Mājas lapa
6.6 KĀPĒC BĪBELE TIK DAUDZUS MULSINA?
Varētu gandrīz piedot tam, kas domā, ka Bībele ir rakstīta tā, ka tā gandrīz vai aicina mūs to pārprast. Ņemsim par piemēru, ko Bībele saka par velnu. Paviršs Bībeles lasītājs var atvērt Mat.4 un secināt, ka velns ir persona, kas dzīvo tuksnesī un mēģina piespiest cilvēkus grēkot. Un ja viņš pāršķir lappuses un atver Atkl.12, viņš domās, ka velns ir pūķis, kas tika nomests no debesīm: jo tā teikts Bībelē. Un Ījaba 1 saka, ka sātans bija eņģelis, kas runāja ar Dievu, jādomā (paviršā lasītāja uztverē), ka debesīs un tad uzbruka Ījabam ar problēmu klāstu. Taču mēs zinām, ka tas tā nav, ja mēs uzmanīgi lasām rakstus. Sarunās ar Jehovas lieciniekiem un piecdesmitniekiem un citiem par mācības jautājumiem man daudzkārt ir gribējies teikt: ‘Jā, es zinu, ka tā tas var likties, es piekrītu, bet vispārējā Bībeles mācība, dziļāk tverot, māca tieši pretējo. Un kamēr tu neesi atdevis visu savu sirdi Dieva patiesības izziņai, tu to tā arī uztversi’. Tādējādi, paviršo Bībeles lasītāju Dieva vārds maldinās, liekot tam ticēt lietām, kas ir maldu evaņģēlijs; tādai lietu izpratnei, kas izskatās pēc Evaņģēlija, bet patiesībā ir pretstats Evaņģēlijam (salīdz. ar 2.Kor.11:4; Gal.1:6). Tas, ka tik daudzi acīmredzami patiesi Bībeles lasītāji tik stipri maldās, parāda, ka darbojas daudz lielāks maldināšanas spēks nekā to dažu cilvēku pieļautās kļūdas Bībeles skaidrojumos. Galu galā, kā gan mēs varam ticēt ‘trīsvienībai’? Bībeles nostāja pret šo domu ir tik nepārprotama. Taču miljoniem cilvēku lasa Bībeli (zināmā mērā) un tic ‘trīsvienībai’. Pārcilvēciskais maldināšanas spēks nāk no Dieva. Tie, kas lasa Bībeli vaļas prieka pēc, tāpat vien, kuru sirdis nav pilnīgi atdotas Dieva Patiesībai, tiek maldināti.
Un tas noved pie ļoti nopietna jautājuma. Ja mēs turpinām uztvert savu garīgo dzīvi ‘vaļas prieka’ līmenī, Dievam tas nav vienalga. Kad mēs satiekam brāli vai māsu, kurus neinteresē ikdienas Bībeles studēšana, kas neuzskata Patiesību par savas dzīves galveno lietu, mēs varam noskumt, maigi aizrādīt viņiem, bet galu galā mēs neko citu nespējam. “Beigu galā,” mēs sakām, “tā ir viņu problēma, es tur neko vairāk nevaru izdarīt”. Un gribētos domāt, ka Dievs arī tā domā. Bet nē. Viņš neuztver šādu vienaldzību pasīvi. Viņš aktīvi dara kaut ko tiem, kas uztver attiecības ar Viņu vaļas prieka līmenī: Viņš aktīvi maldina viņus. Doma par to, ka Patiesības Dievs varētu maldināt ļaudis sākumā var likties dīvaina. Taču apdomājiet sekojošus pierādījumus:
- Dievs samulsināja praviešus runāt nepatiesas lietas Viņa vārdā (1.Ķēn.22:20-22; Ecēh.14:9). Viņš izvēlējās maldināt Izraēlu, liekot to elkiem atbildēt viņiem (Jes.66:3,4). Jeremija baidījās, ka Dievs ir viņu maldinājis (Jer.20:7), ar to parādot, ka viņš zināja, ka tas ir iespējams. 5.Moz.13:1-3 brīdina Izraēlu neticēt praviešiem, kuru pravietojumi piepildījās, kaut arī viņi mācīja nepatiesu mācību, tāpēc ka tie varētu būt celti, lai pārbaudītu viņu paklausību. Dievs maldināja Izraēlu, stāstot tiem par mieru, kas iestāsies Jeruzalemē nākamajā Valstībā; viņi nepievērsa uzmanību citiem pravietojumiem, kas tika doti tajā pašā laikā attiecībā uz tuvojošos tiesu pār viņiem un tādēļ viņi domāja, ka Dievs ir ar viņiem apmierināts un ir gatavs nodibināt Valstību; kad faktiski bija jānotiek tieši pretējam (Jer.4:10).
- Dievs deva Izraēlam likumus, kas tiem nebija par labu (attiecībā uz rabīnu sastādītajiem Halachas?), lai tie vēl vairāk attālinātos no viņa (Ecēh.20:25). Viņš to, droši vien, izdarīja, iedvešot cilvēkiem runāt to, ko Dievs patiesi teica, bet kas bija maldinoši.
- Izraēla muļķa sirdi kāds aizēnoja, grieķu valodas variants netieši norāda (Rom.1:21) – un tā kā velna nav, tad šis “kāds” bija Dievs. Dievs sagandēja viņu prātus, ka viņi kļuva par homoseksuāļiem un lezbietēm (28.p.), un tādēļ viņi saņēma sodu par maldīšanos, kas tiem tika dota (27.p.). Atzīmējiet sev, ka viņu sods sakņojās to pretdabiskajās nosliecēs (tādās slimībās kā AIDS, kas rodas dabas līdzsvara izjaukšanas rezultātā drīzāk nekā soda rezultātā, par ko runāts Rom.1).
- Kungs runāja līdzībās, lai maldinātu un nenovestu Izraēlu līdz pestīšanai. Tiem, kas jūt, ka Dievs nav vainīgs maldināšanā, ir grūti apiet šo faktu. Jesaja runāja tāpat (Jes.6:9,10; 29:10,11). Eņģeļi strādās tā, lai Tūkstošgades beigās ļautu pasaulei vilties (Atkl.20:3,8).
- Maldu ceļus ejošie eklēsijas locekļi, kā Jaunajā, tā arī Vecajā Derībās nolaidās līdz neiedomājami zemam līmenim, taču bija pilnīgi pārliecināti, ka pilda Dieva gribu. Tas ietvēra taisno praviešu nogalināšanu, maizes laušanas pārvēršanu piedzeršanās orģijā un prostitūcijas pārvēršanu eklēsijā par garīgu aktu. Lai brāļi nāktu pie atziņas, ka šāda rīcība saskan ar Dieva gribu, tiem nepietika tikai ar nepareizu Rakstu interpretējumu. Šeit saskatāms pārcilvēcisks maldināšanas spēks. Un tā kā velna nav, tad tas, droši vien, nāca no Dieva.
- 2.Tes.2:9-11 ir tam klasisks piemērs. Dievs novārdzināja pirmā gadsimta eklēsiju ar viltus brāļiem, kas varēja rādīt iespaidīgus brīnumus; “tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību (tie to uzņēma kā vaļas prieku) ... Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem”. Dievs maldināja brāļus mūsu ēras 70.gadam tuvojoties – tas nu ir skaidrs. Un mūsu ēras 70.gada notikumi ir mūsu pēdējo dienu pirmtēls.
- 2.Tes.2 daudzējādā ziņā sasaucas ar Eļļas kalna sprediķi. Doma par brāļu maldināšanu Kristus “atnākšanas” laikā sasaucas ar Mt.24:5,11,24, kas attēlo eklēsijas ‘vairākuma’ “pievilšanu”. 2.Tes.2:10 saka, ka šie maldi ir Dieva sūtīti, tāpēc ka tie atsakās mīlēt Patiesību. Ir grūti izvairīties no secinājuma: mūsu pēdējās dienās mūsu lielais vairākums pievilsies, tāpēc ka mēs nemīlam patiesību – tā mums ir ne vairāk kā vaļas prieks. Jautājumam, vai mēs jau esam nonākuši līdz šādam stāvoklim, jāpaliek atklātam.
- Saskaņā ar 2.Tes.2:9-11, Dievs darīja viltus brīnumus mūsu ēras 70.gadā. Tas nozīmē, ka ‘brīnumi’, ko sev pieraksta piecdesmitnieki un tamlīdzīgi var patiesi būt brīnumi; Dievs tos pieļauj tāpēc, ka Viņš vēlas maldināt tādus cilvēkus.
Praktiskie secinājumi
Ja mēs pieņemam augstāk izklāstīto kā patiesību, mums ir vieglāk saprast, kāpēc Dievs ir pieļāvis Sava vārda tulkošanu tādā veidā, kas šķiet mudinot mudina uz pārpratumu. Mēs visi, droši vien, esam domājuši, kāpēc gan Dievs ir pieļāvis ka “Gehenna” netiek atveidota kā īpašvārds, bet gan interpretēta; kāpēc tika pieļauts tulkot nephesh kā “dvēsele”, kas vedina uz pārpratumu; kāpēc “sātans” netika tulkots kā “pretinieks”, jo tieši tāda ir šī vārda nozīme un tamlīdzīgi. Ir veseli panti, kuru tulkojums gandrīz visos variantos šķiet tendēts uz to, lai bezcerīgi mulsinātu patiesības meklētāju (piemēram, “šodien tu būsi ar Mani paradīzē” vai “Tāpēc pasaulē ienākdams Viņš saka: ... miesu Tu Man esi radījis” Lk.23:43; Ebr.10:5). Brīnumaini, taču šie sliktie tulkojumi nekad nav nopietni bijuši par šķērsli pat vienkāršākajam cilvēkam, kurš patiesi vēlas uzzināt Patiesību. Tas man liekas patiešām brīnumaini. No tā vien jau šķiet pilnīgi skaidrs, ka patiess Taisnības meklētājs to vienmēr atradīs, bet Bībele ir uzrakstīta tā, un tās tulkojums ir noraidīts tādā veidā, lai mudinātu paviršo un neaicināto tās lasītāju domāt, ka tas ir atradis Patiesību, kad faktiski tā tas nemaz nav.
Laiku pa laikam kristadelfiešu aprindās sastopam attieksmi, ka kaut gan citām baznīcām nav to patiesības mācību, kas ir kristadelfiešiem, tie tomēr ir patiesi kristieši; un mūsu attieksmei pret tiem ir jābūt kā pret kristiešiem. Rodas iespaids it kā mums būtu paveicies ar to, ka mūsu mācības patiesība ir lielāka, bet mums nav jādomā, ka tāda atšķirība varētu iespaidot viņu stāvokli Dieva priekšā. Taču faktiski, ja mēs piekrītam augstāk iztirzātajai tēzei, šo baznīcu locekļi ir Dieva maldināti, lai tie pieņemtu tās mācību pozīcijas, kuras viņi atzīst, un viņu maldināšana jau ir Dieva nepatikas izpausme pret to ‘vaļas prieka’ tendētu attieksmi pret Viņa vārdu.
Ne tikai maldu ceļus ejošie pasaules baznīcu ‘kristieši’ tiek Dieva maldināti. Tādu maldināšanu mēs varam redzēt darbojamies arī garā vājā kristadelfietī. Ikdienas lasīšanai netiek piegriezta vērība, maizes laušana piemirsta (tiem, kas izolācijā), lūgšanas atstātas novārtā, ēdiens norīts, nepieminot Tēvu, kas to sagādā, par pašanalīzi nemaz nerunājot ... taču brālis vai māsa jūt, ka viņi ir sasnieguši augstāku garīgu līmeni, sakarā ar ko, kā viņi to uztver, pat no Bībeles (piemēram), ir skaidrs, ka Dievs saprot, kad mēs precamies ar kādu, kas nav Patiesībā, vai (piemēram) viņi nāk pie ‘saprašanas’, ka faktiski draudzība ar pasauli, vai totāla nodošanās karjerai ir patiesa kalpošana Dievam, vai arī, ka mācība jau neko nenozīmē un citas baznīcas ir pilnīgi pieņemamas. Un tā viņu patiesā draudzība ar Dievu izzūd, taču viņi ir pārliecināti, ka faktiski viņi pieaug draudzībā ar Dievu. Dievs, strādājot viņu melīgās dabas ietvaros, ir tos maldinājis. Šī iemesla dēļ Patiesība ir savā ziņā visbīstamākā lieta šai pasaulē. Tā var mūs pilnīgi iznīcināt; Dievs var mūs visnotaļ spēcīgi maldināt, līdz kamēr tiesas dienā mums atliks zobu trīcēšana un nevaldāms niknums pret Viņu un pret sevi (Jes.45:24). Dievs ir uzrakstījis Bībeli tā, ka vairums lasītāju tiek Viņa rakstības veida maldināti domāt, ka viņiem ir Patiesība, kad viņiem tās nav. Kad mēs to sākam skaidri apzināties, tad tam brīnumam, ka mums ir šī “Evaņģēlija patiesība”, ir patiesi jāsaviļņo mūsu sirdis. Patiesība ir dārga, ļoti dārga, mums tā jāglabā kā dārgakmens, jāstudē tā, jādomā par to, jāpadara to par dzīves centru. Jo tā mūs izglābs vai arī iznīcinās, ja mēs to ignorēsim.
