Mājas lapa
5.3 LŪGŠANA: DAŽI PRAKTISKI JAUTĀJUMI
Pirmām kārtām, apzinies lūgšanas izšķirošo nozīmi. Tā patiesi ir garīgās dzīves enerģijas avots. Parūpējies par to, lai tev vienmēr atliktu laika lūgšanai un attīsti dievbijīgu attieksmi. Jo no tā ir atkarīgas tavas attiecības ar Dievu. Agrīnās kristiešu draudzes vecaji nolēma, ka viņi pārāk daudz laika tērē praktisko lietu risināšanai, kā rezultātā neatliek pietiekami daudz laika lūgšanai. Tāpēc viņi veica pārkārtojumus, lai būtu vairāk laika Dievu lūgt un kalpot ar vārdu (Ap.d.6:1-4). Pāvils uzskata lūgšanu par tik nozīmīgu laulāto ticīgo dzīves sastāvdaļu, ka tie var izvēlēties uz laiku atturēties no seksuālajām attiecībām, lai atrastu laiku dedzīgākai Dieva pielūgšanai (1. Kor.7:5). Tas jau pats par sevi norāda uz lielo nozīmi, kas tiek piešķirta lūgšanai; nevis tikai dažas minūtes katras dienas nogalē, sakot bieži vien vienus un tos pašus vārdus. Daniēls bija gatavs mirt, lai varētu atklāti, bez sirdsapziņas pārmetumiem, regulāri pielūgt un slavēt Dievu (Dan.6:10). Atraitnes, kuras uzturēja agrīnās eklesijas, pastāvēja lūgšanās nakti un dienu (1. Tim.5:5 un konteksts). Ņemot vērā to, ka ticīgie atkrīt no ticības, kā arī mūsu lielā pienākuma dēļ sludināt visai pasaulei, pirmām kārtām (proti, visbūtiskāk) ir pastāvīgi turēt lūgšanas (1. Tim.2:1 un konteksts).
Neveido lūgšanu kā vienkāršu lūgumu sarakstu
Palicis kādu laiku vienīgi savas Bībeles kompānijā, es izlasīju visus psalmus un citas visiem pazīstamas lūgšanas, pasvītrojot tos pantus, kuros izteikti konkrēti lūgumi, un mēģināju sadalīt lūgumus grupās. Psalmi, protams, ir vislielākais mums pieejamais lūgšanu krājums. Dažas Psalmu grāmatas iedaļas ir neapšaubāmi veltītas drīzāk slavēšanai, nevis lūgšanai. Taču Psalmu otrās grāmatas (42-72) virsraksts ir “Dāvida lūgšanas” (Ps.72:20). Un ir daži psalmi, kuri nosaukti par ‘lūgšanām’ (38,86, 90/91, 102, 142/3); un vairāki autori, kā kristadelfieši, tā arī citi, ir parādījuši, ka šie psalmu virsraksti ir Dieva iedvesti, un tā tie arī ir jālasa.
Darba rezultātā sanāca:
“Dāvida lūgšanas” (Ps.42-72): 1 lūgums katros 7 pantos.
Konkrētās Psalmos ierakstītās ‘lūgšanas’: 1 lūgšana katros 5 pantos.
Kristus lūgšana Jņ.17: 1 lūgšana katros 4 pantos.
Tas ir apbrīnojami, cik maz šajās lūgšanās personīgu lūgumu, kaut gan ir skaidrs, ka Dāvida prātu nomāc kāda noteikta problēma. Lūgumu sadalījums pēc atkārtotas lasīšanas bija sekojošs:
1) “Izglāb mani” - parasti ar domu ‘glāb mani mūžībā, Valstībā’ vai arī, dodot noprast, ka Dievs zina, no kā tieši Dāvids grib lai viņu izglābtu, un tādēļ viņš par to konkrēti nerunā. 2) Par citiem garīgi, it sevišķi par Izraēlu. 3) Par piedošanu. 4) Par Valstības atnākšanu. 5) Par netaisno sodīšanu (neapšaubāmi domājot drīzāk par Valstību, nevis par pasaulīgo dzīvi).
Šīs pēdējās divas lūgumu kategorijas sastāda lielāko pusi visu lūgšanās ietverto lūgumu. Tas būtu jāsalīdzina ar ‘Tēvreizi’, kas sākas ar lūgumu par Valstības atnākšanu un līdzīgi arī izskan. Šī parauglūgšana sastāv no 11 teikumiem, no kuriem tikai 4 ir lūgumi (par Valstību, piedošanu, garīgo aizstāvību, dienišķo maizi). Pat lūgums par Valstības nākšanu nav jāsaprot vienkārši kā vēlēšanās atbrīvoties no šīs pasaules problēmām. Tas pazeminātu Valstības Cerību līdz jebkuras citas reliģijas izpratnei kā miglainu priekšstatu par kādu fantastisku nākotni, kas dod iespēju šīs reliģijas piekritējam kulties pa dzīvi ar neskaidru labākas nākotnes cerību. “Svētīts lai top Tavs Vārds” ievada lūgumu par Valstības atnākšanu. Tieši tāpēc mums ir jālūdz pēc Valstības: Dieva slavas triumfam, Viņa Vārda izpausmei mūsos un visā pasaulē.
Pāvils, iespējams, izprata tieksmi veidot lūgšanu kā lūgumu sarakstu, kad viņš pavēlēja filipiešiem: “Jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” (Fil.4:6). Tā jau ir lūgšanas būtība, ka jūs atveriet savu dzīvi Dieva priekšā, nevis uzskaitiet savas vēlmes; jūs nododat sevi Dieva gādībā (1. Pēt.5:7). Līdzībā ticīgie izstāstīja savam kungam par sava darba biedra nepateicīgo rīcību (Mt.18:31) – viņi vienkārši pastāstīja, kas noticis, neizsakot nekādas vēlmes.
Bet vai mēs sekojam šim paraugam mūsu lūgšanās? Jebšu tieši otrādi, vai mēs necenšamies virknēt lūgumu pie lūguma, nezinot vai tie atbildīs Dieva gribai? Bībeles lūgšanās lūgums pēc lietām nav tas svarīgākais. Svarīgākais ir pateicība Dievam un sirds izkratīšana Viņa priekšā, skaidri apzinoties, ka Viņš jau zina, kas mums ir nepieciešams. Un Bībeles paraugs rāda, ka vislielākā nepieciešamība ir pēc Valstības atnākšanas un pestīšanas, kam arī būtu jābūt mūsu lūgumu pārsvarā. Vai mēs atspoguļojam šo nepieciešamību mūsu lūgšanās?
Lūgšana par citiem
Augstāk veiktā analīze atklāja, ka Dāvida lūgumi sadaļās, kuras neattiecās uz piedošanas un pestīšanas lūgumiem, galvenokārt izteica viņa vēlēšanos, lai Dievs sniegtu garīgu palīdzību citiem. Ir ļoti daudz lūgumu piemēru, kuros tiek lūgta Dieva garīgā palīdzība citiem: 2. Ķēn.19:4; 2. Laiku 30:18; Ījaba 42:10; Rom.10:1; 2. Kor.13:7; Fil.1:9,19; Kol.1:9; 1. Tes.3:10; 2.Tes. 1:11; 2. Tim.4:16; 1. Jņ.5:16. Tā pati vēlēšanās bija pamatā tam, kā Ābrahāms iestājās par Lota glābšanu no Sodomas. Ja tajos, par kuriem lūdz, ir kaut mazumiņš ticības, kā Noa, tā Daniēls un Ījabs izglāba citu dvēseles sava taisnīguma dēļ (Ecēh.14:14). Kad mēs lūdzam par citiem, Dievs to uztver kā viņu lūgšanu (ja viņos ir kāds mazumiņš ticības). Tāpat kā kad Kungs Jēzus aizlūdz par mums, Viņš nodod Dievam mūsu dvēseles gara tieksmi, saprotot, ka mēs neprotam pienācīgi vārdos izteikt mūsu lūgšanu (Jer.11:14). Kungs Jēzus aizlūdza par mums mūsu garīgo problēmu dēļ, kuras mēs tobrīd neizpratām (Lk.22:32; Jņ.17:9,15,20), un Pāvils it īpaši, šķiet, uztvēra šo piemēru. Līdzīgi arī Mozus aizlūdza par piedošanu Izraēlam un pestīšanu, pat piedāvājot savu paša vietu Valstībā apmaiņā pret to, un tie pat nezināja (līdz 2. Mozus grāmata nāca klajā), cik spraigu lūgšanu pilnu cīņu Mozus viņu dēļ izcīnīja. Ja lūgšana par citiem patiesi var viņiem palīdzēt sasniegt Valstību, cik daudz tad mums būtu jānopūlas! Mums būtu jāapstājas un jāapsver šis jautājums: vai es patiešām ticu, ka manas lūgšanas par citiem var iespaidot viņu garīgo spēku? Visi augstāk minētie piemēri no Bībeles liecina par to. Ja mēs to saprotam, tad tas uzliek mums par pienākumu ķerties pie lietas un darīt to, no visas sirds – ne formāli, tikai pienākuma pēc. Šī tēma ir sīkāk iztirzāta nodarbībā 3.12. Kad tu redzi, ka Dievs atbild uz tavu lūgšanu par citiem, tas, liekas, atstāj uz mums daudz spēcīgāku iespaidu, nekā redzot Dieva atbildi uz lūgšanu par sevi pašu.
Dažas no garantijām, ka lūgšana nepaliks bez atbildes, ir tieši lūgšanu par citiem kontekstā: “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos” (Mat.18:19). Līdzīgi, “Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta ... Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku” (1. Jņ.5:14-16). Un piedošanas kontekstā Salamans lūdza Dievu: “Uzlūko redzīgām acīm Sava kalpa pielūgšanu un Savas Israēla tautas saucienus pēc žēlastības” (1. Ķēn.8:52). “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos” (Jņ.15:16) ir teikts sakarā ar misiju sludināt visai pasaulei; un šajā kontekstā visu, ko mēs lūgsim šīs misijas īstenošanai, mēs dabūsim. Brīnumaina garantija, par kuras patiesību šo rindu rakstītājs var droši liecināt. Lk.11:5,6 sniedz zīmīgu līdzību. Pie kāda cilvēka nakts vidū atnāk draugs, kas grib ēst. Tad viņš iet pie sava drauga, neskatoties uz vēlo stundu, un lūdz dažus klaipus maizes, bet faktiski viņš saņem visu, ko vēlas. Viņa vēlme, vēlēšanās bija pabarot savu draugu / brāli. Un tādēļ viņa draugs dod viņam, cik viņam vajag, visu, kas ir vajadzīgs. Tādēļ apsolījums izpildīt visas vēlēšanās bez ierobežojumiem ir patiess, kad jūs lūdzat par palīdzību citiem. Šī līdzība seko ‘Tēvreizei’. Mateja pierakstā ‘Tēvreizei’ seko atgādinājums, ka mums ir jāpiedod savam brālim, ja mēs gribam, lai mums taptu piedots (Mt.6:14,15). Iespējams, ka draugs, kas izsalcis nāk un klauvē pusnaktī, pārstāv brāli, kas grēko pret mums. Mums ir jāvēršas pie Tēva ar lūgšanu piedot un sniegt garīgu barību mūsu brālim. Un šajā kontekstā mēs saņemsim visu, ko vēlēsimies. Atzīmējiet sev arī to, ka klauvēšana pie durvīm citviet ir piedošanas izlūgšanās simbols (Lk.13:24,25; Mt.25:10).
Lūgšanu par citiem kontekstā ir jāpiemin viens praktisks brīdinājums. Ir ļoti viegli ierasti (un sliktas ieražas parasti vajā katru dievbijīgo lūdzēju) uzskaitīt virkni vārdu katru nakti, piemēram: “Mīļo Dieviņ, lūdzu neatstāj Dāvidu un bērnus un Māsu Santu, un Karīnu, un ...”. Tur jau nav nekā slikta, vispārīgi ņemot. Bet pēc kāda laika tas var izvērsties par sava veida maģisku formulu, kad mūs sāk mākt bailes, vai tik mēs šovakar neaizmirsām pieminēt kādu no šiem vārdiem. Pāvils bieži raksta, ka viņš “nemitīgi piemin” vai “atceras” savus brāļus ikdienas lūgšanās (Rom.1:9; Ef.1:16; 1. Tes.1:2; Filem.4). Grieķu vārds mneia grieķiskajā Bībeles variantā lietots, runājot par patīkamas smaržas “piemiņas tiesu” vai par ēdamo upuri (3. Moz.2:2,16; 6:14; 24:7), vai arī kā pastāvīgu uguni uz altāra (3. Moz.6:13,14). Šis uguns, šie milti, šis vīraks bija rūpīgi un apzināti jāgatavo; tam bija jābūt cilvēku pūliņu rezultātam. Un līdzīgā veidā Pāvils šķiet sakām, ka viņš vispirms apdomā visu, ko viņš pēc tam ceļ Tēva priekšā. Tās ir augsta līmeņa prasības, kuras ir jāuztur.
Stādies priekšā Dievu
Vēl viena Bībeles lūgšanu īpatnība ir, ka tās parasti sākas ar Dieva uzrunu, kas bieži ietver vairākus palīgteikumus. Tas parasti saistīts ar acu vēršanu pret Debesīm lūgšanas sākumā (Ps.121:1; 123:1; Ecēh.23:27; Dan.4:34; Lk.16:23; 18:13; Jņ.11:41; 17:1). Šo piemēru ir tik daudz, ka jāsāk domāt, vai citas atsauces uz acu pacelšanu nebūtu jāuztver kā tēlaina atsauce uz lūgšanu. Tas šķiet visai ticami 4. Moz.24:2; Joz.5:13; Soģu 19:17 un 1. Laiku 21:16 citu starpā. Tas viss netieši norāda uz to, ka mums ir jāsāk lūgšana, apzināti stādoties priekšā Tēvu, kuru mēs uzrunājam: “Mūsu Tēvs Debesīs” visu to izsaka. “Dievs ir debesīs, bet tu esi virs zemes; tāpēc lai maz ir tavu vārdu!” (Sal. Māc. 5:1). Ezra, Nehemija un Salamans, visi sāk savas lūgšanas ar vārdiem, ka Dievs reāli ir tur Debesīs.
Svarīgi ir tas, ka Dievs ir materiāla miesiska būtne. Jau tas vien, ka Dievs atrodas kādā vietā, Debesīs, ar Jēzu Kristu pie labās rokas, norāda uz to, ka Dievs ir fiziska nevis tīri garīga (1) būtne. Tas, ka Kristus reāli ir tur, sēž pie Dieva labās rokas, aizbilstot par mums, bija priekšstats, kas nodarbināja Pāvila domas (Rom.8;34; Ef.1:20; Kol.3;1; Ebr.1;3,13; 8:1; 10: 12; 12:2 salīdz. ar 1. Pēt.3:22). Mūs aicina iztēloties Kristu sēžam Dievam pie labās rokas atšķirībā no nervozajiem veco laiku Augstajiem Priesteriem, kas ikgadēji ienākot Vissvētākajā vietā stāvēja; un mūs arī droši aicina stādīties priekšā to, ka Stefans redzēja Kungu stāvam pie Dieva labās rokas, dedzīgi aizlūdzot par Savu cietēju kalpu (Ap.d.7:56), kad parasti Viņš aizlūdz par mums sēdus.
Vērsies pie Dieva
Šī Dieva Debesu troņa stādīšanās priekšā asociējas ar to, kā Psalmos lūgšana parasti sākas ar nopietnu, dedzīgu lūgumu, lai Dievs uzklausītu šo lūgšanu (Ps.4:2; 5:2,3; 17:1,2;26:1; 28:1,2; 31:2,3; 35:1; 43:1; 54:3; 55:2,3; 57:2-4; 61:2; 64:2; 67:2; 71:2; 80:2; 83:2; 86:1; 88:2,3; 102:1,2; 109:1; 130:2141:1,2; 143:1). Tas, bez šaubām, ir zīmīgi. Mēs redzam izteiktu atšķirību no tā, kā mēs veidojam lūgšanas, kuras parasti beidzas ar lūgumu, lai Dievs mūs uzklausītu. Taču, ja mēs stādāmies priekšā, kā mēs ieejam Debesu tiesā, tad kļūst skaidrs, ka mums ieejot jau ir jālūdz būt uzklausītiem caur mūsu Kungu Jēzu.
Un tas mūs noved pie vēl vienas parastas tēmas Bībeles lūgšanu sakarā: tiesas zāles valodas ar lūgumiem uzklausīt, lūgumiem pēc taisnības, lūgšanām Dievam spriest taisnīgu tiesu, sniegt žēlastību, sūtīt Eņģeļus, lai dotu atbildi, un tamlīdzīgi. “No Tava vaiga es gaidu spriedumu par sevi” (Ps.17:2); “Gādā man taisnību (Ps.26:1); “Ej tiesā, Kungs, ar tiem, kas ar mani tiesājas” (Ps.35:1); “Gādā man taisnību, mans Dievs ... No ... ļauna darītājiem izglāb mani, Kungs!” (Ps.43:1) ir tikai daži no daudziem piemēriem. Mūs aicina stādīties priekšā Dievu sēžam uz Sava troņa ar eņģeļiem pa labi un pa kreisi no Viņa (1. Ķēn.22:19,21). Ījaba grāmata ved mūs tālāk; Dieva dēli nāk Dieva priekšā un apspriež Viņa bērnus. “Sātans” nāk Viņa priekšā, acīm redzot, arī Eņģelis, bet no tiem, kas pārstāv kādu no Ījaba ‘eklesijas’. Viņš izklāsta savu viedokli Dieva priekšā, un Dievs atļauj viņam attiecīgi sagādāt ciešanas Ījabam. Visas lietas un cilvēki ir pakļauti Eņģeļu kontrolei; katram ir savs Eņģelis – pārstāvis Dieva troņa priekšā. Tas arī izskaidro, kāpēc Eņģeļi tiek pretnostatīti cits citam Daniēla grāmatā un Atkl.12. Varētu domāt, ka mums tiek dota iespēja ieskatīties Debesu tiesas norisēs, kur Eņģeļi pārstāv un daļēji identificējas ar tām nācijām vai lietām, kuras viņi pārstāv; un tādēļ tie šķiet esam pretējās nometnēs, kaut gan patiesībā tas tā nemaz nav.
Dāvida vajāšanu Dieva troņa priekšā izklāstīja Eņģelis, kas pārstāvēja šos ļaudis, un Dāvida lūgšana tika izskatīta, nonāca Dieva priekšā, pateicoties (kaut arī viņš nebija vidutājs) Dāvida Eņģelim (salīdz. ar Atkl.8:4). Dāvids lūdza, lai viņa lūgšana tiktu uzklausīta un Eņģeļi tiktu nosūtīti īstenot atbildi uz viņa lūgšanu. Tādēļ viņa lūgšanās lasāms vārds “sūtīt” (Ps.20:3; 43:3; 57:4; 144:6); viņš sagaidīja, ka Dievs sūtīs Eņģeļus ar atbildi uz lūgšanu. Tāpat domāja arī Ābrahāms (1. Moz.24:12 salīdz. ar 40). Doma par lūgšanu, kas nonāk Dieva kā soģa priekšā visās lietās, tika uztverta arī Jaunās Derības rakstīšanas gaitā ar to atšķirību, ka Jēzus ir mūsu vienīgais vidutājs un aizstāvis. Tādēļ šī doma par Debesu tiesu ir ļoti svarīga, un pie tās pieturas visi ticīgie, par kuriem lasām Bībelē.
Dažādas piezīmes
- Aizlūdz Dievu ne tikai tad, kad tu izjūti kādu nepieciešamību. Daniēls (Dan.6:10) un Dāvids (Ps.55:17; 119:164) aizlūdza Dievu regulāri; vīraku (salīdz. ar lūgšanu) kūpināja pastāvīgi. Daniēls bija gatavs zaudēt pat dzīvību, lai atklāti parādītu savu dievbijību. 5 minūtes no rīta un lenča laikā un 20 minūtes naktī būtu minimālais lūgšanām veltītais laiks (neskaitot lūgšanas pirms ēšanas un ikdienas Rakstu lasīšanas sākuma).
- Neaizlūdz tikai par sevi. Lūgšana viegli var izvērsties par garīga egoisma paveidu. Vairums Bībeles lūgšanu ir lūgšanas par citiem. Dievs sadzirdēs mūsu lūgšanas par citiem, ja vien tiem būs kaut niecīga garīguma daļiņa (Jēk.5:16 salīdz. ar Jer.14:12). Ja mūsu lūgšanas patiesi var palīdzēt citiem glābšanas ceļā – kā mums tas būtu jāizmanto! Atcerieties Lota glābšanu, pateicoties Ābrahāma lūgšanām, kamēr viņš, to neapzinoties, gāja savas ikdienas gaitās tais pēdējās stundās.
- Apdomājiet iepriekš, ko jūs gribat lūgt no Dieva. Pāvila lūgšanu “dienu un nakti” apraksts atsaucas uz upurēšanu, kas tiek sagatavota un pasniegta “dienu un nakti” (2. Moz.30:7,8; Ps.55:17,18). Pirms upura pienešanas tāpat kā pirms lūgšanas ir nepieciešams sagatavošanas elements. Pārliecinieties, ka tas, ko jūs lūdzat, ir patiesi tas, kas jums ir nepieciešams saskaņā ar Dieva vārdu. Atcerieties, kā Jeremija lūdza Dievu ebreju vajātāju aplenkts: “Ievēro mani, Kungs, un uzklausi manu pretinieku balsi (ievērojiet, kā viņš pielīdzina pretinieku balsi savai lūgšanai, it kā Dievs redzētu citu rīcību kā lūgšanu Viņam par mums) ... Tie manai dzīvībai ir izrakuši bedri! ... Tādēļ pavēli viņu bērnus bada nāvei un viņus pašus atstāj zobena varā! Lai viņu sievas paliek bez bērniem un top par atraitnēm, kad viņu vīri būs mēra aizrauti un viņu jaunekļi karā zobenu nogalināti! ... Nepiedod tiem viņu noziegumu un neatlaid tiem viņu grēkus Tava vaiga priekšā. Lai tie nogāzti pie zemes guļ Tavu acu priekšā!” (Jer.18:18-23). Taču Jeremija lielu daļu savas Raudu dziesmas veltīja lūgšanai, lai Dievs to nedarītu, atkārtojot šos pašus lūgumus gandrīz vārds vārdā, lai Viņš atmaigtu un neizpildītu savu lāstu pret Izraēlu. Līdzīgi Jeremijam, mēs it viegli varam lūgt Dievam kaut ko tādu, ko vēlāk gribēsim atsaukt. Dieva slavai ir jābūt mūsu visaptverošākajai ietekmei.
- Tici, ka tu to patiesi dabūsi; izvairies no kārdinājuma lūgt lietas, kā bērni to dara, izlūdzoties Ziemassvētku dāvanas, ar neskaidru cerību, ka gan jau kaut kas no tā varētu izpildīties. Atcerieties, kā Elija dzirdēja ticībā lietusgāzes švīkoņu vēl pirms viņš bija formāli aizlūdzis par to, un kad nekas vēl neliecināja par lietu (1. Ķēn.18:41-45 salīdz. ar Jēk.5:18). Atraitne aizslēdza durvis un sāka pildīt traukus ar eļļu (2. Ķēn.4:5); tā kā Dievs uz to atsaucas liek domāt, ka viņa lūdza Dievu pirms viņa sāka to darīt, taču viņa nešaubījās par to, ka tas tā arī notiks (Mt.6:6). Tam ir jāiedvesmo mūs nosvērtībai lūgšanās. Mozus piesauca To Kungu, lai Viņš aizvāktu vardes, “un Tas Kungs darīja, kā Mozus lūdza” (2. Moz.8:8,9); aizlūgums kļūst gandrīz vai par pavēli Dievam; pēc Viņa žēlastības mēs saņemsim to, ko mēs lūgsim (Jņ.16:23). V. E. Vains (W.E.Vine) uzsver, ka grieķu valodā šeit ir skaidra norāde uz priekšnieka lūgumu padotajam kaut ko izdarīt. Un tā nav tikai Dieva pašatklāsmes pazemība, bet arī droša norāde uz to, ka nopietna ticība lūgšanas spēkam ved pie lūguma reālas izpildes. “Tu Viņu lūgsi, un Viņš tevi paklausīs” (Ījaba 22:27). Atkl.9:13 (salīdz. ar Atkl.5:8) lūgšanu ataino kā pavēli Eņģeļiem. Tam visam ir jāizsauc mūsos ļoti izsvērtu attieksmi pret lūgumu izteikšanu lūgšanās. Mēs “nepļāpāsim kā pagāni” (Mt.6:7); kas grieķu valodā atbilst ‘stostīties / raustīt valodu’. Mēs zinām, ko cilvēks, kas stostās grib teikt, pirms viņš to ir izteicis. Dzirdēt to, kā viņš atkārto vienu un to pašu zilbi vairākkārt, ir nomācoši. Un tas ir zīmīgs salīdzinājums. Dievs jau zina, kā mums vajag, pirms mēs to lūdzam (Mt.6:8). Saki, ja tu to gribi izteikt vārdos, un esi drošs, ka tas patiesi ir tas, ko tu vēlies. Un āmen. ‘Nestosties, pastāvīgi atkārtojoties lūgšanā’ ir saistāms ar mazliet vēlāk pausto: “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas ... Bet dzenieties (proti, lūdziet, Jes.55:6) papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas” (Mt.6:31-33).
- Saskaņā ar visu teikto, atcerieties, ka patiesa lūgšana taps reāli uzklausīta; Dievs ‘uzklausa’ nozīmē, ka Viņš atbild uz lūgšanu (piemēram, 1. Sam.7:9; Jes.30:19; 65:24). Tādēļ Dāvids vēlējās slavēt Dievu pat pirms atbildes saņemšanas; tas, ka Dievs viņu uzklausa, iedvesa viņam šo pārliecību (Ps.108:1-6; 109:30). Necentieties aizbildināties, ka, ja lūgšanai nav atbildes, tad Dievs to ir dzirdējis, bet nav atbildējis. Ja mēs lūdzam un nedabūjam, tad mūsu lūgšana bija nepareiza (Jēk.4:3); vai nu mums nav pietiekamas ticības, vai mums nav īstas Dieva gribas izpratnes, mēs neesam ļāvušies Viņa vārda vadībai. Jebkurā gadījumā tā ir mūsu vaina.
- Skaidrs, ka kritisku situāciju gadījumā mēs aizlūdzam Dievu ar atvērtām acīm, dažu sekunžu laikā izbrēcot Viņam mūsu bēdu. Nehemijas lūgšana ķēniņa priekšā ir tam piemērs (Neh.2:4). Tāpēc, ka Dievam labpatīk, ka mēs pie Viņa tā vēršamies, neļausim mūsu lūgšanām nolaisties līdz šim ‘viens un divi – darīts’ līmenim. Lūgšana ir pielīdzināma rūpīgi sagatavotam upurim, centīgi sastādītam kvēpināmam upurim (Ps.141:2), ievērojot nepieciešamās proporcijas. Nepareiza kvēpināmā upura pienešana sodāma ar nāvi. Patiesai lūgšanai jābūt pienācīgi sagatavotai. Mēs to sniedzam Dieva priekšā. Taču man ir tāda nojauta, ka mēs tiecamies noskaitīt lūgšanu ar domu, ka mēs esam taisni jau tāpēc vien, ka mēs to iedomājamies darīt. Atcerieties Daniēlu, kuram draudēja nāve. Es dabīgi ātri noskaitītu lūgšanu Dievam un lūgtu, lai notiktu kaut kas ārkārtīgs un jo ātri. Bet Daniēls lūdza laiku lūgšanai. Viņš zināja, ka tai ir jābūt nopietnai lūgšanai, kas viņu izglābtu no tā brīža stāvokļa, un viņš zināja, ka tam ir vajadzīgs laiks un piepūle (Dan.2:16).
- Neskatoties uz visām augstāk minētajām liecībām, nekaunieties aizlūgt Dievu par niecīgākām lietām. Viņam labpatīk to darīt mūsu labā. Un nekautrējieties aizlūgt par citiem arī šķietami nenozīmīgās lietās. Pat varenais Pēteris nekautrējās prasīt ebreju ticīgos aizlūgt par viņu, jo viņu lūgšanas veicinātu viņa atbrīvošanu (Ebr.13:19). Mums jālūdz, lai mūs neievestu kārdināšanā (Mt.6:13); bet ja mēs krītam kārdināšanā, turiet to par prieku, saka Jēkabs (1:2). Lūgt par neiekrišanu kārdināšanā nāk par labu mūsu garīgumam, un Dievam tas labpatiktu.
- Lūgšana ir attēlota kā cīņa. Moābs aizlūgs tiesas dienas laikā, taču “viņš neko nepanāks un nepaveiks” (Jes.16:12), it kā lūgšanas process būtu cīņa. Jēkabs, turpretī, cīnījās ar Eņģeli lūgšanā un to uzvarēja (Hoz.12:2-4). Romiešiem bija jānāk palīgā Pāvilam viņa aizlūgšanās Dieva priekšā (Rom.15:30); Kunga lūgšanas cīniņu spraigums Ģetzemanes dārzā noveda Viņu līdz asins sviedriem (Ebr.12:4). “Es gribu, lai jūs zinātu, cik karsti es cīnos par jums ... Viņu sirdīm jātop stiprinātām ar mīlestības pilnu pamācību, lai viņi bagātīgi iegūtu atziņas pilnību” sasaucas ar “mēs ... pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu” (Kol.2:1 salīdz. ar 1:9,10). Pāvila cīņa par viņiem bija viņa lūgšana par viņiem. Mūsu nopūtas, mūsu cīņu lūgšanās Jēzus Kristus nodod tālāk Dievam arī ar nopūtām, taču ar nopūtām daudz dziļākām un kvēlākām spēkā nekā mūsējās (Rom.8:22.23 salīdz. ar 26). Mūsu lūgšanām jābūt “nemitīgām” (Jes.62:7), nekādas karadarbības pārtraukšanas (Strong). Atraitne, kura nemitīgi nāca ar lūgšanām pie tiesneša, tā viņu ‘nogurdināja’, ka viņš bija spiests atbildēt. Stronga vārdnīca skaidro šo grieķu vārdu kā atbilstošu ‘piekaut līdz zilumiem’. Tas ir neparasts izteiciens, taču tas vēlreiz atgādina lūgšanas salīdzinājumu ar cīniņu. Jēkaba cīņa ar Eņģeli patiesībā bija neatstāšanās no viņa un žēlabās raudot lūgšana pēc žēlastības; un tajā viņš bija mūsu paraugs (Hoz.12:4-6). Lk.21:36 runā par izglābšanos no briesmām, nemitīgi lūdzot Dievu. Mozus cīniņi lūgšanās ir tam piemērs; izmisīgā un garīgas kultūras piesātinātā Mozus lūgšana spēja izmainīt pat Dieva nosprausto mērķi.
- Centieties ieturēt pārdomu pauzes starp jūsu lūgšanas apgalvojumiem. Tās, droši vien, raksturoja Kunga lūgšanu, kad Viņš visu nakti aizlūdza Dievu, prasot padomu divpadsmit apustuļu izvēlē, vai kad viņš gāja aizlūgt Dievu trīs reizes, un katru reizi atrada mācekļus aizmigušus pa to laiku. Viņš lūdza Dievu daudz ilgāk nekā tas būtu vajadzīgs, lai izteiktu Bībelē citētos vārdus. “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis”, droši vien, nebija izteikti vienā elpas vilcienā. Lai to praktiski stādītos sev priekšā, varbūt izrunājiet savas lūgšanas vārdus čukstus (tas arī novērsīs domu aizklīšanu, kas piemeklē katru dievbijīgu cilvēku). Daži psalmi šķiet saplūstam ar Dieva atbildi. Apsveriet Mozus lūgšanu par Jozua: “Nekāds ļaunums tev nenotiks ... Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt ... tādēļ, ka Viņš man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu... Es viņam esmu klāt bēdās” (Ps.91). Mozus lūgšana par Jozua saplūda ar Dieva atbildi Mozum. Mums ir pamazām jāsāk sajust vienotību ar Tēvu lūgšanā. Dievs uzmanīgi uzklausa mūsu vārdus lūgšanā (Ps.17:1; Neh.1:6) tāpat kā mēs uzklausām Viņa vārdus (Sal.Pam.4:1,20). Tā kā ebreju valodā “žēlīgs” burtiski atbilst “zemoties / klanīties”, to lieto kā attiecībā uz Dievu, kas žēlīgi pievēršas zemei, lai uzklausītu mūsu lūgšanas, tā arī par mums, kas metas ceļos, lai pielūgtu Viņu (2.Laiku 6:37).
- Atcerieties, ka Kungs Jēzus izmisīgi cīnās par mums Debesīs ar vaidiem garā, lai mūsu sirsnīgākā vēlēšanās tiktu žēlīgi uzklausīta. Mums ir jācīnās līdz ar Viņu. Centīsimies, lai mūsu vakara lūgšana nebūtu kas tāds, ko mēs nevērīgi izmetam pirms aizmigšanas. Šī vājība piemīt vairumam no mums. Necenšoties pievērst sev citu uzmanību, ieņemiet stāvokli, kas veicina koncentrēšanos. Ir Bībeles piemēri, kas apraksta lūgšanu stāvot, stāvot uz ceļiem, sēžot, sēžot ar sakrustotām kājām, uz augšu paceltām rokām ... Atcerieties, kā Kungs teica mācekļiem celties un lūgt Dievu; Viņš saprata, ka apgūlušies viņi visdrīzāk aizmigs nevis nodosies dedzīgai lūgšanai (Lk.22:46). Viņš jau bija licis viņiem lūgt Dievu (40.p.), un viņi, bez šaubām, to bija paklausīgi sākuši darīt, bet bija aizmiguši, to darot. “Celieties un lūdziet Dievu” nepārprotami liek saprast: ‘Klausieties, Es jūs lūdzu aizlūgt Dievu, bet tā gulšņājot nav nekāda aizlūgšana!’. Un es esmu pārliecināts, ka daudziem no mums ir nepieciešams šāds pamudinājums.
Piezīmes
(1) Šīs tēmas sīkākai apskatei skat. “Dieva burtiskums”.
