Mājas lapa
5.2 LŪGŠANAS BŪTĪBA
Bieži vien, Bībeli lasot, mēs uztveram Dieva Vārdu tā mūsdienīgajā kontekstā, taču Viņa lietotie vārdi un idejas būtiski atšķiras no to mūsdienīgās uztveres. Tas, kā mēs uztveram lūgšanu, ir tam lielisks piemērs. Mums liekas, ka lūgšana ir apzināta runātu vai iedomātu vārdu virknēšana, kurā mēs lūdzam Dievu kādas noteiktas konkrētas lietas. Bet var gadīties, ka Dieva priekšstats par lūgšanu atšķiras no mūsējā. Ja mūsu priekšstats par lūgšanu ir tāds, tad rūpīgi analizējot mūsu lūgšanas pieredzi, rodas virkne sarežģītu jautājumu. Bieži vien mēs saņemam atbildi uz lūgšanu, kad mēs faktiski necerējām to sagaidīt. Citkārt, liekas, ka Dievs ir sadzirdējis mūsu lūgšanu un tādēļ izmainījis kaut ko mūsu dzīvē, kaut gan patiesībā tādas lūgšanas nemaz nav bijis. Vai arī (itin bieži) mēs lūdzam Dievu par kādu noteiktu lietu un tikai vēlāk saprotam, ka tā bija nepiedienīga lūgšana un laimīgā kārtā tā netika uzklausīta.
Lūgšana: ne tikai vārdi
Pēc manām domām, lūgšanai nav noteikti jābūt izteiktai vārdos. Šķiet, ka vairums “lūgšanu” Bībelē nav specifiski vārdos izteikti lūgumi, kā, piemēram, Tēvreize. Vislabāk to paskaidros piemēri:
- Jona lūdza – taču faktiski viņš ‘vērsās pie Dieva’ (kā Salamans teica) un atzinās savā vājumā. Viņš neizteica kādu konkrētu lūgumu. Bet mēs uzzinām, ka viņa lūgšana tika uzklausīta un zivs izspļāva Jonu jūras malā (Jonas 2:10). Dievs to izdarīja, it kā tieši tāds būtu bijis lūgšanas saturs.
- Ābrahāms lūdza izglābt Sodomu, ja tajā atrastos desmit taisno (1. Moz.18:32). Viņš neizteica vārdos to, ko viņš vēlējās, proti, lai Lats tiktu izglābts. Taču Dievs saskatīja viņa lūgšanas būtību un izglāba Latu, kaut arī Ābrahāms nezināja, kā lūgt, un nelūdza par to, ko viņš īstenībā vēlējās gūt, proti, Lata glābšanu.
- “Un es vienīgais esmu atlicies”, bija Elijas žēlaba Dievam, kad viņš bija sapratis, cik nopietna ir Izraēla atkrišana (1. Ķēn.19:10). Dievs to saprata kā lūgšanu par Izraēla nosodīšanu (Rom.11:2,3). Dievs lasīja Elijas sirdi un uzskatīja to par lūgšanu.
- Ps.6:8,9 parāda, ka Dievs uztver Dāvida raudāšanu kā lūgšanu, kas vērsta uz Dievu. Skaidrs, ka raudāšana neietvēra vārdos perfekti izteiktu lūgšanu. Bet Dievs “klausa manu lūgšanu, manu saukšanu Viņš ir sadzirdējis”.
- Josija apraudāja Izraēla grēkus, un Dievs to iztulkoja kā Josijas lūgumu atlikt Dieva sodu, kaut arī Josija bija pārliecināts, ka sodi pār Izraēlu nāks viņa laikā (2. Ķēn.22:19).
- Dievs dzirdēja Izraēla raudāšanu (bieži lieto lūgšanas vietā) Ēģiptē (Ps.106:44). Viņu žēlabas, kaut arī tās bija elku pielūdzēju žēlabas, kuru patiesā ticība bija niecīga, Dievs uzskatīja par lūgšanu, un Viņš atbildēja, izvedot tos no Ēģiptes. Taču Jes.64:3 saka, ka izvešana no Ēģiptes “pārsniedza mūsu (Izraēla) cerības”. Viņi to nebija lūguši, bet Dievs, sadzirdējis viņu žēlabas, uztvēra tās kā lūgumu viņus atpestīt, un izveda tos no Ēģiptes, kaut gan viņi to nebija prasījuši un tas viņus pārsteidza.
- Bagātnieku piemānīto ticīgo strādnieku sūdzība pielīdzināta tiem atrautās algas brēcieniem. Šie saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis (Jēk.5:4). Situācija tika uztverta kā šo brāļu lūgšana pret tiem, kas viņus izmantoja un piemānīja.
- Bileāms savā prātā negribēja svētīt Izraēlu; viņš gribēja to nolādēt, lai saņemtu tās bagātīgās dāvanas, kuras Balaks bija viņam apsolījis par to. Bileāms zināja, ja Dievs viņam liek svētīt Izraēlu, tad tur nekas vairs nav maināms. Bet Dievs saka, ka Viņš atsacījās uzklausīt Bileāma lūgšanu par Izraēla nolādēšanu (Jozua 24:10). Rodas iespaids, ka Jahve uztvēra kā Viņam adresētu lūgšanu Bileāma apslēpto, neizteikto vēlēšanos.
- Hiskija, būdams asīriešu aplenkumā, lūdzās Tā Kunga priekšā, lai Viņš izpestītu viņus no Sanheriba rokas. Taču Dievs uztvēra viņa lūgšanu un attieksmi citādā gaismā: “Tevi nievā, tevi (Sanheribu) apsmej jaunava, Ciānas meita (Hiskija un ticībā palikušie Jeruzalemē) un aiz tavas muguras krata galvu Jeruzālemes meita” (2. Ķēn.19:21). Hiskijas izmisīgais palīgā sauciens ( “Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas”) tika uztverts kā galvas kratīšana pret Sanheribu. Dievs uztver mūsu lūgšanas savādāk nekā mēs tās uztveram. Hiskija vienkārši izklāstīja situāciju Dieva priekšā: “Pievērs, ak, Kungs, Savu ausi un klausi! [pārmetums]; Atver Savas acis, ak, Kungs, un redzi!” (Jes.37:17); taču tas tika uztverts kā lūgšana pret Sanheribu (Jes.37:21).
- Līdzīgi, Hiskija, uz nāves gultas gulēdams, “gauži raudāja” un lūdza To Kungu pieminēt, ka viņš ir visu mūžu staigājis patiesībā. Nav rakstīts, ka viņš būtu izteicis kādu lūgumu. Bet Dievs, sadzirdējis viņa lūgšanu, pielika viņa mūžam vēl piecpadsmit gadus un apsolīja izglābt Jeruzalemi no Asīrijas ķēniņa rokas (Jes.38:4,5). Taču Hiskija nešķiet prasījis visas šīs lietas. Iespējams, savā prātā viņš domāja: ‘Es esmu bijis taisnprātīgs, tad izglāb Izraēlu manas taisnības dēļ un piecel mani no gultas, lai es varētu to panākt viņu dēļ, lai arī viņi dalītu ar mani pestīšanu’. Un Dievs uztvēra šo domu kā lūgšanu un apsolīja atveseļot Hiskiju un izglābt Jūdeju. Tādējādi, Hiskijas attieksme tobrīd bija tieši tāda pati kā Kunga Jēzus attieksme. Atcerieties, ka Jes.53 sākotnēji attiecās uz tā laika Hiskiju.
- Par atbildi uz Kornēlija žēlastības dāvanām un lūgšanām Dievs sūtīja Pēteri, lai viņš mācītu viņam Evaņģēliju un kristītu Kornēliju (Ap.d.10:4). Tas norāda uz to, ka mūsu labie darbi tiek uzskatīti kā mūsu būtības atspoguļojums un tiek pielīdzināti lūgšanām. Taču šie labie darbi paši par sevi nav vārdos izteiktas lūgšanas. Varētu šaubīties arī par to, vai Kornēlija lūgšanas attiecās uz vēlmi iegūt lielākas zināšanas un kristīties. Bet tieši tā Dievs uztvēra viņa pasīvo neizteikto vēlmi un atbildēja uz to.
- Dāvids uztvēra Valstību kā vienu garu lūgšanu: “visu savu mūžu ... pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā” (Ps.27:4). Viņš neskatījās uz Valstību kā uz iespēju pastāvīgi izlūgties kādas lietas, bet gan kā iespēju iepazīt, “skatīt Tā Kunga jaukumu”.
- Kad priesteri Hiskijas laikā svētīja tautu. “viņu lūgšana nonāca Viņa svētajā mājoklī – Debesīs” (2. Laiku 30:27). Taču tautas svētīšana nebija lūgšana Dievam, bet gan vārdi, kurus priesteri teica tautai: “Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! (4. Moz.6:24,25). Taču Dievs uzskatīja šos priesteru vārdus par lūgšanu. Tas izklausās drīzāk pēc vārdiem, kurus mēs sakām, atstājot brāļa māju: ‘Lai Dievs tevi svētī!’; Dievs var tos iztulkot kā lūgšanu un rīkoties tādā garā. Bet mēs to neuztveram kā lūgšanu. Atcerieties arī kā ticīgo runāšanu savā starpā Dievs uztvēra kā viņam adresētu lūgšanu (Mal.3:16). Tas varētu izskaidrot mīklaino fragmentu 1. Sam.20:12,13: “Un Jonatāns sacīja Dāvidam: “Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir liecinieks ... es ... izdibināšu viņa (tēva) prātu ... ja tas būs labvēlīgs pret Dāvidu un es tev to nedarītu zināmu ... lai Tas Kungs ir ar tevi”. Jonatāna saruna ar Dāvidu šķiet saplūdusi ar lūgšanu Dievam – iespējams, norādot, ka Dievs uztvēra šo sarunu kā lūgšanu.
- Ābela asinis brēca uz Dievu tā, it kā tā jau arī būtu lūgšana. Situācija brēca uz Dievu tā, it kā Ābels brēktu uz Dievu pēc atriebības, kaut arī viņš bija miris. Analogs piemērs ir Jēkaba 5:4: “Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis”. Algas brēkšana bija strādnieku brēkšana, Dievs to uztvēra kā lūgšanu. Vai atkal, Dievs redzēja Izraēla bēdas un dzirdēja viņu brēkšanu pie Niedru jūras (Neh.9:9); situācijas novērtēšana un lūgšanas izteikšana ir paralēlas.
- To izprotot, Asa savās labākajās dienās nelūdza Dievu steigšus nākt palīgā, kad viņam draudēja kušītu ielaušanās. Viņš parādīja savu ticību tam, ka pamatos Dievs visu zina: “Ak, Kungs! Neviena nav kā vienīgi Tu cīņā starp to, kam ir daudz spēka un kuram nav nekāda spēka. Palīdzi mums” (2. Laiku 14:10). Nedzird nekādas žēlabas par šī brīža stāvokli, lielākā lūgšanas daļa drīzāk patiesā ticībā vērsta uz Dieva rakstura īpašību uzskaitījumu. Un atgriežoties pie ikdienišķām lietām: “Liec motoram darboties! Liec motoram darboties!” līdz ar garīgā briedumu iestāšanos nomainīsies pret Dieva rakstura īpašību slavēšanu ar tikai it kā fonā skanošu šī brīža problēmas pieminēšanu. Mēs lūgsim garā, neizsakot to vārdiem. Jāņa 11:21,22 ir tam brīnišķīgs piemērs. Marta saprata, ka Kristus varā ir palīdzēt, un viņa pielūdza Viņu (Jņ.11:22 salīdz. ar 16:23). Taču viņa neizteica acīm redzamo izmisīgo savas sirds lūgumu: atgriezt viņas brāli pie dzīvības. Viņa tikai teica, ka Kungs spēj visu. Un viņa zināja, ka Viņš lasīs viņas sirdī un redzēs viņas patieso vēlēšanos.
- Un kānaāniešu sieva vienkārši lūdza Viņu: “Kungs, palīdzi man!” Un Kungs palīdzēja, izdziedinot viņas meitu, un bilstot: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi” (Mt.15:25,28). Viņa neizteica savu lūgšanu vārdos, taču Kungs saprata viņas nedaudzos vārdus, kuros apslēpta bija tās vēlēšanās un uztvēra tos kā lūgšanu.
- Manua lūdza, lai pravietis (ar to viņš domāja Eņģeli) vēlreiz atnāktu pie viņiem un pastāstītu, kā tad vajadzētu rīkoties ar šo zēnu. Viņa lūgšana nonāca līdz Dieva ausīm (Soģu 13:9) – taču viņa lūgums nesaņēma konkrētu atbildi. Eņģelis atnāca – nevis pravietis, kā viņš bija lūdzis – un apstiprināja Manua, ka viņa sievai būs bērns. Atbildi uz jautājumu, kuru viņš gaidīja garā, viņš saņēma, taču tā nebija atbilde uz visiem viņa jautājumā izskanējušiem vārdiem.
- Lūgšana ir pielīdzināma vīrakam, kas paceļas Dieva priekšā. Bet tāpat ir arī ar Kornēlija žēlastības dāvanām; viņa labie darbi teica viņa sirds garīgumu, un Dievs to uzskatīja par lūgšanu (Ap.d.10:4). Līdzīgi, pravietojumam nav jābūt vārdiski ietērptam; tas var attiekties uz rakstīto vārdu dziļāko garu un apslēpto jēgu. Tā, “Raksti” pravietoja Kristus augšāmcelšanos pēc trīs dienām (Lk.24:45; 1. Kor.15:3,4); taču nekur tas nav skaidri pateikts. Uz to norāda pirmtēli, kā piemēram, Jonas un 1. Moz.22:4. Tātad ‘pravietojums’ nav tikai vārdi, bet gan tajā ietvertais gars; tāpat arī lūgšana nav tikai vārdi, bet gan tā cilvēka, kurš vēršas pie Dieva, sirds balss, pat ja viņa vārdi to tā neprot izteikt.
- Pastāvīga vīraka kūpināšana, dienu un nakti, bija atgādinājums tam, ka lūgšana (salīdz. ar vīraku) ir dzīves veids, nevis tikai konkrēti apgalvojumi (2. Moz.30:8). Dāvida atsauces uz pastāvīgu Dieva piesaukšanu (Ps.88:2) var attiekties uz pastāvīgu vīraka kvēpināšanu Dieva priekšā. Mēs nevaram burtiski visu laiku piesaukt Dievu, taču mūsu dzīves būtībai ir jābūt pastāvīgi vērstai uz Dievu kā lūgšanā. Cilvēks, savā ziņā, ir viņa lūgšana. Dāvids lūdz Dievu uzklausīt viņu, jo viņš ir taisns un piebilst: “Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev ... Tu ienīsti visus ļauna darītājus. ... Bet es drīkstu nākt Tavā namā ... pielūgt Tevi bijībā Tavā svētnīcā” (Ps.5:2-7). “Bezdievības pilna daba” izpaužas cilvēku lūgšanās; cilvēks ir viņa lūgšana. Tādēļ lūgšanas neuzklausīšana norāda uz Dieva neapmierinātību ar cilvēku, kurš vēršas pie Dieva ar lūgšanu. Psalms 109:4 saka: “Uz manu mīlestību tie atbild ar naidu, kaut es par tiem lūdzu Dievu”. Un tas nozīmē tikai to, ka cilvēks ir viņa lūgšana. Dāvids zināja, ka viņu nepatiesi apsūdz, un par atbildi visam tam viņš apzinājās savu dzīves veidu kā pastāvīgu vēršanos pie Dieva.
- Anna un Daniēls lūdza Dievu uzlūkot stāvokli, kādā viņi bija, viņi vērsās pie Dieva, lai Tas uzlūkotu viņus, neizsakot konkrētas vēlēšanās. Taču Dievs uztvēra viņu vārdus kā lūgšanas un atbildēja uz tām.
- Tādi fragmenti kā Lk.11:10 māca, ka “ikkatrs, kas lūdz, dabū”. Tas nenozīmē, ka mēs saņemam atbildi konkrēti uz mūsu lūgšanās izteiktajiem vēlējumiem. Bet ja mēs saprotam, ka Dievs saredz to garu, kādā mēs izsakām savas lūgšanas, nevis to vārdisko ietērpu, tad šie apsolījumi kļūst daudz reālāk ticami.
Šie principi neattiecas tikai uz lūgšanu. Asaras un bezpalīdzīga stāvēšana netālu no krusta arī tiek aprakstīti kā sekošana Kungam Jēzum un kalpošana Viņam, tāpat kā tas notika laimīgākajās dienās Galilejā (Mk.15:41). Viņas tiek aprakstītas kā tās, kas “meklē Jēzu, krustā sisto” (Mt.28:5). Viņu gara centieni bija saprasti un novērtēti, kaut arī viņu rīcība šķita runājam tiem pretī. Līdzīgā veidā mūsu būtiskās vēlēšanās tiek uztvertas kā mūsu lūgšanas, pat ja mūsu izteiktie vārdi šķiet pretēji esam.
Lūgšana garā
Šī lūgšanas koncepcija izskaidro, kāpēc bieži vien raudāšana, brēkšana, gaidīšana, izsvēršana domās tiek uztvertas kā “lūgšana”, kaut arī vārdos izteikti lūgumi izpaliek (Ps.5:2,3; 6:8; 18:1,2,3,7; 40:2; 42:9; 64:2; 65:2,3; 66:17-20; Cah.8:22). Visbiežāk lūgšana tiek saistīta ar raudāšanu: 1. Sam.1:10; Ps.39:12; 55:1,2; Jņ.11:41,42; Ebr.5:7 it sevišķi Kunga dzīvē un pravietiskajos psalmos. “Tas Kungs uzklausa manu raudāšanu! Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu saukšanu Viņš ir dzirdējis” (Ps.6:9,10) izgaismo šo domu. Sirds vēlēšanās arī tiek uztverta kā iedarbīga lūgšana par kaut ko (Rom.10:1; Kol.1:9; 2. Kor.9:14). Raudāšana, vēlēšanās, gaidīšana, apcere saistās ar prāta vai “gara” darbību Bībeles terminoloģijā. Tādēļ arī pastāv tik stipra saistība starp mūsu garu vai prāta ievirzi un lūgšanu. Kristus gars (noskaņojums), kuru mēs esam mantojuši, liek mums saukt: “Aba, Tēvs!” (Rom.8:15; Gal.4:6). “Lūdziet Dievu Svētajā Garā” (Jūdas 20) ir jāskata šajā kontekstā. Lūgšana ir daļa no garīgās dzīves gaisotnes, tā nav kaut kas nošķirts un atdalīts; tā ir mūsu gara izteiksme. Tādējādi, ir panti, kuri daudzās dienas lūgšanas sauc par vienu lūgšanu (Ps.86:3,6; 88:2,3); lūgšana ir dzīves veids / gars, nevis kas specifisks, kas norisinās dažu minūšu laikā katru dienu. Pavēle “lūdziet bez mitēšanās Dievu” vienkārši nav burtiski īstenojama (1. Tes.5:17). “Palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami” pēdējās dienās arīdzan saista lūgšanu ar modrību, kas arī raksturo prāta ievirzi nevis ko darāmu kādos noteiktos gadījumos. Tas nebūt nenorāda uz to, ka nav iespējama arī formāla konkrēta lūgšana. Skaidrs, ka tā ir iespējama, bet tā vienkārši izsaka vārdos mūsu kopējo dzīves garu.
Rom.8 runā par nepieciešamību dzīvot Gara dzīvi un tad turpina runāt par to, ka mūsu gars, mūsu iekšējais saprāts aizlūdz par mums caur Kristu, kuru sauc par “Tā Kunga Garu”, nelietojot konkrētus vārdus. Tas pierāda to, ka Kungs netulko mūsu lūgšanas, kā to darītu tulks no vienas valodas otrā, piemeklējot vienas valodas vārdiem attiecīgo izteiksmi otrā. “Mēs nezinām, ko mums būs lūgt”, un Kungs Jēzus nolasa mūsu gara vēlmi un nodod to Tēvam dziļākajā gara izteiksmē bez vārdiem. Viss šis starpniecības process notiek Kunga prātā ar bezvārda nopūtām kā tad, kad Viņš lūdza Tēvu celt augšām Lācaru ( Rom.8:26 salīdz. ar Jņ.11:38), kā arī krustā Viņš ar asarām acīs aizlūdza Dievu par mūsu pestīšanu (Ebr.5:5; Jes.53:12). Kungs Jēzus ir tas pats vakar un šodien. Viņa aizlūgums ir tikpat dedzīgs un kaismīgs. Tieši tādēļ mūsu prāta ievirze, noskaņa ir tik būtiski svarīga; jo tieši to jau Kungs Jēzus nodod tālāk Tēvam. Tāpēc ka Dievs atbild uz mūsu gara, mūsu vispārējo stāvokli, Viņš dara lietas, kas šķiet esam atbilde uz lūgšanām, kuru piepildīšanās iespēja pašam lūdzējam likās neticama. Starp piemēriem varētu minēt: 1. Moz.30:16,17; 2. Moz.14:10,11 salīdz. ar Neh.9:9; Ps.9:24; Jņ.12:39-43. Šīs lūgšanas tika uzklausītas tāpēc, ka Dievs redzēja vispārējo situāciju, Viņš redzēja lūdzēju gara stāvokli un rīkojās attiecīgi, pat ja viņu ticība izteiktajai konkrētajai vēlmei bija niecīga. Iespējams, ka līdzīgi varētu uztvert arī Jēk.4:6, kas liekas mācām, ka Dievs dzirdēs arī pazemīgo lūgšanas, kas skan vienlaikus ar lepno lūgšanām; ticība šeit netiek pieminēta.
Un tā mēs redzam, ka mūsu visslēptākās vēlēšanās, mūsu žēlabas, mūsu šībrīža stāvokli, mūsu apslēptākās attieksmes Dievs nolasa kā mūsu lūgšanas un attiecīgi atbild uz tām. Viņš redz mūs lūdzam pēc lietām, kuras mēs, iespējams, pat nevaram iztēloties (piemēram, Ps.106:44 salīdz. ar Jes.64:3); vai arī jūtam tādu pārliecību lūgšanā, kādas mums patiesībā nemaz nav. To uzskatāmi pierāda tas, kā Dievs uztvēra Hiskijas attieksmi pret Sanheribu. Taču Dievs tā redz ne tikai Savu bērnu domas un attieksmes. Viņš apraksta Sevi “dzirdam” arī Moāba nievas (Cef.2:8); un Dieva dzirdēšana asociējas ar atbildi uz lūgšanu. Kad ļauna darba darītāji apspiež nabagos, piemēram, Dievs sadzird apspiesto un nomākto kliedzienus (Ījaba 34:28). Līdz ar to jāsaprot, ka ne tikai dedzīgas konkrētas lūgšanas, bet stāvokļa nopietnība liek Dievam rīkoties. Hiskija vēlējās “kaut jel Tas Kungs ... dzirdētu Rabsaka vārdus” (Jes.37:4). Tādēļ Viņš redz pasaules attieksmi kā sava veida sazināšanos ar Viņu, un Viņš “sadzird” un rīkojas. Tas arī izskaidro to, kāpēc daudzas lūgšanas nekonkretizē vēlamo palīdzības veidu. Tās drīzāk atver ticīgā sirdi Dievam, izklāstot vispārējo lietu stāvokli Dieva priekšā, ar drošu pārliecību, ka Dievs to izlasīs kā lūgumu rīkoties, bet ticīgais nestāsta Dievam, kādā veidā Viņam būtu jāreaģē uz situāciju. Tā, Dāvids bieži izklāsta Dievam lietu stāvokli un sauc to par lūgšanu, kaut arī konkrēti viņš neko nelūdz (piemēram, Ps.3:2-5; 142:2,3). Tas, ka Dievs uztver šo stāvokli kā lūgumu, palīdz izskaidrot sarežģītus jautājumus: piemēram, kāpēc Dievs šķiet atbildam uz lūgšanām, kurās nav patiesas ticības (1. Moz.30:16-18; Neh.9:9 salīdz. ar 2. Moz.14:10,11; Ps.31:22; Lk.1:13). Jādomā, ka Dievs uztver apstākļus kā lūgšanu, pat ja ticīgā ticība konkrēti izteiktajai lūgšanai ir niecīga. Ījabs gandrīz sarkastiski lūdza Dievu darīt viņam zināmus viņa pārkāpumus un grēkus, par kuriem Dievs viņu soda (Ījaba 13:23); un Dievs to dzirdēja, jo viņš skatījās dziļāk par izteikto vārdos un redzēja viņa lūguma būtību.
Dievs, kurš zina
Lūgšana, izklāstot Dieva priekšā vispārējo lietu stāvokli mūsu dzīvē, neattiecas vienīgi uz to brīdi, kad mēs esam saskārušies ar krīzes situāciju. Tam ir jābūt principam, kura mēs pieturamies mūsu ikdienas attiecībās ar Tēvu. Tātad, tai vietā lai lūgtu piedošanu par konkrēti nosauktiem grēkiem, garīgais cilvēks atzīsies savos grēkos, atverot savu sirdi Viņa priekšā, un to Dievs uztver kā piedošanas lūgšanu (Ps.119:26). Daniēls atzinās Izraēla grēkos un Dievs atbildēja, ka Viņš atjaunos Jeruzalemi (Dan.9:18-25). Un atkal atcerēsimies, ka viņa lūgums bija dziļi apslēpts sirdī, tas nebija izteikts vārdos. Dāvids līdzīgi apcerēja Pravietisko Valstību, un tā bija lūgšana par tās drīzāku atnākšanu (Ps.72:20). Tajā visā nomanāma garīgas kultūras izpausme, es neatrodu tam labāka definējuma; tur nav dzīvnieciska bļāviena par to, kas Dievam tāpat ir zināms, jau pirms mēs to izsakām, nedz bērnišķīgas prasības pēc acīm redzamā, it kā tieši mūsu prasība būtu tā, kas atvērtu Dievam acis uz mūsu problēmu.
Tādi cilvēki kā Dāvids, Hiskija un Daniēls skaidri zināja, ka Dievam viss jau ir zināms. Savā ziņā, viss, kas notiks, ir jau noticis; tā kā lūgšana ir mūsu atvēršanās Dieva priekšā, kalpošana Dievam (Dan.6:16; Lk.2:37), Viņa slavai un mūsu labā nevis informācijas nodošanas veids Viņam. Tādēļ viņi atvēra sirdis Viņa priekšā, paužot saprašanu par to, ka Viņam viss jau ir zināms, neiesniedzot Viņam garu konkrētu lūgumu sarakstu. Viņu attiecības ar Dievu stāvēja pāri šādām virspusēja līmeņa attiecībām. Un kā ir ar mūsējām?
