Mājas lapa
3. 12 KRISTADELFIEŠI NEIEROBEŽOTI
Viens man ļoti mīļš brālis bieži lieto paša darināto izteicienu “Dievišķā ekoloģija”. Doma ir tāda, ka visi Dieva nodoma aspekti darbojas kopā lietas labā, pat ja mums šķiet, ka kaut kas nav kārtībā vai nav īsti labi saskaņots no Dieva puses. Ja mēs pārlieku uzmanību veltam kādam vienam Dieva nodoma vai rīcības ar cilvēkiem aspektam, mums var rasties nesabalansēts uzskats. Dievs var likties, piem., pārāk maigs, vai pārāk skarbs. Mums būtu jāredz Viņa nodoma dažādās daļas plašākā perspektīvā un to, kā tās visas darbojas kopā, lai sasniegtu Viņa ieceres pilnīgu īstenošanos mūsos. Tāpēc ka mēs esam pārāk ierobežoti, lai saprastu visu sarežģīto sistēmu, daži Viņa rīcības aspekti mums šķiet nesabalansēti, kaut gan galu galā tā tas nemaz nav. To visu es saku tāpēc, ka es gribu pievērsties tikai vienam aspektam Dieva attiecībās ar mums: tam, ka kalpošanā Viņam Viņš mums dod neierobežotu brīvību. Mums tas ir jāsaprot iepriekšnolemtības kontekstā; Dieva suverenā griba darbojas, lai sasniegtu iecerēto mērķi bez cilvēku palīdzības. Es domāju, ka mēs pamazām nākam pie atziņas, ka daudzas lietas, kuras mēs darām, šķietami, lai īstenotu Dieva nodomus, piem., sludināšana un lūgšanas, ir pirmām kārtām nepieciešamas mums pašiem, un tām absolūti nav būtiskas lomas Dieva ieceru īstenošanā.
Totāla brīvība
Kad tas ir pateikts, atļaušos izvirzīt sekojošo tēzi: Dievs var visu, Viņš ir visvarens. Bet Viņš izvēlas ierobežot savu visvarenību, lai dotu cilvēkam izvēles brīvību. Tādējādi, Viņa ieceres īstenošanās ir atkarīga no tā, cik paklausīgi Viņam mēs esam. Dievs, bez šaubām, var rīkoties nerēķinoties ar mums; Viņam ir suverēnas tiesības un spēja rīkoties pēc Savas patikas un sasniegt Savus mērķus tā, kā Viņam tas labpatīk. Taču liekas, ka Dievs Pats izvēlas ierobežot savas rīcības spējas. Mums ir dota neierobežota brīvība, un Dievs strādā ar mums individuāli, sadarbojoties ar mums tādā mērā, kādā mēs to Viņam atļaujam. Mums ir patiesa izvēle ne tikai jautājumā, vai vispār kalpot Dievam, bet arī kā, kādā līmenī un kādā mērā kalpot Viņam glābšanā, kura mums dāvāta Kristū. Šajā pasaulē nav brīvības; cilvēki ir grēka kalpi, kuru dzinulis ir pašu lepnība un meli. Kristū mēs esam saņēmuši žēlastības dāvanu (Rom. 5:15-18); “Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība” (2. Kor. 3:17). Mūsu brīvība ir tik liela, ka mums ir uzmanīgi ar to jāapietas, lai neapvainotu citus (1. Kor. 8;8 – piem., kā mēs tērējam naudu, kā mēs ‘atpūšamies’ …). Šī brīvība, par kuru JD tā gavilē (Lk. 4:18;1. Kor. 10:29; Gal.2:4; 5:13; Jēk. 1:25; 2:12; 1. Pēt.2:16), pilnībā atklāsies Valstības brīvībā, kur visa radība “iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību” (Rom. 8:21). Kā būs tad, tā arī tagad: mēs nebūsim brīvi darīt visu, kas mums patīk morālajā plāksnē, bet tikai Dieva Derības kontekstā; mēs esam brīvi, pilnīgi brīvi mūsu kalpošanā Viņam. Dievs negrib redzēt mūs kā robotus, kas kalpo savam radītājam; Viņš uzskata mūs par Saviem partneriem, Saviem bērniem, Saviem draugiem, pat par labprātīgu Sava Dēla līgavu (1). Taču kā Šaha Lielmeisters viņš iestrādā mūsu ierobežojumus Savā kopējā spēles plānā. Piemēram, Dievs izmanto mūsu vājības un morālas dabas parkāpumus Sava mērķa īstenošanas labā. Tā, precoties ārpus Ticības, vīrietis var dažkārt vest sievieti pie Ticības (tas gan viņu neattaisno). Dievs nekad nezaudē; cilvēks neko nevar izdarīt pret patiesību, tikai par patiesību (2. Kor. 13:8). Dieva vārds nekad neatgriežas pie Viņa tukšā, kaut kādā veidā pazudušās avis vienmēr atrodas. Tas nav teikts tikai lai pasvītrotu Tēvam un Dēlam dabīgi piemītošo optimismu (kaut gan tas pats par sevi var patiesi iedvesmot); šie apgalvojumi atspoguļo tikai to, ka Dieva rīcības sfērā viss strādā Viņa godības slavināšanai.
Galu galā mēs tapsim tiesāti pēc mūsu darbiem, ne jau tāpēc ka tie mūs taisnotu, bet tāpēc ka mūsu nākamais apbalvojums ir atkarīgs no tā, kā mēs izmantojām savu brīvību dzīves laikā. Pestīšana pati par sevi nenāk no darbiem (Rom. 11:6; Gal. 2:16; Tit. 3:5); patiesi, pestīšanas dāvana no Dieva žēlastības tiek pretstatīta grēka algai (Rom. 4:4; 6:23). Taču tiesas dienā priesteris saņems algu par savu darbu (Jņ. 4:36), strādnieki saņem algu par savu darbu vīnadārzā (Mt. 20:8; 1. Kor. 3:8). Ir atalgojums arī tiem, kas paceļas augstākajā līmenī, izrādot mīlestību pret tiem, kas ir pilnīgi neatsaucīgi (Mt. 5:46), vai sludina situācijās, kas ir pretējas viņu dabiskajām tieksmēm (1. Kor. 9:18). Pestīšana pati par sevi netiek dota pēc bauslības darbiem; taču mūsu mūžīgās dzīves būtība Valstībā atspoguļos to, kā mēs izmantojām brīvības dāvinājumu šajā dzīvē. Tikai tādā nozīmē mēs tiksim tiesāti pēc darbiem.
Dieva ierobežošana
Visuvarenais ļauj mūsu garīguma līmenim ierobežot Savu visvarenību. Ņemsim sekojošu piemēru: atraitnei bija pavēlēts aizņemties no kaimiņiem traukus, kuri brīnumainā kārtā tiks piepildīti ar eļļu. Brīnuma apjomu ierobežoja to trauku izmēri un skaits, kurus viņa ticībā aizņēmās. Vai arī ņemsim 2. Ķēn. 8:10: “Tu tiešām dzīvosi, – bet Tas Kungs man ir rādījis, ka viņš tiešām nomirs”. Ben-Hadads varēja atveseļoties, tas bija iespējams, bet Dievs zināja, ka viņš neizpildīs zināmus priekšnoteikumus, un tādēļ viņš nomirs. Saskaņā ar Ebr. 11:12, Dieva apsolījumi Ābrahāmam piepildījās pateicoties viņa ticībai; Dievs dažā ziņā atļāva Ābrahāma ticībai Sevi potenciāli ierobežot. Vai ņemsim piedošanu. Dievs vēlas pilnībā piedot grēkus nožēlojušam grēciniekam. Viņš varētu piedot visiem cilvēkiem, tas ir Viņa varā. Bet Viņš to nedara. Viņš ļauj mūsu grēku nožēlas dziļumam ierobežot Viņa varu. “Varbūt viņi uzklausīs tos un atgriezīsies ikviens no sava ļaunā ceļa. Tad varbūt arī Man kļūtu žēl Mana nodoma tiem sūtīt nelaimi viņu ļauno darbu dēļ” (Jer. 26:3). Līdzīgi “Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti … tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota” (Ap.d. 3:19; 8:22). Dieva spēju piedot nosaka mūsu nožēla (“vai … varētu”). Tas liek Pēterim mudināt cilvēkus nožēlot savus grēkus. Tā Kunga spēks varēja dziedināt farizejus – taču viņi neizmantoja to, kas bija potenciāli pieejams (Lk. 5:17). Līdzīgi, apstākļus, kuros Dieva mīlestība un piedošana varēja darboties, uzsvēra arī Kristus: “Un, kad jūs stāvat , Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Mk. 11:25,26). Dieva vēlme mums piedot atspoguļojas Viņa vēlmē redzēt mūs piedodam citiem. Šī Viņa vēlēšanās darīt visu, lai žēlastība mūs aptvertu, ir kaut kas neparasti skaists un brīnumains.
Jau domai par to, ka mēs paši ierobežojam tās attiecināšanu uz sevi, būtu jārosina mūsos neatliekama vēlēšanās piedot citiem, lai neradītu šo iemeslu. Ja mēs varam pieņemt, ka Dievs liek ierobežojumus Savai varai (visvarenībai), tad vieglāk ir arī iedomāties, ka ir tādi apstākļi, kad Viņš ierobežo arī Savu viszinību. Tā, Dievs, kas pēc Savas dabas nevar aizmirst un kuram laiks neko nenozīmē, var tāpēc spēt neatcerēties mūsu grēkus (Jes. 65:16; Jer. 31:34). Tas arī izskaidro, kāpēc dažreiz Dievu apraksta kā pēkšņi uzzinām kaut ko un steidzamies iejaukties, vai arī jūtam sāpes kāda pēkšņas atkāpšanās dēļ. Šīs lietas ir grūti izprotamas, ņemot vērā to, ka Dievam viss ir zināms no pašiem sākumiem. Šeit varētu būt vai nu Dieva apraksts no cilvēka redzes viedokļa, vai arī Dieva ierobežojumi paša visvarenībai, kuri neļauj Viņam paredzēt visas mūsu iespējamās nākotnes.
Lūgšanas ierobežojumi
Mūsu ticība lūgšanai savā ziņā ierobežo Dieva spējas. Jūdu ēšanas noteikumi izbeidzās ar Dieva vārdu (proti, Kristus Evanģēliju) un kristieša lūgšanu pirms ēšanas: personiska lūgšana bija svarīga ēdiena svētīšanas sastāvdaļa (1. Tim. 4:5). Atraitne ticēja, ka viņas eļļas mazumiņš pārvērtīsies lielā daudzumā; taču šis daudzums nebija atkarīgs no Dieva, bet gan no to trauku skaita, kurus viņa bija aizņēmusies ticībā (2. Ķēn. 4:3). Mēs bieži grēkojam, ierobežojot Dievu ar mūsu attieksmi pret lūgšanu. Pārāk bieži mēs līdzināmies vīram, kurš ticēja un tomēr šaubījās: “Ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums, bet Jēzus uz to sacīja: ‘Tu saki: ja spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic”(Mk. 9:22,23). Vīrs domāja, ka Kristus spēja palīdzēt ir ierobežota: ‘Ja Tu ko spēj, tad, lūdzu, palīdzi’. Kungs Jēzus apgrieza to otrādi: ‘Ja tu tici, viss ir iespējams’ – citiem vārdiem, Dievs var visu, bet mūsu ticība, nevis Viņam piemītošā iekšējā nespēja, ierobežo Viņa spēju tieši atsaukties uz kādu noteiktu nepieciešamību. To vīrs nebija iedomājies. Dievu viņš bija iedomājies kā kādreiz spējīgu nedaudz palīdzēt; Kristus apgrieza vīra vārdus otrādi, lai parādītu, ka Dieva spējas ir bezgalīgas, tās ierobežo tikai mūsu ticība (2). Ir arī citi piemēri, kur saņēmēja ticība ir tā, kas liekas ierobežojam Dieva dziedināšanas spēju dabu un daudzumu (Mt. 8:13 “lai …kā”; 9:29 “lai … pēc jūsu ticības”; 12:22 “tā ka”). Kungs Jēzus turpināja, komentēdams zēna izdziedināšanu: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu” (Mk. 9:29). Tikai dedzīga lūgšana var izraisīt šādu Dieva atbildi; Viņš nerīkojas emociju vadīts, vienīgi tāpēc, ka Viņam kāda ir žēl. Jāatzīmē, ka sākotnēji zēns neatlaba, tāpēc ka mācekļiem pietrūka ticības. No tā mums būs mācīties, ka Dieva iejaukšanās citu labā ir daļēji atkarīga no cita cilvēka lūgšanām. Kāda gan vēl spēcīgāka motivācija būtu nepieciešama, lai dedzīgi aizlūgtu par citiem?
Jo vairāk mēs aizdomājamies par šīm lietām, jo vairāk apbrīnojam, cik sarežģīta ir Dieva darbība mūsu dzīvē. Caharija bija pareģojis Jeruzalemes atjaunošanas kontekstā, ka tā varētu būt pilsēta bez mūriem Dieva aizsardzībā (2:4-6). Taču Izraēlam pietrūka ticības, un tādēļ Dievs nolaidās līdz viņu zemākam līmenim un atļāva viņiem celt mūrus, kā arī palīdzēja viņiem tajā. Šī mūra celšana parādīja Nehemijas lielo dedzību un ticību; taču faktiski šis darbs bija jādara Izraēla ticības trūkuma dēļ, kas ierobežoja Dievu, neskatoties uz to, ka pats Nehemija bija stiprs ticībā. Patiesi, visa Izraēla apgrēcība bija “ieguvums pasaulei” (Rom. 11:12). Nekas neiet zudumā un neizgaist. Jo mēs nekā nespējam pret patiesību (2. Kor. 13:8). Pārdomājiet savas dzīves notikumus un atcerieties tās neskaitāmās neveiksmes, kurās, it sevišķi skatoties caur laika prizmu, Dieva “neredzamais” pirksts top redzams.
Ja Jūda būtu palicis zemē un nebūtu aizbēdzis uz Ēģipti, Dievs būtu nožēlojis tiem apsolīto nelaimi un uzreiz būtu cēlis viņu zemi un atjaunojis Jeruzalemi (Jer. 42:10 salīdz. ar Cah. 6:15); nekādas atjaunošanas no Bābeles nebūtu bijis vispār. Bet Izraēls to nedarīja. Taču visi atjaunošanas darbi galu galā nesa Dievam slavu, pateicoties tādu vīru kā Ezra un Nehemija ticībai un garīgumam. Lūk atkal, ‘dievišķā ekoloģija’. Jo ciešāk ielūkojies, jo vairāk redzi nosacījuma pareģojumus un Dieva vārdus. “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams” pieredzēja iespējamās izpildīšanās ierobežojumu ar to, ka ebreji to bija pārvērtuši tirgošanās vietā (Mk. 11:17). Pareģojums, ka Nebukadnēcaram septiņi gadi būs jācieš pazemojums būtu varējis tikt atsaukts viņa nožēlas gadījumā (Dan. 4:16 salīdz. ar 27-29). “Tu izdzīsi kānaāniešus, kaut arī viņiem ir dzelzs rati un kaut arī viņi ir stipri” (Joz. 17;18) bija faktiski teikts ar nosacījumu, ka viņi pieliks pūliņus un darīs to ticībā, kaut gan apgalvojuma pozitīvais skanējums par to neliecina. Daniēls saprata, ka pēc 70 gadiem Jeruzaleme ir jāatjauno; taču viņš dedzīgi aizlūdza par piedošanu viņiem, lai tas varētu notikt (Dan. 9:2 salīdz. ar 19).
Sludināšanas spēks
Ne tikai mūsu pašu, bet arī citu pestīšana var tikt ierobežota mūsu brīvas gribas dēļ. Ja citu pestīšana nav atkarīga no mūsu sludināšanas, tad pats sludināšanas jēdziens zaudē jēgu. Klasiskais pants ir Rom. 10:14: “Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” Nav iespējams dzirdēt, ja nav, kas sludina. Dievs, bez šaubām, varētu iedvest cilvēkiem šo sludinājumu kādā citā veidā. Bet parasti Viņš izvēlas cilvēku-sludinātāju. Sludinātājiem līdzībā par mielastu saka: “Spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns” (Lk. 14:23). Dieva Valstības nams ir pilns pateicoties dedzīgai sludināšanai. Pāvils tā runāja, “ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi” (Ap.d. 14:1). Viņš sludināja un tā korintieši kļuva ticīgi (1. Kor. 15:11). Viņš aicināja galatiešus pievērsties Evanģēlijam, atsaucoties uz Kristus aicinājumu viņam (Gal. 1:6 salīdz. ar 15). Filemons guva pestīšanu pateicoties Pāvilam, un tādēļ bija viņa mūžīgais parādnieks (Filem. 19). Mēs arī varam būt dzīvības koks tiem, ar kuriem mēs dzīvojam; mēs varam iemantot viņu dvēseles Valstībai (Sal. Pam. 11:30). Farizejiem bija “atzīšanas atslēgas”, kas ļāva cilvēkiem sasniegt Valstību (Lk. 11:52); taču tie nedeva tās cilvēkiem un tā neļāva tiem ieiet Valstībā (Mt. 23:13). Tādējādi, cilvēku pestīšanu var ietekmēt citi, kas nerunā uz tiem un nesludina tiem pareizo mācību. Tādēļ arī pastāv ‘Ticības aizstāvēšanas’ nepieciešamība. Daudz svētīgāk bija ar Pēterim dotajām atslēgām, pateicoties viņa sludināšanai tās atvēra aizvērtās pestīšanas durvis daudziem, kas citādi nebūtu ienākuši (Mt. 16:19). Atsvabināšanās no važām ir pestīšanas un piedošanas vārdi (Jes. 51:14; 58:6; Mt. 13:30; 18:27; 22:13; Lk. 13:16). Un šīs atslēgas ir arī mūsu rokās. Ja mēs atklājam cilvēkam Evanģēlija pestīšanu, viņam atveras durvis; ja mēs to nedaram, tās viņam paliek aizvērtas. Šajā ziņā mūsu sasaistītie un atsvabinātie automātiski saņem Dieva svētību, jo Viņš mums ir uzticējis sludināt ieeju Viņa Valstībā (3). Tāpēc ka citu pestīšana ir mūsu rokās, kā eklēsijā, tā arī ārpus tās, mēs esam atbildīgi par viņu mūžīgo zaudēšanu, ja mēs viņiem nepalīdzam. “Glāb tos, kurus nevainīgus taisās nonāvēt, un neatraujies no tiem, kurus paredz nomākt un nožņaugt. Kad tu saki: ‘Redzi, mēs to nesaprotam!’ – vai tad tev nešķiet, ka Viņš, kas sirdis sver, to novēro, un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un atmaksā cilvēkam pēc viņa darba [tiesas dienā]?” (Sal. Pam. 24:11,12). Dieva nodoms bija, “lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma” (Ef. 3:10). Baznīca ir Kristus miesa; Viņš parādās tikai caur mums. Mēs esam Viņš, šajā ziņā. Mūsu miesa ir Kristus locekļi (1. Kor. 6:15). Viss, ko mēs darām, vārdos un darbos, ir Kunga Jēzus vārdā, t.i., pārstāvot Viņu, kura Vārdu mēs uzņēmāmies kristībās (Kol. 3:17).Viņa darīšanu labklājība tagad ir atkarīga no mūsu, Viņa pārvaldnieku, dedzības un iniciatīvas (Lk. 19:12,13). Citā tēlainā līdzībā Kristus ir galva, un mēs esam miesa. Tāpat kā cilvēkam var būt vesela galva un saprāts, taču viņš var būt ierobežots kustībā savu vājo locekļu dēļ – tā ir arī ar Kungu Jēzu. 1. Kor. 12:21 ir vairāk nekā nejaušs piemērs: galva (Kungs Jēzus) nevar iztikt bez kājām (priestera simbols Rom. 10:15). Liecināšanas darbā it īpaši Galva paļaujas uz priesteri tajā darbā, kuru Viņš grib redzēt izpildītu. Viņš pielīdzina sludināšanu zvejošanai jūrā ar tīklu (Mt. 13:47), kad liels zveju kuģis velk tīklu, kura otrs gals piestiprināts nelielai laiviņai. Dieva loms tādā veidā ir atkarīgs no mums, kas strādā kopā ar Viņu, mazajā laiviņā. Un tā, Kunga darbības laikā pļaujamā bija daudz, taču samērā nedaudz bija pievērsto darba darītāju trūkuma dēļ (Mt. 9:37 netieši norāda). Kungam Gara netrūka, taču Viņš “nevarēja” darīt daudz brīnumu Nazarejā viņu neticības dēļ. Viņš salīdzināja pasauli ar sevi; taču mūsu starpā Viņš ir licis salīdzināšanas vārdu (2. Kor. 5:19). Tikai mūsu sludināšanas darbs var pilnīgu darīt krusta darbu – un šī doma ir biedējoša. Ir viedi teikts: “Kristus darbs vienā ziņā ir pabeigts, bet citā ziņā tas nav galā, kamēr visi cilvēki to neapzināsies un netiks caur to samierināti ar Dievu. Viņš paļaujas uz to, ka cilvēki nesīs šo ziņu visiem. Par to, kas uzņemsies nest šo Kristus darba vēsti cilvēkiem, varētu droši teikt, ka viņš pilnīgo Kristus ciešanas” (4). Tā Pāvils var teikt, ka savā sludināšanas un izaugsmes darbā viņš piepildīja to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām (Kol. 1:24). Ar krustu visas lietas bija samierinātas, bet praksē tas darbojas tikai, ja cilvēki paliks “savā ticībā stipri”, kā vārdā Pāvils arī kalpoja (Kol. 1:20-23). Šajā kontekstā Pāvils runā par krusta piepildījumu.
Dieva žēlsirdība tiek parādīta pasaulei caur eklēsijas sludināšanas darbu; un šajā ziņā Dievs ir ļāvis ierobežot Savu žēlsirdību atkarībā no mūsu liecināšanas centieniem. Dievs “Savu vārdu ir atklājis vēstī, kas man uzticēta” (Tit. 1:3). Taču Pāvils pats atzīstas savā tieksmē nesludināt, atturēties no pilnīgas sevis atdeves tai misijai, kuru viņš ir saņēmis, misijai sludināt Dieva Žēlsirdības Evanģēliju (1. Kor. 9;16). Viņš lūdz brāļus aizlūgt par viņu, lai viņš spētu darīt to zināmu, kā tas viņam pienākas (Kol. 4:4). Tas jau ir pietiekams pierādījums tam, ka Dieva vārds top darīts zināms samērojoties ar sludinātāju darba apjomu. Pirmajā gadsimtā Evanģēlija sludināšanas rezultātā vīri un sievas “atgriezās no tumsas gaismā un … dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā” (Ap.d. 26:18). Pāvils lasīja VD pareģojumus par to, ka “redzēs tie, kam nebija sludināts par viņu”; un viņš tos neuztvēra kā aprakstus par to, kas galu galā notiks. Viņš saprata, ka šo pareģojumu piepildīšanās kaut kādā mērā ir atkarīga no cilvēka brīvas gribas. Un tādēļ viņš centās (ārkārtīgi smagos apstākļos) sludināt Kristus evanģēliju, kur tas vēl nebija zināms (Rom. 15:19,20). Un viņš lūdz romiešus nākt viņam palīgā aizlūgšanās Dieva priekšā (15:30) – proti, pievienoties viņam centienos sludināt visai pasaulei, lai viņi aizlūgtu par viņa misijas veiksmi. Tā bija Dieva izteikta griba, ka Evanģēlija vēsts ir jādara zināma visai pasaulei, bet lai tā taptu īstenota bija nepieciešami Pāvila brīvas gribas centieni, un brāļu centieni lūgšanās Dievam.
Mūsu sludināšanai ir jāpaaugstina Cilvēka Dēls visu acu priekšā, lai
ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību (Jņ. 3:14,15). Mūsu sludināšana,
“proti, ticības vārds, ko mēs sludinām” (Rom. 10:8) ir vārds (Evanģēlijs),
kas noved klausītājus pie ticības. Nevar ticēt tas cilvēks, kas neko
nav dzirdējis par Evanģēliju, un (Evanģēlija) vārdu sadzirdēs tikai
tad, kad sludinātājs to sludinās. Pāvils to apkopo, sakot, ka ticība
nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles (Rom. 10:8,14,17).
Pāvils uzsver, ka ikviens, kas tic, tiks glābts (Rom. 9:33) – un tādēļ
mums ir jāsludina visiem, lai viņi varētu izmantot šo laimīgo iespēju.
Kā parasti, vairākkārt atkārtojot to pašu domu, Pāvils sakāpina savu
argumentāciju šajā vēstulē:
- Pat pēc bauslības Izraēls varēja ticēt Mozus sludinātajam Dieva vārdam
un iegūt mūžīgo dzīvību (10:5-8)
- Mēs būtībā sludinām to pašu vārdu (10:9,10)
- Jesaja teica to pašu: ka ticība viņa sludinātajam vedīs pie taisnošanas
(10:11)
- Mēs sludinām to pašu. Ikviens, kas piesauc Tā Kunga vārdu, tiks izglābts
(10:12,13)
- Tādēļ, sludini vārdu, jo ja tu to nedarīsi, ļaudis nevarēs tam ticēt
un tikt glābti (10:14,15)
- Izraēls bija dzirdējis krusta vārda sludinājumu pagātnē, taču sludinājuma
dzirdēšana vien nav automātiski novedusi pie ticības (10:16-20). Kā
sludinātājam, tā arī klausītājam tas ir jāapzinās. Tieši šī iemesla
dēļ sludinātājiem bija jāvēršas pie citas plašākas auditorijas, proti,
pie pagāniem.
Sludināšanā, kā ar vārdu, tā arī ar savu piemēru, Pāvils mēģināja “tīkams
būt visiem, … lai tie taptu glābti” (1. Kor. 10:33). Izraēlas pēdējo
dienu nožēlas kontekstā mēs lasām dažus, jāsaka, dīvainus vārdus: (ebreji)
tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu (pagānu) apžēlošanas labā, lai pēc tam
paši tiktu apžēloti” (Rom. 11:31). Vai tas nevarētu nozīmēt, ka Izraēla
samierināšanās ar Dievu ir daļēji atkarīga no mūsu “žēlastības” Evanģēlija
sludināšanā viņiem? Un tagad apsveriet Pētera uzrunu Izraēlam: “Tāpēc
nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai (pirmkārt) jūsu grēki
tiek izdeldēti un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un (otrkārt)
sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu” otrajā atnākšanā (Ap.d. 3:19,20).
Vai tas neliek domāt, ka Kristus otrā atnākšana, kuru Viņš nepacietīgi
gaida, kavējas dēļ mūsu pasīvās sludināšanas Izraēlai?
Padomājiet par to, ka tiklīdz Valstības Evanģēlijs tiks sludināts visā
pasaulē, tad nāks gals (Mat. 24:14). Tātad Kunga otrās atnākšanas laiks,
kuru ar nepacietību gaida Viņš un Viņa Tēvs, precīzi sakritīs ar to
laiku, kad mēs būsim sasnieguši apmierinošu Labās Vēsts izplatību pasaulē.
Kad raža ir nobriedusi, tad to novāc. Kungam ir jākavējas ar atnākšanu
mūsu kūtrās un neapmierinošās attīstības dēļ; tādējādi mēs viņu ierobežojam.
Un nevajaga domāt, ka Kunga atnākšanu automātiski paskubinās mūsu sludināšana
visai pasaulei. Viņam ir no svara nobriedušie augļi, kas piesauc Viņa
vārdu.
Padomājiet, cik liels ir šis uzdevums: iet un sludināt visai pasaulei.
Pēc augšāmcelšanas Kungs Jēzus tika sūtīts, lai Viņš nestu svētību un
piedošanu Izraēlam (Ap.d. 3:26). Bet Viņš pēc augšāmcelšanās sūtīja
Savus ļaudis, lai tie sludinātu šo vēsti. Viņa liecības paudēji bija
Viņa sludinātāji, kas arī ierobežoja šo liecību. Kunga augšāmcelšanās
dēļ Dievs ir pavēlējis visiem cilvēkiem visur atgriezties no grēkiem
(Ap.d. 17:30,31) – atkal atsauce uz lielo uzdevumu. Taču Dieva pavēle
cilvēkiem atgriezties no grēkiem top zināma tikai caur mūsu Labās Vēsts
sludināšanu. Matejs un Marks raksta, kā apustuļi tika sūtīti sludināt
Evanģēliju un kristīt cilvēkus, lai ikviens dabūtu grēku piedošanu (Ap.d.
2:38). Saskaņā ar Lūkas Evanģēliju, Kungs apgalvoja, ka apustuļi zināja,
ka grēku piedošana jāsludina no Jeruzalemes, un tādēļ viņiem ir jāliecina
par to. Es gribētu teikt, ka Jāņa Evanģēlijs arī faktiski runā par lielo
uzdevumu, taču savādāk, daudz garīgākiem vārdiem: “Kā Tēvs Mani sūtījis,
tā Es jūs sūtu. … Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, , kam
jūs tos paturēsit, tiem tie paliks” (Jņ. 20:21,23). Šie vārdi man vienmēr
ir likušies problemātiski, it sevišķi šī pēdējā frāze. Vai patiešām
Dieva piedošanu var ierobežot piedošana, ko piešķir cilvēki, kuru dabā,
kā to allaž uzsver, ir kļūdīties? Taču, ja šos vārdus uztver kā lielā
uzdevuma iet un sludināt oficiālu ierakstu, un aizpilda no konteksta
izrietošo domu, viss kļūst daudz skaidrāks: ‘Es jūs sūtu sludināt Evanģēliju
un piedošanas kristības; ja jūs to darīsit un cilvēki atsauksies, tad
Evanģēlijam, kuru jūs sludinat, patiesi būs piedošanas spēks. Bet ja
jūs neizpildīsit Manu uzdevumu sludināt piedošanu, tad jūsu potenciālo
klausītāju grēki paliks nepiedoti’. Tātad atkal citu piedošana un glābšana
ir darīta atkarīga no mūsu piedošanas sludināšanas.
Mācītāja darbs
Pāvils runā tā, it kā viņš būtu saņēmis savdabīgu mērlentu, kas deva
viņam iespēju sludināt noteiktās vietās, ieskaitot Korintu. Kad Korintas
jaunpievērsto garīgā izaugsme tiks sasniegta, tad viņa mērlente tiks
pagarināta, un Dievs atļaus viņam sludināt Evanģēliju “pāri par jūsu
robežām” (tā es interpretētu 2. Kor. 10:6, 13-16). Tas māca to, ko daudzi
no mums ir pieredzējuši praksē, strādājot ar Evanģēliju: Dieva svētība
tikai tad pavada mūsu centienus izplatīt Evanģēliju tālāk, kad jau pievērstajos
riest patiesi garīgie augļi. Iznāk, ka atkarībā no ticīgo brīvas gribas
atsaukšanās patiesa garīguma aicinājumam, var tikt ierobežots citu Labās
Vēsts aicinājums.
Līdzīgi, mēs ar savu attieksmi varam ierobežot Dieva plānus citu glābšanā
eklēsijā, liekot šķēršļus viņu ceļā uz glābšanu. “Esiet nevainojami
kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē (nevediet nevienu kārdināšanā).
Gluži kā arī visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet
daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti! Dzenieties man
pakaļ tā, kā es Kristum!” (1. Kor. 10:31-11:1; nodaļu dalījums nav pareizs).
Pāvils saprata, ka nebūdams tīkams, viņš nemeklē citu glābšanu. Līdzīgi
Pāvilam, Kungs Jēzus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, rūpēdamies
par Savu personīgo glābšanu, bet dzīvoja par patiku Saviem tuvākajiem,
lai tos celtu (Rom. 15:2,3). Mēs nevaram būt kristadelfieši, ja mēs
neiespaidojam pārējo ķermeni. Mēs visi iespaidojam cits citu. Mūsu uzvedība,
cik pasīva tā arī nebūtu, atstāj spēcīgu iespaidu uz mūsu brāļiem. Mēs
visi esam viena ķermeņa locekļi. Tas, ka mēs varam būt vainīgi citu
klupšanā, nozīmē, ka mēs varam ierobežot Dieva žēlastības plānu attiecībā
uz tiem. Mēs varam garīgi iznīcināt mūsu brāli, par ko Kristus ir miris
(Rom. 14:15); mēs varam padarīt krusta darbu nebijušu attiecībā uz brāli,
kas citādi būtu bijis glābts tā rezultātā. Mēs varam likt citiem grēkot
(2. Moz. 23:33; 1. Sam. 2:24; 1. Ķēn. 16:19). Šeit mēs redzam uzstājīgu
pavēli patiesi uzmanīt savu uzvedību; piem., nedzert alkoholu brāļa
klātbūtnē, kura sirdsapziņa nav stipra. Kāduviet Kungs apraksta Valstību
kā laiku, kad visi tie, kas eklēsijā apgrēcina citus, tiks nosodīti
(Mt. 13:41). Taču dažās lietās mēs visi klūpam (Jēk. 3:2). Un tādēļ
mūsu atrašanās Valstībā ir atkarīga tikai un vienīgi no Dieva žēlastības,
un mums būtu jāatsaucas uz šo žēlastības brīnumu ar patiesiem centieniem
darīt visu, lai celtu mūsu brāļus, nevis ievestu tos kārdināšanā. Personīgi
‘taisnam’ brālim Valstība var tikt liegta par to iespaidu, kādu viņš
ir atstājis uz citiem. Nav šaubu, ka mūs var saukt pie atbildības par
to, ka mēs esam kādu brāli ieveduši kārdinājumā, kaut gan viņš arī ir
atbildīgs par šo apgrēcību. Vīrietis, kurš pārkāpj laulību, spiež arī
savu bijušo sievu pārkāpt laulību, Kungs atzīmē (Mt. 5:32). Viņas grēks
ir viņas grēks, bet arī viņš ir pie vainas. Sal. Pam. 5:15,16 saka to
pašu: vīram jādzer ūdens no savas bedres, proti, jāgūst seksuālā bauda
no savas paša sievas, citādi viņa avoti (proti, viņa sievas seksualitāte)
izgāzīsies uz ielas, būs pieejami katram. Viņa pievērsīsies citiem viņa
neuzticības dēļ. Grēks ir tik daudzveidīgs.
Ir pilnīgi skaidrs, ka daudzējādā ziņā mēs paši esam atbildīgi par savu
glābšanu; mūsu brāļi nevar mums reāli palīdzēt, ja mēs tīši izvēlamies
pretoties savam aicinājumam. Taču ir iemesls domāt, ka zināmā mērā mūsu
lūgšanas un pamācoša rūpēšanās par brāļiem var tos izglābt, turpretim
bez mūsu centieniem viņi glābšanu nepiedzīvotu. Padomājiet par 1. Jņ.
5:16: “Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas
lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves
grēku”. Vai tad tas nenozīmē to pašu? Ja nē, ko tad tas nozīmē? Tas
pats ir teikts Jēkaba 5:15,20: “ticīga lūgšana (no uzticīgo draugu puses)
izglābs slimo (no slimības, kas viņam uzsūtīta par grēku, kas šķietami
notika pirmajā gadsimtā, salīdz. ar 1. Kor. 11:30; Ap. d. 5;5) …Un,
ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam
savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz
spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā …tas, kas ir atgriezis
grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās
grēku pulku”. Lūk, kur redzams spēks, kas piemīt brīvas gribas centieniem
citu labā: dažos gadījumos mūsu lūgšanas var novest pie tā, ka citu
grēki top piedoti, kas bez mūsu lūgšanām nebūtu bijis iespējams. Mūsu
nomaldījušos brāļu otrreizējas pievēršanas centienu dēļ tie var tikt
izglābti no mūžīgas nāves un to grēki apklāti. Līdzīgi, tikai kad Izraēls
bija pārkāpis noteiktu grēcīguma pakāpi, Jeremijam tika teikts pārstāt
aizlūgt par tiem (Jer. 7:16 salīdz. ar 11:14). Līdz tam laikam Dievs,
šķiet, bija gatavs uzklausīt Jeremijas aizlūgumu par tiem kā viņu pašu
aizlūgumu (viņa “žēlabas” tika pieņemtas kā Izraēla žēlabas). Ja mūsos
ir kaut kripatiņa mīlestības, mēs tāpat dedzīgi aizlūgsim par mūsu brāļiem,
apzinoties, ka šīm lūgšanām patiesi ir maģisks spēks pieļaujamās robežās.
Kad Jēzus redzēja draugu ticību, Viņš teica triekas ķertajam: “Mans
bērns, tavi grēki tev piedoti” (Mk. 2:5). Šis cilvēks tika izārstēts
viņa draugu ticības dēļ. Līdzīgi arī Pēteris teica tizlajam: “Nacarieša
Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Bet dziedināšana notika dēļ Pētera ticības
Kristus Vārdam. Bībele to pasaka skaidri un gaiši: “Viņa Vārds to ir
dziedinājis, un ticība, kas ar To nāk, tam devusi veselību jūsu visu
priekšā”. Mēs varam mantot savu brāli Dieva Valstībai (Mt. 18:15), tāpat
kā Noa ticībā izglāba savu namu, uztaisīdams šķirstu (Ebr. 11:7). Caur
mūsu personīgo miesas aizliegumu Kristus dzīvība parādās ne tikai mūsu
mirstīgajā miesā, bet top pieejama citiem: “Mēs visur nesam Kristus
miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā. Jo,
kamēr mēs dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus
dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Tātad nāve darbojas mūsos,
bet dzīvība jūsos” (2. Kor. 4:10-12). Dzīvība, kas jau tagad ir parādījusies
mūsos, var iedarboties uz citiem, jo miesas nāve ir uz mums iedarbojusies
personīgi.
Un tā, mēs varam darīt Paša Pestītāja darbu, ja mēs patiesi dzīvojam
Viņā. Šajā garā Mozus ticība Pashā svinēšanā noveda pie Izraēla glābšanas,
viņi atstāja Ēģipti Mozus vadībā (Ebr. 3:16; 11:28); un kad Ārons bija
pelnījis nāvi, viņš tika atpirkts, Mozum aizlūdzot par viņu (5. Moz.
9:20). Mozus lūgšana ar augšup paceltām rokām deva Izraēlam uzvaru pār
Amaleku; bez viņa dedzīgās lūgšanas viņi nebūtu guvuši uzvaru. Taču
viņam bija jāapgūst šī mācība; jo Dievs visupirms mācīja viņam, ka ja
viņš izskaidros Izraēla vecajiem Dieva Vārda spēku, tad tie viņam klausīs
(2. Moz. 3:18). Bet viņi neklausīja Mozu (5:20), jo viņš nebija pacenties
izskaidrot Vārdu viņiem. Tādēļ viņš to beidzot viņiem izskaidroja (6:1-9
= 3:14-17); bet tad viņi atkal atteicās viņam paklausīt (6:9 salīdz.
ar 3:18). Viņš saprata, ka tas, ko Dievs pasludinājis par iespējamu,
tik un tā ir atkarīgs no cilvēku centieniem. Un tas, savukārt, noveda
viņu pie tālākās atskārsmes, ka caur savu garīgumu viņš var nest glābšanu
citiem.
Šķiet, ka Jūda arī to atskārtis, rakstot: “lūdziet Dievu Svētajā Garā
… un citus, kas šaubās, apžēlojiet, glābiet, no uguns izraudami, citus
apžēlojiet ar bailēm…” (Jūda 20-23). Tiesas dienas nosodīšanas uguns,
savā ziņā, jau kvēlo, kā Kungs Pats ir mācījis (Lk. 12:49). Vājais brālis
pats sevi notiesā jau tagad ar savu dzīves veidu un tiek nosodīts jau
tagad, pirms tiesas dienas (Jēk. 5:12; 1. Tim. 3:6; Tit. 3:11). Mēs
to redzam un mēs spējam dažos gadījumos izglābt brāli, izraujot viņu
no nosodījuma uguns. No svara ir tas, ka mēs varam izglābt brāli no
nosodījuma tiesas dienā ar to, ko mēs darām viņa labā tagad. Ābrahāms
izglāba Lotu no Sodomas dedzīgi aizlūdzot par viņu; un ir pietiekami
daudz iemeslu domāt, vadoties pēc 1. Mozus grāmatas un Lota vilcināšanos
pēc Eņģeļa aicinājuma atstāt Sodomu, ka Lots pats vienkārši nebija pietiekami
stiprs ticībā. Bez šīm lūgšanām un Ābrahāma bažām, kuras Dievs uztvēra
kā lūgšanu, Lots būtu atstāts izciest tās pasaules nosodījumu, kurā
viņš vēlējās dzīvot. Un tomēr Lota bēgšana no Sodomas Jaunajā Derībā
attēlota kā pirmtēls mūsu pēdējo dienu pasaules atstāšanai Kunga atnākšanas
laikā. Vai tam nevajadzētu nozīmēt, ka pēdējo dienu ticīgie tiks glābti
tikai no Dieva žēlastības, tie nebūs pietiekami stipri un gatavi aiziet;
un viņu pestīšana būs tikai pateicoties uzticīgo lūgšanām? Lotam netrūka
garīguma, bet viņš bija iestidzis pasaules valgos, nerunājot jau par
viņa garīguma apdalīto sievu. Viņš piederēja pie tiem, kurus varēja
apžēlot un izvilkt no uguns. Pilnīgi iespējams, ka Jūdas vārdi par brāļa
izraušanu no uguns varētu būt atsauce uz Lota izvilkšanu no uguns, kas
nāca pār Sodomu. Viņa stāvoklī esošo grēks nav nāves grēks tikai tajā
nozīmē, ka mēs varam aizlūgt par viņiem, lai viņu grēks nenovestu viņus
līdz nosodīšanai. Bet tikai šajā nozīmē grēks nav nāves grēks; jo grēka,
jebkura grēka, alga ir nāve (Rom. 6:23). Bet dažos gadījumos šis spriedums
var beigu beigās tikt mainīts, pateicoties mūsu centieniem rūpēs par
brāli.
Pat ja veids, kā es to esmu izteicis, var likties pārāk radikāls, taču
ir pilnīgi skaidrs, ka būtu bezjēdzīgi aizlūgt par brāļiem, ja faktiski
šīm lūgšanām nebūtu nekāda spēka un ja galu galā mēs visi esam atbildīgi
tikai par mūsu pašu garīgo taku. Šajā visā ir saskatāma neiedomājami
neatlaidīga pavēle. Šī iemesla dēļ Pāvils metās ceļos, lai aizlūgtu
par efeziešiem, zinot, ka viņa vārdi var reāli stiprināt un bagātināt
viņu attiecības ar Dievu, ja ne pašu viņu pestīšanu (Ef. 3:14-19). Ja
manas lūgšanas var iespaidot jūsu mūžības likteni, ja tās var vest jūs
no nosodīšanas uz Dieva Valstības mūžību, tad man, ja manī ir kaut kripatiņa
mīlestības un žēlastības, ir jāveltī sevi lūgšanai par jums. Un jums,
par mani. Lūgšana par citu garīgo labklājību nav vairs kaut kas ‘piekabināts’
pie mūsu pagurušajām, atkārtotajām vakara lūgšanām. Gatavošanās uzrunām,
komentāriem par ikdienas lasīšanas tēmām, viss priesterības darbs, kas
mums visiem ir jāveic rūpēs par citiem, visu to mēs vairs nevaram uzskatīt
par rutīnas pienākumiem, kas nepieciešami, lai kristadelfieši varētu
pastāvēt. Šie centieni celt citam citu ir neatliekami un vitāli svarīgi.
Jo runa jau ir ne mazāk kā par citu mūžības likteņiem. Pat ja viņi liekas
garīgi stipri, tik un tā mūsu lūgšanas par viņiem ir no svara. Pāvils
lūdza brāļus aizlūgt par viņu, “lai es jums drīz tiktu atdots” (Ebr.
13;19). Kungs Pats, šķiet, lūdza mācekļus pievienoties Viņa lūgšanām
Tēvam, lai Viņš sūta vairāk strādnieku pļaujā, jo pļaujamā daudz (Lk.
10:2), tik daudz, ka Viņš viens, pēc visa spriežot, nevar tikt galā.
Kristadelfieši neierobežoti
Un tā, kā mēs redzējām, cilvēks ir totāli brīvs savā izvēlē, un Dievs
pieskaņojas, pat ierobežo Sevi tās ietvaros – tā, ka mūsu brīvā griba
ir pilnīga. Un mēs redzējām, ka to, ko krusts darīja iespējamu, mēs
varam ierobežot ar lūgšanu un priestera darbību. Kungs mira, lai varētu
salauzt šķēršļus starp Viņa ļaudīm un radīt jaunu miesu Sevī. Tas tika
atgādināts korintiešiem, taču Pāvilam bija jāatgādina viņiem, ka starp
tiem pastāv šķelšanās. Viņi bija ierobežojuši Kristus sasniegto brīnumu,
tā ka uzvara nedeva praktisko rezultātu. Taču kaut arī novirzieniem
un frakcijām nevajadzētu būt vienā vienotā Kristus miesā, citā nozīmē
novirzieniem arī jābūt, lai “taptu redzami” ticībā rūdītie (1. Kor.
11:19) – kā mēs visi “tapsim redzami” tiesas dienā (Lk. 8:17; 1. Kor.
3:13). Tajā mēs arī redzam Dievišķo ekoloģiju; nekas nav par velti.
Šķelšanās nav vēlama, bet kad tā notiek, Dievs to izmanto, lai taptu
redzami taisnprātīgie un patiesa garīguma principi.
Mēs sākām ar to, ka patiesa izvēle un brīvā griba ir tikai viens aspekts
no galīgās, šobrīd neizprotamās, Dieva ceļu ainavas. Viņa iepriekšnolemtība,
Viņa paredzējums, Viņa griba strādā daudz pārāk par cilvēkam saprotamo;
Viņa suverēnās tiesības strādāt kā Viņam labpatīk; nevienu no šiem aspektiem
nevar izlaist Dieva ceļu galīgajā vienādojumā. Mums ir zināms tikai
tas, ka viss galu galā izvēršas par labu (un tas ir brīnišķīgi) šajā
galīgajā neaprakstāmajā Dievišķajā vienādojumā. Katram no mums personīgi
pestīšana galu galā ir no tīras žēlastības, ne no darbiem – vai tie
būtu mūsu pašu, vai citu darba rezultāti. Šīs žēlastības pilnīgā un
nesalīdzināmā tīrība prasa pastāvīgu nodošanos pārdomām. Bet es gribu
teikt, ka tajā pat laikā Dievs aicina mūs saprast, ka mēs esam pilnīgi
brīvi rīkoties pēc pašu brīvas gribas, un caur mūsu ticības centieniem
un rīcību mēs varam ietekmēt, uz mūžību, Viņa mērķa īstenošanu un citu
pestīšanu. Es zinu, ka šajā gadījumā es pats runāju sev pretī. Mēs,
cilvēki būdami, neatradīsim nevienu paradigmu, nedz filosofisku klišeju
vai vārdu formu, lai samierinātu šīs divas atšķirīgās līnijas. Tas ir
viens no tiem nesamierināmiem paradoksiem, ar kuriem ticīgajam ir jāsadzīvo.
Jo vairāk par to domā, jo nesamierināmāks tas ir. Caur jūsu centieniem
jūs varat vest cilvēkus pie pestīšanas, kā sludinot tiem, tā arī vēlāk
aizlūdzot par viņiem un citādi izrādot brālīgas rūpes. Būdams nomodā
par sevi un par mācību, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās
tevī (1. Tim. 4;16). Un ja tu to nedarīsi, ja tu ļausi mūsu dabas stindzinošajam
slinkumam tevi atturēt – kā tava, tā arī citu pestīšana, nerunājot jau
par Visuvarenā Dieva slavināšanu, būs ierobežota un pat anulēta. Taču,
no otras puses, darbiem nav galīgās vērtības visuvarenā un visužēlīgā
Dieva priekšā. Tas ir brīnumaini. Tas ir pāri visgudrākā cilvēka saprašanai.
Bet mūsu atsaukšanās uz sapratni par pilnīgu izvēles brīvību un pilnīgo
žēlsirdīgo pestīšanu, kad Dievs neskatās uz darbiem, ir ļoti praktiska:
padomā, kā tu vari aptvert vairāk vīriešu un sievietes, runā ar viņiem,
izdali skrejlapiņas, ievieto sludinājumus avīzēs, māci studentus, aizlūdz
ilgi un dedzīgi, uz ceļiem stāvēdams, par saviem brāļiem un māsām, raksti
tiem, brīdini tos, zvani tiem, mierini tos, apmeklē tos, rūpējies par
viņiem viņu nelaimēs un vientulībā; apdomā, kādas vēl garīgas, materiālas
vajadzības tiem varētu rasties, jūti viņiem līdzi, esi ar tiem garā,
dod tiem; ej, lai tos glābtu … jo darot to visu, tu izglābsi sevi un
tos, kas klausās tevi (1. Tim. 4:16).
Piezīmes
(1) Tā ir Kārļa Barta tēze viņa darbā “Brīvības balva” (Karl Barth,
The Gift of Freedom, John Knox Press, 1960, pp. 74-79).
(2) Daudzos tekstos vārds “ticēt” tiek izlaists. Citiem vārdiem varētu
teikt: ‘Attiecībā uz “Ja tu ko spēj…, kā tu teici šai sakarā,”, tad
viss ir iespējams’. Tas ir F.B Meyer(a) un Marvin Vincent(a) viedoklis.
(3) Šī doma par siešanu un atraisīšanu atkal parādās Mt. 18:18 kā brīdinājums,
lai mēs nesteigtos izslēgt brāli no eklēsijas. Tas nenozīmē, ka Dievs
automātiski atbalsta jebkuru eklēsijas lēmumu. Bet tā kā pestīšana ir
saistīta ar palikšanu Kristus miesā, Kungs varētu teikt: ‘Bez pietiekama
iemesla izslēdzot kādu no Manu ļaužu vidus, jūs apdraudat viņu glābšanu.
Nav teikts, ka es obligāti viņu paglābšu; Es esmu jums uzticējis šī
brāļa sargāšanu. Jūs esat šī brāļa sargi. Ja jūs tos izslēdzat, iespējams,
ka viņi zaudēs savu pestīšanu. Tas, ko jūs uz zemes lemjat, netiek obligāti
pārskatīts Debesīs. Cilvēka mūžīgā glābšana ir uzticēta Viņa brāļiem,
tādējādi arī jūs varat būt par iemeslu viņa glābšanas zaudēšanai’. No
tā mums būs secināt, ka mums ir jāizslēdz no eklēsijas tikai tie, kas
klaji un izaicinoši ir nostājušies ārpus Dieva pestīšanas. Un Kungs,
protams, cerēja, ka mēs atcerēsimies arī Viņa pavēli nesodīt. Viņš,
droši vien, ar to domājis: ‘Jūs varat izspriest to ar jūsu brāli un
beigu beigās varat panākt, ka eklēsija viņu izslēdz. Bet līdz ar to
jūs būsit pateikuši, ka viņš ir atstājis glābšanas ceļu, un tas, ko
jūs darāt, var novest pie viņa atraidīšanas; jo ceļš uz Valstību bez
brāļiem ir grūts un gandrīz neiespējams. Un jūs zināt, ka jums nav viņš
jāsoda. Tātad labāk vienkārši piedot, piedot viņam 490 reizes dienā
bez nosacījumiem’.
(4) William Barclay, “Baznīca un tās uzdevums” grāmatā “The All-Sufficient
Christ” (Edinburgh: St. Andrews Press, 1978 ed. p.110).
Visu šo autoru darbos ir kļūdas pamatu mācības izklāstā. Atsauces tiek
dotas, lai izvairītos no apvainojuma plaģiātā (t.i., cita ideju izmantošanā
bez atzinības izteikšanas), nevis lai ieteiktu šos darbus obligātai
lasīšanai jaunpievērstajiem.
TREŠĀ NODARBĪBA
JAUTĀJUMI PĀRDOMĀM UN APSPRIEŠANAI
1. Kādus trūkumus jūs varētu paredzēt, ja kristadelfiešiem būtu apmaksāti
macītāji?
2. Kas jums šķiet grūts maizes laušanas norisē?
3. Kas jums visvairāk patīk maizes laušanā?
4. Nosauciet nopietna grēka piemēru, kurš netiek uzskatīts par grēku
šai pasaulē.
5. Vai jūs varat nosaukt kādas darbības, kuras dažreiz ir grēks un dažreiz
nav? Piemēram, vai melot vienmēr ir grēks?
