Mājas lapa
6.2 MĀJA UZ KLINTS
Es gribētu pievērsties līdzībai par diviem mājas cēlējiem Lūkas evaņģēlija 6.nodaļas beigās. Lasīsim 46.pantu: “Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?” Mateja evaņģēlijā šīs līdzības izklāstā mēs lasām, ka tiesas dienā “Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! ... tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis” (Mt.7:22,23). No tā mēs varam secināt, ka mūsu attieksme pret Kristu šajā dzīvē (piemēram, “Kungs, Kungs!”) būs tāda pati arī tiesas dienā. Ja mēs Viņu redzam kā bargu nepiekāpīgu Kungu, tāds Viņš arī būs. Pret nepaklausīgiem (šinī dzīvē) Viņš arī būs nepakļāvīgs. Momentā mēs esam aci pret aci ar nopietnu izaicinājumu: mūsu attieksme pret Kristu šajā dzīvē būs mūsu attieksme pret Viņu tiesas tronī. Jāņa vēstulēs izteikta tā pati doma: “Kad (šajā dzīvē) mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība (tagad) uz Dievu ... un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs; lai, kad Viņš parādīsies, mums būtu drošs prāts un mēs, Viņam atnākot (tiesas dienā), nepaliktu kaunā” (1.Jņ.3:21; 5:14; 2:28). Paļāvība, kuru mēs izjūtam pret Kristu tagad, būs paļāvība, kuru mēs izjutīsim tiesas dienā. Šim faktam ir jāizrauj mūs no tās garīgās vienaldzības, kas raksturīga tik daudziem mūsu dzīves aspektiem. Ja mēs uztveram Kristu kā abstraktu teoloģisku nepieciešamību, kā mūsu smadzeņu melno kasti, ko sauc par ‘Kristu’; ja mums nav dinamiskas abpusējas saiknes ar Viņu tagad, tad tā mēs Viņu uzlūkosim arī tobrīd.
Mūsu attieksme pret Kristu
Līdzības par cēlējiem pamatā ir mūsu attieksme pret Kristu. Ir pamats domāt, ka tas, galvenokārt, attiecas uz tiem, kas ir atbildīgi; šie Kristus vārdi ir teikti 27. panta kontekstā: “Bet jums, saviem klausītājiem, Es saku”. Pārējā nodaļa šķiet esam adresēta pirmām kārtām mācekļiem – piemēram, 41.un 42.panti runā par skabargas redzēšanu brāļa acī; brīdinājums, kas vairāk attiecas uz ticīgajiem mācekļiem nekā uz pasauli vispār. Līdzība par cēlējiem arī attiecināma uz eklēsijas locekļiem, kas pazīst Kristu kā savu Kungu: “Kungs, Kungs!” viņi sauc. Starp šīs šķiras cilvēkiem būs “daudzi” (Mt.7:21-23), kas dzirdēs Kristus vārdus, bet nedarīs tā. Kungs atsaucas uz cēlēju līdzību Jņ.13:13,17. Tur Viņš saka mācekļiem: “Jūs Mani saucat Mācītājs un Kungs” (salīdz. ar “Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! ...?”) ... “Ja jūs to zināt (salīdz. ar “maniem klausītājiem”), svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt” – tā vietā lai ķildotos savā starpā, kā viņi tobrīd darīja (cītīgi vairīdamies no iespējas, kas viņiem bija dota, biedroties ar Kristu Viņa ciešanās). Vēl viens pierādījums tam, ka Kristus līdzība uzrunāja tieši mācekļus, ir 47.pantā: “Ikviens, kas pie Manis nāk...”. Atkal un atkal mācekļi tiek aprakstīti kā ejoši pie Kristus – 12 atsevišķos gadījumos tikai Mateja evaņģēlijā vien. Kungs turpina: “Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird”. Tieši mācekļi ir tie, kurus apraksta dzirdam Kristus vārdus (Mt.10:27; 11:4; 13:16,18; 15:10; 17:5; 21:33).
Es ar nolūku sīki analizēju šo domu, ka cēlēji līdzībā ir eklēsijas locekļi, vai, labākajā gadījumā, atbildīgie. Tieši tāpēc, ka attiecīgo pierakstu Mateja evaņģēlijā ir diezgan nepatīkami attiecināt uz eklēsiju; tur teikts, ka “daudzi” no mums iekļausies tajā kategorijā, kas saka “Kungs, Kungs!”, un kuru māja sabruks. Grieķu valodā vārds “daudzi” var tikt attiecināts uz ‘lielāko daļu’. Pat lielākā daļa no tiem, kas dzird Kristus vārdus, tomēr vienkārši tā nedara. Tā nu nav ērta statistika mums, kad mēs ik nedēļu pulcējamies ap Kristus simboliem, lai dzirdētu Kristus vārdus un attiecīgi rīkotos. Šī līdzība skanēja Izraēlas eklēsiju pūļiem, kas nāca pie Kristus, dzirdēja Viņa vārdus un itin neko nedarīja saskaņā ar Viņa teikto.
Bet kā tad mums būs dzirdēt un darīt? Atbildes saņemšanā mums palīdzēs citviet dotā Kristus uzruna ļaudīm: “Klausaities un saprotiet!” (Mt.15:10). Patiesa saprašana izpaužas darbos, ‘darīšanā’. Līdzībā klausīšanās un darīšana ir pielīdzināmi grūtajam pamatu rakšanas darbam klintī. Tik grūti ir patiesi saprast Kristus vārdus. Atcerieties, kā tas, kas bija dabūjis vienu talentu, arī raka to zemē (Mt.25:18). Viņš raka, viņš pūlējās. Bet viņam nebija patiesas sapratnes. Fiziskais rakšanas darbs bija maldinošs tajā ziņā, ka lika tam domāt, ka viņš ir pietiekami pūlējies, tāpat kā pati ēkas celšana uz zemes bija maldinājusi to, kas cēla bez pamata. Mēs, protams, attīstāmies garīgi dienu no dienas. Bet mūsu attīstība var mūs arī maldināt.
Smags darbs
Līdzība par mājas celšanu uz klints uzbur domu par darbu vaiga sviedros. Vai mēs jūtamies tā, it kā mēs garīgi pūlētos vaiga sviedros? Vai ir tik ļoti grūti saprast Kristus vārdus un tā darīt? Vairāki panti runā par saistību starp smagu darbu un vārda saprašanu. Presbiteri darbojas sludināšanā (1.Tim.5:17) kā pravieši strādājuši Dieva vārda rakstīšanā (Jņ.4:38); un īsts Bībeles students ir krietns darbinieks, kam beigu beigās nebūs sava darba jākaunas (2.Tim.2:15). Un Kungs Jēzus runāja par to, ka mums ir jāpūlās Dieva vārdu apgūšanā daudz nopietnāk kā mēs to darām dienišķo maizi pelnot un ar lielāku nopietnību nekā ļaužu pūļi, kas riņķoja ap ezeru Galilejā karstās dienas vidus saules svelmē, lai gūtu labumu no Kristus brīnumiem (Jņ.6:27). Var piedot tam, kas domā, ka vairumam no mums Kristus vārdu klausīšanās padodas viegli. Taču pastāv grūtības, pat neērtības, kas rodas, pa īstam saprasto pielietojot dzīvē.
Līdzībā plūdu atnākšana bija kā tiesas diena. Tas pilnībā sakrīt ar to, kā Kristus izlieto plūdu tēlu, lai aprakstītu Savu otro atnākšanu Mt.24. Pēteris to pašu dara 2.Pēt.3. Ūdeņu laušanās virsū ēkai (49.p.) ir patiesi piemērots pastarās dienas apraksts. Tas nepārprotami ataino tiesāšanu, kuras gaitā necienīgie piedzīvos sava garīguma pakāpenisku sabrukšanu. Cilvēkam ar stingriem pamatiem līdzības ūdens plūdi būtu raižu pilns pārdzīvojums. Vai māja izturēs? Daudzās līdzībās mēs varam lietderīgi piedomāt iespējamās stāsta detaļas. Gudrais mājas cēlējs būtu varējis atcerēties savu smago darbu pamatu rakšanā, ne jau ar lepnumu vai pašapziņu. Bet viņš to tomēr būtu apzinājies. Mūsu patiesie garīgie pūliņi būs tik vērtīgi tanī dienā. Tikai tad mēs pilnībā apzināsimies, ka patiesas garīgās attīstības gaitā nav īsākā ceļa. Uzvarētāja vainags pienākas tam, kas to ir godam nopelnījis. Kunga līdzības pamatā daļēji saskatām Jes.28:17, kur runāts par tiesu, kas kā krusa “aizraus melu aizsegu, un ūdens plūdi aizskalos viņu paslēptuvi”. Nesapratīgā cēlēja garīgais nams bija meli, kuriem ticēja; patiesas attīstības izskats, kas maldināja cilvēkus. Tāpēc ka pēc ārējā izskata cilvēks nevar spriest par māju, kas celtas viena otrai blakus, atšķirīgajiem pamatiem. Mums atliek pašiem iztēloties līdzības sīkākās detaļas. Nesapratīgais būtu izskrējis ārā un vērojis, kā viņa māja sabrūk un tiek aizskalota. Viņš varētu būt sācis domāt, ko darīt, lai nepieļautu sagrūšanu, bet tad atmetis šo domu, saprazdams, ka ir daudz par vēlu. Ģeķīgās jaunavas redzēja, ka viņu lukturos eļļa jau izsīkst. Necienīgie pārdzīvos to baismīgo sajūtu, kas rodas redzot, ka iespēja un garīgums tos pamazām atstāj. Rodas iespaids, ka līdzībā aprakstītie nami stāv viens otram līdzās; tādējādi apstiprinot sajūtu, ka līdzība ir par dažādu attieksmi pret vārdu eklēsijas iekšienē.
Lai nonāktu līdz klintij, cilvēkam, kurš patiesi dzirdēja Kristu, bija jārok zeme, arī nesapratīgais to raka. Kristus vārdu klausīšanās pielīdzināta zemes rakšanai. Darīšana un vārdu saprašana pielīdzināma tālākai rakšanai pamatiezī. Nesapratīgais ļāvās vārdam tikai virspusēji. Mums ir jāuzdod sev jautājums, cik bieži šodien vārds patiesi skar mūsu sirds dziļumus un liek mums skaldīt pamatiezi. Mk.16:16 vārdu spēks, piemēram, sasniedza sirdi mūsu kristīšanās priekšvakarā. Mēs to lasījām, domājām par to un darījām. Bet tagad? Vai mēs esam veci un bezbailīgi, biezādaini un atkārtotas dzirdēšanas vienmuļībā nocietināti kļuvuši? Man liekas, ka daudzi no mums ir. Apzināsimies, ka Ebr.6:1,2 definē “mācības sākumu” kā “atgriešanos” un pārliecību par augšāmcelšanās un tuvojošās tiesas realitāti. Savā ziņā, jo ilgāk mēs esam Kristū, jo problemātiskāka ir iespēja, ka mēs pienācīgi apgūsim visu šo lietu pamatus. Es domāju, vai šajās dienās mēs bieži patiesi kaut ko nožēlojam? Cik bieži tiesas dienas realitāte liek mums sarosīties? Bībeles valodas stila poētika, it sevišķi vienu un to pašu izdevumu lasot, mūs ieaijā. Sprediķi, pat Golgātas traģiskā vientulīgā beigu aina ... var viegli it kā paslīdēt garām. Mēs atdusamies uz pagātnes garīgo uzvaru lauriem. Nekas mūs nesatrauc, nesatricina līdz pamatiem. Patiesi, katram no mums ir garīgi jāsapurinās, kad mēs palūkojamies uz sevi no šī redzes viedokļa. Taču Dievs mums palīdzēs; Viņš Pats mūs “darīs pastāvīgus” vai ‘sagatavos mums drošu pamatu’, kā grieķu valodas variantā domāts (1.Pēt.5:10).
“Šī klints bija Kristus”
Klints, līdz kurai jāsniedzas mūsu atsaucei uz vārdu, ir krustā sistais Kristus. Šī klints simbolizē Kristu, krustā sisto, saskaņā ar Pāvila vēstulē rakstīto (1.Kor.10:4 un 3:11 salīdz. ar 2:2). Kunga līdzība par nama celšanu uz klints izriet no Viņa Jes.28:16,17 interpretācijas: “Es lieku Ciānā pamatakmeni ...dārgu stūra akmeni ... krusa aizraus melu aizsegu, un ūdens plūdi aizskalos viņu paslēptuvi”. Patiesa Dieva vārda pildīšana vienmēr atsauks mūsu garīgajā atmiņā Kristus ciešanas Golgātā. Ja tā nenotiek, tad mūsu nams, mūsu šķietamā garīgā attīstība izslavētajā kristadelfiešu Bībeles studēšanā ir tikai “melu aizsegi.” Visu mūsu garīgo pūliņu un ciešanu gala iemiesojums ir Kristus krustā sišana. Viņa ciešanas krustā ir visas garīgās cīņas kvintesence. Pilnīgi iespējams, ka ik nedēļas laužot maizi, mēs rokam zemi tikai nedaudz dziļāk kā parasti, tomēr nesasniedzot patieso Kristus nāves piemēra nozīmi nama celšanā. Gudrais cēlējs ēkas “pamatu lika uz klints”. Tas pats grieķu vārds lietots Kol.2:7 par mums, kas dzīvo “sakņodamies Viņā, augdami Viņā”. Līdzīgi Ef.3:17 paplašina šo nozīmi, sakot, ja Kristus mājo mūsu sirdīs, mēs sakņojamies un stāvam mīlestībā, “lai izprastu Kristus mīlestību”, ko visspilgtāk demonstrēja Viņa nāve. Kol.1:23 šo sakņošanos mīlestībā un stipro ticību saista ar nenovēršanos no “cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši”. Ja vārds patiesi dziļi iesakņosies mūsu sirdīs, tas atklās mums Kristus mīlestību krustā, tas izvērtīsies patiesā mīlestībā un tas viss ir Patiesības pamata mācību stiprināšana, to mācību, kuras mums atklājās kristībās. Tātad, klints skaldīšana nav tikai un vienīgi nopietns smags darbs cilvēka vājību pārvarēšanā. Tas atklāj brīnišķo Kristus mīlestību. Mēs varam izprast Kristus mīlestību, kas ir pārāka par katru atziņu, tikai vaiga sviedros pūlēdamies, lai pakļautos Kristus vārdam.
