Mājas lapa
1.1.2. Apslēptais (sirds) cilvēks
Pirmajā Pētera vēstulē garīgais cilvēks mūsos ir “apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā” (3:4), kas vēlreiz apstiprina, ka šis “cilvēks” ir gara vai domu personifikācija. Iznāk, ka mūsu garīgā būtība ir “apslēpta”. Un tāpēc pasaule mūs nevar saprast vai patiesi tuvoties ticīgajam, kura sirds dziļumos mīt garīgais cilvēks. Evanģēlijs pats par sevi ir “mīkla” (‘kaut kas apslēpts’), tomēr šī apslēptā mīkla ir mūsu Garā “apslēptā cilvēka” virzošais spēks. Viss, kas apslēpts, tiks atklāts Valstībā (Mt. 10:26). Svarīgs, patiesi svarīgs ir tikai iekšējais cilvēks (Rom. 7:22).
Mūsu patiesais garīgais “es”, ko mēs tagad attīstām sevī, atklāsies kā mums pašiem, tā arī mūsu brāļiem Kunga atnākšanas brīdī. Ir svarīgi apzināties, ka Dievs mūs nepadarīs par garīgām būtnēm pēc tiesas. Mūsu šodienas garīgums būs redzams fiziski, mūsu ķermenī. Lūk, kāpēc Rom. 8:11 iedvesmo mūs ar to, ka ja jau mūsos ir šis garīgais cilvēks, tad “Jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš … arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir (tagad) jūsos”. Mūsu patreizējā dzīve “līdz ar Kristu apslēpta Dievā” (Kol. 3:3) un kļūs “zināma” līdz ar Viņa brīnišķo parādīšanos. Pat pēc mūsu nāves mūsu “gars”, mūsu būtiski garīgā personība ir “pierakstīta” pie Dieva (salīdz. Ebr. 12:23). Apslēpts ir mūsu garīgais cilvēks, kas šeit ir nosaukts “jūsu dzīve”, tāpēc ka viņā ir mūsu mūžīgās dzīves garantija. Kāda gan vēl augstāka motivācija būtu vajadzīga, lai mēs nekavējoši attīstītu sevī Kristus garu? “Jo lielāks ir tas, kas jūsos (t.i., garīgais cilvēks Jēzus Kristus), nekā tas, kas ir pasaulē” (1. Jņ. 4:4). Ja mūsos ir garīgais cilvēks, mēs galu galā noteikti uzvarēsim mūsu garīgajā cīņā!
Rom. 2:29 turpina mūsu garīgā, apslēptā cilvēka tēmu, runājot par patiesi ticīgo ka par cilvēku ar “iekšēji” (tas pats grieķu vārds, kas tulkots kā “apslēptais” 1. Pēt. 3:4) apgraizītu sirdi. Miesas darbi ir “zināmi”, bet Gara darbi ir apslēpti (Gal. 5:18,19). Mt. 6:4,6,18 trīs reizes uzsver, ka Dievs redz slepeno. Vienīgi viņš pilnīgi un visaptveroši novērtē mūsu garīgo būtību. Un tas ir patiess mierinājums tajos gadījumos, kad mūsu garīgums tiek pārprasts kā pasaulē, tā arī eklēsijā. Bet tas vienlaicīgi arī uzliek pienākumu, jo jebkurā laika posmā, brīdī mūsu garīgais “es” ir zināms Visuvarenajam. Kungs, kurš “redz slepenībā” pārbauda cilvēku sirdis. Garīgais cilvēks, ko Dievs redz un pie kā Viņš vēršas tagad, būs tas, ko Viņš ieraudzīs tiesas dienā. Dievs mīt “slepenībā” un redz “slepenībā”. Dievs ir Dievs, kurš slēpjas (Jes. 57:17) cilvēku grēcīguma dēļ. Ja mēs nevaram saskatīt garīgo cilvēku mūsu brāļos, tas ir tikai mūsu garīgā akluma dēļ, un pie vainas ir mūsu iedzimtais grēcīgums.
Mūsu apslēptais …
Tie, kurus eklēsija atraidīja Efezā, savus grēkus izdarīja “slepenībā” (Ef. 5:11,12 salīdz. ar Atkl.2:2), t.i., apslēptajā cilvēkā. Grēka darbības lauks ir sirds. Tāpēc “Dievs … spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts,” pēdējā dienā (Rom. 2:16). Tieši tāpēc Rom. 2:29 uzsvērts garīgās, “iekšējās” (tas pats vārds, kas arī “slepenās”) apgraizīšanas svarīgums. Tieši mūsu patiesais garīgums būs tas, kas tad tiks izvērtēts un visiem atklāts. Bībelē ir pietiekoši daudz mājienu, ka šī izvērtēšana nesīs pārsteigumus. Daudzi, kuri bija pirmie, būs pēdējie. Šis princips tiesas dienā daudzos gadījumos izrādīsies pareizs; nebūs tā, ka tas attieksies tikai uz dažiem dīvaiņiem, kuru izvērtēšanā eklēsija kļūdījusies. Mūsu acīmredzamās nespējas dēļ patiesi izprast citu garīgo stāvokli, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, veidojot savus priekšstatus par tiem, stingri domājot viņus “Kristū”, ja par to liecina viņu ticība un dzīves veids. Citos ir apslēpts tik daudz garīguma, kuru mēs nenovērtējam. “Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva” (1. Kor. 4:5). Lūk, dažas pamācošas paralēles:
“celt gaismā” “atklāt”
“apslēpts” “nodomi”
“tumsība” “sirdis”.
Tādējādi, apslēptais (sirds) cilvēks ir mūsu siržu nodomi. Kā mēs vēršamies pie sevis un pamatojam kaut ko domās, tas ir apslēptā cilvēka rādītājs. Tas “taps zināms” šo siržu īpašniekiem. Dievam tāpat viss ir zināms un atvērts; otrā atnākšana Viņam neko neatklās. Mūsu apslēptā cilvēka atklāšana būs atklājums mums pašiem un citiem. Tiesa notiks vairāk mūsu nevis Dieva labā; tā būs mūsu galīgā paš-atklāsme. Tad mēs atzīsim paši sevi tā, kā esam atzīti (1. Kor. 13:12). Sava garīgā “es” aprises mēs tagad redzam caur stiklu, neskaidri (1. Kor. 13:11,12) un kaut gan mēs bieži ieskatāmies savas dvēseles spogulī, pētot šīs aprises, tomēr drīz vien tās aizmirstam (Jēk. 1:23,24).
Pašiepazīšana
Bet tad mēs iepazīsim sevi tā, kā tagad tas nav iespējams. Tad mēs novērtēsim grēka nopietnību un arī mūsu garīgās attīstības nozīmīgumu. Par to Kungs droši vien domāja, kad pastāstīja līdzību par jaunavām. Uzticīgās satver savus lukturus, savu iekšējo “es” un pirmo reizi visā gaidīšanas laikā saredz patieso savas eļļas stāvokli. Viņas pašas redz, vai viņas ir gatavas satikt savu Kungu, vai nav. Tas, ka mēs varam izpētīt sevi tagad un zināt, vai mēs esam Kristū (2. Kor. 13:5), parāda, ka mēs jau tagad varam paredzēt savu stāvokli tiesā nākotnē. Bet vai mūsu pārpārēm steidzīgā un improvizētā pašizpēte tai līdzinās? Pāvils pārmeta korintiešiem par viņu nespēju zināt cilvēka-Kristus attīstību viņos pašos: “Vai jus nezināt … ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1. Kor.13:5). Mums jāuzskata sevi par mirušiem grēkam (Rom. 6:11). Grieķu vārds, kas tulkots kā “spriest, uzskatīt”, bieži sastopams Vēstulē romiešiem aprakstot to, kā Dievs “spriež” par mums kā par ideāliem cilvēkiem. Mums jāspriež par sevi tā, kā spriež Dievs.
Sākotnēji cilvēks-Kristus dzimst kristībās, bet ir pilnīgi iespējams, ka tas guļ miegā, vai pat mirst, ja tas netiek barots. Gandrīz katrs no mums ir atklājis sevī patiesā garīgā “es” klātbūtni pēc kristīšanās. Tas tika dzemdināts ar patiesības vārdu, kas arī noveda pie cilvēka-Kristus dzimšanas pie kristīšanās (Jēk.1:18; 1. Pēt. 1:23; 2. Kor. 5:17), taču tas ir vārds, kas padara “Dieva cilvēku” pilnīgu vai ideālu (2. Tim. 3:16,17). Ievērojiet, ka šeit ar “Dieva cilvēku”, iespējams, domāts mūsu iekšējais, garīgais “es”, bet ne vienkārši ticīgs cilvēks. Ja tas ir tā, tad 1. Tim. 6:11 Pāvils vēršas pie Timoteja garīgā cilvēka: “Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām”. Par “Dieva cilvēku” Vecajā Derībā bieži sauca praviešus, tā ka iznāk, ka Pāvils vēršas pie ar patiesības vārdu attīstītā cilvēka Timotejā. Un tāpēc arī mums, vēršoties pie brāļiem, jāvēršas pie viņu iekšējā cilvēka.
“Neiznīcīgs”
Mums nav jāskata ārieni, vai tā būtu mūsējā, vai kāda cita, “bet to, kas nav redzams; jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs” (2. Kor. 4:18). Šeit ir paralēle ar mūsu “iekšējo cilvēku”, kurš neies bojā kopā ar ķermeni (2. Kor. 4:16), un šajā apstāklī ir vēl viens uzmundrinājums, ka mūsu garīgums pieder mūžībai, saglabājoties īpašā veidā caur Garu Dieva pārziņā pat pēc nāves. “Bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā” (1. Pēt. 3:4) nepārprotami atsaucas uz mūsu garīgajām bagātībām, kas mūžīgi glabājas debesīs (Mt. 6:19,20). Pēteris raksta par mūsu nākotnes mantojumu kā par “neiznīcīgu” (1. Pēt. 1:4), bet viņš arī runā par “neiznīcīgo” Dieva vārdu, kas rada jaunu “neiznīcīgu” cilvēku (1. Pēt. 1:23), kāds ir šī vārda attīstītais “apslēptais sirds cilvēks” (1. Pēt. 3:4). Viss tas saka mums, ka jaunais cilvēks, kurš radīts šeit un tagad ar vārda palīdzību, ir cieši saistīts ar nākotnes “neiznīcīgo” mantojumu, kuru mēs saņemsim Kristus otrās atnākšanas laikā.
“Taisno gari”
Tieši šajā nozīmē mūsu šodienas garīgums apvieno mūs ar gariem/ pagātnes taisno gariem (Ebr. 12:23). Kur ir mūsu dārgumi, tur ir arī mūsu sirds, mūsu garīgais “es”, kas glabājas debesīs, lai tiktu atklāts Kristum atgriežoties. Mantojums debesīs ir neiznīcīgs; šis garīgais cilvēks nevar aiziet bojā (1. Pēt. 1:14). Šī mūsu garīgā debesu mītne paliks, kamēr mūsu zemes mājoklis/mūsu mirstīgais ķermenis atgriezīsies pīšļos (2. Kor. 5:1,2). Tāpēc vajātie pirmā gadsimta kristieši, nāvei acīs skatoties, nodeva savas dvēseles (savu garīgo “es”) glabāšanā Radītājam (1. Pēt. 4:19). Līdzīgus vārdus izmanto arī Pāvils savā “gulbja dziesmā” (2. Tim. 1:12). Iespējams, ka šeit atrodams skaidrojums Atkl. 6:9,10, kas apraksta no Kristus altāra apakšas kliedzošās taisno dvēseles, kas, zināmā mērā, turpināja dzīvot arī pēc savas nāves. Iespējams, ka šeit ir viena no Atklāsmes atsaucēm uz Evanģēliju, dotajā gadījumā uz Mt. 10:28: “Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut”. Šīs vajātās dvēseles vēlreiz ir sastopamas Atkl. 20:4, kur par tām teikts, ka “tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu”.
Runa ir par to, ka mūsu patreizējo garīgo “es” Dievs vienādi atzīs arī pēc mūsu nāves, bet Valstībā šis garīgais cilvēks iegūs cildināmu ķermeni. Pilnīgi skaidrs, ka pēc nāves mēs neapzināsimies sevi. Mēs paliekam tikai Dieva apziņā, un nekā citādi. Tāpat arī 1. Tim. 6:19 runā par mūsu labajiem darbiem, kas tiek uzkrāti līdz tiesas dienai. Tie bija garīga pravietojuma vārdi, kas tapa himnas autoram, rakstot: “Viņi ar viņu ticību mūžīgo paliks … kad (viss) pārvērtīsies pīšļos”. Un tāpēc garīgā cilvēka esamība mūsos ir garantija tam, ka mēs būsim Valstībā (2. Kor. 1:22; 5:5). Šim mūsu garīgumam būs saskarsme ar citiem nākamajā Valstībā, un tāpēc arī mūsu savstarpējās attiecības eklēsijas iekšienē ir mūžīgas. Vai tad nav apbrīnojami, ka tas iespējams jau tagad?! Garīgā tuvība pēc Bībeles lasīšanas vai sprediķa, vienprātīgs jūtu uzplūdums kopīgā lūgšanā – visā tajā ir ieslēgts tas garīgums, kas turpināsies mūžīgi. Un pretēji, ja mūsu saskarsmes pamatā ir ikdienišķas pasaules cilvēku darīšanas, tās ies bojā līdz ar ārējo cilvēku. Tas pats attiecas arī uz laulāto draugu un ģimenes attiecībām.
Piedēvētā taisnprātība
Tieši šo principu dēļ Pāvils uzrunā savus lasītājus (pat nepastāvīgos korintiešus) tā, it kā viņi visi būtu iesvētīti un Kristus pieņemti. Uzticamie vadītāji “ir nomodā par jūsu dvēselēm” (Ebr. 13:17); ne jau par mūsu fizisko dzīvi – viņi sekos iekšējā cilvēka attīstībai tajos, kas sastāda viņu draudzi. Tā iemesla pēc, ka “mūsu laicīgais telts mājoklis” drīzumā “būs nojaukts”, bet garīgā ēka jeb “garīgais cilvēks” paliks mūžos. Pāvils noslēgumā saka: “Tad no šī brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas” (2. Kor. 5:1,16). Cilvēkā viņš redzēja tikai garīgu personību.
Viņš turpina: “Ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam”. Citiem vārdiem, tiklīdz Kristus tika celts godībā un slavā, tad Viņš vairs mūs neinteresē kā miesas cilvēks. Dievs parādījās Kristus miesā, bet tagad Viņš dzīvo “Garā”, tādējādi attaisnojot Dieva taisnprātību (1. Tim. 3:16). Kristus tika nonāvēts miesīgi, bet atdzīvojās (gara dēļ) caur garu, garīgo cilvēku, kurš mita Viņā (1. Pēt. 3:18). Kristus upuris bija pieņemams Viņa “mūžīgā Gara” (Ebr. 9:14) dēļ. Viņa garīgā pilnība bija tā, kas deva iespēju ar Viņa asinīm un nāvi panākt mūsu glābšanu. Viņa augšāmcelšanos izraisīja Viņa Gara svētums (Rom. 1:4). Un mūsu sakarsme ar Viņu tagad ir iespējama tikai garā. Mēs nevaram viņu tagad pazīt pēc miesas. Viņa miesa tika iznīcināta. Tagad mūsu Kungs ir Gars (2. Kor. 3:18). Atklāsmes grāmatā Viņš ir nosaukts par Garu, tāpēc ka tagad Viņš ir tas garīgais “es”, ko Viņš attīstīja, atrazdamies miesā. Tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka Kristum tagad nav ķermeņa, “Gars” vai arī garīgais cilvēks nevar eksistēt ārpus ķermeņa. Kristus garīgums izpaužas un personificējas katrā no Viņa brāļiem. Tādēļ arī mūsu attieksmei pret tiem ir jābūt kā pret Kristu, kas ir katrā no mūsu brāļiem.
Iedvesmotā saskarsmē atspoguļojas Dieva skatījums uz Saviem kalpiem. Bieži Gars pamudināja Bībeli rakstošos attēlot Dieva bērnus pārlieku pozitīvi. Tā, Lk. 22:45 par viņiem rakstīts, ka viņi aizmiga no skumjām, kamēr patiesībā viņi gulēja sava garīgā vājuma dēļ. Līdzīgi Lk. 1:18 pierakstīti tikai daži (acīmredzot, visnevainojamākie) vārdi no daudzajiem, ko šaubīdamies dziļā neticībā izrunāja Caharija, par ko liecina viņa ilgā uzturēšanās templī. Tādi piemēri parāda, cik labvēlīgi Dievs skatās uz Saviem lolojumiem.
“Nevar grēkot” -?
Tas, ka Dievs uz mums skatās tik labvēlīgi, it kā mēs arī esam Kristus, jo mēs esam “Viņā”, nozīmē, ka šajā ziņā mēs nevaram grēkot (1. Jņ. 2:1), jo Kristus tagad nevar grēkot. Mūsu garīgais “es” patlaban ir “glābts” perspektīvā. Brālis Roberts kādā no diskusijām to summēja tā: Ir divas glābšanas pakāpes, viena garīgā, otra fiziskā. Vienai ir darīšana ar garu vai saprātu, otrai – ar miesu … Tagad mēs esam attaisnoti garīgi … bet fiziskā attīrīšana no grēkiem (miesiskā) ir atstāta līdz augšāmcelšanai”. Velns tagad Kristū ir beigts, un grēks mūsos tagad arī ir miris, tā kā mēs esam “Kristū” (Ebr.2:14; Rom. 8:3). Mūsu “vecais (grēka) cilvēks” tika iznīcināts, mums savienojoties ar Kristus nāvi tā, lai “grēkam pakļautā miesa” varētu tikt iznīcināta tiesā (Rom. 6:6). Bez bauslības grēks ir nedzīvs (Rom. 7:8), tomēr par to rakstīts, ka tas ir nedzīvs mūsos (Rom. 6:11; 8:3); un tas ir tāpēc, ka mēs neesam pakļauti likumam. Glābšana
tiek dota pēc žēlastības, pēc mūsu ticības, ko Dievs ir devis katram no mums. Un ja mums patiešām ir ticība, tad tā mums jāparāda ar pašu dzīvi Kristus garā. Mēs esam “atsvabināti no grēka” (Rom. 6:22) tādā nozīmē, ka neviens no pastāvošajiem likumiem nevar to mums pielīdzināt (Rom. 5:13). Garīgo cilvēku ir radījis Dievs, un tāpēc “nevar grēkot” (1. Jņ. 3:9). Dievs “nepielīdzinās” (ne tagad, ne nākotnē, kā netieši norāda vārda grieķiskā forma) grēku tiem, kas ir Kristū (Rom. 4:8). Tāpat kā Dievs neredz iespēju saskatīt taisnprātīgu cilvēku ārpus Kristus, tā Viņš neredz grēciniekus tajos, kas patiesi atrodas Kristū (Rom. 6:20 salīdz. ar 22). “Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs” (Jņ. 8:34), bet tie, kas ir Kristū, vairs neskaitās tā vergi, bet ir Kristus kalpi (Rom. 6:17). Tas viss ļauj teikt, ka tādi tiek uzskatīti par grēkus neizdarījušiem.
Ir vērts izsekot Pāvila argumentiem Vēstulē romiešiem. Pirmās piecas nodaļas pārliecina mūs, ka visi ir zem grēka un ka ar mūsu darbiem nekādi neglābties. Tad sestā nodaļa parāda, kā mēs varam tapt glābti; savienojoties ar Kristu caur kristīšanos un dzīvi “Kristū”, kas ļaus Dievam mūs skatīt labvēlīgā gaismā. Septītā nodaļa būtībā turpina, sakot, ka jūs, protams, vēl grēkosiet, kaut gan, kā norādīts sestajā nodaļā, Dievs vairs neskatās uz šo jūsu ēnas pusi, ja jūs patiesi cenšaties dzīvot “Kristū”. Pāvils daudz spriež par savu dzīvi septītajā nodaļā, kā liekas, apzināti saistot to ar dzīvi pirms kristībām sestajā nodaļā (salīdz. 7:13 = 6:23; 7:14 = 6:17; 7:23 = 6:12,13; 7:24 = 6:6; 7:25 = 6:16,17). Cēlonis slēpjas apstāklī, ka pēc kristīšanās mūsos ir divi cilvēki; miesas cilvēks, kurš pilnībā dominēja pirmskristību dzīvē, vēl arvien ir mūsos, bet (kā shematiski rādīts septītajā nodaļā) tagad viņš cīnās uz dzīvību un nāvi ar garīgo cilvēku, ar mūsu patieso “es”. Astotā nodaļa mūs iedvesmo ar vārdiem, ka, neskatoties uz šo cīņu, grēks ir miris Kristū, un ja mēs esam Viņā, tad arī Dievs mūs redz Viņā. Tāpēc astotā nodaļa tā uzsver mūsu garīgā stāvokļa svarīgumu; ja mūs vada garīgais cilvēks, tad šajā laika posmā mēs esam glābti. Nodaļas no devītās līdz vienpadsmitajai īpaši vēršas pie Izraēlas, lai tā pieņemtu šo brīnišķo patiesību, un pēdējās piecas nodaļas sniedz praktiskus padomus, kas mums būtu jāievēro. Izprotot vecā un jaunā cilvēka esamību sevī, Pāvils Rom.7 runā it kā viņš būtu divi dažādi cilvēki: “Tā nu es ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai”. Līdzīgi Dāvids lūdza Dievu neapslēpt no viņa Savu vaigu (Ps. 27:9; 69:18; 102:3; 143:7), bet apslēpt Savu vaigu Dāvida grēku priekšā (Ps. 51:11). Un vai tas, kā Raksti atspoguļo Mūsu Kunga kārdināšanu, netieši nenorāda uz to, ka Gars līdzīgā veidā atzīst divu ‘cilvēku’ esamību Kungā.
Ebr. 10:18,26 teikts, ka Kristus atnesa tikai vienu upuri par grēku, ar to domājot, ka visi grēki, kas bijuši tajos, kas ir Kristū, tika attīrīti vienā acumirklī. Viņš nenesīs atkal upuri par katru mūsu izdarīto grēku, un tāpēc mums nevajag grēkot pēc brīvas gribas, jo par tādiem grēkiem Viņam vēl nāktos nest upuri – tā mēs atkal sitam Kristu krustā (Ebr. 6:6). Kristus upuris var padarīt mūs pilnīgus Dieva priekšā, jo “reiz šķīstīti” mēs “neapzinātos vairs nekādus grēkus” (Ebr. 10:1,2). Tas neattiecas uz sirdsapziņas pārmetumiem mūsos. Pāvils runā par to, ka mūsu iekšējam cilvēkam nav jāpārmet sev par pagātnes grēkiem, jo tagad tie ir piedoti. Bet ja mēs atļausim grēkam valdīt pār mums, mēs vairs nevaram skaitīties bezgrēcīgi (Rom. 6:12; 1. Jņ.3:8). Garīgās dzīves būtība jau arī ir šai cīņā par pārspēka gūšanu mūsu dzīvē starp Kristus cilvēku un veco dabīgo cilvēku. Acīmredzamos “labumus”, (un šis vārds nav pietiekami spēcīgs, lai tos apzīmētu), ko dod ‘Gara vadība’, der atcerēties ik dienu, jo tas dos mums spēku šai cīņā.
Miesa pret garu
Mums jāiemācās skatīties uz citiem tā, kā uz mums skatās Dievs. Cilvēks spriež par citiem kā miesas cilvēks, kamēr Dievs spriež pēc gara (1. Pēt. 4:6). Pāvils saka, ka pēc kristīšanās, “kas bijis, ir pagājis”, neatstājot neko, izņemot jauno cilvēku, pie kā tagad arī griežas Pāvils, vairs nepazīstot nevienu “pēc miesas” (2. Kor. 5:16,17). Citiem vārdiem, viņš domā par kristītajiem, kā par kļuvušiem Kristū, un tāpēc Dieva priekšā viņu vecais cilvēks ir iznīcināts. Mums jāapzinās šo divu cilvēku pastāvēšana vienā un nav jāspriež par cilvēkiem pēc viņu ārienes. Ebrejus mudināja atzinīgi novērtēt to, ka Dieva vārds reāli atdala dvēseli no gara – divus cilvēkus mūsos (Ebr. 4:12). Tādas zināšanas ir vitāli nepieciešamas, jo dažādu iemeslu dēļ abi cilvēki mūsos ir spējīgi uz vienu un to pašu ārēju rīcību. Mums ir labāk jāizprot būtiskā atšķirība, kas pastāv starp miesas un gara cilvēku mūsu domāšanā. “Mēs dzīvojam gan pasaulē (salīdz. ar Pāvila vārdiem par miesīgo cilvēku viņā Rom.7), bet necīnāmies pasaulīgi. Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai” (2. Kor. 10:3,4,5). Par šiem “cietokšņiem” nosaukti “prātojumi un visas augstprātīgas iedomas”, kas arī ir “jāapgāž”. Šie cietokšņi pastāv mūsu miesīgās apziņas slepenākajos nostūros. Rom. 6:13 uzrunā mūs nenodot sevi par ieroci grēkam, bet gan par taisnības ieročiem Dievam. Mūsu domāšana ir ierocis, ko var izmantot abas konfliktā esošās puses. Grēcinieks manī “karo ar mana prāta bauslību” un padara mani par “grēka bauslības gūstekni” (Rom. 7:23). Taču 2. Kor. 10:5 rakstīts, ka mūsu garīgais cilvēks gūsta miesīgo, novedot to pie paklausības Kristum. Rodas pastāvīgas novājināšanas cīņas iespaids, kurā uzvar te viena, te otra puse. Rom. 7 rodas iespaids, ka uzvar miesas cilvēks; kamēr 2. Kor. 10:2-5 apraksta Kristus cilvēka triumfu. Iespējams, ka šāda iespaida radīšanai Gars iedvesmoja Pāvilu rakstīšanai Rom.7 garīgas nospiestības brīdī; kamēr 2. Kor. 10 rakstīja gavilējošais Pāvils?
Gara kopība
Dabiskais cilvēks nav spējīgs saprast Kristus mīlestību, bet Gars “iekšējā cilvēkā” ir spējīgs uz to visā pilnībā (Ef. 3:16-19). Nīcīgā nespēja saprast garīgo ir pamats īsteno brāļu domstarpībām. Vēlreiz un vēlreiz mums tiek atgādināts, ka mūsu saskarsme vienam ar otru notiek pateicoties tam, ka katrā no mums ir iekšējais garīgais cilvēks (Ef. 2:18; 4: 3,4; Fil. 1:27; 2:1). Mūsu garīgums nav ierobežots telpā. Pāvils, nebūdams klāt miesīgi, bija kopā ar korintiešiem garā (1. Kor. 5:3), t.i., viņa garīgais cilvēks bija kopā ar viņiem. Tāpat arī ar kolosiešiem: “Jo kaut gan es miesīgi esmu tālu, tomēr garā esmu pie jums” (Kol.2:5). Kad mēs vaidām, Kristus, neskatoties uz milzīgo attālumu, kas mūs šķir, debesīs nopūšas kopā ar mums (Rom. 8:23 salīdz. ar 26.p.). Nav arī laika barjeras. Un tāpēc mūsu garīgais “es” ir tuvs “taisno garam”, kuri nomiruši daudzus gadus atpakaļ (Ebr. 12:23). Tā ir tā brīnišķā Gara kopība. Mēs ne tikai esam savienoti ar ar dzīvajiem svētajiem, lai kur viņi arī neatrastos, bet esam saistīti ar visu svēto garīgumu visas vēstures gaitā.
Un tā, mēs gribam teikt, ka saskarsme starp mums notiek garīgajā līmenī, starp iekšējo cilvēku mūsos. Mums jāatceras, ka katrā no mums, vismaz potenciāli, ir šis iekšējais cilvēks. Jāņa vēstules spriež, ka ja mūsos ir Kristus, tas nozīmē, ka mūsos ir arī mīlestība. Dažiem ir pat grūti iedomāties, ka viņos ir kaut maza kripatiņa mīlestības. Dzīves apstākļi, kā liktos, vispār neatstāj tai vietu. Bet patiesībā kristīšanās un pastāvīga “barošanās” ar vārdu attīsta mūsos mīlestības cilvēku. Un to nepieciešams apzināties katram, kā attiecībā pret sevi, tā arī pret citiem. Mums vienmēr jaatceras, ka garīgais cilvēks ir visos, ar ko mēs tiekamies eklēsijā. “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no Dieva dzimis” (1. Jņ. 5:1). No Dieva dzimis ir mūsu garīgais cilvēks. Šeit par visiem ticīgajiem teikts tā, it kā viņi būtu garīgas personības. Un tāpēc katrā, kurš ir Kristū, ir garīgais cilvēks, kurš mums arī ir jāmeklē un ar kuru jātiekas, pat ja reizēm viņš ir tikai iztēlojams.
