Mājas lapa
6.3 AKLIE CILVĒKI
Ir viena tēma, kas Bībelē nemitīgi atkārtojas: cilvēki, ieskaitot ticīgos, ir neiedomājami akli un aprobežoti garīgajā ziņā. Mēs vienkārši neredzam (nesaprotam) to, kas ir acīmredzams. Tam ir vairāki uzskatāmi piemēri:
- Pirmā gadsimta Izraēls neatpazina Mesiju Jēzū no Nācaretes, neskatoties uz to, ka tas bija skaidrāks par skaidru. Kungam, droši vien, bija ļoti sāpīgi dzirdēt, ka cilvēki domāja, ka Viņš varbūt ir tikai augšāmcēlies Jānis Kristītājs (kurš nedarīja brīnumus) vai Jesaja (Mk.8:28). Viņš bija viņu vidū darījis brīnumus, kurus neviens cilvēks nedarīja, Viņš bija runājis ar viņiem no garīgās gudrības dziļumiem par to, ko daudzi pravieši un taisnie būtu vēlējušies redzēt un dzirdēt. Taču tie pieņēma augsto Dieva Dēlu, kas stāvēja viņu priekšā Tēva Godības Vārdā, par vienkāršu cilvēku.
- Mācekļiem bija vairākkārt teikts, ka viņu Kungs nomirs (Viņš pat teica par nāvi krustā) un augšāmcelsies trešajā dienā. Kungs Jēzus nebūtu varējis to vēl skaidrāk pateikt atkal un atkal. Taču Viņa nāve tiem bija satriecošs sitiens, un viņi atmeta ziņu par Viņa augšāmcelšanos kā neprātīgas sievas vāvuļošanu. Mīļā Marija domāja, ka augšāmcēlies Kungs ir dārznieks. Tajā ir kaut kas patiesi nožēlojams. Tas ir daiļrunīgs pierādījums cilvēka aklumam pret Tēva un Dēla godību. Un pat neskatoties uz augšāmceltā Kunga Jēzus pieredzi, mīļais Pēteris, vilšanās dzīts, saka, ka viņš atsāks zvejošanu, kuru viņš reiz atmeta Kunga dēļ (Jņ.21:3). Un izskatās, ka citi viņam sekoja, lai pludmalē satiktu augšāmcēlušos Kungu ar jau sagatavotām brokastīm šiem nogurušajiem, pašiem uz sevi saniknotajiem cilvēkiem. Ir grūti izprast tieši kāpēc viņi bija tik akli mācības par Viņa nāvi un augšāmcelšanos priekšā. Iespējams, miesa atsakās pieņemt domu par to, ka pirms kroņa ir jānāk krustam, tādēļ viņi atslēdzās no krusta sludināšanas. Un daudziem no tiem, kas patiesi ‘neredz’ Evaņģēlija steidzamību, iespējams, ir tā pati problēma.
- Un viņi vēl arvien nebija apguvuši mācību. Kungs lika viņiem iet visā pasaulē un sludināt labo ziņu par Viņa augšāmcelšanos. Taču viņi to nedarīja, Pēterim vajadzēja speciālu redzējumu, lai iedvestu viņā apziņu, ka Evaņģēlijam ir jāiet arī pie neebrejiem. Un viņam bija šī ziņa ļoti diplomātiski jānodod citiem ticīgajiem. Doma par neebreju pievēršanu ticībai viņiem likās ķecerīga: par spīti viņu Kunga nepārprotamajām pavēlēm un mācību par to, un par spīti daudzajiem Vecās Derības mājieniem šai sakarā. Viņi pat ņēma priekšā Pēteri, lai tas paskaidro viņiem, kāpēc gan viņš kristīja un (šausmu lietas!) lauza maizi ar neebreju. Pat Pāvilam tika teikts iet tālu prom un būt par gaismu neebrejiem; taču, šķiet, ka tikai viņa sliktā pieredze sludināšanā ebrejiem lika viņam patiesi visus spēkus veltīt šīs misijas īstenošanai.
- Bija skaidri redzams, ka Mozus likums neglābj cilvēkus. Gars tieši par to runāja; caur Pāvilu un Pēteri agrīnajai baznīcai tika paziņots, ka Mozus pārtikas likumi tiek anulēti reizi par visām reizēm. Taču ebreju kristieši to vienkārši nespēja pieņemt. Viņi pieturējās pie šiem likumiem, svētku reizēm un sabata; un Dievs bija ar mieru paciest viņu aklumu.
- Jona zināja psalmus. Viņa lūgšana no zivs vēdera pilna ar atsaucēm uz tiem. Un tomēr viņš domāja, ka viņam izdosies bēgt no Dieva vaiga (Jonas 1:3) – kaut arī Ps.139:7-9 gandrīz par Jonu pravieto, ka neviens nevar izbēgt no Dieva klātbūtnes, ne jūra, ne ģeogrāfiski attālumi nepieļaus slēpšanos no Dieva. Jona to zināja. Taču viņš rīkojās tieši pretēji šīm zināšanām.
Aklā pasaule
Ja tik akli var būt ‘zinošie’ ticīgie, tad pilnīgi skaidrs, ka pasaule visumā (un tie, kas atstāj ticību) ir patiesi akli. Bībeles valodā aklums attiecas uz Dieva ceļu neizpratni; tādēļ rakstos maldu ceļus ejošais Izraēls ir akls (5.Moz.28:29; Jes.56:10; 59:10; Raudu 4:14; Cef.1:17; Mt.15:14; 23:16-26). Pasaule sava akluma dēļ atsvešinās no Dieva (Ef.4:18). Dievā nav akluma (1.Jņ.1:5); Viņš Sevi apraksta kā “acu pilnu” (Ecēh.1:18; Atkl.4:8). Dievs gandrīz vai smejas par mūsu aklumu, mūsu nespēju izprast visvienkāršākās patiesības. Viens tāds piemērs ir (Mt.7:3-5) Kunga attēlojumā par aklo, kurš jūtas spējīgs izvilkt skabargu no sava brāļa acs (ar pārākuma apziņu pie tam). Vai arī cilvēks, kura neapvaldītā mēle tur viņa paša dvēseli slazdu valgā (Sal.Pam.18:7). Bieži Gars norāda, ka grēcinieks tikai pats nodara sev postu ar savu rīcību – taču tas neatlaidīgi iet savu ceļu savtības un pašlabuma vārdā (4.Moz.16:38; Sal.Pam.19:8; 20:2; Hab.2:20; Lk.7:30). Tādēļ Dievs saista grēku ar pilnīgu un nožēlojamu neprātu (piemēram, 4.Moz.12:11; 2.Tim.3:9); taču cilvēks savā neprātā to nemaz neapzinās. Viņaprāt, pašaizliedzība ir neizskaidrojama muļķība un aklums cilvēka būtības izpratnē. “Tā klājas tiem, kas pārmērīgi paļaujas uz sevi, tā beidzas to ceļš, kas par daudz lepni uz savām runām. Sela (pauze pārdomām)” (Ps.49:14). Grēka maldi Dievam ir skaidri redzami. Vai ņemsim Jes.44:14-18. Dievs apraksta, kā cilvēks nocērt koku, pārcērt to uz pusēm, no vienas puses viņš veido elku un otru stumbra daļu sadedzina upurēšanai. Tad viņš metas elka priekšā ceļos un to pielūdz. Dievs saka, tas ir cilvēka akluma rezultāts: “Tie neredz ...tie nesaprot. Tādēļ neviens to nepārdomā un nesajēdz, lai sacītu: vienu koka daļu es sadedzināju ugunī ... to maldina viņa pieviltā sirds un apmātais prāts, ka viņš nenāk pie garīgas skaidrības, lai jautātu: vai tie nav maldi, uz ko es paļaujos?” (Jes.44:18-20).
Taču mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēka gudrība tiek cildināta, kurā tiek radīts iespaids, ka galu galā zinātne atrisinās visas mūsu problēmas. Daudzi no nesen kristītajiem brāļiem un māsām ir studenti vai pasniedzēji pasaulīgās mācību iestādēs. Tos it sevišķi var maldināt priekšstats par mūsdienu zinātnieku racionalitāti un patieso inteliģenci. Taču cilvēku aklumu un bezgalīgo muļķību ir atzinuši daži no visgudrākajiem un intelektuāli godīgākajiem cilvēces pārstāvjiem. Piemērus tam jūs atradīsiet pat starp priekšmetiem, kurus jums būs jāstudē kā humanitārajās, tā arī eksaktajās zinātnēs. Liela daļa mūslaiku domas un attīstības tikai vēlreiz pārstaigā tos pašus ceļus, principā, kas jau iepriekšējo paaudžu iemīti. Vēsture atkārtojas; taču pats personīgās atklāsmes un atklāšanas process liek cilvēkiem domāt, ka viņi ir atklājuši kaut ko būtiski jaunu. Artura Kostlera grāmatas “Mēnessērdzīgie” virsraksts jau pats par sevi rezumē Bībeles uzskatu par cilvēci kopumā (1). Visa cilvēka pieredze ir pielīdzināma mēnessērdzīgā gaitām; mēs tēlojam reālu darbību, taču īstenībā (kā cilvēku rase) mēs esam garīgi aizmiguši. Dieva acīs, visa mūsu apkārtējā pasaule staigā kā miegā. Un arī mums vajadzētu to tā redzēt. Kungs teica, ka Lots Sodomas pēdējās dienās pārstāvēja ticīgos, kas dzīvo pasaulē pēdējo dienu laikā (Lk.17:28-31). Lots šajās pēdējās stundās staigāja pa pilsētas ielām, cenzdamies izglābt savu ģimeni, staigāja dusmīgu, aklu cilvēku vidū, kas viņu ienīda, savu pašu kārību pārsātināti. Šī pastaiga, droši vien, bija baismīga. Taču tāds ir Dieva priekšstats par mūsdienu pasauli un mūsu pašu baismo, gandrīz vai noburto dzīvi starp mēnessērdzīgajiem (2).
Jaunās pasaules
Es domāju, ka paradigmu ideja varētu palīdzēt mūsu akluma apzināšanā (3). Paradigmas jēdziens vislabāk izskaidrojams ar piemēra palīdzību. Kādreizējā paradigma uzskatīja, ka zeme ir plakana. Pierādījumi tam šķita atrodami visapkārt; kad jūs skatījāties uz jūru, tā izskatījās vairāk vai mazāk plakana. Neviens no vidusmēra iedzīvotājiem nopietni neaizdomājās par to, ka zeme varētu arī nebūt plakana. Nebija tādas vajadzības. Iespējams, ļaudis domāja, ka braukdams pa jūru tu vari nonākt līdz tās malai un nokrist. Katoļu baznīca izplatīja domu, ka jūras galā ir liels ūdenskritums, kas gāžas lejā baismīgā bezdibenī. Tad nāca paradigmas revolūcija. Daži zinātnieki nāca pie atziņas, ka tas tā nevar būt. Visi pārējie uzskatīja, ka tie ir jukuši. Galu galā mums visapkārt šķita esam gana pierādījumu, ka viņiem nav taisnība. Tad Kolumbs devās jūras ceļojumā pāri Atlantijas okeānam, atstādams ģimeni un katoļu garīdzniekus ostā raudot, lūdzot viņu atteikties no domas, smejoties par viņu. Viņi kuģoja un kuģoja, līdz ieraudzīja zemi. Un tad nāca kulminācija. Matroži gribēja griezties atpakaļ. Viņi bija pārliecināti, ka virzās pretim neizbēgamai un drausmīgai nāvei. Droši vien, viņi domāja, ka tiks ierauti spēcīgā straumē, kas viņus pārmetīs pāri malai tieši tā, kā to mācīja katoļu priesteri. Bet, kā aizrādīja Kolumbs, zeme, kas pletās viņu priekšā, nemaz neizskatījās pēc bezdibeņa vārtiem. Un beigu beigās viņa argumenti matrožus pārliecināja. Viņi devās uz priekšu, un krastā tos sagaidīja kailas sievietes un zelta un sudraba dāvanas. Viņi atrada to, kas matrožiem šķita kā paradīze: sabiedrība, kur zelts bija akmens vērtē un kur viņus sagaidīja ar atplestām rokām draudzīgi un eksotiski iedzimtie. Viņi atgriezās Eiropā ar šo stāstu. Un drīz pēc tam notika paradigmas pārbīde. Visi saprata, ka, bez šaubām, zeme ir apaļa, tā tam bija jābūt; galu galā pierādījumu tam netrūkst, tie ir visapkārt (!). Tagad nevienam nav domas par to, ka zeme būtu plakana; tāpat kā nevienam nebija domas par to, ka zeme ir apaļa, pirms plakanas zemes paradigma tika apgāzta.
Doma par paradigmas maiņām ir noderīga attiecībā uz evolūcijas teoriju. Tā tiek pasniegta kā acīmredzami pareizā teorija, vairums jauniešu uzskata, ka tai ir pierādījumi mums visapkārt. Bet to var apgāzt, pat pirms Kunga atgriešanās, ar radīšanas paradigmu; pierādījumi par kuru arī ir mums visapkārt, ja mums ir acis tos saredzēt. Paradigmu problēma ir tā, ka pēc to būtības tās liekas tik acīmredzami un neapgāžami pareizas. Kad mēs izprotam paradigmu darbību, mums ir vieglāk saprast, ka cilvēku zināšanas ir galvenokārt uztveres lieta. Vienīgās galīgi pareizās zināšanas ir zināšanas, kuras mēs saņemam no Dieva vārda.
Sludinot Evaņģēliju, mēs nodarbojamies ar paradigmas pārbīdi. Tas ir ārkārtīgi grūts darbs cilvēku akluma, spītības, pilnīgas muļķības un nožēlojama aprobežota konservatīvisma dēļ. Kungs uz to norāda saviem nākamajiem sludinātājiem Lk.5:37-39; Viņš brīdina, ka cilvēki dod priekšroku vecajam vīnam, nevis Viņa mācības jaunajam vīnam, tāpēc ka cilvēki grib palikt pie vecā. To pašu atzīst un apraud tie, kas patiesi ir izziņas pirmajās rindās. Slavenais baltkrievu vēsturnieks un zinātnieks Immanuēls Veļikovskis nācis pie slēdziena, ka Tuvo Austrumu valstīs, it īpaši Ēģiptē, notikušie nozīmīgākie notikumi nav nekādi atspoguļoti ortodoksālajā vēsturē. Tāpat viņš arī pierāda, ka senās vēstures datu hronoloģija ir gaužām neakurāta; viņš parāda, kā vairāki gadsimti ir vēsturnieku apzināti aizmirsti. Vai nu viņam ir taisnība vai nav, bet viņš sniedz pierādījumus, kuri pieprasa spriedumu, kuru ortodoksālā vēsture nespēj sniegt. Daži no viņa secinājumiem apstiprina Bībeles pierakstu pareizību, kurpretim ortodoksālā vēsture tos noliedz (4). Taču Veļikovska domas nav pieņemtas – pagaidām. Tās pieprasa pārāk lielu paradigmu pārbīdi, pārāk daudzu un pārāk atzītu vēsturnieku veikuma noraidīšanu. Viņam sagādāja neizmērojams ciešanas tas, ka cilvēki labprātāk dzīvo sava veida tīšā amnēzijā, neņemot vērā pierādījumus, kas liecina par cilvēku pieredzes gadsimtiem tāpēc, ka tie negrib izdarīt nepieciešamo paradigmas pārbīdi. Veļikovskis rezumē savas cīņas pēc nāves iznākušajā grāmatā “Cilvēce amnēzijā” (5). Ir daudzi citi, kas līdzīgi Veļikovskim (it īpaši komunistiskajā Austrumeiropā), ir iegājuši jaunās paradigmās, bet nespēja izteikt savus atklājumus, jo tas nozīmētu daudz kā cita apgāšanu. Un arī mums Evaņģēlija galīgās patiesības apzināšanās nozīmē vientuļu, dažkārt izmisīgu ceļu, kad jācenšas vest citus pie atziņas par mums piederošo nesalīdzināmo pērli.
Šoferi apzinās tuvojošos negadījumu, taču nenovirzās; kaut kur cilvēka psihē ir izzināšanas spēju trūkums. Piloti dažkārt ceļas gaisā, zinot, ka spārni ir apledojuši, un nogāžas. Amasa redzēja zobenu un, droši vien, arī nāves iespēju, bet neņēma to vērā (2.Sam.20:10). Simsonam būtu bijis jāzina, ko Delīla darīs. Britiem un frančiem bija acīmredzams, ka vācieši uzsāks karu 1938.gadā. Smēķētājs zina, ka viņa ieraža ir kaitīga. Taču cilvēce dzīvo amnēzijā / nevērībā. Kaut kur, kaut kādā veidā mēs neievērojam acīmredzamo. Līdzīgi ir ar Kunga atgriešanās tuvošanos, ar mūsu liecību steidzamību, ar acīmredzamo vajadzību sekot Dieva vārdam – šis apzināšanās trūkums ir tik parasta parādība. Mums patiesi ir jālūdz visā nopietnībā, lai mūsu sirdis un acis būtu atvērtas un dzīves pakļautas Dievam, pirms mēs sākam mūsu ikdienas lasīšanu.
Paradigmu gāšana
Kā jau es teicu, tā pati problēma pastāv arī Evaņģēlija sludināšanā. Ņemsim poļu katoli. Viņam ir skaidrs, ja tu gribi mīlēt Dievu, tev svētdienās jāiet uz baznīcu. Tev ir jāciena priesteris. Ja tu esi labs, tava dvēsele nonāks Debesīs. Viņš redz tam pierādījumus visapkārt. Vai ņemsim ateistu. Kur ir Dievs? Kāpēc viņam būtu tādam jātic? Nav neapgāžamu pierādījumu tam, ka Viņš eksistē; tie, kas Viņam tic, atzīst, ka tā ir ticības lieta, ka viņi nespēj zinātniski pierādīt, ka Dievs pastāv. Patiesā Evaņģēlija sludināšana katolim vai ateistam ir līdzīga Kolumba sarunai ar matrožiem. Ir daudz bijušo katoļu, ateistu, trīsvienības piekritēju, kas, lasot šos vārdus, sapratīs, ko es domāju. Tagad jūs sev visapkārt, kā pasaulē, tā arī Bībelē, redzat pierādījumus tam, ka jūsu vecā paradigma bija tik acīmredzami maldīga. Ar to es negribu teikt, ka mūsu ticība ir vēl viena paradigma, kura mums ir jāizdzīvo. Dieva vārds ir patiesība; patiesajā Evaņģēlijā ir stabilitāte, kas ir sveša pasaulē dzīvojošajiem. Tā ir patiesība un mēs zinām, ka tā ir patiesība. Ja mēs rūpīgi ceļam uz Dieva vārda klints, mēs ceļam uz klints, un itin nekas mūs nesatricinās. Tas ir tik fantastiski, ka man trūkst vārdu. Mūsu pievēršana nebija kārtējā paradigmas pārbīde. Par to liecina, vismaz manā uztverē tas, ka tie, kas atstāj ticību, parasti atgriežas sīko miesas kārību apmierināšanas pasaulē, nevis nonāk pie kādas jaunas mācības atskārsmes. Mūsu ticības pamata mācības ir “Patiesība”; un mēs nepamodīsimies kādu rītu, lai atklātu, ka esam alojušies.
Kristībās mēs pārgājām no tumsas gaismā; mūsu acis tapa atvērtas (Jes.42:7; Jņ.12:46; Ap.d.26:18; 2.Kor.4:4; 1.Pēt.2:9). Pāvila pievēršana bija priekšzīme mums (1.Tim.1:16); un tas ietvēra sevī acu atvēršanu kristībās. Septiņi brīnumi (grieķu semeion, zīmes) Jāņa Evaņģēlijā ir simboliski lasāmi. “Cilvēks, kas no dzimšanas bija neredzīgs” Jņ.9 ir daiļrunīgs ticīgo pirmtēls: Timeja (“netiklā”) dēlam Kungs Jēzus sajauca siekalas (vārds / gars) ar zemi (miesu) un uzlika uz acīm. Tad viņam bija jāiet kristīties Ziloas dīķī, un viņš kļuva redzīgs. Ir uzsvērts, vairākkārt uzsvērts (12 reizes 32 pantos), ka cilvēks bija “neredzīgs”, it kā lai akcentētu, cik bezcerīgi akli mēs esam pirms “mazgāšanās”, un cik akla ir pārējā pasaule. Kungs Jēzus bija slavens ar to, ka Viņš daudziem aklajiem dāvāja gaismu (Lk.7:21; Jņ.10:21; 11:37); izskatījās, ka ar šo kaiti Viņš īpaši cīnījās. Visi šie brīnumi bija līdzības darbībā, kas ilustrēja Viņu kā cilvēku glābēju no viņu iepriekšējās dzīves garīgā akluma. Šis acu atvēršanas tēls patiesi ir pārliecinoša ilustrācija tam, kas notika mūsu pievēršanas brīdī. No tā brīža mūsu acis atvērās (mēs sākām saprast). Pirmo reizi mūsu apziņa sāka pienācīgi darboties. Pirms tam mēs bijām neredzīgi. Pirms tam visas mūsu ‘zināšanas’ bija vienkārša uztvere, kas darbojās paradigmu ietvarā. Taču mūsu pievēršanās nenozīmēja pāriešanu no vienas paradigmas citā, tā nebija vēl viens intelektuāls piedzīvojums pa ceļam uz nekurieni (6). Zīmīgi, ka godīgs ateists vai agnostiķis atzīst, ka bez pievēršanās tam, kas ir galējā patiesība, visas mūsos notiekošās pārmaiņas ir bezmērķīgas. Mēs personīgi nekur nedodamies un tādēļ nevienam ceļa posmam galu galā nav nekādas jēgas. Un atkal, studentiem -kristadelfiešiem ir uzmanīgi jālūkojas pēc šī atzinuma viņu studētajā priekšmetā (7).
Gaisma un tumsa
Kaut arī mēs esam aicināti no tumsas gaismā, problēma ir tajā, ka mēs vēl arvien esam tik daudzējādā ziņā akli – kaut gan aklums raksturo tos, kas ir tālu no glābšanas, un Dieva neatzīšana ir tas, kas izsauc Dieva dusmas (2.Tes.1:8). Kungs mums maigi aizrāda, ka mēs visi esam savā ziņā akli – kāpēc, Viņš prasa, mēs tik labprāt pievēršam uzmanību brāļa aklumam, kad arī mūsu redze ir tik ierobežota (Mt.7:3)? Mēs varam lasīt vienu un to pašu fragmentu atkal un atkal, un tomēr mums neizdodas to patiesi izprast. Jau ilgu laiku es esmu lasījis Mt.5:23,24, divas reizes gadā un vēl biežāk: “Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tu atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad ... noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli”. Es to lasīju, saprazdams to ‘ja tev ir problēma ar brāli. Izlīgsti ar viņu’. Bet tas nemaz tā nav domāts. Ja tu atceries, ka tavam brālim ir problēma ar tevi – proti, ja viņam ir kaut kas pret tevi, kur tu neesi vainīgs un tev nav nekas pret viņu ... Tas jau ir daudz augstāks un sarežģītāks līmenis. Taču mūsu dabā ir ātri pārlaist acis lasāmajam un ļaut jēgai paslīdēt garām.
Mēs lasām apsolījumus, ka mums nekad netrūks mūsu dienišķās maizes, ka tādēļ mums nav jāraizējas par rītdienu ... taču mēs tam neticam. Kā sabiedrības līmenī, tā arī individuāli ir notikušas lietas, kuras mēs pilnīgā aklumā ignorējām, kaut arī tās ir skaidri izteiktas rakstos. Piemērus varētu uzskaitīt vairumā. Kristadelfiešu atteikšanās (pirms 1960jiem gadiem) uzņemties atbildību par došanos pasaulē, sludinot Evaņģēliju, ir viens piemērs tam, ko mēs tagad uztveram kā aklumu. Melno un balto ticīgo segregācija agrīnajās amerikāņu un afrikāņu eklēsijās ir vēl viens akluma piemērs. Ja mēs esam bijuši neredzīgi kā indivīdi un kā sabiedrība pagātnē, nav izslēgts, ka mums vēl aizvien piemīt kādi tumši plankumi – iespējams, ļoti nopietni. Dažas lietas, kuras mēs darījām drīz pēc kristībām, mēs tagad redzam kā aplamas. Cik vēl pakāpienu uz augšu mums ir jāpārvar?
No sākuma mēs jau pieminējām, cik akli bija mācekļi dažos aspektos. Varētu tam minēt arī citus piemērus ticīgo starpā. Atcerieties, kā Dāvids turpināja plānot Dieva tempļa celšanu, pilnīgā apmātībā, kaut gan Dievs viņam teica, ka Viņš to negrib. Mūsu acis ir atvērtas, tagad mēs to redzam (Ef.1:18;5:8;Kol.1:13; 1.Pēt.2:9). Taču daudzējādā ziņā mēs esam garīgi akli. Mēs redzam caur “tumšu” (noslēpumainu) stiklu (1.Kor.13:12). Gara lietas vairumā gadījumu mums nav izdibināmas. Tādēļ Pāvils aizlūdz, lai Dievs dotu viņa efeziešiem “apgaismota gara acis”, lai viņi labāk izprastu, kaut gan viņi jau bija pievērsušies gaismai no tumsas (Ef.1:17,18). Mācekļi arī bija pievērsti no tumsas gaismai, taču Kungs pārmeta viņiem aklumu par to, ka viņi negaidīja Viņa augšāmcelšanos. Tātad, mums ir jānoskaidro: vai mēs esam akli, vai nē?
Skaidrs, ka mēs esam akli un garīgi aprobežoti. Taču Jaunā Derība runā par mums tā, it kā mūsu acis būtu atvērtas. Tāpat kā mūsu Kungs redz mūs, it kā mēs būtu pilnīgi, bez trūkumiem, it kā mēs jau būtu Valstībā, tātad Viņš mūs redz it kā bez akluma. Tā Viņš attiecās arī pret mācekļiem. Viņš runāja par tiem, ka viņu acis “redz”, saprot (Mt.13:16; Lk.10:23). Taču nereti Viņš izsamisa, redzot viņu aklumu, nespēju garīgi uztvert notikušo. Jahve apraksta Savu kalpu Izraēlu, kā dabīgo, tā arī garīgo, kā aklu kalpu: “Kas ir tik akls kā Mans kalps ... Kas ir tik akls kā Mans uzticamais, tik akls kā Tā Kunga kalps?” (Jes.42:19). Tas ir paradokss: akls kalps vai vergs. Kāds saimnieks turēs aklu vergu? Tikai tāds, kas viņu patiesi mīl un tur viņu aiz tīras žēlastības. Taču šis nelietderīgais kalps bija Kunga kalps un ziņnesis – kaut arī aklie bija nepieņemami kā kalpi un upuri pēc Dieva Likuma (3.Moz.21:18,22)! Dievs izmanto Savus garīgi aklos ļaudis Savas vēsts paziņošanai pasaulei. Mācekļi, kas vēl arvien bija akli attiecībā uz neebreju aicināšanu, tika sūtīti sludināt visai pasaulei! Un arī mēs, kaut akli būdami, pievēršam cilvēkus no tumsas gaismai. Pāvils tādēļ norāda uz pazemības nepieciešamību mūsu sludināšanā: nav neviena, kas pilnībā izprastu, kas skaidri redzētu; mēs visi esam akli. Taču mēs esam “gaisma tiem, kas ir tumsībā” (Rom.2:19). Tādēļ mums ir jāpalīdz aklajiem, apzinoties mūsu pašu aklumu. Pirmā gadsimta ebreju kristiešiem tas itin nemaz nebija pa spēkam. Un diemžēl arī kristadelfiešu agrīnā sludināšana neapzinājās mūsu pašu aprobežoto garīgo apvārsni un redzējumu.
Galu galā, mēs patiesi visu redzēsim tikai Valstībā (Jes.29:18; 42:6; 1.Kor.13:12). Tad mēs skatīsimies tai tieši acīs. Mēs skatīsimies Dievam tieši acīs, proti, mēs Viņu sapratīsim. No tā mēs varam secināt, ka tagad mēs esam daļēji akli, vai daļēji redzīgi. Uz to norāda arī Kunga simboliskā darbība, dziedinot neredzīgo divos piegājienos (Mk.8:23-26). Vispirms, cilvēks redzēja kokam līdzīgus cilvēkus staigājam. Iespējams, ka viņam nebija ne jausmas par to, kā izskatās koks vai cilvēks. Taču aprakstā viņš jau ir saņēmis redzi šai pirmajā stadijā (8:24). Bet tad Kungs uzlika rokas uz viņa acīm un tas ieraudzīja gaismu un redzēja visu skaidri. Tas, bez šaubām, simbolizē pilnīgu garīgo redzi Valstībā. Saskaņā ar šo pirmtēlu, mēs redzam cilvēkus kā staigājošus kokus, iespējams, pieļaujot steidzīgus secinājumus, neapzinoties lietu patiesos samērus. Varbūt, tik tekoši runājot par “mūžīgo dzīvi”, vai par dzīvi Valstībā, mēs atgādinām šo daļēji izārstēto neredzīgo.
Kunga izmisums
Ja mēs pie tā arī apstātos, varētu domāt, ka mūsu aklums ir Dievam saprotams un pieņemams. Taču Dievs atklāj, ka mūsu aklums Viņu uztrauc. Kāpēc? Skaidrs, ka tāpēc, ka zināšanas un saprašana ir mūsu rīcības pamatā. Mēs tik viegli varam novērsties no mūsu Dieva izpratnes un pievērsties atkal miesas aklumam. Ja mēs ienīstam savu brāli, mēs esam akli; mums trūkst patiesās redzes, mums trūkst vārda saprašanas (1.Jņ.2:9-11), mēs esam atgriezušies tumsā. Ja redzi atguvušais neredzīgais tīšuprāt atgriežas tumsībā, tas ir patiesi traģiski. Pasaules grēcīgās dzīves pamatā ir aklums, patiesas sapratnes trūkums (Ef.4:17-19). Neredzīgais neapzinās savus grēkus, viņam trūkst galveno garīgo īpašību un Valstības apzināšanās, jo viņam trūkst zināšanu (1.Pēt.2:7). Kungs dāvāja redzi Saviem ļaudīm un laupīja to tiem, kurus Viņš vēlāk nosodīs (Jņ.9:39-41). Aklums asociējas ar nosodījumu (2.Pēt.1:9). Tam, ka savā ziņā mēs esam garīgi akli, ir jābūt par iemeslu mūsu pastāvīgām bažām. Tam ir jākļūst par mudinājumu pastāvīgi pārbaudīt mūsu dvēseles un nonākt līdz patiesai un neviltotai Dieva vārda izpratnes gaismai. ‘Kristīgā’ pasaule mums apkārt šķiet uzsveram garīgu rīcību kā gribas spēka izpausmi (piemēram, “mums ir jāmīl citam citu”), nevis kā Dieva apzināšanās dabīgu rezultātu, kad Viņa vārds atver mūsu acis. Pēdējā laikā kristadelfijā jaušami viedokļi, kas tiecas iet to pašu ceļu. Garīgā sapratne ir garīgas rīcības pamatā nevis mūsu vājās dabas dzīšana uz garīguma pusi ar dzelžaina gribas spēka palīdzību. Tādas darbības rezultāts būs virspusējs garīgums, taisnuma ilūzija.
Saskaņā ar to, evaņģēliju pieraksti atsedz Kunga dziļo izmisumu un dusmas mācekļu akluma dēļ. Tas jo sevišķi redzams Marka evaņģēlijā. Sekojošie Kunga komentāri, gandrīz čukstus, izteikti tikai ar pāris dienu starplaiku: “Pēteris ... Viņam sacīja: ‘Izstāsti mums šo līdzību.’ Un Jēzus sacīja: ‘Vai tad arī jūs vēl esat nesaprašas? ... Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem? ...Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? ... Vai jūs vēl nesaprotat? ... Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? (attiecībā uz mācekļu neticību) ... Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: ‘Bērni ... Bet tie vēl vairāk pārbijās ... Un Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās ... Un Viņš ņēma pie Sevis tos divpadsmit un sāka uz tiem runāt, kas Viņam notikšot ... Jēzus tiem sacīja: ‘Jūs nezināt, ko jūs lūdzat’” (Mt.15:17; 16:9; Mk.8:18,21; 9:19; 10:24-32). Ievērojiet uzsvaru uz “cik ilgi” un “vēl”. Kungs nepārprotami bija vīlies lēnās attīstības dēļ. Mācekļu aklums sagādāja Viņam neizsakāmas ciešanas.
Tas it sevišķi izpaužas Viņa attieksmē pret mācekļiem pēc Viņa augšāmcelšanās. Cēlais Dieva Dēls, Dieva Dēls, izgāza Savas dusmas uz šiem vienpadsmit vīriem. Jūs varat iedomāties, kā tie bija sarāvušies bailēs šī pārcilvēciskā intelekta, šīs dižās personības klātbūtnē, kura varētu tos satriekt, ja vēlētos. Viņš norāja viņus par neticību, par sirds kūtrumu (Mk.16:14; Lk.24:25). Lasot šos pantus es, no vienas puses, jūtu viņiem līdzi. Es domāju: viņi jau nebija slikti ... tikai pavisam vienkārši ļaudis...nabaga cilvēku būtnes šeit uz zemes ... tikai cilvēki...paši savas dabas valgos. Taču Kungs Viņus tā neredzēja. Viņš bija dusmīgs uz tiem. Stādieties priekšā Dieva Dēlu, godā celto Cilvēka Dēlu ar ugunīgi kvēlojošām acīm, norājot Savus draugus, tos, par kuriem viņš gāja nāvē ... tāpēc ka viņi nebija sapratuši to, kas, pēc Viņa un viņu domām, viņiem būtu bijis jāsaprot. Šī aina ir satriecoša.
Mīli vārdu
Kungs Jēzus nav mainījies. Viņš vēl aizvien jūtas dusmīgs un vīlies. Viņš grib, lai mēs rīkotos kā cilvēki, kuru acis ir atvērtas, nevis samierinātos ar aklumu. Pāvils saka to pašu: “Jo reiz jūs bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma savā Kungā! ... Tad nu es jums piekodinu ... vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva” (Ef.5:8; 4:17,18). Dzīve bez garīga piepildījuma kā pa miegu, pasaules cilvēkiem piemītošā mēnessērdzība, aizdod Dievam patiesas dusmas. Televīzijas, popmūzikas un draņķīgo avīžu diēta var tikai sekmēt tukša prāta aklumu. Tas, protams, nenozīmē, ka akadēmiska Dieva vārda atzinība tuvina mūs Dievam. Taču, no otras puses, pareiza sapratne ir svarīga, un mūsu aklums nav Dievam pa prātam. Aklums atsvešina cilvēkus no Viņa. Un tomēr mēs zinām, ka esam akli. Ir tik daudz kas, ko mēs pienācīgi nesaprotam, tik daudz kas, ko mēs neredzam. Un šis aklums atdala mūs no Dieva. Tas dziļi sarūgtina Kungu Jēzu; viņš ir dusmīgs, kad tie, kam ir acis (kas ir pievērsti), aizvien vēl neredz (Mk.8:18).
Kas mūs atdala no Dieva, ir mūsu zināšanu trūkums par Viņu. Kad mēs prātā Viņu ‘redzēsim’ pilnībā, mēs redzēsim Viņu arī fiziski. Tam būtu jāizsauc mūsos patiesa zināšanu apgūšanas degsme, vēlēšanās pacelt balsi, lai izteiktu šo vēlēšanos izprast, lai sauktu pēc Dieva vārda saprašanas (Ps.119:169; Sal.pam.2:3-5). Kā mēs dziedam “Palīdzi mūsu vājumam / Izkliedē mūsu tumsību”. Mums patiesi no visas sirds jātiecas paātrināt mūsu attīstību, izkliedēt mūsu tumsonību, jo nezināšanas grēki tomēr ir un paliek grēki. Mūsu aklums nav nekāds attaisnojums. Šajā nozīmē garīgās sapratnes trūkums nemazina grēku. Viens no Jēzus izdziedinātajiem aklajiem rezumēja visu pārējo jūtas, kad viņš teica, ka viņa vienīgā vēlēšanās bijusi redzēt (Mt.20:33). Šie izārstētie aklie ir mūsu pirmtēli. Patiesai saprašanai (redzēšanai) ir jābūt mūsu vienīgajai vēlmei. Īsta gudrība “ir labāka par visiem labumiem kopā ... Nepamet gudrību” (Sal.pam.4:6,7). To tu neiegūsi, steigā pārlaidis acis mūsu lasīšanas pantiem 15 minūšu laikā. Tam ir nepieciešams kas vairāk. Saprašanas iegūšanas kvēlei ir jādeg mūsos, lai cīnītos ar aklumu, lai dzīvotu reālā pasaulē.
Piezīmes
(1) Arthur Kostler, The Sleepwalkers (London: Macmillan, 1952).
(2) Pēteris runā par šīs pasaules ļaudīm kā par cūkām, kas vārtās pašas savos mēslos. Ja mēs augstu vērtējam draudzību ar pasauli, mīlam, precamies ar šīs pasaules ļaudīm, tas nozīmē, ka mēs nemīlam Dievu.
(3) Tā nav mana ideja. Domas par paradigmu pārbīdi un revolūcijām popularizācija pieder T.S. Kūnam. T.S.Kuhn, The Structure of Scientific Revolutions (Chicago: University of Chicago Press, 1970).
(4) Immanuel Velikovsky, Ages in Chaos and Worlds in Collision (London: Weidenfeld & Nicholson, 1957 &1959).
(5) Immanuel Velikovsky, Mankind in Amnesia (London: Gollancz, 1982).
(6) Tas, manuprāt, ir viss, ko cilvēku ‘pievēršanas pieredze’ nozīmē maldu ceļus ejošajā kristietībā.
(7) George Orwell, The Road to Wigan Pier (Harmondsworth: Penguin Books, 1978 ed.) ir tam piemērs.
