Mājas lapa
5.4 GANDARĪJUMS PAR UZKLAUSĪTU LŪGŠANU
Ja mēs saņemam atbildi uz mūsu lūgšanu, tā ir droša zīme, ka mēs esam uz pareizā ceļa uz Valstību. Ir jāatzīst, ka Dievs ir spējīgs arī maldināt ļaunos, izliekoties, ka Viņš ir viņu pusē, kad faktiski Viņš ir pret tiem. Kristīgajā pasaulē ir daudz tādu, kurus Dievs maldinājis, nereti it kā atbildot uz viņu lūgšanām, kad patiesībā Viņš tikai apstiprina viņus viņu pašu maldos. Taču pastāv arī ļoti patiesa Bībeles mācība, ka uzklausīta lūgšana norāda uz to, ka mēs esam tīkami Dieva sadraudzībā. Ja mēs pieņemam, ka mūsu lūgšana ir uzklausīta, katram no mums ir jāizlemj, vai Dievs mūs maldina, vai arī apstiprina mūs mūsu cerībā uz pestīšanu. Liecības par to, ka uzklausīta lūgšana norāda uz to, ka mēs Dievam labpatīkam, ir neatvairāmas:
- “To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība ... un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta” (1.Jņ.5:13,14). Uzklausīta lūgšana ir paļāvība uz mūžīgo dzīvību. Uzklausīta lūgšana nozīmē, ka mūsu prieks būs pilnīgs (Jņ.16:24).
- Taisnie skatīs Viņu vaigā, ja Viņš tos pieņems (Ps.11:8; 13:2) – Dieva vaiga vēršanās pret cilvēkiem, to uzlūkošana ir izteiciens, kas liecina par lūgšanas uzklausīšanu (piemēram, 1.Sam.1:11). Tādējādi, tas, ka mēs labpatīkam Dievam, un mūsu lūgšanu uzklausīšana ir savstarpēji saistītas lietas.
- Un otrādi, neuzklausīta lūgšana asociējas ar Dieva noraidījumu. “Ja es netaisnību turētu savā sirdī, tad Tas Kungs, Visuvarenais, mani nebūtu uzklausījis” (Ps.66:18). Tā, Nehemija aizlūdza Dievu, lai Viņa auss kļūtu uzmanīga un dzirdētu ticīgo pārpalikuma grēksūdzi (Neh.1:6).
- Parādīties Dieva vaiga priekšā lūgšanā (Ebr.9:24; Ps.17:1,2) ir tiesas dienas valoda. Ja mēs nākam Viņa vaiga priekšā un tiekam uzklausīti, tā jau ir mūsu tiesas dienas iznākuma priekšnojauta, ja tieši šis būtu bijis mūsu tiesāšanas brīdis. Valstības pravietojums, ka “pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu” (Jes.65:24) attiecas uz mums tagad (Mt.6:8) – it kā uzklausīta lūgšana jau ir Valstības dzīves priekšnojauta. Kristus žēlastībā mēs varam pieiet “bez bailēm” pie žēlastības troņa lūgšanā (Ebr.4:16); bet mums būs “droša paļāvība tiesas dienā” (1.Jņ.4:17) tajā ziņā, ka tā attieksme, kura mums tagad ir lūgšanā, un tā Kunga uztvere, kāda mums ir tagad, būs arī tiesas dienā. Ja Viņš mūsu uztverē nav nekas vairāk par melno kasti mūsu prātā, kuru mēs saucam ‘Dievs’ vai ‘Jēzus’, ja, neskatoties uz mūsu piederību kristadelfiešiem, mēs Viņu neesam zinājuši, tad tā tas būs arī tad, kad mēs skatīsim viņu vaigā.
- “Kungs, mūsu Dievs, Tu esi viņus uzklausījis! Tu esi bijis viņiem Dievs, kas piedod” (Ps.99:8) atkal sasaista piedošanu / Dieva apmierinātību ar mums un uzklausītu lūgšanu.
- Uzklausīta lūgšana tiek pielīdzināta Svētā Gara došanai tiem, ar kuriem Dievs ir apmierināts (Mt.7:11; salīdz. ar Lk.11:13). Filipiešu lūgšana par Pāvilu arī tiek saistīta ar “Kristus Gara atbalstu” (Filip.1:19). Garīgu augļu klātbūtne tādēļ tiek saistīta ar uzklausītu lūgšanu (Jņ.15:16), kā arī ar to, ka mums ir Mierinātājs (Jņ.14:14; 16:24 šajā kontekstā). Daudzi fragmenti netieši norāda uz to, ka Dievs uzklausa mūsu lūgšanas proporcionāli tam, kā Viņš uztver mūsu garīgumu. Viņš neuzklausīs to cilvēku lūgšanas, kuru dzīves veids nesaskan ar Dieva Vārdu: Ps.66:18; Sal.pam.1:24-28; Jes.1:15; 59:2; Jer.7:16; 11:14; 14:10-12; 29:12; Raudu dz.3:8,44; Mal.1:7-9; Mk.11:25; Jņ.9:31; Jēk.1:6,7; 4:3; 1.Pēt.3:7,12. Bet Viņš uzklausa taisno lūgšanas; un “uzklausīt” nozīmē “atbildēt”; tas nenozīmē tikai to, ka Dievs ir dzirdējis taisno lūgšanas: Mt.7:7; 18:19,20; Jņ.14:14.
- Kā Dāvids, tā arī Kristus krita panikā, kad viņu lūgšanas netika uzklausītas; viņi juta, ka tas nozīmē, ka viņi ir grēkojuši (Ps.22:1-4; kā arī apdomājiet 17:15; 24:5; 27:4,8). Viņi nepārprotami saistīja uzklausītu lūgšanu ar Dieva apmierinātību ar lūdzēju. Kristus zināja, ka Dievs viņu vienmēr uzklausa (Jņ.11:42). Kad Viņam likās, ka Dievs nedzird Viņa lūgšanu par atbrīvošanu krustā, Viņam uz brīdi likās, ka Viņš ir grēkojis, un tādēļ Dievs ir Viņu atstājis.
- Līdzība par draugu pusnaktī ir noteikti jāsaprot šādi: Drauga atnākšana = negaidīta krīze; iešana pie drauga pēc maizes klaipa = vēršanās pie Tēva ar lūgšanu; tas, ka moments ir stipri neērts (bērni guļ ...) norāda uz to, ka tikai laba drauga dēļ cilvēks celsies augšā un dos viņam maizi (Lk.15:5,6). Tas ļoti labi ilustrē to, ka mūsu uzklausītās lūgšanas (citu labā, kā līdzībā) ir apgalvojums tam, cik lielā mērā Dievs mūs uzskata par Saviem cienījamiem draugiem.
- Kristus ir vidutājs starp Dievu un Viņa tautu. Tas, ka Viņa darbība šai jomā ir veiksmīga, nozīmē, ka mēs esam Viņa tauta, mēs nezinām, ko lūgt, bet Kungs Jēzus aizlūdz par pareizajām lietām mūsu labā. Nereti mēs aizlūdzam par kaut ko, nesaņemam to, bet tomēr saņemam to, ko mēs redzam kā Dieva dāvanu, tomēr citādā veidā. Tas ir pierādījums tam, ka mūsu lūgšanas tiek uzklausītas un Kristus aizlūdz par mums, pat ja mēs pilnībā neapzināmies Dieva gribu. Tā ir droša norāde uz to, ka mēs esam Dieva tauta.
Uzklausītas lūgšanas pieredze ir tādēļ daļa no ticīgā cilvēka augošās pārliecības un garīguma pieredzes. “Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks” (Mk.11:24). Šie vārdi lasāmi tādā nozīmē, ka mums jāatceras, kā mēs saņēmām lietas pagātnē, un tādēļ mums ir jātic, ka to, ko mēs vēlamies tagad, mēs arī tāpat reāli dabūsim. Šī iemesla dēļ lūgšanas, kas ierakstītas Psalmos, pastāvīgi atskatās uz iepriekšējo uzklausīto lūgšanu pieredzi ticības un Cerības stimulēšanai: Ps.3:4,5; 44:1-4; 61:5; 63:7; 66:18-20; 77:4-16; 86:13; 94:5,7-19; 116:1; 120:1,2; 126:1,4; 140:6,7. Tas pats attiecas arī uz Jeremiju (Raudu 3:55,56). Un arī tas, ka citu ticīgo lūgšanas tika uzklausītas, iedvesmoja Dāvida ticību lūgšanai (Ps.74:11-15;106). “Bet”, neskatoties uz to, ka Dievs uzklausa lūgšanas, “vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lk.18:8). Ar to domāts, ka uzklausītas lūgšanas pieredzei būtu jāattīsta ticība, taču pēdējo dienu garīgie pārbaudījumi un nopietnu lūgšanu trūkums var reāli kliedēt pēdējās paaudzes ticību.
Taču ... ?
Iespējams, ka tagad visus lasītājus sāks mākt šaubas; jo visiem ir pazīstama uzklausītas lūgšanas pieredze, bet arī neuzklausītas lūgšanas pieredze. Taču atcerēsimies augstāk iztirzāto; uzklausīta lūgšana patiesi rāda, ka Dievs ir mierā ar mums. Neuzklausītas lūgšanas iemesli tādēļ varētu būt:
- Lūgšana uzklausīta, bet tādā veidā, ka mēs to neesam aptvēruši, vai arī šī apjausma nāks pār mums daudz vēlāk. Atbilde uz Elijas lūgšanu 1. Ķēn.18:37 nāks tikai tad, kad Elija atnāks pēdējās dienās (Mal.3:24). Caharija un Elizabete, droši vien, uzskatīja, ka viņu lūgšanas par bērnu palika neuzklausītas, taču tās bija uzklausītas daudz gadu vēlāk viņu dzīves gaitā. Daniēls pavadīja trīs nedēļas lūgšanās, lai Jūdai tiktu dota pavēle atgriezties no Bābeles; viņa lūgšana tika uzklausīta jau pirmajā dienā, taču tas tapa zināms tikai pēc trim nedēļām (Dan.10:3,12,13). Kungs Pats aizlūdza pļaujas Kungu, lai Viņš izsūtītu vairāk pļāvēju (Mt.9:37), taču reāla atbilde atnāca tikai Debesu Valstības laikā, kad Tēvs izsūtīja strādniekus (Mt.20:1).
- Lūgšana par nepareizām lietām, proti, tādām, par kurām mēs nezinām Dieva gribu.
- Lūgšana bez ticības, patiesībā nemaz negaidot uz atbildi.
Bībele atkārtoti māca, ka to, ko mēs lūgsim, mēs arī dabūsim. Dieva uzklausīta lūgšana ir atbildēta lūgšana. Un tas nav secinājums, kas izdarīts uz viena vienīga panta pamata. Pievērsīsimies Ps.6:9,10 paralēlismam:
“Tas Kungs uzklausa manu raudāšanu!
Tas Kungs klausa manu lūgšanu,
Manu saukšanu Viņš ir dzirdējis”.
Cerams, ka visiem būs bijusi kritiska stāvokļa pieredze, kad mēs esam lūguši, lūguši no visas sirds, un brīnumainā veidā saņēmuši atbildi. Taču tāda arī ir patiesa lūgšana; taču mēs vienkārši neesam spējīgi uzturēt tik spēcīgu intensitāti. Vienīgā izeja ir griezties pēc atbalsta pie Kunga Jēzus, kas aizlūdz par mums ar šādu intensitāti (Rom.8:26). Mēs jau citviet norādījām, ka Bībeles lūgšanas reti aizlūdz par lietām; ja mēs lūdzam saskaņā ar Dieva gribu, mēs arī dabūsim (1. Jņ.5:14); taču, ja Dieva vārds mājo mūsos, mēs lūgsim, ko gribēsim un saņemsim to (Jņ.15:7). Tādējādi, ja mūsu griba sakrīt ar Dieva gribu, ikkatra mūsu lūgšana tiks uzklausīta. Taču mūsu griba vēl pilnībā nesakrīt ar Dieva gribu; pat Dēla griba pilnībā nesaskanēja ar Tēva gribu (Lk.22:42; Jņ.5:30; 6:38), no tā izriet arī pēdējā neatbildētā lūgšana par tūlītēju atbrīvošanu no krusta. Taču mūsu garīgās izaugsmes gaitā mēs arvien skaidrāk aptversim Dieva gribu un mēs lūgsim tikai par tām lietām, kuras ir Viņam pa prātam. Un līdz ar to mūsu uzklausīto lūgšanu pieredze augs augumā, kas, savukārt, nostiprinās mūsu ticību lūgšanas efektivitātei.
