Mājas lapa
5.5 STARPNIECĪBA LŪGŠANĀ
Šīs nodarbības pamatā ir daži jēdzieni, kas jāapgūst, pirms mēs ejam tālāk:
1. Lūgšana nav tikai kādu lietu izlūgšanās. Dievs redz tos apstākļus, kuros mēs atrodamies, un iekšējo vēlēšanos / garu kā ‘lūgšanu’ bez obligātas vārdiskas šo vēlmju nosaukšanas. Pierādījumus tam lasi sadaļās “Lūgšanas būtība” un “Lūgšana: dažas praktiskas piezīmes”.
2. Pastāv saistība starp taisnprātīgu dzīves veidu un attieksmi un Dieva atbildi uz lūgšanu. Tas tika apspriests nodaļā “Gandarījums par uzklausītu lūgšanu”.
3. Pastāv saistība starp mūsos mītošu Dieva vārdu un uzklausītu lūgšanu. Ticība nāk no Dieva vārda atzinīgas novērtēšanas (Rom.10:17), un uzklausītas lūgšanas pamatā ir ticība (Mt.21:22) – pat tiktāl, ka mēs ticam, ka esam uzklausīti tai brīdī, kad mēs vēršamies pie Dieva ar lūgšanu (Ps.56:9). Ja Dieva vārds mājo mūsos, mēs lūgsim un dabūsim to, ko mēs lūgsim. Taču, tikai ja mēs lūgsim saskaņā ar Dieva gribu, mūsu lūgšana būs uzklausīta (Jņ.15:7 salīdz. ar 1. Jņ.5:14). Tas norāda, ka, ja vārds mājo mūsos, mūsu vēlēšanās kļūst par mūsu Tēva vēlēšanos un tādēļ mūsu lūgumi, mūsu dziļākās vēlmes saskan ar Viņa gribu un tādēļ top piepildītas. Tādēļ vārds bija tas, kas virzīja un rosināja Dāvida regulārās ikdienas lūgšanas (Ps.119:164); tās neveidoja to pašu teikumu un lūgumu atkārtojumu, tās bija Bībeles vārda pārdomu apcerējumi. “Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība” (Sal.pam.28:9). Tur arī rodams izskaidrojums tam, kāpēc tik daudzās ticīgo lūgšanās rodam saistību, kā apzinātu, tā arī neapzinātu, ar agrākajiem Rakstiem. Šodienas ticīgo lūgšanas arī satur kā apzinātas, tā arī neapzinātas atsauces uz Rakstiem. Ir lietderīgi atzīmēt Bībeles lappusēs atsauces uz citām Rakstu vietām. Neh.1:5-10 un Ap.d.4:24-30 ir labi piemēri tam; vairumā Bībeles izdevumu šīs atsauces tiek dotas, pievērsiet tām uzmanību. Daniēla 9 ir vēl viens piemērs. Daniēla lūgšanu, šķiet, visupirms rosināja Dieva apsolījums, ja Izraēls atzīs savus noziegumus, būdams nebrīvē, tad Viņš atkal piegriezīsies viņiem (3. Moz.26:40,42), kā arī Jeremijas pravietojums par to, kad Izraēls no visas sirds Viņu meklēs, Viņš būs atrodams. Dieva vārds ne tikai rosināja Daniēla lūgšanu, viņa lūgšana balstās uz šīm Rakstu vietām:
Daniēls 9
:2 “svēto rakstu vārdiem”
:3
:3
:4
:5
:7
:9
:17
:18
:18,19
:24
Atsaucas uz
4.Moz.26:40; 1. Ķēn.8:52; Jer.29:12
Jer.29:13
3.Moz.26:31
1.Ķēn.8:23
1.Ķēn.8:47
1.Ķēn.8:46
1.Ķēn.8:30,34,36,39
1.Ķēn.8:29,38
1.Ķēn.8:52
Jer.29:12
Jer.29:11
Starpniecība lūgšanā
Paturot visu to prātā, mēs varam pievērsties klasiskajiem pantiem, kas attiecas uz starpniecību lūgšanā, Romiešiem 8. Romiešiem 8 konteksts māca, ka faktiski ir tikai viens Gars; Kristus Gars ir Dieva Gars un ir ticīgā “Gars” (Rom.8:9-11). Ir “viens Gars” (Ef.4:4). Ja Dieva griba ir mūsos, ja Viņa griba ir iespiedusies mūsu sirdsapziņā, mēs lūgsim to, ko mēs gribēsim, ko vēlas mūsu gars, un to mēs dabūsim. Tas ir tāpēc, ka mūsu Gars ir saskaņā ar Dieva un Kristus Garu un mūsu vēlmes automātiski tiek pārraidītas Viņam Garā. Visu, ko mēs lūgsim Tēvam Kristus vārdā, saskaņā ar Viņa raksturu un Viņa Gara būtību, mēs dabūsim (Jņ.15:16). Tas nenozīmē, ka “Es lūdzu Kristus vārdā” teiktajam būtu kāda maģiska iedarbība uz Tēvu. Bet tas noteikti nozīmē, ja mēs esam Viņā, ja Viņa vārdi mājo mūsos, tad mēs noteikti tiksim uzklausīti, jo mūsu griba ir Viņa griba. Atbilde ir garantēta, ja mēs lūdzam Viņa vārdā, ja mēs lūdzam to, ko mēs vēlamies, ja vārds mājo mūsos, ja mēs lūdzam saskaņā ar Dieva gribu... tas viss būtībā ir viens un tas pats. Ja mēs patiesi esam Viņā, ja vārds patiesi mīt mūsos, ja mūsu griba ir saplūdusi ar Dieva gribu, tad mēs lūgsim tikai tādas lietas, kuras saskan ar Viņa gribu, un šī iemesla dēļ mēs tās arī dabūsim. Tādējādi, uzklausītas lūgšanas pieredze kļūs par veiksmīga ticīgā garīgās dzīves gaisotnes sastāvdaļu. Kungs zināja, ka Dievs katrā laikā Viņu paklausa (Jņ.11:42). Tāpēc arī ticīgo cilvēku lūgšanas reti ietver skaidri izteiktus lūgumus; viņu lūgšanas ir viņu dzīves gara, viņu attiecību ar Dievu izpausmes nevis lūgumu uzskaite. Tas arī izskaidro, kāpēc Dievs redz mūsu vajadzības, Viņš redz mūsu dzīves apstākļus tā, it kā tie būtu mūsu palīdzības lūgumi un attiecīgi rīkojas. Lūgumam nav jābūt bez aplinkiem izteiktam; Dievs redz un zina un atsaucas.
Tādēļ Romiešiem 8 šķiet neatšķiram Dieva Garu, Kristus Garu ticīgajā un pašu Kristu kā “Tā Kunga Garu”. Taču Pāvils uzsver, ka garīgi domājošā uztvere ir saskaņā ar Tēvu un Dēlu, ka lūgšana ir mūsu Gara saplūšana ar Viņu Garu. Doma par lūgšanu kā par kādu lietu prasīšanu vienkārši nepastāv, jo Dievs zina, kas mums ir vajadzīgs, un mēs to dabūsim. Citā līmenī nevar teikt, ka Dievam nepatiktu, ka Viņa bērni steidzas pie Viņa nelaimes gadījumos. Taču Pāvils grib teikt, ka garīgi domājošā lūgšana ir mūsu Gara saplūšana ar Dieva Garu, un kaut gan mēs nezinām, ko mums nāktos lūgt, mūsu Gara patiesās vēlmes caur Kristu tiek nodotas mūsu Tēvam. Kā Ef.2:18: “Caur Viņu ... mums ... ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā”. Šī pieeja nav tikai lūgšanai atvēlētajos brīžos. Kristus cieta mūsu dēļ un panāca mums piedošanu, “lai jūs pievestu Dievam” (1. Pēt.3:18), tā kā mēs esam tādā stāvoklī tagad, visu laiku, ne tikai lūgšanas brīžos. Atrasties tādā stāvoklī nozīmē, ka mūsu Garu, mūsu garīguma būtību, mūsu dziļākās garīgās vēlmes Dēls nodod Tēvam. Kristus ir Debesīs, “lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā” (Ebr.9:24). Grieķu vārda “parādīties” dziļākā nozīme ir “parādīties kā eksponātam izstādē”. Kungs Jēzus demonstrē Tēvam mūsu gara dziļāko būtību, mūsu būtiskās vēlmes. Kristīti Kungā Jēzū, mēs kļūstam viens gars ar Viņu (1. Kor.6:17; 12:13); tādējādi to, ko mēs jūtam dziļi sirdī, mūsu garā, tajā jaunajā cilvēkā, kas radies mūsos, automātiski jūt arī Kungs Jēzus. Un tādēļ, ka Viņš ir viens Garā ar Tēvu, Viņš var nodot mūsu garu Viņam. Rom.8 māca, ka tieši tāda jau arī ir lūgšanas būtība nevis tas, ko mēs vārdiski lūdzam, nezinot, kā lūgt.
Gara vienotība
Gara vienotība starp mums, Dēlu un Tēvu izskaidro šķietamo pretrunu Kunga teiktajā: “Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu (Jņ.14:13,14) ...”ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā ... un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Dieva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl” (Jņ.16:23,25). Pie kā mēs vēršamies ar lūgšanu? Pie Tēva, vai pie Dēla? Kas “atbildēs” uz mūsu lūgšanām? Dievs, vai Kristus? Kunga vārdu kontekstā lasām: “Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī ... Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus”, tāpat kā ticīgie ir Dēlā un Tēvā, tā arī viņi ir mūsos. Tas nozīmē, ka jautājums, pie kā jāvēršas ar lūgšanām, ir nevietā. Mūsu gars liecina līdz ar viņu Garu, ir tikai viens gars. Šī ticīgā vienotība ar Tēvu ir iespējama tikai pateicoties Dēlam, tātad mūsu formālās lūgšanās mums jāvēršas pie Tēva caur Dēlu, apzinoties šo faktu. Bet, kā mēs redzējām, lūgšanas būtība nav formālajā lūgumā. “Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib” (Rom.8:27) un mums nav vārdos jāizsaka mūsu formālā lūgšana. Tāpat kā priesteri palīdzēja Vecās Derības dievlūdzējiem nevis faktiski vērsās pie Dieva ar lūgšanu un upuriem viņu vietā, tā ir arī ar Kungu Jēzu. Pāvils runāja par to, kā “jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus Gara atbalstu tas man nesīs glābšanu” (Fil.1:19). Viņu lūgšanas nonāca pie Dieva tiešā veidā, bet atbilde nāca ar Kunga Jēzus gara palīdzību. Viņa vēlēšanās palīdzēt, kā arī Viņa cēlā vienotība ar Tēvu dod pārliecību par to, ka palīdzība neizpaliks.
Ieskats notikušajā
Mūsu izteikto domu vislabāk ilustrēs notikušā analīze. Lācars nomira un Martas kvēlākā vēlēšanās bija atkal redzēt savu brāli dzīvu, tagad un uz vietas. Taču viņa nesteidzās pie Kunga, lai izteiktu šo vēlēšanos. Viņa vienkārši dažos vārdos apliecināja savu ticību Kunga neierobežotai spējai atdzīvināt un pārliecību par to, ka Viņš var pielietot Tēva spēku pēc Saviem ieskatiem. Viņš lasīja viņas sirdī, Viņš redzēja tās kvēlo vēlmi. Un Viņš uzklausīja to, it kā tā būtu bijusi viņas lūgšana. Jēzus garā aizgrābts raudāja – tās nebija bēdu asaras, kā to kļūdaini uztvēra ebreji (ievērojiet, kā viņi visu laiku pārprata to, kas īstenībā notika), bet gan asaras, kas pavada sirsnīgu lūgšanu (Jņ.11:33-39). Tad “Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi”. Tāpēc ka Viņa gars, Viņa prāts pastāvīgi bija ar Tēvu, Viņa lūgšanas / vēlēšanās vienmēr bija Viņam zināmas un tika uzklausītas. “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!” izklausās it kā Kungs būtu lūdzis par kaut ko un pēc kāda laika saņēmis atbildi. Mums ir dota vienreizēja iespēja ielūkoties Kunga prāta dziļumos un visciešākajās Tēva un Dēla attiecībās, lasot sekojošos vārdus: “Es jau zināju (nevis ‘Es zinu’), ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārt stāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis”. Tas, droši vien, netika skaļi izteikts; tas ir rets un konfidenciāls ieskats Dēla un Tēva bezvārdu sazināšanās fenomenā. Izskatās, ka tas tiktu piebilsts it kā atvainojoties, lai nešķistu, ka Viņš lūdzās par Lācara atdzīvināšanu, tad nāca atbilde un tad Viņš pateicās par to Tēvam. Šķiet, ka tas būtu pārāk primitīvs notikumu gaitas izklāsts. Viņš saka, ka Viņš zināja, ka Viņa lūgšana tika uzklausīta, un Viņš pateicās Dievam par uzklausīto lūgšanu ļaužu dēļ: lai tie redzētu, ka lai ko arī Dēls lūgtu, Viņš to saņem no Dieva. Bet patiesībā Kunga domas Tēvam šķiet paužam to, ka runa nav par uzklausītām Dēla lūgšanām. Viņa Gars, Viņa domas sakrita ar Tēva Garu un domām, tādēļ nebija nekādas vajadzības izteikt lūgšanu, to apdomāt un tad dot atbildi uz to. Viņa domas jau arī bija lūgšana un atbilde vienlaicīgi. Viņa ‘starpniecība’ mūsu gadījumā ir tajā nozīmē, ka Viņš ir Tā Kunga Gars. Nav robežšķirtnes (un nav nekad bijis) starp Viņa un Tēva prātu.
Taču Kunga Gars cīnās starpniecībā ar bezvārdu nopūtām un asarām (Rom.8:26), tāpat kā Lācaru atdzīvinot (1). Ir arī saikne ar Ebr.5:7, kur mēs uzzinām, ka Kungs krustā lūdza Dievu tikpat kvēli. Un šis Kungs ir mūsu Kungs šodien. Viņš var tikt no jauna sists krustā, tādēļ Viņam piemīt izcilas cīņas un domu spējas. Grieķu “nopūtas” (Rom.8:26) sastopam arī Mk.7:34: Viņš “skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: ‘Efata’”. Kunga kvēlās lūgšanas nopūtas bija Viņa Garā atspoguļota šī cilvēka gara viskvēlākā vēlēšanās, tāpat kā Viņa nopūtas un asaras atspoguļoja Martas vēlēšanās uzklausīšanu un Lācara augšāmcelšanu. Kā jau ir pilnīgi pareizi atzīmēts, Kristus starpniecības valoda var tikt pilnīgi pārprasta. Mums “nav jāstādās priekšā lūdzējs, kurš pastāvīgi stāv, rokas izstiepis Dieva priekšā ... aizlūdzot par mums negribīga Dieva klātbūtnē ... bet gan svaidīts Ķēniņ-Priesteris, kas prasa, ko Viņš grib no Tēva, kurš vienmēr uzklausa Viņu un izpilda Viņa lūgumu” (2).
Lūgšana par atpestīšanu
Visos Jaunās Derības tekstos sastopam lūgšanas un starpniecības tēmu. Tā galvenokārt traktēta lūgšanas par piedošanu un pestīšanu kontekstā (1.Tim.2:5; Ebr.7:25; 1.Jņ.2:1). Par to jau mums patiesībā arī ir jālūdz. Fragmentu, kas attiecas uz Kristu kā mūsu starpnieku, konteksts ir saistīts ar Viņa aizlūgšanu par piedošanu mums tāpat kā Augstais Priesteris aizlūdza par piedošanu Izraēlai Grēku izpirkšanas dienā. Kristus apraksts, kas nopūšas garā, lai nodotu mūsu garu Dievam (Rom.8:26), ir mūsu nopūtu pēc atpestīšanas un brīvības atnākšanas dienas Dieva bērniem atspoguļojums (Rom.8:22,23), kad tas, ko garantē apveltīšana ar “pirmo debess balvu – Garu”, beidzot kļūs par īstenību. “Visas lietas nāk par labu” piedošanas un pestīšanas gūšanai. Tas nebūt nenozīmē, ka katra kristadelfieša stāsts ir ar laimīgām beigām šajā dzīvē. “Mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā” (Rom.8:26) šķiet sava veida atsauce uz Cebedeja dēlu mātes lūgumu, lai viņas dēli dabūtu labākās vietas Valstībā (Mt.20:22). Viņa atbilde faktiski bija: “Jūs nezināt, ko lūdzat”, proti, ‘jūs nevarat to pienācīgi novērtēt’. Iespējams, ka Pāvils Rom.8 saka, ka mūsu Valstības vēlmē, mūsu nopūtās pēc tās, mēs neapzināmies, ko mēs lūdzam un kā, taču Kristus spēkā aizlūdz par mums, lai mūsu lūgšanas tiktu uzklausītas.
Kunga dotā parauglūgšana būtībā lūdz pēc piedošanas un Valstības atnākšanas. Viņš deva mums šo lūgšanu, lai mēs izprastu vajadzību tiekties pēc garīgām nevis materiālām lietām. Mēs parādījām (sadaļā “Lūgšana: dažas praktiskas piezīmes”), ka Dāvida lūgšanu saturs būtībā attiecās uz Valstības atnākšanu un piedošanu. Tas atkārtoti uzsver, ka vairumā lūgšanu saturam ir jābūt veltītam tieši šīm lietām. Kungs deva šo parauglūgšanu, brīdinot mācekļus, lai tie nedarītu tāpat kā pagāni, kas uzmācas Dievam ar materiālo lietu pieprasījumiem. ‘Tā vietā’ Viņš it kā saka, ‘pievērsiet uzmanību tam, kas ir patiesi no svara; jūsu piedošana un pestīšana; slavējiet Dievu, domājiet par Viņu, un pieminiet pamata vajadzības, vajadzības pēc dienišķās maizes. Viņš apzinās, ka jūs esat tikai cilvēki, un Viņš jūs uzklausīs’. Ir pamats domāt, ka mums vēl jāmācās, lai sasniegtu šādu lūgšanas garu. Izanalizējiet jūsu personīgās lūgšanas. Vai tās patiesi nav garu garais lūgumu saraksts? Varbūt, ka nav. Bet brīdinājums ir vietā. Daudzu ticīgo vilšanās Dievā pamatojas tieši šajā maldīgajā priekšstatā par lūgšanu.
Savādi secinājumi
Ja šajās nodarbībās izvirzītā tēze ir pareiza, rodas daži ļoti nopietni jautājumi vispārpieņemto uzskatu par lūgšanu sakarā. Vai lūgšanas vispār ir vajadzīgas, formālā nozīmē, ja vissvarīgākais ir mūsu garīguma stāvoklis un ja Dievs tāpat redz un zina mūsu sirds domas un uztver tās kā mūsu lūgšanu? Teorētiski, nav tādas vajadzības. Bet praktiski mums ir jālūdz; tas tiek gandrīz vai pieprasīts. Būtība ir tajā, ka lūgšana nāk mums par labu; tā pati par sevi veicina mūsu garīgo attīstību. Lūgšanas procesā nenotiek mūsu vēlmju, informācijas par mūsu garīgo stāvokli, vai konkrētu lūgumu nodošana Dievam; arī Jēzus vārda piesaukšanai lūgšanās nav nekādas mistiskas iedarbības uz Dievu. Ja tas tā būtu, tad mūsu attiecības ar Dievu būtu atkarīgas no lietoto vārdu formas. Intelektuāļiem un daiļrunātājiem tādā gadījumā būtu daudz labākas attiecības ar Dievu. Ir skaidri redzams, ka tas tā nav, ka tā ir klasiska katoļu un pareizticības sludinātāju kļūda. Svarīgs ir mūsu garīgums, nevis veids kādā mēs to pasniedzam Dievam valodas izteiksmē. Un tomēr lūgšana ir nepieciešama. Taču tā ir nepieciešama mums pašiem. Izraēlam bija teikts pūst taures svētku reizēs, lai Dievs dzirdētu viņu lūgšanas un upurēšanu un pieminētu tos (4.Moz.10:10). Tauru pūšana pati par sevi nebija tā, kas atgādināja Dievam par Viņa tautu; tas bija jādara viņu pašu labā. Un Dievam, kurš redz pirms mēs lūdzam, nav nepieciešamas mūsu lūgšanas kā informācijas nodošanas avots. Kungs Jēzus pielūdza skaļā balsī: “Tēvs, pagodini Savu Vārdu!”. Tad balss nāca no debesīm, kas teica, ka Dievs to jau ir izdarījis un darīs to atkal. Un Kungs teica klausītājiem, ka šī atbilde nav atskanējusi Viņa dēļ, ka tā patiesībā nav bijusi atbilde uz Viņa lūgšanu, bet gan viņu dēļ, lai šajā skaidri redzamajā ‘atbildē’ Viņa vārdiem, viņi varētu redzēt lūgšanas spēku un Tēva ciešās attiecības ar Dēlu (Jņ.12:28-30). Bet Viņš zināja, ka lūgšana jau bija uzklausīta pirms tā bija izteikta. Un pat mūsu gadījumā atbildes var nākt ne pašas atbildes dēļ, bet lai demonstrētu citus principus. Tāpat Kungs vedina mūs lūgt par Valstības atnākšanu ne jau tāpēc, ka kāds noteikts lūgšanu skaits ir spējīgs izmainīt Valstības atnākšanas datumu, bet tieši tāpēc, ka pats lūgšanas process par Valstības atnākšanu nāk mums par labu.
Mums par labu...
Tāpat arī Vecās Derības upuri nebija vajadzīgi, lai gūtu piedošanu; šo dzīvnieku asinis nevarēja nodzēst grēku. Tie bija ieviesti upuru pienesēju dēļ, to garīgai izglītošanai nevis kādai teoloģiskai vajadzībai, kāda varētu būt bijusi Dievam. Dievam nebija vajadzīgi upuri kā tādi. Viņam pieder visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos, un tādā ziņā Viņam neko nevar dot (Ps.50:8-14). Taču mums par labu Viņš pieprasa upurēt Viņam. Pāvils līdzīgi lūdza pienesumu no filipiešiem: “Ne it kā es meklētu dāvanu, bet es meklēju augli, kas vairotos jums par labu” (Fil.4:17). Lūgšana Jaunajā Derībā ir līdzvērtīga Vecās Derības upuru pienešanai.
Dievs galu galā saglabās Savu Taisnību ar Ķerubu - Eņģeļu palīdzību, kas apsargā ceļu, kas ved pie dzīvības koka. Taču mums par labu mums pavēlēts nebiedroties ar viltus skolotājiem; jo pašanalīzes process, paša vājību izvērtēšana, saticība ticībā stipro starpā un tamlīdzīgi nāk par labu mūsu attīstībai. Un ja Izraēls slēpj acis no viltus skolotājiem, “tad Es dusmās pacelšu Savu vaigu pret šo vīru ... un Es to izdeldēšu” (3. Moz.20:4,5).
Tāpat arī Tiesas diena ir mums par labu; šis process sagatavos mūs ieiešanai mūžīgajā dabā; tā nav veids kā Dievam savākt liecības par mums, izvērtēt tās un nolasīt spriedumu. Viņš zina beigas jau no paša sākuma (kā tagad arī Viņa Dēls).
Sludināšana arī ir garīgas dabas vingrinājums, kas nāk par labu sludinātājam. Caur savu sludināšanas darbu vajātie ticīgie pārvar savas likstas (Atkl.12:11).
Strādnieki tika aicināti noiet vīnadārzā, tāpēc ka Kungs iežēlojās par tiem, kas stāvēja bezdarbībā, bez iztikas līdzekļiem, - nevis akūtas vajadzības dēļ. Pretējā gadījumā viņš ap vienpadsmito stundu nebūtu saderējis strādniekus, viņš arī nebūtu viņiem maksājis to pašu algu, ja tie viņam būtu bijuši vajadzīgi sava labuma dēļ (Mt.20:4,5). Dievs aicinās pie Sevis Savu tautu, neliekot mums kaut ko darīt, taču mēs jūtam atbildību un pat misiju nest Kristu pasaulei. Tas, ka Dievs tā vai tā piesauks Savu tautu, neatbrīvo mūs no sludināšanas pienākuma; un sludināšanas norise it bieži nāk mums par labu. Jebkurš, kas ir nodevies pārdomām par ilgāku eklesijas darba posmu, sapratīs, ka taisnība ir tajā, ka liela daļa mūsu sludināšanas un kalpošanas darba patiesībā nāk mums pašiem par labu, kaut arī sajūta varētu būt tāda, ka tas viss tiek darīts citu labā. Tas jo sevišķi attiecināms uz sludināšanas darbu: atcerieties, cik mācekļiem bija jānopūlas, lai noķertu zivis pēc Kunga pavēles, bet nonākot krastā ar zivīm, viņi redzēja, ka Kunga zivis jau ir pagatavotas brokastīm (Jņ.21:9). Viņu darbs nāca viņiem pašiem par labu, nevis Kungam, jo Kungam zivis jau bija (salīdzini ar jaunpievērstajiem). Pāvila lūgums pēc materiālās palīdzības no filipiešiem nebija it kā viņš meklētu dāvanu, bet “es meklēju augli, kas vairotos jums par labu” (Fil.4:17). Un fiziska, vārdiska lūgšanas izveidošana ir vēl viens nepieciešams garīga vingrinājuma piemērs, kas ir mums par labu.
Vai Kristus nodod mūsu lūgšanas Dievam?
‘Bet vai tad Kristus nenodod mūsu lūgšanas Dievam?’ es dzirdu dažus no jums izbrīnā vaicājam, domājot par izteikto pieņēmumu, ka lūgšana nav tik daudz noteikti vārdi, bet gan mūsu dziļākās domas, kuras Dēls nodod Tēvam. Kāpēc tad mums ir Kungs Jēzus kā mūsu Augstais Priesteris? Atbilde uz šo jautājumu prasa izlemt, vai Bībele kaut kur deklarē, ka Kungs nodod mūsu lūgšanas Dievam, jebšu ka Viņš aizlūdz par mums, nododot mūsu vārdus Dievam kādā Viņam pieņemamā veidā. Citiem vārdiem sakot, vai būtu pareizi teikt “Mēs vēršamies pie Tevis ar lūgšanu caur Kunga Jēzus mūsu Augstā Priestera, kas sēž pie Tavas labās rokas, starpniecību?” Secinājums no augstāk apspriestā un no tā, par ko runāsim zemāk, nesniedz pilnīgi pareizu priekšstatu.
Mums ir teikts, ka mums vairs nevajadzēs Kristus palīdzības, lai vērstos pie Tēva, mums būs nepastarpinātas attiecības ar Tēvu lūgšanā (Jņ.16:26). Mums nevajadzēs būt kā mācekļiem, kas brieduma trūkuma dēļ lūdza Jēzu nodod viņu lūgumus Dievam (Jņ.11:22). Viņš jau tāpat redz mūsu garu, zina mūsu vajadzības; šīs zināšanas nav atkarīgas no Kunga starpniecības. Taču tam ir jāpretnostata neapšaubāma patiesība par to, ka Kungs faktiski ir mūsu aizstāvis un aizlūdzējs par mums. Aizstāvis identificējas ar to, kuru viņš aizstāv, stāv tam blakus, pilnīgi pārzinot viņa lietu. Bet tā kā Kristus ir mūsu aizstāvis, tā arī mums ir jābūt mūsu brāļu aizstāvjiem (“iepriecināt” 2. Kor.2:7 salīdz. ar 1. Jņ.2:1). Tas nenozīmē, ka mēs izskaidrojam brāļa vārdus Dievam, bet gan drīzāk to, ka mēs aizlūdzam par brāli mūsu pašu vārdiem; mēs esam kopā ar viņu, atbalstām viņu, zinādami viņa vājības.
Un tā no vienas puses, mums ir tiešas attiecības ar mūsu Tēvu. No otras puses, Kungs Jēzus ir mūsu neaizstājamais pestītājs aizstāvis Viņa priekšā. Es nedomāju, ka šie divi aspekti būtu apvienojami ar interpretācijas vai izskaidrošanas mēģinājumu palīdzību. Fakts ir tas, ka caur Kunga sasniegto mums teorētiski Viņa starpniecība nav nepieciešama. Viņš bija mūsu Augstais Priesteris, kas caur krustu atveda mūs pie Dieva. Viņam vairs nav jāieiet Vissvētākajā vietā (salīdz. ar debesīm), lai gūtu mums izpirkšanu, jo to Viņš ir izdarījis reiz par visām reizēm (Ebr.9:26). Mums būtu jālūdz ar Elijas vai Mozus degsmi, kas aizlūdza Dievu bez starpnieku palīdzības, un tika uzklausīti. Taču mums trūkst šīs degsmes. Un tādēļ Kungs Jēzus atbalsta mūsu vārgās ‘nopūtas’ Tēva vaiga priekšā. Tāpat arī Viņš ir mūsu aizstāvis, kaut gan teorētiski taisnam cilvēkam aizstāvis nav vajadzīgs. Jāņa rakstīto gandrīz varētu lasīt kā: ‘Skaidrs, ka jūs negrēkosit, bet ja nu tomēr kādreiz tā gadās, Jēzus var iestāties kā jūsu varens aizstāvis’. Taču faktiski Viņš spēlē aizstāvja lomu daudzos mūsu grēku piemeklētās dzīves gadījumos.
Jāatceras, ka Vecās Derības Augstais Priesteris nenodeva cilvēku lūgšanas Dievam. Jahves ausis bija vienmēr atvērtas katra izraēlieša brēcienam bez jelkāda starpnieka palīdzības. Mozus bija Vecās Derības starpnieks tajā nozīmē, ka viņš to saņēma un nodeva to Izraēlam; viņa starpniecība bija vienreizēja darbība. Tas arī ir tas pamats, uz kā balstās Jaunās Derības fragmenti par Kristu kā Jaunās Derības starpnieku; Viņš to darīja caur Savu nāvi un augšāmcelšanos (Gal.3:19,20; Ebr.8:6; 9:15; 12:24). Kristus bija Jaunās Derības starpnieks, lai pirmās derības laikā izdarītie pārkāpumi tiktu piedoti (Ebr.9:15); tādējādi, Viņa starpniecība nav tajā, ka Viņš nodod mūsu vārdus Dievam, bet gan jaunās derības noslēgšanā caur šķīstīšanos Viņa paša asinīs. Kunga starpniecība starp Dievu un cilvēku pielīdzināta Sevis paša nodošanai sišanai krustā par atpirkuma maksu par visiem (1. Tim.2:5,6). Tādā nozīmē Viņš ir Jaunās Derības starpnieks. Viņš izpildīja starpnieka lomu vienreiz, tas nav pastāvīgs process. Tāpēc ka Viņa starpniecība bija vienreizēja darbība, Kristus nebūtu priesteris, ja Viņš tagad būtu virs zemes (Ebr.8:4). Viņam ir dots priestera tituls, tāpat kā tituls “cilvēks Kristus Jēzus” (1. Tim.2:5), kaut arī tagad Viņš nav cilvēks. Kā starpnieks Viņš pats Sevi upurēja reizi par visām reizēm (Ebr.5:7; 7:27); tādēļ tagad viņam nav nekā ko upurēt. Augstākā Priestera ieiešana Vissvētākajā vietā arī ir tēls Kristus ieiešanai Debesīs. Savā ziņā Viņš ir pastāvīgi Vissvētākajā vietā, Viņš vienmēr nes mūsu vārdus Dieva vaiga priekšā; Viņš var uz visiem laikiem aizlūgt par mums, aizstāvēt mūs, uz visiem laikiem, (Ebr.7:25). Viņš visu laiku nenodod mūsu lūgšanas Dievam; Viņš aizlūdz par mums tajā nozīmē, ka Viņš tur ir mūsu pārstāvis vienmēr, un šī iemesla dēļ mēs esam pieņemami Dievam, jo mēs esam Viņā. Tas arī ir pierādījums tam, ka aizlūgšana un mūsu lūgšanu nodošana Dievam pieņemamā veidā nav viens un tas pats. Mēs paši vēršamies pie Dieva ar lūgšanām, kā cilvēki to allaž ir darījuši. Šajā ziņā mēs paši esam sev priesteri. Mēs paši sevi nododam Dievam (Rom.12:1; 1. Pēt.2:5). Viņš Sevi nodeva tikai vienreiz; Viņš nenodod Sevi atkal. Ja Viņš būtu virs zemes, Viņš nebūtu priesteris. Tieši tas, ka mēs esam Viņā, dara mūsu upurus tīkamus Dievam.
Panti, kas attiecas uz starpniecību, kā mēs parādījām, attiecināmi uz Kunga iestāšanos par jauno derību caur grēku izpirkšanu, ko Dievs sasniedza caur Viņu. Neviens no šiem pantiem nesaista Viņa starpniecību ar mūsu lūgšanu nodošanu Dievam. Patiesi, daži panti netieši norāda uz to, ka augstā Kunga atrašanās debesīs, un mūsu mājošana Viņā, ir tā starpniecība, kas nepieciešama mūsu atpestīšanai – nevis Viņa burtiska mūsu lūgšanu it kā tulkošana Dievam (Rom.7:25; 8:34; 1. Jņ.2:1). Atsauces uz starpniecību / aizlūgšanu arī nekad nenorāda, ka Kristus pārraida mūsu lūgšanas Dievam. Starpniecība (kas pareizi latviskota kā aizlūgšana – tulk.) faktiski attiecas uz lūgšanu; tā šo terminu parasti lieto (Jer.7:16; 27:18; Rom.11:2; 1. Tim.2:1). Tā, kad Jeremijam pavēl neiestāties kā starpniekam par Izraēlu, tas nozīmē, ka viņam nav jāaizlūdz par viņiem; tas nenozīmē, ka viņš pildīja priestera lomu, nododot Izraēla lūgšanas Dievam. Nekur Bībelē neatrast vietu, kas teiktu, ka cilvēks var nodot cita cilvēka lūgšanas Dievam, padarot tās Dievam pieņemamas. Grieķu vārds, kas tiek tulkots kā ‘starpniecība’ atvasināts no vārda ‘satikt kādu’; lūgšana / starpniecība ir satikšanās ar Dievu. Nav nekādu morālu šķēršļu cilvēka tiešam kontaktam ar Dievu lūgšanā bez kāda priestera vai ‘starpnieka’ palīdzības; Vecā Derība pārpilna ar šādiem piemēriem. Tas, ka mūs lūdz iestāties par citiem tikai vēlreiz pierāda to, ka ir domāta aizlūgšana, nevis cita vārdu pārraidīšana Dievam (1. Tim.2:1). Šo starpniecības nozīmi ir jāatceras, kad mēs par to lasām Rom.8. Tur mums ir teikts, ka mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; Kungs Jēzus iestājas par mums – Viņš aizlūdz par mums – ar bezvārdu nopūtām, proti, netulkojot cilvēku valodas vārdus Dieva mēlē, nezēģelējot šurp un turp starp mums un Dievu, tēlaini izsakoties, bet ar Sava paša Gara nopūtām. Mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā, tāpēc Kristus aizlūdz par mums (iestājas par mums kā starpnieks, ja pieturamies pie grieķu valodas vārda nozīmes Rom.8).
Un tagad mums ir jāaplūko, ko nozīmē būt pieņemamam Dievam Kristū, kā mēs varam pateikties Tēvam Kristus Vārdā, ja jau Viņš faktiski nemaz nenodod mūsu vārdus Tēvam (Ef.5:20; Kol.3:17; Ebr.13:15; 1. Pēt.2:5). Mēs esam Dievam pieņemami tāpēc, ka mēs ticam Kristum un esam kristīti Kristus Vārdā. Dievs redz mūsu tuvošanos Viņam kā Dēla tuvošanos (kas ir vēl viens iemesls, kāpēc mums nav vajadzīga Kristus kā priestera starpniecība; tas nozīmētu, ka mēs būtu kaut kā atdalīti no Viņa Dieva acīs). Mūsu upuri ir pieņemami Dievam caur Jēzu Kristu (1. Pēt.2:5); caur Viņu mēs nesam slavas upuri Dievam (Ebr.13:15). Tas, ka mēs nonākam pie Dieva tieši dia, “caur” Kungu Jēzu nenozīmē, ka tāpēc Kristum būtu jāuzņemas katra mūsu vārda tulkošana Dievam; tas nenozīmē, ka lūgšanā mēs nevaram vērsties tieši pie Tēva. Ja tas tā būtu, tad Kunga parauglūgšanā (Tēvreize) varētu saskatīt nopietnu tāda palīgteikuma trūkumu, kurš atgādinātu mums, ka mēs aizlūdzam Dievu caur Kristu / ar Kristus starpniecību. Kungs kategoriski bilda, ka Viņš nenodod mūsu lūgšanas Dievam; caur Viņu, Viņa darba rezultātā mums ir tieša pieeja Dievam: “jūs Mani vairs nejautāsit ... tanī dienā jūs lūgsit [Tēvu] Manā Vārdā (tāpēc ka jūs esat tā situēti / tādās attiecībās), un es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl” (Jņ.16:23,26,27). Kristus nelūdz par mums, nododot Tēvam mūsu lūgšanu vārdus; Viņš aizlūdz par mums, saskaņā ar Rom.8, no Savas brīvas gribas, tā kā to noteic Viņa griba, nevis mēs. Viņa ciešanu un Debesu starpniecības mērķis šodien ir “lai jūs pievestu Dievam” (1. Pēt.3:18). Tas drīzāk attiecas uz to, ka Viņš samierina mūs ar Tēvu, nevis nodod mūsu lūgšanas. Tāpēc ka mēs esam Kristū, pateicoties Viņam un Viņa darbam, mēs varam vērsties ar lūgšanām tieši pie Tēva. Viņš mūsu vietā neaizlūdz Tēvu.
Tas, ka mēs slavējam Dievu un nākam pie Viņa bez starpniecības dia, caur Kungu Jēzu nenozīmē, ka mūsu vārdi nonāktu pie Tēva caur Dēlu it kā Viņš būtu siets vai telefona līnija. Mēs nākam tieši pie Tēva dia, pateicoties Kristus veiktajam darbam, caur to, šī darba dēļ. Sekojošie piemēri palīdzēs jums apjaust vārda dia nokrāsu: Jānis bija ielikts cietumā dia Herodias, Hērodijas dēļ (Mt.14:3). Farizeji pārkāpa Dieva bauslību (dia) savu likumu dēļ (Mt.15:3).; mācekļi nevarēja izārstēt (dia) savas mazticības dēļ (Mt.17:20); “šo mazo” eņģeļi (dia), viņu pašu dēļ, vienmēr redz Tēva vaigu (Mt.18:10); tāpēc ka farizeji izlikās dievbijīgi esam, tie dia, tamdēļ saņems smagu sodu (Mt.23:14); ticībā stipros vajās (dia) Kristus Vārda dēļ (Mt.24:9);(dia) izredzēto dēļ, Kristus Vārda dēļ šīs dienas tiks saīsinātas (Mt.24:22); “Visupirms es pateicos savam Dievam (dia) caur Jēzu Kristu” (Rom.1:8) tādēļ nemaz nenozīmē, ka Pāvils lūdz Dievu ‘caur’ Jēzu Kristu kā caur kādu savienojošu tuneli; viņš pateicas Dievam Kristus dēļ. Tā pati grieķu valodas konstrukcija atkārtojas dažas nodaļas vēlāk: “Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū” (Rom.7:24,25). Viņš pateicas Dievam, ka Viņa glābšana ir iespējama Kunga Jēzus dēļ.
Mozus no savas brīvas gribas izvēlējās iestāties par Izraēlu sakarā ar lietām, par kurām viņi tolaik neko nezināja; lietām, kas faktiski bija gandrīz pretējas viņu gribai. Un tas ir pirmtēls Kunga starpniecībai par mums, kas nezina ko mums būs lūgt un kā. Mozus brīvas gribas iestāšanās par Izraēlu, nevis viņu upura pienešana, kas bija Āarona ziņā, ir pamats JD aprakstiem par Kristus starpniecību mūsu labā lūgšanā. Lk.13:8 atzīmē, kā Kristus no brīvas gribas lūdz Tēvu neiznīcināt Izraēlu ieplānotajā laikā, bet dot tam vēl kādu laiku, lai tie atgrieztos. Tas bija tieši Mozus lūgšanu par Izraēlu garā. Bet tas nav tas pats, kas ‘novadīt’ cilvēku lūgšanas Dievam. Tā daudzi no mums, bez šaubām, stādās priekšā Kristus starpnieka lomu mūsu labā, bet vai to mums māca Raksti? Daudzas no attiecīgām Rakstu vietām, kas runā par Kristus darbību mūsu labā Dieva priekšā, nemaz neattiecas uz to; tās liecina, ka Viņš no Savas brīvas gribas aizlūdz par mums par lietām, kas Viņam, ne mums, ir padomā mūsu labā. Ja mēs apliecināsim Kristu cilvēku priekšā, tas ir, atklāsim viņiem To, tad Viņš apliecinās mūs Debesu tiesā Dieva un Eņģeļu priekšā (Lk.12:8). Vēstulē ebrejiem uzsvērts, ka Kungs Jēzus parasti sēž pie Dieva labās rokas, taču Stefans redzēja Viņu stāvam dedzīgi aizlūdzot par viņu Tēvam (Ap.d.7:55). To redzot, Stefans paziņoja Augstajai tiesai, ka viņš redz Kristu stāvam pie Dieva labās rokas. Tajā brīdī Kungs nenodeva Stefana lūgumus Tēvam, Viņš Pats aizlūdza Tēvu par Stefanu. Tas, ka Kungs “vienmēr dzīvs būdams, lai tos (mūs) aizstāvētu” (Ebr.7:25) ir atsauce uz Jes.53:12, kas pareģo, ka Kristus krustā aizlūgs par ļaundariem. Viņa lūgšana par mums tad, lai mums visiem taptu piedots (un skat. pareģojumus par to Ps.22,69) tādēļ bija aizlūgums par mūsu pestīšanu. Viņa nāve pati par sevi bija Viņa aizlūgums / iestāšanās par mums. Bet tas notika no Viņa brīvas gribas; tā nebija mūsu vārdu nodošana Dievam. Un Viņa iestāšanās par mums krustā ir paraugs Viņa starpniecībai par mums šobrīd. Tā ir doma, kas iedveš – vai kurai būtu jāiedveš – pazemību.
Piezīmes
(1) šo saistību pastiprina zināšanas par to, ka ir daudz saikņu starp Vēstuli romiešiem un Jāņa evaņģēliju. Skat. G.& R. Walker, Romans in the Light of John’s Gospel (Alsager: Bible Student Press, 1995).
(2) H.b. Swete. The Ascended Christ (London: L.U.P., 1912).
