Mājas lapa
4.5 SLUDINĀŠANA: KĀ?
Tāpat kā citās mūsu dzīves Kristū jomās, izlasījis attiecīgu rakstu, tu nevari uzreiz apgūt sludināšanas māku. Tā tas arī nevar notikt; kā mēs skaidrojām sadaļā “Mēs visi esam sludinātāji”, īsteni ticīgajam vēlme izplatīt Dieva vārdu rodas pati no sevis. Katrs no mums atradīs savu sludināšanas veidu. Daudziem brāļiem un māsām vienīgā sludināšanas iespēja ir viņu pašu apkārtējā vidē. Uzvedinot sarunas par Patiesību, pamudinot cilvēkus uzsākt Bībeles apgūšanas sarakstes kursu, piedāvājot viņiem literatūru ... tā jau ir sludināšana. Jūs varētu arī ievietot sludinājumu vietējā avīzē (Kristadelfiešu Bībeles misija [CBM] varētu sniegt finansiālu palīdzību, ja jūs laikus sazinātos ar attiecīgo brāli). Ja mēs visi tā darītu, cik veicīgāka gan būtu Evaņģēlija izplatība! Daži sludinājumu paraugi:
IR JĀBŪT LABĀKAM VEIDAM!
Vai jūs esat viens no tiem daudziem, kas meklē ceļu pie Dieva, bet ir
vīlies tradicionālo reliģiju un baznīcu tukšumā? Personīgi nododoties
Bībeles studijām mājās, jūs varat atrast Patieso Evaņģēliju un caur
ūdens kristībām iegūt mūžīgās dzīves Cerību Dieva Valstībā uz zemes,
kad Kristus atgriezīsies. Lai saņemtu bezmaksas Bībeles pamatu kursu
rakstiet uz norādīto adresi:
Cristadelfians, 49 The Woodfields, Croydon CR2 OJH ENGLAND
VIENA BĪBELE:
DAUDZ BAZNĪCU.
KĀDĒĻ?
Lai nodibinātu attiecības ar Dievu nav vajadzīgi priesteri un mācītāji.
Studē Viņa vārdu pats savās mājās un atklāj, ka Jēzus Kristus bija tāds
pats kā mēs, viņam bija mūsu daba (nevis Pats Dievs), un caur ūdens
kristībām Viņā mēs varam iegūt mūžīgo dzīvību Dieva Valstībā uz zemes.
Neļauj daudzām baznīcām novērst tevi no vienas Bībeles. Lai saņemtu
bezmaksas Bībeles pamatu kursu raksti uz norādīto adresi:
Cristadelfians, 49 The Woodfields, Croydon CR2 OJH ENGLAND
Bet galvenokārt es ieteiktu pastāvīgi runāt ar cilvēkiem par Patiesības mācību. Vajadzētu pacensties piesaistīt viņu uzmanību uz ilgāku laiku. Atgriežoties pie sarunas par Evaņģēliju, piedāvājiet apciemot viņus uz kādu stundu, vai ielūdziet viņus pie sevis, vai arī sarunājiet kādu neitrālu tikšanās vietu. Atstājiet viņus ieinteresētus, necentieties pirmajā reizē atklāt visu, kam mēs ticam. Tā vietā ierosiniet viņu ziņkāri un norunājiet tikšanos. Un ja tas izdodas labi, ierosiniet regulāras tikšanās.
Vispārēja pieeja mācībām
Pāvils tā runāja par Evaņģēliju, ka daudzi kļuva ticīgi (Ap.d.14:1).
Tas vien jau parāda, cik nozīmīgs ir mūsu runas veids. Kaut arī galu
galā pestīšanas spēks ir pašā Evaņģēlijā (Rom.1:16), mums tomēr ir jādomā,
kādā veidā mēs runāsim par Evaņģēliju. Aprakstot sludināšanu neticīgajiem,
Jaunajā Derībā tiek lietoti vairāki grieķu vārdi, kuru tulkojumi parasti
ir “sludināt” un “mācīt”:
- Divkārt Pāvils lūdz citus aizlūgt par viņu, lai viņa “mute droši atvērtos
runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu, ... lai
es to varu darīt zināmu, kā tas man pienākas” (Ef.6:19,20; Kol. 4:4)
(1). Šeit atveidots grieķu vārds phaneroo (no kura atvasināts phanerosis,
manifestācija, izpausme). Phaneroo nozīmē “izpaust”, “darīt zināmu”.
- Pēdējos savas dzīves gados Pāvils “tiem izskaidroja, apliecinādams
Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību
un praviešiem” (Ap.d.28:23). Grieķu valodā lietotā vārda nozīmi šeit
definē kā “eksponēt”, “izstādīt”; tas ir tas pats vārds, kas lietots
Ap.d.11:4, kad Pēteris atstāsta brāļiem Kornēlija pievēršanos ticībai.
Pēteris to izklāsta visos sīkumos, skaidri un gaiši.
- Pāvils “apliecināja” Dieva valstību (Ap.d.28:23). Attiecīgā grieķu
vārda nozīme ir “svinīgi apstiprināt, svinīgi liecināt, argumentēti
pierādīt”. Šī vārda jēga ir informācijas tiešā un nepārprotamā nodošanā,
kā to pieprasa no liecības tiesas sēdē. Grieķu vārda kerusso nozīme,
ko bieži tulko kā “sludināt”, ir “vēstīt kā heroldam, būt pavēļu / rīkojumu
izsaucējam publikai, vienmēr ar formālas autoritātes pieskaņu”. Tādai
ir jābūt mūsu pārliecībai, nesot Patiesības vārdu pasaulei. Labi pazīstamā
vārda evangelizo nozīme arī ir “vēstīt” un “deklarēt”.
- Ir viens grieķu vārds, kuru tik bieži lieto Jaunajā Derībā, runājot
par sludināšanu, ka tas jau šķiet viņu sludināšanas raksturīga iezīme
esam. Pāvils sludināja “ar lielu drosmi” (Ap.d.28:31). Stronga vārdnīcas
(angļu valodā) skaidrojumā: “bez nenoteiktības, neizlietojot līdzības
vai metaforas”. Ievērojiet, kur vēl šis vārds ir sastopams: Kristus
runā pilnīgi atklāti (Jņ.7:26); “Ja tu esi Kristus, saki mums to skaidri”
(Jņ.10:24); “Jēzus viņiem skaidri saka”, ka Lācars nomiris (Jņ.11:14);
Jēzus pilnīgi atklāti runājis pasaulei (Jņ.18:20); Pēteris uzdrošinās
atklāti runāt visiem, drošu sirdi runāt (Ap.d.2:29; 4:13,29,31); “mēs
runājam ar lielu drosmi” (2. Kor.3:12).
- Grieķu valodā ir vēl viens vārds, kuru tulko “drosmīgi”, kuru arī
pastāvīgi lieto, aprakstot agrīnās sludināšanas raksturīgās īpašības
(Ap.d.9:27,29; 13:46; 14:3; 19:8; 26:26; 1. Tes.2:2). Šī vārda nozīmi
Strongs definē kā “uzdrošināties, runāt ar pārliecību, atklāti runāt”.
Tātad mūsu runas veidam ir jārada pārliecība par to, ka tas, ko mēs
sakām ir patiesība, tekoši plūstošajam runas veidam ir jārada šī pārliecība,
bez kādas minstināšanās, kas atstātu klausītājus grūtas izvēles priekšā.
- Pavēlē doties pasaulē un sludināt (Mk.16:15) lieto to pašu vārdu,
kas lietots attiecībā uz rabīniem sinagogā (Ap.d.15:21), kas nepārprotami
paredz autoritatīvu, pamācošu stilu. Mēs esam aicināti kā sludināt,
tā arī mācīt (Mt.28:20). Tas ir grieķu vārds didasko, kas nozīmē “runāt
ar citiem, lai tos mācītu; noturēt pamācošas uzrunas...uzvesties kā
skolotājam...iedvest kādam kādu mācību”. Tas rezumē visu to, ko ietver
visi pārējie vārdi: mums ir jābūt pārliecinošiem skolotājiem, kas didaktiski
tiecas iedvest auditorijai mācības pamatus. Sludināšanas mērķis ir mācīt
citus, nodot tiem informāciju – būt pamācošiem.
Apmācība ikdienā
Ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka mūsu sabiedrība (vismaz Anglijā)
izvairās no pamācošas attieksmes. Ir vērojama tendence atteikties no
‘lekcijām’, radīt diskusiju kluba atmosfēru, kurā mēs varam stādīt priekšā
savu perspektīvu. Tai pašā laikā ir vēlēšanās apspriest ikdienas notikumus,
piemēram, atgadījumus darbā, un tad pagriezt sarunu Evaņģēlija virzienā.
Pretstatiet to sludināšanas piemēram, “nelietojot retoriskas figūras
vai salīdzinājumus”. Pozitīvi apgalvojumi, citējot Bībeli, šķiet vecmodīgi
esam. Taču aizdomāsimies atkal par augstāk apspriestajiem vārdiem. Man
liekas, ka sludināšanai atvēlētajā laikā mēs pārāk aizraujamies ar tekošo
notikumu apspriešanu un tad tā starp citu ierunājamies par Kristus atnākšanu
un Valstību. Taču Jaunajā Derībā jebkura tekošo notikumu vai apstākļu
pieminēšana bija tikai starp citu, kāds viens teikums, lai pievērstu
uzmanību, un tad uzreiz pievēršanās mācībai (padomājiet par to, kā Kristus
pieminēja nodevas naudu, Ziloas torni; un kā Pāvils vienā teikumā piemin
altāri nepazīstamam dievam Ap.d.17:23).
Nav šaubu, ka agrīnā sludināšana pirmajā gadsimtā līdzinājās agrīnajai kristadelfiešu sludināšanai Anglijā: draudzīgs, pamācošs mācības izskaidrojums, ko sniedz brāļi absolūtā pārliecībā, ka šī mācība sastāda vienu vienīgo patieso Evaņģēliju, kas nes pestīšanu. Zvejnieks Pēteris nemaz nekaunējās no šīs didaktiskās pieejas. Viņš zināja, kam viņš tic: “Pēteris, nostājies...iesāka runāt un tiem sacīja...lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus” (Ap. d. 2:14). Ja mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka Evaņģēlijs, kuru mēs esam dzirdējuši, ir “Patiesība”, tad mēs vēlēsimies dalīties šajā informācijā, lai arī citi to uzzinātu, un tādēļ arī mūsu pieeja būs pamācoša, didaktiska. Un tā nav mana personīgā interpretācija; mums ir pavēlēts būt didaktiskiem (Mt.28:20), sludināt vienkāršiem, saprotamiem teikumiem; atklāti un nepārprotami izskaidrot Evaņģēlija pamatus, nevis izplūst aplinkus runās vai kristadelfiešu kustības publiskošanā.
Šo rindu rakstītājam augstākminētie fakti ir pietiekams pierādījums tam, ka mūsu nostājai ir jābūt didaktiskai. Tas nozīmē, ka visas mūsu nodarbības tiks organizētas tā, lai sasniegtu šo mērķi. Mūsu savstarpējās attiecības ir skolotāja un skolēna attiecības, nevis skolēna un skolēna attiecības. Skolotājs nekad bezgalīgi nerunās par savu privāto dzīvi un pieredzi.
Didaktisks salīdz. ar diktatorisks
Didaktiskās pieejas lamatas ir pilnīga centrēšanās uz skolotāju. Dažiem
tā varētu izvērsties par problēmu, ja kāds ir jāuztver kā autoritāte;
kaut gan pieredze rāda, ka starp pievērstajiem ir ļoti maz tādu, kuru
raksturs pretojas apmācībai. Raksturīgs ir tieši pretējais gadījums.
Daudzi no mūsu studentiem pieder pie tiem, kas meklē līderi, kas grib,
lai kāds viņiem pateiktu ko tādu, kam patiesi var ticēt. Daži no tādiem
studentiem ņems par labu visu, ko viņiem mācīs, arī jebkurš skolotājs.
Tas arī nav pareizi. Mēs gribam, lai viņi sekotu Bībelei, nevis mums.
Mācību stundu māksla, patiesību sakot, sludināšanas māksla, ir būt didaktiskam
/ pamācošam, taču neļaut mūsu personībai apmāt studentus; kā arī neizskatīties
lepniem, diktatoriskiem vai arī gribošiem tikai sniegt viņiem mācības
stundu, neizjūtot nekādas ieinteresētības viņos. Mums arī jāizvairās
no iespaida, ka skolotājs tiecas radīt savas personības kultu, cenšoties
iegūt personīgus sekotājus. Kā mēs varam būt didaktiski un tomēr neieslīgt
šajās lamatās?
Degpunktā visnotaļ ir jābūt Bībelei. Visa sludināšana, kas aprakstīta Apustuļu darbos, ir pamatā virkne Bībeles citātu un atsauču ar dažiem komentāriem pa starpu (2). Patiesi, Pētera un Pāvila sludināšanas darbībā vairāk nekā pusi no laika aizņēma Bībeles citēšana. Tas jau pats par sevi neļauj atrasties uzmanības centrā. Es ieteiktu, ja ir tāda nepieciešamība, ņemt līdzi Bībeli, kad mēs ejam pie kāda runāt par Evaņģēliju, un lūgt viņus izlasīt pantus skaļi un vislabāk dzimtajā valodā. Es arī ieteiktu mudināt studentus izlasīt atsauces no Bībeles. Lappuses un panta atrašana jau pati par sevi novērš uzmanību no runātāja. Nav slikti, ja auditorijā ir māsa, kas palīdz atrast attiecīgo Bībeles pantu. Varētu palīdzēt arī koncentrēšanās uz kādas vienas Bībeles grāmatas vai daļas ņemšanu par pamatu; piem. pierādījumi tam, ka Jēzus nav Dievs, var būt ņemti no Jāņa Evaņģēlija (5:19,30 salīdz. ar 13:16; 14:28; 20:17). Studentiem nebūs grūti atvērt katru no šiem pantiem, kad viņi jau būs uzšķīruši Jāņa Evaņģēliju.
Īsumā, vislabākais ceļš kā novērst uzmanību no sevis ir pēc iespējas vairāk izmantot uzskates līdzekļus – un parastākais uzskates līdzeklis ir Bībele, tās nodaļu un attiecīgā panta atrašana. Nebūtu slikti arī pievērst studentu uzmanību kartēm Bībeles beigās, vai arī uzzīmēt Izraēlas iziešanas no Ēģiptes shēmu, kas reprezentē kristīšanos, Ābrahāma ceļojumu uz Kānaānu. Jebkura veida izdales materiāli, pat ja to saturs nav cieši saistīts ar sarunas tēmu, novērsīs uzmanību no jums.
Nebūtu slikti arī izdalīt katram studentam papīra lapu un zīmuli, lai tie varētu pierakstīt jautājumus, kā arī atzīmēt visas atsauces uz Bībeli. Šādas darbības aktivizē apmācību vidi, kā arī novērš uzmanību no runātāja. Vismaz 30% studentu kricelēs uz papīra, reiz tāda iespēja ir dota. Tas arī mazina jums pievērsto uzmanību.
Mums ir jābūt didaktiskiem, kad mēs izklāstam mācības pamatprincipus, taču neizceļot savu personību. Patiesībā mums ir jācenšas mazināt mūsu personas lomu informācijas nodošanas lietā. Tas ir no svara; ikviens, kas galu galā tiek kristīts, sliecas glorificēt savus skolotājus daudz vairāk nekā pienāktos. Tas itin bieži noved vēlāk pie vilšanās, kā arī rada iespaidu, ka viņu attiecības ar Dievu notiek caur mums, nevis tieši caur Bībeli.
Plūstoša sludināšana
Mēs jau runājām par apustuļu sludināšanas stila raksturīgajām īpašībām,
par plūstošo valodas stilu. Grūti ir pateikt, kā tas būtu darāms, ja
nu vienīgi caur dziļu pamatprincipu pārzināšanu un pirmām kārtām jo
kvēlu ticību tiem; ticību, kas ir tik nepārvarama, ka tā ir gatava plūst
pāri malām. Nav tādas mācību metodes, kas spētu radīt šādu sludināšanas
garu. Visbrīnišķīgākie un plūstošākie sludinātāji parasti ir brāļi un
māsas, kas nebūt nav skolotāji, kuru vienīgā kvalifikācija ir dziļa
Patiesības mācības pārzināšana un mīlestība. Ja mēs esam pārņemti no
mācības un pantiem, kas to balsta, mēs varēsim pievienoties apustuļiem
un Kungam Jēzum, it bieži uzdodot klausītājiem jautājumu: “Vai jūs nekad
neesat lasījuši...?”; citiem vārdiem sakot, ja kāds apgalvo, ka viņš
tic Bībelei, viņam ir jābūt spējīgam aizstāvēt savas mācības principus.
Mums nav jācieš no sirdsapziņas pārmetumiem, atsedzot oponenta nepietiekamās
Bībeles zināšanas.
Pamatprincipu pārzināšanas jomā neatsverama ir pirmo principu literatūras lasīšana un pārlasīšana. Jo īpaši es ieteiktu agrīno kristadelfiešu rakstus, ja jūs neatbaida to arhaiskā angļu valoda. Viņu sajūsma par mācību plūst pāri malām. Man personīgi liekas, ka Roberta Robertsa “Maldu ceļus ejošā kristietība” (Christendom Astray) ir nepārspējama šajā ziņā. Mūsu pēdējā laikā izdotie galveno principu uzskaitījumi, iespējams, vairs nav tik spoži un saucoši kā šie paši pirmie mācības pamatprincipu izklāsti. Taču iepazīšanās ar to, kā dažādi autori izklāsta tos pašus principus var palīdzēt mums šo principu sludināšanā.
Rekomendējamā literatūra (galvenokārt pieejama angļu valodā): The Christadelfians: What they Believe and Teach (Harry Tennant; Pub.: The Christadelphian); Thine is The Kingdom (Peter Southgate; Pub.: Light Publications); The Way of Life (Stan Jeacock; o.o.p.); First Principles Bible Marking Course (Brian Luke; Pub.: C.S.S.S. Australia); Bible Basics (D.H.; Pub.: The Dawn Book Supply) [pieejama arī latviešu valodā: “Bībeles pamati”]; “Neklātienes mācību kurss”. Nebūtu slikti izlasīt attiecīgās nodaļas no Rona Abela grāmatas “Sagrozītie Raksti” (Wrested Scriptures [Ron Abel; Pub.: The Christadelphian]), atzīmējot tās vietas jūsu Bībelē. Angļu valodā ir pieejami debašu atreferējumi, kur fiksēti parastie pareizticīgo argumenti, runājot par velnu, trīsvienību, Svēto Garu un tml.
Mācību stratēģija
Gandrīz katru Jaunās Derības sludināšanas nodarbību var sadalīt trijās
daļās:
1. Bībeles citāts un panta izskaidrojums
2. Jautājumi
3. Secinājumi
Kungs Jēzus līdztekus šīm trim daļām lietoja arī līdzības (taču jāatzīmē,
ka neviens cits to nedarīja). Pamēģināsim sekojoši sadalīt kādas mācību
stundas vielu sīkākās daļās:
Lk. 7:24-28
a)Vairāki retoriski jautājumi
b) Bībeles citāts
c) Citāta skaidrojums
Lk. 14:26-35
a) Nepārprotami apgalvojumi
b) Jautājumi un līdzības
c) Nepārprotams apgalvojums
d) Jautājumi un līdzības
Lk. 11:17-26
a) Retorisku jautājumu virkne
b) Līdzība
c) Bībeles citāts (24.p.)
d) Citāta skaidrojums
Lk. 12:49-54
a) Līdzība
b) Jautājumi
c) Nepārprotams apgalvojums Ap.d. 2:14-36
a) Īss ievads (14.,15.pp.)
b) Bībeles citāts (16.-21.pp.)
c) Citāta skaidrojums (22.p.)
d) Skaidri apgalvojumi (23.,24.pp.)
e) Bībeles citāts (25.-28.pp.)
f) Citāta skaidrojums (29.-31.pp.)
g) Skaidri apgalvojumi (32.,33.pp.)
h) Bībeles citāts (34.,35.pp.)
i) Nepārprotams apgalvojums (36.p.)
Ir jāatzīmē, ka apustuļi nerunāja līdzībās. Kristadelfiešiem arī nevajadzētu censties sacerēt savas līdzības. 11 no šiem 22 pantiem Ap. d. 2:14-36 ir citāti. Pētera sludināšanas stils (tāpat arī Pāvila) balstījās uz citātiem, katram no kuriem sekoja skaidrojums, un skaidri izteikti lakoniski secinājumi. Ap. d. 7 ir vēl viena sludināšanas uzruna, kas pamatā ir citātu virkne, kuri runā paši par sevi, kas pastarpināti ar dažiem komentāriem, lai novestu klausītāju līdz secinājumam, ka pagātnē Dievu nepielūdza templī, ka daudzi Mesijas prototipi pagātnē arī netika pieņemti.
Visi Jaunās Derības sprediķi beidzas ar galīgo personīgo aicinājumu,
kura centrā parasti ir lūgums censties apzināties sava grēcīguma nopietnību
un pestīšanas realitāti (salīdz. ar Vecās Derības praviešu pieeju).
Par to ir vienmēr jāatceras kā privātā sarunā, tā arī lasot sprediķi
sapulces priekšā. Taču pēc tam nav slikti mudināt klausītājus uzdot
jautājumus un radīt gaisotni, kurā jūsu didaktiskā pieeja tomēr ļauj
klausītājiem nekautrēties izteikt atšķirīgu viedokli. Kad nonākam līdz
jautājumiem, var viegli ļaut sludināšanas tēmai sadrumstaloties. Es
ieteiktu jau iepriekš noteikt jautājumiem 10 minūtes; citādi dažiem
var rasties iespaids, ka jūs izvairāties no atbildes uz jautājumiem,
ja jūs atsakāties to darīt laika trūkuma dēļ. Jebkura sprediķa vai sarunas
piemērotākais laika sadalījums varētu būt sekojošs:
45 minūtes uzrunai par kādu vienu tēmu
5 minūtes sarunas apkopojumam un aicinājumam (piem., par nepieciešamību
vairāk pievērsties Bībelei, kristīšanos, morālo pienākumu uzņemšanos
un tml.).
10 minūtes jautājumiem
Jautājumi, jautājumi...
Mūsu uzruna noteikti izraisīs jautājumus. Ir divas iespējas: atvēlēt
laiku jautājumiem pēc uzrunas, vai arī atbildēt uz tiem uzrunas gaitā.
Uz daudziem no jautājumiem, kas varētu rasties uzrunas gaitā, atbilde
tiks dota tā vai tā. Tādēļ liekas lietderīgāk no paša sākuma brīdināt
klausītājus, ka jūs runāsit apmēram 45 minūtes un tad varēs uzdot jautājumus.
Tos viņi var pierakstīt uz tās papīra lapas, kuras jūs viņiem izdalīsiet
pirms uzrunas. Mūsdienās ir populāra tā sauktā interaktīvā pieeja, kas
balstās uz draudzīgā gaisotnē sarunas gaitā skolotāja izteiktiem apgalvojumiem
un pieņēmumiem, kuriem seko studentu komentāri. Apgalvo, ka tādā veidā
tiek uzturēta uzmanība un stimulēta vielas uztvere. Taču mums ir jāatgriežas
pie augstāk piedāvātajām sludināšanas un mācīšanas definīcijām. Patiesi
didaktiskais stils, kas nodod informāciju tā, kā to pieprasa tiesas
sēdē, lai atklātu ko slēptu, nav pieeja, kas pieļautu interaktīvās metodes
pielietošanu. Jaunajā Derībā tādu piemēru nav. Jautājumiem atvēlētais
laiks uzrunas beigās var tikt izmantots, lai dotu vēl vairāk informācijas
– piem., atbildot uz lielāko daļu jautājumu par Kristus dabu (piem.,
“Viņa vārds ir ... Varenais Dievs;” “Mans Kungs un mans Dievs” ) mēs
gūstam iespēju vēl pilnīgāk izklāstīt Patiesības mācību (piem., izskaidrot
Dieva izpausmes pamatprincipus).
Jautājumu iepriekš paredzēšana
Ar jautājumiem vislabāk ir tikt galā, tos jau iepriekš paredzot, apdomājot
uzrunas vielu un iedomājoties iespējamos jautājumus, lai uzrunas gaitā
jau atbildētu uz tiem. “Sagrozīto rakstu” (Wrested Scriptures) caurskatīšana
atklāj visparastākos no tiem. Labs piemērs tam ir Kungs Jēzus, kas jau
iepriekš paredz jautājumu un atbild uz to. Viņš zināja, ka jūdi pratinās
viņu par ūdenssērdzīgā slimnieka dziedināšanu sabatā. Tādēļ vēl pirms
dziedināšanas Viņš uzdeva viņiem jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt
vai ne?” Bet tie klusēja. Tad viņš to ņēmis dziedināja ... Bet tiem
Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs
akā, to tūliņ neizvilks?” Tas parāda, kā Kristus turēja diskusijas grožus
savās rokās. Viņš zināja, kas viņi ir un kādi jautājumi viņiem radīsies.
Mūsu situācija nodarbības laikā ir līdzīga. Ievērojiet, cik bieži Evaņģēlijos
sastopama vārdkopa “Viņš atbildēja un sacīja...” Parasti “atbild” uz
jautājumu. Taču it bieži jautājums nemaz neatskan. Un tomēr mēs lasām:
“ Viņš atbildēja tiem”. Tas norāda uz to, ka Kungs Jēzus jau iepriekš
paredzēja viņu jautājumus un atbildēja uz tiem. Šī iemesla pēc es ieteiktu,
runājot par trīsvienību, uzrunas gaitā vai tās beigās apskatīt Jņ. 1:1-3,
vai arī Mt.4:1-10 un Atkl.12:7-9 velna sakarā. Tas pārliecinās mūsu
klausītājus, ka mūsu pieeja ir godīga un mēs nevairāmies no tiem Bībeles
pantiem, kas grūtāk izskaidrojami, kā to dara daudzas jo daudzas baznīcas.
Atbildes uz jautājumiem
Taču pienāk laiks, kad ir jābūt gatavam atbildēt uz jautājumiem. Paskatīsimies
kā Lk.20 Kungs Jēzus atbildēja uz jautājumu par to, vai Valstībā cilvēki
precēsies:
Šinī dzīvē ļaudis precē un tiek precēti. (34.p.)
Bet, kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē
1) Ne tie precēs, ne tiks precēti
2) Un arī mirt tie vairs nevar (35.,36.pp.)
Tāpēc ka augšāmcelšanās rezultātā
1) Viņi ir līdzīgi eņģeļiem
2) Un ir Dieva bērni (36.p.)
Mirušie celsies augšām; sk. 2. Moz.3:6 (37.p.)
Kristus izskaidro 2. Moz.3:6 (38.p.)
Lasot šo tekstu grieķu valodā, redzam, ka Kristus atbilde sastāv no īsiem kodolīgiem apgalvojumiem, kurus noslēdz pārliecinošs Bībeles citāts ar paskaidrojumu. Jāatzīmē, ka Kristus nedeva vienkārši īsu atbildi. Runāt vienkārši un saprotami nenozīmē dot īsu atbildi, kas parasti paliek virspusēja.
Taču ļoti bieži Kungs Jēzus atbildēja uz jautājumu ar pretjautājumu.
Šo gadījumu uzskaitījums ir izteiksmīgi garš; pietiekami garš, lai rastos
iespaids, ka tā bija Kunga Jēzus iecienīta stratēģija: Mt.12:10,11;
15:2,3; 19:3-5; 21:16; 22:17-20, 42-45; Lk.5:21-24; 12:41,42; 20:2-4.
Šo
piemēru analīze rāda, ka Kungs bieži kritizēja jautājuma izteiksmes
veidu, tādējādi demonstrējot jautājuma nepiemērotību. Ja to var demonstrēt,
tas atstāj daudz spēcīgāku iespaidu uz klausītājiem. Tā piemērs rodams
Lk.18:18,19. Kristum uzdod jautājumu: “Labo Mācītāj, kas man jādara,
lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?” Viņa atbildē dzirdam, ka uzruna “Labo
Mācītāj” nav piemērojama cilvēkiem. Tad Viņš uzskaita dažus no desmit
baušļiem, zinot, ka atbilde būs, ka cilvēks tos ir turējis. Kristus
bija gaidījis šo atbildi, jo tad Viņš turpina, sakot, ka mūžīgā dzīve
ir sekošanā Viņam. Viņš izmanto šo jautājumu, lai komentētu pārējiem
ļaudīm, cik grūti ir tiem, kam daudz mantas šai saulē, kā tas bija jautātāja
gadījumā, ieiet Dieva Valstībā (Lk.18:21-26).
Daudzi Kunga Jēzus jautājumi bija retoriski, tie neprasīja pēc atbildes (piem. Lk.6:32-34 “Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas?”). Mani bieži ir kaitinājis tas, kā Jehovas liecinieki mēdz uzdot jautājumus, sagaidot, ka atbildes ievilinās mūs lamatās. Viņi aizbildinās ar to, ka Jēzus uzdeva jautājumus. Taču atšķirībā no viņu jautājumiem Jēzus uzdotie jautājumi neprasīja atbildi; tas, ko viņš gribēja pateikt, nebija atkarīgs no atbildes. Arī mūsu jautājumiem ir jābūt tādiem pašiem. Tas arī pasargā no ‘izgāšanās’, kad sarunas biedram vai auditorijai uzdotais jautājums nesaņem atbildi. Arī Pāvila mācīšanas stils bija retorisks (Ap.d.19:8 “sarunādamies un pārliecinādams”).
Nemiera cēlāji
Pamācoši, ka Kungs Jēzus uz kritiku nereti atbildēja ar kādu retorisku
jautājumu, necenšoties dot teiktā izvērstu paskaidrojumu (Mt.12:3,4;
24-29; Jņ.5:44,47; 10:31-36; Lk.15:2-4). Neizbēgamas arī reizes, kad
klausītāju starpā gadās kādi nemiera cēlāji, kuru klātbūtne novērš klausītāju
uzmanību no mācīšanās. Pāvils atdalīja pievērsties gribošos no šīs kategorijas
ļaudīm (Ap. d.19:9-12). Ja nodarbības laikā grupā ir vairāki cilvēki,
ne vienmēr ir viegli. Gari klusuma brīži ir vietā tādās reizēs, ļaujot
nemiera cēlājam pateikt visu, kas viņam sakāms. Tad viņš var sākt justies
muļķīgi, apjaušot pārējo klātesošo patieso dabu.
Skaidrs, ka Kungs Jēzus neizsakāmi labāk tika galā ar līdzīgām situācijām, nekā mēs to jebkad varēsim. Skatieties kā Viņš tika galā ar virkni āķīgu jautājumu Mt.22. Beigu beigās Viņš nostādīja jautātājus tādā stāvoklī, ka ar Bībeles palīdzību viņi nevarēja sevi aizstāvēt. Viņš tiem jautāja, kā dēls ir Kristus, zinādams, ka viņi atbildēs “Dāvida” – kā viņi arī darīja. Tad Kristus, pievērsies Ps.110:1, uzdeva tiem divus satriecošus retoriskus jautājumus, atbildes uz kuriem rādīja Kristu pārāku par Dāvidu esam, kā Dieva dēlu, kas sēž pie Viņa labās rokas. Rezultātā: “neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt” (Mt.22:41-46). Īsi sakot, Kristus apklusināja tincinātājus, uzdodot tiem Bībeles mīklu, kuru viņi nevarēja uzminēt, nenonākot pretrunā ar to, ko bija teikuši iepriekš.
Praktiskie secinājumi
Viens no kārdinājumiem Bībeles nodarbību laikā ar studentiem ir novirzīties
no sarunu tēmas un runāt par daudz ko virspusēji. Tas tikai rosina jautājumus,
tā vietā lai radītu stingru pārliecību. Aptuveni varētu runāt par kādām
desmit pamatmācības tēmām: Kristus daba, apsolījumi, Svētais Gars un
Dieva daba, Valstība / augšāmcelšanās / tiesa, sātans, grēku izpirkšana,
nāve un elle, kristīšanās, praktiskā kristietība. Katrai nodarbībai
es ieteiktu veltīt apmēram vienu stundu. Katrā nodarbībā ir jāpievēršas
tam, kas atšķir kristadelfiešus no citām baznīcām; piem., ja tam nav
īpašas vajadzības, nav jātērē laiks, runājot par Dieva eksistenci vai
kāpēc būtu jātic Kristus augšāmcelšanai. Tam klausītāji, droši vien,
jau tic. Mums ir tiem ļoti svarīgas lietas sakāmas, kuras, cik mums
zināms, viņiem neviens cits neteiks. Tad pateiksim tās viņiem.
Nodarbībām ir jābūt savstarpēji saistītām. Atgādiniet studentiem iepriekšējo nodarbību pamattēmas. Atcerieties, ka daudz kas no tā, par ko jūs runāsiet, tiem būs kaut kas pilnīgi nedzirdēts, kaut kas iespējams pat šokējošs. Tādēļ atkārtojums nenāks par sliktu. Katrā nodarbībā jāpievēršas virknei pantu, uzdodot dažus, galvenokārt retoriskus, jautājumus. Aiciniet studentus izlasīt pantus un paskaidrojiet tos. Ja Pētera piemērs Ap.d.2 mums kaut ko izsaka, tad mēs sapratīsim, ka pusi laika var veltīt fragmentu lasīšanai (ar to kontekstiem). Runā lietojiet vienkāršus nepaplašinātus teikumus. Uzsveriet kristīšanās nepieciešamību; vislabāk būtu sākt ar šo nodarbību (un beigt ar sātanu, it īpaši Āfrikā!). Studentiem ir jāatstāj nodarbība ar skaidru mērķa apziņu: pabeigt nodarbību kursu un kristīties, lai virzītos uz Valstību. Mums ir jāvairās no tāda iespaida radīšanas, ka mēs esam labdarīgs Bībeles studiju klubs.
Veiksmes pamatā ir nopietna gatavošanās un dziļa Patiesības mācības mīlestība. Kungs Jēzus bieži atkārtoja Savu mācību. Kā arī atbildes uz jautājumiem (piem., Mt.9;14-17 salīdz. ar Lk.5:33-39). Man personīgi liekas, ka Viņš gatavoja savu sakāmo iepriekš, nevis runāja pēkšņas iedvesmas rezultātā. Kristadelfiešu sludinātājam arī ir tā jārīkojas ne tikai katrā jaunā situācijā, bet tāpēc, ka cilvēkiem ir jādzird viena un tā pati lieta vairākkārt. Mēs viņiem sniedzam kaut ko tādu, kas ir spēcīgāks par dinamītu, viņu mūžīgās dzīvības Evaņģēliju. Skaidrs, ka viņiem tas ir jādzird atkal un atkal; skaidrs arī tas, ka mums tas ir jāsniedz viņiem saprotamā veidā. Strādāsim kopā ar Dievu šajā cilvēku glābšanas jomā, un runāsim tā, lai liels pulks kļūtu ticīgi (2. Kor.6:1; Ap.d.14:1).
Un noslēgumā. Neskaitāmi sludināšanas mēģinājumi var radīt sludinātājā nocietinātu, cinisku pieeju. Desmitiem nāk uz lekcijām, simtiem atbild uz sludinājumiem, daudzi nobeidz neklātienes kursu: un knapi kāds tikai vēlas kristīties. Mēs varam neskaitāmas reizes tikties ar interesentiem, bet gandrīz vienmēr ieinteresētība izčākst. Tie, kas likās tik dedzīgi, izrādās bija tikai virspusēji ieinteresēti. Lai mūsu vēlēšanās sludināt nezustu ir vajadzīgs kas vairāk par vēlēšanos pievērst cilvēkus Dievam. Vispirmām kārtām mums ir jāizjūt Dieva slavināšanas mīlestība. Mums ir jāvēlas runāt visai pasaulei par Viņa brīnumaino Patiesību, lai kāda arī būtu šīs pasaules attieksme pret to. Tāpat, mums ir jālolo kvēls optimisms liecināšanas darbā. Kungs Jēzus tam ir vislabākais piemērs. Viņš pievērsa tik dažus; tikai tos 12, sievietes un varbūt vēl 70 – no burtiski tūkstošiem, kas kādreiz izrādīja nopietnu interesi par Viņa vēsti. Un tomēr Viņš runāja par to, cik liela ir raža. Viņš juta, ka “druvas ir baltas pļaujai”, lai arī skaitliskajā ziņā tas nebija nekas liels (Jņ.4:35). Viņu pilnīgi aizgrāba samarietes interese pie akas, tiktāl, ka Viņš aizmirsa par nogurumu un izsalkumu. Taču sieviete centās mainīt sarunas tēmu, lai novirzītu to viņai labvēlīgākā gultnē (Jņ.4:20); brīžiem viņa šķita gluži ciniska un beigās sacīja, ka nekas tāds nevar notikt, ka jānāk Mesijam (4:25). Taču Kungs zem ārējās vienaldzības maskas saskatīja dziļu ticību. Tā tas ir arī ar mums. ‘Tikai’ viens patiesi pievērstais var dot mums brīnumainu iedvesmu. Bet visupirms, nezaudēsim cerību, ka cilvēki pievērsīsies Dievam, tāpat kā Kungs nezaudē cerību par mums kā tagad, tā arī toreiz.
Piezīmes
(1) Atzīmējiet sev, ka Pāvils, nepārspēts sludinātājs būdams, juta,
ka viņš to nedara pienācīgi labi. Viņš juta, ka viņam ir jābūt daudz
draudzīgākam un jāaptver vairāk cilvēku savā liecināšanas darbā, tiktāl,
ka viņš baidījās, vai viņa vienaldzība nevarētu apdraudēt viņa pestīšanu
(1. Kor. 9:16). Būtu jābrīnās, ja mēs būtu pilnīgi apmierināti ar savu
attieksmi pret sludināšanu. Pāvila “drosmīgā” sludināšana nebija dabas
dota, bet gan Pāvila gribas spēka virzīta. It īpaši šī iemesla dēļ viņš
var būt mums par piemēru.
(2) Pāvila runa Marsa kalnā varētu izskatīties pēc izņēmuma gadījuma.
Taču sīkāka analīze parāda, ka tā ir atsaucēm uz Jūdu praviešiem caurausta.
Sk. H. A. Whittaker, Studies In The Acts Of The Apostles.
4. NODARBĪBA
JAUTĀJUMI PĀRDOMĀM UN APSPRIEŠANAI
1. Kurš sludināšanas veids sniedza Patiesības vēsti jums:
a) Vecāki / ģimene
b) Skrejlapa
c) Sludinājums avīzē
d) Personīga tikšanās ar kristadelfieti
e) Cits... (pastāstiet, lūdzu)
2. Kā, jūsuprāt, kristadelfieši varētu sludināšanu padarīt efektīvāku?
3. Kas jums sagādā vislielākās grūtības sludināšanas darbā?
4. Vai, jūsuprāt, didaktiskās mācību metodes ieteikums sadaļā 4.5 ir
pareizs? Kādas vēl pieejas varētu pielietot?
5. Nosauciet dažus iemeslus (kas atrodami sadaļā 4.1), kādēļ mums visiem
ir pienākums sludināt.
