Mājas lapa 3.11
“JĀ, JŪS VISI …”
3.11 “JĀ, JŪS VISI …”
Mūsu sadraudzībā pasaules mērogā ir iemājojusi tendence, ka tikai daži aktīvi iesaistās brālības darbā. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka mūsu vidū ir daži izcili apdāvināti brāļi un māsas, salīdzinājumā ar kuriem mūsu pūliņi šķiet nenozīmīgi un lieki. Jaunpievērstie it īpaši var justies tā, it kā tiem nebūtu ko piedāvāt salīdzinājumā ar viņiem. Daudzos misionāru darba apvidos sievietes, nabagie, tie, kas nepārvalda angļu valodu, analfabēti – visi šīm grupām piederošie nonāk situācijā, kurā viņi (kā arī citi) jūt, ka viņi nespēj neko dot draudzei. Citi jaunpievērstie nāk no baznīcām, kurās pastāv mācītāji, un domu gājiens ir tāds, ka ticīgā pienākumos ietilpst tikai baznīcas apmeklēšana, bet visa atbildība gulstas uz mācītāja vai priestera pleciem. Tiem, kas audzināti tādā garā, ir grūti pierast pie domas, ka pašam jāuzņemas atbildība par citiem. Vai arī pamatā ir vienkārši egoisms un slinkums: neuzņemties nekādu atbildību par brāļiem un māsām, atstāt visu citu ziņā, uzskatot ka citi visu nokārtos, kamēr mēs nodarbosimies tikai ar savām problēmām.
Materiāli
Bībeles mācība par materiālismu nav tikai tajā, ka bagātākiem no mums jādod sava bagātība Evanģēlija izplatīšanas darbam. Raksti to patiešām māca: bet tur ir daudz teikts arī par to, kā nabagajiem jādod.
Tāpēc, ka mēs pazīstam cilvēkus (arī brāļus), kas ir bagātāki un tendēti uz bagātības iegūšanu, ir ārkārtīgi viegli nospriest, ka šī iemesla dēļ mēs neesam bagāti, mēs neesam materiālistiski noskaņoti. “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tos maitā un kur zagļi rok un zog” (Mt. 6:19) tika teikts, uzrunājot lielu jūdu zemnieku pūli. Kungs to neattiecināja tikai uz tiem dažiem bagātajiem, kas varēja būt nonākuši tai vietā. Viņš uzrunāja visus. Viņš zināja, ka viņi dzīvo būdās ar māla sienām, kurām zagļi viegli varēja piekļūt. Tā mazā lētā aproce, gredzentiņš paslēpts zem gultas matrača kā Ahanam, tā iemīļotā tunika … tās mazās nabago bagātības, pēc kurām tie tiecās, kuras viņiem šķita nenovērtējamas bagātības. Tieši uz to jau Kungs mērķēja; ka katram no mums, no ubaga līdz princim piemīt šī ‘krāšanas’ nosliece. Viņš ir gandrīz nežēlīgs Savās prasībās. Viņš brīdina līdzīgu pirmā gadsimta pūli bada gadu apsēstajā Palestīnā neraizēties mūžīgi par to, kur raut nākošo maltīti; un tad tajā pat kontekstā pavēl viņiem pārdot visu, kas tiem pieder (Lk. 12:29-33). Viņš jau nerunāja tikai uz bagātajiem. Viņš uzrunāja izmisīgi nabagos, lai tie atstātu to mazumiņu, kas viņiem bija, lai tiektos pēc Valstības. Iespējams, Viņš nedomāja, ka Viņa vārdi tiks uztverti burtiski (piem., lai nocirstu grēcīgo roku vai kāju); bet Viņa domu gājums noteikti bija: ‘Atsakies, savā prātā, no visa, kas tev pieder, labāk rūpējies par citu vajadzībām un ienākšanu Manā Valstībā’. Nav brīnums, ka šie pūļi pagrieza Viņam muguru un drīz jau brēca pēc Viņa asinīm.
Mozus bauslība vēršas pret domu, ka tikai bagātie var būt devīgi. Attīrīšanās pēc dzemdībām un pēc lepras atļāva nabagajiem zemākas vērtības upura pienešanu – lai pasvītrotu, ka neviens nav atbrīvots no došanas Dievam, neskatoties uz to, cik nabags viņš ir. Ievērojiet, kas ir uzsvērts: “ikvienam ar savu dāvanu rokā, pēc tās svētības …un mācekļi (šo principu motivēti) apņēmās, kurš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem [var iedomāties brāļus ceļā uz Jeruzālemi ar kādu Stirnas sūtītu maltīti, dažiem naudas gabaliem no Tita …] … lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā” (5. Moz. 16:17; 3. Moz. 14:30,31; Ap.d. 11:29; 1. Kor. 16:2). Kungs mācīja dot, kas iekšā, par mīlestības dāvanu (Lk. 11:41); kamēr mums ir laiks, darīt labu visiem (Gal. 6:10). Visi šie panti māca devības garu; un pat māsa, kurai burtiski nav naudas var būt devīga garā. Galvenā doma ir izteikta 2. Kor. 8:12: “Jo, kur ir laba griba (tas ir galvenais), tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt”. No ikviena vīra, kura sirds to skubina, bija jāpieņem dāvana Dieva svētnīcas (salīdz. ar eklēsiju) celšanai (2. Moz. 25:2 – Pāvils noteikti atsaucas uz šo vietu). Nebija teikts: ‘kura sirds to skubina un kurš ir spējīgs dot, lūdzu dariet to’. Jo vairumam no mums ir vismaz kaut kas īpašumā, tad nu dosim no tā, ar ko Dievs mūs ir svētījis. “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl”. Un tā, piem., kad mūs apciemo brāļi, neskaitīsim savā prātā, cik mums izmaksā viņu uzņemšana; ziedosim savu cienasta daļu mūsu sapulcēm pēc mūsu iespējām; pārvarēsim mūsu dabiskās rūpes par izmaksām ar devīgu garu. “Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas” (1. Pēt. 4:9).
Garīgi
To teicis, Pēteris turpina: “Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi” (4:10). “Ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību” citiem (1. Kor. 12:7 salīdz. ar 1. Kor. 7:7,17). Mums katram ir savi talanti: un, diemžēl, atraidītos raksturo tas, ka viņi nav likuši lietā savus talantus (Mt. 25:15). Katram pirmās baznīcas loceklim bija dota kāda gara dāvana, bet tikai dažiem bija brīnumdara spējas. Visi, kas ir kristīti Kristū, ir Kristus miesas locekļi, un, pēc dabas likumiem, miesa ir atkarīga no katra locekļa devuma. Tādēļ tīša atdalīšanās no pārējās miesas ir aplama; izveidojot ekskluzīvu kristadelfiešu ‘brālību’, nesniedzot savu daļu mūsu eklēsijai, ‘vēsi
uzņemot’ dažus brāļus … mēs ne tikai ierobežojam paši savu garīgo izaugsmi, bet arī visas miesas izaugsmi.
Katrai daļai savs darbs
“Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama arvien pilnīgāka mīlestībā” (Ef. 4:16). Kontekstā Pāvils demonstrē nepieciešamību pēc ebreju un neebreju sadarbības eklēsijā; viņi nevarēja dzīvot paralēlas dzīves eklēsijā, kaut arī sākotnēji, šķiet, bija pagaidu piekāpšanās viņu cilvēcīgajām īpašībām. Tikko kristītajiem Veco Derību nepārzinošajiem neebrejiem bija ko dot no savas puses Bībeles mācības piesātinātajiem ebreju ticīgajiem; kā arī otrādi, bez šaubām. “Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” (1. Kor. 10:24) – lai cik maz, pēc mūsu domām, tas arī nebūtu. Praksē tas nozīmē, ka mums ir jābūt ieinteresētiem, patiesi ieinteresētiem mūsu brāļu garīgajā izaugsmē. Tas nenozīmē, ka mums ar ziņkāri jāvēro citu vājības. Kad mēs redzam brāli, piem., runājam ar lepnības pieskaņu; māsu, kurai patīk tenkot …no visas sirds aizlūdziet par tiem. Ja nepieciešams izveidojiet sarakstu lūgšanām, uz papīra vai domās. “Aizlūdziet cits par citu” (Jēk. 5:16) – katrs no mums. Uzdod sev jautājumu, cik minūtes dienā tu pavadi lūgšanās. Ar to es negribu teikt, ka minūšu skaits dienā atspoguļo garīgumu; bet padomājiet par to. Līdz ar lūgšanām, parunāsim ar brāļiem par garīgajām lietām, pārvarot mūsu dabisko atturību runāt par ko tādu. Visiem Jaunajā Derībā ir jāmāca citi cilvēki un savi kaimiņi ar vārdiem: “Atzīsti To Kungu” (Ebr. 8:11).
Bībelē pastāvīgi atkārtojas vecajo tēma. Katrā eklēsijā neizbēgami ir vecaji, t.i., tie, kas izpelnījušies cieņu kā vecaji, nevis tie, kas uzdodas par tādiem, vai pat ir ievēlēti vadošajā amatā. Un tomēr mēs redzam, ka liela uzmanība ir pievērsta tam, ka katram kristītam ticīgajam ir ievērojama loma citu ticīgo garīgajā izaugsmē, kuru nevar aizstāt neviena vecaja vārdi, darbi vai piemērs, lai cik garā stipri tie būtu. Mēs jau iepriekš komentējām, ka mēs visi arī esam priesteri; un nevaram šo lomu pāradresēt tikai dažiem brāļiem. Pāvils cenšas pārliecināt, ka tāpat kā viņš un Apolls bija iesvētīti par Evanģēlija mācītājiem, Dievs principā ir devis šo svētību “ikvienam” (1. Kor. 3:5).
Krusta iedvesma
Ja mums ir jādzīvo dzīve, kas veltīta citiem, mums ir vajadzīga daudz spēcīgāka motivācija par vienkārši dzelžainu gribasspēku. Pastāvīga atmiņa par krustu, neskatoties uz visrafinētāko noliegšanu un atzinības trūkumu, var būt tā vienīgā motivācija, kas atkal un atkal, nešaubīgi atdzīvinās mūsu atslābstošo gribasspēku. Pāvils zīmē spēcīgu Kunga arvien pieaugošo pazemināšanos, kalpojot citiem, kuras kulminācija bija nāve krustā, un ar šo domu viņš mums iesaka neraudzīties katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. “Savā starpā turiet tādu prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū” (Fil. 2:4). Mozus bauslība katram cilvēkam dot dāvanu pēc tās svētības, ko Tas Kungs tam devis (5. Moz. 16:17) ne par velti sasaucas ar pavēli ēst Pashā jēru pēc katra nama rocības, “pēc tā ko viens var apēst”; un arī mannu ēst, cik var apēst (2. Moz. 12:4; 16:16). Saskaņā ar mūsu izmisīgo vajadzību mēs baudām Kristu; un par atbildi, pēc mums dotās svētības mēs dodam citiem, atbildot uz Viņa žēlastības dāvanu.
Vienreizēja vienotība
Pareiza Bībeles mācības par vienu miesu sapratne, kā arī regulāri piekopta prakse no visas sirds rūpēties par brālības garīgo un materiālo labklājību, izveidos mūs par pilnīgi neatkārtojamu vienību. Mēs būsim liecinieki tam, kā pati sadraudzība, Kristus piemēra un gara caurstrāvota, aug augumā. Tieši šī vienotība ir tā, kas raksturo kristadelfiešus. Nevienā citā baznīcā nav šīs nesaraujamās vienotības sajūtas. Dažreiz, ierodoties pie agrāk nesastaptiem brāļiem es kaut kā nojaušu: ‘Tie ir viņi!’ pat no tālienes. Un citiem arī ir bijusi tāda sajūta. Šī gandrīz mistiskā vienotības sajūta Ef. 4:3 ir aprakstīta kā “Gara vienība”, kaut gan Pāvils parāda, ka šīs vienības sajūta un uzturēšana ir atkarīga no mūsu pacietības vienam ar otru un “vienas ticības” uzturēšanas (t.i., vienojošās ticības, kas rada vienu miesu). Šī vienotība ir potenciāli pietiekami spēcīga, lai pārveidotu pasauli. Lai visi ir viens, “lai pasaule ticētu”, “lai pasaule atzītu” teikts Jņ. 17:21,23). Taču, pēc Jāņa domām, “lai pasaule atzītu” bija nepieciešama Kunga nāve (Jņ. 14:31), kā arī mīlestība viņa mācekļu starpā (Jņ. 13:35). Kunga nāve iedvestu šo mīlestību Viņa tautas starpā, un tās rezultātā uzplaukusī vienotība liks pasaulei atzīt Tēva un Dēla mīlestību. Uz to visu Pāvils atsaucas, sakot, ka šīs jaunās vienotības starp ebreju un neebreju dēļ visiem cilvēkiem, valdniekiem un šīs pasaules spēkiem “Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma” (Ef. 3:9-11). Pāvils saka, ka Gara brīnumainās dāvanas tika dotas, lai savestu ebreju un neebreju ticīgos kopā, lai apvienotu svētos pilnīgā cilvēkā, vienotā miesā. Un kad eklēsijā ebreju un neebreju atšķirības tika atrisinātas pirmā gadsimta beigās, Gara dāvanas tika atņemtas.
Šī neatkārtojamā vienība bija krusta radīta. Savienošanās, brālība bija savienošanās ar Kristus miesu un asinīm (1. Kor. 10:16). Patiesi, “sadraudzība” ir bieži sastopams vārds Jaunajā Derībā (piem., 2. Kor. 13:14; Ef. 4:3). Tā kā tāds bija Dieva nodoms, mēs visi esam, no Viņa redzes viedokļa, vienoti sadraudzībā, tādēļ mums jācenšas turēties vienā prātā (Fil. 2:1,2). Sienas, kas dabiski slējās starp cilvēkiem, sabruka, pat starp tik pretstatītiem kā ebreji un neebreji (Ef. 2:14). Gans atdeva savu dzīvību ganāmpulka apvienošanās vārdā, lai tas taptu vienā veselā, vienā ganāmpulkā (Jņ. 10:15,16). Kristus asinīs abi tika “pārradīti par vienu jaunu cilvēku” (Ef. 2:15). Gatavojoties nāvei, Kristus domas aizņēma vienotības tēma (Jņ. 17). To redzam, lasot Jņ. 17:20: “Un viņu labā es pats svētījos nāvē … lai visi ir viens” (Jņ. 17:19,21). Dieva godība būs šīs vienības avots (Jņ. 17:22); un Dieva Vārds un godība tika darīti zināmi vispārākajā pakāpē krustā (Jņ. 12:28; 17:26). Apžēlošana, žēlastība, grēku nosodīšana, Dieva žēlsirdība un bargums (2. Moz. 34:5-7) … visas šīs lietas, kā tas tika parādīts krustā, apvieno cilvēkus. Tādējādi, praktiskajā dzīvē kā pārāk barga, tā arī pārāk vaļīga attieksme pret mācību un praksi, nebalansēta Dieva godības izpratne nekad nenesīs vienotību. Visa Izraēlas draudze (eklēsija) bija sapulcējusies pie šaustītās klints, kas “bija Kristus”, krustā sistais (4. Moz. 20:8 salīdz. ar 21:16; 1. Kor. 10:4). Masts, kurā bija paaugstināta vara čūska, pulcēs kopā atsevišķus Dieva tautas dēlus un tāpat kā čūsku sakostais Izraēls pulcējās ap šo zīmi, tā arī krustā sistais paaugstinātais Kristus pulcēs kopā visus Viņa ļaudis (Jņ. 12:32 salīdz.ar 3:14). Taču Kristus krusts asociējas arī ar visu Dieva ienaidnieku apvienošanos (Ap. d. 4:26). Pat Herods un Pilāts sadraudzējās tajā laikā (Lk. 23:12). Krusts sadala cilvēkus divās vienotās nometnēs; tie apvienojas vai nu Kunga pusē, vai arī pret Viņu. Krusts bija pasaules tiesas stunda (Jņ. 12:31). Līdzīgi arī tiesas dienā būs pulcēšanās kopā vai nu pret Kungu (Atkl. 16:16; 19:19), uz nosodīšanu (Jņ. 15:6); vai arī Viņa pestīšanas šķūnī (Mat. 13:30). Un līdzīgi tam arī maizes laušana, kā tiesas priekšvēstnesis, ir kopā pulcēšanās vai nu par nosodījumu, vai pestīšanu (1. Kor. 11). Tādēļ Evanģēlija sludināšana ir Dieva ļaužu pulcēšanās kopā ap Kristu (1. Moz. 49:10, Mt. 12:30) (1). Tagad mēs pulcējamies kopā, taču galīgā pulcēšanās būs tiesas dienā; tādēļ mūsu atsaukšanās uz Evanģēlija aicinājumu tagad ir tiesas dienas pulcēšanās priekšnojauta (Mt. 3:12 salīdz. ar 13:30).
Svarīgākā iecere
Šī vienotība atpirkto starpā, kas kļuva iespējama pateicoties krustam, bija Dieva sākotnējā iecere; Viņa gribas noslēpums, Viņa labais nodoms, “kuru Tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas – Kristus” (Ef. 1:10). Tātad atpirkto vienotība nav vis nejauša sagadīšanās mūsu glābšanās rezultātā Jēzū Kristū; tas bija Dieva būtiskākais nodoms un mērķis no pasaules radīšanas un atklājās mums tikai caur vienību, kas sasniegta krustā (Ef. 3:9,10). Tam bija jānotiek pēc “Viņa mūžīgā nodoma” (Ef. 3:11). Ir vērts domās pakavēties pie šīm Vēstules efeziešiem rindām, jo ir ļoti viegli atstāt bez ievērības to lielo uzsvaru, kas ir likts uz to, ka neizprotamā /noslēpumainā ticīgo vienotība, visiem kopā godinot Viņa Vārdu bija pamatos un mūžīgi Dieva galvenais nodoms. Un tā Pāvils apbrīnoja to, ka viņš bija izraudzīts tam, lai skaidri atklātu šo Dieva skaistāko un būtiskāko noslēpumu visiem cilvēkiem; jo Vecajā Derībā par to it nekas nav teikts, neko nav teicis (vismaz tieši) arī Kungs Jēzus. Un arī mēs varam tikai apbrīnot to, ka mums ir jābūt tam dzīviem lieciniekiem.
Piezīme
(1) “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt. 18:20) nevar nozīmēt, ka Kristus klatbūtne ir iespējama tikai, ja divi vai trīs fiziski sanāk kopā, ka Viņš nemājo individā. Es teiktu, ka šī teiciena nozīme ir: ja divi vai trīs pulcējas kopā Viņa Vārdā, tas ir tāpēc, ka Viņš ir viņu vidū; proti, ka vienotība, pulcēšanās ir iespējama tikai ap Kristus personu un klātbūtni.
“Viss, kas nav atdots, ir zaudēts” - Indiešu paruna
