Mājas lapa
7.2 SAPROTOŠAIS DIEVS
“Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem... Viņš zina kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi” (Ps.103:10,14) ir pilnīgi pareizi teikts, runājot par nākamo Kristus upuri. Kristus bija prasīgs Kungs, Viņa prasības bija (un ir) augstas. Un tomēr Viņa līdzības atklāj ārkārtīgu līdzjūtību un dziļu mūsu vājību izpratni. Parastajā cilvēku sabiedrībā būtu ļoti grūti sadzīvot ar cilvēku, kura raksturā ir tik pretrunīgas iezīmes. Iespējams, tādēļ arī mums rodas problēmas, pūloties izprast mūsu Kungu. Viņš nekad nav noliedzis, ka savā ziņā ir “bargs kungs” ar augstām prasībām; Viņš tikai teica, ka, ņemot to vērā, mums ir attiecīgi jārīkojas (Mt.25:24) (1). Taču Viņš ir arī visžēlsirdīgākais un saprotošākais no cilvēkiem.
Viņa līdzības apraksta tos, kurus Viņš izglābs; kā, piemēram, dēlu,
kurš atteicās iet strādāt, bet vēlāk aizgāja, vainas apziņas mocīts;
noklīdušās aitas, proti, tos, kurus Kristus nāca glābt (Mt.18:11) (mūsu
visu simbols, Mt.18:12 salīdz. ar Jes.53:6); zaudētais grasis; dēls,
kurš aizgāja, lai nodotos jaunības trakulībām, un tad atgriezās kā suns,
asti starp kājām iežmiedzis (2). Kristus sagaida, ka mēs cietīsim nožēlojamu
neveiksmi, kā jau līdzības to parāda. Taču mēs esam kaut kā pasākuši
domāt, ka tās attiecas vai nu uz mūsu neprātību pirms kristībām vai
arī uz tiem no mūsu sadraudzības, kas ir sevi publiski apkaunojuši.
Un tomēr tās apraksta visus ticīgos. Bet vai mūsu sirdīs patiesībā ir
šī dziļā nožēla? Vai mēs drīzāk neesam līdzīgi vecākajam brālim, vai
tam dēlam, kurš teica: “Jā, kungs! – Bet viņš negāja.” (Mt.21:30)?
Dažādi līmeņi
Strādnieku derēšanas līdzībā ir norāde uz to, ka Kungs ir gatavs piekāpties
cilvēku vājības priekšā. Gars Pāvilā norāda uz kontrastu starp izpratni,
ka glābšana ir no tīras žēlastības un kļūmīgo pestīšanas izpratni kā
algu, ko saņem par darbiem (piemēram, Rom.6). Patiesībā, Bībeli caurstrāvo
doma, ka mums ir jāvēlas strādāt, nedomājot par atlīdzību (3). Šo domu
pasvītro līdzība par kalpu, kas gatavo kungam maltīti pēc garas darba
dienas viņa labā. Un tomēr līdzībā par strādniekiem Kristus sader ar
strādniekiem par vienu denāriju (atzīmējiet sev viņa pazemību, salīdz.
ar Dievu, kas pārliecina cilvēkus pieņemt Viņa piedošanu, Jes.1:18);
Viņš lūdz tos iet strādāt un tad Viņš dos tiem to algu (salīdz. ar pestīšanu).
Viņš pat apraksta pestīšanu kā to, “kas nākas”, tik lielā mērā Viņš
pasniedz Prieka vēsti tiem no viņu egoistiskā pasaules uztveres līmeņa,
kādā viņi tobrīd atradās. Kungs ļoti labi zināja, kā Pāvils vēlāk argumentēs,
ka pestīšana ir no tīras Dieva žēlastības. Līdzība, bez šaubām, māca,
ka Kristus saprot, ka mūsu pievēršanai garīgā brieduma trūkuma laikā
Valstība mums ir nepieciešama kā kārdinājums, kā rosinātājs. Sākotnēji
Viņa attieksme ir šim zemākajam līmenim piemērota, taču Viņš cer, ka
mēs pacelsimies līdz augstākajam žēlastības līmenim. Mēs varam vērot
šo garīgo izaugsmi ticībai pievērstajos, kā arī kristadelfiešu kustībā
laika gaitā. No sākuma mūs motivē politiskās Valstības balva, bet garīgumam
pieņemoties spēkā, mēs apjaušam Pāvila tīrās žēlastības evaņģēliju.
Strādāšanas un atalgojuma saņemšanas koncepcija kļūst vājāka un pieaug
atziņa par pestīšanu no žēlastības, kas izraisa tieksmi pēc patiesāka
garīguma.
Līdzība par netaisno nama pārvaldnieku jālasa iepriekšējo līdzību par piedošanu kontekstā. Cilvēks ir parādā savam Kungam, kur runa ir, bez šaubām, par mūsu grēcīgumu (Lk.16:3,4 salīdz. ar Mt.18:24). Viņš ir izšķiedis savu mantu – kas mums tiek dota kristībās (Lk.16:1 salīdz. ar Mt.25:14). Viņš būtu varējis ubagot, bet viņš bija pārāk lepns. Tādēļ lai gūtu piedošanu, viņš norakstīja parādus citiem kunga parādniekiem. Tas norāda uz garīgu egoismu, kas, bez šaubām, nav nekas ideāls. Taču “kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku”.
Iespējams, ka Kunga dažādo līmeņu piedāvājums redzams Mt.19:12: “Kas to spēj saprast, lai saprot”. Taču līdzību valodā runājot, padomājiet par to, ka pazudušās avs līdzība rāda, ka Kristus nekad nav gatavs padoties; bet tad panti 15-18 māca, kā jācenšas vest pie prāta brālis, kurš grēkojis pret mums (Mt.18:15 = Sal.pam.18:19), bet ja mēs nespējam atrast kopīgu valodu ar viņu, tad beigu beigās viņš ir jāizmet no baznīcas. Mācība šeit šķiet esam tajā, ka ir likumsakarīgi tādas apgrēcības dēļ pret tevi atteikties no brāļa un nesaieties vairs ar to. Bet iepriekšējā līdzība rāda Kristu sakām, ka Viņš nekad nepadodas. Un tad Mt.18:22 Kristus saka Pēterim (“Es tev”, vienskaitlī) nekad neliegt piedošanu savam brālim personīga apvainojuma dēļ, pat ja tas jādara septiņdesmit reiz septiņas reizes. Apkopojot to visu, es esmu nonācis pie slēdziena, ka ideālā gadījumā mums nekad nav jāatmet doma par sava brāļa atgūšanu, bet ir iespējams arī tāds līmenis, ka tu centies apspriest visas radušās problēmas ar brāli un beigu beigās tomēr atsakies no viņa. Taču Pētera gadījumā Kungs sagaida augstāka līmeņa garīgumu: pastāvīgu piedošanu brālim, visas dienas garumā!
Vājuma izpratne
Strādnieku līdzība parāda, ka Kunga vēlēšanās, lai Evaņģēlijs gūtu atsaucību,
pieaugs ar Valstības tuvošanos. Līdzībā ir nerealitātes elements; ap
vienpadsmito stundu viņš iziet un nolīgst tos, kurus citi ir izbrāķējuši,
iespējams, tāpēc, ka viņi neizskatījās pietiekami stipri, lai darītu
šo darbu. Šis nerealitātes elements palīdz izgaismot Kunga neizprotamo
(no cilvēku viedokļa) vēlmi pievērst pēc iespējas vairāk cilvēku Evaņģēlijam
pēdējās dienās pirms Viņa atgriešanās.
Līdzība par kāzu mielastu paskaidro, kāpēc tas tā ir. Mums ir jācenšas iejusties tai traģēdijas un neatliekamības gaisotnē, kas tur valdīja; Kunga dēla kāzas grasījās aizkavēties, tāpēc ka viesi nevēlējās ierasties. Ir jāiedomājas Kunga (proti, Dieva) un līgavaiņa (proti, Kristus) kauns, pat sašutums; un tā patiesi arī jūtas Tēvs un Dēls, kad noliedz Evaņģēliju. Un tas notiek atkal un atkal, sākot ar svētdienas skolu apmeklētājiem un beidzot ar tiem simtiem, kas katru gadu studē neklātienes Bībeles kursu un tad uzgriež muguru aicinājumam.
Šīs divas līdzības parāda to svētību, kas nāks pār tiem, kas centīsies izplatīt Evaņģēliju visai pasaulei pēdējo dienu laikā. Kungs to vēlas tik dedzīgi un zibenīgi, ka Viņa svētība nešaubīgi būs ar tiem, kurus būs pārņēmusi šī visaptverošā neatliekamības sajūta. Saskaņā ar līdzību, pievērsto kvalitātei (Kungs, ne mēs) nepievērš tik lielu vērību, lai iegūtu lielāku skaitu pievērsto, kas sabalsojas ar domu, ka Kristus atnākšana zināmā mērā ir saistīta ar pilnu pievērsto skaitu (Rom.11:25). Līdzīgi, kad tīkls bija pilns, tad viņi to izvilka malā (Mt.13:48). Kungs runā par to, cik “maz” (grieķu vārds norāda uz fizisko vājumu) ir strādnieku (Mt.9:37), un tādēļ vairāk (skaita ziņā) ir nepieciešami. Jebkuras žēlabas par pēdējo dienu eklēsijas vājumu ir jāskata šajā kontekstā; Kungs ir norūpējies par to, lai vietas pie kāzu mielasta galda tiktu aizpildītas, kaut gan vai tiem, kas ienāks bez kāzu drēbēm (Mt.22:12).
Zemas prasības
Tādēļ Kungs atzīst, ka Viņš negaida daudz no pēdējo dienu eklēsijas.
Viņš ir teicis mums, ja mēs patiesi ēdīsim Viņa vārdus, mēs vienmēr
būsim paēduši mums nekad neslāps (Jņ.6:35); bet pēc kādiem 30 gadiem
Viņš teica, ka Valstībā nebūs bada un nevienam neslāps (Atkl.7:16,17).
Viņš saprot, ka kaut arī mums ir potenciāla iespēja dzīvot tik pilnīgu
garīgu dzīvi, tomēr faktiski mēs to iespēsim tikai Valstībā. Līdzība
par sējēju parāda, ka Kungs paredzēja, ka vairums no tiem, kas atsaucās
uz Viņa vārdu, nenoturēsies; Viņš zināja, ka cilvēki uzreiz nenovērtēs
Viņa krusta asinis, bet dos priekšroku vecās derības vīnam (Lk.5:39).
Viņš paredzēja, ka mūsu garīgā izaugsme būs mokoši gausa padarīšana;
tā aizņems tikpat daudz laika cik nepieciešams, lai sinepju sēkliņa
izaugtu par spēcīgu koku, lai izcirstu ēkas pamatus klintī, lai sēkliņa
izaugtu par koku un dotu augļus. Tāda izaugsme ir ļoti gausa no cilvēku
redzes viedokļa.
Labi un ļauni viesi sanāk uz kāzu mielastu (Mt.22:10), ir sapratīgas un nesapratīgas jaunavas, labas un sliktas zivis, kas šļakstās viena otrai pāri; kvieši un nezāles, kas aug vienā laukā...tieši tas ir uzsvērts. Sapratne par to darīs galu priekšstatam, ka būt kristadelfietim jau nozīmē būt garīgā ziņā pieņemamam, ka mēs visi esam tie labie, ka būt kristadelfietim jau nozīmē būt pestītam. Es zinu, ka tas nav tas, ko mēs gribētu dzirdēt Kungu sakām. Bet ko citu gan šis uzsvars varētu nozīmēt? Vārdu “draugs” ķēniņš lieto, uzrunājot noraidīto Mt.22:12, tāpat kā Kungs uzrunā Jūdu (Mt.26:50). Tā ir norāde uz nodevēju klātbūtni mūsu vidū, kaut arī mēs nevaram tos atpazīt (un to mums arī nav jācenšas darīt), tāpat kā Kristus mācekļi to nevarēja. Ļaunais kalps, kurš (Kristus acīs) sita savus darba biedrus, bija liekulis, bet cilvēkiem viņš tāds nelikās (Mt.24:48-51); viņu tikai nodalīja no citiem, atmaskoja tiesas dienā. Citu acīs viņš bija eklēsijas vecākais, kas mīlēja savu ganāmpulku.
Kāzu mielasta līdzības nepārprotami parāda, ka Kungs Jēzus neliek pārāk lielas cerības uz mūsu izaugsmi. Kad jūs saliekat tās visas kopā, rodas sekojoša aina: Dievs sagatavoja Kristus un mūsu kāzas. Ielūgtie viesi nepapūlējās atnākt, aizbildinoties ar nenozīmīgām, ikdienišķām lietām, kuras tie cēla augstāk par godu tikt ielūgtam Viņa kāzās. Tikai klaidoņi un ubagi atnāca uz mielastu, egoistiski cerēdami uz maltīti par brīvu (salīdz. ar denāriju kā dienas algu). Bet mēs, līgava, neesam gatavi (kaut arī līdzībā Kristus žēlīgi to nemin), un tā Viņš atliek atnākšanu uz kāzām. Viņa mājās Viņa visuzticamākie mājas kalpi saprot, ka Viņš kavējas atnākt un sāk dzert un sist viens otru. Saviļņotās jaunavas zaudē iepriekšējo pacilātību un aizmieg. Galu galā kāzas notiek, bet daži no viesiem, nevīžojot uzvilkt kāzu drānas, nāk savās netīrajās skrandās. Kopējais iespaids nešaubīgi ir: viena vienīga ķeza! Taču tās ir Dieva Dēla kāzas ar Viņa par dārgu cenu atpirkto līgavu, dēļ kuras Viņš mira, nodzīvojis šim mērķim pakļautu dzīvi. Taču Viņš zināja, ka tā viss arī būs. Bet pacentīsimies stādīties priekšā to kauna un aizvainojuma sajūtu, kas Viņā rodas, redzot mūsu vienaldzību; to var salīdzināt ar fermera kauna sajūtu par nezālēm, kas aug viņa tīrumā. Visi redz, ka tās radušās, jo viņa ļaudis gulēja tai vietā, lai sargātu tīrumu no ienaidnieka (Mt.13:25). Kungs to paredzēja; Viņš redzēja, ka galīgā raža nebūs laba. Pat daži, kas izskatījās pēc “labas sēklas”, tiks atraidīti (Mt.8:12 salīdz. ar 13:38). Taču šajā pat kontekstā Kristus runā par to, kā ticīgais no sākuma ir kā sinepju sēkliņa, bet Valstībā izaug kokā, kas dod pavēni citiem (Mt.13:32). Viņš redzēja, cik niecīgs ir mūsu garīgais aizsākums, salīdzinot ar mūsu stāvokli Valstībā. Mazākais Debesu valstībā būs garīgi lielāks par Jāni Kristītāju viņa dzīvē šai saulē (Mt.11:11).
Vai jūs stādījāties priekšā, ka tāds ir jūsu Kungs, līdzjūtības pilns,
taču reālists, ar skaidru priekšstatu par to, cik nožēlojami niecīga
būs mūsu atsaucība, kā kopienas, tā arī individuālajā līmenī?
Piezīmes
(1) Skat. 7.5 nodarbību. Kā kalpu tiesāja ar vārdiem no viņa paša mutes,
ka Kungs ir tieši tāds cilvēks, kādu viņš to domāja esam, kas arī atspoguļo
Ps.90:11 principu: “kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas
bardzības niknumu, Tevi bīdamies” (praksē).
(2) Pazudušais dēls pārstāv mūs visus, saskaņā ar saiknēm starp šo līdzību
un Rakstiem.
(3) Skat. 2.4 nodarbību.
