Mājas lapa
CETURTĀ NODARBĪBA
SLUDINĀŠANA
4.1 MĒS VISI ESAM SLUDINĀTĀJI
Mūsu sabiedrībā valda uzskats, ka sludināt Evaņģēliju ir brīnišķīgi,
ja tev ir tieksme uz to, kamēr mēs citi ar labvēlīgu smaidu vērosim
tavus pūliņus, bet tas nav katra brāļa vai māsas pienākums. Ja mēs izprotam
‘sludināšanu’ kā ceļošanu vai rakstīšanu, tā tas patiešām arī ir. Taču
mums katram ir jāliecina par Evaņģēliju tiem, ar kuriem mēs saskaramies
diendienā: vēl jo vairāk, tas ietilpst mūsu neapšaubāmajos pienākumos.
Patiesi, mūsu attieksme pret personīgo liecināšanu ir viens no rādītājiem,
kas noteiks to, vai mēs būsim galu galā pieņemami Dievam. Tas ir pārdroši
teikts, bet ar nolūku. Iedziļināsimies sekojošos jautājumos:
- Grieķu vārda evangelion, kas latviski atveidots kā ‘Evaņģēlijs’, faktiskā
nozīme ir ‘labā ziņa, kas nododama tālāk’; piemēram, labā vēsts par
uzvaru tika darīta zināma ar skrējēju palīdzību, kas to nonesa līdz
galvaspilsētai (salīdz. ar ebreju val. asociāciju par prieka vēsts nodošanu
2.Sam. 18:20). Kad šī vēsts nāca zināma visiem, tā pārstāja būt evangelion,
šo vēsti vairs nebija vajadzības steidzami nodot tālāk, jo tā vairs
nebija nekāds jaunums. Tikai tajā laikā, kad tā bija neatliekama prieka
vēsts, kas bija nododama tālāk, tā varēja saukties evangelion. Un Garam
labpatika izvēlēties tieši šo vārdu, lai aprakstītu šo sapratni un cerību,
kas ir mums uzticēta. Ja mums ir Patiesība, Evaņģēlijs, tad to jau pilnīgi
pašsaprotami ir jānodod tālāk, jo tieši tajā jau ir šī vārda jēga (1).
Tādēļ arī Pāvils bieži lieto vārdu “Evaņģēlijs”, izprotot ar to “Evaņģēlija
sludināšanu’; evaņģēlijs pats par sevi ir tas, kas ir jāsludina, ja
mums tas patiesi ir (Rom.1:1,9; 16:25; Fil.1:5,12; 2:22; 4:15; 1.Tes.
1:5; 3:2; 2. Tes.2:14; 2.Tim.1:8; 2:8). Pāvilam bija uzticēta Evaņģēlija
sludināšana neapgraizītajiem, tāpat kā Pēterim apgraizītajiem (Gal.2:7).
Evaņģēlijs būtībā ir Labās Vēsts sludināšanas pienākums. Tāpat arī “Dieva
vārds (logos)”, kas Jaunajā Derībā drīzāk tiek lietots attiecībā uz
Evaņģēliju nevis uz Bībeli vispār, dažkārt tiek lietots ar nozīmi sludināt
Evaņģēliju (Atkl. 1:9; 6:9; 20:4 un it sevišķi Kol.1:25). Pāvils runā
par sava uzdevuma izpildīšanu, Kristus Evaņģēliju sludinot (Rom.15:19);
Evaņģēlijs, tātad, ir tas, kas pieprasa sludināšanu no tiem, kam tas
ir.
- – Sēklas tēlu Kungs lieto savās līdzībās kā vārdu, tā arī Dieva bērnus
domājot. Ja mūsos ir Dieva patiesības vārds, mēs paši no sevis būsim
liecinieki, jo šī vārda zināšana nešaubīgi vedīs pie tā liecināšanas.
Līdzīgi, arī pērles tēls tiek lietots attiecībā uz Evaņģēliju (Mt.7:6),
taču arī attiecībā uz ticīgajiem (Atkl.21:21; Mt.13:45). Ja mūsos ir
Patiesības vārds, mēs ar to identificējamies un līdz ar to kļūstam par
tā sludinātājiem cilvēkiem.
- - Visa augstāk teiktā gars ir uztverts Atkl.22:17: “Un Gars ( “Kunga
gars”, Jēzus) un līgava (baznīca) saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai
saka: ‘Nāc!’.” Visa Kunga Jēzus Gara būtība ir aicināt citus nākt lai
dalītos ar viņiem glābšanā. Tas, kurš dzirdēs, teiks citiem: “Nāc!”
Ir daudz saikņu starp Jāņa Evaņģēliju un Atklāsmi. Jāņa Evaņģēlijā Kristus
bieži aicina cilvēkus “nākt” (Jņ.1:39; 4:16; 5:40; 7:37; 21:12); un
“līgavas” locekļi arī vienkārši un dabīgi aicina “nākt” arī citus (Jņ.
1:41,45, 46; 4:29). Ar to es gribu teikt, ka tā, kurš dzird, dabiskā
reakcija būs aicināt “nākt” arī citus. Tas nebūs kaut kas, kas prasa
lielu gribas piepūli, nekādai Sludināšanas komitejai nevajadzēs mums
iepotēt idejas; tas, kurš dzirdēs, teiks “Nāc!” Cik tas ir vienkārši
un dabīgi redzams vērojot to, kā cilvēki, kas uzzina patiesību ļoti
bieži dalās ar šo jaunatklāto patiesību ar citiem. Tas notiek atkal
un atkal; tie, kas apgūst Bībeles mācību pēc sarakstes, dalās savās
zināšanās ar citiem. Un Bībelē mēs lasām, ka Tūkstošgadē mirstīgie sludinās
citiem mirstīgajiem, tiklīdz tie sāks izprast Evaņģēlija būtību (Jes.2:3;
Jer.50:5; Mihas 4:2; Cah.8:21). Mēs tik bieži aizbildināmies ar to,
ka manā Bībelē nav daudz piezīmju, es nezinu visus pantus; labāk, ja
to darīs kāds cits; es varu kaut ko greizi pateikt. Tas viss norāda
uz nopietnu pamatproblēmu: iespējams, ka mūsos nav īstas ticības; vai
arī, līdzīgi daudziem, mēs ticam vienā līmenī, taču citā līmenī mēs
vienkārši neticam (Mk.9:24; Lk.17:5) (2). Jaunpievērstajiem ir parasti
raksturīga instinktīva degsme un panākumi sludināšanā citiem, pat ja
viņu Bībeles zināšanas nemaz nav tik plašas. Mani nesen patiesi iepriecināja
tas, cik daudzus jaunpievērstie ir spējuši pievērst ticībai. Ja mēs
patiesi ticam, mēs dabīgi, kā ticības neatņemama sastāvdaļa, runāsim
par to – un ne tikai pirmajā gadā pēc kristībām.
- Tādēļ tiesas dienas spriedums atspoguļos mūsu attiecību pret sludināšanu
citiem: “Kas jums (divpadsmit mācekļiem) ausī sacīts, to sludinait uz
jumtiem … ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī es apliecināšu
Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mt.10:27, 32). Liekas, ka Kunga
novēlējums mācekļiem pirms došanās sludināt Labo Vēsti, aptver lielāku
auditoriju; Viņš turpina, sakot, ka ikvienu, kas sekos viņu piemēram,
Viņš apliecinās Sava Tēva priekšā. Ievērojiet, ko Viņš nesaka: Viņš
nesaka, ja jūs esat dedzīgs sludinātājs, tad tā arī ir garīgās dzīves
būtība un tas arī būs tas, kas noteiks, vai tu esi pieņemams Dievam.
Viņš saka, kas jums sacīts ausī (kam mēs ticam), mūsu dziļi personiskā
Evaņģēlija izpratne un ticība ir atklāti jāsludina citiem. Mūsu glābšana
ir atkarīga no mūsu ticības Dieva lielajai žēlastībai; bet ja tā ir
patiesa ticība, mēs to sludināsim uz jumtiem, mēs vienkārši nespēsim
tādas žēlastības, tādas lielas glābšanas zināšanas paturēt sevī. “Tāpēc,
ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi”, sludinot (2.Kor.
3:12).
- Pēteris, aizstāvot sevi, rezumē: “Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko
esam redzējuši un dzirdējuši” (Ap.d.4:20). Viņš teica Augstajai tiesai,
ka liegt patiesam kristietim sludināt ir nepiedienīgi, jo “mēs nevaram
nerunāt” – sludināšana nav atdalāma no Kunga Jēzus augšāmcelšanās pieredzes.
Nevar teikt, ka Pēteris bija neizglītots zvejnieks; tik daudzi viņa
vārdi un izteicieni liecina par to, ka viņš it labi pārzinājis grieķu
Veco Derību (3). Šoreiz liekas, ka viņa zemapziņā ir 4.Moz. 24:13; Bileāms
saka, ka kaut arī Balaks liedz viņam runāt, viņš nevar nerunāt to, ko
Tas Kungs viņam saka, pat ja tas izraisa visu apkārtējo neapmierinātību.
Skaidrs, ka kristietis-sludinātājs nesaņem iedvesmu no Dieva, kā tas
bija Bileāma gadījumā, bet princips paliek tas pats: nevar nerunāt tā
iemesla dēļ, kas mēs esam un kam mēs ticam. Jānim bija Pētera gars,
kad viņš rakstīja (vienā no viņa daudzajām atsaucēm uz Pētera vārdiem),
ko viņi redzējuši un dzirdējuši, to pasludina arī citiem (1.Jņ.1:1,3),
it kā Kristus redzēšana un dzirdēšana jau neizbēgami noved pie liecināšanas.
- Stāsti par mācekļu atsaukšanos uz augšāmcelšanās sapratni ļoti labi
parāda, ka cilvēki spēj pārvarēt visus šķēršļus, kā iekšējos, tā arī
ārējos, lai paustu Labo Vēsti par to, ko viņi tagad saprot kā neapšaubāmu
patiesību. Marija, kaut bikla, kādreizējā ielasmeita būdama, “gāja un
pasludināja to tiem, kas ar Viņu bijuši”, un bēdu pārņemtās sievietes
“ar lielu prieku … tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem”, un tie, kas bija
ceļā uz Emmausu, “arīdzan nogājuši to pārējiem pasludināja”, “tad pārējie
mācekļi” stāstīja Tomam, Jānis teica Pēterim: “Tas ir Kungs”, un beidzot
viņi visi devās un sludināja visur augšāmcelšanās vēsti (Mt.28:8; Mk.16:10,13,20;
Jņ.20;25; 21:7). Stāstījuma temps un gars nemitīgi pauž vienu un to
pašu galveno tēmu: dabisko vēlēšanos paziņot arī citiem Kunga augšāmcelšanās
Evaņģēliju. Tas pats gars, kas skubina nest Labo ziņu tālāk, caurstrāvo
sludināšanu, kas aprakstīta Apustuļu darbos. Gandrīz ar pilnu pārliecību
var teikt, ka mēs kā sabiedrība kopumā pārāk ilgi neesam spējuši pienācīgi
novērtēt Kunga Jēzus eksaltācijas cēlumu, kā arī Viņa augšāmcelšanās
brīnumu. Pēteris un Jānis ir redzējuši nācarieti Jēzu nicinātu, nīstu,
noguruma pārņemtu aizmiegam laivā, slāpstošu noslīgstam pie akas, apspļautu
un asiņojošu, bezkaunīgi apsmietu. Un tagad tie zināja, ka Viņš ir augšāmcēlies,
ka Viņš ir paaugstināts un ir pie Dieva labās rokas, lai darītu iespējamu
cilvēku glābšanu. Viņi nevarēja nerunāt par to. Tas, ka viņiem pietrūka
gramatiskas izglītības, ka cilvēku izpratnē viņi nebija tam piemēroti
… tas viss viņiem nebija no svara. Kunga paaugstināšanas cēlums un tā
rezultātā gūtā glābšanas iespēja bija jādara zināma citiem. Ja vien
mēs spētu apjaust Jēzus paaugstināšanas pakāpes brīnumu, ja mēs spētu
dziļāk izprast šī tukšā kapa patieso nozīmi, no kura Dieva dēls sakumpis
piecēlās un iznāca tai agrajā rīta stundā, mūs arī pārņemtu šī dabiski
neapturamā vēlēšanās un spēja. Par nožēlu, patiesu nožēlu, viss, ko
pārāk daudzi no mums šķiet spējīgi pateikt, ir: ‘Jēzus nebija Dievs,
Viņš nebija Trīsvienības sastāvdaļa, pat tagad Viņš nav tas pats, kas
Dievs’. Tas ir pareizi un tas arī ir jāsaka. Bet tur ir tik daudz kas
vairāk; un tieši pateicības pilnā apjausma par to, kas paaugstinātais
Kungs patiesībā ir, dos mums šo nemāksloto, nevaldāmo dziņu paziņot
visai pasaulei. Mēs jau citur norādījām par to, ka pavēle doties pasaulē
un sludināt augšāmcelšanos bija dota ne tikai apustuļiem, bet arī mums
visiem (4); tādēļ patiesībā mums visiem bija jābūt šī gara apdvestiem.
- Tādēļ mūsu evaņģēliskās degsmes trūkums atspoguļo to, ka mēs neesam
aptvēruši Kunga augšāmcelšanās nozīmi, līdz mūsu apziņai nav nonācis
tas, cik augstu Viņš ir ticis pacelts. Dievs mūs salīdzinājis ar Sevi
caur krustu, un tādēļ mums ir devis salīdzināšanas kalpošanu (2.Kor.5:18,20)
– lai mēs dalītos savā pieredzē ar citiem. Tieši tas jau arī bija pirmā
gadsimta eklēsijas iedvesmas pamatā. Es saviem vārdiem tā izteiktu Ap.d.5:28-31
jēgu: ‘Jautājums: Kāpēc jūs turpiniet sludināt, kad jums pavēl to nedarīt?
Atbilde: Kristus ir augšāmcēlies un “Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa
labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās
un grēku piedošanas”’. Svētība, ko Dievs mums nodod caur paaugstināto
Kungu, nozīmē, ka neskatoties uz šķēršļiem, tie, kas ar apbrīnas pilnu
pateicību pieņem šo svētību un Viņa cēlo brīnumaino paaugstinājumu,
kā arī iespējas, kas līdz ar to paveras mums, nevarēs nesludināt.
- Lk.24:46-49 izklāsta Lūkas vārdiem lielo sludināšanas misiju, kas
dota Mk.16 un Mt.28 nodaļās. Viņš nesaka, ka Kungs pavēlēja mācekļiem
doties ceļā un sludināt. Tā vietā viņš saka, ka Vecās Derības pravieši
pareģojuši Viņa nāves un augšāmcelšanās Evaņģēlija sludināšanu visā
pasaulē, “un jūs esat liecinieki tam visam”. Tas ir tā, it kā Viņš teiktu,
‘Ja jūs esat liecinieki tam visam, tad jums jāliecina par to visiem’
(salīdz. ar Ap.d.1:8). Mēs parādījām Nodarbībā 7.1, ka mums visiem ir
Kunga augšāmcelšanās liecība mūsos (1.Jņ.5:10). Ja mēs esam patiesi
liecinieki, kas liecina par patiesu Kunga nāvi un augšāmcelšanos, tad
tādēļ mums jābūt, mūsu pieredzes būtības dēļ, par šo lietu lieciniekiem
visai pasaulei. Kungs teica mācekļiem: “Eita … ” (Mk.16:15 salīdz. ar
Mt.28:19 un kontekstu). Viņš mudināja viņus izdarīt dabīgos secinājumus
no tā, ko viņi bija pieredzējuši (apliecinājumam, ka ‘sludināšanas misija’
attiecas uz katru no mums, sk. Nodarbību 4.4). Patiesi, sekošanu Kristum
Viņš pielīdzina Viņa Valstības sludināšanai (Lk.9:59,60). Ja mēs nesludinām,
mēs nesekojam Viņam. Un ja mēs sekojam Viņam, tad no tā nešaubīgi izriet,
ka tādēļ mēs sludinām Viņu.
- “Ticību es esmu turējis”, tāpēc es runāju (Ps.116:10) tiek citēts
2. Kor.4:13, runājot par sludinātāja attieksmi; “mēs ticam, tāpēc mēs
arī runājam”. Tā ir dabiska attieksme. Jo mums, protams, ir jāsludina
visiem cilvēkiem, tāpat kā mums ir jāmīl visi brāļi – tā iemesla pēc,
kas mūsu labā ir darīts (Rom.1:14). Dievs ir katrā no mums ielicis salīdzināšanas
vārda sludināšanu (2.Kor. 5:19). Sal. Pam.21:28 (ebr. val.) arī tiecas
pārliecināt, ka patiesību dzirdējušam ir pastāvīgi jārunā par to. Tiem,
kas bija dzirdējuši Dieva aicinājumu nožēlot grēkus, bija protams jāmāca
grēku nožēla citiem (Jer.9:20 salīdz. ar 19). Mēs jau citur parādījām,
ja mēs patiesi esam saņēmuši piedošanu un tādējādi ieguvuši pestīšanu
jau tagad, tad mūsu pieredzes brīnums neizbēgami liks mums dalīties
pieredzē ar citiem, kā to darīja Dāvids un Pēteris (5).
- Šajā kontekstā jālasa arī Jāņa mīklainais 7:38: “Kas Man tic, kā rakstos
sacīts, no viņa miesas (iekšējās būtības) plūdīs dzīva ūdens straumes”.
Kādus “rakstus” Kungs ar to domāja? Skaidrs, ka Ecēh. 47:1,9, pravietojumu
par to, kā Tūkstošgades laikā no Cionas plūdīs dzīva ūdens upes, lai
nestu dzīvību visai pasaulei, un iespējams arī dzīvo ūdeni, kas atvaira
spitālību un nāvi (3. Moz.14:5; 15:13; 4. Moz.19:17). No patiesa ticīgā
iekšējās būtības dabiski plūdīs un tecēs dzīvais Evaņģēlija ūdens, lai
dziedētu cilvēkus, kā tagad, tā arī vēl pilnīgāk Valstībā, tad arī ar
Svētā Gara dāvanu palīdzību. Ticīgais, ikviens ticīgais, visi, kas tic,
sludinās Dieva vārdu citiem iekšējās vajadzības dzīti, kā tagad, tā
arī Valstībā – un nebūs vajadzības pēc sludināšanas komitejām vai speciālas
piepūles (ar to es negribētu teikt, ka tas pats par sevi ir kas nosodāms).
Vienkārši ir vērojama tendence pāradresēt mūsu pienākumus šādām komitejām.
Starp ticību un darbiem nav būtiskas starpības. Ja mēs ticam, mēs arī
sludinām, pilnīgi spontāni.
- Katrs, kuram tiek mācīts Evaņģēlijs, dabīgi no savas labās sirds krājuma
izdos (Lk.6:45), savas jaunās un vecās zināšanas – jaunās zināšanas
plus Vecās derības zināšanas (Mt.13:52).
- Kungs ierasti lauza maizi un izdalīja to mācekļiem, skaidri liekot
ar to saprast, ka šī maizes laušana ir Viņa nāves pasaules dzīvības
vārdā priekšvēstnesis. Tad tie, iespējams, atkal lauza maizi (jo tie
salasīja lauztās maizes paliekas) un savukārt izdalīja to pūlim. Tas,
ko mēs saņēmām no mūsu Kunga, Viņa krusta pieredze mūsos ir tas, kam
ir dabīgi jāatspoguļojas, kad mēs dalāmies tajā ar pasauli. Mūsu liecība
pasaulei tādēļ nav vien skrejlapiņu ievietošana pastkastītēs vai izdalīšana
uz ielas, tā ir mūsu pašu ļoti personiska un patiesa dalīšanās mūsu
Kunga nāves pieredzē (Mt.15:36,37).
- Kas mums ausīs sacīts, tas mums jāsludina no jumtiem (Mt.10:27). Tas
balstās uz 1.Sam.9:15,25, kur Dievs runā Samuēlam ausī un tad Samuēls
vēsta šo vārdu Saulam uz jumta. Kungs saka, ka būtībā mēs visi esam
Samuēla stāvoklī; mēs dzirdam šīs pasaules glābšanas vārdu un šis fakts
jau pats par sevi pavēl mums pārvarēt mūsu dabisko atturību un dalīties
tajā ar tiem, kam tas ir domāts.
- Pāvils, šķiet, pieņem par pašsaprotamu to, ka mēs visi būsim sludinātāji
un vervēsim jaunpievērstos (nevis atstāsim to tikai dažu mūsu biedru
ziņā): viņš saka, ka “katrs” eklēsijā ceļ uz Jēzus Kristus liktā pamata,
bet kā viņš ceļ, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs sadegs tiesas dienā,
viņš pats izglābsies, bet viņa darbs – ne (1. Kor.3:10-15). Es teiktu,
ka ‘ēka’ attiecas uz mūsu pievērstajiem un darbu ar citiem ticīgajiem.
Ja viņi arī neiekļūs Valstībā, mēs paši būsim izglābti, bet mūsu darbs
būs bijis veltīgs. Šī līdzība dod ieskatu arī par to, ka citu glābšana,
un tas, vai viņi izturēs uguns pārbaudi, ir atkarīgi no tā, kā mēs ceļam.
Tas varētu būt pārspīlējums, lai uzsvērtu lietas būtību, bet tas ir
arī spēcīgs apstiprinājums tam, ka mēs visi esam vecaji un sludinātāji,
un mēs visi atstājam spēcīgu iespaidu uz citu garīgumu. Dieva Valstības
sludinājums nav tikai vārdos, bet arī piemēra spēkā (1.Kor.4:20).
- Pāvils ‘nešaubīdamies noprata’, ka “Dievs mūs aicina viņiem sludināt
evaņģēliju” (Ap.d.16:10). Dieva aicinājumu parasti lieto attiecībā uz
Viņa aicinājumu cilvēkiem izprast un pakļauties Evaņģēlijam. Iespējams,
Pāvils saka, ka mēs esam aicināti, lai sludinātu, un šajā kontekstā
viņš saprata, ka cilvēki, kuriem viņam bija jāsludina, bija maķedonieši.
Vēlāk viņš nodevās atmiņām: “Mēs runājam (sludinām) tāpēc, ka Dievs
mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju” (1.Tes.2:4).
Tas, ka mums ir uzticēts evaņģēlijs, jau pats par sevi uzliek mums par
pienākumu tā sludināšanu. Līdzīgi arī Ebr. 11:13 māca, ka visi ticīgie
gājuši to pašu ceļu: tika pārliecināti – pieņēma – liecināja apkārtējai
pasaulei. Liecināšana bija ticības apsolījumiem neatņemama sastāvdaļa.
Dieva vārda uzklausīšana ticībā ir saistīta ar tā izplatīšanu (Jer.9:12).
- Atkl.12:11 varētu netieši norādīt uz to, ka mūsu liecināšana citiem
ir tieši proporcionāla mūsu uzvarai pār velnu. Tādēļ sludināšana ir
iekšējās taisnprātības izpausme. Dievs māca grēciniekiem Savu ceļu,
tāpēc ka Viņš ir laipnīgs un taisns (Ps.25:8); un ja mēs esam taisni,
mēs savās izpausmēs paudīsim Viņu. Sludinātājs ir viņa vēsts; ja mūsos
patiesi ir Evaņģēlija mācība, tad mēs paši ar savu dzīvi būsim tās liecinieki.
Evaņģēlijs ir Kristus saldā smarža; un mēs paši esam saldā smarža Dievam
(2.Kor.2:14,15); mēs esam Kristus vēstule un Evaņģēlijs (2.Kor.3:3).
- Rom.10:9,10 uzsver, ka ticība un liecināšana ir nepieciešamas pestīšanai.
Tā var būt viena no daudzajām saiknēm starp Vēstuli romiešiem un Jāņa
Evaņģēliju, jo Jņ.12:42 teikts par tiem, kas ticēja, bet neliecināja.
Liecināšana, publiska ticības atzīšana ir vitāli svarīga pestīšanai.
- Taisnprātīgs cilvēks “ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm,
kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš
dara (šai sludināšanas darbā?), tam labi izdodas” (Ps.1:3). Šie vārdi
citēti Atkl.22:2 attiecībā uz to, ka mēs nesam augļus mirstīgajai pasaulei
par dziedināšanu Kunga atgriešanās laikā. Secinājums? Ja mēs liecinām
tagad, mēs jau tagad dzīvojam Valstības dzīvi, un tādēļ mēs saņemsim
mūžīgo dzīvību tai laikā. Tas, ka mēs mācām citus dzīvot pēc taisnības,
būs mūsu pieņemšanas ķīla (Mt.5:19); kaut arī ne vienīgā. Pastāv saistība
starp to, ka mēs “bez maksas” dodam Evaņģēliju tagad (Mt.10:8) un “bez
maksas” saņemsim pestīšanu pēdējā dienā (Rom.8:32; Atkl.21:6). Dieva
dāvanas dāsnumam mūsos ir jāatspoguļojas tik pat dāsni dāvātajā Evaņģēlija
vēstī citiem.
- Izraēla bija radīta kā priesteru valstība; visai tautai bija jāsludina
Dieva ceļi visai apkārtējai pasaulei. Un šis uzdevums, šī misija tagad
attiecināma uz jauno Izraēlu (1. Pēt.2:5,9 salīdz. ar 2. Moz.19:6).
Neauglīgie vīrieši netika uzņemti draudzē (5. Moz.23:2), iespējams kā
tēls tam, ka garīgā auglība bija nākamās Izraēlas vitāli nepieciešamā
īpašība. Dievs redzēja Izraēlu kā koku ceļmalā (Mt. 21:19), kura augļi
bija domāti visiem garāmgājējiem (5. Moz.23:24). Bet tā kā pat augļu
aizmetņi nebija saredzami, Kungs tos nosodīja.
- Aplūkosim, kā Pāvila garīgā biogrāfija atspoguļota rakstos: “Kamēr
Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta
ir pilna elku”, un tādēļ viņš viņiem sludināja (Ap.d.17:16). Korintā
“Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus”
(18:5). “Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi” (20:22),
šie vārdi nav atdalāmi no iepriekšējiem. Iespējams, ka Svētais Gars
apstiprināja Pāvila paša gara vēlmi; taču man to gribētos lasīt kā vēl
vienu piemēru tam, ka viņš vienkārši nevarēja neliecināt. “Pāvils garā
apņēmās … iet uz Jeruzālemi, sacīdams: ‘Pēc tam kad es būšu tur bijis,
man jāredz arī Roma’” (Ap.d.19:21). Tas bija tā it kā viņa paša sirdsapziņa,
ko bija attīstījuši Dieva vārdi un viņa pieredze ar Jēzu Kristu, liktu
viņam nest Evaņģēlija vēsti līdz viņa pasaules malai. Viņa Spānijas
sasniegšanas vēlme ir vienkārši lieliska, un tas bija laikā, kad vairums
cilvēku reti kad aizceļoja tālāk par 100 km no savas dzimšanas vietas
(Rom. 15:24,28). Patiesi, “Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!” (1.Kor.9:16).
Iespējams, ka ar šiem vārdiem Pāvils atsaucas uz to, ka Augstajam Priesterim
bija zvārguļi pie apmetņa apakšmalas, lai “būtu dzirdama to skaņa …
ka viņš nemirtu” (2. Moz.28:35; šī doma par dzirdamo skaņu ir uztverta
arī Ps.19 attiecībā uz Evaņģēlija izplatību). Lai kāds arī bija Dieva
iepriekš paredzētais, jau iepriekš nolemtais plāns attiecībā uz Pāvila
– sludinātāja gaitām, taču raksti pasvītro viņā dabiski radušos verdošo
nepieciešamību sludināt. Dieva vārda nešana citiem ir garīgo augļu daļa:
tas ir kaut kas pilnīgi dabisks: “Taisnīgā auglis ir dzīvības koks,
un gudrais iemanto cilvēku sirdis” (Sal. Pam.11:30). Pāvils pats arī,
šķiet, paredzēja šo tendenci atstāt sludināšanas darbu dažiem ‘speciālistiem’
eklēsijā. Viņš saka visiem un katram, ko neticīgie aicina viesos, ēst
visu, ko tiem ceļ priekšā; un tomēr šajā padomā Pāvils citē Kunga pavēli
septiņdesmit sludinātājiem (1. Kor.10:27 salīdz. ar Lk.10:8). Skaidrs,
ka ar to Pāvils domāja: ‘Jūs visi esat sludinātāji tāpat kā tie septiņdesmit
speciāli sūtītie sludinātāji, un jūsu ikdienas saskarsmē ar pasauli
arī jūsu misija ir sludināt, tāpat kā viņi to darīja’.
- Mēs esam zemes sāls (Mt.5:13). Sāls neizbēgami iespaido, savas būtības
dēļ, it visu, ar ko tā nāk saskarsmē. Mēs esam gaisma tumšajā pasaulē.
Gaisma nes gaismu. Ja sāls ir zaudējusi savas īpašības, to izmet. No
šī skatu punkta raugoties kristadelfiešu nabadzīgais personīgās sludināšanas
raksturojums vieš nemieru. Mēs esam aizslēpušies aiz skrejlapiņām, avīžu
sludinājumiem un naudas došanas. Bet ja mēs neesam sāls, ja mēs nenesam
gaismu mūsu mazajā pasaulē; vai tad mēs maz esam sāls un pasaules gaisma?
Šis zemapziņas garīgums, šī dabiskā liecināšana ir mūsu pieredzes ar
Kungu Jēzu būtiskais atspoguļojums. Viņš neteica: ‘Dari labus darbus,
lai cilvēki redz gaismu’. Viņš teica: ļaujiet jūsu gaismai spīdēt un
tad cilvēki redzēs jūsu labos darbus un teiks Tēvu. Pāvils izsaka to
pašu citiem vārdiem, sakot, ka mēs visi esam spoguļattēli (2. Kor. 3:18).
Spogulis, savas būtības dēļ, jo tas ir, kas tas ir, atspoguļo uz tā
krītošo gaismu citiem. Ja mēs patiesi esam redzējuši Kunga Jēzus Kristus
gaismu, mēs to neizbēgami atspoguļosim citiem.
- Dieva vārds nāk kā lietus no debesīm un nes augļus tajos, kas atsaucas,
tā lai dotu sēklu sējējam nākamajai ražai mūsu apaugļošanas rezultātā
(Jes.55:10). Ja mēs pareizi atsaucamies vārdam, tad mēs pieliksim savu
roku nākamās paaudzes ražai. Jāzeps – Jēzus atpirka ļaudis, tā lai viņi
varētu doties un sēt sēklu (salīdz. ar Evaņģēliju; 2. Moz.47:23 salīdz.
ar 1. Kor.6:20; 7:19).
- Ikvienā, kas dzers no dzīvā ūdens avota, šis ūdens kļūs viņā par ūdens
avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai (Jņ.4:15). Avota uzdevums ir dot cilvēkiem
ūdeni. Kunga vārdu un glābšanas pieredze neizbēgami ved pie tā, ka mēs
tāpat rīkojamies attiecībā pret citiem. Faktiski tas bija pirmais, ko
Dievs apsolīja Ābrahāmam, kad viņš iedibināja jauno derību: “Es tevi
svētīšu (t.i., ar piedošanu un glābšanu Valstībā) … un tu būsi par svētību”,
tajā ziņā, ka mēs, viņa sēkla Kristū, nesīsim šo svētību visu nāciju
cilvēkiem savas liecības rezultātā (1. Moz. 12:2,3). Kad Kungs piedāvāja
pestīšanu sievietei pie akas, Viņš runāja par ūdeni, kas kļūs viņā par
ūdens avotu. Viņa to gribēja, bet, acīmredzot, tikai priekš sevis. Tādēļ,
kad viņa lūdza dot viņai šo ūdeni, Kungs atbildēja, lai viņa pasauc
savu vīru, kas dzirdētu Viņa vārdus (Jņ.4:15,16). Viņš ar to, droši
vien, gribēja teikt: ‘Ja tu gribi šo glābšanu sev, tad tev jābūt gatavai
to dalīt ar citiem, lai cik mulsinoši tas tev pašai liktos’.
- Kungs saprata, ka personiskas liecināšanas nepieciešamība būs nevēlama
Viņa sekotājiem. Bet Viņš to redzēja kā neizbēgamu tā krusta daļu, kas
mums ir katram jāņem un jānes: “Kas man grib nākt pakaļ (šie vārdi nav
attiecināmi tikai uz tiem, kam sludināšana ir aicinājums), tas lai aizliedz
pats sevi, lai ņem savu krustu … kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija
dēļ (evaņģēlija sludināšanas dēļ), tas to izglābs … kas Manis un Manu
vārdu dēļ kaunas … tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies” (Mk.8:34-38).
Sludināšana ir nepieciešama. Bet tā ietver sevis aizliegšanu un stingru
apņemšanos; tāpat kā brīdis, kad Kungs faktiski cēla Savu krustu, prasīja
Viņa apzinātu apņemšanos to darīt. Kaut mēs varētu aptvert visu to cilvēku
traģēdiju, kas kā pašnāvnieki dodas mūžīga kapa virzienā … kad mums
ir iespēja rādīt tiem glābšanās ceļu.
Augstāk iztirzātā pamattēze nav tikai bibliska. To demonstrē arī pēdējo
gadu kristadelfiānisma izaugsmes statistiskā analīze. No tās arī izriet,
ka vispār Dievs dod priekšroku ticīgo personiskajai sludināšanai, nevis
skrejlapām, avīžu sludinājumiem, Bībeles izstādēm, utt. Ar pēdējām metodēm
Dievs plaši strādā, kad Viņa Evaņģēlijs ienāk jaunā valstī; tādos gadījumos,
kad nav ticīgo, kas varētu dot personisku liecību. Mūsu pieredzē tā
tas bija Āfrikas un Austrum Eiropas valstīs, praktiski visā pasaulē:
Evaņģēliju ievadīja skrejlapas un sludinājumi avīzēs. Atsauksme bija
liela, un ticīgie tapa kristīti. Ar kristīto skaita palielināšanos skrejlapu
un avīžu sludinājumu loma dīvainā kārtā vairs nedeva iepriekšējos rezultātus,
bieži bez kāda redzama iemesla. Mēs turpinājām ievietot avīžu sludinājumus
utt., bet atsauksme bija daudz mazāka. Tāds scenārijs ir atkārtojies
tik konsekventi, ka, šķiet, tā ir Dieva roka. Viņš nepārprotami dod
priekšroku personiskai liecināšanai, nevis pastarpinātām skrejlapu un
tml. metodēm, bet es nebūt negribu noniecināt šīs metodes. Tas pats
attiecas arī uz Angliju; pēc brālības iedibināšanas 19.gadsimtā pāri
par 90% jaunpievērsto nāk no personīgajiem kontaktiem, vai arī tie ir
ticīgo bērni. Varētu jautāt, vai mēs esam pietiekamu vērību piegriezuši
šiem statistikas datiem? Skaidrs, ka Dievam ir kas mums sakāms: Viņš
negrib, lai mēs aizbildinātos ar to, ka sludināšana ir tas pats, kas
atstāt skrejlapu uz autobusa sēdekļa. To var darīt, bet daudz svarīgāk
ir ticēt Evaņģēlijam tā, ka rodas dabiska un nepārvarama tieksme darīt
to zināmu citiem.
Vai mēs patiesi ticam?
Un tā mēs esam nonākuši pie galvenā jautājuma. Es nesaku: ‘Sludināsim
dedzīgāk, brāļi, jo mums patiešām ir jādara vairāk, nekā mēs darām!’
Es tā nesaku, jo tā ir veltīga mutes dzesēšana. Cilvēka vārdiem nav
tāda iedarbības spēka, kas liktu mums sludināt, patiesi sludināt, kā
Dievs to ir domājis. Tas, ko es cenšos pateikt, ir, ka sludināšana citiem
automātiski un dabiski izriet no mūsu ticības Evaņģēlijam. Un tāpēc
mūsu attieksmes pret sludināšanu analīze ir spēcīgs pašpārbaudes līdzeklis,
kas nosaka vai mēs patiesi ticam. Ar to es gribu teikt, ka ir pilnīgi
iespējama virspusēja ‘ticība’, kas nav patiesa ticība. Nav grūti atspoguļot
tādu virspusēju ‘ticību’ kādā simboliskā sludināšanā – piem., kautrīgi
sakot: “Man ir draugs baznīcā, kas …”, vai pat izplatot skrejlapas vai
piedaloties sludināšanas kampaņā (un šajās lietās nav nekā slikta).
Kā es jau teicu, tāda sludināšana nav nešaubīgs pierādījums tam, ka
mēs patiesi ticam. Ir viegli iedomāties, ka palīdzība kādā fiziskā darbībā,
kas saistīta ar Bībeles neklātienes kursu, vai skrejlapas iedošana kādam
Džehovas lieciniekam, kas pieklauvējis pie durvīm, liecinātu par mūsu
sludināšanas pienākuma izpildi (6). Bet ja mēs patiesi ticam Evaņģēlijam,
mēs par to runāsim dabiski, nedomājot par sludināšanas pienākuma izpildi.
Mums nevajadzēs sasparoties tam, lai mēs sāktu sludināt; mēs vienkārši
un dabiski atspoguļosim to mūsu dzīves veidā un runāsim par to un runāsim
….
Un ja mēs to nedarām, vai mēs ticam? Mēs esam aicināti un pievērsti, lai nestu gaismu citiem. Dievs uzticējis mums Evaņģēliju, atrodot mūs par cienīgiem nest to tālāk, sludināt to citiem (1. Tes.2:4). Mēs esam pielīdzināti svecei, kas ir iedegta ar nolūku, lai tā nestu gaismu citiem (Lk.8:16; 11:33); sieviete (Kungs Jēzus) iededz gaismu (Viņš izmanto ticīgos), lai atrastu pazaudēto monētu (ar mūsu pūliņu palīdzību) (Lk. 15:8; tas ir jāskata saistībā ar divām citām vietām Lūkas Evaņģēlijā, kur ir runa par sveces iedegšanu). Ja mēs nenesam gaismu (Dieva vārdu, Ps. 119:105) citiem, mēs esam sveces zem pūra, un tādēļ mēs zaudēsim ticību, liesma izdzisīs. Tādēļ nav grūti nonākt pie secinājuma, ka ja mēs nenesam gaismu citiem, mēs neticam. Iedegtas sveces loma ir dot gaismu; tā ir katras sveces būtība, nevis tikai dažu no tām. Es zinu, ka tas, ko es saku, nepatiks. Kā kopienai mums ir jāatzīst, ka mēs parasti esam bezcerīgi kautri, lai izdvestu apkārtējiem kādu vārdu par labo ziņu par Kristu un Viņa krustu. Bet ja mēs nedarām Evaņģēliju zināmu citiem, vai mēs tam ticam? Vai varētu būt, ka neskatoties uz Bībeles studēšanu un cīņu par ticības tīrību, mūsu attieksme pret sludināšanu rāda, ka daudzi no mums patiesībā nemaz sirds dziļumos netic Evaņģēlijam? “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana” (Rom.10:9); pastāv saistība starp sludināšanu un pestīšanu, jo pestīšana balstās uz ticību; un ja mēs ticam, ja mēs esam dzēruši dzīvo ūdeni, tā strūkla, burbuļodama mūsos, nesīs valgmi citiem.
Dabīga izaugsme
Beidzot, šīs domas par Evaņģēlija spontānumu noved mūs pie vispārīgāka
principa atziņas. Ne tikai sludināšana dabīgi padodas patiesi ticīgajam.
Tāpat kā brāļu un māsu starpā ir dabīgas savstarpējas simpātijas, tā
arī patiesā kristiešu brālībā. Tā, grupa jaunpievērsto var pirmo reizi
satikties Bībeles skolā un to starpā pilnīgi dabīgi izveidojas savstarpējas
simpātijas. Nav nekādas vajadzības mudināt tos saliedēties. Viņi ir
brāļi un māsas, un viņi to zina, un viņi tā arī uzvedas, un tas notiek
pats no sevis. Mēs visi esam vienas miesas locekļi, un tādēļ starp mums
pastāv dabīga saikne, kā piem., jūs dabiski ciešat, ja kāds jūsu ķermeņa
loceklis cieš sāpes (1. Kor.12:26). Visa miesa, kopā saturēta, aug,
kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā (Ef.4:16). Augšana ir dabisks process,
nevar teikt, ka brāļa sprediķa vai raksta vārdi to varētu paātrināt.
Taču, no otras puses, mums nevajadzētu arī domāt, ka labi, tagad mēs
esam Kristū, mēs augam, mēs varam mierīgi apsēsties un vērot pārmaiņas
mūsu personībā. Tā tas nenotiek.
Augšanas spēku mēs gūstam divējādi. Pirmkārt, Dieva vārds ir tas spēks, kas mūs radījis, un tas arī dos spēku jaunajai izaugsmei mūsos (1. Pēt. 1:23; Jēk.1:18). Regulāra, sistemātiska, individuāla Bībeles studēšana ir absolūtais ceļš. Ne tikai cita brāļa vārdu uztveršana Bībeles uzrunā un piekrišana lielākā vai mazākā mērā tām patiesībām, kuras viņš izteicis, bet patstāvīga rakstu pētīšana; “kārojiet …pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat” (1. Pēt.2:2). Evaņģēlija patiesības vārds nes augļus un pastāvīgi aug mūsos (Kol.1:6). Sēkla ir Dieva vārds (Lk.8:11), un tas uzdīgst jaunpievērstajā, sējējam (sludinātājam) nemanot (Mk.4:27). Dievs dod spēku augšanai, nevis brāļi, kas sludina vai pilda mācītāja funkcijas (1. Kor.3:6). Tas ir liels mierinājums tiem, kas uztraucas par to, ka ticīgajam, kas ir izolācijā, bez saskarsmes iespējām ar citiem ticīgajiem, būs grūti atrast ceļu uz Valstību. Ja mēs ielaižam vārdu mūsos, tas uzdīgs un nesīs augļus, mums nemanot. Tā, Apustuļu darbos ir vilkta paralēle starp vārda un baznīcas augšanu (6:7; 12:24; 19:20).
Otrkārt, garīgās izaugsmes dinamisms ir saistīts ar Kristus gara / prāta / rakstura klātbūtni mūsos (Kol.1:11; Efez.3:16). Tieši Kristus ietekmē mēs augam un kļūstam garīgāki un mīlošāki (Kol.2:19; 1. Tes.3:12). Viņa gara auglis ir mīlestība, pacietība utt. (Gal.5:22; Ef.5:9). Mūsu saistība ar Viņu nes augļus (Jņ.15:5; Rom.7:4). Ja mēs koncentrēsimies savā domāšanā uz Viņu, ar pateicību vērtējot Viņa rakstura morālo krāšņumu, mēs tapsim pārvērsti Viņa paša līdzībā ar Viņa Gara spēka palīdzību, kas ir mūsos (2. Kor.3:18). Krustā Viņš darīja zināmu Dieva rakstura būtību, lai Viņa mīlestība būtu mūsos (Jņ.17:26). Ja mēs sākam aptvert Viņa taisnprātības cēlumu; pateicīgi novērtēt, kaut arī no tālienes, Viņa pilnības skaistumu, mēs sāksim pildīties ar Viņa garu, Viņa sejas krāšņais mirdzums arvien vairāk atspoguļosies arī mūsos. Tādējādi, izaugsme nāks dabiski, ja vārds, Kristus logos ir mūsos. Mēs nejutīsim nepieciešamību, lai kāds mūs pamācītu kā jādzīvo, mūs nevajās šaubas par mūsu garīgo nespēju. Pārmaiņas veidosies pilnīgi dabīgi un neatvairāmi, ja mēs savās sirdīs dosim augšāmceltā Kristus vārdam tam pienākošos vietu.
Piezīmes
(1) Sk. Nodarbību 10.3
(2) Sk. Nodarbību 6.9
(3) Sk. Nodarbību 4.4
(4) Sk. Nodarbību 4.3
(5) The Humility of the Gospel (Evanģēlija pazemība)
(6) Liekas, ka šāda attieksme izveidojusies, nepareizi akcentējot tās
vietas Ecēhielā, kurās teikts, ka pravieša uzdevums bija brīdināt Izraēlu
par gaidāmo nosodījumu; un ja viņi to ir izdarījuši, tad viņi tiek atbrīvoti
no atbildības. Rodas iespaids, ka tādēļ pravieši, pateikuši: “Sargies,
Izraēla, nāk tiesas diena!”, aizgāja, atviegloti nopūtušies, pārliecināti,
ka viņi paši netiks sodīti par uzdevuma nepildīšanu. Taču praviešu uzdevums
bija lūgt Izraēlu nākt pie prāta un nožēlot grēkus, aprakstot maksu
par grēku ar cerību, ka tas izraisīs grēku nožēlu tajos, kas to dzirdēs.
Ja viņi to nedarīs, viņi tiks nosodīti. Kungs Jēzus saka, ka mēs visi
esam eklēsijas durvju sargi (Mk.13:34,35; Lk.12:39,40), tāpat kā pravieši
bija durvju sargi Cionā, Dieva Vecās Derības eklēsijā. Tādēļ pienākums
norādīt ceļu un brīdināt eklēsiju attiecas uz mums visiem, mums no visas
sirds ir jātiecas palīdzēt citiem atrast ceļu uz Valstību, nevis tikai
pašiem izsprukt no nosodījuma.
