Kungu Jēzu Kristu. Būtībā šīs spraigās personīgās attiecības ar Viņu būs tādas pašas kā laimīgā laulībā dzīvojošam brālim, kuram apkārt ir ticīgo bērnu un mazbērnu pulciņš, tā arī vientuļai izolētai māsai kādā attālā pasaules nostūrī, kura nerunā vairuma pašreizējo Kristus miesas locekļu valodā. Pie jebkura vīra vai sievas, kas mīl un tur Kunga vārdus, Viņš un Viņa Tēvs nāks un ņems pie viņa mājas vietu (Jņ.14:23).
Ir izteikti norādījumi uz to, ka attiecības starp Kungu un katru no Viņa sekotājiem ir absolūti personīgas un unikālas. Ābrahāma derība tiek noslēgta personīgi ar katru viņa pēcnācēju “uz cilšu ciltīm” (1. Moz.17:7). Pieraksti par derības atjaunošanu ar Īzāku un Jēkabu tikai norāda uz to, ka tā ir ikviena pēcnācēja pieredze. Tas nozīmē, ka mīlestības derība ar Dievu un apsolījums par personīgu zemes mantošanu ir personīgas dabas, ko apstiprina Kristus asins izliešana par katru no mums. Pāvils to skaidri izprata, teikdams, ka Dieva Dēls viņu mīlējis un gājis nāvē par viņu personīgi (Gal.2:20). Tas ir viens no būtiskākajiem mūsu atpirkšanas noslēpumiem (un jā, patiesi, ir vēl arī citi noslēpumi); ka Kristus nodeva Sevi par mani, lai padarītu mani par Savējo; un tādēļ es gribu atsaukties, pilnībā nododoties Viņam un Viņa lietai, padarot Viņu par to Cilvēku, kuram es ar prieku sekošu līdz galam. Taču Viņš to darīja par tevi un par tevi; par visiem Saviem ļaudīm. Viss tagadējais uzsvars uz sadraudzību un ģimenes dzīvi, cik skaisti tas viss arī nebūtu, nedrīkst aizēnot mūsu acīs šīs galu galā personīgās attiecības ar To, kas nodevies par mums. Ikreiz kad ticīgais iestājas derības attiecībās ar Kristu caur kristīšanos, savā ziņā atkal tiek izlietas asinis; Kungs atkal dodas nāvē līdz ar ticīgā nāvi kristīšanās ūdeņos. Ebreju vārdu, kas tiek tulkots ‘noslēgt derību’, var tulkot arī kā ‘izdeldēt’ (1. Moz.9:11; 3.Moz.20:2,3; Jes.48:8; Sal.pam.2:22). Nāve un asins izliešana ir būtiskas derības slēgšanas sastāvdaļas.
“Daudzi” tiks atraidīti tiesas dienā, jo tie nepazīst Kungu Jēzu Kristu; kaut arī viņu lūgšanas tika uzklausītas, viņi ir darījuši brīnumus, strādājuši Kunga labā un tamlīdzīgi (Mt.7: 22,23; 1.Kor.13). Viņi būs uzcēluši garīgo māju, bet uz smiltīm. Nav grūti būt labam kristadelfietim. Bet pazīt Kungu Jēzu? Tā ir cita lieta. Jānis pazina savu Kungu. Viņš vairākkārt apraksta sevi kā mācekli, ko Jēzus mīlēja (Jņ.13:23; 20:2; 21:7,20). Jānis, bez šaubām, apzinājās, ka Jēzus mīl visus savus ļaudis; taču Jānis ir stāvā sajūsmā par to, ka Jēzus mīl viņu personīgi.
Mūsu attiecības ar Dievu To Kungu arī ir dziļi personīgas. Katrs no mums ir “Dieva darbs”, un šī iemesla dēļ mums ir jārespektē ik katra garīgā individualitāte (Rom.14:20). Mozus savas dzīves pēdējā dienā uzrunāja visu sapulcējušos Izraēlu; taču viņš tik bieži to uzrunā vienskaitlī it kā uzsverot, ka likumi, kurus viņš viņiem dod un derība attiecas uz ik katru no viņiem personīgi. 5.Moz.29:10,12 tas ir skaidri pateikts: “Jūs (daudzskaitlī) visi šodien stāvat Tā Kunga, sava Dieva priekšā...lai tu (vienskaitlī) stātos ar To Kungu, savu Dievu, derībā”. Šo derību Dievs atjaunoti noslēdza ar katru paaudzi atsevišķi; tāpat kā Izraēlam lika priekšā izvēlēties nāvi vai dzīvi derībā ar Dievu 5.Moz.30:15,19, tā arī Jeremijas laikā Izraēlu uzrunāja ar tiem pašiem vārdiem (21:8). Tādā pašā garā Mozus norāda uz to, ka Jahve ir vienīgais Dievs, kuru var pazīt personīgi, nevienu elku nevar pazīt personīgi (5.Moz.29:26). Vismaz 137 reizes mēs lasām Rakstos “mans Dievs”. To lietoja publiski, nekautrējoties, daudzi no Dieva bērniem (Nehemija, Dāvids un Pāvils to bija it sevišķi iecienījuši).
Individuālās attiecības Valstībā
Līdzība par netaisno nama pārvaldnieku uzsver, ka Valstībā ticīgajiem
Kristus uzticēs “patieso mantu...kas jūsu pašu” (Lk.16:12). Dotā atlīdzība
būs zināmā mērā absolūti personīga. Katrs nopelna savu paša pestīšanu,
kāda tā būs (Fil.2:12) – ne jau tai nozīmē, ka nopelnīs to pēc darbiem,
bet, pamatojoties uz to garīgumu, kuru mēs attīstām tagad, tādi mēs
faktiski arī būsim mūžībā Dieva Valstībā. Kad Kungs runāja par to, kā
Viņš ietērps ticīgos drēbēs (Mt.22:11; Lk.15:22), Viņš lieto “apģērbu”
kā simbolu, lai tērptos taisnībā, kuru Viņš dos un kura arī pārstāv
mūžību Valstībā (1.Kor.15:53,54; 2.Kor.5:2-5). Apģērba simbola izvēle
ir zīmīga; apģērbs apklāja visu ķermeni, izņemot seju. Ticīgā individualitāte
paliek, Kristus acīs. Ko mēs sējam šai dzīvē, mēs saņemsim Valstībā;
mūsu garīgumā tur būs kaut kas pilnīgi individuāls, un tas būs mūsu
tagadējo garīgo cīniņu atspoguļojums. Tā ir doma, kas ir Pāvila līdzības
pamatā par graudu, kas iekrīt zemē un izaug atkal jaunā vārpā, kas tomēr
arvien saistīta ar pirmatnēji iesēto graudu.
Līdzība par naudu apraksta ticīgo atlīdzību ar iecelšanu pār desmit vai piecām pilsētām (Lk.19:17). Šī doma par pilsētu sadalīšanu nepārprotami sasaucas ar to, kā tuksneša ceļojuma laikā tiem tika solītas pašu pilsētas un ciemati, kuras viņi vēlāk mantoja. Doma par “desmit pilsētu” mantošanu izskan Joz.15:57; 21:5,26; 1.Laiku 6:61 (visos gadījumos kontekstā ar priesteriem domātajām pilsētām), un “piecas pilsētas” – 1.Laiku 4:32. Tā kā katram izraēlietim tika apsolīts kāds personīgs mantojums zemē, nevis kāda kopēja atlīdzība, ko saņēma visa tauta, tā arī mums ir sagatavota personīga dāvana. Runa par mantojumu (piemēram, 1.Pēt.1:4) un atlīdzības sagatavošanu (Mt.25:34; Jņ.14:2) JD atsaucas uz VD tekstu par zemi, ko Eņģeļi gatavo Izraēla mantojumam (2.Moz.15:17; 23:20; Ps.68:9,10). Mums nav jādomā, ka mūsu apsolījums ir tikai mūžīgā dzīve; tas ir kaut kas personīgi mums katram sagatavots. Runa par “sataisīšanu” liekas nevietā, ja mūsu atlīdzība ir tikai mūžīgā dzīve. Zemkopis audzē stādus saskaņā ar sava darba raksturu un arī mūsu mūžīgā nākotne un eksistence būs mūsu tagadējo darbu atspoguļojums (Ebr.6:7). Ne jau tāpēc, ka pestīšana ir atkarīga no mūsu darbiem: tā ir Dieva brīvas gribas dota žēlastības dāvana. Taču mūsu mūžības daba būs mūsu tagadējo pūliņu atspoguļojums.
Mēs jau citviet esam runājuši par to, ka mūsu atlīdzība Valstībā būs kaut kādā ziņā saistīta ar to izveidošanas darbu, ko mēs ar brāļiem un māsām esam veikuši šajā dzīvē (1). “Alga”, kas minēta 1.Kor.3:14, attiecas uz “darbu”, ko mēs esam ieguldījuši Dieva eklēsijā šajā dzīvē. Šajā sakarībā Pāvils apraksta tos, kuru labā viņš ir strādājis, kā atlīdzību, kuru viņš saņems Valstībā (Fil.4:1; 1.Tes.2:19). Tas norāda ne tikai uz to, ka “algu” nav iespējams saņemt, ignorējot mūsu sadraudzību; tas parāda arī to, ka Valstībai katram no mums būs sava nozīme; “alga”, kuru mēs saņemsim atspoguļos mūsu pašu personīgo darbu brāļu labā eklēsijas dzīvē.
Dažus gadus vēlāk Kungs uzsvēra šo pašu domu, kad Viņš apsolīja ticīgajiem,
ka viņu atlīdzība Valstībā būs līdzīga akmenim ar uz tā uzrakstītu vārdu,
“ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū” (Atkl.2:17). Ir izskanējuši
minējumi, ka tas attiecas uz paražu rakstīt vārdu uz akmens, tad salauzt
to uz pusēm, katram draugam paturot vienu no tām. Pusīte saskanēs tikai
ar otru attiecīgo pusi, un, kad draugi satiksies nākotnē, tie saliks
pusītes kopā kā pierādījumu to agrākajai draudzībai (2). Bībeles personāžus
Dieva pierakstā nereti raksturo epiteti – Jūda, kurš nodeva; Jeroboāms,
kas lika Izraēlam grēkot. Valstībā mēs arī saņemsim tādu vārdu / mūsu
attiecību ar Kungu apkopojumu. Neviens cits nezina / nesaprot / nenovērtē
šo vārdu. Tā ir skaidri izteikta doma par to, ka citi ticīgie nevar
iespraukties ticīgā un Dieva personīgajās attiecībās. Tāpat arī neviens
no mums nepazīst Vārdu, kas rakstīts Kungam Jēzum (Atkl.19:12). Nevienam
no mums nekad nebūs skaidri iepazīt Tēva un Dēla personīgo attiecību
dabu. Ja mēs to varētu, Viņš nebūtu mūsu Kungs. Iespējams, ka šo pašu
domu pauž arī Pāvils 1. Kor.2:15: “Garīgais cilvēks izdibina visas lietas
(par Dievu), bet viņu pašu neviens neizdibina”. Mūsu patiesais garīgais
cilvēks ir “apslēptais sirds cilvēks” (1.Pēt.3:4). Gars apraksta mūsu
galīgo atpirkšanu kā mūsu “dvēseles” un “gara” pestīšanu; mūsu iekšējais
cilvēks, būtiskā garīgā personība, kas mēs arī patiesi esam garīgajā
ziņā, būs it kā iemūžināts (1.Pēt.1:9; 1.Kor.5:5). Tas nozīmē, ka mūsu
garīgā attīstība šajā dzīvē ir tieši proporcionāla tai personībai, kura
būs mūžu mūžos. Ja, piemēram, mēs attīstām sevī dāsnumu tagad, tas ir
“labs pamats” mūsu nākotnes gara pieredzei (1.Tim.6:19). Tā ir sensacionāla
doma un vislielākais pamudinājums nopietni pievērsties mūsu pašu garīgajai
attīstībai. Mūsu mirstīgās miesas tiks pārvērstas nemirstīgās, bet garīgais
cilvēks būs tas, kas mājo mūsos tagad (Rom.8:11). Mūsu attieksme pret
Kungu Jēzu tagad būs arī mūsu tiesas dienas attieksme (Mt.7:23; Lk.6:46).
Viņš ir apslēptā manna; Valstībā mēs ēdīsim Viņu, tajā nozīmē, ka mēs
būsim tuvās attiecībās (‘ēšanas’ ideja) ar To, kas tagad ir daudzējādā
ziņā mums apslēpts (Atkl.2:17).
No Atkl.2:17 mēs noprotam, ka apslēptās mannas ēšana ir vienādojama
ar akmens saņemšanu. Konteksts norāda uz to, ka tas notiks tiesas dienā.
Saskaņā ar vairākiem komentētājiem, tiesnesis noliek baltu akmeni par
attaisnošanas un pieņemšanas zīmi (3). Kungs ar to norāda, ka pēc mūsu
tikšanās tiesas laikā mēs uzturēsim attiecības, saslēdzot akmeņus, kuriem
līdzīgu nav nevienam citam. Baltais akmens sasaucas arī ar tuksnešu
ceļojuma laika balto mannu (2.Moz.16:14,23; 4.Moz.11:7). Valstībā mūsu
atlīdzība būs mūsu garīgā barība, kuru mēs ēdīsim ‘katru dienu’. Izraēlam
bija septītajā dienā jāēd manna, kuru viņi salasīja un pagatavoja sestajā
dienā. Manna ir Dieva vārda simbols Kristū (Jņ.6). Bībelē vārds attiecas
kā uz personu, tā arī uz tās raksturojumu. Jaunais vārds, kuru neviens
cits nezina, tādējādi attiecas uz atlīdzību, kas “sataisīta” katram
no mums atsevišķi, individuāls mājoklis Tēva namā (Jņ.14:2) jaunajai
personībai, kura būs Valstībā. Šīs jaunās personības vārds būs rakstīts
uz akmens / mannas, tas būs mūsu dziļi personīgās Dieva vārda izziņas
rezultāts. Jēdziens par vārda rakstīšanu uz akmens sasaucas ar to, kā
Izraēla cilts vārds bija rakstīts uz krūšu akmens plāksnes, katrs no
kuriem atspoguļoja citu Dieva godības gaismas aspektu (2.Moz.28:17).
Mēs to darīsim caur mūsu personīgo Dieva vārda izpratni. Tā ir mierinoša
kaut arī atskurbinoša doma, ka Dievs mūs redz kā ‘vārdus’ nevis vienkārši
kā ļaudis. Bībelē vārds atspoguļo raksturu. Kad Viņš saka, ka Viņš ikvienu
apliecinās Dieva priekšā (Mt.10:32), Viņš saka, ka Viņš apliecinās mūsu
vārdu Dieva priekšā (Atkl.3:5). Viņš mūs pazīst pēc mūsu vārdiem / raksturiem.
Atkl.3:5 Viņš runā par katru eklēsijas locekli kā par “vārdu”; Viņš
sauc savas avis vārdā un tās pazīst Viņa balsi, atsaucoties uz Viņa
vārdu individuāli. Kad Viņš sauks, atsauksies tikai uzrunātā avs, citas
neatsauksies (Jņ.10:3). Viņa attieksme pret Savu ganāmpulku ir individuāla
tāpat kā ganam, kas nes klēpī jērus un sargā avju mātes (Jes.40:11).
Liekas, ka jau tagad mums katram ir individuāls vārds Tēvā un Dēlā,
kurš ietver mūsu būtības izpratni. Pilnīgi iespējams, ka Rakstu rakstītājiem
Dievs iedvesa rakstīt atsevišķu cilvēku vārdus saskaņā ar to, kā Viņš
tos novērtēja (vai vismaz, kā ticīgie tos novērtēja tolaik), nevis viņu
pasaulīgajos vārdos. Kura gan māte nosauktu savu dēlu par Nabalu (muļķis)
vai Ahīru (ļaunuma brālis, 4.Moz.1:15), vai arī ‘slimība’ vai ‘nīkšana’
(Mahlons un Hileons)? Vai nu tie bija vārdi, kuros tos sauca citi un
Dievs tos pieņēma, vai arī Dievs tos tiem vienkārši piešķīra.
Mūsu personība Valstībā atspoguļos cīņas, kas mums bija jāizcīna šai saulē. Tā, tie, kas bija izvēlējušies būt par einuhiem Valstības dēļ, jūtas apmierināti ar to, ka Valstībā viņiem tiks dots vārds un vieta Dieva templī, kas labāka nekā bērni šajā dzīvē (Jes.56:5). Visiem ticīgajiem tiks dots vārds un vieta Dieva namā; kāds tad ir tas īpašais apmierinājums einuhiem? Šis apmierinājums noteikti būs viņiem dotajā vārdā (personībā), kas lieliski atspoguļos viņu pašuzupurēšanos un personīgo Bībeles izpratni, kas viņiem bija raksturīga šai dzīvē. Jau tas vien pierāda atalgojuma individuālo raksturu. Arī Kunga radītā aina par cilvēkiem, kas ieiet Dieva Valstībā bez kādiem locekļiem, uzsver šo pašu domu (Mk.9:47); mūsu pašuzupurēšanās šai dzīvē atspoguļosies tai personībā, kāda mums būs Valstībā. Un ir pierādījums tam, ka Cilvēkam, kuram mēs sekojam, arī mūžībā saglabāsies rētas ķermenī no krustā sišanas (Cah.13:6; Atkl.5:6).
Kad, tiesu izcietuši, mēs stāvēsim Kunga priekšā, iespējams, gandrīz
vai apmulsuši, Viņa rētas uzlūkojot, starp Viņu un mums būs ļoti cieša
personīga saikne. Jeremija pēc savas simboliskās nāves un augšāmcelšanās
ieradās pie ķēniņa uz privātu interviju (Jer.38); Kungam Jēzum arī,
šķiet, bija privāta audience pie Tēva drīz pēc augšāmcelšanās. Vai šie
piemēri norāda arī uz mūsu iespējamo pieredzi? Izraēls atstāja Ēģipti,
izgāja caur Sarkanās jūras kristībām, tad gāja caur tuksnesi – tā ir
mūsu garīgās pieredzes līdzība (1.Kor.10:1). Tad tie šķērsoja Jordānu
un nonāca apsolītajā zemē (salīdz. ar mūsu ieiešanu Valstībā caur tiesas
dienu). Taču tuksnesī viņi nebija apgraizīti – iespējams, iedvešot domu,
ka jaunais Izraēls nebūs apgraizīts, kā tam būtu bijis jābūt, viņu ceļojumā
pa tuksnesi. Jozuas 5.nodaļā ir vismaz 5 reizes uzsvērts, ka Jozua pats
personīgi apgraizīja katru no tiem, un tad viņi rīkoja Pashā svētkus.
Šķiet, ka tas varētu zīmīgi norādīt uz mūsu nākamo šīs dzīves tuksneša
šķērsošanas beigām un ieiešanu Valstībā; lai personīgi tiktos ar Kungu
Jēzu (salīdz. ar Jozua), kas veiks tik intīmo apgraizīšanas operāciju
un tad mēs visi sēdēsim kopā un svinēsim Pashā, kā Kungs uz to ir skaidri
norādījis (Mt.26:29).
Doma par personīgu tikšanos ar Tēvu un Dēlu nav smeļama tikai no tipoloģijas.
Ījabs savu ciešanu nomāktībā ilgojās pēc tās dienas, kad “es Viņu skatīšu
sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs” (Ījaba 19:27). Draugu /
brāļu nejutīgā iejaukšanās viņa garīgajā dzīvē mudina Ījabu gandrīz
eksaltēti ilgoties pēc personīgas tikšanās ar Dievu vaigu vaigā, kad
viņš Viņu skatīs (kā neviens cits) sev par glābiņu. Dāvidam bija līdzīga
vīzija; viņš ilgojās pēc augšāmcelšanās dienas, kad uzmodies viņš Dieva
vaigu skatīs taisnībā, pēc sirds patikas raugoties Viņa attēlā (Ps.17:15).
Šīm ilgām ir jābūt arī mūsu personīgā garīguma pamatā. Neviens, ticīgos
brāļus ieskaitot, nevar valdīt pār mūsu ticību, jo tikai mēs paši stāvam
ticībā (2.Kor.1:24). Salamans mudina dēlu augt gudrībā, jo “ja tu esi
prātīgs, tad tu esi paša labā prātīgs, ja tu esi izsmējējs, tad tu to
viens pats arī cietīsi” (Sal.pam.9:12). Dieva izpratni mēs gūstam no
Viņa vārda, un Viņa vārda noliegšanas rezultāts ir dziļi personīgs.
Mums katram, varētu teikt, ir savs personības zīmogs, kas attēlo mūsu
būtību; un šai zīmogā mēs esam ietvēruši to faktu, ka Dievs ir Patiesība,
ka Viņš ir mūsu derības Dievs (“Patiesība” VD tekstā pastāvīgi asociējas
ar Dieva derības attiecībām ar cilvēkiem; Jņ.3:33).
Jes.46:3,4 zīmē vēl vienu tādu ainu: “...visi Israēla nama pāri palikušie,
jūs, kas no jūsu mātes miesām Man bijuši uzkrauti un kas, no jūsu mātes
klēpja sākot, esat bijuši Manis nesti! Arī līdz jūsu vecuma dienām Es
palikšu tas pats, Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi. To Es darīju
līdz šim, un arī turpmāk Es to jums darīšu, Es jūs nesīšu un jūs izglābšu”.
Dievs salīdzina Sevi ar sievieti, kas iznēsā bērnu savās miesās, tad
dzemdē un auklē mazuli un arvien vēl nes to arī kā sirmgalvi. Starp
citu, šis salīdzinājums parāda, ka Dievs it nemaz nav noskaņots pret
sievietēm. Visu zinošais Dievs zina arī katram vīrietim piemītošās psiholoģiskās
izjūtas; bailes, lai cik dziļi slēptas tās būtu, pazaudēt māti; bailes
no vientulības, bailes no šķiršanās uz mūžu no sievietes, kas to iznēsājusi
un izauklējusi. Šīs jūtas piemīt kā prezidentam, tā arī laimīgam lauku
vectētiņam. Varbūt šī izpratne bija arī Dāvidam, kad viņš (Ps.35:14)
bezgalīgu sēru un dvēseles vientulības tēla aprakstā atsaucas uz vīrieti,
kas bērēs apraud savu māti (nevis tēvu). Taču Dievs saka, ka Viņš ir
savā ziņā mūžīgā māte, tā, kas mūs dzemdējusi un auklējusi bērnībā,
un arī Tā, kas mūs nesīs arī tad, kad mēs būsim sirmi un atkal staigāt
nespējīgi. Taču Viņš ir arī Mūžīgais Tēvs caur Savu Dēlu (Jes.9:5).
Aizkustinoši skaists tēlojums! Mūsu attiecības ar Dievu kā ar To, kas
mūs nekad nepametīs ir vienīgais risinājums tam, ko filozofu valodā
sauc par ‘eksistenciālo problēmu’; apziņa, kas piemeklē katru domājošu
dvēseli, vientulības šausmas, kas nāk līdz ar vecumu, savu sakņu zaudēšanas
bieds, kļūšanas par to, ko citi (piemēram, mūsu bērni) uzskata par savām
saknēm un pamatu, kamēr mēs paši pamazām zaudējam taustāmas saites ar
mūsu pagātni. C.S. Lūiss (Lewis) sekojoši definē šo problēmu savā grāmatā
“Iekšējais loks”: “Es ticu, ka visu cilvēku dzīvē noteiktos dzīves brīžos...dominējošā
vēlēšanās ir atrasties vietējā Loka ietvaros un biedē iespēja būt atstātam
ārpus tā”. Šīs eksistenciālās vientulības šausmas var uzveikt vienīgi
mūsu pārliecība, ka mums ir personīgas attiecības ar mūsu Debesu Tēvu,
kas mūs itin nekad neatstās un saglabās mūs Savai mūžīgajai Valstībai.
Individuālās attiecības šajā dzīvē
Konstatējuši, ka mums ir personīgas attiecības ar Tēvu un Dēlu un ka
tās visskaidrāk izpaudīsies nākotnes Valstībā, mums jāpievēršas tam,
kā mēs esam sasnieguši šo stāvokli; kā tas viss izpaužas šeit un tagad.
Izraēla stāšanās derības attiecībās ar Dievu bija pirmtēls tam, ko mēs
uzņemamies kristībās: “Šodien tu (vienskaitlī) esi Tam Kungam sacījis,
lai Viņš ir tev par Dievu un ka tu staigāsi visur Viņa ceļos, turēsi
Viņa likumus...Un Tas Kungs tev šodien ir sacījis, ka tu Viņam esi par
īpašuma tautu...un ka tu turi visus Viņa baušļus” (5.Moz.26:17,18).
Pievērsiet uzmanību tam, ka Dieva un katra atsevišķa Izraēlas tautas
piederīgā (dabīga vai garīga) attiecības ir abpusējas. Tam par piemēru
var kalpot Pinehass; viņš tika cildināts par viņa dusmu kaislību / kvēli
par Jahvi, kas arī Pats ir kaismīgs / kvēls Dievs (4.Moz.25:11). Viņa
rakstura īpašības neatšķīrās no Dieva rakstura īpašībām un tādējādi
mēs redzam, ka viņa un Dieva attiecības bija abpusējas. Mēs esam Dieva
acuraugs (Ps.17:8; 5.Moz.32:10), un Viņa vārdam ir jābūt mūsu acuraugam
(Sal.pam.7:2). Mēs mājojam Dievā un Viņa vārds mājo mūsos (Jņ.15).
Tas, kā grieķu tekstā tiek aprakstīta Dieva vārda piesaukšana, šķiet mērķtiecīgi divdomīgs. Tas var nozīmēt kā to, ka mēs piedēvējam sev Viņa vārdu, kā arī to, ka Viņš piedēvē mums Savu vārdu. Joēla 3:5 teikts, ka visi, ko Tas Kungs būs aicinājis, piesauks Viņa Vārdu; pravietojums, kas piepildās kristībās. Līdzīgi, Kungs Jēzus dzīvoja, mira un augšāmcēlās kā visu cilvēku pārstāvis; un tie, kas to zina un tic tam, atsaucās identificējot sevi ar Viņu kristību simboliskajā nāvē un augšāmcelšanās un sekojošajā dzīvē Kristū. Tie padara Viņu par savu pārstāvi, tāpat kā Viņš izvēlējās pārstāvēt viņus. Tie atsaucas Viņa labprātīgajai identifikācijai ar viņiem, dzīvojot dzīvi, kas identificējas ar Viņu.
Abpusējība
Bībelē atkārtoti tiek uzsvērts, ka ticīgā attiecības arī ar Tēvu būtībā
ir abpusējas. Piemēram, Dievs ir mūsu patvērums (Ps.90:1), un Viņš mājo
mūsos (1.Kor.3:16). Tādējādi, “kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā
un Dievs viņā” (1.Jņ.4:15,16). Mēs strādājam savai glābšanai, un Dievs,
savukārt, dod mums gribu un veiksmi tās sasniegšanai (Fil.2:12,13).
Kad Izraēls atgriezīsies pie Dieva, Viņš arī nožēlos tiem uzlikto sodu
(Joēls 2:13,14). Viņš ir mūs svētījis ar visāda veida garīgu svētību
(Ef.1:3), un mēs Viņu teicam ar visu, kas ir mūsos (Ps.103:1,22; Ef.1:3).
Viņš mums uztic visu Evaņģēlija “mantu”, un mēs uzticam visu “mantu”
Viņam (2.Tim.1:12 salīdz. ar 14; 1.Tim.6:20). Dieva mīlestība top pilnīga
mūsos, un šīs pieredzes dēļ arī mūsu mīlestība top pilnīga Viņā (1.Jņ.4:12,17).
Mozus ir šo abpusējo attiecību piemērs. Dievs teica, tāpēc ka Viņš sauc Mozu vārdā, Viņš sauks viņa priekšā Tā Kunga vārdu (2.Moz.33:12,17,19). Daniēls ir vēl viens piemērs. Viņš izdzirdēja Dieva vārdu plūsmu, un tad nāk Eņģelis un saka viņam, ka Dievs ir uzklausījis viņa (Daniēla) vārdus (Dan.10:9,12). Un tāpat ir arī ar mums; ja mēs dzirdam Dieva vārdus, tad arī Dievs uzklausīs mūsu lūgšanas vārdus (Jņ.15:7). Vairākas Jeremijas grāmatas nodaļas parāda, kā pravietis jūt vai bilst kaut ko un Jahve atsaucas uz to (piemēram Jer.8:23; 9:1 = Jeremija; 2.p. = Dievs; 9.p. = Jeremija; 10.p. = Dieva atbilde). Dāvids paceļ savu sirdi uz Dievu (Ps.25:1; 28:2; 86:4), lūdzot Dievu celties tam palīgā (Ps.7:7; 10:12; 94:2). Jahve bija viņa gans (Ps.23:1) un viņam bija jāgana Izraēls (2.Sam.5:2). Vai ņemsim Samuēlu. “Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan mani atmetuši”, un tevi tie ir atmetuši tāpēc, ka tu esi ar Mani (1.Sam.8:7,8). Pašā Kungā mēs redzam augstāko abpusējas pieredzes piemēru ar Tēvu. Viņš meklēja Dieva godu (Jņ.7:18) tāpat kā Tēvs meklēja Viņa godu (8:50).
Un tam ir jākļūst arī par mūsu dzīves veidu. Mēs pildām Dieva gribu, un Viņš strādā mūsos (Ebr.13:21). Mēs esam Dieva daļa / mantojums (5.Moz.4:20; 9:29), un Viņš ir mūsu mantojums (Ps.16:5,6; 73:26; Raudu 3:22-24; Ef.1:11); mēs mantojam viens otru. Mūsu acis raugās uz Viņu (Ps.25:5; 69:4; 123:2) tāpat kā Viņa acis raugās uz mums (Ps.32:8; 33:18). Kungs lieku reizi nebeidz atkārtot, ka pie tā, kas dzird Viņa balsi, “Es ieiešu...un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani” (Atkl.3:20). Ir kas ļoti aizkustinošs, iedomājoties vientulībā dzīvojošu cilvēku (neparasta parādība pirmajā gadsimtā), iespējams vecuma vai vajāšanu dēļ, bez sievas (mirusi, vai atstājusi to); un neviens cits, bet Dievs klauvē pie Viņa durvīm. Viņš tās atdara (proti, atsaucas uz Kristus vārdu), un “Es...turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani”. Divi vīri ietur vīru maltīti, noliekušies pār vienu galdu. Šis skaistais abpusējības tēlojums starp To Kungu un ticīgo! Pat neveiksmēs un vājuma brīžos šī abpusējība pastāv. Tajā pat laikā, kad Izraēls kārdināja Dievu Masā (5.Moz.6:16), Dievs atsaucās, pārbaudīdams tos (2.Moz.15:25). Kad Izraēls bija noguris no Dieva, Viņš nogurdināja tos (Jes.43:22,24). Tāpēc ka viņi bija Dievam pagriezuši muguru (Jer.2:27), Viņš pagrieza muguru viņiem (18:17); tāpēc ka viņi bija lauzuši mūžīgo derību ar Viņu, Viņš galu galā darīja tāpat. No otras puses, Dievs licis Savu varavīksni padebešos, lai ieraugot to, Viņš pieminētu Savu derību, kas ir starp Viņu un cilvēku (1.Moz.9:16). Liekas, ka vietniekvārds nav īsti vietā; mēs varētu sagaidīt, ka varavīksnei būtu, kad vien mēs to ieraugām, mums jāatgādina par...taču nē! Viņa labvēlība pret cilvēku sniedzas tiktāl, ka Viņš piedāvā mums saprast, ka līdzko mēs atceramies derību ar Dievu, arī Viņš to atceras.
Šī abpusējības pieredze cilvēka attiecībās ar Dievu, bez šaubām, ir mūsu garīguma pamatu pamats; tai ir jābūt mūsu iekšējā garīgā apvalka sastāvdaļai, kuru itin nekas šai saulē nespēj satricināt: ne brāļu agresija, nedz vilšanās kristadelfiešos, ne pasaules vajāšanas, nedz sāpīgas personīgas attiecības...Izraēlam bija jāsniedz sava roka Dievam, un Tas Kungs, savukārt, dotu tiem sirdsdegsmi sekot Viņam arī turpmāk (2.Laiku 30:8 salīdz. ar 12). “Šī ir Dieva liecība...Kas tic uz Dieva dēlu, tam ir liecība Viņā...Dieva liecība ir lielāka” nekā cilvēku liecība (1.Jņ.5:9,10). Galējais pierādījums tam, ka Patiesība ir Patiesība nav cilvēku liecībā – lai tie būtu arheologi, zinātnieki, labi draugi vai kāds cits. Reālā Dieva liecība ir dziļi jūsu sirdīs. “Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs” (Ps.34:9) ir visspēcīgākais aicinājums. Jānis lieto tiesvedībā lietotu vārdu “liecinieks”. Bez šaubām, tas ietver sevī tīšu pretrunu. Jo lieciniekam jābūt atdalītam no jums. Jūs nevarat būt likumīgs liecinieks pats sev. Bet Kungs teica, ka Viņš liecina pats par Sevi, tomēr Viņa liecība ir patiesa (Jņ.8:14:18). Mēs arī, saka Jānis, varam liecināt par sevi, ka mūsu ticība ir patiesa. Mūsu personīgā Kunga Jēzus pieredze ir patiesa. Pāvila pierādījums tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies, ir tajā, ka viņš ir savām acīm redzējis augšāmcēlušos Kungu (1.Kor.15). Tas ir tāds ‘liecības’ veids, no kura mēs cenšamies izvairīties. Bet mūsu personīgā Kunga Jēzus pieredze ir pamatots balsts mūsu ticībai, saskaņā ar apskatītajiem pantiem.
Salamanam bija skaidra visa augstāk apskatītā realitāte, kad viņš piezīmēja, ka visa izpratne un attiecības ar Dievu, ko cilvēks iegūst savas dzīves laikā, nevar nākt par labu nevienam citam; katram pašam ir jānonāk pie atziņas (Sal.māc.2:21). Tas uzsvars, ko kristadelfieši ir allaž likuši uz personīgu Bībeles studēšanu un autoritāru garīgu līderu nepieciešamības noliegumu ir pilnīgi pareizs. Dievs nevēlējās, lai Izraēlam būtu ķēniņš no cilvēku vidus. Katrs cilvēks dara to, kas ir pareizi pēc viņa domām un, saskaņā ar aprakstiem, tas izslēdz nepieciešamību pēc cilvēku līdera. Un kaut gan to bieži uztver kā kaut ko nosodāmu, pamatdoma ir tā, ka, būdami bez ķēniņa no cilvēku vidus, tie paši veidoja savas attiecības ar Dievu. Zīmīgi, ka ceturtā daļa vārdu, kas minēti Ebr.11, ir no Soģu laikiem, kad tiem nebija ķēniņa no cilvēku vidus.
Garīguma aspekti
Dieva mērķis ir, lai mēs, zemkopji, nestu visus nepieciešamos augļus
(gara augļus) “īstā laikā” (Mt.21:41). Tas nozīmē, ka ar laiku miesas
dažādie locekļi savstarpēju pūliņu rezultātā izraisīs katru Dieva garīguma
aspektu. Līdzība par talentiem parāda, ka katram no mums Kristus ir
devis kaut ko atšķirīgu. Arī līdzība par minām pauž to pašu domu; kā
arī stāsts par kungu, kurš aizceļodams, atstāja kalpus rūpēties par
māju, katram uzticēdams savu darba daļu (Mk.13:34). Tas izskaidro, kā
katrs no mums tiks tiesāts pēc mūsu darbiem, proti, saskaņā ar to, kā
mēs esam izpildījuši to Kristus uzdevuma daļu, kura katram no mums personīgi
tika uzticēta. Tas ir pietiekami skaidri uzsvērts Rom.2:6; 1.Kor.3:13;
1.Pēt.1:17; Atkl.2:23; 22:12. Līdzīgi, Kristus nāca darīt darbus, kurus
Dievs tam bija uzticējis darīt (Jņ.5:36), un, šķiet, ka Viņš strādā
ar mums uz līdzīgiem pamatiem. Mt.25:29 skan paradoksāli: “no tā, kam
nav, atņems to, kas tam ir”. Vai atraidītajam ir talenti, vai nav? Viņam
bija gan dots talents, bet Dieva acīs mums ir tikai tas, ko mēs esam
attīstījuši. Ja mēs neattīstāmies, mums nav nekā; tas, ka mēs saņēmām
šo talentu kristībās, mūs neglābs.
Mums atstātā nauda ir Kristus manta (Mt.25:14), Viņam pašam piederoša (Lk.19:23). Kristus manta ir tā, kuru Viņš atņēma velnam (Mt.12:29), pilnīga taisnība, kas ir iespējama tad, kad grēks ir saistīts. Es teiktu, ka Kristus manta ir Viņam piemītošais maksimālais garīgums, Viņa rakstura dažādie aspekti. Desmit minas tiek dotas desmit kalpiem, kas salīdzināmi ar desmit jaunavām no Mt.25. Desmit kalpi un desmit jaunavas pārstāv Kristus miesu, katram no tiem ir dots kaut kas no “paša” Kristus, kas būtu jāattīsta; mūs aicina attīstīties pēc Viņa līdzības, un es domāju, ka katram no mums ir dots kāds Viņa pilnīgi taisnā rakstura šķautnes daudzums, kas mums ir jāattīsta. Nelietīgais sauc to, kas viņam tika dots, par “tavu” (Mt.25:25) – kad tas bija domāts viņam personīgi (salīdz. ar Mt.20:14). Viņš vienkārši nepieļāva domu, ka tam, ko Dievs viņam devis, piemīt brīnumaini dziļa personīga daba. Manta tiek sadalīta “katram pēc viņa spējām” (Mt.25:15). Katram no mums ir savs personisks garīgums, kas mums ir jāattīsta mums pašiem raksturīgā veidā. Uz talentu līdzību ir atsauksme 1.Kor.12:7-12: “Ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību”. Pirmajā gadsimtā tas izpaudās dažādajās Gara dāvanās, kas tika dotas ticīgajiem. Mūsu gadījumā katrs no mums tiek aicināts parādīt kādu no Kunga Jēzus, Tā Kunga Gara (2.Kor.3:18), dažādajām rakstura šķautnēm. Taču 1.Kor.12:7-12 minētais princips paliek spēkā, kā tas redzams no Pāvila argumentācijas, ka katram no mums ir jāizpauž atsevišķa Gara šķautne, jo “mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu...un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu”. Principā, šie vārdi attiecas uz mūsu kristībām. Kristībās mums tika doti mūsu talenti, tās dažādās Gara / Kristus prāta šķautnes, kuras mums jāizpauž. Mēs visi esam Kristus miesa un paužam Viņa Gara / prāta dažādās šķautnes. Un tāpat kā pirmajā gadsimtā tā arī tagad tas izraisa domstarpības.
Pilnības mēra apraksts Valstībā esam mēs (vienota visu gadsimtu baznīca), kas sasnieguši “īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”, kas ir pieauguši Viņā, “kas ir mūsu galva, proti, Kristus” (Ef.4:13,15). Kad Kristus atgriezīsies, mēs katrs individuāli būsim iecelti pār visām Viņa mantām (Mt.24:47), mēs katrs atsevišķi būsim pilnīgi taisnprātīgi, pilnībā izpauzdami Kungu Jēzu. Zīmīgi šķiet tas, ka mēs visi būsim pār visām Kunga mantām, un nākamās līdzības aprakstā šīs mantas tiek iedalītas mums jau šajā dzīvē (Mt.24:47; 25:15). Valstībā mūsu atziņa vairs nebūs nepilnīga, kas redz visu tikai pa daļām, tad mēs redzēsim visu pilnībā, vaigu vaigā (1.Kor.13:9,12) (5). Kā viens veselums visu gadsimtu baznīca būs pilnībā izpaudusi Viņa raksturu. Tādēļ ir iespējams, ka patiesā baznīca ir koncentrējusies uz dažādiem garīguma aspektiem dažādos laikos. Tas izskaidro arī to, kāpēc Kristus atnākšanas galīgais datums ir zināmā mērā atkarīgs no mūsu garīgās attīstības līmeņa. Tas izskaidro arī, kāpēc visa Kristus miesa saņem pavēli; “pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu” (Lk.19:13), lietojot grieķu vārdu pragmateuomai, proti, esiet pragmatiski, reāli domājoši un attīstiet tās īpašības, lai kā viens veselums / ķermenis jūs varētu sasniegt Kristus pilnības atspoguļojumu.
Kristus mantas ‘nodošanu’ mums Mt.25:14 oriģināla valodā apraksta ar to pašu vārdu, kas lietots attiecībā uz to, kā Ticības pamatmācības tika “uzticētas” mums mūsu pievēršanas laikā (Rom.6:17; 1.Kor.11:2,23; 15:3; 2.Pēt.2:21; Jūdas 3). Mūs aicina lietot pamatmācībā gūtās atziņas, lai attīstītu mūsu pašu rakstura īpašības. Tas nebūt nenozīmē to, ka mums katram būtu dotas dažādas pamatmācības; taču mums visiem ir dažādi raksturi un garīgās attīstības iespējas un mums katram ir jāizmanto tās pašas pamatmācības, kas mums tika “uzticētas”, lai tās pilnveidotu. Tas arī palīdz izprast, kādēļ ir tik viegli saskatīt cita atpalicību kādā noteiktā nozarē, kamēr mēs paši esam pārliecināti par savu garīgo izaugsmi citās nozarēs. Mūsu novērojumi ir pareizi; tā tas ir. Taču tam nav jāliek mums justies lepniem vai nodoties kritikai; arī mums pašiem ir savas vājās vietas. Šāda pieeja minu un talentu līdzībām var izskaidrot arī to, kāpēc iepriekšējo gadsimtu brāļi likās tik stipri dažās jomās (piemēram, Ticības sargāšanā un sludināšanā) un tik vāji citās (piemēram, līdzjūtībā). Kristus miesa ir Kristus; šīs miesas locekļi visi kopā atspoguļo katru Kunga Jēzus aspektu (Ef.2:15,16). Mums katram ir dots atsevišķs aspekts, kas jāatspoguļo, un ticīgie dažādos laika posmos varētu būt virzīti uz dažādu aspektu atspoguļošanu, taču gala rezultātā otrās atnākšanas laikā ticīgo vienība būs sasniegusi Kristus pilnības atspoguļojumu.
Personīgā tiesa
Ticīgajiem pietiks pašapziņas, lai varētu teikt: ‘Tu devi man šīs pamatmācības,
lai es tās izmantotu šo rakstura īpašību attīstībai, un tagad es tev
varu sniegt šo...’. Tā Kristus rakstura un prāta daļa, kas tika nodota
nelietīgajam kalpam, lai tas to attīstītu, ir tam atņemta un iedota
uzticīgajam (Mt.25:28). Neticīgie saņem pamatmācību, bet neliek to lietā;
neizmanto to sava rakstura izkopšanai.
Ticīgie izprot, ka viņiem dotais “sapelnījis” to garīgumu, kuru viņi tagad var piedāvāt Kristum tiesas dienā. Viņi saprot, ka viņu izaugsme pamatojas pamatmācības nodošanā viņiem. Tā kā katram no mums tika uzticēta dažādu Kristus rakstura šķautņu attīstība uz to pašu mācību pamata, mums katram būs atsevišķa saruna ar mūsu Kungu tiesas dienā. Mums nav jādomā, ka tiesas dienas norise būs aptuveni vienāda visiem. Šī nepareizā izpratne rodas tādēļ, ka mēs iztēlojamies to līdzīgu cilvēku tiesas procesa sēdei. Šeit nevar runāt par tiešu atbilstību.
Personīgās attiecības, kas mums ir bijušas ar Kristu, nāks klajā tiesas laikā. Par to, ko mēs esam čukstējuši Kristum ausī guļamistabas tumsā, Kristus atklāti runās tiesas laikā (Lk.12:2,3). Dievs mīt tumsā (2.Moz.20:21; 1.Ķēn.8:12). Runāšana guļamistabas slepenībā ar apziņu, ka mēs tiksim atklāti atalgoti, ir lūgšanas valoda (Mt.6:6). Mūsu personīgās attiecības ar Kungu tagad, kad mēs Viņu pielūdzam guļamistabā, domādami par Viņu tur, tad skanēs atklāti. Bet ir vēl viens Kunga izteikums šai sakarībā: ko Viņš mums saka ausī, tas mums jāsludina atklāti (Mt.10:26,27; sekojot Jesajas 22:14 piemēram). Apvienojot šos pantus, mums rodas priekšstats, kā mēs runājam ar Dievu caur Kristu, čukstot Viņam ausī, kā mēs čukstētu ko ļoti personīgu tuvākajam draugam guļamistabas tumsā. Un tad Kungs atbild, iečukstot mums ausī, proti, Viņa atklāsme mums (caur vārdu) ir ļoti personīga, ko citi neuztver; taču mums ir atklāti, publiski jārīkojas saskaņā ar to. Un šīs personīgās attiecības, kas mums ir ar Kungu lūgšanā, tiesas dienā atskanēs atklāti. Dievs paziņoja Samuēlam ‘ausī’ par Saula nākotni, un kaut gan ziņojumu nebija viegli nodot Saulam, Samuēls to izdarīja uz jumta (1.Sam.9:15,25). Līdzība ar Kunga vārdiem ir pārāk liela, lai tā būtu nejauša. Viņš, bez šaubām, redzēja katru no mums ejam Samuēla būtiskās pieredzes pēdās. Kā mēs tagad liecinām par mūsu attiecībām ar Kristu neticīgajai pasaulei, tā Viņš atklāti runās par mums ar Dievu (Mt.10:32; Atkl.3:5), Eņģeļiem (Lk.12:8) un pasauli (Lk.12:2,3). Viņš atklāti nosauks mūsu vārdu, proti, mūsu raksturu un personību. Tas, ko mēs Viņam esam teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, proti, Valstībā (Kol.1:12).
Piezīmes
(1) Skat. “The Judgement and The Quality of Our Brethren” grāmatā James
And other Studies (London: Pioneer, 1992).
(2) Minēts H.A. Whittaker, Revelation: A Biblical Approach (Greenville,
SC: Honest Truth, 1976).
(3) Skat. John Thomas Eureka Vol.1 (London: The Dawn Book Supply, 1959
Ed.), p.315.
(4) Šķiet, ka šī ir vienīgā Rakstos minētā vieta par to, ka vīrieši
apzināti kļūst par bezdzimuma cilvēkiem Valstības dēļ. Vai Kungs domāja
par Hiskijas un Nehemijas laika vīriem Mt.19:12? Taču citu viedokli
par Mt.19:12 (kas attiecas uz visiem neprecētiem pievērstajiem) skat.
šīs grāmatas 10.10.3.
(5) 1.Kor.13 un Ef.4 ir grūti interpretējamas nodaļas. Ir pamats domāt,
ka Gara dāvanu nodošana bija daļēja un pilnīgais garīgais cilvēks tapa
pilnīgs līdz ar Jaunās Derības laika beigām. Es to esmu īsumā uzskicējis
“Bībeles Pamatu” 2.nodaļā. Taču Pāvila sajūsmas pilnais brieduma sasniegušā,
pilnīgā cilvēka izklāsts liek domāt, ka tas galu galā attiecināms uz
mūsu stāvokli Valstībā. “...tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa
daļai, bet tad atzīšu pilnīgi...Tā nu paliek (uz šo brīdi) ticība, cerība,
mīlestība” (1.Kor.13:12,13), kas izklausās pēc Valstības. Es ieteiktu
interpretēt šos pantus sekojoši: ‘Tagad, pirmā gadsimta Gara dāvanu
laikā, atziņa ir nepilnīga; pilnīgāka atziņa nāks ar rakstītā vārda
beigām. Bet arī tad atziņa būs relatīvi daļēja, tikai kā nepieciešams
solis uz galīgo garīgo realitāti un atziņu Valstībā’.
Zemteksta piezīme: Dieva un Dāvida savstarpējās attiecības.
Tās top redzamas, apskatot dažu psalmu struktūru, kuros parādītas Dieva
un Dāvida dinamiskās, abpusējās attiecības. Aplūkojiet, kā Bulindžers
(Bullinger) analizē 132.psalmu:
A (1.,2.panti) Dāvids zvēr Dievam
B (3-5) Ko viņš zvēr
C (6,7) Mājokļa meklēšana
D (8) Lūgšana par ieiešanu dusas vietā
E (9) Lūgšana par priesteriem
F (9) Lūgšana par svētajiem)
G (10) Lūgšana par Mesiju
Dieva atbilde Dāvidam:
A1 (11.p.) Dievs zvēr Dāvidam
B1 (11,12) Ko Dievs zvēr
C1 (13) Norāde uz dusas vietu
D1 (14,15) Atbilde uz lūgšanu D
E1 (16) Atbilde uz lūgšanu E
F1 (16) Atbilde uz lūgšanu F
G1 (17,18) Atbilde uz lūgšanu G
