Mājas lapa
Piektā nodarbība
LŪGŠANA
5.1 SLAVĒŠANAS PRINCIPS
Katrs nopietni domājošs ticīgais meklēs veidus, kā pārvarēt grēku, kas mūs tik viegli piemeklē. Saskaņā ar Jauno Derību, patiesas pateicības garam Dievam visās lietās būtu jāapslāpē mūsu nosliece uz grēcīgumu. Dieva slavēšanas principam būtu jāpārņem viss mūsu domāšanas veids tik lielā mērā, ka miesīgas dabas domāšanai neatliktu vietas. To pašu sīkāk izklāsta Ef.5:3,4. Aizliegtu netiklu domu un darbību dzīves uzskaitījumam seko pretlīdzeklis: “lai (tā) pat vārda pēc jums ir sveša ... bet gan jo vairāk pateicība”.
Dažus pantus tālāk tiek parakstītas tās pašas zāles; šoreiz kā pretlīdzeklis pārmērīgai alkohola lietošanai: “Un neapreibinaities ar vīnu ... bet topiet Gara pilni; runādami cits uz citu psalmos ... dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. Pateicieties vienmēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā” (Ef.5:18-20). Mēs redzam, ka neatlaidīgs trīskāršs uzsvars ir likts uz slavēšanu kā pretlīdzekli pļēgurošanai. Līdzīgā veidā tiek pasniegta Evaņģēlija pamatprincipu saikne ar pateicību kā pretlīdzekli maldināšanai ar tukšu filozofiju (Kol.2:7,8; šis fragments rāda, ka himnu vārdiem ir jāatspoguļo pamatmācība). “Pāri plūzdami savā pateicībā”, mēs augam garīgi, “sakņodamies Viņā ... stipri kļūdami ticībā”. Ja mēs esam nolēmuši izmantot slavēšanu kā pretindi mūsu grēcīgajām nosliecēm, mums ir nopietni jāizanalizē, kas tad tā slavēšana patiesībā ir. Atcerēsimies, ka Dāvids negribēja mirt, zinādams, ka nāvē viņš neslavēs Jahvi (Ps.6:4-6). Tāpat arī Hiskija (Jes.38:19). Šiem vīriem Jahves slavēšana bija dzīves būtiskais mērķis. Dāvids redzēja saistību starp slavēšanu un ikdienas paklausību / Dievam doto solījumu izpildīšanu (Ps.61:9). Vēl jo vairāk, Ebr.3:6 uzstāj, ka pestīšanai būtiski ir “drosmi un cerību, ar ko lepojamies,” stipru paglabāt līdz galam. Slavēšana neattiecas tikai uz tiem, kam ir nosliece to darīt. Tā ir būtiska glābšanai. Izraēls atkrita tāpēc, ka tie Tam Kungam, savam Dievam nebija kalpojuši ar prieku (5.Moz. 28:47). Mozus savā beigu briedumā nosauca to kā iemeslu atkrišanai, kura, kā viņš paredzēja, neizbēgami sagaida viņa tautu.
Slavēšana: ne tikai mūzika
Ir svarīgi apzināties, ka slavēšana nav vien dziedāšana vai mūzikas instrumentu lietošana. Daudzu prātos ir stingri iesakņojusies doma, ka starp slavēšanu un mūziku var likt vienlīdzības zīmi. Tā, pastāv pieņēmums, ka Eņģeļi dziedāja ganiem; taču faktiski viņi “slavēja Dievu” (Lk.2:13), runādami vārdiem. Es gribētu teikt, ka daži vispār neprot dziedāt – šaipus Valstībai (kaut gan mēs visi varēsim tad: Jes.12:3; 26:1; Mt.26:29,30; Atkl.15:3, līdz ar Pašu Kungu Jēzu, Ebr.2:12); taču tas nenozīmē, ka tie nevar slavēt. Ef.5:19 lasām: “runādami cits uz citu psalmos ... slavēdami To Kungu savās sirdīs”. Grieķu valodā “radīt melodiju” ir “raustīt”, “strinkšķināt”, proti: spēlēt stīgu mūzikas instrumentu (Stronga angļu vārdnīcā) – acīmredzot, tas ir mūzikas termins. No tā mēs varam secināt, ka mums ir jāpārzina sava sirds un jādzīvo saskaņā ar savu prātu tā, lai mēs zinātu, kā modināt jūtas slavēšanai. Tāda sevis zināšana ir drošs pretlīdzeklis miesiskai domāšanai.
Spēlēt slavas dziesmas uz mūsu sirds stīgām nenozīmē paust tikai pozitīvas, prieka pilnas emocijas Dievam. Hiskija izteica dažas ļoti prātīgas domas, kad viņš atveseļojās pēc savas slimības; viņš tās pierakstīja, lai citi tās apsvērtu. Viņš saprata, ka viņa atveseļošanās saistīta ar Dieva žēlastību, kas izpaudās viņa grēku neievērošanā; viņam bija grūti izteikt savu pateicību vārdos. Viņa pateicība izpaudās tajā, ka viņš staigāja Dieva priekšā, sperdams soļus uzmanīgi un prātīgi: “Ko lai es saku? ... Es staigāšu mierā visās savās mūža dienās” (Jes.38:9,15). Taču Hiskija to aprakstīja kā “slavēšanu” (Jes.38:18). Tātad, pats mūsu dzīves veids, līdz pat ķermeņa valodai, ir slavas teikšana Dievam.
Slavēšana un grēks
Slavēšana ir saistāma ar izpratni par to, ka grēks ir piedots. Hiskijas pateicība Dievam, kad viņš saprata, ka Dievs ir bijis žēlīgs pret viņu, izpaudās viņa vēlmē staigāt mierā ar Dievu visu atlikušo mūžu. Nav norādes uz to, ka slavēšana izpaustos kādos pārmērīgos jūtu uzplūdos. Iespējams, jūs pārsteigs tas, ka parastais ebreju vārds, kuru tulko kā “slavēšana / pateicība” tiek tulkots arī kā “atzīšanās” grēkos atzīšanās kontekstā (3. Moz.5:5; 16:21; 26:40; 4. Moz.5:7). Tādēļ sirdsapziņas pārmetumi, apzinoties mūsu pašu neveiksmes, arī ir Jahves vārda slavēšanas veids. Ļoti bieži vārds “slavēt” parādās Jahves Vārda slavēšanas kontekstā, vai arī sakarā ar Izraēla Dieva, t.i., Jahves, slavēšanu. Ps.48:11 ir tam klasisks piemērs: “Kā Tavs Vārds, Dievs, tāpat arī Tava slava sniedzas līdz pasaules galiem”. Kungs Jēzus tagad slavē Dievu, paužot Viņa vārdu eklesijā: “Tad es paudīšu Tavu Vārdu saviem brāļiem, draudzes vidū es Tevi slavēšu” (Ps.22:23). Mūsu slavēšana arī ir Dieva Vārda atzinīga novērtēšana un daudzināšana, proti, viņa rakstura īpašību paušana (Ps.106:47; Jes.42:8). Tāda atzinīga vērtēšana izaug no regulāras saskarsmes ar Dieva vārdu; pat tad, kad mēs lasām par notikumiem, kurus mēs īsti nesaprotam, mēs esam visu laiku atvērti Dieva rakstura un personības, proti, Viņa Vārda priekšā.
Patiesa grēku nožēla ietver ne tikai mūsu pašu kļūdas atzīšanu, bet arī Jahves taisnprātīgo rakstura īpašību daudzināšanu, kā arī ticību, ka šīs īpašības tiek piedēvētas arī mums. Viss šis atzīšanās, nožēlas un ticības mums piedēvētajā taisnumā process attiecināms uz slavēšanu. Slavēšana ir Jahves Vārda piesaukšana (Jes.12:4), Viņa taisnīguma daudzināšana, Viņa svētuma skaistuma slavināšana (2. Laiku 20:21; Ps.97:12; 99:3). No tā mēs varam secināt, ka slavēšana šajā nozīmē nav priecīga muzicēšana un dziedāšana jūtu uzplūdā; drīzāk tā ir nopietna, stingri apzināta tās lielās pestīšanas atzinīga novērtēšana, kas ir saistīta ar Jahves Vārdu. Tā kā patiesa slavēšana ir tieši proporcionāla Vārda atzinīgai novērtēšanai (Ps.48:11), tad tikai tie, kas piekopj šo vienu ticību var sniegt pieņemamu slavēšanu. Atkritēju kori un muzicēšana ir tādēļ tikai troksnis Dieva ausīm; nevar būt slavināšanas bez Jahves patiesas atzinīgas novērtēšanas tajos, kas slavē.
Ir arī citas saiknes starp slavēšanu un grēku. Kol.3:16 runā par kopīgu himnu dziedāšanu cits cita “paskubināšanai / pamācīšanai”, vārdu ar to pašu nozīmi sastopam arī Tit.3:10. Saikne starp slavēšanu un atzīšanos / piedošanu attaisno šādu grieķu vārda interpretāciju. Iespējams, ka Pāvils raksta, domājot par 5. Moz.32; Mozus dziesmā runāts par Izraēla vājumu un tieksmi uz atkrišanu. Taču Izraēls tiek lūgts dziedāt šo dziesmu cits citam. Vai kas tamlīdzīgs tiktu iekļauts kristadelfiešu himnu grāmatā šodien?
“Slavas upuris”
Patiess upuris ir slava Dievam; tā Ābrahāma gatavība upurēt Īzaku bija “slava” (1. Moz.22:5). Izraēls savā nožēlā nesīs “ziedam ... mūsu lūpu upurus” (Hoz.13:3). Vienumēr mums ir jānes Viņam slavas upuri (Ebr.13:15); “Vienumēr” jau arī nozīmē to, ka “slavēšana” nenozīmē dziedāšanu vai mūzikas instrumentu lietošanu. “Slavas upuris” ir citāts no Jer.33:11 (= “pateicības upuris”), kur aprakstītas “slavas dziesmas, kas nesīs pateicības upuri” par Viņa žēlastību Valstības sākumā. Taču “slavēšana” šeit ir tā paša ebreju vārda tulkojums, kurš citviet tiek tulkots kā “pateicība”; un pateicības upuris bija miera upuris, aizlūgums par mūsu brīvo sirdsapziņu un mieru, ko nes grēku piedošana (3. Moz.7:12-15). Ja mēs nopietni atzīstamies savos grēkos un ticam piedošanai, mums ir jādzīvo tā slavēšanas prieka priekšnojautās, kas mūs pārņems uz Valstības sliekšņa, ieejot mūžībā. Mēs varēsim runāt par slavas upura pienešanu “vienumēr”, ja mēs uzturēsim sirdsapziņas tīrību, pastāvīgi izsūdzot grēkus. Tas, bez šaubām, ir ļoti augsts prasību līmenis, lai mēs vienumēr izsūdzam grēkus, vienumēr saņemam Dieva žēlastību un tādēļ vienumēr dzīvojam pateicīgas slavēšanas garā. Izcils piemērs šajā ziņā ir Dāvida jūsmīgais Dieva slavēšanas veids par nemainīgām lietām un principiem (piemēram, par Viņa raksturu, sk. Ps.33:3-5); mēs tiecamies nopietni slavēt Dievu tikai tad, kad Viņš atrisina negaidītās krīzes situācijas mūsu dzīvē.
No tā visa jāsecina, ka bibliska pateicība būtībā ir drīzāk vispārēja domu ievirze nekā vārdiska vai muzikāla izpausme. To skaidri iezīmē tas pārdabiskais klusums, kas pārtrauca muzikāli nevainojamo Salamana orķestru slavas dziesmu Dievam, kad Tā Kunga nams piepildījās ar mākoni (2. Laiku 5:13,14). Tas nebūt neizsaka to, ka slava neizpaužas tādā veidā; taču slavēšanas būtība ir Jahves Vārda nozīmes apjausmā, kad mēs redzam Viņa īpašības izpaužamies visās mums apkārtesošajās lietās, piemēram, pārtikā, laika apstākļos, dzīves situācijās un tamlīdzīgi. Zināšanas par Dievu (un tas neattiecas tikai uz abstrakto mācību, bet uz skaidru apjausmu, kādā veidā Viņš strādā un izpaužas mūsu dzīvēs) tādēļ ir tieši proporcionālas mūsu slavēšanas kvalitātei (Rom.1:21). Slavēšana ir upuris (Ps.54:6; 69:30; Jonas 2:9; Ebr.13:15), kaut kas tāds, kas prasa apdomību un rūpīgu pareizo sastāvdaļu izvēli, lai tas taptu pieņemams. Tā visa gaismā nekontrolējamas emocijas nav iedomājamas kā īstas slavēšanas sastāvdaļas. Izraēlu izveda no Ēģiptes, lai tas vēstītu apkārtējām tautām Izraēlas Dieva raksturu un diženumu. Izraēls nespēja īstenot Dieva aicinājumu, tas nespēja tapt par misionāru tautu (vai nav saskatāma analoģija ar jauno Izraēlu?). Tā iemesla pēc mēs esam “izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas (salīdz. ar Ēģipti)” (1. Pēt.2:9). Mūsu atdalīšanās no šīs pasaules ir tādēļ saistāma ar mūsu Dieva slavēšanu. Mēs nerādām Dieva zināšanu un slavēšanu šai pasaulei ar dziedāšanas palīdzību, bet gan parādot ar mūsu dzīvi un sludināšanu, ka mēs esam atdalījušies, lai pievienotos brīnišķīgajai gaismas Valstībai. Tajā ir patiesā slavēšanas izpausme.
