Mājas lapa
ASTOTĀ NODARBĪBA
DIEVS,
KURU MĒS GANDRĪZ NEPAZĪSTAM
8.1 DIEVS UN LAIKS
Kad mēs domājam par jēdzieniem, kas ir Evaņģēlija mācības par Valstību pamatā, rodas vairāki jautājumi, uz kuriem, pēc manām domām, ir viena atbilde:
- Vai tiesas dienā mēs visi stāvēsim rindā, lai stātos tiesas priekšā? Kā mēs visi varam nonākt Jēzus priekšā individuāli?
- Kāpēc JD bieži runāts par “augšāmcelšanos” it kā tā nozīmētu augšāmcelšanos un tiesāšanu, un nemirstības piešķiršanu nevis vienīgi fizisko augšāmcelšanos no kapa? Kāpēc tādi panti kā Jes.26:19 runā par augšāmcelšanos it kā tā būtu balva, neieminoties par tiesāšanu?
- Kāpēc tik daudzi pravieši, it īpaši Jesaja, šķiet ‘lēkājam’ savos pravietojumos no (piemēram) pravietojumiem, kas attiecas uz viņu pašu laiku, uz Valstību, uz Kristus pirmo atnākšanu un tamlīdzīgi? Šie konteksta pārrāvumi šķiet darām pravietojumus nesakarīgus.
- Kāpēc Bībeles tekstam raksturīgas tik straujas gramatisko laiku maiņas (kā piemēram, Jesajas 53)?
Mans komentārs visu šo jautājumu sakarā ir, ka Dievam nav laika robežu, un tādēļ Viņš izsakās pārlaicīgi. Viņš pastāvēja “pirms mūžīgiem laikiem”, proti, pirms pasaules izcelšanās laikiem un laiku skaitīšanas sākuma (Tit.1:2). Mums ir grūti to pat sākt apzināties. Pie gaismas Tēva nav ne pārgrozības ēnas (Jēkaba 1:17). Viņš stāv pāri laika jēdzienam, kas radies mūsu planētas riņķošanas ap sauli rezultātā. “...Tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā. Un tad nāk gals...” (1.Kor.15:23,24) ir piemērs tam, kā starp diviem pantiem tiek pārskriets pāri tūkstošgadei cilvēku apziņā. Dievs vienkārši neredz laiku tā, kā to redzam mēs. Viņam laiks var būt saspiests tā, ka tūkstošgade ir kā viena diena vai arī izplests tā, ka viena diena ir kā tūkstoš gadi (2.Pēt.3:8). Ko Dievs plāno un iecer, īstenojas plānošanas momentā, tik noteikta ir Viņa griba un vara. Tādēļ Viņš runā par tām lietām, kas vēl nav, it kā tās jau būtu (Rom.4:17). Tā ir jāsaprot tie panti, kas šķietami māca, ka Jēzus un arī mēs pastāvējām vēl pirms mūsu dzimšanas. Dievs pilnībā neizteic Sevi mūsu jēdzienos un izteicienos (kaut arī kaut kādā mērā Viņš to, protams, dara). Dievs ir Dievs, un tā Viņš Sevi izteic. Mums ir jācenšas pieņemt Viņa redzējumu. Patiešām, jo ticība ir spēja ticēt tam, ka tas, ko Dievs ir teicis, faktiski notiks un tādēļ mums ir jādzīvo tā, it kā mēs redzētu šo nākotnes notikumu jau kā notikušu. Citiem vārdiem, ticība ir Dieva pārlaicīgā skata pieņemšana. Izraēlam tika likts atdalīties no Bābeles, tāpēc ka Dievs šo nāciju bija lēmis iznīcībai; Izraēlam bija jātic, kā Tas Kungs nodomājis, tā Viņš arī darīs (Jer.51:12), un attiecīgi jāveido sava attieksme. Apziņa, ka Dievs ir pārlaicīgs nevis vienkārši mūžīgs, bet ārpus laika robežām, palīdz mums izprast veselu rindu Bībeles problēmu.
Tiesa
Saskaņā ar mācību, tiesas dienā mums katram personīgi ir jāstājas Kunga Jēzus priekšā, lai aizsāktu abpusēju dialogu ar Viņu par mūsu dzīves notikumiem. Viņš ir mūsu Kungs un Viņš būs mūsu soģis; Kristu, nevis Eņģeļus Dievs ir nolicis par mūsu soģi. Grūti noticēt tam, ka Viņš nodotu soģa tiesības Eņģeļiem. Viņš apliecinās mūsu vārdus Eņģeļu priekšā pēc mūsu satikšanās, un jebkurā gadījumā Viņš būs mūsu soģis tādēļ, ka viņš bija cilvēka dēls, ka Viņam bija mūsu, nevis Eņģeļu daba. Šķiet, būtu nepiedienīgi, ja Viņš uzticētu mūsu sodīšanu Eņģeļiem. Ja mums katram personīgi jāstājas Kunga Jēzus priekšā, tad ir divas iespējas: vai nu laiks tiek saspiests tā, ka mēs visi stājamies Kunga priekšā individuāli, vai arī mēs stājamies Viņa priekšā reālajā laikā, kas nozīmētu sava veida rindas kārtību tiesāšanā, kas vilktos vismaz pāris mēnešus. Tas rada nebeidzamu rindu biblisku un arī praktisku problēmu (piemēram, ko mēs vilksim mugurā vai ēdīsim, savu rindu gaidot), ka es to atmestu par labu domai, ka Kunga atnākšanas brīdī laiks tiks saspiests. Patiešām, šķiet ka viss augšāmcelšanās, tiesāšanas un mūžības piešķiršanas process var notikt vienā acumirklī, kaut arī mums tas šķitīs daudz ilgāks. Ja mēs varētu šo acumirkli sadalīt reālajā laikā, tad pēc laicīgo celšanās no kapa sekotu tiesāšanas laika sprīdis, tad taisnie pulcētos pie Kristus labās rokas un tad tie visi kopā iegūtu nemirstību. “Nāciet šurp...iemantojiet Valstību” teikts veselai aitu kopai; mēs tiksim iemūžināti visi kopā vienlaicīgi. Ja mūs tiesā katru atsevišķi reālajā laikā, tad tas nav iespējams. Daži tiktu iemūžināti mēnešus vai gadus vēlāk par citiem. Šī laika saspiešanās ar Kunga atnākšanu varētu izskaidrot to, kāpēc “tiesa” dažkārt lietota, lai attēlotu visu augšāmcelšanās, tiesāšanas un nemirstības procesu (pat VD – Ps.1:5; 24:3). Mēs esam pirmie no cilvēkiem (Atkl.14:4), tomēr savā ziņā Kungs Jēzus bija pirmais no mirušajiem (1.Kor.15:20,23). Tāpēc ka mēs esam Viņā un tāpēc ka Dievs redz atstarpi starp Viņa un mūsu pagodināšanu kā nenozīmīgu, mūs arī sauc par “pirmajiem”. Tādēļ Rom.1:4 un 2.Kor.5:14,15 skan tā, it kā būtu bijusi tikai viena augšāmcelšanās: Kunga Jēzus augšāmcelšanās, kurai arī mēs esam piederīgi, būdami Viņā.
Laika saspiešanās nozīmētu arī to, ka tiesāšanas vietai arī nav nozīmes. Rodas praktiskas dabas problēmas, ja domā, ka tiesāšana notiek Jeruzalemē vai Sinaja kalnā. Ja tam visam būtu jānotiek reālajā laikā, Kristus atnāktu, celtu augšām atbildīgos mirušos, vestu mūs, piemēram, uz Jeruzalemi, sapulcētu mūs tur uz vairākiem mēnešiem vai gadiem un vienam pēc otra piešķirtu mums nemirstību. Šķiet, ka pēdējo dienu notikumu Bībeles izklāstā visam tam nav vietas. Kristus sēdēs uz Dāvida godības krēsla, un tur arī notiks tiesa.
Ja tiesāšana notiek reālajā laikā, mums ir jātop tiesātiem pirms Kristus ieņem godības troni, proti, pirms Valstības nodibināšanas. Bet Mt.25 māca, ka mēs stāsimies Viņa tiesas priekšā, kad Viņš jau sēdēs uz Sava godības krēsla. Aprakstot “sastapšanos” ar Kristu tiesā, lietota frāze, kas nepārprotami nozīmē iznākt pretim, lai sagaidītu cienījamu viesi (1). Visas trīs reizes, kad šis izteiciens sastopams Bībelē, tas ir tieši tādā kontekstā (Ap.d.28:14,15; 1.Tes.4:16,17; Mt.25:6,10). Tas varētu norādīt uz to, ka uzticīgie iznāk pretim sagaidīt Kungu un pavadīt Viņu uz tiesas vietu. Bet to kaut kā grūti saskaņot ar domu, ka labie un sliktie kopā ierodas tiesas priekšā un tur tiek atdalīti viens no otra. Izskatās gandrīz tā, it kā šo aprakstu mērķis būtu likt domājošam lasītājam saprast, ka tiesa nevar notikt reālajā laikā! Kristus nāk ar svētajiem, lai izglābtu Izraēlu no ienaidniekiem. Ja nav slepenas Kristus atnākšanas, lai sapulcētu un tiesātu svētos, un tikai tad viņa atklāšanās pasaulei, tad tas vienkārši nav iespējams. Un doma par godības Kunga slepenu atnākšanu atkal nav saskaņojama ar Viņa atnākšanas skaidro aprakstu JD. Kristus atnākšana godībā ar eņģeļiem līdz ar Viņu, lai nodibinātu Valstību, ir Kristus atnākšana.
Tātad viss saskanētu, ja Kristus atnākšanas, augšāmcelšanas un Viņa tautas tiesāšanas process notiktu reālā laika vienā acumirklī. Atkarībā no tā, kā mēs lasām Cah.14:6,7, mēs nonākam pie slēdziena, ka doma par laika saspiešanu Kunga atnākšanas brīdī nāk no Bībeles: “Tanī dienā nebūs jūtams ne aukstums, ne karstums, arī ne sals, ne ledus; un būs viena vienīga nepārtraukta diena – tā ir Tam Kungam zināma - , kad nebūs ne dienas, ne nakts; un vakarā būs vēl gaisma”. 1.Kor.7:29 brīdina, ka pēdējās dienās “laiks ir īss”. Grieķu valoda šķiet pārplūstam ar netiešām norādēm: laiks tiek saraukts / savilkts kopā it kā pēdējo dienu notikumi notiktu daudz ātrāk nekā reālajā laikā, tā ka Kunga atnākšanas zīmju piepildīšanās pēkšņi notiks viena pēc otras, un pirms mēs to apjautīsim, Kunga atnākšana jau būs notikusi. Līdzīgi kā Jes.60:22: “Es, Tas Kungs, to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu”. Varētu domāt, ka īsi pirms Kunga atnākšanas laiks mainīsies, tā ka notikumi attīstīsies daudz ātrāk nekā tie attīstītos normālajā, mums ierastajā laikā. Šajā nozīmē Kunga atnākšana būs kā slazda aizciršanās tiem, kas domājuši, ka viņi redzēs Kungu nākam un sagatavosies tam.
Šī laika sabrukšana izskaidrotu arī, kāpēc nav iespējams sastādīt Kristus atnākšanas notikumu secību reālajā laikā; dažādie pēdējo dienu notikumu pravietojumi vienkārši neiekļaujas hronoloģiskajā secībā. Ja laiks patiesi sabrūk, tas dara iespējamu pravietojumu piepildīšanos, tikai ne reālajā laikā. Bābele tiek sodīta ar badu vienā dienā; taču bads ir ilgstošs process (Atkl.18:8). Viņas mokas nāk vienā dienā, un tomēr arī vienā stundā (18:10). No tā noteikti jāsecina, ka laiks tiek saspiests. Notikumu Kristus atnākšanas laikā pirmtēls bija Jozuas zemes iekarošanas laiks. Daži viņa karagājienu pieraksti prasa, lai viņa kareivji sasniegtu tik neiedomājami daudz tikai 36 stundu laikā. Komentārs, ka tik daudz tika sasniegts “vienā paņēmienā” (10:42) var netieši norādīt uz laika saspiešanu, lai tas varētu notikt. “Saule palika mierā” varētu itin labi nozīmēt, ka Dievs sagrāva laika nozīmi, nevis ka saule patiesi burtiski apstājās (Joz.10:12,13). Un ka saule bija apstājusies virs Gibeona ielejas, minēts Jes.28:21 kā raksturojums laikam, kad Jahve celsies, “lai izpildītu Savu nodomu, Savu neparasto nodomu, lai padarītu Savu darbu, Savu neparasto darbu” pēdējās dienās. Iespējams, ka tas pats notika arī tad, kad ēna pavirzījās atpakaļ par zīmi Hiskijam. Nebija vajadzības mainīt planētu kustību; vienkārši laika nozīme tika piebremzēta. Es izteiktu pieņēmumu, ka Kungam bija doma par laika pārtraukšanu, kad Viņš lūdza “lai tā stunda Viņam aizietu garām” Ģetzemanē (Mk.14:35), nevis lai Viņš netiktu sists krustā, iespējams, Viņš lūdza, lai tas viss notiktu vienā acumirklī reālajā laikā.
Neiedomāsimies, ka laika sabrukšana, par kuru mēs te runājam, nozīmē tikai, ka tas, kas parasti aizņemtu daudz laika faktiski notiek īsākā laika sprīdī. Varētu būt arī ka tas, kas aizņem ļoti īsu laika sprīdi šķiet ilgstam daudz vairāk. Tā Mt.25:10 apraksta atraidītos kā ģeķīgas jaunavas, kas dodas pirkt eļļu, un tas aizņēma tik daudz laika, ka durvis tika aizslēgtas un tās palika mūžīgi vecmeitās. Reālajā laikā tā varētu būt bijusi tikai īslaicīga vēlēšanās būt daudz garīgākā noskaņā šai iespējas dienā. Taču lai to izprastu tiem liksies, ka ir nepieciešams daudz laika, lai līdz tam nonāktu.
Un pēdējais jautājums tiesas sakarā. Būdams ārpus laika, Dievs ir arī ārpus telpas. Viss tiesāšanas process varētu notikt uz kniepadatas gala vai milzīgā tuksnesī. Telpu, tāpat kā laiku, var saspiest. Ecēhiēls savās vīzijās un saskarsmē ar Dieva ļaudīm kā zemē, tā arī ieslodzījumā brīvi kustējās kā laikā tā arī telpā. Tas kā Kungs nāca pie mācekļiem laivā, staigādams pa jūras virsmu (Mk.6:48) un kā laiva uzreiz piestāja krastā ir izskaidrojams ar laika / telpas sabrukšanu. Kad mēs domājam par to, kas varētu notikt tiesas dienā, mums jāatceras, ka pastāv arī šāda iespēja. Šīs lietas ir jāatceras, kad mēs domājam par atsaucēm uz kapu atvēršanos un miroņu augšāmcelšanos, vai kad jūra izmet savus miroņus tiesāšanai. Tas nebūt nenozīmē, ka mēs noteikti redzēsim miroņus uzpeldam okeānā. Mūsu uztverei nepalīdz arī pareizticīgās baznīcas attēli, kur miegaini svētie nāk ārā no kapiem, žāvādamies un acis berzēdami. Kapu atvēršanās un miroņu peldēšanas okeānā apraksti ir cilvēku uztverei raksturīga burtiska augšāmcelšanās un ķermeņu no jauna radīšanas realitāte. Kunga apsolījums, ka Viņš vairs nedzers no vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Viņš ar mums no jauna dzers Valstībā (Mk.14:25) šķiet prasām burtisku piepildījumu. Taču ja to neuztver burtiski, tad Kungs piedalās maizes laušanā ar Saviem ļaudīm arī tagad. Tādēļ Viņa apsolījums, ka Viņš to nedarīs atkal, kamēr mēs nebūsim Valstībā šķiet attiecamies uz Viņa burtisko maizes un vīna baudīšanu. Līdzīgi skatāms arī Viņa apsolījums, ka Viņš burtiski, apsējis priekšautu, nāks un apkalpos mūs nākamajā banketā (Lk.12:37). Ja visi ticīgie tiks sapulcēti, lai baudītu maizi un dzertu vīnu kopā ar Kungu, tas liek domāt par veselu praktisku sagādes ‘problēmu’ virkni. To ir vieglāk stādīties priekšā, ja telpai un laikam tad būs pavisam cita nozīme.
Citu jomu izgaismojums
Dieva pārlaicīgums ļauj labāk izprast arī dažas citas grūti izprotamas lietas:
- Dieva laika uztveres apjausma nozīmē, ka mēs redzēsim Valstību kā nemirstību, nevis kā mūžīgu dzīvi. Mūsu nākamās pastāvēšanas mūžība nav viena no Bībeles lielajām tēmām. Džona Tomasa vārdiem, tā ir “Dieva izpausme, nevis cilvēku pestīšana”. Mūžība, dzīve un Dieva Valstība jau tagad pastāv; dzīvības koks ir jau tagad (nevis ‘būs’, grieķu laiki ir precīzi) Dieva paradīzē, vismaz no Dieva redzes viedokļa (Atkl.2:7). Mums nevajadzēs sauli, jo Dieva godības gaisma aizstās mūsu laika jēdzienu (Atkl.21:23). Patiesi, “beigu laiks” lasāms kā “laika beigas” (Dan.12:4,9). “Laika (grieķu chronos, laika jēdziens) vairs nebūs” (Atkl.10:6). Tēls, par ko stāsta Dan.2, ar Kunga atnākšanu tiek sagrauts; katrs metāls kaut kādā veidā pastāv Viņa atnākšanas laikā. Tā vietā lai domātu, ka katra no šīm impērijām beigu laikā tiks atjaunota, tā varētu būt mācība par to, ka pats cilvēces vēstures un laika jēdziens tiks saberzts putekļos ar Valstības atnākšanu. Tad viena diena ar Kungu būs tāda kā tūkstoš gadi (2.Pēt.3:8) – mūsu tagadējie priekšstati par laiku nebūs salīdzināmi ar tiem, kas būs tad. Tūkstošgadē pat “vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut” (Am.9:13) – kas var attiekties uz laika sabrukšanu tā vietā, lai skaidrotu to kā ražīguma tēlu. Pirms cilvēki lūgs, tie tiks uzklausīti (Jes.65:24 – kaut gan tā ir arī mūsu šodienas pieredze, Mt.6:8). Tādēļ mums drīzāk ir jākoncentrējas uz Valstības dzīves kvalitāti un dabu, nevis vienkārši uz mūžību.
- Modernās fizikas atklājumi liecina, ka ‘laiks’ ir mainīgs. Laika izmaiņas tiek saistītas ar matērijas dabu materiālajā kosmosā. Ieskatīsimies dažos Pola Deivisa secinājumos viņa grāmatā “Dievs un jaunā fizika”:
“Revolūcija mūsu laika jēdziena izpratnē līdz ar relativitātes teorijas parādīšanos vislabāk apkopojama, sakot, ka agrāk laiku uztvēra kā absolūtu, fiksētu un vispārēju, neatkarīgu no materiālajiem ķermeņiem vai tā vērotājiem. Tagad laika uztvere ir dinamiska. Tas var izstiepties un sarauties, izliekties un izņēmuma gadījumos apstāties pavisam. Laika gaita nav absolūta, bet gan atkarīga no vērotāja kustības un gravitācijas situācijas...Mūsdienīgie instrumenti ir tik jutīgi, ka pat Zemes gravitācijas laika izliekumu var noteikt ar instrumentu palīdzību kosmiskajos aparātos...Laiks patiesi paiet ātrāk kosmiskajā telpā, kur zemes pievilkšanas spēks ir mazāk jūtams. Jo stiprāka gravitācija, jo stiprāka laika izliekšanās...Nav universāla tagadnes momenta...Šī fakta, ka nav universāla tagadnes momenta, neizbēgams upuris ir laika akurāts iedalījums pagātnē, tagadnē un nākotnē. Šiem terminiem var būt nozīme kāda cilvēka tuvākajā apkārtnē, taču tie neiederas visur...laiks kā tāds nepastāv, tas pats ir fizikālā universa sastāvdaļa. Tas ir “elastīgs” un var izstiepties un sarukt saskaņā ar stingri noteiktiem matemātiskiem likumiem, kuri ir atkarīgi no matērijas uzvedības. Pie tam laiks ir cieši saistīts ar telpu, telpa un laiks kopumā pauž gravitācijas lauka darbību. Vārdu sakot, laiks tieši tāpat kā matērija iekļaujas visu fizisko procesu sīkākajās detaļās.”
Šīs idejas varētu būt saistāmas ar atklājumu, ka visums izplešas, aug uz āru no matērijas sākuma punkta, ko mēs izprotam kā radīšanu saskaņā ar 1.Moz.1:1. Tas liktu domāt, ka arī laika nozīme tāpat ir mainījusies; pirms radīšanas, kā tā mums ir zināma, laiks, kāds viņš ir tagad mūsu izpratnē, vienkārši neeksistēja. Saistība starp telpu un laiku arī izskaidro, kāpēc ar laika sabrukšanu, kad nāks tiesāšana, sabruks arī telpa.
Viljamam Barklejam (“Jaunās Derības vārdi”) ir ļoti interesanta nodaļa par vārdu aionios. Viņš citē piemērus no mūsdienu literatūras, kur tas ir lietots nevis apzīmējot nenoteikti ilgstošu procesu, bet vienkārši kaut ko pārlaicīgu. “Piesaistīt mūžību radītajam nebija iespējams. Tādējādi Viņš (Dievs) radīja laiku kā mūžības kustīgo tēlu...vārda aionios būtība ir tajā, ka tas ir mūžības likumsakarību vārds pretstatā šīs pasaules likumsakarībām...šī vārda pareizā lietošana attiecināma tikai uz Dievu...Dieva dzīvi”. Tas palīdz mums izprast to, ka ‘mūžīga sodība’ faktiski nav sodība, kas turpināsies bezgalīgi. Un tomēr mūžīga sodība tiek pretstatīta mūžīgai dzīvībai (Mt.25:46); tas jau pats par sevi norāda, ka “mūžīgs” nav jāizprot kā bezgalīga turpināšanās. Kungs Jēzus ir mūžīgā dzīvība (1.Jņ.5:20); tas jau pats par sevi norāda, ka “mūžīgā dzīvība” uzskatāma drīzāk kā apraksts, dzīves kvalitāte nevis kā bezgalīga turpināšanās. Tiem, “kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvību” it kā “mūžīgā dzīvība” ietvertu sevī visas šīs lietas, kuras tie meklē (Rom.2:7).
- To, ka mēs Dieva acīs jau esam glābti, būdami Kristū, arī var saprast, pieņemot Viņa pārlaicīgumu. Rom.8:29 teikts, ka viss mūsu aicināšanas, attaisnošanas un godināšanas process noticis jau no paša pasaules dibināšanas sākuma. Dieva acīs tie no mums, kas ir Kristū, jau ir glābti un godināti. Kungs runāja arī par citām avīm (Jņ.10:16) tajā laikā, kad mūs vēl nemaz nebija. Līdzīgi, Dieva acīs bija tikai viena augšāmcelšanās, Kunga Jēzus augšāmcelšanās. Kungs kļuva pirmais no mirušajiem (1.Kor.15:20) it kā tie, kas ir Viņā, augšāmcēlušies un pagodināti līdz ar Viņu Dieva acīs. Iespējams, tādas bija arī Jēzus domas, kad Viņš sacīja “Es esmu augšāmcelšanās”. Skaidrs, ka reālajā laikā starp mūsu un Kunga augšāmcelšanos ir starplaiks. Dievam šis starplaiks nav nozīmīgs, savā ziņā, tā pat nav. Tāpat kā ticīgajiem kristadelfieša bērēs. Tas izskaidro arī to, kāpēc Pāvils tik bieži runā par augšāmcelšanos visa augšāmcelšanās, tiesāšanas un godināšanas procesa nozīmē (piemēram, Rom.8:11), un kāpēc viņš runā par mirušajiem, kas top uzmodināti neiznīcībā (1.Kor.15:42-44,52), un raksta tā it kā tie eksistētu patlaban (Ebr.9:15 “aicinātie”). Tas izskaidro arī to, ka viņš uzskata bazūnes skaņas par zīmi kā tiesāšanai (1.Tes.4:17), tā arī godināšanai (1.Kor.15:52). Un tomēr Dievs mūs redzēja glābtus jau no pasaules sākuma; tāds bija Viņa nodoms un tas tika izpildīts. Iespējams, tas ir mūsu ticībai visgrūtāk izprotams. “Saprazdami šo laiku, ka jums pienākusi stunda celties no miega” un kļūt neiznīcīgiem (Rom.13:11) varētu nozīmēt, ka mums, kas ir ar Dievu tagad, augšāmcelšanās laiks ir tagad ar mums un tādēļ mums ir jādzīvo dzīve saskaņā ar šo faktu. Pestīšanas diena tādā nozīmē ir šodien (2.Kor.6:2). Dieva vārds ir tik drošs, ka starplaiks starp nodomu un izpildījumu nav vērā ņemams. Tā, “parādība” ir parādības īstenošanās Hab.2:3. Kaut arī mūsu garīgums svārstās dienu no dienas, Dievs ir ārpus laika. Viņš mūs redz vai nu kā labu koku, kas nes labus augļus, vai kā nelabu koku (Mt.7:17). Pacentīsimies pieņemt šo redzes viedokli mūsu brāļu, partneru, bērnu neveiksmes vērojot...
- Bībeli studējošiem jau ir pazīstams tā saucamais ‘pravietiskais pabeigtais’ ebreju valodas laiks, kad par nākotni runā kā par jau notikušu. Tas ne tikai atspoguļo pilnīgu pārliecību par to, ka Dieva vārdi piepildās, bet arī to, kā Dievs aplūko jautājumus ārpus laika. Tā, kad Viņš teica Ābrahāmam, ka Viņš ir padarījis viņu par lielu nāciju, Dievs jau tad redzēja Ābrahāmu kā tēvu daudziem. Lietas, kas mums vēl neeksistē, faktiski jau eksistē Dievam (Rom.4:17). Bauslība bija Kristus ēna (Kol.2:17) pat tad, kad Kristus vēl nemaz nebija nācis pasaulē. Taču ēna norāda uz lietas reālu esamību. Bauslība atspoguļoja Dieva atziņu par Kungu Jēzu; Viņam, šajā nozīmē, Kungs jau eksistēja, kaut arī mēs zinām, ka miesiski Viņa vēl nebija.
Līdzīgi arī Leviju Dievs redzēja dodam desmito daļu, kaut arī viņš vēl bija Ābrahāma gurnā (Ebr.7:9,10), un mirušie ticīgie tiek pielīdzināti skatītājiem stadionā, kas iedrošina mūs mūsu skrējienā pa šo dzīvi (Ebr.12:1) (2).
- Ir daži fragmenti Bībelē, kas netieši norāda, ka kaut kādā ziņā Kungs Jēzus tās trīs dienas kapā it kā bija pie samaņas. Acīmredzot tā tas nebija. Tomēr augšāmcelšanās nāves sāpes raisīja, kā Pēteris teica (Ap.d.2:24). Šīs trīs dienas tiek pielīdzinātas dzemdību sāpēm, kas Kunga gadījumā nesa dzīvību caur nāvi. Un tomēr Viņš bija miris un nebija pie samaņas. Taču Tēvs vienkārši redzēja visu savādāk. Dažreiz Dievs runā kā ārpus laika esošais un citreiz Viņš piemēro vārdus mūsu izpratnei. Līdzīgi, no Tēva redzes viedokļa, Kristus gars gāja un sludināja Noasa laika ļaudīm Savas nāves laikā. Taču reālajā laikā tas tā nenotika.
- Tāpēc, ka Dievs ir ārpus laika, Viņa pravietojumi šķiet lēkājam laika ziņā. Viņi tikai šķiet lēkājam mums, kas tos lasa ar fonā nostiprinājušos apziņu, ka visam ir jārisinās hronoloģiskajā secībā. Tā, Jesajas 53 vērojama brīva laika formu maiņa. Un visā Jesajas grāmatā Valstības pravietojumus visbiežāk ievada vārdi “tanī dienā”; taču iepriekšējais konteksts ir pilnīgi atšķirīgs (piemēram, Jes.3:7,18; 4:1; 5:30; 7:18,21; 10:20,22; 11:10; 12:1; 17:9; 19:6; 22:20,25; 25:9; 27:13; 28:5; 29:18). Lasot Jesajas 9, interesanti apsvērt, uz kuru laiku katrs no pantiem attiecas. JD citē dažus no šiem pantiem, atzīmējot to nepārprotamo piepildījumu. Tie attiecas uz Jesajas laiku, Asīrijas iebrukumu, Jēzus dzimšanu, Viņa kalpošanas sākumu 30 gadu vecumā un uz Viņa nākamo Valstību. Taču šie panti nav atrodami tieši tādā secībā; tie brīvi nomaina viens otru, bez kādām norādēm un saitēm. Tāpat arī starp Daniēla pravietojumiem laika ziņā ir milzīgas atstarpes (Dan.2:34; 8:23; 9:24; 11:39); un vēl viens labs piemērs šajā ziņā ir Caharija. Daudzi mēģinājumi izprast pravietojumus, nerunājot jau par Atklāsmes grāmatu, ir nonākuši strupceļā tā iemesla dēļ, ka mums piemīt nepārvarama vēlme visu redzēt notiekam hronoloģiskā secībā, kamēr Dieva pravietojumiem (Jesajas grāmata ir tam klasisks piemērs) šī secība it nemaz nav raksturīga. Un šis princips vērojams ne tikai attiecībā uz Bībeles pravietojumiem. Vecās Derības vēsturiskajiem pierakstiem raksturīga tematiska nevis hronoloģiska reprezentācija (Jozuas grāmata ir tam laba ilustrācija); tas pats sakāms arī par Evaņģēlija pierakstiem. Īpaši jāņem vērā, ka līdzīgi daudziem VD pravietojumiem nedz Eļļas kalna pravietojums, nedz arī tā turpinājums Apokalipsē nav stingri hronoloģiski lasāmi. Tā, Lk.21:8-11 nosauc virkni zīmju un tad 12.pantā atkal atskatās uz situāciju pirms tām: “Bet vēl priekš tam...” (21:27,28; Mk.13:10 ir līdzīgi piemēri).
Pēteris liek lietā visus šos principus, kad viņš interpretē Joēla 2. Piebildes iekavās atspoguļo interpretāciju, kuru Pēteris sniedz vēlāk savā uzrunā. Viņš dod katrai tās daļai piepildījumu, kas nav hronoloģiski saistāms ar to, kas notika pirms tam: “Te piepildās pravieša Joēla vārdi [proti, jūs savām acīm redzat šī pravietojuma piepildīšanos]: “Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos (piepildījās caur apustuļiem pēc Kristus debesbraukšanas)...Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes [Kunga Jēzus veiktie brīnumi Viņa kalpošanas laikā]...Saule pārvērtīsies tumsā [krustā sišana] un mēness asinīs [iespējams, arī attiecas uz Rakstos neatspoguļoto krustā sišanas laikā?], pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena [otrā atnākšana; vai augšāmcelšanās?]: Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks glābts [piepildījās, kad pūlis nāca kristīties Vasarsvētkos]” (Ap.d.2:16-21).
- Ne tikai pravietojumi ‘lēkā’ laika izpratnē. Nereti Raksti atsaucas uz to vai citu vietu Rakstos, kas varētu likties ārpus konteksta esam, ja mēs visu uztveram no mūsu laika uztveres viedokļa. Tā Lk.19:40 citē Hab.2:11 par ticību atstājušā Izraēla akmeņiem, kas brēks, acīmredzot attiecinot to uz ticīgo Dieva slavēšanu, kad Jēzus tuvojās Eļļas kalna nogāzei. Matejs it īpaši šķiet citējam Rakstus, kas attiecas uz Kunga otro atnākšanu, attiecinot tos Viņa pirmajai atnākšanai. Patiesi, JD nereti citē VD šķietami ārpus konteksta, kas rada uztveres problēmas. Gadās, ka mēs citējam Rakstus vai atsaucamies uz tiem ārpus konteksta vienīgi tāpēc, ka šie vārdi šķiet piemēroti esam. Un dažreiz tas tāpat būtu attiecināms arī uz JD. Lai kā mēs censtos, konteksts vienkārši neiederas. To varētu izskaidrot ar Dieva spējām ņemt vārdus no viena laika konteksta, piemērojot tos citam tādā veidā, kas mums šķiet ārpus konteksta. Tā darīt nav mūsu varā, bet Viņš to var. Viņš var runāt tā it kā “augšāmcelšanās būtu jau notikusi”; bet ja mēs to darām, mēs esam noklīduši no patiesības.
- Dieva pacietība attiecībā uz Izraēlu (un arī uz mums) daļēji izskaidrojama ar to, ka visas viņu aplamības vērojot, Viņš redz to dienu, kad viņi kļūs paklausīgi. Tādējādi, kritizējot un nosodot tos, Viņš tai pat laikā redz viņu nākamo godību. Piemēru tam lasām Hoz.14:9: “Ko Man vairs var nozīmēt tavi elka dievi [Efraima nākamās grēku nožēlas laikā]? Es pats uzklausīšu Efraimu un vadīšu viņu tālāk [Dievs redzēja Efraimu, kāds tas būs, pat Hozejas laikā, kad tas vēl grēkoja]. Es viņam būšu kā zaļojoša ciprese. Tikai Manī tev jāatrod savi īstie augļi [Dievs piedēvē augļus ērkšķu pilnam neauglīgam skujkokam]. Mūsu iecietība vienam pret otru, arī pret tiem, kurus mēs ļoti labi pazīstam, vairosies līdz ar mūsu visniecīgāko iespēju uztvert šo ārpus laika sajūtu: nereaģēt uz citu vārdiem un brieduma trūkumu momentā, bet gan skatoties uz priekšu, uz laiku, kad tie (un arī mēs) būs sasnieguši brieduma pakāpi.
- Ir grūti izprast Bībeles aprakstus par uguns un mākoņa stabiem, kas pavadīja Izraēlu. 2.Moz.13:21 teikts, ka Tas Kungs viņiem gāja pa priekšu dienā mākoņu stabā, bet naktī uguns stabā. Bet iziešanas no Ēģiptes laikā bija mākoņu stabs ēģiptiešiem un uguns stabs deva gaismu izraēliešiem naktī (2.Moz.14:20,24). Vai tas nevarētu nozīmēt laika sabrukumu tobrīd? Izraēliešiem bija nakts, bet ēģiptiešiem diena? Jes.42:16 starp daudzajām atsaucēm uz iziešanu no Ēģiptes un Sarkano jūru runāts par to, kā Dievs dara tumsību par gaismu Saviem ejošajiem ļaudīm. Jāņa neskaitāmās atsauces uz Kungu Jēzu kā gaismu, kas spīd tumsā Viņa sekotājiem, skatāma kā idejas attīstība par to, ka Eņģelis, kas izved Izraēlu no Ēģiptes, ir Kunga Jēzus pirmtēls (Jņ.8:12; 12:35,46). 4.Moz. teikts, ka mākonis bija ar izraēliešiem pa nakti, un dažreiz tas cēlās arī pa nakti un tad viņiem bija jādodas tālāk. Vai tas varētu nozīmēt, ka brīžiem laika jēdziens šī ceļojuma laikā sabruka un nakts pārvērtās par dienu (vai Ps.139:12 nevarētu būt atsauce uz to)? Kad Jahve nolaidās uz Sinaja kalnu, to apsedza mākonis un Viņš parādījās kā uguns kalna galā, kas norāda, ka Viņam dienas un nakts atšķirība nepastāvēja (2.Moz.24:15-17; 5.Moz.5:22). Arī Ecēhiēlam Jahve parādījās godībā mākonī ar uguni (Ecēh.1:4), tāpat kā tas būs nākotnē (Jes.4:5) – iespējams, vēl viena norāde uz to, ka laiks sabruks Kunga otrās atnākšanas laikā.
- Izredzēto dēļ otrās atnākšanas dienas tiks saīsinātas (Mt.24:22); bet Kungs arī teica, varbūt tajā pat teikumā, ka Kungs tās dienas jau ir saīsinājis (Mk.13:20). Tas jau pats par sevi norāda, ka Dieva laika uztvere krasi atšķiras no mūsējās. Laika saīsināšana vienā ziņā vēl nav notikusi, bet citā ziņā – jau ir notikusi. Tādēļ nav banāla izskaidrojuma tam, kā Dievs var paātrināt otro atnākšanu saskaņā ar mūsu lūgšanām, un tomēr būt jau noteicis Cionam labvēlīgu laiku.
- Grieķu valodai (atšķirībā no ebreju valodas) ir raksturīga ļoti precīza laiku lietošana. Ir patiesi grūti saprast tieši kāda iemesla dēļ Kungs tik bieži maina laiku formas, piemēram, Jņ.7:33,34: “Vēl īsu brīdi Es esmu pie jums, tad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis. Jūs Mani meklēsit, bet neatradīsit, jo, kur Es noeimu (mēs sagaidītu: ‘Kur es iešu / būšu’), jūs nevarat līdzi nākt”. Viņš jau redzēja Sevi kā ar Tēvu godībā, tā arī vēl aizvien laicīgajā dzīvē. Vēl viens piemērs ir, kad Viņš runā par ticīgajiem, kas ir vienlīdzīgi eņģeļiem, būdami augšāmcelšanās bērni (Lk.20:35,36 – kontekstā, ka Dieva priekšā “visi ir dzīvi”) – mēs sagaidītu, ka Viņš teiks: ticīgie būs līdzīgi eņģeļiem, būs augšāmcelšanās bērni, utt. Taču Viņš ar nolūku lieto tagadnes laiku. Tas, bez šaubām, izsauca izbrīnu Viņa uzmanīgākajos klausītājos.
- Rodas reālas grūtības arī, lasot Bībelē attēloto pasaules radīšanu. Nav šaubu, ka, saskaņā ar Rakstiem, radīšanas stāsts tiek attēlots kā burtiski notiekošs dienu pēc dienas. Taču problēmas rodas, piemēram, domājot par to laiku, kas Ādamam būtu vajadzīgs, lai nosauktu ikvienu zvēru un putnu, atrastu tos par neatbilstošiem, sāktu ilgoties pēc sievas, tiktu pie Ievas...viens izskaidrojums varētu būt, ka laika izjūta bija atšķirīga; tas viss aizņēma 24 stundas mūsu laika izpratnē, taču laika nozīme bija atšķirīga.
- “Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, un tas, kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām” (Ps.58:3) reālajā laikā ir nepatiesi. Bet pārlaicīgajam Dievam par viņiem ir tieši tāda izpratne. Līdzīgi arī citos gadījumos Viņa pārlaicību cilvēki var uztvert tikai kā iepriekšēju nolemtību.
- Ecēh.32:30, Atkl.6:10 un daži citi fragmenti liek domāt, ka mirušie ir it kā dzīvi. Tomēr virkne absolūti nepārprotamu Bībeles fragmentu māca, ka mirušie it neko nejūt. Šie ‘grūtie fragmenti’ mums dod ieskatu Dieva ārpus laicīgajā uztverē. Bez mirušo pieminēšanas ir arī citi piemēri, kur nākamās lietas tiek minētas kā jau notikušas (piemēram, Ecēh.39:29). Dieva iecerētās darbības vienkārši tiek pieminētas kā jau notikušas (Ecēh.32:18).
Kaut arī Dievs ir ārpus laika, tas mums nedrīkst iedvest domu, ka Viņš ir nekustīgs un nejūtīgs. Viņš izpauž Sevi, piemērojoties cilvēkiem tiktāl, ka Viņš priecājas, kad mēs nožēlojam grēkus (atcerieties, kā Tēvs skrien pretim pazudušajam dēlam, kad tas atgriežas) un bēdājas un izjūt sāpes mūsu atkrišanas gadījumos (atcerieties Visuvareno nemitīgi sūtam pie mums praviešus, lai viņi agri un vēlu sludinātu). Kaut arī Viņš ir ārpus laika, tomēr Viņš iegrožo Savu viszinību (tāpat kā Viņš ierobežo Savu visvarenību). Varētu pat būt, ka lai gan Viņš var redzēt katru iespējamo nākotnes darbību un paredzēt mūsu uzvedību vēl pirms mūsu dzimšanas, Viņš kaut kādā veidā ignorē šo iespēju. Tādēļ tiek aprakstīta Viņa vilšanās, redzot cik neadekvāti Izraēls atsaucas uz Viņa mīlestību, Viņu šokē Izraēla grēki, pārsteidz to negantības (piemēram, Jer.19:5; 32:35).
Tas viss varbūt izklausās pārāk filozofiski. Man žēl, ja tā tas ir. Jo mums šeit ir darīšana ar praktiski svarīgām lietām, kas attiecas uz pašu ticības būtību; spēju redzēt Dieva apsolījumus tā, kā tos redz Viņš, kā jau piepildītus; redzēt mūsu lūgšanas kā Viņš tās redz, proti, jau uzklausītas; un mūs kā ticībā gaidošus to praktiskas īstenošanas dienu. Tieši tajā jau ir mūsu ikdienas ticības būtība.
Piezīmes
(1) Skat Alan Hayward, ‘The Judgement Seat: An Unresolved Problem’, The Christadelphian Watchman Vol.5 No.9, September 1995 un sekojošo korespondenci.
(2) Šīs domas lasāmas A.P. Launchbury grāmatā Beyond Our Time: Metachronology in the Bible (Epsis, 1995).
