Mājas lapa
1.2 Noteiktības jautājums
Jāņa pirmās vēstules 4. un 5.nodaļas ir pilnas pārliecības par to, ka mēs lasītāji patiesi ieiesim Valstībā. Ir jautājums, kas kā skabarga sēž katrā no mums un kas ar divkāršu spēku uzliesmo daudzos Kristadelfiešos pēc diskusijām: ‘Vai mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka mēs būsim Valstībā, ja Kristus atgrieztos tagad?’ Šis jautājums izraisa visplašāko atbilžu spektru. No atbildes ‘Protams, ka nē! Kas par pašpārliecinātību!’ – līdz atbildei, ko dotu autors: ‘Pēc Dieva žēlastības – jā!’. Mēs nevaram teikt galu galā, jo varam jebkurā brīdī nākotnē atkrist, bet mums ir jābūt spējīgiem novērtēt to gara stāvokli, kadā mēs esam šobrīd. Ja mēs neesam spējīgi to izdarīt, tad mūsu glābšana ir ļoti šaubīga. Kā Pāvils atklāti teica korintiešiem: “Pārbaudiet paši, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi. Jeb vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir jūsos? Citādi jūs esat nederīgi” (2. Kor. 13:5). Viņi meklēja pierādījumus Kristus klātbūtnei Pāvilā (13:3), bet viņš aicināja tos meklēt Kristu vispirms pašiem sevī. Jo, ja viņiem tas nebija pa spēkam, tad kā gan viņi varēja spriest par Kristus klātbūtni kādā citā, tai skaitā arī Pāvilā? Dzelžaina loģika – Pāvils sava uzdevuma augstumos.
Kristū
Pēc kristīšanās Dievs par mums spriež tā, it kā mēs būtu tikpat morāli perfekti kā Kristus. Tāpat kā Viņš augšāmcēlies no mirušajiem mūžīgai dzīvei, tāpat tiks piecelti no mirušajiem visi, kas ir Viņā. Un tāpēc mēs jautājam – ‘Vai esam Kristū?’. Un uz to mums jāzina atbilde. Mums jāzina, vai mēs esam derībā ar Dievu, vai nē. “Žēlastība un patiesība” vai arī “žēlastības derība”, zem kuras mēs nokļūstam pēc Jaunās Derības, nepavisam nav tas, kas attiecas uz mums tikai mūsu lūgšanu par piedošanu brīžos. Mēs dzīvojam žēlastības derībā, par ko mums pastāvīgi tiek atgādināts. Ticība Kristum sastāv ne tikai no ticības Viņa vēsturiskajai realitātei un pareizas sapratnes par šķīstīšanos caur Viņu. Patiesa ticība ir Kristus pilnīguma novērtējumā un tajā atziņā, ka Dievs to pielīdzinājis arī mums. Tas ir visgrūtākais, bet arī visbūtiskākais mūsu ticībā.
Dažkārt der ieskatīties Jāņa pirmajā vēstulē. Gandrīz katrs pants tajā vai pāri plūst ar patiesi ticīgā ciešu pārliecību. Ja mēs 100% neesam pārliecināti savā glābšanā, tad grūti saprast viņa vēstījumu: “Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu … tagad mēs esam Dieva bērni … no tā var pazīt Dieva bērnus … mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā … no tā mēs zināsim, ka piederam taisnībai … no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos … Jūs, bērniņi, esat no Dieva … mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums … kas tic uz Dieva dēlu, tam ir liecība Viņā … Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību … lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība”.
Spriediet par sevi …
Es jau jūtu, ka jums paliek neērti. Visi mēs labi apzināmies savu garīgo vājumu. Tāpēc mums ir vairāk pa prātam Pāvila nepārspējamā atzīšanās viņa tieksmē uz grēku, kas ir tik stipra: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru”. Taču nav nejaušība, ka šī drausmīgā atzīšanās Romiešiem 7 noved taisnā ceļā pie 8.nodaļas, kas satur pozitīvākos pantus visos Rakstos. Ļoti pamācoši izsekot sakarību starp šīm divām nodaļām. Piemēram, Rom. 7:14 Pāvila žēlaba: “Es esmu miesīgs” sabalsojas ar “miesas tieksme ved nāvē” (8:6). Visi viņa pārspriedumi Rom. 6-8 izsaka sekojošu domu, proti, ka visiem mums pēc dabas ir miesīga domāšana, bet taču arī Kristum bija tā pati grēcīgā miesa, bet Viņš sasniedza pilnību. Ja mēs esam Kristū caur kristīšanos un Viņa gars/noskaņojums ir redzami mūsos, tad Dievs uzskatīs mūs kā Kristu un cels augšā mūsu ķermeņus nemirstībai kā Viņa ķermeni. Tas, ka šajā dzīvē mēs vēl atrodamies savā vecajā dabiskajā būtībā, nozīmē, ka mēs apzināmies milzīgo pretrunu starp miesu un garu. “Bet, ja Kristus ir jūsos, tad miesa … ir mirusi grēka dēļ” (Rom. 8:10). Pāvils nepavisam nedomāja, ka grēka spēks vairs nedarbojas mūsos – iepriekšējā 7.nodaļā par to pietiekoši skaidri pateikts. Acīmredzamā saikne ar Rom. 6:11 izskaidro šo pantu: “Tāpat spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam”. Apustulis redzēja savu personīgo grēcīgumu un garīgo vājumu, kas bija tikai viņa vaina (“jo labo, ko gribu …”, Rom.7), bet viņš bija pārliecināts savā glābšanā (Rom. 8). Kāpēc? Tāpēc, ka viņš kvēli ticēja Kristus pilnībai, tam, ka viņš ir Kristū un, ka kristījoties viņš bija notiesāts uz nāvi, kuru viņš bija pelnījis. “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Rom. 8:1).
Patiesības pilnība
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā diendienā pieaug nenoteiktība, kas valda kā domāšanā, tā arī filosofijā. Kristus evanģēlijs un Dieva personīga atzīšana, pie kā tas noved, ir “patiesība”. “Patiesība” ir jēdziens, kas ir svešs pasaulei, kas ir mums apkārt. Lai teiktu, ka mēs esam patiesā derībā ar Dievu, ka mēs “zinām patiesību”, ka mēs sludinot paužam “Dieva patiesību”, ir vajadzīga ticība. Pareizas “patiesības/taisnības” izpratnes pamatā nav akls dogmatisms vai trula ikdienas tradīciju ievērošana. Nosvērta, tradīciju iedibināta cieņa pret patiesības mācību neradīs ticību glābšanai; to neradīs arī nostāja par mācības mazsvarīgumu. Dieva vārds ir patiesība un šis vārds nostiprina ticību. Ticības garīgums nav svešs “ticībai”, kuras pamatā ir patiesu mācību kopums, kas to sastāda. Tieši pateicoties mācībai, kas atklājas “patiesības vārdā”, mēs attīstām ticību. Pieaugot ticībai, pieaug mūsu uzticība mācības pamatiem, un tāpēc mēs sākam labāk saskatīt maldus no šīs mācības, kas galu galā zudina pašu ticību. Mistika, noslēpumainība ir visu maldu reliģiju specifiska īpatnība. Galvenās maldu mācības, kā Dieva bezpersoniskums, trīsvienība, velns kā būtne, dvēseles nemirstība – visas ir “noslēpumainības” plīvurā tītas (salīdz. ar Atkl. 17:5). To popularitāte ir izskaidrojama ar to, ka tās pieļauj pielūgsmi bez patiesas ticības. Patiesība un ticība ir saistītas. Šī iemesla dēļ ir nekonsekventi uzskatīt pareizticību par piemēru patiesai “ticībai”, izejot no Bībeles jēdzieniem.
Mūsu grēcīguma dēļ mums pastāvīgi jānoņemās ar noteiktības problēmu. Vai patiešām mēs esam Kristū? Vai Dieva apsolījumi patiesi attieksies arī uz mums? Vai mūsu mācības pamatā ir patiesība? Bet tāpēc, ka vārds ir patiesība, Kristus, mūsu Kungs ir patiesība, Dieva apsolījumi ir patiesība, mūsu pienākums ir pazemībā būt pārliecinātiem savā glābšanā. Mēs būsim spējīgi izvērtēt sevi un zināt, vai mūsos ir Kristus. Tāda ticība sakņojas ticības pamatu studēšanā un izvērtēšanā. Un kad mums nākas dzirdēt šo pamatu izklāstu no eklēsijas tribīnes, tiem spēcīgi jāatbalsojas mūsos, nenogurdinot dzirdi, pat ja tie atkārtojas vienos un tajos pašos izteicienos.
Ja eklēsijas sastāvētu no locekļiem, katram no kuriem būtu cieša pārliecība, ka šobrīd viņi ir Dievam pieņemami, kas tā būtu par sabiedrību! Kāda dedzība vēlmē dalīties ticībā vienam ar otru un ar pasauli, skaidri motivēta dedzība šīs vienotas ticības tīrības saglabāšanā, kāda sadraudzīga līksmība Dieva pielūgsmē un slavināšanā! Patiesi, kāds prieks par nākamo Valstību, kurā mēs esam pārliecināti, ka būsim visi kopā. Ar ticību, ka mēs iegūsim pestīšanu, arī tagad “dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa” (Rom. 13:13).
Krusta patiesība
Tajā laikā, kad viņš skatījās uz Kunga krustu, patiesības pilnīguma apziņa piepildīja Jāni: “Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu” (Jņ. 19:35). “Es zinu, ka tā ir patiesība, un es runāju patiesību, tāpēc ka tā ir patiesība”. Tā varētu likties tautoloģija; bet tas, ko Jānis šeit dara Svētā Gara vadībā, ir tā lielā patiesības apjausmas, kas viņu pārņēma, kad viņš bija Dieva Dēla nāves liecinieks, izpausme mums. Gars piepildīja viņu ar šo patiesības izjūtu; viņš to komentē 1. Jņ. 5:6: “Viņš ir tas, kurš nācis caur ūdeni un asinīm (krustā), Jēzus Kristus … Un Gars ir liecinieks (caur Jāni), jo Gars ir patiesība”. To pašu izjuta arī virsnieks un tie, kas bija ar viņu: “Patiesi, šis bijis taisns cilvēks, šis cilvēks bija Dieva Dēls”. Un tā arī tagad skatot Dieva Dēlu, mums ir jāiedvesmojas ar līdzīgu brīnišķās patiesības izpratni, kas ir mūsu garīgajā stāvoklī. Pāvils rāj galatiešus: “Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais?” (Gal. 3:1). Tāpat kā mēs, viņi nestāvēja krusta pakājē. Bet viņi iepazina daļu no krustā sistā Kristus garīguma no apustuļa vārdiem, un viņš saka, ka tam būtu bijis jāiededz viņos patiesības mīlestību, viņu ticību tai, īsteni pieņemot glābšanu caur Kristus lielo žēlastību. Un tas pats attiecas arī uz mums. Ar savu nāvi Kristus apstiprināja Dieva apsolījumu, ko Vecajā Derībā bieži dēvē par Viņa “žēlastību un patiesību”. Par to, kā Kristus krustā parādīja patiesu mīlestību pret visiem Dieva bērniem, Pāvils saka: “Kristus (krustā šajā kontekstā) ir kļuvis par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus” (Rom. 15:8). Šis paskaidrojums parāda saistību starp patiesību un Kristus nāvi. Apsolījumi Ābrahāmam par mūžīgo mantojumu, par iespēju būt Kristū, tie patiesi tagad attiecas uz mums.
