Mājas lapa
1.1.1 “Kristus ir jūsos”
Iepriekšējā sadaļā es vispirms pievērsos negatīvajām lietām. Kristīšanās procesā un visā garajā atjaunotnes ceļā Kristū ir tik daudz brīnišķi pozitīva. Kristīšanās brīdī mēs piedzimstam no jauna. “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2. Kor. 5:17). Pieceļoties no upes, baseina vai vannas, mēs esam atdzimuši “ūdenī” (Jņ. 3:5). Kristīšanās brīdī kaut kas tika radīts tai nozīmē, ka kaut kas piedzima. “Bet viss (pasaule) un visos (ticīgajos) – (ir radīts) Kristus” (Kol. 3:11). Tieši šī jaunradīšanas pieredze ir tā, kas sasaista mūs kopā kā vienu veselu, kā pasaules garīgo nāciju. Tas, kas tika radīts un piedzima kristīšanās brīdī, Bībelē tiek saukts par “Kristu” vai “Garu”. Ja mēs esam Kristū, tad arī Viņam jābūt mūsos; saikne ir abpusēja. Tagad mēs neesam miesā, bet – Garā (Rom. 7:5), tajā nozīmē, ka jaunais garīgais cilvēks tika radīts mūsos, neskatoties uz to, ka mēs vēl atrodamies miesā. Mums ir pazīstams jēdziens “velns”, kas personificē to ļaunumu, kas ir klāt mūsu miesā. Bet Jaunās Derības lappusēs daudz biežāk var atrast tā personifikāciju, kas tiek saukts par garīgo cilvēku mūsos – cilvēku Jēzu Kristu, kurš dzima kristīšanās laikā. Kristīšanās glābj mūs nosacīti, tieši tā, kā tas bija ar Izraēlu, Sarkano jūru pārejot (Jūd. 5). Mes esam glābti nosacīti tajā nozīmē, ka tagad Dieva priekšā mēs esam it kā mēs būtu Kristus. Viņš raugās uz mūsu jauno cilvēku, Kristu Jēzu mūsos un vēršas pie viņa, ne pie mūsu miesas cilvēka. Šie divi ‘cilvēki’ mūsos pilnīgi dabiski ir lemti pastāvīgai cīņai viens ar otru uz dzīvību vai nāvi. Galīga “velna” sakāve ir iespējama tikai ar nāvi (Rom. 6:23). Taču ‘viņš’ ir spējīgs pārvarēt un uzveikt mūsu iekšējo garīgo cilvēku, ja mēs nebarojam un neaudzinām sevī cilvēku Jēzu Kristu. Un tas arī notika ar dažiem galatiešu eklēsijas locekļiem. Tā Pāvils rakstīja par jaunām dzimšanas mokām “līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos” (Gal. 4:19). Viņa no jauna pievērstajiem vajadzēja “mācīties Kristu” (Ef. 4:20); tādējādi runājot par “Kristu”, viņš domā par Kristum raksturīgo garīgo prāta ievirzi, izsakot to vienā vārdā “Kristus”.
Vecā Derība bieži runā par cilvēku it kā no divām daļām sastāvošu; viena no kurām vēlas kalpot Dievam, kamēr otra saceļas pret Viņu. Sal. Māc. 10:2 parāda, kā garīgais cilvēks ne tikai to apzinās, bet arī apzināti kontrolē šīs abas puses: “Gudram viņa saprāts ir virzīts uz visu taisnīgo, bet neprašu vairāk saista viss greizais”. Tāda sevis pazīšana cilvēku vidū ir visai reta lieta. Sal. Pamāc. 7 un 8 arī attēlotas divas sievietes, kuras personificē miesu un garu (7:12 salīdz. ar 8:2,3). Vecās Derības iespaidā jūdu ticībā izveidojusies tradīcija, kas saista cilvēka labo pusi ar ar garīgumu un kreiso ar miesīgo, ko Jaunā Derība dēvē par ‘velnu’. Tieši šīs tradīcijas iespaidā Mūsu kungs brīdināja: “Tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara (Mt. 6:3) – ar to domājot, ka garīga cilvēka labos darbus stipri var samaitāt ‘velns’, piemēram, izmantojot tos par pamatu godkārei un lepnumam.
Šizofrēnija
Apskatīsim tuvāk divus pretējos ‘cilvēkus’, kas ir ticīgajā:
- “Lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas” (2. Kor. 4:16). Vēlāk mēs apspriedīsim, kāpēc mūsu garīgais cilvēks ārēji nav tik uzkrītošs. Neskatoties uz entropiju visās mūsu dzīves nozarēs, tajā skaitā – veselības, mēs vienmēr varam priecāties, ka mūsu reālā garīgā patība katru dienu aug augumā un atjaunojas.
- Gan dvēsele, gan gars ir personificēti. Tā, ‘dvēsele’ attiecas uz miesas cilvēku un ‘gars’ uz mūsu iekšējo cilvēku, Jēzu Kristu. Mums ir teikts, lai mēs aizliedzam sevi (Lk. 9:23). Mēs nevaram iznīcināt miesas cilvēku sevī, bet mūsu patiesā garīgā patība var noliegt tā esamību, izvairīties un atteikties no tā.
- Mums “jāatmet vecais cilvēks” (Ef. 4:22) un “novelciet veco cilvēku” (Kol. 3:9). Vai mēs esam to atmetuši, novilkuši, vai tomēr nē? Dieva priekšā mēs esam to atmetuši, jo tika radīts jauns cilvēks un vecais nomira kristīšanās ūdeņos. Kaut gan, protams, mēs vēl atrodamies miesā un vecais cilvēks ir jāatmet. Tas, kas sākās kristīšanās brīdī, vēl aizvien turpinās – mūsu vecā cilvēka nodošana nāvei un celšanās jaunajai dzīvei. Evanģēlijs mūs māca, “lai, atsacīdamies no bezdievības (kristīšanās brīdī) un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā” (Tit. 2:12). Atmetuši visas šīs lietas līdz ar kristīšanos, mums arī turpmāk ir jādzīvo tās atmetot.
- Diemžēl, mēs zinām, ka mūsos dzīva ir svārstīšanās starp garu un miesu. Un tomēr Raksti ir pārbagāti ar vietām, kurās teikts, ka Dieva priekšā, Viņa acīs mēs esam vai nu pastāvīgā grēkā vai taisnprātībā. Mēs esam saldā ūdens avoti, kas jau pēc nosaukuma nav spējīgi brīžiem sniegt rūgtu ūdeni; vai nu mēs esam labā vai sliktā koka augļi. Dieva priekšā mēs neesam mazliet tādi un mazliet citādi. Un tas ir tāpēc, ka Viņš mūs redz Kristū, Viņa taisnprātībā tērptus un nevis kā indivīdus, kas dienas laikā var dažkārt rīkoties taisnprātīgi un dažkārt atkal nē. Tā Simsons Dieva priekšā vienmēr bija nazīrietis (Soģu 13:7), kaut gan mēs zinām, ka viņš dažkārt pārkāpa nazīrisma nolikumu, piemēram, pieskaroties mirušā ķermenim un apgriežot matus. Izaicinājuma elements ir tajā apstāklī, ka mums jāredz brāļi un māsas esam Kristū (jo piedēvēt viņiem ko citu, nozīmētu tos nosodīt) un nevis kā tādus, kas dažreiz rīkojas taisnpratīgi un citkārt atkal nē.
- 1. Kor. 2:14,15 runāts par to, ka dabiskais cilvēks nav spējīgs saprast garīgās lietas, kamēr garīgajam cilvēkam tas nesagādā nekādas grūtības. To paturot prātā jālasa 1. Kor. 2:11:”Jo kurš cilvēks zina, kas ir (dabiskajā) cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens (garīgais cilvēks) nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars”. Šie ‘cilvēki’ mūsos šeit asociējas vai nu ar cilvēka, vai arī ar Dieva Garu. Pāvils saka, ka katrā no mums ir divi ‘gari’ vai arī divi domāšanas veidi, kuri personificēti kā ‘cilvēki’. Starp viņiem nav nekā kopīga, viņi viens otru nepazīst. Un tas ļoti labi izskaidro mūsu garīgās puses neapmierinātību ar dabīgo pusi vai ‘cilvēku’ mūsos. ‘Es vienkārši nesaprotu, kā es kaut ko tik šausmīgu varēju izdarīt!’ mums visiem dažkārt nākas nožēlot. Tā arī Pāvils: “jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru” (Rom. 7:15). Tieši šīs miesas un gara nesaprašanās dēļ Pāvils saka, ka tīra sirdsapziņa ne vienmēr kalpo par attaisnojumu cilvēkam (1. Kor. 4:4) – garīgais cilvēks nevar precīzi atbildēt par dabīgā cilvēka stāvokli. Pati par sevi šīs nesaprašanas pastāvēšana starp dabīgo un garīgo kalpo mums par drošu apliecinājumu, ka mūsos tomēr ir garīgais cilvēks un tas nozīmē, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Šķelšanās brālībā ir miesas darbs, jo tas nozīmē, ka kaut kāda iemesla dēļ garīgais cilvēks brālī neredz vai nesaprot garīgo cilvēku otrā. Viens no viņiem (vai abi) saskata otrā tikai miesīgo cilvēku; un garīgais ir pretrunā ar miesīgo. Līdzīgā veidā, starp mums un pasaulīgajiem cilvēkiem, kuros garīgā cilvēka nemaz nav, jo tie nav izbaudījuši garīgo atdzimšanu kristīšanās rezultātā, ir jāveidojas momentānai pretestībai. Ievērojiet, ka Pāvils runā par garīgo cilvēku “viņu pašu” (1. Kor. 2:15) it kā reālais, noteicošais ticīgajā ir garīgais cilvēks, neskatoties uz miesīgā klātbūtni viņā. Līdzīgi, Rom. 7:25 Pāvils ar “savu prātu” domā savu garīgo cilvēku. Viņš jūtas tā, it kā tā būtu tikai viņa miesa, kas kalpotu grēka bauslībai, nevis viņš pats (Rom. 7:17).
-
- Jūdas vēstulē 19 runāts par to pašu: “Tie, kas nošķiras, laicīgi (tas pats, kas dabiskie) cilvēki, kam nav Gara”( kas ir garīgajiem cilvēkiem). Mēs visi pēc savas dabas esam laicīgi, bet ja mēs esam Kristū, tas nozīmē, ka mūsos ir arī garīgais cilvēks.
-
- Viss tas mums palīdz labāk saprast, kāpēc Kristus kārdināšanas aprakstītas tā un ne citādi. Mēs zinām, ka Jēzū bija tas pats grēcīgais sākums, kas arī mūsos, tas pats velns, miesīgais cilvēks. Bet mēs arī zinām, ka Viņš pilnīgi atdalīja Sevi no tā. Un tāpēc vienīgais iespējamais veids kā aprakstīt šo ‘velnu’, kas eksistēja Jēzū, bija šo personifikāciju novietot ārpus Viņa, kā kaut ko tādu, kas Viņam bija pilnīgi svešs. Tikai caur šo divu pretējo pušu – miesas un gara personifikāciju saprašanu mēs patiesi varam izprast Kristus iekšējo cīņu ar kārdinājumiem, kaut arī tie tēlaini aprakstīti kā ārējie. Gal. 5:17 teikts, ka miesa un gars viens otram pretī stāv. Kristus kārdināšanas kontekstā zīmīga ir velna un Gara parādīšanās. Gars Viņu aizveda tuksnesī, lai tas taptu ar miesu/velnu kārdināts (Mt. 4:1). Domāju, ka ar “Garu” šeit domāts Viņa garīgums. Daži uzskata, ka šis ‘gars’ bija Eņģelis. Kaut gan nav pietiekama pamatojuma, lai to pilnīgi izslēgtu, tomēr jāatzīmē, ka Kristus garīgums šeit iederas vairāk. No Mt.4:1 un Mk. 1:12, kur sacīts par Kristus aizvešanu tuksnesī grūti izdarīt secinājumu par Eņģeli. Ideja par kārdināšanu no miesas/velna un gara vēlreiz sastopama Mt. 26:41: “Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja”. Pilnīgi noteikti šeit Kungs brīdina Savus mācekļus, ka viņi tagad atrodas tādā pašā stāvoklī, kādā arī Viņš bija kārdināšanas laikā tuksnesī. Šajā gadījumā ir pietiekami skaidrs, ka ar garu ir domāts viņu garīgums, bet ne Eņģelis.
-
- Iespējams, ka šī iemesla dēļ Ps. 22:18 saka par Jēzu tā, it kā Viņš skatītos uz Savu ciešanu pārņemto ķermeni no malas: “Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku”. Pilnīgi skaidrs, ka krustā mūsu Kungs pilnībā atdalīja Sevi no miesīgās domāšanas, dabīgā cilvēka un Sava ķermeņa grēcīgas miesas.
- Izpratne par šo divu ‘cilvēku’ klātbūtni mūsu ķermenī palīdz izskaidrot mūsu pašu dabas pretrunas. Piemēram, mēs nevaram būt taisnprātīgi, šķiet, ka mēs nespējam izdarīt to, ko mēs vēlētos (Gal. 5:17), tomēr Kristū mēs nevaram grēkot (1. Jņ. 3:9). Un tam jānozīmē, ja mūsu īstā patība identificējas ar Kristu, Dievs mūs uzskatīs it kā mēs būtu Kristus, un Viņš negrēkoja. Mūsu dabiskais cilvēks, velns ir grēka personifikācija. Viņu nevar pārveidot, viņu var iznīcināt tikai nāve. Jo “grēka alga ir nāve” (Rom. 6:23). Kā liekas, šeit netiek runāts par to, ka mēs nomirstam par katru grēcīgo rīcību (jebkurā gadījumā mēs varam nomirt par vienu grēku, jo mums ir tikai viena dzīve); drīzāk tas nozīmē, ka dabiskā cilvēka, “grēka”, velna mūsos gals ir nāve. Un tāpēc mums ir jāsaista sevi ar cilvēku Jēzu Kristu, kā kristījoties, tā arī turpmākajā dzīvē, lai Kristus personificēšanās mūsos, Viņam parādoties, būtu tērpta brīnišķā miesas formā. Un tas nekādā gadījumā nav jāuztver kā ‘nemirstīgas dvēseles’, kas pārdzīvo nāvi, pastāvēšana. Tāda nejēdzība nekur Rakstos nav atrodama.
Kungu nomaiņa
Par šiem diviem cilvēkiem mūsos Rom. 6 tiek runāts kā par vergturiem. Kristus kļūst par mūsu jauno Kungu, izpērkot mūs no grēka/‘velna’ verdzības. Pēc kristīšanās grēkam vairs nav varas pār mums. Grieķu vārdu “vara” – kurios – parasti tulko kā “Kungs”. Ar kristīšanos mēs atzīstam Jēzu par savu Kungu, mūsu kurios. Tagad Viņam ir vara pār mums, bet ne velnam. Un tāpēc Jēzus atzīšana par Kungu (Rom. 10:10-13) neatbilst vienkāršam paziņojumam: ‘Es ticu Jēzum’ – jo nozīmē, ka mēs patiesi esam atteikušies no vecā grēka kunga, pieņemot Kungu Jēzu par mūsu īstā iekšējā “es” Kungu. “Grēks ir valdījis nāvē” (Rom. 5:21), ar to domāts, ka pirms kristībām mūsu stāvoklis bija “nāve”. Tagad mēs esam Kristū, un tas nozīmē – arī “mūžīgajā dzīvē”, pretēji mūžīgajai nāvei, kas bija maksa no tā grēka kunga, kas kādreiz valdīja pār mums. Mēs pastāvīgi saņēmām algu par grēku – nāvi; “grēks … man ir nesis nāvi” (Rom. 7:13). Tagad, esot jaunā Kunga varā, mēs tāpat pastāvīgi saņemam mūžīgo dzīvi. Tieši tāpat kā mēs neesam fiziski saņēmuši atmaksu – nāvi, tāpat mēs tagad nesaņemam fiziski mūžīgo dzīvi kā sekošanas Kristum rezultātu. Taču mūsu tagadējā dzīve Kristū ir drošs pierādījums, ka mēs esam ceļā uz to. Diviem kungiem kalpot nav iespējams (Lk. 16:30). Un tāpēc mums jaatzīst, ka jebkurā brīdī mes esam vai nu Kristū, vai arī velnā. Mums ir jāzina, vai mēs esam Kristū, vai mēs esam patiesi Kristadelfieši Dieva acīs, vai arī mēs pasludinām sevi par nekam nederīgiem (2. Kor. 13:5).
Pāvila piemērs
Pāvils ir labs piemērs tam, kā mums jāapzinās sevī šo divu cilvēku klātbūtne. Vēstulē korintiešiem viņš dziļi apzinājās tāda grēcinieka briesmas, kurš attaisnoja pats sevi, tā kā viņam pašam bija nepieciešama šī attaisnošana. Lai atrisinātu šo problēmu, viņš runā (Garā) par sevi kā par diviem pilnīgi dažādiem cilvēkiem: vienu – miesīgu un otru – garīgu. 2. Kor. 11 viņš bieži runā par sevi kā par “bezprāti”. Tas, ka Pāvils daudzkārt lieto vārdu “bezprātis” mudina mūs pievērsties Salamana Pamācībām, kur “bezprātis” vai “nepraša” ir miesīgs cilvēks. Sal. Māc. 10:2 teikts, ka viņa sirds ir virzīta pa kreisi, greizi – kas, kā mēs jau redzējām, ir miesīga cilvēka puse. Ir daudz vietu 2. Kor. 11,12, kas ir pretrunā viena ar otru, un tāpēc kļūst skaidrs, ka Pāvils sākotnēji runā “miesā”, bet pēc tam pāriet pie sava garīgā “es”. Tā viņš sevi nosauc par “bezprāti” (12:11), uzsverot, lai neviens viņu par tādu netur (11:16; 12:6). Viņš saka, ka nelielīsies un tūlīt pat lielās. Viņš pielīdzina sevi augstākajiem apustuļiem, un vienā elpas vilcienā paziņo, ka viņš nav nekas (12:11). Viņa lielība bija “ne Kungā”, t.i., nerunāja vis cilvēks Jēzus Kristus, kas bija viņā, bet gan nepraša, bezprātis, miesas cilvēks (11:17). Labākais piemērs miesas atdalīšanai no gara Pāvila domās parādīts 12:2: “Es pazīstu cilvēku iekš Kristus (kurš dzirdējis neizteiktus atklājumus) … Ar to (cilvēku) es gribu lielīties, bet ar sevi pašu es nelielīšos”. Bet 12:7 skaidri norāda, ka šis “cilvēks” ir Pāvils: “Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā … ka netopu iedomīgs”. “Cilvēks Kristū”, par kuru runāja Pāvils, bija viņa iekšējais garīgais cilvēks, kurš bija “Kristū”. Interesanti atzīmēt, ka šeit Pāvils apzīmē “sevi” kā dabisku cilvēku, kamēr Rom. 7:25 viņš par “sevi” runā kā par garīgu cilvēku. Ar to tiek uzsvērts, ka dažādos laikos mēs sevi varam dažādi uztvert, vai nu kā miesas cilvēku, vai kā garīgu cilvēku mūsos. 2. Kor. 11,12 Pāvils apzināti sevi pieskaita dabiskajiem cilvēkiem, lai palielītos korintiešiem. Der atzīmēt, ka “priekš četrpadsmit gadiem” ir Sinodes laiks Jeruzālemē. Iespējams, ka atklāsme, ko Pāvils tolaik saņēma, bija apstiprinājums tam, ka viņš patiesi ir sūtīts sludināt cittautiešiem. Sajūsma par to, ka Pāvils būs tas, kas nesīs Labo Vēsti visai pasaulei, tik stipri iedarbojās uz viņu, ka viņam bija vajadzīgs dzelonis miesā, lai viņš nolaistos no iedomu augstumiem uz zemes. Taču mēs, vairumā gadījumu, šķiet nemaz neizjūtam tādu sajūsmu par mūsu sludināšanas misiju.
