Mājas lapa
3. NODARBĪBA
EKLĒSIJAS DZĪVE
3.1 PRIESTERĪBAS GARS
Atkl. 1:6 lasām, ka būdami Kristū, mēs esam ķēniņ-priesteru tauta, tieši tāpat kā Kristus tagad ir ķēniņ-priesteris Melhisedeka kārtā. Uzmanīgi lasot Vecās Derības rakstus kļūst skaidrs, ka Izraēla nosodījumā lielā mērā vainojamas priesteru pieļautās kļūdas. “Kāds mācītājs, tāda draudze” ir paruna, kuras pamatā ir Vecā Derība. Priesterības trūkumi bija par cēloni izraēliešu tautas atkrišanai no ticības. Mums jābūt gataviem atzīt kaut nelielu līdzību ar seno Izraēlu. Nav ne mazāko šaubu, ka agrīnā draudze maldu ceļos aizgāja “viltus mācītāju” dēļ, kas ir Vecās Derības viltus priesteru ekvivalents.
Priesterības atbildība
Protams, ka katram izraēlietim bija jābūt priesterim; viņiem vajadzēja būt “priesteru ķēniņvalstij”. “Mana miera derība” bija noslēgta kā ar visu Izraēlu (Jes. 54:10), tā arī ar priesterību (Mal. 2:5). Tas pats attiecas arī uz garīgo Izraēlu; “garīgu namu … svētu priesteru saimi” (1. Pēt. 2:5). Kristīšanas process atgādina, kā priesteri mazgājās un tad sāka dievkalpojumu Izraēla tautai. Kristus ir augstākais priesteris, bet tā kā mēs esam “Viņā”, mēs arī esam līdzdalīgi priesterībā. Pievērsiet uzmanību tam, kā Dievam piederīgā valodā tiek aprakstīti priesteri: “Patiesības likums bija viņa mutē, un nekāda ļaunuma, nedz netaisnības nebija uz viņa lūpām. Mierīgi un ar atklātu sirdi viņš virzījās Man pa priekšu un atgrieza daudzus no grēkiem” (Mal. 2:6). Un tā, mums vajaga “nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri” (Rom. 12:1); padarot ticīgo par upuri un par priesteri, kāds bija (un ir) Kristus. Interesanti ir paraudzīties uz Jēzus Kristus vārdiem Mt. 5:29,30 no šī redzes viedokļa. Viņš aicina dedzīgo svēto atteikties no dažādām ķermeņa daļām (jo tās visas apgrēcina savā laikā!), lai viņš varētu ieiet Valstībā. Jūda uztverē tāda aina radītu priestera darbības iespaidu. Un jūtīgais lasītājs atkal tiek aicināts iedomāties sevi upura un priestera kārtā.
Priesterības galvenais pienākums bija mācīt Dieva vārdu tautai. Tas ir uzsvērts ļoti daudzos pantos: 5. Moz. 24:8; 2. Ķēn. 17:27; 2. Laiku 15:3; Neh. 8:9; Mih. 3:11. Jāatzīmē arī priesteru un praviešu kopējās partnerattiecības. No viņu, kā mācītāju, redzes viedokļa kļūst saprotamas arī pirmā gadsimta priesterības dusmas, kas vērsās pret to, ka Kristus un apustuļi mācīja tautu: Mt. 22:33; Lk. 19:47; 20:1; Ap.d. 5:21. Garīdzniecība juta, ka viņu stāvoklis tiek apdraudēts. Mēs esam piederīgi priesteru saimei, tāpēc mūsu katra pienākums ir mācīt vai nest Dieva vārdu viens otram. Dievam bija pa prātam, lai katrs izraēlietis pakļautos šim garam, lai katrs no viņiem varētu mācīt “katrs savu tuvāko un brālis brāli, sacīdami: atzīsti To Kungu” (Ebr. 8:11). Tādā veidā Dievs bija cerējis, ka senā Izraēla īstenos priesterības nācijas ideju. Neebreju Izraēla ir aicināta nest augļus, kur senā Izraēla cieta neveiksmi; un mums ir jāuzdod sev jautājums, vai mūsu kopiena to spēj. Kur ir mūsu reālā atbildības sajūta vienam par otru? Kā mēs iespaidojam viens otru? Kur ir tā dedzīgā vēlēšanās dalīties Dieva vārda atziņās, ko pauž Ebr. 8:11? Ar moderno sazināšanās līdzekļu iespējām tagadējā kristadelfiešu žurnālu bagātība ir uzteicama, ja tie patiesi dalās Dieva vārda atziņās nevis pārstāv kādas politiskās grupas viedokļus. Diskusijas pēc Bībeles skolas nodarbībām, šai saistībā uzdotie jautājumi viens otram, intensīva sarakste
– viss tas ir viena veseluma sastāvdaļas. Un tas nebūt nav kaut kas tikai akadēmiski izglītotam prātam. Ja mēs patiesi “atzīstam To Kungu”, mēs gribēsim dalīties domām par šīm attiecībām.
Taču ir skaidrs, ka dažiem vieglāk padodas šo zināšanu izplatīšana nekā citiem. Šī iemesla pēc Dievs paredzēja īpašu cilvēku grupu, kuras pienākumos ietilptu Izraēla mācīšana organizētā veidā. Izraēls nespēja novērtēt to, ka šie priesteri bija domāti kā priesteri priesterības vidū. Agrīnā baznīca pielaida to pašu kļūdu; parastā izraēlieša kārdinājums ir vienmēr bijis atstāt Bībeles studēšanu priesteru/eklēsijas vecāko ziņā. Tās pašas briesmas draud arī tagadējai kristadelfiešu paaudzei, kaut arī šodien tā ir svētīta ar vairākiem izcilākiem mūsu kustības skaidrotājiem un veicinātājiem, kādi jelkad ir bijuši. Tomēr mūsu attieksmē pret maldus ceļus ejošo ‘garīdzniecību’, iespējams, mēs esam gājuši par tālu; tā ka dažās eklēsijās ir tikai daži ar īstu atbildības sajūtu par ganāmpulka garīgumu apveltīti brāļi (ja vispār tādi ir). Pārāk bieži brāļi uzņemas atbildīgā organizatora vai sekretāra atbildību vienkārši tāpēc, ka nav neviena cita, kas to uzņemtos. Jebkurš, kas pietiekami izveicīgi raksta, un spēj vairākus gadus saglabāt noturīgu apmeklējumu, parasti automātiski ieņem eklēsijas līdera pozīcijas. Taču ir vajadzīgi brāļi, kas perfekti atbilstu Vecās Derības idejai par ‘priesterību priesterības vidū’; brāļi, kas apzināti uzņēmušies atbildību par citu eklēsijas locekļu garīgo labklājību; brāļi, kas vēlas izzināt eklēsijas vajadzības un atbilstoši tām veltīt laiku un pūles, lai sagatavotu atbilstošu uzrunu sapulcē; brāļi, kas rūpētos par transportu, lai neviens no tiem, kas vēlas apmeklēt sapulci, nepaliktu mājās.
Pats par sevi saprotams, ka es nedomāju apmaksātu ‘pilnas darba dienas’ garīdzniecību (vismaz Lielbritānijā); bet drīzāk apzinātu priesterības gara izvērtējumu. Jaunajā Derībā ir vairākas norādes uz to, ka mūsu eklēsijās ir jābūt kādai vecāko sistēmai, kurai mēs pakļaujamies (1. Kor. 16:16), atzīstot, ka viņiem patiesi no sirds rūp mūsu garīgā labklājība.
Izraēla trūkumi
Pravieša Maleahijas grāmatā izsekojamas divas galvenās tēmas: priesterības pagrimums un pravieša Ēlijas darbs, sagatavojot ceļu Mesijam. Šīs tēmas ir savstarpēji saistītas. Mēs zinām, ka bauslība ir pilna ar mācību par Mesiju. Priesterībai vajadzēja tā lasīt un sajūsmināties par Likumu, lai paaudžu gaitā viņi būtu varējuši Izraēlai darīt atpazīstamu komplicēto Mesijas tēlu. Mēs jau pieminējām, ka Dievs bija paredzējis, ka visa Izraēla sajūsmināsies, viens otram teikdami: “Atzīsti To Kungu”. Vai tas neliek domāt, ka viņiem visiem bija jūsmīgi jātērzē par Kungu Mesiju? Diemžēl, nekas tamlīdzīgs nenotika. Šī iemesla dēļ Maleahijam bija teikts sludināt par Ēlijas kalpošanu, kuram bija jāattīra priesterība un jāpiesaka Mesijas atnākšana, rūpīgi pievēršot Viņam Izraēlu, kā tas būtu bijis jāizdara priesteriem līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam. Tieši šī iemesla dēļ Jānis Kristītājs mācīja tautu par Mesiju, uzņemoties priestera lomu. Lk.1:16: “Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva” sasaucas ar agrāk teiktajiem Maleahijas pravietojumiem par Mesiju (Mal. 1:6), kas apzīmēja ideālu priesteri, kurš “atgrieza daudzus no grēkiem” (Mal. 2:6).
Šeit lieti iederētos īpaši izcelt tās jomas, kurās jūdu priesterība cieta neveiksmi:
- Priesteri bija “Levija derību lauzuši” (Mal. 2:8) ar to, ka viņi precējās ārpus Ticības (Neh. 13:29), aptraipīdami levītu derības garu, kurš tika dots, atzīstot dedzīgu pretdarbību pagānu sieviešu aplidošanai (4. Moz. 25:12,13). Vairāki pravieši nosoda priesterus par viņu dzimumnesavaldību.
- Viņi upurēja neveselus dzīvniekus, ko izraēlieši viņiem pienesa (Mal. 1:8,14). Tādējādi, viņi nepārmeta ganāmpulkam zemo garīguma līmeni, bet sekoja viņu pavadā.
- Kalpošanas vienveidību viņi sāka uztvert kā garlaicīgu darbu un dedzīgāk vērsās biznesa interešu kārtošanai.
- Bet vissliktāk bija tas, ka viņi neredzēja nekā ļauna savā attieksmē. Viņi bija garīgi pašapmierināti.
Dzīve divdesmitā gadsimta eklēsijā daudzējādā ziņā arī ir vienveidīga. Un tās pašas kārdināšanas ir spēkā. Jēkaba vēstule, kā arī vēstules korintiešiem un septiņām draudzēm, runā par to, ka pirmajā gadsimtā vecajie iekļuva tajās pašās lamatās. Patiešām, Jēkaba vēstulē daudz kas sasaucas ar Maleahiju un priesterību neilgi pēc tās atjaunošanas.
Bazūnes aicinājums
Gars pielīdzina publisko uzstāšanos eklēsijā bazūnes skaņai. “Un, ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam (t.i., Kunga dienai vai ikdienas garīgajai cīņai)? Tāpat arī, ja jūs ar savu mēli neteiksit skaidrus vārdus, kā lai saprot runāto? Jūs būsit “vējā runājuši” (1. Kor. 14:8,9). Interesanti, cik daudzi šodienas eklēsijās ir “vējā runājuši”. Vecajā Derībā ‘bazūnes’ skaņu valoda attiecas uz sekojošo:
- Lai gatavotos karam
- Lai ziņotu, ka jāvirzās tālāk
- Lai atmaskotu grēkā (Jes. 58:1; Jer.4:19)
- Lai brīdinātu par iebrucējiem (Ez. 33:3-6)
- Lai sludinātu par steidzamu nepieciešamību gatavoties Kunga dienas atnākšanai (Joēla 2:1)
- Lai apstiprinātu Dieva glābšanu par atbildi uz lūgšanām: “Saceliet trauksmi ar taurēm, un tad Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pieminēs (kas atbilst: jūsu lūgšanas tiks sadzirdētas), un jūs tiksit izglābti no saviem ienaidniekiem” (4. Moz. 10:9).
Visiem šiem elementiem ir jābūt raksturīgiem arī mūsu divdesmitā gadsimta priesteru darbā. Bet cik daudz grēka atmaskojumu, skarbu brīdinājumu, pamudinājumu virzīties uz priekšu/uz augšu, ticības stiprināšanas darbību, lūgšanas spēka reālas nozīmības akcentēšanas un galvenokārt, kādu garīgās attīstības neatliekamas nepieciešamības apziņu jūs personīgi esat ienesis, piedāvājis, kas plūst no jums? Mēs taču visi kā viens esam augstākās, bazūnējošās priesterības locekļi. Izraēlam bija jābūt priesteru valstībai, jo “jūs esat redzējuši, ko Es esmu darījis …kā Es jūs esmu nesis uz ērgļa spārniem un esmu jūs pie sevis atvedis” (2. Moz. 19:4-6). Glābšanai, kuru mēs esam personīgi izbaudījuši, ir jābūt par stimulu, lai uzņemtos šo izaicinājumu. Tādēļ priesterības garam ir jābūt saskatāmam katrā no mums.
Ja ar lūgšanu par otru tiek panākta viņa glābšana – un tam ir ne mazums apstiprinājumu Bībelē – tad mums katram ir dievbijīgi jālūdz vienam par otru. Lotam par žēlsirdīgo glābšanu daudzējādā ziņā jāpateicas Ābrahāma lūgšanām, bez kurām, kā izskatās, pats Lots nebija garīgi nobriedis pieņemt Eņģeļu aicinājumu. Dievs saudzēja Āronu, tāpēc ka Mozus aizlūdza par viņu (5. Moz. 9:20). Un tas, droši vien, ir pamatā Jēkaba aicinājumam aizlūgt vienam par otru, lai mēs taptu dziedināti, zinot, ka caur mūsu lūgšanām un audzināšanas darbu citu labā mēs varam glābt cilvēku no viņa neskaitāmajiem grēkiem un viņa dvēseli no nāves (Jēk. 5:20). Šo spēju, kas mums piemīt darīt to citu labā, ir jāņem vērā katram no mums. Un par atbildi mums ir jādzīvo dzīve, kas būtu veltīta mūsu brāļu garīgajai labklājībai un glābšanai. Tādai ir jābūt mūsu motivācijai visās mūsu kalpošanas un garīguma jomās. Varētu izvirzīt argumentu, ka viss, kas mums ir dots no Dieva žēlastības, tiek dots, lai mēs to varētu atdot citiem (2. Kor. 1:4-6). Pat mūsu Bībeles studēšanai, mūsu vēlmei augt Dieva atziņā jābūt caurstrāvotai ar vēlēšanos dalīties tajā ar citiem. Atcerieties, kā Mozus lūdzās daudz dziļāku Dieva atziņu 2. Moz. 33.un 34., un rezultātā saņēma Dievišķo atklāsmi, kurā tika paziņots Vārds Jahve. Mozum tā nebija izsmalcināta intelektuālas stimulācijas atklāsme. Šo pašu atklāsmi, savas zināšanas par Dieva būtības žēlsirdīgo raksturu viņš citēja savā vienreizējā lūgšanā (4. Moz. 14:13-19), lūgdams, lai Dievs nepazudinātu Izraēlu un nepaaugstinātu viņu pašu, kā Dievs bija solījis. Viss, ko mēs uzzinām par Tēvu, Kristus tēla neizsmeļamās bagātības vīzija, viss tas nedrīkst palikt mūsos, līdzīgi piezīmēm uz Bībeles lappušu malām, sapulču uzrunu pierakstiem, ideju nojausmām, kas kavējas smadzeņu šūnās. Ja mēs patiesi esam redzējuši, tad neizbēgami un dabiski šai vīzijai ir jāizstaro no mums.
