Mājas lapa
6.4 VAI MĒS ESAM PĀRĀK AKADĒMISKI
Kristadelfiešiem nepiederīgajiem mūsu sabiedrība var likties pārmērīgi akadēmiska. Mēs pavadām garas dienas Bībeles skolās, rakstām veselas nodaļas, intensīvi studējam pāris Bībeles nodaļas, visos sīkumos analizējam pantus un izteicienus, cenzdamies patiesi izprast, ko Dievs saka. Un vairumam no mums kādu dien rodas jautājums: vai mēs neesam pārāk akadēmiski?
Būt akadēmiskam un intelektuālam tikai vārda pēc ir acīmredzami nepareizi. Ir daudz teoloģisku bibliotēku, kas ir pilnas sausu, putekļiem apaugušu komentāru par Bībeles tēmām; šo grāmatu lasīšana neatstās nekādu praktisku iespaidu uz mūsu dzīvi. Teoloģija var kļūt par bezgalīgi aizraujošu vaļasprieku tiem, kam ir laiks, iespēja un intelektuāla nosliece uz to. Un jāsaka, ka mūsu pašu rakstītāji un runātāji, jo sevišķi nesen pievērsto acīm, var dažkārt likties ļoti akadēmiski. Mēs runājam par ebreju un grieķu valodas vārdu precīzo nozīmi, mēs tiecamies izsekot Pāvila argumentācijas niansēm, uztvert iespējamās atsauces ... bet galu galā mēs esam tikpat nespēcīgi, garīgu cīniņu pārņemti, kādi mēs bijām no paša sākuma.
Bet – un tas ir viens liels ‘bet’ – Salamana pamācības mudina mūs neatlaidīgi saukt pēc Dieva saprašanas, saukt pēc tās vairāk kā pēc kā cita šai laicīgajā dzīvē. Bībele ir Dieva mācības grāmata ar uz mums vērstiem Dieva vārdiem. Dievs ir Viņa Vārds (Jņ.1:1-3), ja mēs gribam saprast Dievu, mums ir jāstudē Viņa vārds. Un tā kā Viņa ceļi ir bezgalīgi pārāki par mūsējiem, tas nebūs tik viegli. Līdzīgi ir arī ar mūsu Kungu Jēzu; zināt Viņu ir saprast mācību par Viņu. Nepareizi to saprast nozīmē nesaprast Kristu (1.Jņ.2:22,23 salīdz. ar 2.Jņ.9). Šie panti māca, ka attiecības ar Kristu ir iespējamas tikai pieturoties pie Kristus mācības, saprotot to. Viņš pats mums saka, ka mēs parādam savu mīlestību pret Viņu, ja mums ir Viņa baušļi un mēs turam tos (Jņ.14:21). Ir viegli tam nepievērst uzmanību; ja mums ir Viņa mācība, tā ir zīme, ka mēs Viņu mīlam. Tādēļ ir būtiski studēt un patiesi zināt Viņa vārdu; un tie, kas pieturas pie viltus Kristus mācībām, nevar mīlēt patieso Kristu.
Zināšanas ir proporcionālas darbiem (Tit.1:16); rīcības pamatā ir patiesa atziņa. Ja tās nav, darbi ir mūsu dabisko noslieču rezultāts, nevis vēlēšanās slavēt Dievu. Dieva ļaudis Dan.11:32 ir tie, “kas pazīst savu Dievu”. Acīmredzot, Dieva atziņa ir saistāma ar mūsu derības attiecībām ar Dievu. Tie, kuri nesaprot, galu galā tiks Dieva nosodīti (Atkl.1:16-18 salīdz. ar 14:10). Līdzību nozīmes pareizas uztveres rezultāts ir pievēršanās, grēku nožēlošana un piedošana (Mk.4:12). Mozus neatlaidība sakņojās viņa sapratnē. “Apgaismo mani, ka es sargu Tavus baušļus un tos pildu no visas sirds” (Ps.119:35) ir viena no daudzajām saiknēm Dāvida domās starp sapratni un paklausību. “Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas” (Mk.7:29) – parāda to nozīmi, kādu Kungs piešķir pareizai saprašanai. Neebreju sieviete bija redzējusi, kā tika pabaroti pieci tūkstoši un sapratusi Kunga mācības būtību. Rodas iespaids, ka Kungs bija sajūsmā par viņas izrādīto sapratni un tādēļ izņēmuma kārtā izārstēja viņas meitu, atkāpies no Sava likuma, jo šoreiz Viņš nebija sūtīts pie neebrejiem, bet gan pie Izraēla nama.
Mācības nozīme
Mēs esam svētīti ar Dieva vārdu, kas ir mūsos, kā arī ar Kristus asinīm (Jņ.17:17). Tā, Pāvils savas dzīves beigās atvieglojumā saka: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis” (2.Tim.4:7). Pieturēšanās pie pareizās ticības (ticības turēšana) ir pielīdzināta nogurdinošai cīņai, kas ilgst mūža garumā. Tas tā nemaz neliekas, kad mēs pirmo reizi iepazīstamies ar mācības pamatiem un tiekam kristīti. Šajās pirmajās nevainības dienās doma par to, ka turpināt ticēt mācībai varētu izvērsties par cīņu, liekas pilnīgi neiespējama. Bet turēšanās pie pareizās ticības ir priekšnoteikums mūsu pieņemšanai Valstībā: “Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību!” (Jes.26:2). Ticības turēšana mācībai ir tikpat svarīga kā pieturēšanās tai arī mūsu dzīvē: “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi” (1.Tim.4:16). Pat citu glābšana var būt daļēji atkarīga no mūsu pareizās saprašanas.
Pareiza Likuma un upurēšanas saprašana nozīmēja, ka cilvēks nav tālu no Dieva Valstības (Mk.12:34). Saprašanu nav iespējams atdalīt no iespējas būt galu galā pieņemtam Valstībā. Tas tāpēc, ka ticības šķīstība sakņojas saprašanā. Ar sirds (prāta / smadzeņu) ticību panākama pestīšana (Rom.10:10); agrīnie ticīgie palika pie Kunga, kuram viņi bija noticējuši “ar visu sirdi” (Ap.d.11:23). Tie, kas nebija dzirdējuši par Kristus krustu, nāca pie atziņas un tādējādi pie ticības Pāvila liecības rezultātā (Rom.15:21). Arī mūsu lūgumiem ir jābūt par saprašanu. Ābrahāms “domāja”, ka Dievs spēj uzmodināt Īzaku no miroņiem (Ebr.11:19); viņa ticība ietvēra arī intelektuālu procesu.
Pēc visa teiktā mums ir jāuzmanās, lai mēs nesāktu domāt, ja mēs pieturēsimies pie pamata mācības, kuru mēs sapratām pirms kristībām, tas vien jau mūs kaut kā ievedīs Valstības ostā. Cilvēks, kurš turējās pie sava talenta, bet negribēja gūt neko vairāk, pielaida šo kļūdu. Mums ir jāiepazīst Tēvs un Dēls un jāattīsta dinamiskas attiecības ar viņiem. Tas nenozīmē, ka mums ir vienmēr jācenšas atrast jaunas, interesantas Bībeles fragmentu interpretācijas, jo tas jau pats par sevi var pārvērsties apmātībā. Mums ir jāvairo Dieva būtiskās esības apziņa. Pareizi atdalot (Doktora Tomasa tulkojumā: ‘pareizi izskaidrojot’) patiesības vārdu mūsu studijās, mēs spējam sevi padarīt “gudru pestīšanai” (2.Tim.3:15). Mēs visi esam profesionāli vārda studenti – sasniedzot mūsu studijās meistarību un sniedzot to Skolotājam. Viņa vārda pareizā izpratne rādīs, vai mēs esam pieņemami Dievam. Pareizā izpratne ved pie pareizas rīcības. Tā, Dan.12:10 saka, ka bezdievīgie nesaprot pravietiskos vārdus, bet taisnie sapratīs – citiem vārdiem sakot, pareizā izpratne ir cieši saistīta ar praktisko taisnību. Dieva vārds dod mums gudrību, padara mūs gudrus pestīšanai. Tādēļ, gudrība ir nepieciešama pestīšanai. Nevis gudrība šīs pasaules izpratnē, bet garīgās zināšanas un apziņa (intelektuālās lietas, šī vārda tiešajā nozīmē) ir būtiskas pestīšanas procesā.
“Pētiet rakstus”
Kungs lika ebrejiem “pētīt rakstus”, lai Dieva vārds mājotu tajos un Dieva mīlestība (Jņ.5:38-42). Viņi zināja “rakstus” akadēmiski, bet Dieva balss, Dieva klātbūtne un Dieva mīlestība, kuru tie atklāj, viņiem palika apslēpti. Viņu studijas nebija patiesas. Bet Pestītājs norāja arī savus paša ļaudis par bibliskas uztveres trūkumu: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!” (Lk.24:25). Atzīmējiet sev, ka Viņš nenorāj viņus par to, ka viņi nav sapratuši Viņa paša nepārprotamo pravietojumu par Viņa ciešanām; Viņš pārmet tiem, ka viņi nav uztvēruši VD mācību par Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Taču, ja mēs mēģinām pierādīt to, ka Mesija nomirs un augšāmcelsies, vadoties tikai pēc VD, mums ir galvenokārt jāspriež pēc prototipiem jeb pirmtēliem. Pat Jesajas 53 ir Kristus pravietojums tikai ciktāl Hezekija (uz kuru tas pirmatnēji zīmējas) bija Kristus pirmtēls. Stefans Ap.d.7 ķeras pie tipoloģijas, lai pierādītu, ka Jēzus ir Mesija. Būtībā Kungs sagaidīja, ka šie vienkāršie zvejnieki būs izskaitļojuši šīs lietas, būs dzirdējuši Dieva balsi šajos VD tēlos. Un Viņš norāja viņus par to, ka viņi to nespēja.
Dievs sagaida...
Dievs sagaida no mums daudz lielāku sapratni nekā mēs domājam. Tā, Viņš nosodīja Izraēlu Jeremijas laikā, jo Viņš bija runājis uz tiem, bet tie Viņu nesaprata un tādēļ neatsaucās (Jer.35:17). Viņi dzirdēja vārdu, tāpat kā mēs to lasām, bet Viņi nesadzirdēja Viņa balsi. Viņi domāja, ka Bībeles apgūšana attiecas tikai uz tiem, kam tā ir sirds lieta; rezultātā Dievs viņus atraidīja. Elīsa teica Joasam, ka viņa bulta ir “Tā Kunga glābēja bulta, kas tevi glābs no Aramas, jo tu sakausi aramiešus” (2.Ķēn.13:17). Tad viņš lika Joasam sist ar tām zemi. Joass sita trīs reizes un apstājās – un Elīsa sadusmojās, jo sitienu skaits nozīmēja, cik reizes Joass sakaus aramiešus. Mēs varētu domāt, ka Elīsa nepamatoti sadusmojās, jo kā gan Joasam bija zināt, kas Elīsam padomā. Taču Elīsa sagaidīja, ka ķēniņš būs garīgi attīstītāks, saprotot, ka viņi attēlo atbrīvošanās līdzību, uzzinājis, ka bultas simbolizē uzvaru pār aramiešiem. No tā mums būs mācīties; iespējams, ka Dievs no mums sagaida daudz lielāku izpratni nekā mēs paši varam iedomāties,
Tam būtu jāizraisa mūsos Dieva vārda apgūšanas degsme. Dievs sagaida, ka mēs pētīsim Viņa vārdu, ja mēs Viņu mīlam. Tāpēc ka mūs no visām pusēm ieskauj ļaunā pasaule, mums jāizmanto laiks, lai izprastu Dieva gribu, izmantojot visas iespējas, Kunga atnākšanai tuvojoties – tā to argumentē Pāvils Ef.5:16. Vārda studēšana nav viegls darbs un tas ne vienmēr dod tūlītējus rezultātus. Pāvils to salīdzina ar vērša darbu, monotoni minot labību, stampājot turp un atpakaļ (salīdz. ar skaidrojumu meklēšanu Bībeles vārdnīcā, vai pantu atsaucēs), lai izlobītu graudus, kas nepieciešami dzīvei (1. Kor.9:10 salīdz. ar 1.Tim.5:18). Nebūs jau tā, ka katrā lappusē mums uzzibsnīs atklāsmes gaisma, brīnišķas lietas jau pastāvīgi nenotiek. Tam, kas no malas vēro mūsu Bībeles studijas, visa šī padarīšana var likties garlaicīga un bezjēdzīga. Bet ko gan mēs, mirstīgie, varam sagaidīt, kad mēs pūlamies izprast bezgalīgo Dievu, pētīdami Viņa vārda lappuses ar šo domu prātā. Dažkārt mēs, bez šaubām, nonāksim strupceļā, veseli fragmenti mums paliks aizvērti. Bet mēs esam kā vērši, kas min labību, izlobot graudus. Un lēnām, bet tie neizpaliks.
“No visa prāta”
Mūsu domas ir apkopotas Mk.12:33,34. Rakstu mācītājs teica, ka vissvarīgākais bauslis ir mīlēt Dievu “no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri.” Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības”. Piezīmējiet sev, ka izpratne “no visa prāta” uzskaitīta pirms mīlestības uz tuvāko. Būtiskākais ir izprast pareizi, un tas jau dabiski novedīs pie dzīves ar mīlestību. Mums apkārtesošā ‘kristīgā’ pasaule šo kārtību ir apgriezusi, liekot tuvākā mīlestību augstāk par Dieva izpratni. Tāpēc ka rakstu mācītājs bija gudri atbildējis, Pestītājs teica, ka viņš nav tālu no Valstības. Tādējādi, Valstības sasniegšanai ir nepieciešama pareiza izpratne.
Mk.12:33 vārdi sasaucas ar veselu rindu VD fragmentu, kas līdzīgā veidā norāda uz zināšanu un praktiskas kalpošanas pārākumu pār upuru pienešanu (1. Sam.15:22; Hoz.6:6; Mihas6:6-8). Saliekot tos kopā, mēs atrodam sekojošas paralēles:
Paklausība Tā Kunga balsij ir labāka nekā upuris
Dieva atziņa ir labāka nekā upuris
Taisnīga rīcība ir labāka nekā upuris
Žēlastība ir labāka nekā upuris
Pazemība ir labāka nekā upuris
Dieva izpratne ir labāka nekā upuris
Dieva izpratne, paklausība Viņa balsij, Dieva atziņa (visas intelektuālas darbības) sabalsojas ar praktiskām lietām, kā mīlestība uz tuvāko, žēlastības un taisnīguma izpausmes un tamlīdzīgi. Šīs praktiskās darbības izriet no pareizas Dieva izpratnes. Maldu ceļus ejošās ‘kristīgās’ pasaules darbība ir skatāma no šī redzes viedokļa.
Un tā mēs atgriežamies pie mūsu jautājuma. Vai mēs esam pārāk akadēmiski? Ja ar vārdu ‘akadēmiski’ mēs saprotam ‘Dieva vārda uztveri ar intelekta palīdzību’, tad ir jāsaka: ‘Nebūt ne!’ Bet ja ‘akadēmiski šī vārda pēc’, tad es teiktu: ‘Jā, iespējams, gan, ar pseidozinātnes un viltus erudīcijas piejaukumu’. Mūsu Dieva mīlestībai ir jāiededzina mūsu prātos Dieva un Viņa Dēla lielākas izziņas vēlme. Šo izziņas vēlmi nespēs ierobežot ne mūsu smadzeņu spēks, nedz lingvistiski dotumi, nedz izglītība, analīzes spējas vai kas cits. Šī nopietnā vēlme izprast Kristus mīlestību, kas lielāka par jebkādu atziņu, var (un arī dara to!) brīnišķīgi apvienot visus patiesi ticīgos, sākot ar neizglītotu zemes arāju un beidzot ar kodolfizikas profesoru.
