Pamatmācība

Tās praktiskā nozīme dzīvē

Dievs eksistē.

Ir tikai viens Dievs un Viens Kungs Jēzus.

Dieva Vārds ir Jahve.

Dievs zina un redz visu caur Sava Svētā Gara visuresamību.

Bībele ir Dieva iedvests nemaldīgs vārds.

Dieva Valstība atnāks. Mums jādzīvo tā, it kā tā varētu atnākt kuru katru brīdi. Tā ilgs mūžīgi. Ar Dieva žēlastību mēs patiesi būsim tajā. 

Būs tiesa. Visi, kam tas pienākas, stāsies tās priekšā. Atraidītie griezīs zobus bezspēcīgās dusmās paši pret sevi.

Kristus atnāks, lai tiesātu šo pasauli.

Ābrahāmam un Dāvidam dotie apsolījumi pēc kristīšanās kļūst mūsu. Un tāpēc mums ir patiesa cerība uz glābšanu Valstībā. Mēs esam garīgais Izraēls, tas nozīmē – Dieva tauta, no šīs pasaules atdalīta tauta. Par mūsu garīgo tēvu kļūst Ābrahāms.

Ābrahāmam bija apsolīts, ka Jahve būs viņa dzimtas, kas iemantos zemi, Dievs.

Glābšanai ir nepieciešama kristīšanās. Bez tās, kā teikts Bībelē, neviens nevar tikt glābts vai arī būt derībā ar Dievu. Kristoties mēs kļūstam par Kristus miesas daļu, esam viens ar viņu, mēs esam Kristū.

Izraēlas iziešana no Ēģiptes caur Sarkanās jūras ūdeņiem ir mūsu kristīšanās tēls (1. Kor. 10:1).

Dievs ir visa radītājs.

Piedošana un glābšana mums dota no Dieva žēlastības.

Mēs tikām glābti, tāpat kā Izraēls mēs esam radīti par Dieva Valstības aizmetni, kaut gan fiziski tas atklāsies tikai ar Kristus atgriešanos.

Jebkurš, kas patiešām tic Vienas Ticības mācībai un dzīvo saskaņā ar to, tiks glābts.

Eksistē tikai viens ķermenis, viena miesa. Un tas ir galvenais Ticībā saskaņā ar Jauno Derību, kaut arī mēs tam pievēršam maz uzmanības.

Nāve ir pilnīga bezsamaņa; elle ir kaps; “Kā aitas” tiks ieslodzīti pazemē visi tie, kurus mēs pazīstam. “Bet taisnie valdīs pār viņiem rītam austot”.

Velns ir izplatīts mūsu būtības tēls; grēks un kārdinājums nāk no iekšpuses. Garīgās cīņas īstā vieta ir cilvēka sirds.

Svētais Gars šodien neparādās brīnumos, bet izpaužas caur Dieva vārdu. Bībele bija Dieva iedvesta un tādēļ tā ir Dieva vārds.

Kungs Jēzus bija pakļauts visiem mūsu kārdinājumiem. Viņš bija cilvēks, kam piemita mūsu daba. Viņš neeksistēja iepriekš.

Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.

Jēzus ir Kristus.

Kungs Jēzus nomira un augšāmcēlās un Dievs Viņu darījis par Kungu un Kristu (Ap.d. 2:36).

Debesīs paceltais Kristus tika paaugstināts un saņēma Vārdu, kas bija pāri visiem vārdiem. Un tas nozīmē, ka visiem, kas tam tic, jānoliecas kalpošanā Viņa Vārdam. 

Mūsu grēku piedošana kļuva iespējama pateicoties Kristus augšāmcelšanai.

Mēs esam atpirkti ar Kristus asinīm.

Mūsu dēļ Kristus pieņēma briesmīgo nāvi.

Cilvēka daba/miesa nevar tikt šķīstīta; tā ir jāiznīcina.

Neskatoties uz to, ka Viņam bija uzkrauta mūsu nožēlojamā daba, Kungs Jēzus Kristus nomira un augšāmcēlās par mani, manis taisnošanas un glābšanas dēļ. Viņa dzīve un nāve tika atdotas manai atpirkšanai par slavu Dievam.

Ticība tam, ka Dievs eksistē, jau pati par sevi atstāj ietekmi uz cilvēka uzvedību. Vārdus “dzīvais Dievs” bieži lieto lūgšanās vai grūtu pārbaudījumu laikos. Viņš ir dzīvs un tāpēc Viņš atlīdzina tiem, kas viņu meklē.

Runa nav tikai par skaitļiem. Jo ir tikai viens Dievs, Viņš tādēļ pieprasa no mums visu. Tāpēc ka Viņš ir viens Dievs, Viņš pieprasa no mums pielūgsmes pilnību; un tāpēc ka Viņš ir viens, Viņš vienādi attiecas pret Savu tautu, neatkarīgi, piem., no nacionālās piederības (Rom. 3:30). Visi īstenie viena Dieva pielūdzēji, ebreji vai neebreji, ir vienoti tajā ziņā, ka viens Dievs piedāvā viņiem glābšanu uz tiem pašiem pamatiem (Rom 10:12). Tas, ka ir tikai viens Kungs Jēzus, nozīmē to pašu arī attiecībā uz Viņu. Pāvils redzēja šo nozīmi mācībā par Dieva vienotību. Mums šis princips ir pamatīgi jāapsver, pirms mēs sākam izprast no tā izrietošus secinājumus. Kristus mācīja, ka Dieva bauslis par Viņa vienotību un to, ka mums būs Viņu mīlēt ietver sevī arī otru bausli – mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Pirmais un otrais bauslis faktiski bija viens; tie bija pirmā baušļa nesaraujamas daļas (Mk. 12:29-31). Ja Dievs ir vienīgs, tad mūsu brālis nes Viņa vārdu un tāpēc mīlēt Dievu nozīmē mīlēt brāli (1. Jņ. 4:21). Un tāpēc ka ir viens vienīgs Dievs, Viņam mums jāatdod visa mūsu garīgā enerģija. Ja eksistētu divi dievi, tad Jahve pieprasītu tikai pusi mūsu enerģijas. Bet mēs neko nevaram dot kādam citam, jo nav arī kam dot. Ir tikai viens Dievs. Katrā cilvēkā ir dziņa, vēlēšanās veltīt savu dzīvi kādam vai kaut kam. Pamatā cilvēkiem ir raksturīgi veltīt sevi kalpošanai šīs materiālās pasaules elkiem. Bet mums būs tikai viens Dievs, viens vienīgs mūsu pielūgsmes objekts.

Un arī Vecajā Derībā pēc bauslības vajadzēja “lai pie jums ir vienādi taisns likums kā svešiniekam, tā iedzimtajam, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs!” (3. Moz. 24:22). Jahves vārda visaptverošajai būtībai, kas ietvēra Viņa tautu, jau pašai par sevi bija jānoved pie tā lai Izraēls bez uzpūtības attiektos pret citām tautām. Tāpēc ka Jahve ir, kas Viņš ir, mums jālīdzinās pēc Viņa. Jau Viņa eksistēšana un būtība to prasa no mums (3. Moz. 20:7 salīdz. ar 19:2,10). Ja mēs patiesi zinām īpašības, kas atklājas Viņa vārdā, mēs paļausimies uz Viņu (Ps. 10:12, 124:8). Kad vajadzēja stiprināt Cakarijas ticību, viņam tika pateikts: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā” (Lk. 1:19). Dieva vārda piesaukšana 2. Moz. 34:6,7 neietver vārdus: ‘Tici Dievam! Viņš tev palīdzēs!’ Tā vietā mēs lasām par Dieva žēlastību, žēlsirdību, taisnprātību un nenovēršamo Dieva tiesu. Šo  abstrakto jēdzienu izpratne un izjušana vedīs pie patiesas ticības Dievam. Dāvids pieminēja Kunga vārdu, un tāpēc turēja Viņa baušļus (Ps. 119:55).

Patiesības jēdziens bieži savīts ar to, ka Dievs ir vienīgs (Jes. 45:5,6,18,21,22). Tas nozīmē, ka viss, ko viņš saka ir pilnīga taisnība; jo nav cita Dieva. Un tā, viens Dievs ir devis mums tikai vienu ticību, cerību utt. (Ef. 4:4-6). Citas ticību sistēmas mums nav pieņemamas.

 Starp Vārdu Jahve un slavināšanu pastāv cieša saikne. Ale-lu-JĀ – slavējiet Jahvi. Īpaši skaidri šī sakarība redzama psalmos, piemēram, “…slavēt Tavu svēto Vārdu … daudzināt Tavu slavu.” (Ps. 106:47). Vārds un slava iet plecu pie pleca līdzās. Jau Dieva Vārda skaistuma un brīnuma, Viņa būtības apjausma liek Viņu slavēt. Kā Dieva Vārds, tā arī Viņa slava sniedzas līdz pasaules galiem (Ps. 48:11), neievērojot ne robežas, nedz valodu barjeras. Visi, kas zina šo Vārdu, ir vienoti Tā slavināšanā. Vai Jes. 42:8 nesaka par Viņa Vārda un slavas nedalāmību, it kā pats Vārds jau būtu Viņa slava? “Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.” Jau Dieva Vārda piesaukšana ir slavināšana (Ebr. 2:12). Tas izskaidro, kāpēc vismaz 15 reizes psalmos, kā arī bieži citviet Bībelē pavēlēts slavēt Viņa Vārdu (Ps. 7:18; 9:3; 44:9; 54:8; 61:9; 69:31; 74:21; 99:3; 113:1; 135:1; 138:2; 142:8; 148:5,13; 149:3; 150:3). Un tas arī izskaidro, kāpēc patiesa pielūgsme ietver sevī pareizas Dieva mācības pamatu zināšanas (Mk. 7:7). Līdzīga ir saikne starp slavu un slavināšanu.

Viena no Maleahijas tēmām ir tā, ka Izraēls nespēja pienācīgi novērtēt Dieva Vārdu, kā dēļ viņu kalpošana bija negribīga. Viņi nesniedza Viņa Vārdam pienākošos slavu un kalpoja Viņam pa roku galam. Viņi nicināja Viņa Vārdu. Dieva Vārdam, Viņa būtības pilnībai un bagātībai žēlsirdībā un uzticībā (2. Moz. 34:6) jau vajadzēja novest pie pilnīgas un bagātīgas upurēšanas (Mal. 1:6-8; 9:11,14; 2:2). Ja mēs patiesi atzīstam Dievu, mēs rīkosimies un tiesāsim pēc taisnības kā Viņš (Jer. 22:16).

Mēs tikām tērpti Dieva Vārdā kristījoties. Bet tas nozīmē, ka mums jādzīvo šī Vārda cienīgi. “Mums klājās kā tādiem, pār kuriem Tu it kā nemūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc Tava Vārda” (Jes. 63:19). Mēs nesam Viņa Vārdu un tāpēc esam Viņa kalpi, atrodamies Viņa lēmumu un Viņa Paša iespaidā. Tā dēļ, ka Dieva Vārds bija dots templim, tiem, kas atzina Dieva Vārdu, bija neiedomājami tur pielūgt elkus (2. Ķēniņu 21:4,7). Visam, kas nes Dieva Vārdu, nes Viņa tēlu, ir jābūt veltītam tikai un vienīgi Viņam.

Ījabs to zināja, un tāpēc viņs teica, ka pilnīgi izslēgts, ka viņš, piemēram, varētu iekārot kādu sievieti, ja jau viņš patiesi tic (kā viņš apgalvoja), ka Dievs ir viszinošs. “Es noslēdzu derību ar paša acīm, ka es neuzlūkošu nevienu jaunavu … Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš gan neskaita visus manus soļus?” (Īj. 31:1,4). Mums jātiecas ieiet Valstībā, tāpēc ka Dievam ir zināmas visas mūsu domas un gaitas, pēc kurām mēs galu galā arī tiksim tiesāti (Ebr. 4:11-13).

 Tādēļ mēs lasīsim un studēsim to ar tādu interesi, kādu nevar izraisīt neviens cits rakstu darbs. Tas brīnumainais fakts, ka šī grāmata patiesi satur Paša Dieva vārdus, dod atkal un atkal vielu pārdomām. No debesīm Izraēla dzirdēja Paša Dieva balsi (5. Moz. 4:36). Tik bezgalīgi tālais Dievs uzrunāja cilvēkus. Un šie vārdi tika pierakstīti. Kad mēs lasām Viņa vārdu, mēs dzirdam Viņa balsi. Tā, “Raksti” tiek lietoti “Dieva” vietā (Rom. 9:17; Gal. 3:8) un otrādi (Mt. 19:4,5). Kad mēs sludinām Dieva vārdu, mēs it kā translējam Dieva balsi cilvēkiem, un mums ir jācenšas izturēties kā Viņa vārda un balss sūtņiem, nerunājot jau par to, cik cītīgi un rūpīgi jānodrošina, lai Dieva vārda izpausme un izklāsts atbilstu Bībeles patiesībai bez fantāzijas piejaukumiem. “Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus” (1. Pēt. 4:11).  Sludinot Viņa vārdu, mēs esam Viņa balss cilvēkiem. Viņa vārds ir tik skaidrs, tāpēc tas ir tik mīļš (Ps. 119:140). Džons Karters grāmatā “Vai mēs varam uzdrošināties ticēt?” (Dare We Believe?) pilnīgi pareizi bilst, ka mūsu attieksmi pret Bībeli noteiks izpratne par to, kas tā patiesībā ir.

Salīdzinot Pāvila otrās vēstules Timotejam 3:16 un 4:2,3, mēs redzam, ka Dieva iedvestie vārdi ir noderīgi

Mācībai, tāpēc

 Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā

(vai tu esi gatavs to darīt, vai ne);

vainas pierādīšanai, tāpēc

 norāj;

labošanai, tāpēc

 brīdini;

audzināšanai taisnībā, tāpēc

paskubini ar visu pacietību un mācību.

Tādēļ mūs neinteresēs karjēras vai biznesa veidošana šajā dzīvē; mēs izvairīsimies no materiālisma un ar to saistītā enerģijas patēriņa. Ja mēs egoistiski uzkrājam materiālos labumus, nerēķinoties ar citiem, mēs esam atteikušies no Ticības, pat ja mēs skaidri apzināmies Ticības mācības pamatus (1. Tim. 5:8). Mantkārība ir Ticības noliegšana, atkal - pat ja teorētiskās zināšanas saglabājas (1. Tim. 6:10). Iespējams, ka Pāvils vienā un tajā pašā vēstulē tīšuprāt trīskārt runā par tiem, kas atstāj Ticību; vienreiz viņš par to runā nepareizas atziņas kontekstā (1. Tim. 6:21); nākamās divas atsauces (5:8; 6:10) saistītas ar ticības nomaldīšanos saistībā ar materiālismu, kaut arī turoties pie pareizajām atziņām. Nav labi ne viens, ne otrs. Tas, ka Valstība būs uz zemes, bet ne debesīs arī nav mazsvarīgi. Tas nozīmē, ka mūsu mūžīgais mantojums būs uz šīs planētas, par kura iegūšanu mums tagad nevajag cīnīties, nokļūstot to savstarpēji konkurējošo ekonomisko un politisko grupu iespaidā, kas dala šodienas pasauli.

Zinot par Tā Kunga tiesas šausmām, Pāvils centās pārliecināt ļaudis, to skaitā arī ticīgos korintiešus, pārvērtēt viņu nolaidīgo attieksmi pret Dieva Patiesību. Pilnīga nākošās tiesas nopietnības izpratne liek mums saskatīt virs galvām karājamies zobenu, apzināties garīgās dzīves  un kristietības krusta nešanas svarīgumu. Mēs ticēsim, ka ko mēs sējam, to mēs arī pļausim (Gal. 6:7,8), un attiecīgi arī veidosim savu dzīvi.

Un tāpēc mēs atdalīsimies no šīs pasaules. Mēs neturēsimies par katru cenu pie mums piederošajiem materiālajiem labumiem. 2. Tes. 2:1,2 teikts, ja mēs patiesi ticam, ja visa mūsu uzmanība ir vērsta uz otro atnākšanu, tad mēs nepadosimies viltus mācībām. Jau tas vien, ka tiesas diena ir nolikta, ir pati par sevi pavēle “visiem cilvēkiem atgriezties no grēkiem” (Ap.d. 17:30,31). Tuvojošās tiesas apzināšanās noved pie pašanalīzes: “Un tad drīz ieradīsies …Tas Kungs, kuru jūs kārojat. … bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu?” (Mal. 3:2 salīdz. ar Atkl. 6:17). Ticībai uz otro atnākšanu jāizraisa jautājums: “Cik stipriem tad (mums) jābūt”, tiesas dienai tuvojoties? “Tādēļ … to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod … neaptraipītus un nevainojamus” (2. Pēt. 3:11, 14). Kad Izraēla tauta gaidīja Jahves parādīšanos, tad tā sagatavoja sevi šai dienai ar upurēšanu un šķīstīšanos (3. Moz. 9:4). 

Mums prātā nenāks meklēt laulības partneri šai pasaulē, nedz balsot par tās politiķiem. Mēs esam atdalījusies tauta. Mēs tikām atpirkti ar dārgajām Kristus asinīm. Mēs esam garīgie jūdi. Visu, ko Dievs teica tādiem cilvēkiem kā Jēkabs, Viņš teica arī mums (Hoz. 12:5; 1. Moz. 28:15 salīdz. ar Ebr. 12:5,6). Tāpēc mēs meklēsim attiecības tikai Dieva tautas vidū. Tikai Dieva tautai piederošais aizņem mūsu domas un jūtas. Mūsu dabiskā vēlēšanās būs tikties ar viņiem, un mēs izjutīsim, ka eklēsija ir mums pieņemamākā vide. Sāls bija simbols derības attiecībām ar Dievu (3. Moz. 2:12); tomēr Jaunajā Derībā sāls nozīmē mīlestību, mieru un labvēlīgas attiecības citam ar citu (Mk. 9:50; Kol. 4:6). Tas ir patiesu derības attiecību rezultāts; patiesa un pastāvīga mīlestība pret visiem derībā esošajiem. No pasaules sevi apzināti atdalījušā Ābrahāma piemēram sekosim mēs, viņa bērni. Tas, ka apsolījumi pieder arī mums, atdala mūs “no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē” (2. Pēt. 1:4).

Visi, kas atrodas patiesās derības attiecībās ar Dievu, sapratīs, cik daudz viņiem tiek dots un no visas sirds atsauksies, sevi visu atdodot Dievam (Mal 2:4,5). Pēc tam, kad Dāvids saņēma apsolījumus par nākamo Mesijas Valstību, viņš nodibināja savu ķēniņvalsti, aizdzenot no zemes visus Izraēla ienaidniekus (1. Laiku 18:1-3). Bet mums, kam pieder tie paši apsolījumi un tā pati cerība uz Valstību, jau tagad pēc iespējas jādzīvo tā, it kā mēs jau dzīvotu Valstībā. “Žēlastība un patiesība” ir vārdi, kas bieži attiecas uz apsolījumiem. Dāvids priecājās par Dieva žēlastību un taisnību, kad viņš kādu laiku dzīvoja “starp lauvām … savu naida pārņemto ienaidnieku vidū, starp cilvēkiem, kuru zobi ir šķēpi un bultas” (Ps. 57:5,6). Tieši tāpat arī mūsu līdzdalībai apsolījumos jāiedvesmo mūs svētbijīgas dzīves dzīvošanai šajā ļaunuma pilnajā pasaulē.

Zināmā mērā apsolījumi, ka Ābrahāma dzimums mantos zemi un Tas Kungs būs viņu Dievs, tika izpildīti tūlīt pēc to došanas. Tas Kungs kļuva par Īzaka, Ābrahāma dēla, Dievu (1. Moz. 31:42,53 atsaucas uz to). Atkal un atkal Dievs Izraēlam atgādina, ka Viņš ir viņu Dievs. Un ka zeme zināmā mērā bija dota jūdu patriarhiem (1. Moz. 15:18; 5. Moz. 28:63; 30:5; Jozuas 1:2-9; 21:43; 1. Ķēn. 4:20,21). Skaidrs, ka galvenā šo apsolījumu izpildīšanās ir gaidāma Valstībā; bet principā šis apsolījums jau ir piepildījies attiecībā uz Ābrahāma dzimtu, tas ir, uz mums! Šī zeme, uz kuras mēs dzīvojam ir mūsu! Mums pieder viss, kas ir apkārt. Viss ir mūsu (1. Kor. 3:21). Vienīgi, mēs esam šeit svešinieki, kas gaida aicinājumu celties, lai paņemtu to, kas jau tagad mums pieder. Tas ir galvenais. Kapitālisma materiālistiskā domāšana ir tiktāl izskalojusi mūsu smadzenes, ka mēs domājam, ka mums ir jālien no ādas ārā, lai tagad iegūtu savā īpašumā mantas un zemi, lai mēs varētu to apjozt ar žogu un paziņot to par savu esam, nopirkt drošības sistēmu vai noīrēt sargu, lai nodrošinātu savas īpašuma tiesības, nopirkt apdrosināšanas polisi, lai nekādi ‘Dieva darbi’ to mums neatņemtu… tas viss ir pilnīgā pretstatā mācībai par apsolījumiem Ābrahāmam. Šajā dzīvē mums neizbēgami jāsaskaras ar personīgā īpašuma un mantas tiesībām, bet neaizmirsīsim, ka faktiski viss pieder mums, un mēs pērkam šīs lietas ar tādu pat sajūtu, kāda, droši vien, bija Ābrahāmam, kad viņam bija jāpērk daļu viņam jau piederošas zemes, lai apglabātu savu sievu. Tā bija viņa zeme, kaut gan tajā laikā viņš to vēl nebija saņēmis. Un tā tas ir arī ar mums un visu pasauli, līdz ar to, kas ir tajā. 

Un tādēļ mēs sludināsim Labo vēsti un no visas sirds centīsimies pārliecināt citus (mūsu bērnus ieskaitot) par kristīšanās nepieciešamību. Mēs apzināsimies, ka nekristītai pasaulei (ieskaitot maldu ceļus ejošo ‘kristietību’) nav cerības, un mēs pret viņiem atbilstoši arī izturēsimies. Kristīšana nekad nezaudēs savu spēku. Stājoties derībā ar Dievu, mēs dzīvojam visu turpmāko dzīvi, izjūtot atbildību Viņa priekšā. “Un kad jūs To piesaucat (Dieva Vārdā kristoties) kā Tēvu … tad pavadāt bijībā savu svešniecības laiku. …Jūs zināt (jo skaidrāk jūs to apzināsities, jo lielāka bijība jūs pārņems), ka esat … atpirkti …ar Kristus … dārgajām asinīm” (1. Pēt. 1:17-19).

Tāpēc Pāvils saka: “Vai nezināt (vai tiešām nav saprotams?), ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? … ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to?” (1. Kor. 6: 15,16).

Tāpēc mums vajag patiesi mīlēt mūsu brāļus; 3. Moz. 25:38, runājot par Sarkanās jūras šķērsošanu, glābjoties no ēģiptiešiem, mudina Izraēlu jo augstsirdīgāk izturēties pret saviem brāļiem. Tāpēc ka ēģiptieši bija bargi uzraugi un Izraēla tika žēlsirdīgi izglābta no verdzības, tā nedrīkst cietsirdīgi izturēties pret saviem brāļiem (3. Moz. 25:40).

Godbijību iedvesošās pasaules radīšanai ar Tā Kunga vārda spēku jāiedveš mūsos bijība un Viņa Vārda spēka atziņa (Ps. 33:6-9). Tā kā mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, mūsu ķermeņa uzbūves struktūra pavēl mums sevi pilnībā veltīt Viņam (Mt. 22:19:21).

Šīs žēlastības apziņa darīs mūs lēnprātīgus, labsirdīgus, devīgus, situāciju izvērtēšanā saprotošus; tā mudinās mūs sludināšanas darbā dalīties šajā nepārspējamajā žēlsirdībā ar citiem, kas vēl kavējas to pieņemt, kā arī nenogurstoši strādāt, lai atgūtu tos, kas aizklīduši no Dieva žēlsirdības. Kā Dievs aizsniedza mūsu mazo pasauli, tā arī mēs centīsimies aizsniegt mūsu apkārtējo cilvēku sirdis. Paklausība patiesībai rada neliekuļotu brāļu mīlestību … no visas sirds pastāvīgi (1. Pēt. 1:22).

Tāpēc ka Valstībā mums tiks dota visa bagātība, kas ir Kristum, mums ir jāpārdod tas, kas mums ir tagad un jāatdod tas nabagiem (Lk.12:33 salīdz ar 44). Vēl jo vairāk, zināmā mērā Dievs jau tagad ir devis mums Valstību (Lk. 12:32), un tāpēc mums dabīgi jāatdod to, kas mums pieder, lai trūcīgo darītu bagātu, tāpat kā Kristus rīkojās attiecībā uz mums (2. Kor. 8:9). Pamatā, mūsu dāsnums (kā garīgais, tā materiālais) ir mūsu ticības rādītājs, kas mums ir tagad un ar neizmērojamo Dieva žēlastību gaida mūs Kristū. Dieva Valstības Labā vēsts kā tagad, tā arī nākotnē līdzinās ieraugam, kas darbojoties cilvēkā no iekšpuses, neizbēgami, jo tāda ir tās daba, izraisa viņā būtiskas parmaiņas (Lk. 13:20,21).

Tāpēc, neskatoties uz cilvēciskajiem šķēršļiem, kas varētu pastāvēt starp mums, mēs izjutīsim patiesu vienotību ar saviem brāļiem, kas tic tieši tāpat kā mēs. Tāpēc arī Ticība ir cieši savijusies ar ticīgo cilvēku vienprātību (Ef. 4:13; Fil. 1:27).

Pēc kristīšanās mēs kļūstam par vienota mūsu Kunga Jēzus Kristus ķermeņa jeb miesas locekļiem (1. Kor. 12:13). Mums tādēļ ir jābūt kontaktā ar visiem ķermeņa locekļiem (1. Kor. 10:16,17). Pāvils norāda Pēterim, ka viņš nerīkojas pareizi pēc evanģēlija patiesības (Gal. 2:14), sakot, ka ir divi ķermeņi – jūdeiskais un pagāniskais – un kontaktējoties tikai ar vienu no tiem, nevis ar veselo ķermeni. Pāvils, atmetot eklēsijas politiskās attiecības, sacīja to Pēterim visu priekšā. Ja mēs patiesi atzīstam un zinām evanģēliju, mēs kontaktēsimies ar visiem, kuri ir Viņā un Patiesībā. Ja mēs to nedarīsim, tad galu galā evanģēlija patiesība tiks pazaudēta (Gal. 2:5). Diemžēl, cilvēku mēģinājumos saglabāt Evanģēlija patiesību vienotā ķermeņa daļas nereti tiek atšķeltas. Taču Patiesība saglabājas tikai visu ķermeņa daļu savstarpējā kontaktā.

Cilvēka dzīves “zem saules” traģiskā īslaicīguma un galējā veltīguma apzināšanās liks mūs pievērst tam bojā ejai lemto miljonu, ar kuriem mēs diendienā tiekamies, uzmanību. Ja mēs redzam šīs pasaules dzīves traģēdiju un saprotam, ka mēs no tās esam atpirkti, tad mums kādam tas ir jāpasaka!

Un personiskajā līmenī, Dāvids, zinādams, ka aizgājušie necelsies Dievu godāt debesīs, vēlējās dzīvot pasaulīgo dzīvi, vienīgi lai teiktu Dievu To Kungu. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš gribēja turpināt dzīvot , bija vēlēšanās slavināt Dievu (Ps. 6:5; 115:17,18). Hiskijā mājoja tas pats gars.

Ps. 49:17,18 brīdina nenodoties pūliņiem sasniegt materiālos labumus un neskaust tos, kam tie ir, tāpēc ka nāve tiem ir mūžīga aizmirstība. Un lietišķāk, tā kā kapā nav ne darba, ne pārdomu , ne atziņas, ne gudrības, … tad tagad ir jādzīvo dzīve, kas veltīta kalpošanai Tam Kungam (Sal. Māc. 9:10-12).

Tā kā nāve ir kā aizmigšana, tad Dieva tiesas diena būs mūsu pirmā sevis apzināšanās pēc nāves. Bet tā kā nāves iespējamība ir ar katru dienu arvien lielāka, tad tiesas diena ir teju pienākusi. Un ar šo atziņu mums arī ir jādzīvo.

Ja mēs to saprotam, tad katru dienu paši sevi kontrolēsim, centīsimies piepildīt savas domas ar Dieva vārdu, ar ikdienas Bībeles lasīšanu, kritiski vērtējot savu rīcību, savus nodomus, apzinoties savas iekšējās būtības noslieci uz grēku, kas raksturīga visiem cilvēkiem pēc dabas. Mēs pārlieku stingri nesodīsim citu vājības, kas izpaužas attiecībās pret mums, mēs redzēsim tajās viņu ‘velna’ izpausmi.

Un tam jāatspoguļojas tajā, ko mēs lūdzam savās lūgšanās. Mēs lasām Dieva vārdus ar patiesu svētbijību, apzinoties, ka tā patiešām ir Dieva balss, kas runā ar mums, un to, ka tieši šeit ir Svētā Gara avots, kas var iedarboties uz mūsu raksturu, ienesot tajā tās pārmaiņas, kuras mums gribētos redzēt. Bībeles brīnums kā Dieva pašatklāsme mūs neatstās. Īsta ticība tam, ka vārds ir Dieva iedvests, arī ir patiesa ticība (Jņ. 19:35), kas atklāj mūsu sirds noslēpumus (1. Kor. 14:25). Tāpat arī mūsu sirds domas tiks atklātas, kad mēs pilnībā apzināsimies krusta realitāti (Lk. 2:35). Pamatu zināšanas spēks ved pie pašizzināšanas un pašpārbaudes.

Un tāpēc Viņš būs mums dzīvs piemērs ikdienas dzīvē, tieši tāpat kā Dāvidam Kungs Jēzus vienmēr būs mūsu acu priekšā. Mēs patiesi ticēsim, ka piedošana ir iespējama caur tāda pārstāvja darbu; un Viņa piemēra realitātei būs jo lielāka nozīme, lai smeltos iedvesmu celties pāri mūsu zemiskākajai būtībai. Šķīstīšanās principu izpratne palīdzēs mums pareizi lūgties; “mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību” ne tikai ticības dēļ, bet ticības rezultātā (Ef. 3:12). Vēstulē ebrejiem bieži ir sastopams vārds “tāpēc”; un tāpēc ka mēs esam šķīstīti, attīrīti, mēs tāpēc ar paļāvību, bez bailēm varam nostāties pie žēlastības troņa lūgšanā ar uzticību un tīru sirdsapziņu (Ebr. 4:16). Šī “drosme”, ko mēs gūstam caur šķīstīšanos, atspoguļosies arī mūsu “drošā runā”, sludinot evanģēlija noslēpumu (2. Kor. 2:12; Ef. 6:19). Mūsu izjūtas, ka esam tērpti patiesībā, liks visai mūsu būtībai izstarot pārliecību. Lūk, kāpēc “drosme” bija agrīnās baznīcas lozungs un atšķirības pazīme (Ap.d. 4:13,19,31; Ef. 3:12; Flp.1:20; 1.Tim. 3:13; Ebr. 10:19; 1. Jņ.4:17).

Tas, ka mūsu Kungs neeksistēja iepriekš, dod vielu pārdomām. Šķietami skaidrs, ka ir jābūt bijušām kaut kā radīšanai (nām) jau iepriekš, piemēram, lai radītu eņģeļus. Dievs eksistēja mūžīgi, bet tikai pirms 4 000 gadiem Viņš pasaulei deva Savu Vienpiedzimušo Dēlu. Un Dēls bija cilvēks, lai glābtu cilvēkus – tikai kādus miljonus (ja ne mazāk) no mums, kas dzīvoja tikai aptuveni 6 000 gadu. Uz laika un telpas bezgalības fona tas liekas brīnumaini. Iedomājieties tikai, ka Dieva vienīgajam Dēlam bija jāmirst šo nedaudzo dēļ šeit, kas rosās uz šīs mazās planētas tik īsu laika sprīdi. Viņš mira, lai Dievs varētu mūs glābt, un Dieva mīlestība pret mums tiek pielīdzināta jaunekļa precībām ar jaunavu (Jes. 62:5). Visuvarenais Dievs, kas eksistē mūžu mūžos, tiek pielīdzināts nevainīgam jauneklim ar tam piemītošo jūtu kvēli, priekpilno ilgošanos un vilšanās iespējas noliegumu. Vēl jo vairāk. Viņš nomira par mani, pieņemdams kaunpilnu nāvi. Mūsu sirdis un prāti, ar visu tiem piemītošo spēku, nav spējīgi to aptvert.

 Jāņa pirmā vēstule cieši saista ticību Kristum kā Dieva Dēlam ar dzīvi patiesā mīlestībā. Viņi “no sākuma” caur Labo vēsti ir dzirdējuši, ka Kristus bija Dieva Dēls, kā arī to, ka vienam otru jāmīl. “Vēsts”, ko viņi bija dzirdējuši no sākuma, bija, ka Kristus ir Dieva Dēls (1. Jņ. 2:24), un arī to, ka “mums būs citam citu mīlēt” (1. Jņ. 3:11). Tieši tāpēc Jānis mācības par mīlestības nepieciešamību kontekstā vienlaikus brīdina par viltus mācībām, kas izkropļo mācības par Kristus kā Dieva Dēla būtību (1. Jņ. 2:22,23; 4:1-4; 2. Jņ. 7-11). “Iesākumā bija Vārds” un tas bija Kristus (Jņ. 1:1-3); tomēr rūpīgāk visu apsvēris, Jānis raksta savās vēstulēs, ka vārds no sākuma bija bauslis, ka mums būs citam citu mīlēt (1. Jņ. 2:7; 3:11). Ticības Kristum būtība ir mīlestība vienam pret otru. “Šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus Vārdam un mīlam cits citu, kā Viņs mums pavēlējis” (1. Jņ. 3:23). “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no Dieva dzimis, un ikviens, kas mīl To, kas Viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas no Viņa ir dzimis (tas ir, jūsu brāli). “Ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos … Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā” ( 1. Jņ. 5:1; 4:12,15). Bet kāpēc ir tāda sakarība starp mīlestību un ticību, ka Jēzus Nācarietis ir Dieva Dēls? Teoloģiski var teikt, ka, ja mēs Viņu pieņemam kā Dieva Dēlu, mums tāpat jāpieņem arī pārējos Dieva dēlus, kas dzimuši ar Viņa Svēto Garu. Bet vai praktiski tā nav mācība, cik brīnumainā veidā Visuvarenais Dievs Savu vienpiedzimušo Dēlu atdeva tik brīvi un tik sāpīgi par mums …? Tas neaptveramais brīnums, ka Dievam bija Dēls pēc mūsu dabas, kā bērns un vēlāk vīrs, kas vājajā un grēcīgajā cilvēka miesā varēja paust cilvēkiem Dieva būtību; un kuru Dievs atdeva par mums … Ja mēs pa īstam to saprotam, mēs patiesi mīlēsim savus brāļus. Un tā, tas nenozīmē vienkārši domāt: jā, mēs ticam, ka Kristus bija Dieva Dēls, nevis Dievs, Dēls – un punkts. Nē. Būtība ir daudz dziļāka. Šī ticība un sapratne spēj sagraut šķēršļus, kas atdala cilvēkus vienu no otra, un iedvesmot tos patiesai, pašaizliedzīgai mīlestībai.     

Tāpēc ka Jēzus bija vienpiedzimušais Dieva Dēls, Viņš ir Dieva žēlastības un patiesības pārpilns. Jāņa evanģēlijs (1:14) parāda saikni starp žēlastības un patiesības pilnību un vienpiedzimušo Dēlu. Šim brīnumam jāliek mums ar bijību klausīties Viņā un paklausīt Viņa vārdam jau tāpēc vien, ka mēs noliecamies Tā priekšā, kas Viņš ir un bija – Dieva Dēls (Lk. 9:35).

Ja mēs noliedzam Kristu, tad mēs noliedzam to, ka Jēzus ir Kristus (1. Jņ. 2:22), bet mēs arī aizliedzam Kristu, ja mēs Viņu nesludinām (Mt. 10:33). No tā izriet, ka ja mēs patiesi ticam, ka Jēzus nebija vienkārši Jēzus no Nācaretes, bet gan Dieva Kristus, tad mēs sludināsim par Viņu, Viņu nenoliedzot. Tieši šī iemesla dēļ pastāv sakarība starp Jēzus atzīšanu par Kristu un Viņa sludināšanu un apliecināšanu (Jņ. 9:22; Ap.d. 18:5; Flp. 2:11). Pilnīga apjausma par to, kas patiesībā ir Kungs Jēzus un cik augstā godā Viņš tagad celts, rosinās Viņa apliecināšanu pasaules priekšā, kā arī dziļu personisku paklausību Viņa baušļiem (Ebr. 2:1). “Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ … nebīstieties no viņiem, nedz iztrūkstieties. Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos … ar lēnprātību un bijību” (1. Pēt. 3:14-16). Zinot un izjūtot Kristu par mūsu sirds pavēlnieku, palīdzēs mums izturēt jebkurus pārbaudījumus un iemācīs mūs ar pienākošos pazemību liecināt apkārtējiem cilvēkiem.

Tam, ka Jēzus ir Kungs, ir liela praktiska nozīme mūsu dzīvē. Rom. 14:7-9 Pāvils runā par nepieciešamību nedzīvot tikai sev pašam, bet gan par labu savam tuvākajam. Kāpēc? Tāpēc ka “Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem”. Tāpēc ka Viņš ir mūsu Kungs, mēs vairs nedzīvojam sev, bet Viņam un tiem, kas ir Viņā. Kad Pāvils, cildinot Kristu, sauc Viņu par ķēniņu Ķēniņu un kungu Kungu, kurš mīt nepieejamā gaismā, tad tas nav vienkārši literārs izteiksmes līdzeklis. Tas ir iespiests kontekstā, kas iesaka ticīgajiem atraisīties no materiālisma, pat bēgt no materiālisma slazda valgiem. 1. Tim. 6:6-14 attiecas uz to; un tad seko Kristus godinošie panti (:15,16) un atkārtots lūgums dalīties bagātībā, nevis uzkrāt to (:17-19). Tāpēc ka Viņš ir Kungs visam, mums ir jāatmet mantas kārība un uzkrāšanas tieksme. Jo mēs esam Viņa, un viss, kas mums ir, arī ir kalpošanai Viņam.

Ir vēl kaut kas, pie kā mūs ved Kunga cildināšanas augstums. “Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis … lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi … un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs … tātad … gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti” (Flp. 2:9-12). Šie vārdi sasaucas ar Jes. 45:23,24: “Manā priekšā locīsies visi ceļi un man zvērēs ikviena mēle. Vienīgi tai Kungā – tā liecinās – ir pilnvērtīga taisnība un spēks”. Visiem mums grūti samierināties ar pazemību. Tomēr Viņa priekšā, Viņa paaugstinājuma priekšā, kas nāca visdziļākā krusta pazemojuma rezultātā, mums jāmetas ceļos ar neviltotu pazemību, savu grēcīgo niecību apzinoties un dziļā pateicībā, zinot, ka caur Viņu mums tiek pielīdzināta taisnprātība.

Pēteris Jēzus vārdā sludināja par Pašu Jēzu – tas tiek uzsvērts (Ap.d. 2:31,38; 3:6,16; 4:10,12,17,18,30; 5:28,40,41; 10:43). Pēterim sludināt Labo vēsti lika lieliskās zināšanas par Kristu un Viņa raksturu, un Viņa Vārda pagodināšanas brīnums pēc Viņa pacelšanās debesīs (Flp. 2:9; Atkl. 3:21). Zināt un pieredzēt Viņa paaugstināšanu un nesludināt vienkārši nebija iespējams, to nevarēja paturēt sevī. 3. Jņ.7 ir runāts par to, kā tika pildīta sludināšanas sūtība: “Jo Viņa Vārda dēļ viņi ir izgājuši, nepaņemdami neko (materiālu palīdzību) no pagāniem (ticīgajiem cittautiešiem)”. Viņa Vārda zināšanas godība lika viņiem iet sludināšanas ceļu augstsirdībā, neprasot nekādu materiālu atlīdzību. Jau Kristus Vārda zināšanai vien ir jāiedvesmo aktīvai kalpošanai Viņam: efezieši strādāja Kunga Vārda labā (Atkl. 2:3).

Ja mēs tam ticam, tad mēs to sludināsim visai pasaulei. Lk. 24:48 vienkārši konstatē, ka apustuļi bija augšāmcelšanās, kas dara grēku piedošanu iespējamu visiem, liecinieki. Paralēlajās vietās Marka un Mateja evanģēlijos runāts par viņiem doto pavēli iet un sludināt par to visai pasaulei. No tā izriet: ja savā ticībā mēs patiesi esam augšāmcelšanās liecinieki, tad mūsu ticības neatņemama sastāvdaļa ir šīs liecības sludināšana mūsu pašu mazajā pasaulē.

Sludināt pavēl pati Viņa augšāmcelšanās. Kad Pēterim jautāja, kāpēc viņš, neskatoties uz stingro aizliegumu, turpina sprediķot, viņš atbildēja, ka paklausa Dieva pavēlei sludināt Labo vēsti par Jēzus Kristus augšāmcelšanos (Ap.d. 5:29-32). Dievs tādu pavēli nedeva (to deva Kristus), tomēr no visas Pētera pierādījumu loģikas izriet, ka pati Kristus augšāmcelšanās ir Dieva de facto pavēle liecināt par to.

Tāpēc ka caur Kristus augšāmcelšanos cilvēkiem kļuva iespējama grēku piedošana (1. Kor. 15:17), Pēteris aicina tautu uz grēku nožēlošanu un Kunga darba pieņemšanu caur kristīšanos Viņa nāvē un augšāmcelšanos (Ap.d. 2:31-38; 3:15,19 “tāpēc”). Glābšana kļuva iespējama tāpēc, ka Kungam tika dots Vārds pāri visiem vārdiem (Ap.d. 4:12 salīdz. ar Flp.2:9). “Dievs devis Savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no sava ļaunuma” (Ap.d. 3:26). “Dievs ir uzmodinājis Jēzu …Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu (t.i., iedvesmotu) Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas” (Ap.d. 5:30,31). Tam, ka Kunga augšāmcelšanās deva katram, kas savienots ar Viņu caur kristīšanos, iespēju saņemt grēku piedošanu, jāmudina mūs sludināt to pasaulei, ja mēs tam ticam. Mācekļiem bija pavēlēts iet sludināt Kristus augšāmcelšanos un no tās izrietošo grēku nožēlu, piedošanu un kristīšanu. Augšāmcelšanās rosina sludināt (1. Kor. 15:14). Kristīšanās “glābj (mūs) … caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1. Pēt. 3:21 salīdz. ar Rom. 4:21; Kol. 2:13). “Dievs … mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu” (Ef. 2:5). Ja mēs ticam Kristus augšāmcelšanai, mēs nožēlosim grēkus, izsūdzēsim tos un iepazīsim grēku piedošanas svētību. Tā, ticība Viņa augšāmcelšanai un grēku atzīšana ir savienoti kopā Rom. 10:9,10 kā priekšnoteikums glābšanai. Kristus augšāmcēlās, tāpēc mēs pārstājam grēkot (1. Kor. 6:14). Mēs nevaram tīšām grēkot, ja ticam piedošanai, ko Viņa augšāmcelšana ir nodrošinājusi. Cilvēkiem ir jānožēlo grēki ne tikai tāpēc, ka nāks tiesas diena, bet tāpēc, ka Dievs aicina mūs to darīt, Viņš iedvesa ticību piedošanai uzmodinādams To no mirušiem (Ap.d. 17:30,31). Tukšais kaps un Kunga slavināšanas veidi ir tas, kam jāiedvesmo mūs dziļai personiskai grēku nožēlai un jāliek sludināt Labo vēsti grēcīgajai pasaulei, aicinot to nožēlot grēkus un kristīties, lai arī viņi varētu tapt glābti, pateicoties Kristus augšāmcelšanai.

Ja mēs kaut ko saprotam šķīstīšanās ‘mehanismā’, mēs apjautīsim, ka mūsu galīgā atpirkšana, kas sasniegta krustā, būs tikai Kristus atgriešanās laikā. Pēc vairākām nodaļām, kas veltītas pārdomām par Kunga krustu, Pāvils rezumē: “Tā arī Kristus, vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida” (Ebr.9:28). Šeit mēs redzam savienotus kopā divus galvenos principus – ja mēs kaut mazliet saprotam šķīstīšanu un pestīšanu, tad mēs ar prieku gaidīsim otro atnākšanu, lai izpirkšana krustā noslēgtos visā pilnībā (sal. 1. Pēt. 1:13). Pacilātība otrās atnākšanas gaidās, ko uzkurina atziņa, ka tā nesīs krustā iesākto galīgo atpestīšanu, veicinās daudz vieglāku attieksmi pret visu šajā dzīvē notiekošo.

Un tāpēc “vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Ef. 5:25). Kristus “nodeva” Savu garu Tēva rokās. Citviet šajā grāmatā mēs parādījām, ka Viņa nāve bija labprātīga, ka Viņš pats atdeva Savu dzīvi, nevis, ka tā Viņam tika atņemta. Un šai paškontroles un pašuzupurēšanās augstākajai virsotnei ir kaut kādā veidā jāatspoguļojas mūsu garlaicīgajā ikdienas dzīvē. Viņš pacēla mūsu grēkus, “lai mēs, grēkam miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm (Pēteris tās redzēja) jūs esat dziedināti” (1. Pēt. 2:24). Tāpēc ka atbrīvošanos no grēka pavada Kunga ciešanas krustā, mums arī jāatbrīvojas no tiem, liekot tiem atmirt.

Saudzīgi izsakoties, mūsu līdzjušanai Viņa nāvei par mums būtu jāmodina mūsos augstsirdīgas jūtas visādā ziņā. Mudinot korintiešus dāsnu dāvanu pasniegšanai nabagajiem brāļiem, Pāvils centās viņus iedvesmot ar Kristus krustāsišanas aprakstu: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību” (2. Kor. 8:9). Ņemot vērā to, mums ir jābūt ne tikai dāsniem, dodot no savas bagātības, bet jāpaliek nabagiem savā dāsnumā. Kunga devība nebija finansiāla; tā bija emocionāla un garīga. Un tā, Pāvils saka, kā materiālā tā arī garīgā ziņā mums jāpalīdz mūsu nabagākajiem brāļiem.

Un tā, mēs nevaram turpināt dzīvot miesīgu dzīvi, cerot, ka mēs tiksim kaut kādā veidā šķīstīti jeb attīrīti. Mums vismaz ir jāmēģina nomērdēt savu miesu; nevis saņemt piedošanu par tiem pašiem grēkiem un atsākt grēkot no jauna. Bet, pat ja mēs nevaram pārstāt grēkot, mums vajag patiesi gribēt iznīcināt savu miesu, savas miesīgās vēlmes, uzskatot sevi par mirušiem grēkam. Mums tas jādara, tāpēc ka Kristus “uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba” un avansā izdziedināja mūsu garīgo vājumu. Mums atliek iznīcināt savu miesu, jo Viņš iznīcināja mūsu grēkus (1. Pēt. 2:24).

Pēc desmit nodaļām, kas veltītas Kristus asinsizliešanas nozīmes skaidrošanai, Pāvils dedzīgi rezumē:

-        “lai droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ”, kas ir iespējams tikai caur skaidru grēku piedošanas saprašanu. Mūsu lūgšanām jākļūst par pozitīvu un pacilājošu pieredzi: “ tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs, un atsvabināti no ļaunās apziņas”. Pārdomas par attīrīšanos un ticība tam visam stiprinās ticības pārliecību.

-        “turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas”. Ja ticība krustam ir iespiedusies mūsu apziņā, ja mēs par to domājam ne tikai maizes laušanas reizēs svētdienās, bet katru dienu, mēs nesvārstīsimies. Dabiskā tieksme uzplaiksnīt un atdzist mūsu garīgajos centienos atkāpsies tā brīnuma priekšā, kas tika sasniegts krustā. Tikai ilgstošas pārdomas par krustu var gandrīz mistiskā veidā uzturēt cilvēkā iedvesmas uguni.

-        “un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, … bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu” (Ebr. 10:24,25). Arī šeit mācība par šķīstīšanos un otro atnākšanu ir saistītas. Jo skaidrāk mēs apzināsimies, ka tuvākajā laikā Kunga krustāsišanas mērķis piepildīsies mūsu fiziskajā glābšanā, jo ar lielāku iedvesmu mēs domāsim par mūsu brāļu garīgo labklājību. Ja mēs ticam grēku izpirkšanai, mēs centīsimies piedalīties maizes laušanā, apliecinot savu apbrīnu un pateicību Kungam Jēzum.

Un tas nozīmē, ka arī man ir jāatdod viss, es apzināti tiekšos uz to, lai tikai brīnumainā kārtā iepazītu šo Cilvēku, kas nomira, lai es varētu tapt brīnumaini glābts. Viņš “miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem” (Rom. 14:9). Ja mēs ticam Viņa augšāmcelšanai un paaugstināšanai par Valdnieku, tad Viņš kļūs par mūsu dzīves Valdnieku, par katra mūsu sirds puksta Valdnieku.

Mēs nomirām un augšāmcēlāmies ar Kristu, ja mēs patiesi ticam tam, ka Viņš ir mūsu pārstāvis un mēs esam ar Viņu saistīti, tad Viņa brīvība un uzvaras sajūta pārņems arī mūs. Tas ir līdzīgi vainīgajam asinsizliešanā, kurš, redzējis Augstā Priestera nāvē savas pelnītās nāves skatu, tiek atbrīvots no ierobežojuma atrasties glābšanas pilsētā (4. Moz. 35:32,33). Tāpēc ka Kristus patiesībā augšāmcēlies, un mēs esam ar to saistīti, mums it tā dēļ jāatturas no grēkošanas, jāšķiras no sliktas kompānijas un jākļūst pilnīgākiem Tā Kunga darbā (1. Kor. 15:34,58). Kunga nāves pārstāvnieciskā daba nozīmē, ka mums jāapņemas izdzīvot Viņa krustāsišanas apņemšanos, cik vien mēs to spējam; izdzīvot iztēlē Viņa ceļu, nonākot līdz tam momentam, kuru mēs zinām, ka nevarētu pārvarēt, un tad patiesā apbrīnā un pateicībā apjaust krusta glābšanas brīnumu. “Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts (2. Kor. 5:14,15). Spēcīgs komentārs: “Apzināšanās, ka tu esi iekļauts Kristus upurēšanās nāvē tās pārstāvnieciskās dabas dēļ,  liek tev uzņemties upurēšanās dzīvi, it kā sevī iztēlojoties krustāsišanu”

( W.F. Barling, The Letters to Corinth). Tāds ir patiesas, sevī izdzīvotas kristīšanās spēks. Ja nu mēs esam ar Kristu nomiruši un augšāmcēlušies, mēs būsim nomiruši pasaulīgajām lietām (Kol. 2:20; 3:1). Tāpēc Pāvils apgalvoja, ka lielākais pierādījums Kristus augšāmcelšanai no miroņiem ir izmaiņas viņa raksturā (Ap.d. 26:8 un tālāk). Tas bija “augšāmcelšanas spēks”, kas darbojas arī mūsos. Jēzus Nācarieša nāve un augšāmcelšanās ir ne tikai mums zināmi vēstures fakti; ja mēs tiem patiesi ticam, tajos mīt maksimāls parveidošanas spēks.