Mājas lapa
1.4 Jauna dzīve
Pirmās Mozus grāmatas teksts aicina mūs vismaz pamēģināt iedomāties radīšanas ainu; ka no neredzamā cēlies redzamais (Ebr. 11:3), un tad pirms aptuveni 6 000 gadu tas kļuva par mūsu pasauli; pamata ķīmisko elementu pārveidošanās un reorganizācijas rezultātā no haosa parādījās jaunas dzīvības formas. “Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais”. Dieva sacītajam Vārdam ir piedēvēts šīs radīšanas spēks. Un vēl grūtāk aptverams ir: “Tādēļ, ja kas ir Kristū (caur kristīšanos), tas ir jauns radījums (2. Kor. 5:17). Citiem vārdiem, neapturamais apvērsuma spēks vēršas pār ticīgo pēc kristīšanās. Cilvēka apziņā veidojas kaut kas pamatos pilnīgi jauns. Taču tas ir process; sešas radīšanas dienas simbolizē Dieva veikumu ticīgā apziņā visa viņa mūža laikā. Kad nogurušie kristadelfieši visā pasaulē pēc vakariņām ķeras pie saviem “Bībeles pavadoņiem”, lai veiktu ikdienas lasījumu, kad Dieva vārds atbalsojas viņu apziņā to ikdienas darba gaitās, grūti ir noticēt, ka Dieva spēks darbojas mūsos. Un tomēr Dievs darbojas mūsos, vareni un neapturami; “Jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat” (1. Tes. 2:13). Dievs ir radītājs Dievs, ar nekad neizsīkstošu radīšanas vēlmi; Viņš irViņa Gara spēks, kas izpaužas caur Viņa vārdu.
Kad mēs kļūstam par “jaunu radījumu”, “kas bijis, ir pagājis, redzi (saproti to!), viss ir tapis jauns” (2. Kor.5:17). Šie paši vārdi sastopami Atkl. 21:5, kur rakstīts par Otro atnākšanu, kad viss tiks radīts no jauna, bet vecais, kas šajā pasaulē, tiks nodots aizmirstībai. Saistībai starp šiem citātiem ir jāliek mums domāt, ka perspektīvā mēs no šīs dzīves pāriesim Valstībā, tā kā globālajām izmaiņām, kas notiks uz zemes, kad nodibināsies Valstība, jāatspoguļojas ticīgā iztēlē jau šodien.
Atdalīšanās …
Vecā, ko nomainīs jaunais, aiziešanas ideja jāskata saistībā ar 2. Kor. 4, kas vēstī par Mozus bauslības beigām. Citviet Jaunajā Derībā “senais”, “vecais” tieši attiecas uz Mozus bauslības elementiem (Lk. 5:39; 2. Pēt. 1:21; Rom. 7:6; 2. Kor. 3:14), līdzīgi kā arī vārds “pagājis” (Mt. 5:18; 24:35; 2. Pēt. 3:10). Tomēr 2. Kor. 5:17 skaidri norāda uz jauno domāšanas veidu, kas Kristum jaunpievērstajiem jāpiekopj. Tad kāpēc šeit arī ir atsauce uz pārslēgšanos no Mozus uz Kristus bauslību? Tam mums ir noteikti jāparāda, ka pirmo jaunpievērsto jūdu saišu saraušana ar jūdaismu ir tiešs pirmtēls mūsu saišu saraušanai ar iepriekšējo domāšanas veidu, kas sakņojas pagātnes attiecībās – ar vecāku vai garīdznieku, rietumu dzīves veida vai komunisma ateistisko ideju, vai arī āfrikāņu māņticības ietekmi. Visiem mums nākas atteikties no mūsu ierastā domāšanas veida un vides. Jaunās Derības būtību lielā mērā sastāda pirmo kristiešu cīņas apraksti, cīņas, kas veltīta viņu garīgo, sociālo un emocionālo saišu saraušanai ar apkārtpastāvošo jūdaismu. Un tie nav mazsvarīgi vēstures fakti, jo saskaņā ar 2. Kor. 5:17 saišu saraušana ar jūdaismu mums ir kā piemērs mūsu saišu saraušanai ar pagātni. Agrīnie pievērstie neebreji tieši tāpat pārtrauca sakarus ar savu apkārtējo pasauli. Paskatieties uz tesaloniķiešiem. Viņi pieņēma Evanģēliju kā patieso Dieva vārdu (1. Tes. 2:13), kaut gan vairums tesaloniķiešu nopēla Evanģēliju (Ap.d. 17:11).
Jauna dzīve
Vārdus no Rom. 6:4, iespējams, lasīja mūsu kristīšanās reizē: “Lai tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē”. Atjaunotā dzīve ir mūsu dzīve pēc kristīšanās jaunā, līdzīgā Kristum pēc augšāmcelšanās garā. Pašai domai par atjaunotni jāienes mūsu dzīvē saviļņojumu, kas parasti pavada jaunas radības nākšanu dzīvē, jo kopš kristīšanās atjaunotnei mūs jāpavada mūža garumā. Taču mūsu pasaulīgā dzīve ir tik vienmuļa, svaiguma apdalīta. Atjaunotā dzīve no Rom. 6:4 ir saistīta ar “kalpošanu jaunā garā”, par ko runāts Rom. 7:6, ar atjaunotu domāšanu. Dievs, kurš runā mums par radīšanu 1. Moz. grāmatā, “ir atspīdējis mūsu sirdīs”, izgaismojis mūsu atziņu (2. Kor. 4:6). Pilnīgi iespējams, ka iepazīšanās ar atjaunoto dzīvi var izsaukt nicinājumu, kā tas notika agrīnajā baznīcā. Mēs aizmirstam par savu attīrīšanos no pagājušās dzīves, “ka … (esam) šķīstīti no veciem grēkiem” (2. Pēt. 1:9) kristījoties. Šo brīnuma izjūtu mēs ar laiku varam zaudēt.
Tikko mēs apskatījām, ka dzīves atjaunotne pēc kristīšanās vairāk attiecas uz mūsu domāšanu, uz garīgumu, bet ne uz ikdienišķo dzīvi. Mūsu ārējais cilvēks ar laiku kļūst arvien vājāks un vājāks, kamēr iekšējais “dienu no dienas atjaunojas” (2. Kor. 4:16). Zīmīgi, ka maldu ceļus ejošā kristietība uzsver fizisko izveseļošanos caur Dievu, līdz ar to aizēnojot atjaunotās domāšanas labo vēsti, kuras radīšanai Dievs velta tādu pat Gara Spēku kā pasaules radīšanas laikā. Piemēram, “gars” Rom. 8 attiecas uz jauno domāšanas veidu kā jaunas radīšanas rezultātu, bet šo “garu” bieži jauc ar Svētā Gara dāvanām. Skumji, ka šo brīnumaino Dieva darbu neredz tik daudzi no tiem, kas uzdodas par ticīgajiem.
Jauni priekšstati
Jauno domāšanas veidu atspoguļo valodas lietošana Bībelē. Jaunā Derība it īpaši ievieš jēdzienus, kas bija pavisam sveši to laiku pasaulīgajai domāšanai. Šī iemesla dēļ kristietība ir spēcīgi iespaidojusi grieķu valodu. Daudzi vārdi ir ieguvuši jaunu, daudz dziļāku nozīmi. Piemēram, kristietības ideja par nāvi kā miegu radīja grieķu vārdu koimētērion (kapsēta) no koimaõ (iemidzināt), kura burtiskā nozīme ir ‘guļamzāle’. Grieķu valodā bija viens vārds ar nozīmi ‘sieviete’, nebija vārda, kas apzīmētu ‘precētu sievieti’, tāpēc ka pat doma par to, ka sieviete var palikt neprecēta, bija sveša grieķiem. Sievietes vienmēr apprecējās. Tāpēc bija tikai divi vārdi, viens apzīmēja ‘mazu meiteni’ un otrs ‘sievieti’. Bet Pāvils, Gara vadīts, izvirza domu par sievieti, kas apzināti paliek neprecēta, pilnībā veltot sevi kalpošanai Tam Kungam (1. Kor. 7:34). Viņš runā par “neprecēto”. Pirmā gadsimta grieķiem tas likās kas neiedomājams; mūsu laikos ir grūti novērtēt šīs domas kādreizējo novitāti. Būtībā Dievs sniedza ticīgajiem principiāli jaunus jēdzienus, kurus tā laika valoda vēl nebija spējīga atainot.
Vai arī ņemsim pazemības jēdzienu. Kungs mācīja, ka līderi, lielie priekšnieki, Viņa Valstībā būs pakļāvīgi kalpi (Mt. 20:27). Runājot par Sevi, Kristus nosauc Sevi par pazemīgu ķēniņu, kas pirmā gadsimta grieķa prātam būtu nesavienojami jēdzieni. Lūk kas citam autoram par to sakāms: “Senajiem grieķiem nebija laika pazemībai. Viņu valodā pirmā gadsimta sākumā pat tāda vārda nebija … acīmredzot, agrīnajiem kristiešiem tas bija jādarina. Tas ir neveikls garš vārds, kas salikts no diviem grieķu vārdiem, no kuriem pirmā vārda nozīme ir ‘nosliekties, noliekties’, bet otra - ‘domās’. Šī vārda pēkšņo parādīšanos pirmā gadsimta grieķu literatūrā parasti piedēvē agrīnās baznīcas ietekmei” (1).
Vai arī mīlestība. Mēs varam izprast “Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu” (Ef. 3:19), mēs varam operēt ar garīgu jēdzienu, kas pārsniedz mūsu dabiskās zināšanas, mēs varam zināt nezināmo. Līdzīgi mēs varam izjust “Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu” (Fil. 4:7). Mīlestības apzīmēšanai grieķiem bija vairāki vārdi: agape (diezgan vispārējs vārds, ko lieto Septuagintas tulkojumā); eros (attiecībā uz fizisko aspektu); phileo, kas attiecas (piemēram) uz vecāku mīlestību pret bērniem. Šo vārdu definīcijas bija diezgan izplūdušas un nenoteiktas, un kā Vecajā (Septuagintas tulkojumā), tā arī Jaunajā Derībā tos varēja lietot vienu otra vietā. Bet tad Kristus piedāvāja pilnīgi jaunu paradigmu: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat (agape), kā Es jūs esmu mīlējis” (Jņ. 13:34). Mīlēt tā, kā mīlēja Kristus, bija kaut kas absolūti jauns un Viņš izvēlējās vienu no vārdiem un iedvesa tajā pavisam jaunu nozīmi. Kristus izvēlējās diezgan bezkrāsainu grieķu valodas vārdu; agape, padarot to par vārdu, kas parāda Dieva un Kristus mīlestību pret mums, kā arī mīlestību, kas viņa sekotājiem jāizrāda vienam pret otru. Agape manā definīcijā, Viņš saka, ir vārds, kas jāieslēdz jūsu jaunajā vārdu krājumā. Tā ir patiesība, ka agape un phileo vietumis Jaunajā Derībā ir vārdi, kas cits citu aizstāj, taču Tā Kunga mīlestības definīcija un jaunas nozīmes došana vārdam ir spēkā arī šodien. Kungs ne tikai deva jaunu dzīvi vārdam ‘mīlestība’, Viņš parādīja mums, kādai tai jābūt. Kungs nostādīja cilvēku priekšstatu par mīlestību no galvas uz kājām. Tā Viņš iesaistījās farizeju disputā par to, kurš ir mūsu tuvākais, līdzībā par samarieti parādot, ka mums jākļūst tuvākajiem vienam pret otru.
Vai arī ņemsim žēlastību. Mēs jau runājām par to citur (2). Doma par pilnīgi nepelnītu labvēlību, pilnīgu Dieva žēlastību pret mums ir sveša mūsu pieredzei un domāšanai. Vai arī Dieva taisnīguma izpratne ir mums pilnīgi sveša. Tā, piemēram, mums pavēlēts slavēt Dievu par pirmdzimto iznīcināšanu Ēģiptē tāpēc, ka tā ir Viņa mūžīgās žēlastības zīme (Ps. 136:10 salīdz. ar 143:12). Tas vien jau pierāda, ka mūsu sapratne par žēlastību ir krasi atšķirīga.
Jauna valoda
Un tā, mēs domājam jaunā valodā, kuras alfabēts sākas un beidzas Kristū, alfā un omegā (pirmais un pēdējais burts grieķu alfabētā, Atkl. 21:6). Tā ir valoda, kurā mēs sarunājamies savā starpā, ar ko izskaidrojama mūsu savstarpējā saprašanās tikšanās reizēs, kad mēs satiekamies ar tiem, kuru pasaulīgā valoda mums ir sveša. Mēs, garīgā Izraēla pilsoņi, esam atstājuši savu nacionālo piederību un dzīvojam jaunu dzīvi, ar jaunu Ķēniņu jaunā Valstībā ar jaunu valodu. Pats par sevi, ka mēs vēl atrodamies miesā, bet jo vairāk mēs apzināmies šīs lietas, dzīvodami šai pasaulē, jo skaidrāk mēs apzināmies sevi augstāk par šo pasauli esam, tik augstāk, cik debesis ir augstākas par zemi; mēs esam debesu telpā Jēzū Kristū (Ef. 2:6). Mēs nevaram sagaidīt, ka pasaule varētu izprast mūsu domu gājumu. Bet mēs apgrozāmies labā sabiedrībā. Ļaudis no sirds uzskatīja, ka Marija Magdalēna, Pēteris, Pāvils un citi apustuļi, pat Kungs Jēzus, ir vienkārši nenormāli, slimi. Jaunais domāšanas veids, kas saistīja šos cilvēkus, viņiem bija totāli neizprotams. Apzinādamies visu to, Pāvils komentē: “Ja aizrāvāmies līdz neprātam, tas notika Dievam par godu … es runāju neprātā … tad pieņemiet mani arī kā bezprāti … Mēs esam ģeķi Kristus dēļ”.
Ja mēs domās aptveram to lietu būtību, par ko šeit runāts, tad nav nepieciešamības uzskaitīt visas tās pārmaiņas, kas notiek Kristum pievērstā praktiskajā dzīvē. Visas tās ir diezgan abstraktas lietas, bet ja tās ir pareizi saprastas, tās vienkārši un dabiski iedarbosies, radot mūsos radikālas pārmaiņas.
Piezīmes
(1) Alans Heivards “Pazemīgais ķēniņš” (Alan Hayward “The Humble King”, The Bible Missionary, No. 131, January 1994.
(2) Sk. The Gospel of Grace ( Žēlsirdības Evanģēlijs).
