Mājas lapa
2.13 UZTICĪBA: BRĪDINĀJUMS
Iepriekšējās nodaļās mēs runājām par to, ka mums ir jābūt dāsniem, jāvairās no mantkārības, jākalpo Dievam bez atlīdzības, atdodot sirdi un dzīvi bez ierunām, lai Viņa Patiesība kļūtu par mūsu dzīves augstāko, visaptverošo motivāciju. Tā tas patiesi ir, un tas loģiski izriet no tā, ka Kungs mūs ir iemīlējis līdz pēdējam, atdodot Sevi mūsu labā. Bet ir jāieskanas arī brīdinājumam. Tiesas dienā atraidītajiem, kuriem praktiski nekā nav, tiks atņemts arī tas, kas tiem ir (Lk. 19:26). Patiesībā tas nozīmē, ka tā garīguma, kas, kā likās, viņiem ir, vai arī viņi domāja, ka viņiem ir, viņiem nekad nav bijis un pat iedomas par to tiks viņiem atņemtas. Var likties, ka mēs esam garīgi, kad patiesībā tā nemaz nav. Es to rakstu tādēļ, ka man ir bijis labi daudz draugu Kungā, kas kādu laiku likās tik dedzīgi un uzticīgi, bet tagad viņi ar mums vairs nebiedrojas un paši atzīst, ka viņu uzticība un darbs Kungam īstenībā nenāca no patiesa garīguma. Sekojošie piemēri parāda, kā mēs varam likties garīgi, mēs varam rīkoties pareizi, labu motīvu mudināti, bet dziļi dvēselē mēs it nemaz neesam garīgi cilvēki.
Mīlestība
- Mēs varam iedomāties, ka mēs kalpojam Kungam pāri visam tam, kas no mums tiek prasīts, kaut gan īstenībā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Mēs varam ziedot Kunga darba labā, kad faktiski mēs tikai esam apgājuši Dieva baušļu dziļāko būtību būt dāsnam un izrādīt patiesu mīlestību (Mt. 15:5,6). Jūdi gavēja dienās, kad bauslība neprasīja no viņiem gavēni, bet Dieva acīs viņi to darīja paši sev, lai balstītu savu garīgo patmīlību, nevis ievērojot Dieva noteikto gavēni (Cah. 7:15,16). Jo aktīvāki mēs esam kopienā, jo vairāk mūsu iztēlē mēs darām Kunga darbu – jo skaudrāk jāskan brīdinājumam. Pēteris runā par nepieciešamību parādīt viesmīlību bez kurnēšanas (1. Pēt. 4:9). Viņš paredzēja, ka brālīga mīlestība var tikt pausta ārēji, bet ar iekšēju nepatiku, ka mums jāizrāda tāda mīlestība.
- Iespējams, ka 1. Kor. 13 ir dotā principa visskaidrākais izklāsts. Mēs varam mirt par mūsu ticību, atdot sevi visu dienu dienā; patiesi, patiesi ticēt, bet ja tam pamatā nav mīlestības, tas neko nenozīmē. 1. Kor. 13 ir biedinoša nodaļa, ja to tā saprot. “Mīlestība” nav tikai siltas jūtas pret dažiem mūsu brāļiem. Tā vispirms ir patiesa un karsta, visaptveroša un pāri plūstoša mīlestība pret Tēvu un Viņa Dēlu (kas neizbēgami izliesies mīlestībā pret mūsu brāļiem).
- Kungs apzinājās, ka ir viegli izrādīt miera un mīlestības jūtas pret brāļiem, patiesībā tās nemaz neizjūtot. Sarunājoties ar saviem mācekļiem, Kungs Jēzus izstāstīja nelielu līdzību, kurā Viņš salīdzināja sāls turēšanu sevī ar miera turēšanu brāļu starpā (Mk. 9: 38-40;49,50). Viņš brīdināja, ka sāls, kas zaudējusi sāļumu, izskatās tikpat laba, kā laba sāls, bet tāda sāls ir nekam nederīga vielas kaudzīte. Protams, ka Viņš domāja: ‘Jūs varat domāt, ka jums ir mīlestība pret jūsu brāļiem, kad patiesībā tās nemaz nav. Un, ja tas ir tā, tad jūs neesat nekas, tikai vielas kaudzīte.’ Ne par velti Viņš atgādināja, ka jebkuram upurim ir jāpievieno laba sāls. Jēga ir tajā, ka mūsu dievbijībai un upuriem nav nozīmes, ja tajos trūkst īstas sāls – patiesas mīlestības pret mūsu brāļiem un māsām Kristū. Tas ir tieši tas, ko māca 1. Kor. 13. Mīlestība ir dziļas jūtas, kas izpaužas dzīves sīkumos, bet ne gadījuma varonībā (piem.), atdodot savu miesu par dedzināmo upuri.
- Jaunajā Derībā atkārtoti sastopams brīdinājums, ka ir ļoti viegli sev iegalvot, ka tu esi ‘mīlošs’, lai gan patiesībā tā nemaz nav. “Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota” (Rom. 12:9). Tas, ka Pāvils apzinājās sevi “neviltotā mīlestībā” esam (2. Kor. 6:6), liecināja par to, ka viņš ir patiess apustulis. Jēkabs (3:17) runā par patiesu garīgumu, kas sevī ietver lēnprātību, pacietību, labestību, utt. “bez liekulības” (neviltotu). Patiesa atbilde uz Evanģēlija mācības aicinājumu izpaudīsies “neliekuļotā brāļu mīlestībā” (1. Pēt. 1:22). Senā Izraēla cieta neveiksmi tajā, ka “viņi ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirdis dzenas pēc mantas” (Ecēh. 33:31). Tas šeit ir spēcīgi uzsvērts. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc sevī un citos var novērot izteiktu mīlestības nozīmes pasvītrošanu, kas vienlaicīgi pauž naidpilnu attieksmi. Es domāju, ka visi, kam ir dzīves pieredze eklēsijā, atcerēsies sarunas, kurās tiek aizstāvēta ‘mīlestība’, vai kritizēta ‘nemīloša uzvedība’ tādiem vārdiem, kuros dveš rūgtums un nicinājums!
- Jūtas, kas mūs pārņem, kad domājam par Kunga ciešanām krustā, var būt vēl viens piemērs, kad mūsu apgarotība nav patiesa. To 11 pieaugušu vīriešu aina, kas sēro un apraud sava Kunga zaudējumu, liek man domāt, ka ‘viņi patiesi bija atsaucīgi cilvēki, paskatieties, kā viņi mīleja Viņu …’. Bet tad Kungs parādās viņiem un pārmet tiem cietsirdību un neticību Viņa vārdiem (Mk. 16:10,14). Viņa pārmetumi, droši vien, patiesi sāpināja viņus, jo viņi, neapšaubāmi, bija pārliecināti, ka cietsirdībā pret Viņu jau nu viņus nekādi nevarēja vainot.
Upuris
- Izraēliešu eklēsija cieta nožēlojamu neveiksmi šajā jomā. Ārišķīgi viņi pildīja garīgo darbu, taču viņiem trūka iekšēja garīguma, kas ir tik vitāli nepieciešams. Viņi godināja Dievu ar lūpām, taču viņu sirdis bija tālu no Dieva. Viņi glabāja Viņa baušļus, bet izjauca to nodomus, neļaujot tiem iedarboties uz viņu iekšējo būtību (Mk. 7:6-9). Viņi stingri sargāja Viņa Derības Vārda izrunu; bet faktiski viņi aizmirsa Viņa Vārdu (Jer. 23:27). Līdzīga situācija bija ar templi: jūdi to ļoti mīlēja, sargāja kā savu acuraugu, bet faktiski viņi apgānīja visu, kam tas bija domāts. Kad pagāni sagrāva un apgānīja templi, tas bija tikai ārējais atspoguļojums tam, ko principā bija pastrādājuši jūdi; un pagānu iebrukumam, neapšaubāmi, bija jākalpo par mācību Izraēlam. Stefans norādīja ar Vecās Derības citātu palīdzību, ka Izraēla kalpošana Dievam bijusi veltīga, tāpēc ka vienlaicīgi viņi pielūdza savus elkus: “Vai tu, Israēla nams, šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis dzīvnieku un citus upurus? Jūs esat nesuši Moloha telti un sava dieva Romfana zvaigzni” (Ap.d. 7:42,43). Tas bija retorisks jautājums. Viņi pienesa upurus, bet faktiski viņi to nedarīja. Kāda ir atšķirība starp “nokautiem dzīvniekiem” un “upuriem”? Vai tad upuri nav vienkārši nokauti dzīvnieki? Būtībā, viņu pienestie dzīvnieki bija tikai nokauti dzīvnieki, nekas vairāk, tie nebija īsti upuri. “Kaut viņi arī daudz lopu kauj upuriem un ēd viņu gaļu, Tas Kungs tomēr netur labu prātu uz viņiem” (Hoz. 8:13). Līdzīgi mēs varam tērpties uzticībā un tēlot upuru pienešanu, kaut patiesībā tas itin neko nenozīmē. Kā Pēteris, mēs varam degt vēlmē dziļi izjust krusta nozīmi (Jņ. 13:36: “Kungs, kurp Tu ej?”), kaut patiesībā to nedarām (Jņ. 16:5: “neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej?”). Es nevaru šeit nepasvītrot, ka tik bieži ir bijusi uzsvērta nepieciešamība ‘apmeklēt sapulces’, ‘piedalīties maizes laušanā’ kā rituālos pašos par sevi, ka jaunajai Izraēlai var draudēt senās Izraēlas liktenis: ārēja rituālu ievērošana virspusējā līmenī, neiedziļinoties būtībā. Starp mums ir daudz brāļu un māsu, kuriem ir grūti apmeklēt sapulces un kontaktēties ar citiem, kaut gan viņi patiesi tic un pauž savu garīgumu daudz privātākā līmenī. Viņu publisko sapulču apmeklēšana var būt minimāla. Tomēr nenorakstīsim tos kā garīgi zemākus par citiem, kas varbūt sociālu iemeslu dēļ, taisnību sakot, gozējas kristadelfiešu sapulces sociālajā gaisotnē. Un centīsimies būt sevišķi uzmanīgi savā attieksmē pret Kunga piemiņas sapulcēm. Ticīgie Korintā izpildīja pavēli par maizes laušanu pastāvīgi; taču viņiem bija teikts, ka garīgajā plāksnē viņi to nemaz nav darījuši: “Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt Tā Kunga mielastu” (1. Kor. 11:20), kaut gan ārēji tieši to viņi darīja. Izraēls ievēroja Pashā visus tuksnesī dzīvošanas gadus, varētu iedomāties – bet viņi nekad neatcerējās dienu, kurā Dievs viņus izveda no Ēģiptes (Ps. 78:42). Tomēr, ja Izraēls neatcerējās Dievu, Viņš atcerējās viņus, parādot viņiem žēlastību (Ps. 106:7,45).
Grēku nožēla
Grēku nožēla ir vēl viens piemērs. Kungs nolādēja vīģeskoku (salīdz. ar Izraēlu), tāpēc ka tam bija tikai lapas, virspusēja grēku nožēla un garīgi augļi, bet patiesībā tajā nebija pat pirmo īsta augļa pazīmju pēc rūpīgas apskates. Agrāk likās, ka Izraēls nes augļus, bet īstenībā no tiem nebija ne vēsts (Hoz. 10:1). Cilvēks līdzībā uzbūvēja savu garīgo namu, bet patiesībā viņš nesasniedza patieso iekšējo paklausības līmeni Dieva vārdam; un tā tas nožēlojami, kaunpilni sagruva tiesas dienā. Grēka nopietnība tiek nonivelēta mūsu dzīvēs (kā tas notiek arī mūsu kopienā), līdz grēku nožēla sāk asociēties ar neskaidriem sirdsapziņas pārmetumu uzplaiksnījumiem. Tā atkal bija senās Izraēlas problēma. “Viņi neatgriežas pie Visaugstākā” (Hoz. 7:16), viņiem bija atgriešanās nepieciešamības, nožēlas sajūta, bet tā nebija patiesa grēku nožēla; “kad viņai to sludina (atgriešanos), tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī” (Hoz. 11:7) tā kā to prasa patiesa grēku nožēla. “Jūda nav pie Manis atgriezusies no visas sirds, bet tikai liekuļodama!” (Jer. 3:10). Viņi tiešām griezās pie Jahves, bet ne ar sirdi. Izraēls līksmoja Jāņa mācības gaismā – un viņš mācīja nožēlot grēkus. Viņi domāja, ka ir nožēlojuši grēkus. Taču Dievs apraksta Jāni kā sērojošu, bet viņi nesēroja kopā ar viņu, atsaucoties uz viņa sērām (Lk. 7:32). Viņi priecājās par grēku nožēlas ideju, bet līdz patiesai grēku nožēlai nenonāca. Jūdas grēku nožēla nereti tiek norakstīta kā domu gājiena maiņa, bet es domāju, ka morālajā ziņā viņš patiesi nožēloja (tā kā mēs lietojam šo vārdu šodien) padarīto, taču nožēla bija tikai virspusēja – un tādēļ tā nebija pieņemama (Mt. 27:3). Tajā pat laikā Pēteris izgāja cauri patiesai grēku nožēlai, būtībā par to pašu grēku. Jūdiem, kas bija palikuši zemē tūlīt pēc Babilonijas iebrukuma, bija vainas apziņa; apziņa, ka viņi ir grēcinieki un cieš par saviem grēkiem, bet viņi bija jāmudina patiesi nožēlot grēkus: “Jūs sakāt: mūsu pārkāpumi un grēki smagi guļ uz mums, ar tiem mēs ejam bojā. Kā tad mēs varētu dzīvot? Saki tiem … Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams?” (Ecēh. 33:10,11). Kā daudzi ieslodzītie, daudzi kristadelfieši, kā es, tie izjuta vēlmi iet pie Kunga, apzinājās savas kļūdas, bet tiem trūka reāla nodomu spēka, lai nopietni nožēlotu grēkus.
- Praviešu un taisno Jūdas ķēniņu reformas sniedz papildu piemērus. Asa un Jošafats darīja to, kas taisns Dieva acīs, bet augstieņu svētnīcas nenozuda (1. Ķēn. 15:14 salīdz. ar 2. Laiku 14:5; 17:6 salīdz. ar 20:33). Mēs lasām par to, kā Izraēla zeme tika attīrīta no Baaliem un citiem elkiem, bet pēc ļoti īsa laika sprīža mēs lasām, ka atkal vajadzīga tīrīšana. Hiskija, Manase un Hozeja katrs veica nozīmīgus attīrīšanas darbus 80 gadu garumā. Jeremija tādēļ nosodīja jūdus, kas dzīvoja Hozejas reformu laikā par to, ka viņi nezināja Dievu sirdī. Asa savāca visus zelta un sudraba traukus atpakaļ templī, bet pēc tam izmantoja tos valsts politisko interešu sasniegšanai. Viņš ārišķīgi izturējās tā, it kā tā būtu Dievam piederoša bagātība, bet faktiski izmantoja to kā savu īpašumu (1. Ķēn. 15:18,15). Daudziem rietumu kristadelfiešiem piemīt tāda pat tendence. Mums arī ir jājautā sev, vai mūsu garīgums nav vienkārši pūļa mentalitātes produkts; kā pūlis reiz kliedza: “Ozianna, Dāvida Dēlam!” un dažas dienas vēlāk viņi gribēja, lai atlaiž Jēzu Barabas vietā, bet pagāja tikai dažas kūdīšanas minūtes un pūlis jau kliedza, lai Dieva Dēlu sit krustā. Dzīve eklēsijā, Bībeles skolas, maizes laušana … neizbēgami, ka šai gaisotnē veidojas pūļa mentalitāte. Dievbijības jūtas uzvirmo mūsos kā kopienā, kā auditorijā, kad mēs klausāmies, slavinām un pielūdzam Dievu visi kopā. Taču patiesais garīgums ir daudz dziļāks. Mums ir nopietni jājautā sev, vai mūsu garīgums, mūsu dievbijība nav tikai šo sapulču izraisīti?
Lūgšana
-Iespējams, ka lūgšana ir tā joma, kur visvieglāk izpaužas tikai virspusējs garīgums, kad tālu līdz patiesai ticībai, patiesai neatlaidībai lūgšanā, patiesai cīņai ar Dievu lūgšanā. Elija “lūgdams lūdza” (Jēk. 5:17), norāda uz to, ka Gars atšķir lūgšanu un patiesu lūgšanu. “Klausi, Dievs, manu balsi, kad es žēlojos”(Ps. 64:2), šķiet, runā par to pašu: pastāv patiesa lūdzoša balss un ārišķīga lūgšanas forma. Vārdu formas, kuras mēs lietojam, ārējais ietērps, aizsedz patieso; patiesos gara vaidus, kurus Dievs uzskata par īstu lūgšanu. Tieksmei vairot vārdus lūgšanā, kuros nav jūtama iekšējā kvēle, iespējams, var rast atbildi Kunga mācībā par ticību sinepju sēkliņas lielumā, kas spēj lielas lietas (Lk. 17:6). Viņa vārdi skaidri norāda, ka patiesa ticība var darīt brīnumus, neprasot liekvārdības izpušķojuma.
-Īsi pirms pēdējās kaujas ar filistiešiem “Sauls jautāja To Kungu, bet Tas Kungs viņam neatbildēja” (1. Sam. 28:6), tāpēc viņš griezās pie burves. Taču Dieva gala vārdā par Saulu teikts, ka Viņš sodījis Saulu tāpēc, ka “viņš bija griezies pie mirušo garu izsaucējas … bet nebija jautājis To Kungu” (1. Laiku 10:13,14). Būtība ir tajā, ka lai gan Sauls vērsās pie Tā Kunga un jautāja, viņš neielika sirdi lūgšanā, kas bija virspusēja, un tādēļ Dievs to vispār neuzskatīja par notikušu. Un mums ir jājautā sev, cik lielā mērā mūsu lūgšanas un Dieva vārda studēšana Dieva acīs ir tikai virspusējas. Dabiskā Izraēla problēma bija tieši šajā apstāklī. “Viņi arī nepiesauc Mani no sirds, bet vaimanā un kauc, izstiepušies savās guļasvietās” (Hoz. 7:14). “Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad viņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī” (Hoz. 11:7).
-Jēk. 4:2,3 ir skaidri pateikts: daži lūdz un nesaņem, tāpēc ka faktiski viņi nemaz nelūdz. Viņi spēlējas ar lūgšanas iespējamo spēku, lai izmantotu to savā labā. Vecās Derības Izraēla gavēja, bet tikai paši sev, ne Dievam (Cah. 7:5,6)
Ticība
-Un to pašu var teikt arī par ticību. Ticība var izvērsties par neskaidru cerību uz kaut ko labāku “drošas pārliecības”, neredzamā redzēšanas vietā. Pāvila vārdi par “neliekuļotu ticību” (1. Tim. 1:5; 2. Tim. 1:5) kā personiskās un eklēsijas dzīves mērķi liek domāt, ka viņš saskatīja kārdinājumu ticības tēlojumā, atdarināšanā. Daudzi jūdi ticēja Kristum (Jņ. 8:30), bet Viņš pārmeta viņiem, ka viņi nav “patiesi” Viņa mācekļi, jo viņiem nebija brīvības, ko dod neviltota Patiesības pieņemšana, viņi nebija īsteni Ābrahāma bērni, bet vēl joprojām dzīvoja grēkā, nebija spējīgi klausīties Viņa vārdos, pasīvi meklējot Viņu nokaut (Jņ. 8:33-44). Taču visi šie kritiskie vārdi bija vērsti pret tiem, kas, pēc Bībeles vārdiem, “bija sākuši ticēt Viņam” (Jņ. 8:31). It kā Gars gribētu mums parādīt, ka ticība Kristum var būt tikai virspusēja. Viņš saka, ka viņi ir Ābrahāma dzimums (Jņ. 8:37,56), bet gandrīz tai pašā elpas vilcienā Viņš noliedz to garīgumu (Jņ.8:39). Kungs runāja par to, ka pat kripatiņa patiesas ticības, līdzīga sinepju sēkliņai, var veikt ļoti daudz (Mk. 11:23,24) – it kā Viņš atzītu, ka pastāv pseidoticība un patiesa ticība.
-Galma vīrs ticēja Jēzus vārdiem. Bet tikai tad, kad viņa dēls atveseļojās, viņš kļuva patiesi ticīgs (Jņ. 4:50 salīdz. ar 54).
-Kunga netiklais kalps tiesas dienā tiks nošķirts – atsedzot viņa īsto seju – un tad saņems algu, kas viņam pienākas līdz ar (citiem) liekuļiem (Mt. 24:41). Gandrīz tos pašus vārdus Kungs lietoja Savas kalpošanas sākuma posmā, tikai sakot, ka šāds kalps saņems algu līdz ar neticīgiem (Lk. 12:46). Atraidītie kalpi, kas šķietami ticēja, bet faktiski tikai tēloja ticīgos, patiesībā ir neticīgi. Viņu ticība ir tikpat liela kā neticīgajai pasaulei, kaut gan viņi domā, ka tic un kalpo Kungam.
Pazemība
-“Lepnība, kas tērpjas pazemībā” – izsaka visu. Mēs varam izskatīties pazemīgi, bet to darot faktiski paust savu lepnību. Citviet jau tika minēts, ka brālis var atteikt māsai, kas slavē viņu par sagatavoto Bībeles lasījumu sapulcē: “Nu, tas jau nav nekas liels patiesībā”. Bet ja cita māsa saka: “Man šķiet, ka jūsu Bībeles lasījums patiesībā nav necik labs”; kā viņš reaģē? Vai viņš bija patiess, pazemīgos vārdus teikdams? Ahass ir viens no daudziem šāda veida melīgas pazemības piemēriem Bībelē. Viņš atteicās lūgt zīmi Jahvem, kad viņam piedāvāja to darīt, lai neliktos līdzīgs atkritušajam Izraēlam tuksnesī un nekārdinātu Jahvi (Jes. 7:12 salīdz. ar 5. Moz. 6:16). Bet faktiski tā bija Dieva “kaitināšana”, un viņam tika dota zīme par viņa nosodīšanu (Jes. 7:12,13).
Bībeles lasīšana
-Mūsu Bībeles lasīšana ļoti viegli var kļūt par virspusēju acu slīdēšanu pāri vārdiem, nemaz neļaujot to patiesajai nozīmei nokļūt līdz mūsu apziņai. Filips to apzinājās, kad viņš jautāja galminiekam: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” (Ap.d. 8:30): ginoskeis ha anaginoskeis? ‘Vai tu patiešām saproti, uz savu dzīves pieredzi balstoties, ko tu lasi?’ Jēk. 1:22 skaidri norāda, cik vienkārši ir klausīties vārdu un maldināt sevi, ka klausīšanās process pats par sevi mūs attaisno. Bet ja mēs neesam vārda darītāji, mēs tikai šķietami kalpojam Dievam (maldinot savu sirdi), “tā kalpošana ir velta” (Jēk. 1:26). Mēs esam aicināti saskatīt līdzību starp Dieva vārda klausīšanos un šķietamu dievbijību.
-Laba augsne tiek raksturota ar vārda saprašanu (Mt.), pieņemšanu (Mk.) un saglabāšanu (Lk.). Mēs dzirdam Bībeles skaidrojumus un tai brīdī saprotam prāta līmenī. Bet tā vēl nav patiesa saprašana; jo ja mēs patiesi apzināmies Bībeles mācību, mēs to uzņemam dziļi sevī un tās saprašana atspoguļojas mūsu tālākajā rīcībā.
-Ebreju vārds, kuru mēs tulkojam kā ‘dzirdēt’, nozīmē arī ‘paklausīt’ (1. Moz. 22:18; 2. Moz. 19:5; 5. Moz. 30:8,20; Ps. 95:7). Mēs varam klausīties Dieva vārdos un nesekot tiem. Bet ja mēs patiesi klausāmies tajos, kā tas ir paredzēts, mēs arī sekosim tiem. Ja mēs patiesi ticam, ka Dieva vārds ir Viņa balss, kas personīgi mūs uzrunā (sk. 1.5.nodarbību), tad jau dzirdot to, mēs tai pakļaujamies. Vēstījums pats par sevi, ja mēs to pareizi, nevis virspusēji, sadzirdam, spiež darboties. Mēs varam jūsmot par Dieva likumu zināšanu un katru dienu Viņu pielūgt un vienlaicīgi atteikties no Viņa un Viņa likumiem; bet būdami patiesi paklausīgi Viņam, mēs jūsmosim par Viņa likumiem (Jes. 58:2 salīdz. ar 14). Mums piemīt tendence mīlēt un jūsmot par Dieva likumu tikai virspusēji.
Amoss (5:18) un Maleahija (3:1,2) brīdina, ka vienkāršas vēlēšanās pēc Kunga atnākšanas ir par maz; jo uz ko gan mēs varam cerēt, ja mēs nejūtam patiesu mīlestību Viņa gaidās? Mēs varam pētīt pravietojumus, bet negaidīt Viņa atnākšanu ar patiesu mīlestību, kas liktu mums nopietni gatavoties šai dienai. Tieši tāpēc Kungs noslēdz Savas atgriešanās zīmju uzskaitījumu ar dažām atvēsinošām līdzībām attiecībā uz personīgas modrības nepieciešamību. It kā Viņš paredzētu vairākas ticīgo paaudzes cenšamies rūpīgi interpretēt Viņa vārdus, samērojot tos ar pasaules attīstības tendencēm … un tomēr nesaskatot būtiskāko: ka mums ir jābūt modriem un jāgatavojas Viņa atnākšanai, lai kad tā arī mūs sasniegtu. Nosaucis tik daudz Savas drīzās atnākšanas pazīmju, Kungs pēc tam saka, ka Viņa atnākšana ticīgajiem būs negaidīta (Mt. 24:36,44). Viņš neteica, ‘Vienalga jūs nespēsit pareizi saprast to, ko Es jums saku’. Drīzāk Viņš ar to domāja: ‘Lielākā vai mazākā mērā jūs jutīsiet, ka Mana atnākšana tuvojas, taču tik un tā patiesībā tā būs satriecoši negaidīta, ja jūs tai negatavosities. Ir nepieciešama jūsu personības maiņa un sevis vērošana; pretējā gadījumā visas pareizās pravietiskās interpretācijas būs veltīgas’.
-Dievs paredzēja, ka tie, kuru priekšā Ecēhiēls pravietos, nedzirdēs viņa vārdus (Ecēh. 3:11). Un tomēr viņi nāca un sēdēja viņa priekšā, vēlēdamies dzirdēt Dieva vārdu (Ecēh. 33:30-32). Viņi vēlējās dzirdēt, viņi dzirdēja, taču patiesībā viņi to nesadzirdēja.
Vadmotīvi
Bībeles aprakstu veids dažkārt attēlo kā notikušu vai vārdos izteiktu to, kas bija faktiski personas iekšējā motivācija nevis (piem.) to, kas izskanēja vārdos. Tā, kad divas netiklas sievas stāvēja Salamana priekšā un viena no viņām teica “Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai; pārcērtiet to” (1. Ķēn. 3:26) – šie vārdi drīzāk attēloja viņas iekšējo attieksmi, kā Gars to redzēja, nevis viņas teikto burtiski. Bet viņas iekšējās domas tika ņemtas vērā, it kā tās būtu izteiktas vārdos (uzmanīgi pārlasot un pārdomājot, tas liekas visticamākais izskaidrojums). Jūdi, kas vēl bija atlikuši zemē pēc Babilonijas iebrukuma, lūdza pravieti Jeremiju, lai tas pateiktu viņiem Dieva vārdus: “Vai nu tas mums patīk, vai nepatīk, mēs klausīsim Tā Kunga, mūsu Dieva balsij” (Jer. 42:5,6). Bet pēc tam, kad viņi dzirdēja viņiem teiktos vārdus, viņu atbilde bija: “Tiem vārdiem, ko tu mums runāji Tā Kunga vārdā, mēs negribam klausīt! Mēs izpildīsim savu solījumu, ko esam devuši…” (Jer. 44:16,17). Viņu šķietamā dedzība Bībeles studēšanā izrādījās velta, kad rezultāts izrādījās viņiem nepiemērots (un no tā mums būs mācīties). Bet es šaubos, vai viņi patiešām izteica vārdus: “Mēs izpildīsim savu solījumu, ko esam devuši”. Varbūt, bet, iespējams, ka tas skanēja kā Dieva vārdu noraidījums, tāpēc arī minētie vārdi tika pierakstīti. Tāda pieeja Rakstiem pirmajā acu uzmetienā var likties dīvaina, bet, kad mēs pārejam pie Evanģēlija pierakstiem, šādas pieejas patiesīgums apstiprinās. Dažādu pierakstu salīdzināšana parāda, ka Kunga un to cilvēku teiktie vārdi, pie kuriem Viņš vēršas, nedaudz atšķiras dažādos Evanģēlijos. Un šīs atšķirības nav vienmēr savienojamas, ja mums jātic, ka šie vārdi patiesi izskanēja un tika pierakstīti vārds vārdā. Protams, ka šajos gadījumos Gars pieraksta teiktā būtību, nolasot cilvēku domas un pārstāstot tās no dievišķā redzes viedokļa. Skaidrs, ka ir citas vietas, kur teiktais pierakstīts no cilvēciskā redzes viedokļa, ar burtisku precizitāti. No tā izriet, ka mums ir jācenšas saskatīt mūsu vadmotīvus.
-Līdzīgā veidā Dievs skatījās uz Dāvidu, it kā viņš ar savu zobenu būtu nogalinājis Ūriju (2. Sam. 12:9); kaut gan Dāvids speciāli pavēlēja Joābam pamest Ūriju un ļaut amoniešiem viņu nogalināt, lai nepārkāptu bauslības burtu.
-Jūdas ķēniņu pierakstos bieži atkārtojas frāze, kuru, man jāatzīstas, es nespēju pārliecinoši interpretēt: “Viņš darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs”. Daudzi no tiem, par kuriem tas bija teikts, nebija tik taisni un daži (piem., Usija 2. Laiku 26) tika sodīti par viņu vēlāko atkrišanu. Iespējamie izskaidrojumi varētu būt, ka viņi nožēloja grēkus savas dzīves beigās, kaut arī pieraksti to neatspoguļo; vai ka viņi bija taisni no sākuma; vai arī ka Dievs viņus uzskatīja par tādiem, lai gan viņi nerīkojās, kā vajadzēja. Neviens no šiem izskaidrojumiem nav pārliecinošs. Un tā, man neatliek nekas cits, kā domāt, ka cilvēks var darīt (un, iespējams, ka šo vārdu ir īpaši jāizceļ) to, kas ir taisns Dieva acīs, bet, neskatoties uz to, var tikt nosodīts, jo viņa sirds ir tālu no Dieva; ko mēs lasām 1. Kor. 13; Mk. 7:6-9 un citviet Rakstos, kas apskatīti iepriekš. Amacja “darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, kaut gan ne tā kā viņa ciltstēvs Dāvids” (2. Ķēn. 14:3), jāsalīdzina ar 2. Laiku 25:2: “Viņš gan darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, tomēr ne no visas sirds”. Tātad, darīt kā Dāvids darīja nozīmē darīt no sirds, ar atklātu sirdsapziņu, ko Dāvids tik bieži izpauda Psalmos. Kas attiecas uz Amacju, viņu maldināja tas, ka viņš darīja labus darbus, bet savām būtiskajām attiecībām ar Dievu šī iemesla dēļ nepievērsa uzmanību. Arī mēs varam citu acīs izskatīties kā garīguma iemiesojums, tiktāl, ka paši tam noticam, kaut gan sirdī mēs esam tālu no Dieva. Šī cilvēka dabas īpašība izskaidro, kāpēc vīrietis vai sieviete var sasniegt lielas dievbijības virsotnes, bet pēc tam atgriezties un aiziet no tā visa atpakaļ pasaulīgajā tumsā. Farizeji arī izpildīja visu bauslībā teikto, bet sirdī viņi nekad nepazina Dievu, un galu galā ņēma un nodeva Viņa Dēlu nāvei. Dievs apspēlē šo faktu, ka viņa acīs gala iznākumā viņi neko neizpildīja: “…pēc viņu darbiem nedariet; jo tie gan māca, bet paši to nedara” (Mt. 23:3). Mums atliek tikai iedomāties šo fanātiķu niknumu. Viņi patiesi darīja darbu, kā Dievs atzīmēja, bet Viņam gala iznākumā viņi nedarīja neko.
Īstais mūsu dzīves mērķis Kristū, mūsu piederības kristadelfiešiem, lūgšanu, Bībeles lasīšanas, sapulču apmeklējumu, garīguma – lai kā jūs uz to skatītos – īstais mērķis ir attīstīt raksturu, kas atbilstu dievišķajam ideālam kā Viņa izpausme. Tas nozīmē neļaunoties, piedot citiem, prast pacelties pāri cita nodarījumiem, saskatīt labākos nodomus, būt pacietīgiem attiecībās ar vīru, ar suni, ar kaķi, pastāvīgi domās kavēties pie mūsu nesalīdzināmā Kunga Jēzus, mīlēt Dieva vārdu, kā Viņš to mīlēja… lūk, par ko ir runa. Spontānas pašuzupurēšanās, dievbijības uzplaiksnījumi, pilnīga savas dzīves un domu veltīšana “Patiesības” lietai, “kristadelfiešiem” (vai kā mēs to vēlētos formulēt) vēl neliecina par patiesu garīgumu, par to, ka cilvēks ir veltījis savu dzīvi Kristum. Jaunpievērstajiem bieži ir nepieciešams ilgs laiks, lai to apzinātos, un jo ātrāk mēs pie tā nonāksim, jo labāk. Galu galā Dievu interesē mūsu sirds attieksme. Lūk, kāpēc cilvēki var rīkoties identiski, bet tikt novērtēti atšķirīgi. Padomājiet par Kainu un Jonu, kas abi aizgāja no Dieva acīm; kā Peteris tā Jūda noliedza Jēzu; kā Samuēls tā Ēlis nespēja savaldīt savus atkritušos dēlus. Ēlis pārmeta saviem dēliem, bet Dieva acīs viņš to nedarīja (1. Sam. 2:24 salīdz.ar 3:13). Viņš teica vārdus teikšanas pēc, bet sirds dziļumos viņš tos nenosodīja.
Nodošanās sludināšanai un mācības aizstāvēšana ir mūsu garīguma vitāli svarīga sastāvdaļa; šīs lietas ir tā ceļa sastāvdaļa, ko nogāja Tas, kurš gāja pirms mums. Taču, tūlīt pēc kristīšanās jaunkristīto vidū ir vērojama tendence garīgumu reducēt tikai uz šiem diviem aspektiem, neredzot citus aspektus, kas raksturo dzīvi Kristū. Pašsavaldīšanās, īsts garīgums, visaptveroša, pār malām plūstoša mīlestība naida un vienaldzības priekšā… tam ir jābūt visam pamatā. Patiesības sludināšanas un mācības aizstāvības darbs var itin viegli novērst mūsu uzmanību no šiem pamatprincipiem. Sludināšana pati par sevi var pārvērsties mānijā (tas pats attiecināms arī uz ilgstošu lūgšanu); daži pareizticīgās baznīcas agrīnie misionāri aplipa ar šo slimību, kā arī daži kristadelfieši. Es pazīstu vairākus dedzīgus brāļus, kas pārgāja uz Jehovas liecinieku draudzi un tai līdzīgām ne jau kādu doktrinālu nesaskaņu dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem patika sludināšana. Protams, es nebūt negribu teikt, ka darbs Patiesības labā, sludināšana un ilgstošas lūgšanas būtu nevajadzīgas. Bet tām ir jāizriet no mūsu dievišķā garīguma pārdzīvojuma, nevis maniakālas dziņas, baiļu vai atlīdzības saņemšanas vēlmes rezultātā.
Un ja tomēr tā ir, tad dievišķās patiesības gaisma, kas ir mūsos, beigu beigās tiks uzskatīta par apkārtējās pasaules tumsu (Lk. 11:35). Pievēršanās garīgumam un no sirds nākošs atzinīgs Kunga Jēzus Kristus un Viņa Tēva, kuru Viņa krusts atsedza, novērtējums būs mūsu sekmīga darba pamatā.
2. NODARBĪBA
JAUTĀJUMI PĀRDOMĀM UN APSPRIEŠANAI
1. Nosauciet vienu jomu, kurā jūs apzināties, ka jums ir nepieciešams ‘ņemt krustu’, bet jūs to vēl neesat izdarījuši.
2. Vai jūs varat minēt vēl vienu piemēru, kuru varētu ieslēgt sadaļā ‘Kristadelfiešu krusti’? Nodarbība 2.1.
3. Kāds ir jūsu garīgo ambīciju saraksts?
4. Ja precētam brālim negaidīti uzdāvinātu 2 000 dolāru, kas viņam būtu jādara ar šo naudu un kāpēc?
a) Atdot to trūcīgiem brāļiem un māsām
b) Ievietot avīzē sludinājumu par Bībeles neklātienes studēšanas kursu
c) Izlietot to mājas labiekārtošanai saviem bērniem
d) Noguldīt bankā un procentus tērēt Patiesības izplatīšanai
e) Uzglabāt to melnajai dienai
f) Iztērēt to atpūtai kopā ar ģimeni
g) Neviens no augstāk minētajiem, bet … (jūsu priekšlikums)
Piezīme: Šis jautājums faktiski domāts, lai rosinātu jūsu iztēli
5. Vai mēs varam būt pārāk centīgi, kalpojot Dievam?
