Mājas lapa
Pirmā nodarbība
“Tādēļ, ja kas ir Kristū …”
Ko nozīmē būt Kristū
1.1 “Tādēļ, ja kas ir Kristū …”
Mēs visi apzināmies, vismaz teorētiski, ka pēc kristīšanās mēs esam “Kristū”. Ar kristīšanos mēs pakļaujamies Kunga Jēzus aicinājumam ticēt “Viņam”. Un Viņam ticēdami, mēs sadzirdējām patiesības vārdu, savas pestīšanas evanģēliju un pēc kristīšanās saņēmām Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma (Ef. 1:13). Tagad mēs esam savienoti ar Kunga Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, un Dieva priekšā parādāmies tā, it kā mēs būtu Viņa dēls. Viņa neizmērojamā taisnprātība tiek pieskaitīta arī mums; mums pieder līdzdalība Viņa izpirkumā un glābšanā pateicoties tam, ka mēs esam Viņā (Rom. 3:24). Tāpēc Dieva priekšā pēc kristīšanās mēs Kristū kļuvām par jaunradītu tautu (2. Kor. 5:17; Kol. 1:16,17). Viņš radīja Pats Sevī jaunu cilvēku (Ef. 2:15). Bet vai mēs patiesi apzināmies ko nozīmē būt “Kristū”, būt Kristadelfietim? Viņa neizmērojamā žēlastība,Viņa gudrība un Tēva atziņas bagātības, kas Viņam piemīt, - lūk, tas ir tas, kas mums ir pastāvīgi jāatklāj (Ef. 1:7; Kol. 1:27; 2:3). Mēs tikām kristīti Viņa nāvē; Viņam bija jāizdzer (Viņa nāves) kauss un jātop kristītam (caur Viņa apglabāšanu), ar ko mēs tagad esam apvienoti (Rom. 6:3,4; Kol. 2:10-12). Tā kā tāda uzmanības pārpilnība tiek veltīta ciešanu pilnajai Dēla nāvei un arī Viņa apglabāšanai, viss tas pilnā mērā attiecas arī uz mums tagad, kad mēs esam Viņā. Un viss par Viņu sacītais kļūst zināmā mērā attiecināms arī uz mums. Viņš ir Ābrahāma dzimums, un tas nozīmē, ka arī mēs Viņā kļūstam par Ābrahāma dzimumu, un šo sarakstu var turpināt. Katrs Viņa esības posms ir attiecināms arī uz mums, kas ir Viņā:
- Viņš bija vēl tikai Tēva plānos pirms pasaules radīšanas, un mēs bijām Viņā (Ef. 1:4).
- Pat viss teiktais par Viņa dzimšanu attiecināms uz mums (Jņ. 1:13).
- Dievs sūtīja Kristu glābt pasauli, savukārt mēs esam sūtīti, lai par to liecinātu (Gal. 4:4 salīdz. ar Mt. 9: 38; 22:3; Ap.d. 13:4). Pats Pestītājs teica, kā Viņš bija sūtīts uz šo pasauli, tā arī Viņš sūta tajā Savus mācekļus, mūs (Jņ. 17:18).
- Kā Viņš liecināja Savā kalpošanā, tā jāliecina arī mums (Rom. 2:19 salīdz. ar Mt. 4:16).
- Kā Viņš liecināja Pilāta priekšā, tā jāliecina arī mums (1. Tim. 6:12,13).
- Kā Viņš lūdza par Saviem apsmējējiem un tos svētīja, bet ne nolādēja, kā to dara ļaundari, tā arī mums tas jādara (Mt. 5:44; 1. Pēt.2:21,23).
- Pēc kristīšanās mēs dzīvojam dzīvi, kurai ir dalība Viņa nāvē un augšāmcelšanā. Kad Jānis krita pie Kunga Jēzus kājām “kā miris”, Viņš viņam teica: “Nebīsties! Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam” (Atkl. 1:17,18).
- Ticīgie nosaukti par “dzīvu upuri” Rom. 12:1, un tā ir atsauce uz grēkāzi, vienīgo dzīvo upuri, kas bija augšāmceltā Kunga pirmtēls (3. Moz. 16:10 = Ap.d. 1:3). Kā Kungs kļuva brīvs pēc Savas augšāmcelšanās, tā arī mēs, tie, kas Viņā sludina glābšanu, varam būt brīvi šodien. Kā Kristus “ņēma uz sevi mūsu nespēku”, tā arī “mums … pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri” (Rom. 15:1).
- Mēs nomirām, augšāmcēlāmies un garā pacēlāmies ar Viņu debesīs un pat sēžam ar Viņu tur (Ef. 2:6).
- Mes ceļam savu garīgo ēku uz klints, un to dara arī Viņš; mēs ceļam savu garīgo ēku kopā, jo mēs esam Viņā (Mt. 7:24; 16:18).
Sākotnējie apsolījumi Ābrahāmam arī attiecās uz to, kas tiks īstenots viņa dzimumā, nevis caur viņa dzimumu. Un tāpēc nosaukums “Kristadelfieši” (brālība Kristū, bet ne Kristus brālība) precīzi atbilst mūsu kopienas būtībai. Es vēlreiz pasvītroju: tas, kas attiecas uz mūsu Kungu Jēzu, tagad attiecas arī uz mums, tāpēc ka mēs esam Viņā. Bieži apsolījums, kas dots dzimumam vienskaitlī (Kungam Jēzum), vienlīdz attiecas arī uz daudziem (2. Sam. 7:12-14 salīdz. ar Ps. 89:31-36). Kristīšanās – nav sevis veltīšana Kristadelfiešu kopienai. Tas nav kaut kas, kas tikai šķiet pareizi. Un pat ja mūsu apkārtējās vides un sirdsapziņas dēļ kristīties bija vieglāk nekā to nedarīt, tagad tam tā nevajadzētu būt. Mēs patiesi esam Kristū, mēs esam no jauna piedzimuši, tagad mēs eksistējam, pastāvam garīgi! Vēl jo vairāk – mēs esam augšāmcēlušies ar Viņu un dzīvojam Viņa nemirstīgo dzīvi, kas tagad garīgi izpaužas mūsos un fiziski izpaudīsies pie augšāmcelšanas. Visas ārējās izpausmes pakāpeniski izzudīs: Kristadelfieši, Kristadelfiešu Bībeles Misija, Dankans Hīsters … bet būtība paliks. Un būtība ir tā, ka mēs esam Kristū, mēs esam Viņam, ne šai pasaulei piederīgi, un dzīve, kas mums ir Viņā, turpināsies mūžīgi.
Mēs esam apklāti ar Viņa taisnīgumu un tāpēc arī esam Viņa uzvaras līdzdalībnieki, bet tas arī nozīmē, ka mums jārīkojas tāpat kā rīkojās un rīkojas Viņš. Mums “jādzīvo Viņā” tāpat kā sākumā savienojāmies ar Viņu kristīšanā (Kol. 2:6). Mēs esam “Kristū Jēzū radīti labiem darbiem” (Ef. 2:10). Ja mēs izpildām Viņa pavēles, tad mēs paliekam “Viņā” (1. Jņ. 3:24). Būdami “Kristū”, mēs nevaram palikt pasīvi. 2. Kor. 5:17 grieķu oriģinālā var saprast divējādi, bet vienādi pareizi: “Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums”, vai arī: “Kas ir Kristū, lai ir jauns radījums”. Tas, ka mēs nonākam Kristū caur kristīšanu, nozīmē, ka mēs varam kļūt par jaunu radījumu, ja to radīsim sevī. Pēc kristīšanās Kristū mēs nedrīkstam apstāties pie tā, mums ir jāiet tālāk. Jānis rakstīja tiem, kas ticēja Dieva Dēla Vārdam (atsauce uz kristīšanos Viņa Vārdā), “jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam” (1. Jņ. 5:13). Viņa vēlēšanās bija, lai viņi virzītos tālāk, patiesi dzīvojot pilnā atbilstībā ar to, ko viņi pieņēma kā teoriju un sociālo statusu līdz ar kristīšanos Kristū. Padomājiet par šiem diviem piemēriem, kas parāda, ka būt Kristū nozīmē kaut ko darīt.
Pirmkārt, Pāvils izmantoja to, ka mēs esam “Kristū”, par pamatu savam aicinājumam patiesai vienotībai ticīgo vidū – ar visu pacietību, augstsirdību utt., ko tā ietver. Kristoties Kristū, mēs kristāmies tajā pašā Kristus miesā, kā arī visi pārējie (Rom.12:5). Tāpēc mēs esam “paaugstināti debesīs” Jēzū Kristū (Ef. 2:6; 1:10). Viņš radīja Sevī Pašā vienu jaunu cilvēku, nodibinot mieru to vidū, kas ir Viņā (Ef. 2:15). Tādēļ šķelšanās to vidū, kas ir Kristū, starp Kristadelfiešiem ir vienkārši neiespējama. Kristu nevar sadalīt (1. Kor. 1:10).
Kristus liecība
Otrkārt, tas ir tas, kas attiecas uz sludināšanu. Apustulis Pāvils ņem pravietojumu, kurā sacīts, ka Kristus būs gaisma visai pasaulei (Jes. 49:6) un piemēro to sev personīgi, ar to pašu paskaidrodams, kāpēc viņš pats ir apņēmības pilns būt par gaismu visai pasaulei (Ap.d. 13:47). Pāvils pat apgalvo, ka pravietojums par Kristu – gaismu visai pasaulei bija norādījums viņam. Viss, kas ir teikts un attiecas uz Kungu Jēzu, līdzīgā mērā attiecas arī uz mums, tāpēc ka mēs esam Viņā. Ievērojiet, ka Pāvils teica, ka Dievs pavēlējis mums liecināt; nav tā, ka Pāvils būtu īpašs gadījums, un Dievs būtu vērsis Jesajas vārdus attiecībā uz Kristu kā gaismu pagāniem tikai uz Pāvilu. Tie ir vērsti arī uz mums, tiem, kas ir Kristū, mēs arī esam šīs tumšās pasaules gaisma (Mt. 5:14; Filip. 2:15), jo mēs esam Kristū, kas ir pasaules gaisma (Jņ. 9:5). Kā Kungs bija gaisma sēdošajiem tumsībā (Mt. 4:16), tā arī visi ticīgie, kā par to rakstīja Pāvils, ir tāda pati gaisma (Rom. 2:19). Kristus gaisma apgaismo katru, kurš dzimis garīgajā pasaulē (Jņ. 1:9), ar neizbēgamām sekām – arī viņš kļūst par gaismu citiem (Mt. 5:14). Doma par liecināšanas neizbēgamību tiks attīstīta tālāk sadaļā “Mēs visi esam sludinātāji”. Un šeit atkal rodas tas pats jautājums: kurš ir sējējs? Sludinātājs vai arī Kungs Jēzus Kristus? Pēc vieniem grieķu manuskriptiem “sējējs” tiek rakstīts ar nenoteikto artikulu ( viens no sējējiem), pēc citiem – ar noteikto artikulu. Iespējams, ka Jēzus, stāstot šo līdzību, izmantoja abus variantus … tāpēc, ka sējējs pirmām kārtām ir Jēzus Kristus, bet par šo sējēju varam būt arī mēs, jo mēs esam Viņa liecinieki pasaulei. Lūk kāpēc arī Gars (Kungs – Gars, Jēzus) un līgava (eklēsija) saka: “Ejiet”; mēs liecinām kopā ar Viņu. Kā Viņš bija Jērs, Dieva sūtīts šajā pasaulē, tā arī mēs esam sūtīti kā jēri vilku barā sludināt to pašu Labo vēsti (Lk. 10:3).
Zīmīgi ir tas, ka Pāvils ņem vienu no Jesajas pravietojuma par Dieva kalpu, attiecinādams to uz mums. Šis daudzcietušais un pasaulei liecinošais kalps, acīmredzot, bija Kungs Jēzus Kristus. Tomēr arī Jesajas grāmatā ir skaidri pasacīts, ka šis kalps ir viss Ābrahāma dzimums, lēni pieaugošā Dieva tauta, “Israēls”, “Jēkabs” (Jes. 41:8; 44:1). Pravieša Jesajas grāmatā daudz runāts par to, ka šis Dieva kalps ir Izraēla tauta. Kalpam-glābējam vajadzēja izvest ieslodzītos no cietuma (Jes. 42:7), tāpat kā katram izraēlietim vajadzēja saraut nepatiesības važas, atlaist brīvībā apspiestos, atraisīt, saraut jūga važas (Jes. 58:6), t.i., darīt to, ko darīja Jēzus Kristus (Mt. 11:28,29). Viņa atbrīvošanas darbs mums ir jāatdarina mūsu liecībā. Katrs, kurš ir Viņā, šī paša iemesla dēļ sekos Viņam šajā darbā. Jesajas pravietojums, pirmām kārtām, attiecās uz ķēniņu Hiskiju. Taču visai Izraēlai bija jāredz sevi viņā, kā garīgais Izraēls redz sevi Kristū. Tajā laikā “viņš bija vātīs”, kā Asīrija pārklāja brūcēm visu Izraēlu. Tāpat kā viņi viscaur bija klāti brūcēm, iegrimuši garīgajā nevarībā (Jes. 1:5,6), tā arī kalps, kurš cieta, nesa viņu slimības, lai saceltos glābjošajā uzvarā.
Citās Jesajas pravietojuma daļās par ciešanu pārņemto kalpu ir runāts arī par mums. Kunga kalps bija aicināts “jau no mātes miesām” (Jes. 49:1), kā Pāvils (Gal. 1:15) un Jeremija (Jer. 1:5). Vai arī ņemsim Jes. 49:8,9: “Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā (citēts attiecībā uz mums 2. Kor. 6:2 kā sludinātājiem, kā Dieva līdzstrādniekiem): Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! – bet tiem, kas sēd tumsā: nāciet gaismā!” Tie ir Kunga sludināšanas vārdi, kas atbrīvoja ieslodzītos no cietumiem (Jes. 61:1,2). Tomēr, tāpēc ka mēs esam Viņā, mēs pildām to pašu kalpošanu, un mūsu vārdi arī var pamudināt kādu uz glābšanos, uz Valstības iemantošanu un atbrīvot tos no jūga. Kā Kungs Jesajas kalpa dziesmās bija kalps, kas cieš, attīra un glābj, pacelts, lai nestu glābšanu visai pasaulei, tā arī mēs. Jo mēs esam Viņā. Pāvils izskaidroja savu liecināšanai visiem un katram veltīto dzīvi ar to, ka tāpat kā Viņa Kungs bija glābšanas liecinieks visiem cilvēkiem, viņš, būdams Kristū, uzskata par savu pienākumu rīkoties tieši tāpat kā Viņš (Ap.d. 13:47). Tādēļ jēdziens “Kristus Vārds” dažreiz tiek lietots “Viņa Evanģēlija Labās Vēsts sludināšanas” vietā, tik cieši saistīta ir kristīšana Kristus Vārdā un liecināšanas darbs, kas no tās izriet (Mt. 19:29; Ap.d. 9:16; 15:26; 3. Jņ. 7).
Ja dzina un vajāja Viņa Labo Vēsti, tad dzīs un vajās Viņa vārdā Labās Vēsts izplatītājus, tos, kas ir Viņā. Pāvils ar savas personīgās dzīves piemēru, katru dienu mirstot un augšāmceļoties ar savu Kungu, sludināja cilvēkiem krustā sisto Kristu. (Gal. 3:1). Dzimumam, kam Jēzus liecināja, divkosīgam un izlaidīgam, tika dotas pravieša Jonas zīmes – Kunga augšāmcelšanās pēc trim dienām. Tomēr šī zīme tika dota viņiem caur apustuļu labās vēsts sludināšanu. Šis dzimums pats neredzēja augšāmcēlušos Kungu (Mt. 16:4) – viņiem pietika Viņa pārstāvju, Viņa mācekļu liecības.
Mums ir ne vien jāsludina, kā sludināja mūsu Kungs, mums ir jāliecina tāpat, kā liecināja Viņš. Kad Pāvils rakstīja, ka “mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties”, vēstot Kristus Evanģēliju (2. Tim. 2:24), viņš atsaucās uz to, kā Jesajas kalpa dziesma aprakstīja Kunga Jēzus sludināšanas darbu, kurš nepacēla savu balsi ielās par atbildi uz tīšiem un ķildīgiem izteicieniem (salīdz. Jes.42:2 ar Mt. 12:19). Un Pāvils turpina: “Bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu” – ar to pašu sniedzot pilnu Galilejā liecinošā Kunga portretu. Bet tas attiecas arī uz mums. Kungs bija “izveicīgs mācīšanā”, “kā parasts” mācot tautu (Mk. 10:1). Un mums ir jāliecina ne tikai tāpēc, ka Kungs, kurā mēs esam, bija “uzticīgais un patiesīgais liecinieks” (Atkl. 1:5; 3:14), bet tāpēc ka mēs esam Viņā, mums ir jāliecina, kā Viņš ar patiesu pazemību un dievišķu neatlaidību, kas ved pie glābšanas.
Jaunas radības
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums … redzi, viss ir tapis jauns” (2. Kor. 5:17). Kā tikko dzimis bērns pirmoreiz skatās uz krēslu, galdu, brāli vai māsu, tādi esam arī mēs pēc kristīšanās. Mums ir tik grūti izprast kā zīdainis vai bērns uztver visa pirmreizīgumu. Mūsu uztverē pēc kristīšanās “viss ir tapis jauns”. Taču mēs dzīvojam “atjaunotā dzīvē” tā (Rom. 6:4), it kā šis dzimšanas process turpinātos mūsu garīgajā dzīvē. Un tāpēc pēc kristīšanās mums sākas dzīve, kad mums izbrīnā plaši ieplestām acīm jātver jauni garīgie jēdzieni un realitātes. Un cik gan pacietīgi mums jāizturas pret tiem, kas atrodas tādā stāvoklī. Kristībās “kas bijis, ir pagājis” – tāpat kā pāries iepriekšējā pasaule pēc Kunga atgriešanās (Atkl. 21:5). Tās dramatiskās izmaiņas, kas nāks pār šo planētu kopā ar Valstību, ir tāpēc jāskata to pārmaiņu līdzībās, kas paveras mums pēc kristīšanās mūsu atjaunotnes procesā. Viss paveras pavisam citā gaismā nekā pirms kristībām. Tomēr mums visiem ir jāatzīst, ka patiesībā tas visā pilnībā neatbilst tam, kā mēs īstenībā redzam vai redzējām lietas pēc kristībām. Tas ir tāpēc, ka pēc kristīšanās jaunā dzīve ir tikko kā sākusies; mēs piedzimām, un tagad mums jāizaug līdz briedumam. Un šī augšana turpināsies visas mūsu mirstīgās dzīves garumā, kamēr mēs ļausim Dieva Vārdam cītīgi un pamatīgi mūs atjaunot.
Izraēla iziešana cauri Sarkanās jūras ūdeņiem ir neapšaubāms kristīšanās simbols (1. Kor. 10:1). Dievs izveda tautu no Ēģiptes, kristīja Sarkanajā jūrā, “un esmu jūs pie Sevis atvedis” (2. Moz. 19:4). Tas bija tā it kā Dievs gaidītu viņus tur, tuksnesī; tāpat kā Viņš sagaida katru vīrieti vai sievieti, kas iziet cauri kristīšanās ūdeņiem. Daudzas reizes tautai bija pavēlēts atskatīties atpakaļ uz savu Iziešanu, uz to, kas notika pie Sarkanās jūras. Savas atdalīšanās no Dieva laikā, vienaldzības laikos pret Dievu un pat vētraina ticības uzliesmojuma laikos Gars, klātesošs praviešos, tieši vai netieši virzīja viņu prātus, viņu apziņu atpakaļ pie tiem notikumiem. Tā arī mums, kā no jauna kristītajam Izraēlam, jāatskatās uz mūsu kristīšanu ar arvien pieaugošu atzinību.
Vecās Derības tēli
Augstāk ieskicētie Jaunās Derības principi pamatojas vairākos Vecās Derības tēlos.
Izraēla Sarkanās jūras šķērsošana ir viens no pazīstamākajiem kristīšanās tēliem (1. Kor. 10:1). Tauta, ko vajāja ēģiptieši, bija piespiesta pie jūras. Vienīgais glābšanās veids bija, lai jūras ūdeņi pašķirtos, ļaujot tautai tos pāriet. Ja kāds no izraēliešiem būtu atteicies iet pāri, glābšanas nebūtu. Vēl jo vairāk, ir skaidrs, ka visa Izraēla tauta kā viens izcieta Kunga Jēzus nāvi un augšāmcelšanos šīs Sarkanās jūras šķērsošanas un Iziešanas no tās procesā:
Izraēls |
Avivs (Nisans) |
Jēzus |
| Ēda Pashu (2. Moz. 12:6) Nākošajā dienā izgāja no Ēģiptes (4. Moz. 33:3) Trīs dienas ceļā (2. Moz. 8:27) Izgāja cauri Sarkanajai jūrai |
14.-jā
15.-jā
15.-17.
17.-jā
|
Nomira krustā kā Pashas upurjērs
Jēzus trīs dienas atrodas kapenē Augšāmcelšanās
|
Iznākot no kristīšanās ūdeņiem, mēs patiesi esam savienoti ar augšāmcelto Kungu. Viņa atbrīvošanās un veiksmīgā Iziešana no šīs pasaules – tas viss kļūst mūsu. Izraēlieši bija vergi Ēģiptē, bet pēc kristīšanās Sarkanajā jūrā viņi kļuva par Dieva kalpiem. Ps. 68:19 attēlo tos kā gūstekņu gājienu, kurus izved no Ēģiptes, kas it kā pārtop gājienā uz citu gūstu, par ko tik uzsvērti skaidri vēsta Rom. 6, - visi mēs bijām grēka vergi, bet tagad esam kļuvuši par taisnības kalpiem.
Noas ieiešana šķirstā (kas simbolizē Kristu – 1. Pēt. 3:21) ir vienlīdz iespaidīga; atrasties blakus šķirstam uznākušo lietusgāžu laikā nebija nekādas jēgas. Vienīgais glābšanās ceļš bija atrasties šķirsta iekšpusē.
Kol. 2:11 runā par apgraizīšanu kā par vēl vienu kristīšanas veidu – tikai apgraizītais atradās derībā ar Dievu. “Neapgraizītais … tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas” (1. Moz. 17:14). Vai nu mēs sevi apgraizām .. vai arī Dievs aizgriežas no mums.
Tit. 3:5-7 atgādina par citu kristīšanās tēla veidu - priesteru mazgāšanos atdzimšanai vara traukā: “tiem ar ūdeni jāmazgājas, ka tie nemirtu” (2. Moz. 30:20). Visa Dieva tauta zināmā mērā ir priesteri (1. Pēt. 2:5,9), un tāpēc attīrīšanās kristīšanās ūdenī ir absolūti nepieciešama, pirms mēs kļūstam par svēto Dieva priesteru saimi.
Ārpus Kristus
Šie Vecās Derības tēli attiecās uz stāšanos derībā ar Dievu. Pārejot Sarkano jūru, Dievs apzīmogoja Savu derību ar Izraēlu Sinaja kalnā. Dievs noslēdza derību ar Nou pēc viņa iziešanas no šķirsta. Tāpat arī apgraizīšana bija par zīmi par iestāšanos derības saistībās ar Dievu. Bet līdz ar stāstu par šiem notikumiem Vecā Derība vēstī arī par tiem, kas neiestājās derībā, kas nesaņēma šo simbolisko “kristīšanos”. Nekristītie ēģiptieši tika “izdeldēti” (2. Moz. 9:15), “katra miesa”, kas nebija kristīta Kristū – šķirstā, tika “izdeldēta” (1. Moz. 9:15). “Bet neapgraizītie no vīriešu kārtas … tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas” ( 1. Moz. 17:14). Attiecīgi Jaunā Derība vairākkārt atkārto vienu un to pašu pamācību: ārpus Kristus nav glābšanas.
Atrašanās ārpus Kristus nenozīmē tikai, ka mēs esam elles priekštelpā; mūsu grēki izsauc Dieva dusmas. Bet esot Kristū, mēs “tiksim izglābti no dusmības” (Rom. 5:9). Līdz kristībām mēs bijām “Dieva dusmības bērni”, kam nebija nekādas cerības un nekādas saskarsmes ar Dievu (Ef. 2:3,12). Naidība un atsvešinātība, kas bija starp mums un Dievu, var beigties tikai tad, kad mēs esam “Kristū Jēzū” (Ef. 2:13-16). Vienmēr un visur pastāv nedziestošs konflikts starp čūskas dzimumu un sievietes dzimumu (1. Moz. 3:15,16). Bez kristīšanās mēs esam čūskas dzimums. Mēs esam Bībeles velnā, miesas cilvēkā. Pēc kristīšanās Kristū mūsu garīgais “es” vairs nedzīvo “miesā, bet Garā” (Rom. 8:9). Tad mēs topam saistīti ar sievietes dzimumu; un naids starp mums un Kristu apdziest. Pēc dabas jau mēs vēl esam miesā. Mūsu dabiskā, miesiskā domāšana pastāvīgi karo ar mūsos augošo jauno cilvēku Kristū Jēzū. Bet caur kristīšanos Kristū pamatos esošā naidība starp mums un Kristu izbeidzas; notiek izlīgšana, grēku izpirkšana.
Apkārtējā pasaule
Daudzi jaunpievērstie atzīstas, ka ir neskaidrībā par to, kā veidot attiecības ar pasauli un it īpaši ar apkārtējo reliģisko pasauli. ‘Vai mums nevajadzētu pret viņiem attiekties draudzīgāk nekā pret pārējiem pasaulē?’, tie jautā. Kristīšanās nozīmes izpratne palīdzēs mums veidot attiecības ar nekristītajiem. Mēs redzēsim tos esam ārpus Kristus; censties iegūt to labvēlību vai draudzību ir vienkārši neloģiski! Tā vietā mums būtu jāizjūt žēlums pret viņiem, un no mūsu puses nepieciešamību palīdzēt viņiem nokristīties. Vecās Derības tēlos mūsu attieksmi pret nekristītajiem simbolizē tās attiecības, kādas Dievs vēlējās redzēt starp Izraēlu no vienas puses un ēģiptiešiem un kanaāna ciltīm no otras, un starp Nou un apkārtējo pasauli. Izraēlam vajadzēja būt tautai, kas liecina par Dievu apkārtējai pasaulei, kā tā liecināja ēģiptiešiem. Noa sludināja visiem apkārtesošajiem cilvēkiem. Dievs vēlējās, lai Izraēls un Noa nešaubīgi apzinātos, kas ir pasaulē un kas nav tajā. Viņiem saskaroties ar pasauli, saplūšanas nebija.
Līdz tam laikam, kamēr cilvēks nesāks ticēt patiesajam Evanģēlijam un nebūs kristīts, viņam nav saskarsmes ar Dievu. Tam, ka pēc pasaules (tā saucamajiem) kritērijiem viņš skaitās “labs cilvēks”, nav nekāda sakara ar to, kas viņš ir Dieva priekšā. Un tāpēc tie, kas ir Kristū un atklāti atzīst, ka ir ‘iemīlējušies’ kādā, kas ir pasaulē, visai pretīgi izskatās Kunga Jēzus acīs. Mēs nevaram mīlēt Dievu un mīlēt pasauli. Ja mēs mīlam pasauli, tad neieredzam Dievu, un tas nozīmē, ka atkal kļūstam par Viņa pretiniekiem. Par to sāpīgi skaudri sacīts Jēkaba 4:4. Tas parāda, ka Dievs mūs ieredz vai neieredz pēc tā, ko mēs mīlam un ar ko mums ir saskarsme. Ja mēs biedrojamies ar tiem, kas neieredz Dievu, arī mūs Viņš atzīst kā tādus, kas Viņu neieredz. Ja mums ir sakars ar atkritēju tumsību, mums ir tāda pat saskarsme ar Dievu kā viņiem.
Tāda nekristītās pasaules stāvokļa izpratne veicina mūsu atdalīšanos no tās politiskajām un sabiedriskajām organizācijām. Piemērs tam – atturēšanās no balsošanas. Taču mums pēc iespējas jaizvairās no piederības jebkuram pasaulīgam grupējumam. Jebkurai tuvāku attieksmju izveidošanai ar cilvēkiem, kas ir sveši Dievam, jābūt tam, no kā mēs jau zemapziņā izvairāmies.
Taču mums jābūt ļoti piesardzīgiem tadās lietās, jo te ir ļoti viegli kļūt par taisnu tikai paša acīs, un tāpēc atdalīšanās no pasaules jāveic saprātīgi. Mums pastāvīgi jāatceras, ka “šī pasaule” ir mūsu būtības sastāvdaļa. Jānis saka, ka “viss, kas ir pasaulē”, ir mūsu dabas, mūsu būtības kārība (1. Jņ. 2:16 salīdz. ar Sal. Māc. 3:11). Un šeit skaidri jāapzinās, ka mēs neesam spējīgi glābt nevienu, ja mēs zināmā mērā neesam “pasaulē”. Kristus arī atnāca pasaulē. Viņš saskārās ar visāda veida cilvēkiem, bet Viņš neļāva tiem sagrozīt Viņa personīgās Dieva atziņas. Tā vajag rīkoties arī mums. Mums jādodas šai Dievu aizmirsušajā pasaulē ar patiesu garīgu mīlestību, tāpat kā Dievs nesa pasaulei Evanģēliju. Atpazīstot kā cilvēki domā, uzzinot kāpēc viņi atsakās pieņemt īsto Kristu, mēs labāk sapratīsim, kā mums sekmīgāk sludināt Labo Vēsti. Jēzus līdzības parāda Viņu kā cilvēku, kurš sīki atspoguļo Viņa laikabiedru ikdienu, ienesot patiesu garīgumu viņu likstās un sadzīvē.
