Mājas lapa
1.3 Jaunā Derība
Kristījoties jūs kļuvāt par Ābrahāma dzimuma daļu, viņam doto apsolījumu līdzmantiniekiem, līdz ar to arī jūs stājāties jaunajā derībā. Jauno Derību sastāda apsolījumi Ābrahāmam, un tie sāka attiekties arī uz jums pēc kristīšanās. Šim kristīšanās aspektam mēs tagad arī gribam veltīt lielāku uzmanību. Pirmām kārtām, padomājiet, ko nozīmē but derības attiecībās ar Dievu. Tas nozīmē, ka Viņš mūs vienmēr redz šādā stāvoklī, vienmēr Kristū, kamēr mēs nepārkāpsim derību. Tas nenozīmē, ka tad, kad mēs lasām Bībeli (piemēram), mēs esam derībā ar Dievu, bet beidzot lasīt, izejam no tās, lai strīdētos (piemēram) ar savu sievu. Jeremijas grāmatā Dievs vairāk nekā 20 reizes vēršas pie Izraēla tautas, lai tā atgrieztos pie Viņa, atgrieztos derībā ar Viņu, atgrieztos, nevis pārtrauktu darīt grēka darbus A, B un C un sāktu pildīt 1.,2.un 3.baušļus.
Mēs lasām par jauno derību, kas noslēgta ar mums caur Kristus upuri krustā. Ebr. 8 apstiprina, ka mēs esam jaunajā derībā, citējot Jer. 31, kur pravietots par Izraēlas grēku nožēlu nākotnē un par jaunas derības noslēgšanu. Divas reizes Gars izmanto Jer. 31:31, lai pierādītu, ka tagad mēs esam jaunajā derībā (sk. Ebr. 8:6-13 un 10:16-19). Tomēr Jer. 31 runāts par tagadējo Izraēlu, par tās gaidāmo grēku nožēlu un jaunas derības noslēgšanu pēc tās pazemojuma no nākotnes iebrucēju rokas. Tas mūs māca, ka mūsu tagadējā derības noslēgšana ir līdzīga Izraēlas derības noslēgšanai nākotnē. Šo secinājumu apstiprina tas, ka Gars citē Jer. 31 saistībā ar mums šodien. Domas gājiens ir šāds: tā kā Jer. 31:34 runāts par piedošanu tiem, kas noslēguši jauno derību ar Dievu, tāpēc tagad vairs nav vajadzīga upuru pienešana un cilvēku priesterība, jo Jer.31:34 attiecas uz mums. Tāpēc arī tagad Dievs raksta mūsu sirdīs. To apstiprina Pāvils 2. Kor. 3:3, atsaucoties uz Jer. 31. Dievs ar Savu Garu rakstīja “uz sirds plāksnēm”. Viņš noslēdza jaunu derību uz mūsu sirds plāksnēm. Par to pašu sacīts arī 2. Kor. 1:22: “Viņš mūs ir arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs”. Par Izraēlas iestāšanos jaunajā derībā un ko tas viņiem nozīmēs ir runāts vairākos pravietojumos. Bet tas, kas sacīts viņiem, zināmā mērā, attiecas arī uz mums, uz tiem, kas tagad ir jaunās derības attiecībās. Tāpēc mums visiem ir jācenšas daudz smalkāk izprast, ko tieši nozīmē būt derībā ar Dievu, un kādas ir šīs saistības sekas.
Šodienas mēs – rītdienas Izraēls
Bet vispirms es gribu pārliecinoši pierādīt, ka mums jālasa Vecās Derības pravietojumi par Izraēla iestāšanos jaunajā derībā, attiecinot tos uz sevi.
| Izraēla nākotnē zem jaunās derības |
Šodienas mēs zem jaunās derības |
| “Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti” (Ec. 36:25)
“šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām … Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta” (Jer. 31:33).
Jes. 55:1-3 pravieto, ka Israēls nākotnē pieņems jauno derību: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens … un nāciet pie Manis! … Es jums celšu mūžīgu derību”. Es slēgšu ar tiem miera derību, tā būs mūžīga derība” (Ec. 37:26). Miera derība tika noslēgta ar priesteriem (Mal. 2:5). “Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” (Hoz. 13:14) |
Salīdziniet ar kristiešu kristīšanu: “tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunas apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni” (Ebr. 10:22). “Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs” (Rom. 2:15; 2. Kor.3:3)
Tas atspoguļo mūsu tagadējās attiecības ar Dievu (1. Pēt. 2:10; 2. Kor. 6:16). Uz šiem vārdiem Kristus atsaucas, vēršoties pie mums: “ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer” (Jņ. 7:37,38).
Tagad mēs esam garīgie priesteri (1. Pēt. 2:5).
Mēs arī to pieredzēsim; Izraēlas nacionālā augšāmcelšanās citēta, runājot par mūsu personīgo augšāmcelšanos. (1. Kor. 15:55).
|
Jauna sirds
Pāvils 2. Kor. 3:16 saka, kad izraēliešu sirdis pievērsīsies Kungam Jēzum, tad apsegs no viņu sirdīm nokritīs. Bet tagad katrs no mums caur Kunga Jēzus Garu ar atsegtu seju var raudzīties uz Kunga Jēzus slavu (2. Kor. 3:18). Skaidrībai par Kristu, pie kuras Izraēla galu galā nonāks, ir jābūt mūsos jau tagad, mūsu sirdīm jāpievēršas Kristum tagad, tāpat kā tas notiks arī ar izraēliešiem. Vecajā Derībā daudz informācijas par to, kā Izraēla sirds pievērsīsies Kristum.
Daudzas reizes par Izraēla iestāšanos Jaunajā Derībā runāts kā par to, kā Dievs izmaina viņu sirdis, apstiprinot viņu domāšanas izmaiņas. Citiem vārdiem, derība vairāk attiecas uz prātu. Un šī jaunā prāta ievirze ir būtībā šo jauno derības attiecību ar Dievu neatņemama sastāvdaļa: “šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu … Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs” (Jer. 31:33). Un tas liek mums visupirms attīstīt mūsos patiesu garīgumu, domāšanu, ko Dieva Gars iedvestu mūsu apziņā. Dievs nepastarpināti iedarbosies uz izraēliešu sirdīm ar Dieva Vārda palīdzību. Iniciatīva pieder Dievam: Viņš rakstīs viņu sirdīs. Tā nav pasīva iespējas došana darīt to pašiem; Viņš to darīs Izraēlā. Tamlīdzīga sirds nomaiņas operācija aprakstīta Ecēh. 36:25-27: “Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti; Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem … (salīdz. ar mūsu stāšanos jaunajā derībā). Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu … Es jums došu Savu Garu (pievērsiet uzmanību divkāršam uzsvaram) un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas”. Tādēļ, būt jaunajā derībā nozīmē jauna gara, jaunas domāšanas un līdz ar to jauna dzīves veida iegūšanu. Un tāpēc Ebr. 10:20 jaunā derība nosaukta par “jaunu un dzīvu ceļu”, jaunu un dzīvu dzīvības ceļu. Jer. 31:33 saka, ka Dievs ieliks likumus Izraēlas sirdīs. Jer. 36 mēs lasām, ka Viņš ieliks viņu sirdīs Savu Garu. Iznāk, ka Izraēla sirds nomaiņa notiks caur viņu atsaukšanos uz Dieva vārdu.
Sausie kauli
Ecēhiēla 36. nodaļas pravietojums turpinās nākošajā 37.nodaļā. Šeit Izraēla jaunās sirds iegūšanas apraksts, tā garīgā atjaunošanās ir likta nodaļas krustpunktā. Tajā apraksta kaulu savienošanos, pēc kā, pateicoties cilvēka dēla (Ecēhiēla) pravietojumam, viņos ieiet Dieva Gars un notiek augšāmcelšanās. Šis apraksts valodas ziņā stipri līdzinās Ādama radīšanas aprakstam; sākumā tika radīts ķermenis, bet pēc tam tajā tika iepūsts gars (1). 2. Kor. 5:17 mēs, pēc ieiešanas Kristū kristījoties, esam nosaukti par “jaunu radījumu”.
Viss tas runā par to, ka jaunajā derībā mēs patiesi izjūtam Dieva ietekmi uz mūsu sirdīm caur Viņa vārdu. Un ja reiz mēs to apzināmies, tad mazākais, ko mēs varam darīt, ir lasīt Viņa vārdu katru dienu un pārdomāt izlasīto. Kad mēs lasām, Dievs raksta mūsu sirdīs, mūsu iekšējā būtībā, Dieva paša rokraksts gulstas mūsu sirds dziļumos. Un ja mēs to tā saprotam, tad nevar būt nekāda attaisnojuma ikdienas lasīšanas ignorēšanai. Rom. 6:4 teikts, ka pēc kristīšanās mēs staigājam “atjaunotā dzīvē” “jaunu dzīves ceļu” pēc jaunās derības (Ebr. 10:20). Dažkārt nākas novērot ļoti spēcīgas izmaiņas cilvēkā pēc kristīšanās. Taču garīgi, domās šīm pārmaiņām jāturpinās un jāturpinās tā, lai ar gadiem mēs pārmainītos līdz nepazīšanai, salīdzinot ar iepriekšējo cilvēku mūsos. Un mūsu eklēsijās šodien ir cilvēki, uz kuriem to var pilnībā attiecināt. Dažkārt, kad tiecies ar tāda brāļa vai māsas vecākiem, kuri nav Patiesībā, ir grūti noticēt, ka tā varētu būt viņu atvase. Balss tonis, intonācija, izturēšanās un pat gaita … pavisam citādi. Un tā katrā no mums atjaunotnei jāturpinās pastāvīgi. Un atjaunojoties mums jatuvinās tiem, kas atjaunojas tieši tāpat, veidojot jaunu ģimeni. Cik jauki ir vērot eklēsiju, kas sastāv no jaunpievērstajiem, kuru pasaulīgās ģimenes nav Kristū, un redzēt, kā viņi tuvinās garā un kļūst atpazīstami kā vienas ģimenes locekļi!
Bez kritieniem
Brāļi bieži iedomājas, un ne bez pamata, ka mūsu sapratne par Dieva Garu var viegli attālināties no patiesības. Viņi ir nobažījušies, ka mēs galu galā teiksim, ka Dievs mūs mudina uz garīgumu bez kādas piepūles no mūsu puses. Šādas domas ir aplamas. Mēs patiesi apzināmies, ka Dievs mūs tuvina Sev tad, kad mēs tuvināmies Viņam. Un to, bez šaubām, dara Viņa Gars (jo kā gan citādi Viņš darbotos?). Šajā ziņā garīgā izaugsme ir noslēpums. Tāpat kā mēs nezinām, kā veidojas kauli dīglī, tā mēs arī nezinām Dieva ceļus. Un šo izteicienu no Salamana Mācītāja izmanto mūsu Kungs (Jņ. 3), piemērojot to jaunajai piedzimšanai, bet jau Garā, kas arī nav skaidri iezīmējama. Pat mūsu Kungs pats, nesalīdzināmā garīgā pazemībā teica, ka Viņš nezina to, kā mazs Evanģēlija grauds izaug garīga brieduma stādā. Padomājiet par Izraēlas sirsnīgo grēksūdzi pēdējās dienās, nožēlojot savu līdzdalību krustāsišanā, apraudot to tā “kā vaimanā par vienīgo dēlu” (Cak. 12:10). Tādam grēku nožēlošanas spēkam jābūt arī mūsos. Un tas noteikti prasa piepūli no mūsu puses. Tomēr mums arī ir jāatceras, ka šī jaunā sirds Izraēlai tiek dota ne tikai viņu piepūles rezultatā; bieži Dievs saka, ka tāda apmēra garīgā palīdzība no Viņa nav salīdzināma ar viņu pūliņiem. Viņš to darīs Sava svētā Vārda dēļ un dēļ patriarhiem, tātad arī dēļ mums.
“Bet Ciānai nāks pestītājs un tiem, kas Jēkabā (dēlos) atgriezušies no sava uzticības zvēresta lauzuma …. Šī ir mana derība ar tiem”, saka Tas Kungs, “Mans Gars, kas tevī mājo, un Mani vārdi, ko Es liku tavā mutē, nezudīs no tavas mutes … mūžīgi!” (Jes. 59:20,21). Citiem vārdiem, Dieva garīgais atbalsts Izraēlai nezudīs, tas neizgaisīs nebūtībā. Es domāju, ka šis ir viens no skumjākajiem momentiem mūsu šodienas garīgajā dzīvē. Tu redzi jauno brāli, kurš iedvesmas pilns iznirst no kristīšanās ūdeņiem un tikpat dedzīgi ķeras klāt Dieva vārda studēšanai un sprediķošanai, viņš aug garīgi līdz pēkšņi … kritiens, atsalšana, kas noved viņu atpakaļ uz šīs pasaules slidenā ceļa. Mēs satiekamies dievkalpojumos, Bībeles skolās, mēs aizrautīgi lasām Dieva Vārdu kopā. Un tad tas viss izgaist, mēs zaudējam sava aicinājuma īstenības sajūtu, atrodam to otrā dienā un atkal zaudējam līdz noslīdam līdz tam, no kā sākām. Bet tad mēs garīgi skriesim un nepiekusīsim, iesim pa jauno dzīvības ceļu un nenogursim. Šī ir visbrīnišķīgākā Valstības dzīves puse – pastāvīga augšana bez nožēlas, bez atskatīšanās, bez garīga atslābuma. Nebūs garīgu kritienu. Tā vietā – pastāvīgas izaugsmes enerģija.
Patiesa nožēla - ?
Bet tagad šajā dzīvē, dzīves nemierīgajos viļņos cenšoties noturēties virs ūdens, tikai uz augšu un uz priekšu mēs traucamies sajūsmā par derību, kurā mēs esam. Maizes laušana ir ikreizējs atgādinājums un personisks atkārtots apliecinājums no mūsu puses, ka mēs patiesi sastāvam jaunajā derībā ar Dievu. Mēs ņemam jaunās derības kausu, kas noslēgta ar mums caur Kristus asinīm, kuras šis vīns simbolizē (Lk. 22:20; 1. Kor. 11:25). Un tāpēc mums visā nopietnībā ir jāuzdod sev jautājums, vai mēs patiesi nožēlojam grēkus, kā tas būtu jādara, vai šī nožēla ir pietiekami dziļa. Vai mēs saskatām grēka nopietnību, vai mūsu grēku nožēla pie kristīšanās bija patiesa, vai arī mēs kristījāmies tikai tāpēc, ka pēc Bībeles lasīšanas mēs to uzskatījām par loģisku nepieciešamību.
Būtu pārdroši no kristadelfieša puses dot pozitīvu atbildi uz visiem šiem jautājumiem. Pēc Pāvila vārdiem – grēks ir mānīgs. Visi mēs izejam caur grēku, kuru nekad agrāk nebijām darījuši. Mēs nožēlojam – un nožēlojam ļoti dziļi, patiesi ticot, ka tas, ko esam izdarījuši nekad neatkārtosies, ticot, ka pēc Savas žēlastības Dievs mums piedos. Bet, teiksim, pēc nedēļas viss atkal atkārtojas. Mēs nožēlojam, sāpīgi pārdzīvojam, ka tā iznācis, bet ne tik dedzīgi kā iepriekš. Un tad tas atkārtojas ik dienu, tas kļūst par mūsu dzīves sastāvdaļu, mēs pārstājam par to raizēties, atrodam sev attaisnojumus. Grēks ir mānīgs. Atcerēsimies to. Tieši tāpēc Jēkabs iesaka mums atzīties savos pārkāpumos citiem, apspriežot tos tikšanās reizēs, tādā veidā cenšoties visā nopietnībā cīnīties ar grēku mūsos.
Bet jo nopietnāk mēs pret to attiecamies, jo ciešāk ticam, ka tiksim piedoti. Jaunajā derībā Izraels “Mani pazīs … jo Es piedošu viņu noziegumus” (Jer. 31:34). Iznāk, ka būt jaunajā derībā nozīmē iepazīt Jahvi mūsu grēku piedošanas dēļ. Mēs ne tikai cerēsim uz to labāko, bet būsim droši par to, ka mūsu grēki tiks piedoti. Raugoties uz krustu, droši stājoties pretī grēkam, mums jābūt patiesi aizkustinātiem. Mums jāpazīst Jahve, jāpazīst Viņa glābjošā žēlastība, jāpazīst mūsu grēku piedošana. Izraēla izlies jūru asaru, kad sapratīs, ko jaunā derība viņiem patiesībā nozīmē. Un mēs? Vai no mūsu acīm ir noritējusi asara, laužot maizi vai aizdomājoties par jaunās derības nozīmi mums, apzinoties cik grēcīgi mēs esam bijuši? Vai ir tā bijis? Iespējams reiz, bet ne šodien, ne tik bieži. Varbūt tāpēc, ka mēs vienkārši kļūstam vecāki. Vai arī atsalstam? Skaidrā saistība starp Izraēlas grēksūdzi, noslēdzot jauno derību, un mūsu grēksūdzi ir patiess izaicinājums mums. Mums īstenībā tiek piedāvāts grūts un ilgs pašiepazīšanas un pašrealizācijas ceļš, pa kuru ejot mēs varam but pārliecināti, ka saņemsim Gara mierinājumu, kas nomainīs mūsu akmens sirdi pret žēlīgu un jūtīgu sirdi, kāda bija mūsu Kungam Jēzum. Mums ir jāapzinās, ka pēc dabas mēs esam cietsirdīgi, egocentriski un ledus auksti pret Dieva karsto mīlestību. Bet Viņš patiesi cenšas mūs pārveidot. Un tāpēc nebūsim cietsirdīgi kā šī pasaule, nesekosim tās modei, mūsdienu jaunavu vīzdegunīgai nevalodai un moderno jauno cilvēku auksti izaicinošajai vienaldzībai. Būsim maigi, bet ne raudulīgi sentimentāli vai tīši nevērīgi, ļausim Kunga Jēzus lēnprātībai darboties mūsos, ļausim Dievam Tam Kungam rakstīt mūsu sirdīs.
Piezīmes
(1) Tāpat kā Ādamā tika iepūsts gars/dzīvības dvesma, tad viņs nostājās uz kājām un tika ievietots Ēdenes dārzā, ar Izraēlu ir tāpat, bet tā tiek ievietota savā Izraēlas zemē (Ecēh. 36:27,28; 37:14). Ēdenes identifikācijai ar Izraēlu ir ļoti daudz iemeslu (sk. grāmatu “Pēdējās dienas”).
