Mājas lapa
1.6 PASAUĻU SADURSME
Konflikts, agresīva sadursme ar “šo pasauli”, vadoties pēc Bībeles, ir neizbēgama. Un ne vien neizbēgama, bet arī nepieciešama kā ļoti svarīgs mūsu atpirkšanas posms. Mums ir jānošķiras no pasaules, un tikai tad Dievs varēs mūs pieņemt (2. Kor. 6:17). Ar kristīšanos tiek nomazgāti ne tikai mūsu iepriekšējie grēki, tā arī atdala mūs “no šīs samaitātās cilts” (Ap. D. 2:40). Bez svētas dzīves (atdalīšanās) neviens neredzēs To Kungu (Ebr. 12:14). Kungs Jēzus nomira, lai atdalītu mūs no šīs pasaules, lai izveidotu no mums jaunu tautu un nāciju, kas dzīvotu Viņa un nevis šīs pasaules pārvaldībā (Tit. 2:14 salīdz. ar 2. Moz. 19:5). Lūk, cik tas ir svarīgi! Mozus likumā bieži sastopamais ebreju vārds, kuru tulko kā ‘nogriezt /atdalīt’ tulko arī kā ‘noslēgt’ derības ar Dievu. Derības noslēgšana ar Dievu prasa atdalīšanos no pasaules, no miesas. Jēkabs šo domu izsaka skaidrāk par skaidru: “Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku”. Neviens, pat ateists, neteiktu, ka viņš ienīst Dievu. Bet tieši tā Dieva priekšā izskatās mūsu draudzība ar šo pasauli. Sievietes dzimums un čūskas dzimums jau pēc savas dabas ir pretstatā viens otram. Starp cilvēku un čūsku ir mūžīga opozīcija; starp šiem diviem nav trešā kompromisa ceļa. Sekojoši, nepieciešamība ‘atdalīties no šīs pasaules’ var kļūt par tik ikdienišķu saukli, ka tas zaudē savu nozīmi, dažbrīd iegūstot pat negatīvu skanējumu; un jāsaka, to itin bieži uztver kā simbolisku atdalīšanos pretēji Dieva iecerētajai atdalīšanās idejai. Mums arī jāapzinās, ka viegli ir atdalīties no pasaules tajos brīžos, kad mums tas ir izdevīgi. Mums var nepatikt, piemēram, kafejnīcu apmeklēšana, vai kino; mums varētu būt grūtības kontaktu izveidošanā ar cilvēkiem … un mēs to varam attaisnot ar vārdiem par ‘atdalīšanos no pasaules’, kaut gan mūsu sirdis patiesībā tā arī paliks neatdalītas Dievam.
No … lai
Svētums nozīmē atdalīšanos no un atdalīšanos lai. Atdalīšanās nav tikai kaut kas negatīvs, tai ir arī būtiski pozitīva nozīme. Mēs atdalāmies no šīs pasaules, lai pievienotos Dieva Valstības lietām. Atdalīšanās no šīs pasaules notiek dabiski un pati par sevi, lai mēs varētu pievienoties pie tā, kas ir Dieva. Tā nav daļa no krusta, kas ticīgajam jānes, vai viņš to grib vai nē. Kā visa garīgā izaugsme, tā ir nemākslota; pie televizora pavadītās stundas dabiski noplok (līdz nullei?); draudzība ar šo pasauli pamazām izčākst; mūsu ģērbšanās stils, tas, uz ko mēs ceram un par ko runājam … tas viss izmainās laika gaitā. Izraēlu izveda no Ēģiptes caur Sarkano jūru (salīdz. ar kristīšanos), lai viņus ievestu apsolītajā zemē (5. Moz. 6:23). Ābrahāmam bija teikts iziet no savas zemes, un viņi paklausīgi izgāja, lai dotos uz Kānaāna zemi. “Un tie nogāja uz Kānaāna zemi” (1. Moz. 12:1,5). Tādam ir jābūt arī mūsu dzīves ceļam, lai mēs beidzot, Kungam Jēzum atgriežoties, pēc aicinājuma izietu, lai satiktu līgavaini un kopā ar Viņu ieietu kāzu dzīrēs (Mt. 25:6,10).
Dieva pasaule
Dieva interešu centrā ir ticīgie. Viņam Viņa pasaule ir ticīgie. Pāvils,
runājot par Maķedoniju un Ahaju, domā tikai Maķedonijas un Ahajas ticīgos
(Rom. 15:26). Rakstos bieži izskan, ka augšāmcelti tiks “visi”. Rom.
2:6-9 ir teikts, ka otrās atnākšanas laikā tiks tiesāts “ikviens”, kaut
arī mēs zinām, ka “ikviens” netiks celts tiesai. Bet Dievam un Jēzum
Kristum “visi” nozīmē ticīgie. “Visi” ir baznīcas nosaukums vēstulēs
efeziešiem un kolosiešiem un “visi” 1. Kor. 8:1, acīmredzami, nozīmē
‘jebkuru ticīgo’. Kristus teica, ka Viņš nelūdz par visu pasauli, bet
tikai par tiem, ko Dievs Viņam devis. Tāpat arī Pāvils vairākas reizes
izsakās, ka “visi” augšāmceltie piecelsies glābšanai. Tomēr, kā mēs
zinām, tas tā nav. Problēma atkrīt, ja ar “visiem” saprotam tikai ticīgos.
Rom. 3:19 ar “visu pasauli” domāti tikai tie, “kas stāv zem bauslības”
un ir atbildīgi Dieva priekšā. Kungs Jēzus aiznesa “pasaules” grēkus,
tomēr jūdi turpināja mirt savos grēkos, tāpēc “pasaule”, kuras grēki
tika aiznesti, ir ticīgo pasaule. “Manā priekšā lieksies visi ceļi,
un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam
par sevi” (Rom. 14:11,12) – ir vēl viens piemērs tam, ka ar “ikviens”
ir domāti tie, kas ir atbildīgi Dieva priekšā. “Jo ir atspīdējusi žēlastība,
kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem” (Tit. 2:11), protams, ka ne ikvienam
reiz dzīvojušam, bet “visiem” no jaunās radības. Kungs Jēzus baudījis
nāvi “par visiem” (Ebr. 2:9) – par visiem, kas kristījušies Viņa nāvē.
“Dievs … Kristū … salīdzināja pasauli ar Sevi”, iegūstot piedošanu mums
(2. Kor. 5:19) – mēs esam “tā pasaule”, kas tika salīdzināta ar Dievu.
Mēs esam “visi”, kas šķīstīti Viņa asinīs (Ebr. 9:22). 1. Kor. 4:9 Pāvils
it kā atdala “pasauli” no “cilvēkiem”, ar “pasauli” domājot ‘ticīgo
pasauli’. Kungs “Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem”
(1. Tim. 2:6), kaut gan tikai mūs, atpestītos, Viņš izpirka no grēka
kundzības (Lk. 1:68; Tit. 2:14; 1. Pēt. 1:18-21; Atkl. 5:9; 14:3,4).
Jes. 60:1 teikts par gaismu, kas aust pār Ciānu, it kā Ciāna Dievam
būtu visa zeme. No Ps. 89:13 redzams, ka Dievs nosaka debess puses no
centra, kas ir Jeruzaleme: “Tu esi radījis ziemeļus un dienvidus; Tābors
(rietumos) un Hermons (austrumos) gavilēs teic Tavu Vārdu”. Analoģiski,
ļoti bieži, lai norādītu rietumus, tiek lietots vārds “jūra” (Joz. 16:5,6);
Ecēh. 42:19). “Austrumi” tiek lietoti, runājot par Persiju, Midiānu
un zemēm uz austrumiem no Jeruzalemes (Ec. 25:4; Mt. 2:1); “dienvidi”
par Ēģipti, uz dienvidiem no Kānaānas (Jer. 13:19; Dan. 11:5) vai par
Negevu, kalnaino zemi uz dienvidiem no Jeruzalemes (1. Moz. 12:9; 13:1,3;
Ec. 20:46,47); “ziemeļi” norāda uz Babiloniju (Jer. 1:13-15 utt.).
Kungs Jēzus Savu dzīvi atdeva par pasaules dzīvību (Jņ. 6:51), tomēr tikai tie, kas uzņem Viņa vārdus un apzinās Viņa krusta patieso nozīmi, saņems šo dzīvību; tādēļ “pasaule” attiecas tikai uz ticīgajiem. Viņu dēļ (un mūsu dēļ, pēc Viņa žēlastības), pat ne to dēļ, kas atsaucās, bet galu galā atkrita, Kungs Jēzus atdeva Sevi visu. Viņam “pasaule” esam mēs. Nesadrumstalosim Viņa mīlestības vienreizīgumu un to brīnumu, ka Viņš mūs ir aicinājis. Mums būtu jājūtas dziļi saviļnotiem par to, ka mēs esam aicināti Dieva pasaulē, Viņa redzes lokā. Viņš pat radīja dažādu barību, “lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu (to) ar pateicību” (1. Tim. 4:3), radīja to mums, bet ne visai pasaulei, un tāpēc to pieņemot, mums vajag pateikties Viņam par šo dāvanu.
Tātad “visi” mūsu pasaulei piederošie ir tie, kas sastāda Dieva pasauli, kā tā ir šeit definēta. Un ja mēs Viņam esam “viss”, tad arī Viņam un Viņa patiesībai ir jābūt “visam” priekš mums: gaisam, ko mēs elpojam, ikviena mūsu lēmuma virzītājspēkam. Kur mēs dzīvojam, cik pieejama mūsu dzīves vieta ir citiem ticīgajiem, kur un ko mēs studējam, cik daudz laika tērējam, lai nopelnītu tās papildu, kas nav pirmās nepieciešamības, lietas dzīvē … ja Patiesība mums ir “viss”, Dieva Valstības perspektīva pilnīgi dabiski stāvēs pāri visām šīs pasaules lietām.
“Lai ar pasauli netopam pazudināti…”
Taču no tā izriet arī spēcīgs un bargs secinājums. Derību ar Dievu pārkāpušie Dieva priekšā kļūst par šīs pasaules locekļiem. Tā, Mozus pravietoja par Izraēla atkrišanu: “Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sev par kaunu, nikna un netikla cilts” (5. Moz. 32:5). Tajos pašos vārdos Pāvils apraksta pagānisko pasauli (Flp. 2:15). Par no Dieva atkāpušos Izraēlu tiek runāts kā par pagāniem, tāpēc tiesas dienā jaunā Izraēla atraidītie tiks notiesāti kopā ar šo pasauli (1. Kor. 11:32), saņemot “algu līdz ar neticīgiem” (Lk. 12:46). Tas Kungs apsmies un pasmiesies par pagānu tautām, kas ceļas pret Viņu pēdējās dienās (Ps. 2:4), tāpat kā arī par Izraēlu, kas noraidījuši Viņa augstāko gudrību (Sal. Pamāc. 1:26). Ja mēs neesam no šīs pasaules atdalīti šodien, ja mēs neiziesim no Bābeles, tad tiksim pakļauti notiesāšanai kopā ar to Tiesā (Atkl. 18:4). Tā, par pirmtēlu nākošajai notiesāšanai kļuva tas, ka no Dieva atkāpusies Izraēla tika nodota tam pašam liktenim kā tai apkārtesošās pagānu tautas (Jer. 4:7). Izraēls pielūdza Bābeles elkus, tāpēc arī tika aizsūtīts tur, kur bija viņu sirdis, kopā ar Baalu, viņu elku. Tāpat arī m.ē. 70.gada tiesas dienā atraidītie jūdi tika aizsūtīti par vergiem uz Ēģipti. Par viņu notiesāšanu runā tā, it kā atpestīšana no pasaules, kas viņiem bija dota, būtu anulēta. Mācekļiem vajadzēja nokratīt putekļus no savām kājām par liecību neticīgajam Izraēlam (Mt. 10:14; Mk. 6:11; Ap.d. 8:51), kas atbilda rabīnu mācībai, pēc kuras pagāniskās zemes putekļi apgānīja jūdu. Tāpēc arī Labo vēsti nepieņēmusī Izraēla bija pielīdzināma pagāniem. Atkal un atkal pravieši runā par Izraēlas notiesāšanu tāpat kā par apkārtējo tautu notiesāšanu. Vēsts bija nepārprotama: ar atraidīto Izraēlu būs tas pats, kas ar pagāniem. Tā, Joēls apraksta siseņu uzbrukumu Izraēlai tāpat kā tas aprakstīts, siseņiem apklājot Ēģiptes zemi (Joēls 2:2,20 = 2. Moz. 10:14,15,19). Izraēliešu siržu nocietināšanās ir salīdzināta ar faraona sirds nocietināšanos (1. Sam. 6:6). Kā ūdeņos tika iznīcināti ēģiptieši, tā tiks iznīcināti arī izraēlieši (Am. 9:5-8). Kā ar vātīm bija samaitāta faraona sirds, tādas pašas nelaimes skars izraēliešu sirdis (1. Ķēn. 8:38). Kā Ēģipte bija kā niedre, tā arī Izraēla (1. Ķēn. 14:15). Kā faraons tika nodots ienaidnieku rokās, tā notiks arī ar Izraēlu (Jer. 44:30).
Bet pat ja mēs ārēji esam atdalīti no pasaules, mēs tomēr varam turpināt iet tās ceļus un tad tiksim notiesāti kopā ar to. Jēzus teica, ka labāk uzkārt kaklā dzirnakmeni un nogremdēt jūrā tādu ticīgo, kas ir par klupšanas akmeni savam brālim (Lk. 17:2). Tieši tā tika notiesāta Bābele (Atkl. 18:21). Tas, kurš nepazīst mīlestību eklēsijā, ir padots tai pašai notiesāšanai, kā šī mīlestību nezinošā pasaule, kuras gars viņam piemīt. Bet mums vienmēr ir izvēle: vai nu paklūpot uz akmens/Kristus, sadauzīties vai arī lepni turpināt dzīvot pasaulīgo dzīvi, nelaužot mūsu miesas diktēto ceļu, kamēr ar Kristus atnākšanu mēs netiekam sašķaidīti (Mt. 21:44). Tā ir atsauce uz cilvēku valstību satriekšanu pīšļos otrās atnākšanas laikā. Kungs Jēzus teica, ja mēs nelaužam savu miesas kārību tagad, tad tiksim notiesāti kopā ar pasauli un satriekti kopā ar to.
Pasauļu sadursme
Rakstus caurstrāvo pretnostatījums starp šīs pasaules valstīm un Dieva Valstību. Pēc pirmās eklēsijas izveidošanas pirmā gadsimta Jeruzalemē Apustuļu darbos tiek uzsvērts saasinātais konflikts starp eklēsiju un šo pasauli. Mūsu pirmā gadsimta brāļu raksturīga īpašība bija “vienprātība” (Ap.d. 1:14; 2:1,46; 4:24; 5:12; 15:25), tomēr arī pasaule “vienprātīgi” darbojās pret viņiem (Ap.d. 7:57; 12:20; 18:12; 19:29). Divas sievas no Salamana Pamācībām arī pirmajā skatījumā ir līdzīgas viena otrai – muļķība parodē gudrību. Kā vienai no lūpām plūst medus un eļļa (Sal. Pamāc. 5:3), tā arī otrai (16:24). Rabsaks solīja jūdiem Asīrijas ķēniņvalsti, kur katrs sēdēs zem sava vīna un vīģes koka, apzināti parodējot Mihas tā laika pravietojumus par gaidāmo Dieva Valstību (Jes. 36:16 salīdz. ar Mih. 4:4). Asīrijas ķēniņvalsts bija nodibināta kā parodija Solomona ķēniņvalstij, kas bija Dieva ķēniņvalsts (1. Ķēn. 4:25; 2. Laiku 9:8). Ja paskatās uz zvēru aprakstu – šīs pasaules valstību tēliem – to raksturojumā lietoti tie paši vārdi, kas raksturo Kungu Jēzu un Viņa Valstību. Atklāsmes (1) sākuma skatā mēs redzam Kungu Jēzu slavā pēc Savas augšāmcelšanās, taču šī apraksta elementi sastopami visur Atklāsmes grāmatā zvēru aprakstā. Lieta tā, ka tie visi ir anti-Kristi. Kunga balss ir kā lielu ūdeņu balss (Atkl.1:15), bet pūķim, šķiet, bija tāda pat balss (Atkl. 12:15). Četri valstību zvēri no Daniēla 7 ir četru dzīvo būtņu – ķerubu parodija (Atkl. 4:6). Atraidītais, tas, kurš uzcēla lielākās labības klētis, tā viņam veicās, būtu domājis, ka saņēmis Dieva svētību (Sal. Pamāc. 3:10). Pastāvēja nežēlīgs un prātus mulsinošs sajaukums starp ļauno un taisnprātīgo. Faktiski arī Izraēls kļuva par šī sajaukuma upuri, kad sāka aprakstīt Ēģipti, no kuras tie bija izvesti, kā zemi, kur tek piens un medus (4. Moz. 16:13). Un arī mums piemīt šī tendence iedomāties, ka mums apkārtesošā pasaule arī ir tā Dieva Valstība, vienīgais, uz ko būtu vērts tiekties.
Zvēri
Pūķim ir eņģeļi (Atkl. 12:9).
Viņš tēlaini nolaižas no debesīm uz zemi (12:10).
Runā par mums dienām un naktīm Dieva priekšā (12:10).
Uz galvas ir vārds (13:1).
Viņam dota vara, spēks un tronis (13:12).
Dara lielas brīnuma zīmes (13:13).
Tam uzticīgajiem ir zīme uz pieres un rokas (13:16; 20:4).
Visa pasaule pielūdz zvēru (13:12).
Viņa sekotāju skaits –kā jūras smiltis (20:8).
Viņi visi ir vienprātīgi (17:13).
Sieva tērpta purpurā un sarkanā audumā ar zelta kausu rokā (17:4).
Zvērs bija un atkal būs (17:8-11); atsauce uz Jahves vārdu.
Līdzīgi tam arī Bābele ārēji atdarina Kristu un Dieva Valstību.
Bābele
Bija jaunpievērstie un pravieši (Jer. 50:36,37).
Kalns (Jer. 51:25).
Vareni izpleties un auglīgs koks, zem kura zariem var atrast patvērumu (Dan. 4:17); Daniēla laikabiedrs pravietis Ecēhiēls ar tiem pašiem vārdiem apraksta īsto Dieva Valstību (17:23), it kā piedāvājot Izraēlai izvēli starp patieso Valstību un parodiju uz to.
“Lielā Bābele” (Dan. 4:27) ar bieziem mūriem (Jer. 51:58), ar straumēm un avotiem tajā (Jer. 51:36).
“kas nospieda ļaudis nežēlīgā verdzībā … kura priekšā trīcēja zeme un drebēja ķēniņu valstis (Jes. 14:6,16).
Auseklis/ rīta zvaigzne (Jes. 14:12).
“Visas zemes lepnums” (Jer. 51:41).
Gribēja uzcelt savu troni augstāk par Dieva zvaigznēm (Jes. 14:13).
Bābeles ķēniņš – Mans kalps (Jer. 25:9).
“Viņš nokāva, ko vien viņš gribēja, un arī dzīvu atstāja, ko gribēja, un tāpat pazemoja, ko vien viņš gribēja” (Dan. 5:19).
Bābeles ķēniņvalsts bija redzama līdz pašam pasaules galam (Dan. 4:8) un ietvēra sevī tautas, valodas un visas zemes ciltis (Dan. 3:31).
Bābeles, mēdiešu un persiešu ķēniņu likumi neizmainījās (ebr. – bija mūžīgi), Dan. 6:8.
Deva Izraēlam ķēniņu, ko nosauca par ‘Cedekiju’. ‘Jahve – mūsu taisnība’ – viltus Kristus, kas ir Izraēla patiesais “Jahve mūsu taisnība” (Jer. 23:6).
Bābeli “atmodināja” Dievs (Hab. 1:5,6).
Tā apģērbta samtā un purpurā (Atkl. 18:16).
Tā teica: “es esmu tāda, citas tādas nav nevienas!” (Jes. 47:8).
Tajā spēlē uz cītarām, tāpat kā arī Dieva Valstībā (Atkl. 14:2 salīdz. ar 18:2).
Būtībā ir tāda, ka mums pastāv izvēles iespēja starp divām Valstībām: cilvēku ķēniņvalstis un Dieva Valstība. Pasaule ap mums attēlo sevi, it īpaši dažāda veida reklāmās, par īstu paradīzi, patieso Valstību. ‘Apdrošinoties pie mums, jūs gūsiet patiesu mieru’ … ‘Smēķējiet šīs markas cigaretes, un jūsu dzīve kļūs svētlaimīga’. Šī pasaule izdara uz mums spiedienu, daudz spēcīgāku nekā to apjaušam, lai liktu mums atteikties no patiesās Valstības par labu viltus valstībām. Nepieredzējušam pat ļaunie var izlikties par taisnprātīgiem.
Tā, piemēram, tas cilvēks, kuram tā veicās, ka viņam bija jāceļ lielākas labības klētis savai bagātīgajai ražai, šķita saņemam taisnprātīgo svētību (Sal. Pamāc. 3:32). Bet tuvojas šo divu pasauļu, divu Valstību nenovēršamā sadursme Kristus atnākšanas laikā. Akmens sadauzīs tēlu un sašķaidīs šīs ķēniņvalstis smalkās druskās. Tad iedegsies Dieva dusmība pret šo pasauli (Joēla 4:2,13,16; Ecēh. 38:18:22; 39:17.20), kā arī šīs pasaules dusmas un niknums pret Dievu un Viņa tautu. Tautas iedegsies dusmās, un nāks arī Dieva dusmība (Atkl. 11:18). Sods pār viņiem nāks tad, kad viņu nelikumības sasniegs noteiktu līmeni (salīdz. Sodomu un amoriešus 1. Moz. 15:16). Tas nozīmē, ka Dieva tautas vajāšana no šīs pasaules tautu puses pēdējās dienās ir gandrīz neizbēgama. Saspīlējums starp ticīgajiem un pasauli pieaugs. Par pēdējo politisko krīzi Izraēlā noteikti kļūs sadursme starp miesu un garu, starp čūsku un sievu. Kad tautas sapulcēsies kopā kulšanai (Atkl.16:16), kopā ar tām pulcēsies arī ticīgie (Mih. 4:12; Mt. 3:12). Tautu sodīšana liesmojošajā Dieva ugunī kļūs arī par Tiesā atraidīto sodu – tie atkal savienosies ar šo pasauli, no kuras viņi pēc būtības arī nemaz nebija atdalījušies. Šis notiesāšanas princips skaidri izskan Rakstos (kaut arī tas, kā tas izpaudīsies tiesas dienā, dod vielu pārdomām).
Visam tam būtu jādod mums pietiekami spēcīgu motivāciju, lai atdalītos no cilvēku valstības, kas strauji un neapturami virzās pretī savai pēdējai sadursmei ar Dieva Valstību. Bet, kā jau mēs minējām sākumā, lai tas notiktu, mums ir ciešāk jāpievienojas tam, kas ir Dieva. Atdalīšanās, kas īstenojas mūsos, ir pamatos īpašs, svēts domāšanas veids. Tomēr mums neizvairīties no šīs pasaules ielaušanās mūsu dzīvē. Ir gadījumi, kad mums gribot negribot nākas piedalīties šīs pasaules lietās. Patiesi, jau tas vien, ka mēs esam mirstīgi pēc dabas nozīmē, ka mums ir jādzīvo šajā pasaulē, kaut arī garīgi mēs nepiederam pie tās. Aizdomājieties par trīs Daniēla draugu galvas apsējiem (daļa no kaldeju apģērba; Dan. 3:21), par to, kā Mozus pēc izskata neatšķīrās no ēģiptiešiem (2. Moz. 2:19) un kā Pašam Kungam Jēzum bija jūda izskats (Jņ. Ev. 4:9). Vai arī kā Naamans turpināja kopā ar savu kungu iet uz pagānu templi, tam pielūdzot elkus (2. Ķēn. 5:18). Iedomājieties visas tās sarežģītās situācijas, kas bija jāpārdzīvo Jāzepam kā Ēģiptes premjērministram, pagānu virspriestera znotam. Vai arī par Jāņa Kristītāja pievērstajiem karavīriem, kuriem bija jāveic savs darbs, nepielietojot varmācību (Lk. 3:14). Vai arī par Kornēliju, kas atgriezās pie saviem centuriona pienākumiem. Šiem cilvēkiem, droši vien, gribējās kaut kādā veidā izkļūt no šiem posteņiem. Padomājiet par Daniēlu. Viņš ķēniņa galmā ieņēma pašu augstāko posteni … tomēr pēc pāris gadiem tajā pašā galmā maz kurš atcerējās viņa vārdu.
Tad atkal viņš ieņem augstu posteni; un dažus gadus pēc tam neviens neliekas par viņu dzirdējis. Jādomā, ka viņš pats pielika visas pūles, lai izvairītos no kompromitējošām situācijām, lai paliktu ēnā pēc visu šo virsotņu sasniegšanas. Un tā, studentam, kad viņu ielūdz uz apšaubāma rakstura ballīti, brālim, kad to vedina uz iedzeršanu kāda ģimenes locekļa bērēs, ierēdnim, kad viņu lūdz ‘piesegt’ kāda kolēģa grēciņus, sievai, kuras neticīgais vīrs velk viņu šīs pasaules purvā … kaut kādā veidā centieties atrast izeju. Izvairieties no tā, tāpat kā Daniēls, lai ko tas jums maksātu. Izvairieties no divdomīgām situācijām. Izgrozieties no tām. Eklēsijas bāreņu un atraitņu apmeklēšana pasargās mūs no aptraipīšanās šīs pasaules dubļos, mūsu tuvība eklēsijai atdalīs mūs no šīs pasaules (Jēk. 1:27).
Un Dievs iesvētīs jūs šai iziešanā no pasaules. Viņš teica Savai tautai, lai tā izietu no Bābeles vides, lai tā atdalītos no tās un atgrieztos Viņa zemē un Valstībā (Jes. 48:20; 52:2; Jer. 50:8; Cah. 2:7). Bābele piedāvāja viņiem mierīgu un drošu dzīvi, bagātību un sabiedrību, kas tos pieņēma (Esteres 8:17; 10:3), piedāvāja celt mājas, lai tajās dzīvotu (Jer. 29:5). Un viņus aicināja atstāt to visu, lai pa bīstamiem ceļiem atnāktu pie Izraēlas drupām. Jaunajā Derībā šie izraēlieši ir par piemēru mums mūsu nošķiršanās ceļā no pasaules (2. Kor. 6:17; Atkl. 18:4). Tie, kas izšķīrās paklausīt Dieva pavēlei un iziet no Bābeles, saņēma Dieva svētību: Viņš nostiprināja viņos vēlēšanos atgriezties un atjaunot Jeruzalemi, kā arī rosināja ķēniņa Kīra garu izdot dekrētus, kas palīdzētu to īstenot (Ezra 1:2-5). Un tas pats Kungs Izraēlas Dievs gaida, lai svētītu mūs katrā mūsu atdalīšanās rīcībā no šīs pasaules, lielākā vai mazākā. Viņš gaida, lai pieņemtu mūs kā mīlošs Tēvs pieņem Savus dēlus un meitas (2. Kor. 6:18).
1.nodarbība
JAUTĀJUMI PĀRDOMĀM UN APSPRIEŠANAI
1. Kāpēc jūs kristījāties?
2. Kura no Evanģēlija mācībām vai prasībām bija visgrūtāk saprotama vai atzīstama?
3. Vai jūs izjutāt kaut kādas izmaiņas pirmajos sešos mēnešos pēc kristīšanās?
4. Cik liela ir jūsu pārliecība par to, ka jūs būsiet Valstībā:
a) 100% pārliecība
b) Dažkārt 100% pārliecība
c) Tiesā jūs ‘cerat uz to labāko’
d) Jūs esat pārliecināti, ka jūs tur nebūsiet.
5. Sadaļa “Pamatu spēks” satur virkni Bībeles mācības nolikumu un no tiem izrietošos secinājumus ikdienas dzīvē. Vai jūs tiem varētu pievienot vēl vienu vai divus?
