Mājas lapa
6.5 DIEVA VALODA
Ir jāsaprot, ka dažviet Bībele rakstīta no cilvēku redzes viedokļa; tā piemēram, epilepsija tiek piedēvēta dēmoniem, un izveseļošanās no tās aprakstīta kā dēmonu izdzīšana, bez labojumiem. Dieva aprakstā amorieši ir spēcīgi (Am.2:9), bet tikai no cilvēku viedokļa skatoties. Kamēr citviet Bībele atspoguļo Dieva viedokli. Šis šķietamais paradokss neapšaubāmi pierāda, ka Bībele ir rakstīta pilnīgā Dieva iedvesmā. Tēvs runā ar dēlu no sava paša pieaugušā viedokļa, taču arī no bērna viedokļa; un tieši šis meistariskais sajaukums ir raksturīgs Bībelei. Līdzīgā veidā Kungam Jēzum Dievs “devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos” (Jes.50:4). Viņš runāja cilvēku mēlē, lietojot cilvēku izteicienus, lai Viņa vārdi tos stiprinātu. Taču Viņš runāja un Pats bija Dieva vārds, ne cilvēku. To, kā Dieva vārds jauc dievišķo un cilvēka viedokli, virspusējam lasītājam ir grūti saprast, tomēr tai pašā laikā brīnišķīgi atveras patiesi bērnišķīgajam māceklim.
Dažreiz Dievs norāda, no kāda viedokļa tiek rakstīts; citreiz tādas norādes nav. Tā, Mt.3:16 skaidri norāda, ka Kristus redzēja debesis atveramies, kad Viņš tapa kristīts, un Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Bet Lk.3:21,22 vienkārši saka, ka “debesis piepeši atvērās, un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās”. Lūka nesaka, ka tas notika tikai Kristus redzējumā. Šī viedokļu problēma ir Evaņģēliju dēmonu valodas pārprašanas pamatā.
Kā teicams Tēvs un skolotājs, Dievs lieto valodu kā Savu bērnu audzināšanas līdzekli; lai palīdzētu mums pieaugt līdz Viņam piemītošajam lietu uztveres līmenim. Tā, dažreiz Dievs šķiet lietojam valodu, nerūpējoties par to, vai tā būs saprotama cilvēkiem, kas to dzird pirmo reizi. Dievs runāja uz Ījabu par sniegu (37:6), uz Ābrahāmu par smiltīm jūras krastā (1.Moz.22:17), uz Noasu par lietu (1.Moz.7:4) – par lietām, kuras tie nekad nebija redzējuši. Un tādus Jaunās Derības jēdzienus kā žēlastība, agape mīlestība, pazemība un tamlīdzīgi pirmā gadsimta grieķu valodai bija grūti attiecīgi izteikt; šo jēdzienu izteikšanai bija jāveido jauni vārdi un jau esošajiem vārdiem (piemēram, agape) bija jāpiešķir pilnīgi cita noskaņa. Taču Dievs spēj runāt arī to dienu valodā, nolaižoties līdz mūsu cilvēciskajam valodas lietošanas līmenim. Ir būtiski nepieciešams apzināties, ka Dievs lieto valodu dažādi dažādās Bībeles vietās – citādi mūsu Bībeles interpretācija būs nekonsekventa un pretrunīga.
Iedvesmas brīnums ir tajā, ka Dievs pielāgojas lasītāju saprašanas līmenim un tomēr lieto valodu arī Savdabīgi. Klasisks piemērs ir dēmonu problēma. Mēs varam nepārprotami parādīt, ka dēmoni attiecas uz elkiem un neeksistē. Taču Jaunās Derības valoda apraksta Kristus brīnumus, lietojot dēmonu apsēstības valodu. Paviršs Bībeles students pieķersies šīm Jaunās Derības pantiem un liks tiem kalpot par dēmonu eksistences pierādījumu. Mums drīzāk būtu jāanalizē tas, kā Dievs lieto valodu un jāsamēro šie panti ar Bībeles pamatprincipiem attiecībā uz Dieva augstāko varu un ciešanu un grēku patieso izcelsmi.
Dievs un valoda
Valoda ir prāta izpausme; mūsu vārdi izsaka mūsu domas (Mt.12:34). Šajā nozīmē Dievs ir Viņa vārds (Jņ.1:1). Mēs zinām, ka Dieva prāts darbojas pavisam citā līmenī salīdzinājumā ar mūsējo (Jes.55:9). Tādēļ Viņa prāta izpausme vārdos būtiski atšķirsies no mūsējās. Ja mēs to skaidri apzināmies, tad mēs nebrīnīsimies par dažiem acīmredzamiem paradoksiem, Bībeles tekstu studējot.
Šī iemesla pēc Bībele nav rakstīta tā, kā mēs rakstītu grāmatu, kuras mērķis ir atklāt Dievu cilvēkiem. Tādēļ tā nav vienkāršs ticības izklāstījums līdz ar virkni nepārprotamu pavēļu, kurām jāpakļaujas. Lai saprastu mācību, mums jāizurbjas cauri visiem rakstiem, mācoties apzināties Dieva domāšanas un runāšanas veidu. Tas nozīmē, ka pirms patiesības sistēma, kas veido Evaņģēliju, izgaismojas mūsu apziņā, ir nepieciešams spriešanu un pārdomu laiks. Ticība Dievam nāk no Viņa vārda dzirdēšanas un lasīšanas (Rom.10:17).
Ir pilnīgi skaidrs, ka Dievs neuzlūko šo neticīgo pasauli vienaldzīgi; Viņš aktīvi pauž savas dusmas pret to, un Viņš aktīvi cenšas maldināt tos, kuru attieksmē pret Viņa vārdu nav patiesas pazemības (Mt.13:10-12; 2. Tes.2:11; Jes.66:4; Ecēh.20:25). Tādēļ Viņa vārds ir rakstīts tā, ka tas maldina dažus, taču nepārprotami māca citus, lai cik intelektuāli aprobežoti tie arī būtu. Bieži nākas dzirdēt iebildumus, ja jau tā, tad iznāk, ka Dievs maldina cilvēkus. Bet ja jau Dievs patiesi maldina cilvēkus, tad tas nav nekāds iebildums. Dievs attur daudzus no Viņa Patiesības apjausmas; piemēram, tie var nomirt bērnībā, vai arī dzīvot laikā un vietā, kur Bībele nav pieejama. Viņš var arī atturēt citus no Viņa patiesās vēsts saprašanas caur to, kā Viņš ir uzrakstījis Savu vārdu. Tā ir Dieva brīva griba aicināt vai neaicināt ļaudis, dot vai nedot tiem patiesā evaņģēlija apjausmu, un mums nebūs nosodīt to, kādā veidā Viņš to izvēlas darīt.
Visi sekojošie piemēri rāda, kā Bībeles valoda var maldināt:
- Atkl.12:7-9. Lasot šo fragmentu izolēti no konteksta, paviršs lasītājs ielāgos, ka velns ir pūķis, kuram seko dumpīgi eņģeļi debesīs.
- Mt.25:41 runā par velnu un viņa eņģeļiem, kas iemesti elles mūžīgajā ugunī. Tikai ļoti rūpīgi apsverot, ko nozīmē vārdi ‘elle’ (Gehenna) un ‘eņģeļi, var pareizi izprast šo fragmentu.
- Lk.16:19-28 līdzībā paviršais lasītājs ātri atradīs atbalstu pagāniskajām idejām par ‘nemirstīgajām dvēselēm’ un došanos uz debesīm pēc nāves; neviena no kurām nerod atbalstu Bībelē.
- Ir uzmanīgi jāapsver stāsts par ļaundari krustā, jo citādi tas var radīt iespaidu, ka ticīgais pēc nāves nonāk debesīs.
- Par Kristu runā valodā, kas var viegli likt domāt, ka Viņš ir pasaules radītājs; tikai tad, kad mēs izprotam jaunas radības un Dieva izpausmes jēdzienus, mēs varam saprast šos fragmentus.
- Labi pazīstamie vārdi Jņ.14:1-3, virspusēji ņemot, var šķist mācām kaut ko par iešanu uz Debesīm; kamēr lasītājs neizanalizē, kas Bībelē domāts ar Dieva namu, un tad lasa pantus vienu pēc otra (1).
Visi šie piemēri uzskatāmi demonstrē, ka Bībeles patiesa interpretācija prasa nopietnu analīzi. Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, ka tie, kas dzirdēja Kristu, totāli pārprata lielāko daļu no Viņa teiktā? Nikodēms domā, ka viņam jāatgriežas mātes miesās, lai piedzimtu no jauna (Jņ.3:4). Kad Jēzus teica: “Kur Es eimu, tur jūs nevarat līdzi nākt”, cilvēki domāja, ka Viņš taisās izdarīt pašnāvību (Jņ.8:21,22). Kad Viņš runāja par Savu miesu kā par maizi, kas “pasaulei dod dzīvību”, tie domāja, ka Viņš runā par sava veida kanibālismu. Arī Viņa mācekļi nebija labāki. Viņi totāli pārprata Viņa vārdus par Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Kad Viņš brīdināja viņus no farizeju rauga, tie domāja, ka nedrīkst pirkt raugu no farizejiem (Mk.8:14-21 salīdz. ar Mt.16:5). Kad Viņš saka, ka Lācars ir aizmidzis nāvē, tie domā, ka viņš ir aizsnaudies (Jņ.11:12). Un kad Viņš saka: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat”, viņi domā, ka kāds Viņam ir atnesis ko ēst (Jņ.4:33). Mācekļi atšķīrās no pārējiem ebrejiem ar to, ka viņi pārdomāja Viņa vārdus, atcerēdamies tos pēc tam, viņi palika pie Viņa pēc tam, kad Viņš bija izstāstījis Savas maldinošās līdzības un jautāja Viņam, ko tad Viņš galu galā ar to grib teikt, kamēr pārējie klausītāji gāja projām maldināti (Mt.13:10-12) ar domu, ka viņi ir visu sapratuši. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka šodienas cilvēki nesaprot Bībeles valodu.
Dieva mācību apraksta kā noslēpumu, mīklu; ebreju vārds, ko šajā sakarā lieto ir ‘slepens plāns, ko atklāj tikai tuvākajiem draugiem’; taču to atklāj patiesajiem ticīgajiem (Am.3:7,8; Jer.23:18,22; Ps.25:14; Ef.3:3-6). Tādēļ patieso ticīgo (“svēto”) draudzi sauc par “svēto slepeno padomi” (Ps.89:6 ebreju valodā). Bībeles mums ir visapkārt, bet Dieva mācības paliek sava veida noslēpums, ko nesaprot daudzi no tiem, kam ir Bībele un kas to lasa. No tā mēs varam secināt, ka Bībele, droši vien, ir rakstīta tā, lai noslēptu Patiesību lielākai daļai tās lasītāju.
Tipoloģija
Liela daļa svarīgākās mācības tiek pasniegta ar tipoloģijas palīdzību, kas nebūt neizmanto tiešus apgalvojumus mācību procesā. Dievs piešķir lielu nozīmi tipoloģijai; faktiski tā ir Rakstu pamatā. Tā ir domāta kā mācību līdzeklis, kas jāuztver tikpat nopietni kā nepārprotamas pavēles. Dievs tik plaši izmanto tipoloģiju, lai parādītu mums, ka Viņš neuztver Savu kalpu dzīves pēc to šķietamās vērtības. Ar to palīdzību Viņš izstrādā viņu dzīves apstākļu paraugplānu (iespējams, vairākos līmeņos). Plašā tipoloģijas izmantošana norāda uz to, ka Dievs vēlas, lai cilvēki mīlētu Viņa vārdu un pētītu to, veltītu tam nopietnas pārdomas; un tieši šiem cilvēkiem Viņš atklās Savu Patiesību tās brīnišķīgajā vienkāršībā.
Daži no svarīgākajiem principiem, kas mums pasniegti ar tipoloģijas palīdzību:
- sieviešu loma baznīcā un ģimenes dzīvē (Ef.5)
- Gehenna kā iznīcināšanas vieta (nevis ortodoksālās elles liesmas)
- ka Kristus upurējās kā Sevis, tā mūsu labā (pamatojoties uz Augstā priestera tipoloģiju)
- daudzi no Ķēniņu valstības fragmentiem runā par apstākļiem, kas bija tipiski nākotnes Valstībā (piemēram, atjaunošanas laiks, Salamana valstība vai Hiskijas vēlāko laiku valdīšana).
Patiesību sakot, bez tipoloģijas palīdzības ir grūti izteikti pierādīt no Vecās Derības avotiem, ka Jēzus no Nācaretes ir Mesija. Pat Jesajas 53 apraksta Hiskijas, kas bija Jēzus pirmtēls, ciešanas. Arī Stefans aizstāv savu ticību Jēzum kā Mesijai, galvenokārt pamatojoties uz tipoloģiju, piemēram uz to, ka no sākuma miesīgie brāļi noliedza Jāzepu / Jēzu (Ap.d.7:13).
Dievs nenoliedzami veido Bībeles pierakstus tā, lai izgaismotu noteiktus faktus. Tā, 1. Mozus grāmatā ir izteikts informācijas trūkums par Melhisedeka māti un tēvu. Gars Vēstulē ebrejiem komentē, ka viņš ir “bez tēva, bez mātes ... viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala” (Ebr.7:3). Bet tas nav burtiski tā. Dievs mums dod interpretāciju par to, kā Viņš veidojis aprakstu 1. Mozus grāmatā, uzsverot, ka Melhisedeks ir Kristus tēls. Bet kaut arī mums nav jālasa Ebr.7:3 burtiski, nekāda skaidra norādījuma uz to nav. Iebildums, ka Jaunā Derība nebrīdina mūs par to, ka ‘dēmonu izdzīšanas’ valoda nav jāsaprot burtiski, tādēļ nav pamatots. Ebr.7:3 ir viens no daudzajiem piemēriem, kur ir svarīgi saprast, kā Dievs izmanto valodu, lai mēs varētu pareizi saprast Viņa vārdu, bet Ebr.7:3 nav nepārprotama brīdinājuma par to!
Metonīmija
Cilvēku valodā runājot, Dieva prāta asums un spēks neprasa vārdu lietošanu, lai spriežot nonāktu pie secinājuma. Par to sāk pārliecināties, kad ievēro, cik bieži (daudz biežāk nekā daudzi to uztver) Bībelē lietots tāds izteiksmes līdzeklis kā metonīmija, kad cēloni lieto seku vietā. Dieva analīzes asums atspoguļojas tajā, cik bieži Viņš lieto šo literārās valodas paņēmienu. Tā, Viņš ļoti bieži lieto grēku šī grēka nosodījuma vietā un otrādi, lai parādītu, ka Viņa acīs grēka nosodījums ir tik noteikts un neizbēgams, ka grēks jau nozīmē arī nosodījumu par to. Tā, Izraēla viltus pravieši tiek aprakstīti kā tempļa bagātību laupītāji un Jeruzalemes sieviešu izvarotāji (Ecēh.22:25), kaut arī faktiski to darīja iebrucēji. Taču neizbēgamais nosodījums tiek lietots pašu grēku vietā. Vairumā gadījumu grēku izpirkšanas nesapratne rodas Dieva metonīmijas nepietiekamas novērtēšanas rezultātā. Citi piemēri ietver Jēkaba 3:6, kur “mēle” lietota to vārdu nozīmē, kurus mēle izrunā; un 1.Jņ.5:15, kur Dievs klausa, ko mēs lūdzam (skati kontekstu), nozīmē, ka Viņš atbild uz mūsu lūgšanām. Nepareiza metonīmijas uztvere var novest pie secinājuma, ka Dieva vārds pauž maldīgus apgalvojumus; piemēram, jau tas vien, ka mums ir mēle, apgāna visu miesu (Jēk.3:6).
Dieva valoda: šokējoši atšķirīga
No augstāk teiktā ir pilnīgi skaidrs, ka Dievs nelieto valodu tās tiešā, burtiskā nozīmē. Tie, kas visu savu mūžu lasa Bībeli, var būt tik ļoti pieraduši pie Dieva valodas, ka neapzinās, cik lielā mērā tas tā arī ir. Taču, gadās, ka Dievs lieto valodu krasi atšķirīgi no mūsu ierastā lietošanas veida. Lai to parādītu, citēsim dažus ‘šokējošus’ piemērus.
Dievs dažreiz lieto valodu, kas mūs mulsina vai liekas nepiedienīga. Tā, nelielajā līdzībā lai ilustrētu Viņam atbildīgo salasīšanos otrajā atnākšanā, Jēzus salīdzina sevi ar smirdošu sprāgoņu, kas neapzināti pievilks ērgļus, kuri pārstāv atbildīgos (Lk.17:37). Cilvēku valodas lietošanas praksē liekas nepiedienīgi salīdzināt Kungu Jēzu ar maitu vai arī ar viltīgu zagli, kas atnāk negaidītā laikā. Kunga atnākšana tiek salīdzināta arī ar mednieku, kas izliek lamatas nevainīgam zvēram (proti, šai mūsdienu grēcīgajai pasaulei), lai tas tajās iekristu (Lk.21:35). Kad Kungs skaidroja, ka mēs nevaram tikt samaitāti no tā, ko mēs ēdam, bet gan drīzāk no mūsu dziļākajām domām, Viņš gandrīz visos sīkumos izskaidroja ēdiena virzības procesu pa gremošanas traktu un galu galā tā izvadīšanu no cilvēka ķermeņa ... lai ar visu to pierādītu, ka ēdiens iziet cauri cilvēka ķermenim, cilvēku nesamaitājot (Mk.7:15,19). Šis detalizētais apraksts mums gandrīz liek nesaprašanā saviebties. Tāpat neliekas piedienīgi salīdzināt Dieva atbildi uz mūsu lūgšanām ar netaisno tiesnesi, kurš negribīgi izskata lūgumus (Lk.18:1-7), par garīgumu nemaz nerunājot. Tāpat neliekas vietā salīdzināt ticīgos, kas cenšas tikt Valstībā, ar tīkotājiem (iebrucējiem), kas laužas iekšā Valstībā ar varu (Mt.11:12). Vai arī salīdzināt Kungu ar negaidīti iebrūkošu izmanīgu zagli. Lai demonstrētu Savas dziļās jūtas pret neuzticīgo Izraēlu, Dievs pielīdzina Sevi vīrietim, kurš mīl kāda cita sievu (Hoz.3:1). Dieva vārds pielīdzināts alkoholam, kas apskurbina praviešus, tādus kā Jeremija, kad tie zaudē kontroli pār iedvesmā runātajiem vārdiem (Jer.23:9). Un tikai Dievs varēja pieļaut Izraēla elku atmešanu salīdzināt ar sievieti, kas aizmet mēnešreizēs aptraipīto lupatu (Jes.30:22, latviešu variantā: “atmetīsi tos kā riebīgus”). Šāda veida valodu cilvēki neatrod par piedienīgu. Kaut gan Visuvarenais nekad nesnauž un neguļ, Viņš pielīdzina Sevi cilvēkam, kas uzmostoties nosoda Savus ienaidniekus (Ps.73:20). Vissatriecošākais ir Ps.78:36,65,66: “Viņi (Izraēls) liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti ... Tad pamodās Tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma, un sita Savus ienaidniekus no mugurpuses”. Tas nu nav tas, ko mēs varētu sagaidīt; lasīt par Dievu, kuru liekulīgi krāpj muļķa cilvēki, un vēl pielīdzināt Viņu piedzērušam zaldātam, kas trako, sperot citus vārīgākajās vietās (tā ir atsauce uz 1.Sam.5:9: “Viņš sita ļaudis ar augoņiem”). Taču Dievam piemīt augstāka garīga kultūra par to, kas rūpētos, lai tikai cilvēkiem piedienīga valoda tiktu lietota attiecībā uz Viņu; Viņš nav pagānu dieveklis, kurš apvainojas, ja pārāk cilvēciska valoda tiek attiecināta uz viņu.
Līdzīgi, Gal.5:12 lietota vārdu spēle, kas mums atkal liekas nevietā; un pat tik ļoti, ka daudzi Bībeles tulkotāji ir izlaiduši grieķu tekstā skaidri izteikto: “Kaut jel tie (kas māca apgraizīšanās rituālu) pat kastrētu sevi”. Cilvēki tā nerakstītu Bībeli, ja tā nebūtu Dieva iedvesta.
Bībeles viltotāji nelietotu arī sarkasmu attiecība uz Dievu, bet ir vairāki piemēri, kur Dievs izmanto sarkasmu (Ps.2:4; 37:13; Jes.44:14-20; Raudu 4:21; Ecēh.4:15; 2.Ķēn.17:32; 2.Moz.10:2). Mūsu valodas lietojumā sarkasms ir zemākā asprātības forma, bet ne Dieva lietojumā. Viņa absolūtā visvarenība nozīmē, ka Viņš var lietot valodu savādāk nekā mēs. Pat paviršākais Bībeles salīdzinājums ar neiedvesmotu reliģisku grāmatu parādīs, ka jau pats Bībeles valodas lietojums pierāda, ka Dievs ir tās autors. Nemākslotais Dieva Paša Dēla nāves un augšāmcelšanās apraksts ir viens no skaidrākajiem piemēriem. Kā Marija satiek augšāmcēlušos Kungu un domā, ka Viņš ir dārznieks arī parāda, cik nemākslota un brīnišķīga ir Dieva valodas lietošana.
Un vēl tikai viens piemērs. Mēs drīzāk pārlaižam skatu pāri vārdiem 5.Moz.23:13,14, nemaz nopietnāk neaizdomājoties par tiem: “Lai tev ir vieta ārpus nometnes, kas būtu noejamā vieta, un lai tev kopā ar pārējiem ieročiem būtu arī lāpsta; un, ja notiks, ka tu būsi bijis sevis pēc, tad ar to izroc bedri un apraus un apber to, ko tu esi uz lauka atstājis”. Taču nav ne mazāko šaubu, ka tas ir viens no avotiem Ebr.13:13 teiktajam: “Tāpēc iziesim pie Viņa (Jēzus) ārpus nometnes Viņa negodu nesdami!” Kad Izraēla zaldātam bija jāiet dabiskās vajadzības kārtot, viņš gāja “ārpus nometnes”, kaunīgi nesdams līdzi savu lāpstu, tā saukto ieroci. Visi zināja, kurp viņš dodas. Šis ikdienišķais incidents ir Gara uztverts un attiecināts uz ebreju kristiešiem, kas atstāj Izraēla nometni, nesdami līdz Kristus krusta acīmredzamo pārmetumu. Un atkal mēs uzsveram, ka tas nav mūsu valodas lietošanas veids.
Kāpēc Dieva valoda ir atšķirīga?
Un tā, mēs atgriežamies pie jautājuma, kāpēc Dieva valodas lietošana tik stipri atšķiras no mūsu parastā valodas lietošanas veida:
- Tāpēc ka Dievam nepastāv laika ierobežojums. Viņš runā par lietām, kas šobrīd neeksistē it kā tās pastāvētu, jo Viņš zina, ka galu galā tās pastāvēs (Rom.4:17). Ar to izskaidrojams, kāpēc Bībele runā par Ābrahāmu it kā Ābrahāms būtu dzīvs, kaut gan tagad viņš ir miris; it kā ticīgie ir tagad izglābti un ir Valstībā, kaut arī “kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts”; it kā Izraēls būtu paklausīgs Dieva vārda pildītājs (Ps.135:4 salīdz. ar 2.Moz.19:5,6), kad viņi tādi būs tikai nākotnē; it kā Kristus būtu pastāvējis pirms Viņa dzimšanas, kaut gan Viņš nepārprotami sāka fiziski pastāvēt tikai pēc tam, kad Marija bija Viņu dzemdējusi. Vairums tā saucamo ‘kristiešu’ baznīcu maldās šajās galvenajās mācības jomās, jo tās nespēj apjaust to, ka Bībele ir rakstīta no Dieva, nevis cilvēka, redzes viedokļa. Jo skaidrāk mēs izpratīsim to, kā Dievs lieto valodu, jo mazāk grūtību mums nāksies sastapt.
- Kad Dievs vēlas kaut ko uzsvērt, Viņš runā tā it kā nekas cits Viņa lietotajā valodā nebūtu ņemams vērā. Tādēļ par pestīšanu bieži tiek runāts, nepieminot to, ka tā ir atkarīga no noteiktām lietām. Kritiķis var iesaukties: ‘Tātad Bībele runā par lietām, kas nav patiesas!’ Savā ziņā, jā, patiesi, ja jūs vēlaties to tā definēt. Var jebkura cilvēka vārdos atrast pretrunu, kamēr jūs nesaprotat, kā viņš lieto valodu.
- Dievs ir iedvesis Savu vārdu, lai darītu mums saprotamus dažus faktus. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka mums nav burtiski jāuztver viss, ko mēs lasām (piemēram, ka saule burtiski lec). Tā, Matejs raksta, ka ļaudis Jeruzalemē kliedza ‘Ozianna’, Kristum ienākam Jeruzalemē (Mt.21:9). Tā kā pirmā gadsimta Izraēls runāja aramiešu valodā, tas nešaubāmi arī bija tas vārds, kas nāca pār viņu lūpām. Bet Lūkas saka, ka tā pati ļaužu grupa sauca “Slavēts” (Lk.19:38). Lūkas evaņģēlijs šķiet domāts grieķu valodā runājošajai pasaulei, un tādēļ viņš lieto attiecīgo grieķu valodas vārdu ‘Oziannas’ vietā, kaut arī viņi faktiski šo vārdu nelietoja. Tas kā Jaunajā Derībā tiek citēta Vecā Derība ar nelielām izmaiņām, nenorādot uz tām, ir vēl viens piemērs tam, ka Dieva vārds jauc kopā interpretāciju ar faktu tiešu pārraidi (piemēram, Ps.32:1,2 salīdz. ar Rom.4:6,7).
- Vēl viens iemesls tam, ka Dievs lieto valodu savādāk nekā mēs, ir tāpēc, ka Viņš spēj nolasīt motīvus. Tā Gal.5:3 saka: “No jauna es apliecinu katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts, ka viņam jāizpilda visa bauslība”. Pāvils un daudzi citi ebreju kristieši bija apgraizīti, bet Pāvils argumentē Vēstulē galatiešiem, ka patiesam ebreju ticīgajam nav jāpilda visa bauslība “Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana (Gal.5:6). Tādēļ “katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts” Gal.5:3 jānozīmē ‘katram cilvēkam, kas tic apgraizīšanai, vai kas grib to izdarīt’. Daži mūsdienu tulkojumi atbalsta šo interpretāciju, bet Dievs patiesi teica “katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts ... jāizpilda visa bauslība” (skat grieķu tekstu). Šie vārdi vienkārši nav pareizi, ja tos izņem no konteksta; mums ir jāapzinās, ka Dievs runā, apzinoties cilvēku darbības motīvus. Viņš redz, ko cilvēks ir nodomājis darīt, pat ja tas faktiski netiek izdarīts, un uzskata to par izdarītu (piemēram, 2.Moz. 8:18; 5.Moz.28:68; Ecēh.24:13; Gal.5:4 salīdz. ar 3:11; Fil.3:15; 1. Jņ.1:10; 2:26). Tā Viņš citē ļaunos sakām: “Tas Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana” (Ps.94:7). Tā nav kāda ļaundara vārdu citēšana; bet tā kā Dievs zina būtiskos motīvus, Viņš to var tā attēlot.
Dieva uzmanības centrā ir ticīgie
Ir jāatceras arī tas, ka tādēļ ka Dievam ļoti svarīgi ir Viņa ļaudis, Viņš lieto valodu tā, ka ticīgie vienmēr ir Viņa uzmanības centrā tik lielā mērā, ka tas noved pie visu citu relatīvas izslēgšanas no redzes viedokļa. Ļoti bieži Jaunās Derības atsauksmes uz “visiem cilvēkiem” patiesībā attiecas uz “visiem patiesajiem ticīgajiem” vai tiem, kas ir kļuvuši Dievam atbildīgi. Ebr.2:14 apgalvo, ka Kristus krustā iznīcināja velnu (grēka spēku); taču tas tā ir tikai attiecībā uz tiem, kas ir Kristū. Tie, kam nav zināms Dieva Patiesības glābjošais spēks, atrodas grēka – Bībeles velna aktīvā pārziņā. Atkl.20:5 runā par “mirušiem” kā atbildīgiem tiesas priekšā, kurpretim daudzi citi Bībeles fragmenti norāda, ka visi mirušie netiks augšāmcelti. Tikai tie, kas ir dzirdējuši Evaņģēliju, tiks augšāmcelti tiesas dienai. Tātad “mirušie” Dieva lietojumā neattiecas uz visiem, kas jebkad ir miruši. 1.Kor. 15:21,22 runā par “mirušiem” kā par tiem, kas Kristū. Mt.25:32 apraksta “visas tautas”, kas tiks sapulcētas Kristus priekšā tiesas dienā. Tas norāda uz to, ka Dievam Viņa redzamā pasaule sastāv no tiem, kas Viņam atbildīgi; nevis burtiski “visas tautas” nāks Kristus priekšā, bet tikai tie cilvēki, kas ir Viņam atbildīgi.
Pirmtēls tam redzams Vecajā Derībā, kur Dievs redzēja pasauli tikai kā Izraēlu, tikai tos, kas Viņam atbildīgi. Tas atspoguļojas arī Viņa valodas stilā; tā ebreju vārds eretz nozīmē kā visu zemi, tā arī Izraēlas valsti. Dievam visa planēta bija tikai Viņa Izraēla ļaudis. Ebreju vārds “dienvidi” ir negev, kas ir arī Izraēlas dienvidu reģiona vārds. Līdzīgi, vārds ar nozīmi “rietumi” tiek tulkots kā “jūra”, bieži attiecināms uz Vidusjūru, kas ir Izraēlas rietumu robeža. Tātad, Bībele ir rakstīta no ebreju redzes viedokļa; neebrejam ir jāsaprot, ka Gehenna un “mūžīgais uguns” ir ebreju idiomas, kas nozīmē pilnīgu iznīcināšanu (Jer.17:27; Jūdas 7). Un atkal, ir jāuzsver, ka ‘kristiešu’ aprindās ir liela nesaprašana elles jēdziena sakarā, kuras pamatā ir nespēja saprast, ka Dievs raksta ebreju valodas terminos. Jaunā Derība ir burtiski pārpilna ar izteicieniem un valodu, kas ir atkarīga no Vecās Derības teoloģijas izpratnes (piemēram, kad Kristus nosauc Sevi par “dzīves maizi”). Taču nevienā vietā nav skaidri pateikts, ka Jaunās Derības valoda ir jāsaprot, izejot no Vecās Derības.
Vēl viens piemērs, kas rāda, ka Bībele ir sarakstīta no ebreju viedokļa, ir Daniēla 2 ietvertais pravietojums par vairākām impērijām, kuras “valdīs pār visu zemi”. Babilonija, Persija, Grieķija un Roma to darīja no Izraēlas valsts viedokļa. Pravietojums ir vienkārši nepatiess, ja mēs to neizprotam. Kad Izraēls ienāca Kānaānā, tas iedvesa bailes visām tautām, “kas zem debesīm” (5.Moz. 2:25). Skaidrs, ka iezemieši Austrālijā i acis nepamirkšķināja šai sakarā; un ‘Izraēls’ varētu būt kumeļš Dienvidamerikas tautu izpratnē. Bet pasaule apkārt Izraēlai bija zeme, “kas zem debesīm” no Dieva redzes viedokļa; tas bija tas reģions, kuru Viņš uzlūkoja no debesīm. Šī doma ir izvērsta “Pasauļu sadursmē” (1.6).
Daži ir nosaukuši pamatotas iebildes tam, ka plūdi apklāja visu pasauli; taču to apgalvo 1. Mozus grāmata. Tā, droši vien, ir patiesība no Izraēlas zemes novērotāja viedokļa. R. Robertsam (“Dieva redzamā roka”) ir daži vērā ņemami komentāri attiecībā uz Dieva valodas lietošanu šajā gadījumā:
“Stāstījuma valodai ir jāattēlo lietas tikai tā, kā tās izskatījās plūdus pārdzīvojušajiem Noasa šķirstā. Viss Bībeles stāstījums bija rakstīts zemes iedzīvotājiem, šī iemesla dēļ konsekventi pieņemot viņu redzes viedokli ... kad jūs kaut ko aprakstāt bērniem, jūs neapzināti pielāgojiet runas veidu viņu uztveres spējām ... cilvēki ir kā bērni, viņi spēj uztvert darbību tikai no laicīga redzes viedokļa, tādējādi, dievišķajam notikumu attēlojumam ir jāpielāgojas uztveres spējām, nevis modus in esse. Tas nenozīmē kļūdu sniegt patiesības vietā ...”.
Tāpat kā Dieva valodas lietošana tiecas koncentrēt uzmanību tikai uz tiem, kas Viņam atbildīgi, tai piemīt arī tieksme koncentrēties uz kādu noteiktu indivīdu vai viedokli, izslēdzot visas pārējās lietas. Tas varētu būt, lai izceltu kaut ko, vai arī lai atspoguļotu Dieva koncentrēšanos uz vienu noteiktu indivīdu, nerunājot par citiem. Piemēram, Daniēla 5 apraksta kā Dievs norāja Bābeles ķēniņu Belsacaru un nodeva viņa valsti persiešiem. Pierakstā uzsvērta ķēniņa lepnība un kā Dievs viņu soda par to. Mēs lasām: “Ķēniņš Belsacars ... tava valsts ... atdota mēdiešiem un persiešiem ... tanī pašā naktī kaldeju ķēniņš Belsacars tika nogalināts” (Dan.5:1,28,30). Šeit tiek konsekventi ignorēts fakts, ka tobrīd Belsacars bija tikai reģents kopā ar Nabonidu; taču Bībele runā par viņu kā par ķēniņu un par viņa ķēniņvalsti. Kā saka R.Roberts, “Tas nenozīmē kļūdu sniegt patiesības vietā”; tas ir viena patiesības viedokļa izcēlums, varbūt daudz krasāk kā to darītu vēsturnieki – cilvēki, lai atspoguļotu Dieva viedokli par Bābeles valdību tajā laikā.
Salīdzinoša valoda
Tālāk attīstot šo domu, mēs nonākam pie secinājuma, ka dažkārt Dievs lieto valodu relatīvā nozīmē, lai uzsvērtu kādu faktu. Tā, mēs lasām, ka daudzi tiks glābti (1.Moz.22:17), taču citā nozīmē glābto būs maz (Mt.7:14; 20:16; Lk.13:23). Salīdzinot ar glābšanas brīnumu, daudzi tiks glābti, taču skaitliskā izteiksmē, no pasaules redzes viedokļa, šis cipars būs mazs. Ceļš uz Valstību ir viegls, salīdzinot ar brīnumu, kas sagaida ticīgos (Mt.11:30; 2. Kor.4:17); taču no mūsu cilvēciskā viedokļa, tas ir patiesi grūts, lielu bēdu ceļš (Ap.d.14:22; Atkl.7:14). Mūsu bēdas ir tikai uz brīdi, salīdzinot ar Valstības mūžīgo godību (Ps.37:10;2. Kor.4:17), taču Bībeles valoda izsaka arī Dieva sapratni, ka, no mūsu redzes viedokļa, mūsu pārbaudes laiks ir “ilgs laiks” (Mt.25:19). Salīdzinoši “daudzi” tiks pievērsti Dieva ceļiem caur Jāņa Kristītāja darbu (Lk.1:16), kamēr skaitliskā ziņā liels vairums to, kas dzirdēja Jāņa vēsti, galu galā aizgriezās no tās, kas kulminācijā noveda pie Kristus krustā sišanas.
Saskaņā ar Hoz.1:6,7: “Es turpmāk vairs neiežēlošos par Israēla namu ... bet par Jūdas namu Es gribu apžēloties”. Taču mēs uzzinām, ka Jūdas nams faktiski ir grēkojis vairāk nekā Izraēls (Ecēh.23:4-11; Jer.3:11), un tikai dažus pantus tālāk mūs pārliecina, ka Dievs galu galā apžēlosies par Izraēlu: “Tomēr (neskatoties uz to) Israēla bērnu skaits reiz būs kā smiltis jūrmalā...Un notiks, ka tai vietā, kur viņiem reiz sacīja: jūs neesat Mana tauta. – viņiem atkal no jauna sacīs: jūs tā dzīvā Dieva bērni!...un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā ...un teikšu tam, kas nebija Manas tautas,...tu esi Mana tauta! – un viņš teiks Man: Tu esi mans Dievs!” (Hoz.2:1,25). Tas ir pietiekams pierādījums tam, ka, kad Dievs teica Izraēlam, ka vairs neapžēlosies par to, Viņš lietoja nosacītus terminus. Dieva dusmās izteiktā atteikšanās no Savas tautas izskan kā teiktais reizi par visām reizēm, un daži ir maldīgi secinājuši, izejot no tā, ka Izraēla nekad vairs neatgūs Dieva labvēlību. Atkal, viņi pārprata Dieva valodas lietojumu.
Ortodoksālie ebreji un dažas ‘kristiešu’ sektas stingri tic tam , ka viņiem ir jātur sabats, tāpēc ka sabatu apraksta kā mūžīgu, pastāvīgu rīkojumu starp Dievu un Viņa ļaudīm (2. Moz.31:17). Taču Jaunajā Derībā mēs lasām, ka Vecā Derība tiek atmesta; un Vecā Derība nepārprotami ietvēra desmit baušļus (5.Moz.4:13), viens no kuriem attiecās uz sabatu. Šī iemesla dēļ Jaunā Derība cenšas izskaidrot, ka sabata ievērošana tagad netiek pieprasīta no Dieva ļaudīm (Kol.2:14-17; Rom.14:1-3). Patiesi, viss Mozus likums tiek aprakstīts kā mūžīga derība (Jes.24:5; 5.Moz.29:29), bet tagad tā ir atcelta (Ebr.8:13). Pashā un Grēku izpirkšanas svētki bija “par mūžīgu likumu uz audžu audzēm” (3.Moz.16:34; 2.Moz.12:14); bet tagad Mozus svētki ir atcelti Kristū (Kol.2:14-17; 1.Kor.5:7). Levītu priesterības derība bija “priesterības derība uz mūžīgiem laikiem” (2.Moz.40:15; 4.Moz.25:13), bet “priestera amatam mainoties, jāmainās arī bauslībai” (Ebr.7:12). Pastāvēja “mūžīga derība” par maizi uz tīra zelta galda Tā Kunga priekšā no Izraēla bērniem (3.Moz.24:8). Šī mūžīgā derība acīmredzot izbeidzās ar Mozus likuma izbeigšanos. Taču tie paši vārdi “mūžīgā derība” lietoti 2.Sam.23:5 attiecībā uz Kristu, kas valdīs Dāvida tronī mūžīgi Valstībā.
Kādā tad nozīmē Dievs lieto vārdu olahm, kas tulkots “mūžīgi”, “uz audžu audzēm” Vecajā Derībā? Džeimss Strongs definē olahm : “gala punkts, bezgalīgs laiks, faktiski mūžība”. Dieva mērķis bija, lai Mozus likums un līdz ar to sabata likums darbotos gadsimtiem ilgi. Agrīnajam izraēlietim tas nozīmēja tik attālinātu gala punktu, ka tas vienkārši nebija aptverams, tādēļ viņam bija teikts, ka bauslība darbosies visu laiku, “faktiski mūžīgi”. Mums visiem ir grūtības ar mūžības jēdziena aptveršanu. Mums ir viegli runāt par Dieva mūžību un pārlaicību, par mūžīgās dzīves brīnumu. Bet kad mēs patiesi gribam aizdomāties par šīm lietām, mēs saprotam, ka mūsu prāts un valodas paradigmas nav piemērotas, lai tiktu ar to galā. Tādēļ Bībeles tekstā ne ebreju, nedz grieķu valodā nav vārda, kas apzīmētu absolūtu bezgalību. Mēs zinām, ka nāve ir uzveikta tiem, kas ir Kristū, tādēļ mums ir cerība uz mūžīgu dzīvi Viņa Valstībā. Taču Dievs runā par mūžību lielā mērā no cilvēku redzes viedokļa.
Kā Dievs vēlas, lai mēs uztvertu lietas
Dievu nereti attēlo mainām domas saskaņā ar apstākļiem, kurus, kā Raksti liecina, Viņš nav gaidījis notiekam. Tā, Jaunās Derības apustuļu iedvestie vārdi liek saprast, ka viņi gaidīja otro atnākšanu savas dzīves laikā. Taču Dievs zina galu jau pašā sākumā (Jes.46:10). Viņš nepieņem lēmumus tā, kā mēs to darām mūsu dzīves nenoteiktajā līkloču līnijā. Viņa mērķis bija stingri noteikts pasaules iesākumā. Vienīgais slēdziens, pie kura mēs nonākam, ir, ka Savā pašatklāsmē mums tieši tā Dievs vēlas, lai mēs Viņu uztvertu. Viņš gribēja, lai pirmā gadsimta apustuļi uztvertu Kristus otro atnākšanu notiekam tuvākajā nākotnē. Viņš grib, lai mēs Viņā redzētu mīloša Tēva tēlu un domātu, ka Viņš dzīvo padebešos (5.Moz.4:39; 5:8 un 4:36 salīdz. ar 5:22; un apdomājiet pierakstu par Kristus pacelšanu debesīs pie Tēva Ap.d.1:9-11). Viņš nav mūsu burtiskais tēvs, un Viņš nedzīvo atmosfēras slāņos padebešos; Viņš dzīvo “augstāk par visām debesīm” (Ef.4:10), kā burtiski, tā arī simboliski. Dāvids it bieži piemin, ka Dievs mīt augstu pāri debesīm (Ps.8:1; 50:4; 57:5; 108:5; 113:4). Viss, ko mēs varam teikt, ir, ka Dievs vēlas, lai mēs uztvertu Viņu dzīvojam tepat padebešos.
Dievu attēlo Rakstos arī pieņemam lēmumus saskaņā ar apstākļiem, kuros Viņam ‘gadās’ atrasties. Tā, līdzībā par kāzu mielastu Dievs tiek attēlots kā kungs, kas ielūdz viesus uz mielastu. Saskaņā ar līdzību, Dievs bija pārsteigts par to, ka Izraēls nepieņēma Viņa priekšlikumu, un tādēļ izmisīgi sauca neebrejus uz sagatavoto mielastu (Lk.14:21-24). Līdzībā par ļaunajiem dārzniekiem vīna dārza īpašnieks (kas pārstāv Dievu) izmisumā saka: “Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies” (Lk.20:13; Mt.21:37). Taču izrādījās, ka tie viņa nebijās, tie viņu nosita. Skaidrs, ka Dievs to zināja jau no paša pasaules sākuma (Atkl.13:8); bet Viņš vēlas, lai mēs uztvertu to, ka Viņš sūta Savu dēlu uz Izraēlu, tieši tādā veidā.
Tiesas dienu apraksta tā it kā katra mūsu dzīves diena burtiski tiktu ierakstīta grāmatās, kuras tiks atvērtas un Dieva izvērtētas pēdējā dienā, lai izlemtu vai mēs esam pelnījuši būt Valstībā. Kad mēs skatāmies uz Dieva atklāsmi kopumā, kļūst skaidrs, ka tas nav jāuztver burtiski. Būs tiesa, kuras rezultāts būs proporcionāls tam, kā mēs esam dzīvojuši savu ikdienas dzīvi. Taču Dievam (caur Kungu Jēzu) nevajadzēs izvērtēt mūsu dzīves liecības. Grāmatas tika rakstītas pirms pasaules sākuma tai nozīmē, ka Dievs tad zināja, kas būs Viņa Valstībā. Ir gandrīz neiespējami domāt, ka burtiski tiks attīti pieraksta ruļļi. Doma par tīstokļiem neapšaubāmi tika lietota tāpēc, ka tā būtu saprotama pirmajiem Dieva vārda iedvesmotajiem. Taču tas ir veids, kā Dievs atklāj savu spriedumu mums; cilvēku terminos, kurus mēs spējam uztvert. Mums nav skaidri pateikts, ka nebūs nekādu burtisku vīstokļu, vai ka Dievam nevajadzēs izvērtēt liecības, lai izlemtu, vai mēs būsim Valstībā. Mozus (2.Moz.32:32) un Nehemija (Neh.13:14), iespējams, redzēja tiesu notiekam burtiski tādā veidā, taču tas nenozīmē, ka faktiski tiks atšķirti rakstu tīstokļi.
