2.nodarbība

DIEVBIJĪBAS PRINCIPI

2.1 ŅEMT SAVU KRUSTU

Kungs Jēzus Kristus vairākas reizes ir teicis par krusta ņemšanu un sekošanu Viņam. Tā ir dzīve, kurai jūs sevi veltījāt kristoties; jūs vismaz mēģinājāt ņemt uz sevi savu krustu. Šausmas un šoks, ko radīja šie Viņa vārdi, neapšaubāmi daudz spēcīgāk nekā uz mums iedarbojās uz 1.gadsimta ticīgajiem. Viņu pieredzē bija cilvēku pirmsnāves agonijas vērošana, kad tie nesa savu krustu uz soda vietu, kur viņus pienagloja pie tā. Un Kungs Jēzus aicināja cilvēkus pašiem uzņemties to darīt. Ideja par krusta ņemšanu piedāvā apzinātu, brīvprātīgu ticīgā vēlēšanos pašam sevi šajā dzīvē sist krustā. Tāpēc, krusta uzņemšana nenozīmē tikai pasīvu samierināšanos ar dzīves likstām.

Vārdi “Ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ” (Lk. 9:23) aicina mūs nest Jēzus krustu kopā ar Viņu (salīdz. ar Mt. 11:29: “ņemiet uz sevi Manu jūgu”). ‘Ņemt’, ‘uzņemt’ grieķu tekstā nozīmē ‘aiznest’ par Jēzu, Kurš nesa uz sevis mūsu grēkus. Stronga skaidrojošā vārdnīca saista tos ar nozīmi “(grēku) izpirkšana”. Ar saistību starp mūsu krusta ņemšanu/uzņemšanu un mūsu grēku izpirkšanu caur Kristu ir jāsaprot, ka Viņa krusta iedarbība uz mums ir atkarīga no mūsu ikdienas “krusta uzņemšanas”. Tādēļ būtiski ir lai mēs “ņemtu uz sevi savu krustu”, ja gribam, lai Viņš izpirktu mūsu grēkus.

Protams, mēs nevaram burtiski ņemt un nest Jēzus krustu. Tāpēc krusta ņemšanai jāattiecas uz mūsu nostāju; tā ir paralēle ar atsacīšanos no visa, kas mums pieder (Lk. 14:27,33), kas neapšaubāmi ir pavēle, kas attiecas uz mūsu domāšanas veidu. “Ņemt’, ‘uzņemt’ un arī ‘pārņemt’, kad mēs lasām par Jēzus jūga pārņemšanu, t.i. mācīties no Viņa (Mt. 11:29). Ņemt Kristus krustu, ņemt Viņa jūgu nozīmē iemācīties no Viņa, iepazīt Viņu. Bet vai mēs izjūtam kādu sāpi iepazīstot Kristu? Mums būtu tā jāizjūt, jo krusts bija maksimālais sāpju simbols, un krusta uzņemšana ir Viņa jūga, zināšanu par Kristu pārņemšana.

Krusta uzņemšanas konteksti

Iztirzāsim kontekstus, kuros Kristus runā par krusta ņemšanu:

(1) Lk. 9:23-26 Jēzus saka pūļiem, kas ap Viņu sapulcējušies, ka viņi ir atnākuši aizraujošo maizes un zivju brīnumu dēļ. Kungs saka: ‘Nesekojiet man maizes un zivju dēļ; ņemiet Manu krustu’!

(2) Bagātais jaunais cilvēks izteica vēlēšanos paklausīgi sekot Jēzum visā, bet nespēja šķirties no savas bagātības. Dotajā kontekstā, kad Jēzus lūdz izdarīt to, kas bija visgrūtākais šim cilvēkam, Kungs runā par krusta uzņemšanu – bagātības atstāšanu, kas izrādījās pats grūtākais pārbaudījums.

(3) Pavēle par krusta ņemšanu Mt. 10:38 atrodas Kristus ģimenes problēmu aprakstā, kuras radīsies, atsaucoties uz Viņa vārdu. Acīmredzot, bija cilvēki, kas izteica vēlēšanos sekot Viņam, ja tas nenovedīs pie ģimenes saišu sairšanas; bet tieši šajā nozīmē Kristus lūdz viņus ņemt savu krustu.

Visos šajos gadījumos cilvēki bija gatavi sekot Kristum – ja tas neskāra kādas viņu intereses. Viņi nevēlējās pieņemt apzinātus lēmumus, kas būtu pretrunā ar viņu dabiskajām nosliecēm un ar viņu apkārtējo vidi. Bet tieši tas jau arī ir domāts ar krusta ņemšanu un tas ir būtiski svarīgs nosacījums mūsu identifikācijai ar Kristu. Ļoti viegli ir kalpot Dievam, ja tas nemaina mūsu dzīves veidu, ir viegli pildīt dievišķos principus, ciktāl tie sasaucas ar mūsu personīgajām interesēm. Tā rīkojoties mēs apmānām paši sevi, domādami, ka piekopjam aktīvu garīgo dzīvi, kad būtībā nekad neejam pret vēju, nekad neuzņemamies Kristus krustu. Izraēls bija sazarots vīnogulājs, bet neauglīgs Dieva acīs, tāpēc ka tie garīgie augļi, kas tiem bija jānes, aizgāja personīgo vajadzību apmierināšanai (Hoz. 10:1; sk. pilnīgāk par šo tēmu 2.13.nodaļā).

Pretēji savām nosliecēm

Salamanu var minēt kā piemēru. Viņš mīlēja celtniecību un arhitektūru (Sal. Māc. 2:4-6; 2. Laiku 8:4-6), tāpēc tempļa celšana Izraēla Dievam bija kaut kas tāds, kas sakrita ar viņa vēlmēm. Tomēr, kad bija jāpilda skaidrais norādījums nevairot zirgu vai sievu skaitu, Salamans to vienkārši ignorēja. Līdzīgi tam, Izraēls bija tik ļoti nobēdājies, kad zaudēja templi: “Mūsu skaistais un svētais nams, kur mūsu tēvi Tevi slavēja, ir kritis ugunij par laupījumu, un viss, kas mums dārgs, ir drupās!” (Jes. 64:11). Tas bija Dieva nams, ne Izraēla. Viņi sēroja par tā zaudējumu vairāk tāpēc, ka tas bija viņu vēlmju izpausmes, viņu pašu būtības atspoguļojums, nevis Dieva pielūgsmes veids.

Pilnīgs pretstats tam ir Pāvils, kurš saka, ka par pierādījumu tam, ka Dievs izvēlējies viņu Evanģēlija sludināšanai, ir fakts, ka viņš sāka sludināt pret savu gribu. Ja es to darītu ar prieku, viņš turpina, tas sakristu ar manu personīgo gribu, un tad man būtu alga jau šajā dzīvē (tā ir 1. Kor. 9:17 konteksta parafrāze). Liekas dīvaini domāt, ka Pāvils piespieda sevi sludināt un darīja to pret savu gribu. Bet atcerēsimies viņa vājo redzi, necilo ārieni un visu mūžu viņu mulsinošo kristiešu vajāšanu, ar ko viņš bija izcēlies agrā jaunībā. Nav brīnums, ka Kristus sludināšana cilvēku priekšā bija kaut kas tāds, ko viņš bija spiests darīt pretēji savām dabiskajām vēlmēm. Pilnīgi iespējams, ka viņa bēgšana uz Arābijas tuksnesi pēc pievēršanās ticībai bija nekas cits kā bēgšana no norādījuma sludināt cilvēkiem (Gal. 1:17,18). Vairākas reizes viņš runā par to, ka baidās zaudēt drosmi un spēku veikt sludināšanas darbu un līdz ar to zaudēt savu glābšanu. Viņš pat lūdz citus aizlūgt par viņu, lai piedotu viņam lielāku sludināšanas drosmi. Jāņem vērā arī, ka Pāvils bija kaismīgs ebrejs, viņš mīlēja savu tautu. Liekas, ka viņš “sludina apgraizīšanu” (Gal. 5:11) tai nozīmē, ka viņš aktīvi darbojas cenšoties pievērst savai ticībai pēc iespējas vairāk neebreju. Bet tieši Pāvils, ebrejs no ebrejiem, kļuva par apustuli neebrejiem. Liktos piemērotāk, ja viņš būtu ebreju apustulis un Pēteris no pus-pagāniskās Galilejas sludinātu pagāniem. Bet nē. Katrs cilvēks savam darbības laukam tiek izvēlēts pretēji savām nosliecēm. Vēl jo vairāk. Liekas, ka Tas Kungs iecēla Pēteri, Jēkabu un Jāni par rakstu mācītāju un rabīnu aizvietotājiem. Pēterim bija dota vara siet un atraisīt virs zemes ar Debesu atbalstu (Mt. 16:19). Bet saistīšana un atraisīšana ir termini, kurus rabīni plaši izmantoja attiecībā uz Dieva piekrišanu viņu baušļu un lēmumu spēkam (pat Jaunās Derības pierakstā “sasiešana” nozīmē “likšana” Mt. 23:4). Viņiem bija debesu Valstības atslēgas (Mt.23:13), un viņi neļāva cilvēkiem tur ieiet. Tagad, Tā Kunga jaunajā Izraēlā, šī vara bija dota Pēterim. Neizglītotajam zvejniekam bija jāieņem izglītoto rakstu mācītāju vieta, liktos, ka Pāvils vairāk derētu šai lomai. Bet Jēkabs un Jānis saņēma vārdu “pērkona dēli” (Mk. 3:17), kas ir vēl viens rabīnu izteiciens, ko piemēroja jaunajiem rabīniem-stažieriem, kas stāvēja sinagogas galvenajam rabīnam labajā un kreisajā pusē sestdienas dievkalpojuma laikā. (No šejienes arī pēdējo vēršanās pie Tā Kunga pēc apstiprinājuma, vai viņi patiesi stāvēs Tam kungam labajā un kreisajā pusē Viņa Valstībā). Šiem neizglītotajiem cilvēkiem vajadzēja ieņemt izglītoto rakstu pratēju vietas, kurus viņi vienmēr cienīja un no kuriem baidījās … viņus patiesi stūma pret viņu gribu.

Tas apstiprina mūsu pieņēmumu, ka Pāvilam bija jāpiespiež sevi sludināt. Tas bija pretēji viņa dabiskajām nosliecēm, un tomēr tieši tāpēc Kristus viņu tam aicināja (1. Kor. 9:17). Atsakoties saņemt atlīdzību par savu darbu no korintiešiem, viņš sevi pazemoja, lai paaugstinātos – tā ir krustāsišanas valoda (2. Kor. 11:7 salīdz. ar Flp. 2:8,9). Tādējādi, viņa atteikšanās no likumīgās palīdzības, kas atvieglotu viņa darbu, nozīmēja vēlēšanos nolikt sevi zem krusta. Kungs Jēzus Savā kalpošanā neatļāva ekstravertiem sludināt par Viņu, kas tiem būtu bijis ļoti pa prātam (Mk. 8:26). Klusēšana prasīja piepūli no viņu puses, tas bija pret viņu vēlēšanos. Grūti ir atrast kādu citu izskaidrojumu, kāpēc Viņš pavēlēja Jairam nevienam nestāstīt par to, ka Viņš atgrieza pie dzīves viņa meitu (Lk. 8:56), jo tas, neapšaubāmi, bija acīm redzami. Viņi zināja, ka viņa ir mirusi (8:53). Turpretī tiem, kas dotu priekšroku klusēšanai, bija pavēlēts iet un runāt (Mk. 5:19). Iespējams, Pāvils bija tieši no šīs kategorijas cilvēkiem. Viņam bija jābrīdina Timotejs pret tendenci domāt, ka cilvēks var sasniegt pilnību, necenzdamies to darīt pareizi, saskaņā ar likumu (2. Tim. 2:5). Mēs savās acīs varam sev likties sasnieguši lielu garīgo pilnību, bet būtībā būsim līdzīgi cilvēkam, kurš uzbūvējis savu māju uz smiltīm. Bet galu galā pieņemts tika tas cilvēks, kurš, iespējams, tā arī neuzcēla savu māju līdz galam (mums atliek tikai minēt), bet kurš cirta savas sirds plāksnēs, cenzdamies no visas sirds paklausīt Sava Dieva vārdu būtībai.

Kristadelfiešu krusti?

Nav grūti saskatīt šo principu svarīgumu mūsu kristadelfiešu dzīvē. Apsvērsim sekojošus variantus:

- Jaunajam brālim, tāpat kā daudziem jauniem cilvēkiem šai pasaulē, patīk ceļot. Viņš ceļo, sludinot Evanģēliju. Viņš var apgalvot, ka pilda pavēli sludināt visai pasaulei, bet faktiski viņš dara to, kas viņam patīk.

- Brālis vai māsa negrib sevi saistīt ar laulības saitēm – diezgan izplatīta attieksme šodienas pasaulē. Varētu likties, ka viņi ir sasnieguši apustuļu prasību augstumu nestāties laulībā Tā Kunga dēļ (1. Kor. 7:32), bet faktiski viņi dara to, ko grib darīt.

- Brālim, piemēram Ķīnā, patīk sarakstīties ar brāļiem Anglijā, tāpēc ka viņš grib, lai viņam būtu draugi Anglijā, lai viņš labāk apgūtu angļu valodu, tāpat kā daudzi ķīnieši. Bet viņš var sev iestāstīt, ka sarakstās ar angļiem tikai tāpēc, ka viņam patīk kontaktēties ar saviem brāļiem Kristū, kaut gan viņš izrāda daudz mazāku vēlēšanos kontaktēties ar saviem ķīniešu brāļiem.

- Dažiem cilvēkiem patīk sajust sevi piederīgiem kādai grupai; viņi pēc savas dabas ir komunikabli. Viņiem patīk apmeklēt eklēsijas saiešanas; viņiem patīk iziet cilvēkos, satikties ar citiem. Bet māsai, kuras dzīvi ir sagrāvušas vairākkārtējas nelaimīgas attiecības un kura ir palikusi viena ar četriem maziem bērniem, ir ļoti grūti izrauties uz sanākšanu un atrasties starp cilvēkiem, kas viņas acīs izskatās gana laimīgi. Viņai tas tiešām ir krusts. Viņa labāk paliktu mājās un sarīkotu maizes laušanu vientulībā.

- Daži uzskata, ka viņi precas un rada bērnus, jo tā ir Dieva griba, bet faktiski viņi dara to, ko vairums cilvēku cilvēces vēstures gaitā ir vēlējušies darīt. Vairums vecāku ir laimīgi, daloties ar bērniem laika un naudas ziņā. Tas, ka daudzi vecāki-kristadelfieši jūtas tāpat, nebūt nav viņu izcila garīguma vai dievbijības izpausme.

- Vairākkārt ir ievērots, ka paštaisnības izjūta var kļūt par taisnprātības balvu. Tas ir īpaši pamanāms publiskos dāsnuma aktos. L.G.Sardžents to ļoti trāpīgi raksturo: “Pašapmierinātība kā devīguma apsēstības rezultāts”. Upurēšanās citu labā, lai cik dāsna tā nebūtu, pati par sevi vēl nenozīmē patiesu mīlestību pret Dievu un Viņa Dēlu, ko Dievs meklē cilvēkos (salīdz. ar 1. Kor. 13). Atcerēsimies, cik devīgi Izraels upurēja saviem elkiem, kaut arī galu galā darīja to sev par prieku.

- Visiem mums dvēselēs ir zināma daļa dusmu un agresijas. Un pārāk bieži mēs varam izmantot Patiesību kā līdzekli, lai to izpaustu, iestāstot paši sev, ka aizstāvam Patiesības mācību. Piemēram, jauns izglītots brālis, kurš agresīvi, ar pārākuma apziņu debatē par trīsvienību ar Bībeli nepārzinošu katoli; vai arī māsa, kas dusmās aiziet no sapulces tāpēc, ka brālis savā lūgšanā vērsās pie Dieva uz “Jūs” “Tu” vietā. Šajos nedaudz pārspīlētajos piemēros Patiesības tīrības mīlestība kalpo par attaisnojumu dusmu un agresijas izpausmei, kas mīt katra cilvēka dvēseles dziļumos. Patiesības tīrības aizstāvība bez dusmu izvirdumiem patiesi ir garīgas mākslas veids.

Katrs no mums var turpināt citēt piemērus, kas ņemti no dziļi personīgās dzīves. Bet viens ir skaidrs: mēs esam aicināti nest Kunga Jēzus Kristus krustu. Kaut Viņa tēls, Viņa gars un Viņa krusts būtu pastāvīgi ar mums! Mēs daudz skaudrāk izjustu nepieciešamību kalpot līdz sāpju izjušanai, patiesi uzupurēties, nevis tēlot līdzcietību Viņa ciešanām. Līdzīgi Dāvidam, mums jāatzīst, ka nav jēgas no upura, kas mums itin neko nemaksā. Upuris ir būtisks, lai mēs stātos derībā ar Dievu (Ps. 50:5).

Man liekas, ka Kungs no katra no mums prasa darīt to, kas mums personīgi sagāda grūtības, kas ir pret mūsu dabiskajām nosliecēm un personīgajiem uzskatiem un stāvoklim sabiedrībā. Tas varētu izskaidrot to, kāpēc vienus izdziedinātos Viņš lūdza nest vēsti par Viņu cilvēkiem (iespējams intravertus, kas koncentrējas uz savu iekšējo pasauli, vai par kuriem gāja sliktas runas), bet citiem (iespējams ekstravertiem, kas labprāt uzturas sabiedrībā) Viņš ieteica klusēt par to, kas ar viņiem noticis. Kad Kungs ieteic Pēterim iziet jūrā, piemēram, viņš to uzņem kā izaicinājumu. Viņš bija zvejnieks, viņš bija jūrā visu nakti, viņš zināja, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi atkal doties jūrā. Ko gan namdaris saprot zvejniecībā, viņs domāja. Kunga Jēzus padoms bija trieciens viņa profesionālajai patmīlībai, kas piemīt katram sava aroda pratējam. Ja Kungs to būtu lūdzis, teiksim, Pāvilam, es nedomāju, ka šī lūguma izpilde tam būtu sagadājusi grūtības. Bet Viņš to iesaka Pēterim, to pašu brīdi, jo Pēterim tā bija krusta pacelšana. Līdzīgi tam, loģiski liktos būtu uzdot Evanģēlija sludināšanu ebrejiem Pāvilam un pagāniem – Pēterim (atcerieties, ka pagānu tautas no pus-pagāniskās Galilejas griezās pie Filipa, Jņ. 12:20,21). Taču, Tas Kungs Dievs izmantoja šos cilvēkus tieši pretējā veidā, pret viņu dabiskajām nosliecēm. Viņš lūdza zeltkaļus strādāt smagu fizisku darbu Jeruzalemes sienas salabošanā, kuras raupjie akmeņi nesaudzēja zeltkaļu jūtīgos pirkstus (Neh. 3:8); arī Baraka drošsirdīgie karavīri bija ierēdņi un rakstveži (Soģu 5:14,15), nevis karavīri. Nehemans, Sīrijas ķēniņa karavadonis, bija gatavs izdarīt jebkuru varoņdarbu, bet viņam teica izdarīt to, kas viņam bija visgrutāk izdarāms – iegremdēties Jordānas upē. Kā arī Ābrahāmam tika pavēlēts izdarīt to, kas viņam bija visgrūtāk izdarāms – upurēt savu vienīgo, karsti mīlēto dēlu.

“Tam, kas uzvar”

Kungs Jēzus Savos uz mums vērstajos pēdējos vārdos visu laiku atkārto frāzi – “Tam, kas uzvar”, kas skan kā piedziedājums Atklāsmes 2,3. Daudzi no tiem, pie kā Viņš vērsās 2.un 3.nodaļās, pieņēma izpildīšanai tos baušļus, kas bija pieņemami viņiem, un pilnībā ignorēja tos, kas viņiem nepatika. Ir pamats domāt, ka mūsu pašu dzīvē, kā personīgajā, tā arī sabiedriskajā vērojama tā pati nosliece. Tāpēc “Tam, kas uzvar…” ir aicinājums arī mums. Tam, kas uzvar, būs ēst no dzīvības koka, kā arī tam, kas pilda Kristus pavēles (Atkl. 2:7, 22:14). Uzvarēt nozīmē pildīt baušļus, uzvarēt nozīmē pārvarēt sevi – mūsu dabai piemītošo pretestību Dieva principiem.

Mums visiem nepietiek gribas spēka, mēs esam pēc dabas neizlēmīgi, kaut arī cenšamies to slēpt, izsakot dažāda veida dogmatiskus paziņojumus. Pārāk daudzi no mums (kā arī tūkstoši plašajā pasaulē) dzīvo brīnišķīgu ieceru pilnu dzīvi, skaidri apzinoties to, kas pašos būtu jāmaina, taču piedzīvojot neveiksmi pēc neveiksmes mūsu centībā ņemt savu krustu un nest. Personīgi man tā ir dvēseles agonija. Es runāju, es iestāstu, es domāju, es nolemju tik daudz ko. Bet tiklīdz ir jādara, es ciešu pilnīgu neveiksmi. “Mēs jau visi tādi esam”, es dzirdu jūs sakām. Vai ‘mēs visi esam tādi’ vai nē, tas man nav būtiski. Un tādai būtu jābūt arī jūsu nostājai; jo, droši vien, jūs ļoti labi saprotat, kā es jūtos. Mūsu neveiksmei patiesi izpildīt to, ko mēs esam nolēmuši darīt, kas mums, kā mēs ļoti labi apzināmies, būtu jādara Kristus piemēra garā, kurš mūs mīlēja un nodeva Sevi par mums nāvei, jāizraisa arī jūsos nepanesamas dvēseles ciešanas. Dziļi iesakņojušās attieksmes, paradumi, lietas, bez kurām mēs šķietami nevaram iztikt; šo lietu noraidīšana arī ir krusta ņemšana uz sevi. Kungs Jēzus gandrīz izsmēja farizejus par to, ka viņi atdeva baznīcai desmito daļu augu ražas, bet neizrādīja patiesu žēlastību un mīlestību. Viņš it kā teica viņiem: ‘ Protams, viegli ir būt dievbijīgiem tādās lietās kā desmitās daļas ziedošana. Bet patiesi būtiskajās lietās, kā mīlestība, žēlsirdība, taisnīgums, tas vairs nav tik viegli. Bet tieši tās ir tas galvenais.’ Mēs nereti kļūstam par īstiem ekspertiem, manipulējot ar Dieva baušļiem, attaisnodami sevi tādās lietās, kas jānoraida, un lieliski sadzīvojot ar to mūsu dzīves daļu, kurai jābūt nopietnākās pašanalīzes priekšmetam.

Jūs saprotiet, par ko es runāju? Vai jūs jūtat Kunga aicinājumu nest savu krustu kā gribas aktu no jūsu puses? Stingra desmit minūšu pašanalīze izgaismos trauksmi modinošu faktu; cik mūsu garīgums atbilst mūsu domu veidam, un kā tas attaisno mūsu tālu no Dieva prasībām esošo dzīves veidu. Ja mēs varētu aptvert jēdziena būtību par Kristus krusta ņemšanu uz sevi, mēs sajustu radniecības jūtas ar citiem, kas nonākuši līdz šai apjausmai, un visaptverošo prieku un mieru pārliecībā, ka dalīsimies arī Viņa atdzimšanā.