Mājas lapa
SESTĀ NODARBĪBA
BĪBELES STUDĒŠANA
6.1 MAIZE NO DEBESĪM
Kunga Jēzus un Viņa vārda pirmtēls bija manna, kas bija dota Izraēlam (šī tēze ir Jāņa evaņģēlija 6.nodaļas pamatā). Jaunajā Derībā atkārtoti sastopama tēma ir Izraēla iziešana no Ēģiptes cauri Sarkanās jūras ūdeņiem kā mūsu kristību simbols; un mūsu cīņas ar šīs pasaules dzīves grūtībām pirmtēls bija Izraēla klejošana Sinaja tuksnesī. Manna tiem tika dota, lai tie varētu izdzīvot. Tātad mums būtu jāpievēršas tam, kā mēs varētu no tās baudīt, lai arī mēs varētu būt saistīti ar šo mannu, kuru Dievs devis, lai mēs varētu sasniegt Valstību.
Manna un Vārds
Kungs mācīja, ka tāpat kā Mozus deva Izraēlam mannu, tā arī Viņš dod viņiem Sevi un Savu vārdu. Jņ.6:63 Viņš Savus vārdus nosauc par mannu / dzīvību. Viņš mūs aicina baudīt Viņa miesu, proti, Viņa vārdu; Viņš ir Dieva vārds. Atcerieties, kā Jeremija saka, ka viņš atrada Dieva vārdu un apēda to, Dieva vārds pildīja viņa sirdi ar prieku. Arī Ījaba (23:12) vārdi šeit skan kā Kristus pirmtēla vārdi: “No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos” (angļu tulkojumā: “Viņa lūpu dotās pavēles es vērtēju augstāk par dienišķo maizi” – tulk.). Mēs tiecamies domāt, ka tāpat kā mēs ēdam fiziski, tā mums ir jāēd arī garīgi. Mēs bieži runājam par to, ka tāpat kā mēs vienmēr rodam laiku, lai paēstu, mums ir jārod laiks, lai baudītu Dieva vārdu. Taču tas nav gluži tā, kā to saka Ījabs. Viņa vārdi izskan tā, ka garīgajai barībai mūsu uzskatos ir jābūt svarīgākai par fizisko barības nepieciešamību. Ēst regulāri, katru dienu ir mūsu dabā; mums nav speciāli jāparedz laiks ēšanai, tas dabīgi iekļaujas mūsu ikdienas dzīves ritmā. Vēl jo vairāk tam tā ir jābūt ar Dieva vārda baudīšanu. Cik bieži mēs gaužamies par to, ka grūti ir atrast laiku vārda lasīšanai? No vienas puses, tā tas ir, un tas ir saprotams, bet no otras puses, mums būtu pilnīgi dabīgi jāatrod laiks, lai uzņemtu garīgo barību. Un tad, jau pēc tam, mēs varam gausties, ka mums nepietiek laika dziļākai vārda studēšanai. Tāpat kā manna bija absolūti nepieciešama Izraēla izdzīvošanai tuksnesī, tā ir arī ar Dieva vārda baudīšanu. Mannas ēšana bija absolūta ikdienas nepieciešamība. Tas pats attiecas uz Bībeles studēšanu. Kunga Jēzus uzvaras rezultātā Viņš “dzīvos ilgi” (Jes.53:10), kas sabalsojas ar 5.Moz. 17:20, kas māca, ka Izraēla ķēniņam ir jāstudē Dieva vārds visu savu mūžu, lai viņa dēlu “valdīšanas laiks būtu jo ilgs”. Par gandrīz neticamo Cilvēka Jēzus Kristus uzvaru pār miesu visās tās izpausmēs ir jāpateicas tam, ka Viņš bija piesātināts ar Dieva vārda garu.
Izraēlam bija jābūt piesātinātam ar mannu, lai viņi atzītu, ka “Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs” (2.Moz. 16:12). Dieva godība izpaudās katru dienu līdz ar mannu (2. Moz.16:7 salīdz. ar 12). Dzīvot ar Dieva godību katru dienu ir vitāli svarīgi mūsu dziļi personīgajam garīgumam. Mēs zinām, ka ticība nāk no Dieva vārda uzklausīšanas; tātad mūsu Dieva vārda baudīšanai ir jānoved mūs līdz Jahves atziņai. Mannas mācībā bija kaut kas dziļi personisks: “Viņš ... ēdināja tevi (nevis “jūs”) ar mannu ..., lai liktu tev atzīt, ka (ikviens) cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo (garīgi) no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes” (5.Moz.8:3). Mums ir pastāvīgi jājautā sev: Vai mēs patiesi zinām Dievu kā personīgo Tēvu? Dievs lika tiem lasīt mannu, lai pārbaudītu, vai tie staigās Dieva ceļos, vai nē. Tātad viņu attieksme pret mannu bija viņu attieksme pret Dieva vārdu. Mannai bija medus garša, kas ir vēl viens Dieva vārda simbols. Neh.9:20,21 Nehemija izklāsta Izraēla vēsturi: “Tu devi Savu labo Garu, lai viņus mācītu” un devi tiem mannu. Šeit ir dota paralēle starp Dieva gara došanu kā mācību un mannu. Viņš runā par to, kā Dieva vārds nāca no Debesīm, un tad arī manna nāca no Debesīm (Neh.9:13,15).
Patiesa piepūle
Tāpat kā Izraēlam tika pavēlēts lasīt mannu katru dienu, tā arī mums Dieva vārda spēks ir jābauda katru dienu. Sal. pam. 8:34 pierakstīti gudrības vārdi, Dieva Likuma personifikācija: “Labi ir cilvēkam, kas mani paklausa, būdams cauru dienu nomodā pie manām durvīm”. Viņiem bija jāceļas agri no rīta pirms saullēkta. Celties agri no rīta Bībeles valodā ir papūlēties / veikt kaut ko ar piepūli. Tātad mūsu Bībeles lasīšanā ir jābūt arī piepūles elementam: vai tas nozīmētu uzvilkt modinātāju par dažām minūtēm agrāk no rīta, vai arī ar prāta piepūli censties uztvert patieso Dieva vārda garu. Praktiskajā ziņā ir ļoti svarīgi ik dienu sākt labā garīgā noskaņojumā. Nevienam nevajadzētu domāt, ka lasīt Dieva vārdu no paša rīta ir par daudz prasīts.
Pievērsīsimies tam laikam, kad mannu deva pirmo reizi. Izraēls bija tuksnesī ar Ēģiptes zeltu un sudrabu, bet bez pārtikas. Viņu stāvoklis bija neapskaužams. Viņi pat nolēma atgriezties atpakaļ Ēģiptē, lai nenomirtu badā tuksneša vēju skavās. Tāpēc ir viegli iedomāties to atvieglojuma sajūtu, kad manna pirmo reizi parādījās uz zemes. Modernā cilvēka garīgā dzīve, iespējams, ar pārmērīgu Ēģiptes zelta un sudraba daudzumu, ir tikpat izmisīgā stāvoklī kādā Izraēls toreiz tuksnesī atradās fiziski. Mums to ir ļoti grūti pienācīgi novērtēt. Mēs turam rokās to vienīgo, absolūti vienīgo lietu, kas var dot mums barību, kas var dot mums izdzīvošanas un gala mērķa sasniegšanas cerību. Tas prieks, ko viņi izjuta, atraduši mannu, lai ir ar mums; tāpat kā Dāvidam mums ir jāpriecājas, ka mēs esam atraduši vārdu, kā priecājas lielu dārgumu atradušie. Dāvids runāja tā pēc ilggadējas vārda lasīšanas; šī atklāsmes sajūta var patiesi būt ar mums, visas mūsu dzīves laikā. Bet vai mūsu sirdīs ir tā pateicības sajūta par vārdu, tā pacilātība, kas rodas, kad mums atklājas vārda patiesības? Vairumam no mums būs jāatzīst, ka, pieraduši pie ziņas par pestīšanu, mēs esam kļuvuši vārgi šajā ziņā; mēs uztveram Dieva vislielāko dāvanu mums kā kaut ko pavisam parastu.
Patiess gandarījums
Izraēlam bija jālasa manna agri no rīta pirms saullēkta. Tas nozīmēja, ka ģimenes saimnieciskās darbības centrā bija ikdienas mannas lasīšanas uzdevums. Es esmu pārliecināts, ka jūs saredzat līdzību ar to vietu, kāda būtu jāierāda vārda lasīšanai mūsu ikdienas dzīvē. Izraēlam bija jāpārkārto ikdienas darba kārtība tā, lai lasītu mannu, gatavotu to, mācītos dzīvot saskaņā ar to kā ar vienīgo iztikas avotu. 2.Moz. 16:8,12 atkārtoti teikts, ka ar mannu viņi būs paēduši. No rīta, Mozus teica, jūs būsit paēduši. Ģimenē bija jābūt vienai sātīgai ēdienreizei dienā. Vairumam laukos dzīvojošu afrikāņu arī tagad pilnīgi pietiek ar vienu lielu maltīti no rīta. Manna deva pilnīgu gandarījumu; un Jēzus to komentē, sakot, ka caur Viņa vārdu mēs būsim pilnībā paēduši, mēs ēdīsim un nejutīsim izsalkumu, dzersim un mums neslāps. Šī piepildījuma sajūta nav obligāti saistīta ar to, cik daudz laika mēs pavadām, lasot svētos rakstus. Runa ir par mūsu attieksmi. Kungs Jēzus mums ir lielākais piemērs šajā ziņā, kas, strādnieka cilvēks būdams, droši vien, palīdzēja Marijai audzināt citus bērnus, pastāvīgi cīnoties ar naudas trūkumu, visām strādnieku ģimenes problēmām, dzīvodams no rokas mutē. Nez vai Kungs Jēzus varēja daudz stundas pavadīt ar Bībeli acu priekšā. Taču Viņš neatrāvās no Dieva vārda savā prātā. Un ir iemesls domāt, ka katru dienu garīgās barības baudīšana pildīja Viņa sirdi ar prieku. Jesaja (50) pravieto par Kungu: “Ik rītu” Dievs Viņu modina, lai Viņš apgūtu Dieva garīgo mācību.
2.Moz.16:14 apraksta mannu: “smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes”. Ebreju valodā “smalks” nozīmē tāds, kas ir atverams, kas nav vienkāršs. Ar vārdu ir tāpat kā ar mannu; mannu nevar vienkārši salasīt, tā ir jāatver vaļā un jāpagatavo. Mannu varēja pagatavot dažādi, taču pūles tomēr bija jāpieliek. Un ja mēs dzīvojam ar Dieva vārdu, vienkārša lasīšana var arī nedot mums nepieciešamo spēku. Ir jāseko arī tā sagatavošanas procesam, pirms mēs to baudām; tas ir jāatver, lai mēs to varētu sagremot, ēdot maizi no Debesīm, Kunga Jēzus būtību kā tā atklājas mums rakstos. Šo baudīšanas procesu nevar pielīdzināt vārda vienkāršai lasīšanai, tas turpinās vai tam būtu jāturpinās zemapziņā visu cauru dienu. Izraēls žēlojās, ka manna ir smaga un negaršīga. Tas varētu būt arī tāpēc, ka viņi nepapūlējās to pienācīgi pagatavot, lai varētu to attiecīgi novērtēt. Līdzīgi ir arī ar tiem, kas sūrstas, ka Dieva vārds tiem nav pietiekoši spēcinošs. Izraēls izjuta vajadzību pēc kaut kā cita. Manna viņiem bija apnikusi. Vairākus gadus pēc kārtas pārlasot Bībeli, mums varētu uznākt līdzīgs kārdinājums. Anglijā, vismaz, tā mums ir reāla problēma. Mēs varam lasīt, bet neuztvert tās spēku. Mums šķiet pievilcīgāka pasaules pašpalīdzības psiholoģija, bezgalīgie nostāsti par tādu vai citādu personīgo pieredzi, kas liek mums atlikt Bībeles lasīšanu. Ar to es negribu teikt, ka citas literatūras lasīšana nedod nekādu labumu; taču mūsu mīlestībai pret Dieva vārdu tā tīrā jaukuma dēļ būtu jāaug augumā, nevis jāmazinās. Mannas brīnums palika Izraēla nenovērtēts. Viņi ēda mannu arī tajā dienā, kad viņi izgatavoja zelta teļu. Ikdienas brīnums viņiem vairs neko nenozīmēja. Nav grūti tajā saskatīt pirmtēlu arī mūsu attieksmei: neskatoties uz ikdienas vārda lasīšanu, mēs varam uzvesties pilnīgi pretēji tai garīgajai barībai, kuru mēs tikko uzņēmām. Dienu no dienas Izraēls ēda šo mannu, arī tad, kad sacēlās pret Mozu, arī tad, kad ilgojās pēc atgriešanās Ēģiptē. Ikdienas mannas lasīšanas rutīna tos totāli pievīla, padarīdama šo ikdienas brīnumu par nenozīmīgu. Kristadelfieši, esiet modri!
Visa tā brīnums ...
Atgriežoties pie Jāņa evaņģēlija 6.nodaļas, mēs lasām, kā cilvēki staigāja apkārt ezeram karstajā pusdienlaika saulē, lai būtu ar Kristu un, iespējams, gūtu labumu no barības, kuru Viņš tiem sagādātu (1). Viņš tiem teica uzņemt sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai. Šo cilvēku pūliņiem, veicot ilgu un grūtu ceļojumu dienvidu saules tveicē, ir jābūt par piemēru mums, kam arī ir jāpieliek pūliņi, lai baudītu Dieva vārdu, saskaņā ar mūsu Kungu. Mannas lasīšana bija steidzami darāma, Izraēlam tā bija jāsalasa pirms saules lēkta, jebšu tā būtu zaudēta. Kaut arī mēs varētu izjust šo steidzamības vajadzību lasot, saprotot, ka ar saules lēktu, proti, ar otro atnākšanu mēs zaudēsim iespēju lasīt un augt garīgi! Ja Izraēls nelasīja mannu, vai arī atstāja to līdz nākošajai dienai, tā kļuva tārpaina un smirdēja. Dieva dusmas aktīvi izpaudās pret tiem, kas neuzņēma mannas brīnumu nopietni. Tādējādi, arī mūsu vārda lasīšana ir jāuztver nopietni; tā nav ātra acu pārlaišana pazīstamiem vārdiem, vai arī prāta spēles ar to mūsu intelektuālajā pasaulē.
Izraēlam bija jāēd šī manna, līdz viņi nonāca apsolītajā zemē, un tad viņi ēda barību, kas auga Kānaānā. Tā arī mūsu Dieva atziņa iegūs jaunus apvāršņus Valstībā. Bībeles brīnumainās gudrības ir tikai manna salīdzinājumā ar garīgajām atziņām, kuras mēs baudīsim Valstībā (2). Taču savā ziņā šis barošanās process turpināsies arī Valstībā. Mums ir jāapgūst Dieva vārda uztveres mīlestība jau tagad.
Manna un Pashā
Var saskatīt vairākas līdzības pierakstos par mannu un par Pashā. Mannu varēja vārīt, un arī upurjēru varēja vārīt. Manna bija jālasa, lai pietiktu visai ģimenei, un ģimenes galvai bija jāorganizē šis process. Tā ir Pashā valoda. Jērs simbolizēja Jēzu, tāpat arī manna. Jņ.6 Kungs saka, ka mums ir jāēd Viņa miesa un jādzer Viņa asinis, lai iegūtu mūžīgo dzīvību; un to pašu Viņš saka par Viņa vārdu ēšanu (63.p.). Kungs tik bieži atkārto, ka mums jau tagad un šeit ir mūžīgā dzīvība. Tas atkārtoti lasāms Jāņa evaņģēlija 6.nodaļā. Dieva vārds dod mums mūžīgo dzīvību. Ja mēs pienācīgi baudām Dieva vārdu, mēs esam mūžīgas dzīves saņemšanas procesā, mēs to esam saņēmuši, baudot no dzīvības vārda. Tā jau arī ir visa mūsu Bībeles studēšanas būtība. Mēs nemēģinām iedvesmot cits citu prāta spēlēm ar Rakstiem. Mēs mudinām cits citu baudīt šo vārdu, dzīvot no tā. Sestās nodaļas beigās mēs lasām, cik daudzi Kunga mācību vienkārši nevarēja pieņemt. Viņi nevarēja uztvert mūžīgās dzīvības piedāvājumu, domu par pestīšanas iegūšanu jau tagad, nosacīti, caur atsauces uz Viņa vārda spēku. Un kad nu Dievs mums žēlīgi piedāvā pestīšanu Viņa vārdā, rodas jautājums: Vai mēs tam patiesi ticam visā pilnībā? Mēs gandrīz nomanām kamolu Kunga kaklā, kad Viņš jautā tiem divpadsmit: “Vai arī jūs gribat aiziet?” un tad mēs jūtam it kā bezvārdu atvieglojuma nopūtu, kad Kungs dzird Pētera vārdus: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi”.
Piezīmes
(1) Kāpēc viņiem bija tā jānopūlas? Vai patiesi viņi vēlējās tikai par brīvu paēst? Vai viņi patiesi bija badā? Vai varbūt maize un zivis, kuras Jēzus radīja pirms tam, bija tik ļoti garšīgas? Vai tas bija tikai tāpēc, ka viņi gribēja redzēt brīnumu?
(2) Līdz ar to paceļas jautājums, vai mēs lietosim Bībeli sludināšanai Tūkstošgadē. Mēs būsim pravieši – mazākais Valstībā būs lielāks pravietis par Jāni Kristītāju, lielāks par jebkuru pasaules pravieti, atskaitot Kungu (Lk.7:28). Varbūt tāpat kā pirmajā gadsimtā un kā Vecās Derības laika pravieši un priesteri mēs runāsim Dieva iedvestu vārdu kā ziņu ļaudīm, kuru viņi (iespējams) pierakstīs.
